Gulivera ceļojumi

Hoihnhnrrm uzskati par patiesību un nepatiesību. Autora saimnieks nopeļ viņa runu. Autors sīkāk pastāsta par sevi un savām ceļojumu dēkām.

Saimnieks klausījās manī ar lielas nepatikas izteiksmi sejā, jo šaubas vai neticība ir tik nepazīstamas šajā zemē, ka iedzīvotāji nezina, kā pret tām izturēties; un atceros, ka manās daudzajās

sarunās ar saimnieku par cilvēku raksturu citās pasaules daļās ikreiz, kad man gadīj ās ieminēties par meliem un nepatiesību, viņš tikai ar pūlēm saprata šo vārdu jēgu, lai gan citādi izrādīja ļoti asu spriešanas spēju. Viņa pārliecība bija šāda: valoda jālieto, lai cits citu saprastu un iegūtu skaidrību par faktiem, bet, ja kāds apgalvo kaut ko, kā īstenībā nav, tad nevar sacīt, ka viņu kāds spētu saprast, jo sarunu biedrs iegūtu tik maz skaidrības, ka būtu vēl lielākā neziņā: tam liktu noticēt, ka kaut kas ir melns, ja tas ir balts, un īss, ja tas ir garš. Tie bija visi viņa priekšstati par melošanu, ko tik labi prot un tik vispusīgi piekopj cilvēciskās būtnes.

Bet tagad atgriezīšos pie sava stāstījuma. Kad apgalvoju, ka jehūzi ir vienīgie augstākie dzīvnieki manā zemē, mans saimnieks piebilda, ka to viņš nekādi nevarot aptvert, un vēlējās zināt, vai pie mums esot arī hoihnhnmi un ar ko tie nodarbojoties. Pastāstīju viņam, ka pie mums to ir ļoti daudz, ka vasarā tie ganās pļavās un ziemā dzīvo mītnēs, pārtiekot no siena un auzām, un ka tiem ir guļas vietas. «Es jūs labi saprotu,» teica mans saimnieks, «no visa, ko jūs stāstīj āt, ir skaidrs, ka, ja arī jehūzi domājas esam saprātīgi, tomēr hoihnhnmi ir arī jūsu saimnieki. Es no sirds vēlos, kaut mūsu jehūzi būtu tikpat paklausīgi.» Lūdzu viņu gaišību mani atvainot, ja neturpināšu stāstu, jo biju pārliecināts, ka viss, ko viņam teikšu, tam ļoti nepatiks. Tomēr viņš neatlaidīgi prasīja man, lai viņiem darot zināmu visu labāko un visu ļaunāko. Teicu, ka paklausīšu. Neslēpu viņam, ka mūsu hoihnhnmi, kurus saucam par zirgiem, ir mūsu viscēlākie un visskaistākie dzīvnieki, ka tiem piemīt liels spēks un ātrums un ka viņu dižciltīgie īpašnieki izlieto viņus ceļojumiem, jāšanas sacīkstēm un liek tiem vilkt ratus, izturas pret tiem laipni un rūpīgi, līdz tie saslimst vai ievaino kājas, tad tos pārdod un izlieto visādiem smagiem darbiem, līdz tie nomirst, pēc tam viņiem nodīrā ādu un to pārdod, bet viņu ķermeņus atstāj, lai tos aprij suņi un plēsīgi putni. Bet vienkāršajai zirgu sugai klājas ļaunāk, jo tie pieder zemniekiem un važoņiem un citiem zemas kārtas ļaudīm, kas iejūdz tos smagos darbos un ēdina daudz sliktāk. Attēloju, cik labi varēdams, kāda ir jāšana un braukšana ar zirgiem, kā izskatās iemaukti, segli, pieši, pātaga, iejūgs un riteņi un kā tos izlieto. Teicu, ka piestiprinām zirgiem kāju apakšā plāksnes, veidotas no cietas vielas, ko sauc par dzelzi, lai tie neaplauztu nagus uz akmeņainajiem ceļiem, pa kuriem mēs bieži braucam un jājam.

