Gulivera ceļojumi

Autors ar sevišķi atjautīgu paņēmienu aizkavē ienaidnieka iebrukumu. Viņam piešķir augstu goda nosaukumu. Ierodas Blefusku imperatora sūtņi un lūdz mieru. Ķeizarienes istabās nejauši izceļas ugunsgrēks. Autors cenšas glābt pils pārējās telpas.

Liliputija atrodas uz cietzemes, bet Blefusku impērija ir sala ziemeļaustrumos no galvenā kontinenta, no kura to atdala tikai astoņsimt jardu plats kanāls. Es vēl šo salu nebiju redzējis un, saņēmis ziņu par gaidāmo uzbrukumu, izvairījos parādīties krastā, baidīdamies, ka mani varētu pamanīt no dažiem ienaidnieka kuģiem, jo Blefusku valstī vēl par mani nekas nebija zināms, tāpēc ka jebkura satiksme starp abām impērijām kara laikā bija stingri aizliegta, piedraudot ar nāves sodu, un mūsu imperators bija uzlicis embargo visiem kuģiem. Es pastāstīju viņa majestātei manis izstrādātu projektu, kā saņemt gūstā visu ienaidnieka floti, kas, kā mūsu izlūki ziņoja, bija noenkurojusies ostā gatava doties jūrā, tiklīdz būs labs ceļavējš. Es iztaujāju pieredzes bagātākos jūrniekus par kanāla dziļumu, ko tie bieži bija izmērījuši, un viņi man pastāstīja, ka paisuma laikā kanāla vidiene esot septiņdesmit glamglafus dziļa, kas ir apmēram sešas pēdas pēc eiropiešu izmēriem, bet pārējās kanāla daļās dziļums nepārsniedzot piecdesmit glamglafus. Es devos uz ziemeļaustrumu piekrasti, kurai iepretim atrodas Blefusku impērija; tur, noslēpies aiz paugura, izņēmu savu mazo tālskati un aplūkoju noenkuroto ienaidnieka floti, kas sastāvēja no apmēram piecdesmit kara kuģiem un liela skaita transportkuģu. Tad atgriezos māj ās un pavēlēju (jo man bija attiecīga atļauja) atnest man lielu daudzumu visresnāko virvju un dzelzs stieņu. Virves bija iesaiņojumu auklas resnumā un dzelzs stieņi adāmadatas garumā un apjomā. Es sapinu trīs auklas kopā, lai iegūtu stipru virvi, un šai pašā nolūkā saliku trīs stieņus citu pie cita, saliecot tiem galus kā āķus. Piestiprinājis šādus piecdesmit āķus pie tikpat daudz virvēm, atgriezos ziemeļaustrumu piekrastē un, novilcis svārkus, kurpes un zeķes, tērpies savā ādas kamzolī, iebridu jūrā pusstundu pirms paisuma. Es bridu, cik ātri spēdams, kanāla vidū nopeldēju kādus trīsdesmit jardus, līdz sajutu zem kājām jūras dibenu. Nepilnas pusstundas laikā nokļuvu līdz flotei. Mani ieraugot, ienaidnieki tā pārbijās, ka nolēca no saviem kuģiem un izpeldēja krastā, kur viņu sapulcējās ne mazāk kā trīsdesmittūkstoš vīru. Tad, paņēmis savas ierīces, es aizkabināju katra kuģa priekšgalā āķi un visu virvju galus sasēju kopā. Kamēr es tā darbojos, ienaidnieks raidīja pret mani tūkstošiem bultu, no kurām daudzas ieurbās manās rokās un sejā un nodarīja ne vien ārkārtīgas sāpes, bet arī ļoti traucēja darbā. Visvairāk baidījos par savām acīm, kuras būtu neglābjami zaudējis, ja žigli neizdomātu aizsardzības līdzekli. Starp dažiem citiem nepieciešamiem sīkumiem es slepenā kabatā glabāju arī brilles, kuras, kā jau iepriekš minēju, imperatora ierēdņi, kas mani pārmeklēja, nebija pamanījuši. Izņēmis šīs brilles, es tās stingri piestiprināju uz sava deguna un, šādi apbruņojies, drosmīgi turpināju darbu par spīti ienaidnieka bultām, no kurām daudzas atsitās pret manu briļļu stikliem, bet nenodarīja tām nekādu ļaunumu, tikai mazliet tās sašķobīja. Aizkabinājis visus āķus un saņēmis virvju mezglu rokā, sāku vilkt, bet neviens kuģis nepakustējās, jo visi tie stingri turējās pie saviem enkuriem, tāpēc man atlika vēl veikt pasākuma bīstamāko daļu. Es palaidu vaļā virvi un, atstājis āķus piestiprinātus kuģiem, drosmīgi ar savu nazi pārgriezu enkuru virves, kamēr ap divsimt bultu ieurbās man sejā un rokās; tad aiz mezgla satvēru virves, pie kurām bija piesieti āķi, un ļoti viegli aizvilku sev līdz ienaidnieka piecdesmit lielākos kara kuģus.