Mans saimnieks, izpaudis dažos vārdos savu sašutumu, izteica izbrīnu par to, kā mēs iedrošinoties uzsēsties hoihnhnmam mugurā, jo viņš esot pārliecināts, ka visvārgākais kalps viņa māj ā varētu nokratīt visstiprāko jehūzu vai arī, nogulies zemē un atzvēlies uz muguras, saspiest šo kustoni tā, ka tas nobeigtos. Atbildēju, ka mūsu zirgi tiek audzināti jau no triju četru gadu vecuma tām dažādām nodarbēm, kuras tiem esam paredzējuši, un, ja kāds no tiem izrādās neciešami niķīgs, to lieto ratu vilkšanai, ka par ļaundabīgiem untumiem tos nežēlīgi sit, kamēr tie vēl jauni, ka vīriešu kārtas zirgus, kas nolemti parastai jāšanai vai ratu vilkšanai, divu gadu vecumā mēdz kastrēt, lai vājinātu viņu sparu un padarītu tos rāmus un paklausīgus. Teicu, ka tie ir jutīgi pret uzslavu un sodu, bet lai viņa gaišība ņem vērā, ka tiem nav nekāda saprāta, vismaz ne vairāk kā jehūziem šai zemē.

Man bija jāpūlas ar visādiem aplinkus paskaidrojumiem dot manam saimniekam īstu priekšstatu par visu, ko stāstīju, jo hoihnhnmu valoda nav pārāk bagāta vārdiem, tāpēc ka vajadzību un tieksmju viņiem ir mazāk nekā mums. Bet ir neiespējami izteikt viņa cildeno sašutumu par mūsu mežonīgo attieksmi pret hoihnhnmu sugu, sevišķi pēc tam, kad biju paskaidrojis, kādā veidā un kādā nolūkā tiek pie mums kastrēti zirgi - lai liegtu tiem vairoties un lai padarītu tos paklausīgākus. Viņš izteicās, ja tiešām esot kāda zeme, kur tikai jehūziem piemītot saprāts, tad tiem noteikti jābūt augstākajiem dzīvniekiem, jo ar laiku saprāts pieveicot rupju spēku. Bet, ņemot vērā mūsu ķermeņu uzbūvi, sevišķi manējā, viņš domājot, ka būtne ar tādu stāvu esot vismazāk piemērota izlietot savu saprātu ikdienas dzīvē; un tad viņš vēlējās zināt, vai tie, starp kuriem es dzīvojot, līdzinoties man vai viņa zemes jehūziem. Teicu viņam, ka izskatos līdzīgs daudziem mana vecuma vīriešiem, bet ka jaunākiem vīriešiem un sievietēm izskats ir daudz glītāks un maigāks un ka sieviešu āda mēdz būt balta kā piens. Viņš atbildēja, ka es atšķiroties no citiem jehūziem, jo esot daudz tīrīgāks un neesot tik neglīts, bet no īstas lietderības viedokļa viņam liekoties, ka mana atšķirība no tiem nākot man par ļaunu, jo nagi uz

manām priekškājām un pakaļkājām esot nederīgi, manas priekškājas viņš pat nevarot nosaukt šādā vārdā, jo nekad neesot redzējis mani ar tām staigājam; tās esot pārāk vārīgas, lai noderētu staigāšanai pa zemi, parasti tās man esot kailas un, ja es tās dažreiz apsedzot, tad apvalks tām esot cita veida un neizturīgāks nekā manu pakaļkāju apvalks, un es nevarot droši staigāt, jo, tiklīdz viena no manām pakaļkāj ām paslīdot, man neizbēgami esot jāpakrīt. Tad viņš sāka uzskaitīt manu pārējo ķermeņa daļu nepilnības: mana seja esot plakana, deguns liels, acis novietotas tieši sejas priekšpusē, tā ka es nevarot skatīties uz abām pusēm, nepagriezis galvu, ka es nespējot paēst, nepacēlis vienu priekškāju pie mutes, un tāpēc daba tajā radījusi locītavas, kas atbilst šai vajadzībai. Viņš nezinot, kāda nozīme esot šķēlumiem un sadalījumiem manās pakaļkāj ās, jo tās esot pārāk vārīgas, lai izturētu akmeņu cietumu un asumu bez apvalka, veidota no kāda cita dzīvnieka ādas, ka visam manam ķermenim nepieciešams aizsargs pret karstumu un aukstumu, ko man vajagot ar pūlēm un raizēm apvilkt un novilkt katru dienu; visbeidzot, viņš esot novērojis, ka ikviens dzīvnieks šai zemē sajūtot dabisku riebumu pret jehūziem, no kuriem vājākie radījumi izvairoties un stiprākie novēršoties. Ja arī mēs būtu apveltīti ar saprātu, viņš nesaskatot, kā esot iespējams iznīcināt dabisko pretīgumu, kas katrā radījumā mīt pret mums, un kā tad mēs varot viņus pieradināt un kalpināt. Tomēr viņš nevēloties vairāk izteikties par šo jautājumu, jo gribot dzirdēt manis paša dzīves stāstu, uzzināt kaut ko par zemi, kurā esmu dzimis, un dažādus notikumus manā mūžā pirms manas ierašanās šeit.

Apgalvoju viņam, ka ļoti labprāt izpildīšu viņa vēlēšanos visos sīkumos, bet ka ļoti šaubos, vai spēšu skaidri izteikties par dažām parādībām, par kurām viņa gaišībai nevar būt nekāda priekšstata, jo neredzu šai zemē neko, kas tām līdzinātos, bet tomēr darīšu, ko spēšu, un centīšos izteikties līdzībās, pazemīgi lūgdams viņa palīdzību, ja man trūks piemērotu vārdu un to viņš man labprāt apsolīja.

Teicu, ka esmu dzimis no godīgiem vecākiem kādā salā, ko sauc par Angliju, kas atrodas tālu no šīs zemes, tik tālu, ka visspēcīgākajam viņa gaišības kalpam būtu turp jāceļo tik daudz dienu, cik saule noiet savā gada gaitā, ka mani apmācīja par ķirurgu, kura amats ir ārstēt ķermeņa brūces un ievainojumus, kas iegūti nejauši vai no citu vardarbības, ka manā dzimtenē valda sieviešu dzimuma cilvēks, ko saucam par karalieni, ka aizbraucu meklēt bagātību, ar kuru uzturētu sevi un savu ģimeni, kad atkal atgriezīšos dzimtenē, un ka pēdējā ceļojumā biju kuģa kapteinis, un ka man bija padoti apmēram piecdesmit jehūzu, no kuriem daži nomira uz jūras, un es biju spiests papildināt komandu ar citiem dažādu tautību jūrniekiem, un ka mūsu kuģis divas reizes nokļuva briesmās un gandrīz nogrima - pirmoreiz lielā vētrā un otrreiz, uzskrejot klintij. Tad saimnieks mani pārtrauca un jautāja, kā es varējis pierunāt dažādu tautību svešiniekus, lai tie iedrošinātos braukt man līdz pēc tam, kad bija cietis tādus zaudējumus un nokļuvis dažādās briesmās. Atbildēju, ka tie bija nelaimju piemeklēti cilvēki un spiesti bēgt no savām dzimtajām vietām nabadzības vai noziegumu dēļ. Daži bija izputināti tiesu procesos, daži visu savu mantu notriekuši ar dzeršanu, netiklību un kāršu spēli, daži aizbēguši, baidīdamies no soda par valsts nodevību, daudzi par slepkavībām, zādzībām, indēšanu, laupīšanu, nepatiesu zvēresta došanu, dokumentu un naudas viltošanu, par izvarošanu un sodomiju, dezertēšanu no armijas vai pāriešanu ienaidnieka pusē, un vairums bija izbēguši no cietuma, un neviens no tiem neiedrošināj ās atgriezties dzimtenē aiz bailēm, ka tos pakārs vai ka būs jānonīkst cietumā, un tāpēc tiem vajadzēja meklēt sev maizi citās zemēs.

Šās sarunas laikā saimnieks mani vairākkārt pārtrauca. Man vajadzēja bieži izteikties līdzībās, lai attēlotu dažādos noziegumus, kuru dēļ vairums mūsu komandas locekļu bija spiesti aizbēgt no savas dzimtenes. Veltīju šīm sarunām vairākas dienas, līdz viņš sāka mani saprast. Viņš labi neaptvēra, kāda nozīme vai vajadzība bija nodoties šādiem netikumiem, un, lai to noskaidrotu, mēģināju viņam radīt dažus priekšstatus par varaskāri un mantrausību, par baudkāres, negausības, ļaunprātības un skaudības briesmīgajām sekām. Visu to biju spiests izteikt un aprakstīt, minot kā piemērus dažādus notikumus un piemetinot paskaidrojumus. Dzirdot visu to, viņš pārsteigumā un sašutumā pacēla acis augšup, it kā viņa iztēli satriektu kaut kas vēl neredzēts un nedzirdēts. Tādiem jēdzieniem kā vara, valdība, karš, likums, sods un tūkstoš citiem hoihnhnmu valodā nav apzīmējumu, un tas radīja gandrīz nepārvaramas grūtības, kad gribēju savam saimniekam dot nojēgu par savu vārdu saturu. Bet, būdams apbalvots ar izcilu prātu, ko ar apceri un sarunām bija vēl vairāk attīstījis, viņš beidzot pietiekami izprata, uz ko spējīga cilvēka daba mūsu pasaules daļā, un lūdza mani sniegt tam sīkus paskaidrojumus par zemi, ko saucam par Eiropu, bet sevišķi par manu dzimteni.