Blefuskieši, kam nebija ne jausmas par manu nodomu, vispirms izbrīnā sastinga. Viņi redzēja, ka pārgriežu virves, un domāja, ka mans nolūks ir atstāt kuģus vēja un viļņu varā vai ļaut tiem sadurties citam ar citu, bet, kad tie ieraudzīja, ka visa flote aizpeld pilnā kārtībā un es velku virvju galus, tiem izlauzās tādi bēdu un izmisuma kliedzieni, ka grūti to attēlot vai pat iedomāties. Kad biju jau ārpus briesmām, apstājos kādu brīdi, lai izvilktu bultas no savām rokām un sejas un aptrieptu rētas ar ziedi, ko liliputi man iedeva, kad ierados pirmoreiz viņu zemē, kā to jau agrāk pieminēju. Tad noņēmu brilles un, nogaidījis kādu stundu, līdz paisums mazliet kritās, izbridu cauri kanālam ar savu kravu un sveikā ierados Liliputijas ķeizariskajā ostā.

Imperators un viss viņa galms stāvēja krastā, gaidot šā lielā pasākuma beigas. Viņi ieraudzīja kuģus tuvojamies liela pusmēneša lokā, bet nepamanīja mani, jo es līdz krūtīm biju ūdenī. Kad nonācu

kanāla vidū, viņi vēl vairāk satraucās, jo biju ūdenī līdz kaklam. Imperators domāja, ka esmu noslīcis un ka ienaidnieka flote tuvojas naidīgā nolūkā, bet drīz viņa bailes rima, jo kanāls ar katru soli kļuva seklāks un drīz mani jau varēja sadzirdēt, tāpēc, pacēlis augstāk kopā sasietās virves, pie kurām bija piestiprināta flote, es skaļā balsī saucu: «Lai dzīvo Liliputijas visvarenais imperators!» Kad izkāpu krastā, šis dižais valdnieks mani saņēma ar vislielākām uzslavām un tūlīt piešķīra man nardaka titulu, kas ir liliputiem augstākais goda nosaukums.

Viņa majestāte izteica vēlēšanos, lai es rastu vēl kādu iespēju atvest atlikušos ienaidnieka kuģus viņa ostās. Tik bezmērīga ir valdnieku godkāre, ka viņš acīm redzot bija nodomājis, ne vairāk, ne mazāk, pārvērst visu Blefusku impēriju par provinci, kuru viņš pārvaldītu, ieceļot tur vicekarali, iznīcinātu visus emigrējušos un tur patvērušos platgalniekus un piespiestu visu blefuskiešu tautu pārsist olas šaurajā galā un šādi kļūtu vienīgais valdnieks visā pasaulē. Bet es visādi pūlējos viņu atrunāt no šā nodoma ar dažādiem iebildumiem, kurus manī izraisīja gan politiski apsvērumi, gan taisnīgums, un es skaidri pateicu, «ka nekad nebūšu ierocis, ar kura palīdzību tiktu paverdzināta brīva un drosmīga tauta», un, kad šo jautājumu apsprieda valsts padomē, gudrākie ministri nostājās manā pusē.

Mana atklātā, drosmīgā deklarācija bija tādā pretrunā ar viņa ķeizariskās majestātes politiskajiem plāniem, ka viņš to man nekad vairs nevarēja piedot. Viņš ļoti smalkā formā to lika saprast padomei, kur, kā man sacīja, gudrākie vismaz šķietami bija manās domās, jo tie klusēja, bet citi, kas bija mani slepenie ienaidnieki, nevarēja atturēties no dažiem izteicieniem, kas aplinkus bija vērsti pret mani, un no šā laika viņa majestāte un daļa ministru sāka pret mani ļaunprātīgu intrigu, kas pēc nepilniem diviem mēnešiem izpaudās ar tādu spēku, ka gandrīz beidzās ar manis pilnīgu iznīcināšanu. Tik maz nozīmē vislielākie pakalpojumi valdniekiem, ja svaru kausu otrajā pusē ir atteikšanās pakļauties viņu kaislībām.

Trīs nedēļas pēc šā manis veiktā varoņdarba no Blefusku impērijas svinīgi ieradās sūtņi pazemīgi lūgt mieru, ko drīz noslēdza, pieņemot noteikumus, kas bija ļoti izdevīgi mūsu imperatoram, bet ar kuru atstāstījumu es neapgrūtināšu lasītāju. Ieradās seši sūtņi ar piecsimt cilvēku svītu, un viņu ierašanās bija ļoti krāšņa, atbilstoša viņu valdnieka diženībai un viņu uzdevuma svarīgumam. Kad bija beigušās miera sarunas, kurās es izdarīju sūtņiem dažus labus pakalpojumus, izmantojot ietekmi, kāda man patiesībā vai šķietami bija galmā, viņu gaišības, kuriem personiski bija pastāstīts par manu draudzīgumu pret tiem, ieradās pie manis oficiālā vizītē. Viņi sākumā izsacīja daudz komplimentu par manu drosmi un augstsirdību un sava pavēlnieka ķeizara vārdā ielūdza mani apmeklēt viņu valsti, un izteica vēlēšanos, lai es tiem mazliet parādītu savu apbrīnojamo spēku, par kuru dzirdējuši daudz brīnišķīgu nostāstu. Es labprāt izpildīju viņu vēlēšanos, be1

Kad biju pakavējis laiku viņu gaišībām, tos bezgala iepriecinādams un pārsteigdams, es lūdzu viņus parādīt man godu, nododot manus dziļās padevības un cieņas apliecinājumus imperatoram, viņu pavēlniekam, kura tikumu slava tik pelnīti radījusi visā pasaulē apbrīnu un kura ķeizarisko personu biju nolēmis apciemot, pirms atgriezīšos savā dzimtenē. Tāpēc nākošajā reizē, kad man bija gods redzēt mūsu imperatoru, es lūdzu no viņa visaugstāko atļauju man apciemot blefuskiešu valdnieku, un šo atļauju viņš gan deva, bet, cik vēroju, ļoti vēsā formā; es nekad nevarēju izprast šā vēsuma iemeslus, līdz man kāda persona pačukstēja, ka Flimneps un Bolgolems esot raksturojuši valdniekam manas attieksmes ar sūtņiem kā nedraudzības zīmi, kaut gan esmu pārliecināts, ka mana sirdsapziņa ir pilnīgi tīra. Tad es pirmoreiz sāku vēl tikai aptuveni nojaust, kas ir galmi un ministri.

ieapgrūtināšu lasītāju ar sīkumiem.

Jāpiemin, ka šie sūtņi sarunājas ar mani ar tulka palīdzību, jo abu impēriju valodas atšķiras tik ļoti viena no otras kā divu Eiropas tautu valodas, un katra no šīm tautām lepojas ar savas valodas senatnīgumu, skaistumu un spēku, izrādot atklātu nicināšanu pret savu kaimiņu valodu, bet mūsu imperators, izmantodams priekšrocību, ka bija sagrābis viņu floti, piespieda sūtņus iesniegt savus akreditēšanās rakstus un teikt runas liliputu valodā. Jāatzīstas, ka rosīgie tirdzniecības sakari starp abām valstīm, abpusēja viesmīlība, kuru tie izrāda otras valsts trimdiniekiem, un paradums sūtīt jaunos muižniekus un bagātos augstmaņus uz otru valsti, lai tie redzētu pasauli, izprastu cilvēkus un viņu paradumus un iegūtu smalku uzvedību, ir par iemeslu tam, ka visai reti var sastapt piejūras apgabalos dižciltīgas personas, tirgotājus vai jūrniekus, kas neprastu sarunāties abās valodās; par to pārliecinājos pēc dažām nedēļām, kad ierados apliecināt savu cieņu Blefusku zemes imperatoram, un šis apciemojums manā lielajā nelaimē un manu ienaidnieku ļaunprātības dēļ izrādījās man ļoti izdevīgs, kā to pastāstīšu vēlāk attiecīgā vietā.

Lasītājs varbūt atcerēsies, ka starp noteikumiem, kurus parakstīju, lai atgūtu savu brīvību, bija arī daži, kas man nepatika, jo tie mani pārlieku pazemoja, un tikai galēj ā nepieciešamība varēja mani piespiest tos pieņemt. Bet tagad, kad biju impērijas augstākais nardaks, šādi pakalpojumi būtu pazeminājuši manu cieņu, un imperators (jāsaka viņam par godu) nekad tos man neatgādināja. Bet vēl neilgi pirms tam man bija izdevība izdarīt viņa majestātei, kā man toreiz šķita, vienu sevišķu pakalpojumu. Reiz pusnaktī mani pamodināja vairāku simtu cilvēku kliedzieni pie manām durvīm, un es pēkšņās izbailēs piecēlos. Es dzirdēju tos bez apstājas atkārtojam vārdu burglum; daži imperatora galminieki, izlauzušies cauri pūlim, lūdza mani nekavējoties doties uz pili, kur viņas ķeizariskās majestātes apartamentos esot izcēlies ugunsgrēks galma dāmas nolaidības dēļ, kas, romānu lasīdama, bija iemigusi… Es acumirklī piecēlos, un, tā kā bija dota pavēle atbrīvot man ceļu un gaiši spīdēja mēness, tad izdevās nokļūt līdz pilij, nevienu cilvēku nesaminot. Es redzēju, ka pie apartamenta sienām bija jau pieslietas kāpnes un sanesti daudzi spaiņi, bet ūdens atradās diezgan tālu. Šie spaiņi bija prāva uzpirksteņa lielumā, un nabaga ļaudis tos man pasniedza, cik ātri spēdami, bet liesmas bija tik spēcīgas, ka šie spaiņi maz varēja noderēt. Es būtu varējis liesmas viegli apslāpēt ar savu mēteli, bet to, diemžēl, steigā nebiju uzvilcis un atsteidzies šurp tikai savā ādas kamzolī. Stāvoklis šķita gluži izmisīgs un bēdīgs, un varenā pils būtu nodegusi līdz pamatiem, ja es pēkšņi, ar man neparastu attapību, neizdomātu palīglīdzekli. Iepriekšējā vakarā es biju daudz dzēris visai lielisku vīnu, sauktu glimigrimu (blefuskieši to sauca par fluneku), bet mūsu šķirne skaitās labāka un ļoti veicina ūdens nolaišanu.

Laimīgā kārtā es vēl nebiju no dzēriena atbrīvojies. Tuvo liesmu kvēle un manas pūles tās apdzēst iedarbojās uz mani, pārvēršot vīnu urīnā, kuru es nolaidu tādā daudzumā un virzīju uz piemērotām vietām tik labi, ka trijās minūtēs uguns bija pilnīgi apdzēsta un lieliskā, daudzu paaudžu būvētā celtne tika pasargāta no iznīcības.

Bija jau uzaususi diena, un es atgriezos savā mājā, nenogaidīdams imperatora pateicību, jo - lai gan biju viņam izdarījis ļoti nozīmīgu pakalpojumu, tomēr nezināju, kā viņa majestāte skatīsies uz veidu, kādā to veicu, tāpēc ka valsts pamatlikumi aizliedz jebkurām, arī augsti stāvošām personām nolaist ūdeni pils apkārtnē, piedraudot par to ar smagiem sodiem. Bet mani mazliet nomierināja vēstule no viņa majestātes, ka viņš «došot pavēli augstākajai tiesai mani formāli attaisnot», tomēr šo attaisnojumu nekad netiku saņēmis. Bet privāti man pastāstīja, ka ķeizariene, sajuzdama visdziļāko riebumu pret manu rīcību, esot pārcēlusies uz pils visattālāko daļu un stingri nolēmusi, ka agrākās telpas viņas vajadzībām vairs netikšot atjaunotas, turklāt savu tuvāko uzticības personu klātienē viņa esot zvērējusi man atriebties.