Meistars un Margarita

8. nodaļa PROFESORA UN DZEJNIEKA DIVKAUJA

Tieši tajā mirklī, kad Stjopam Jaltā apziņa zuda, un tas bija ap pusdivpadsmitiem dienā, apziņu atguva Ivans Nikolajevičs Bezpa­jumtnieks, kurš modās no dziļa un ilga miega. Kādu laiciņu viņš gudroja, kādā veidā nokļuvis šajā nepazīstamajā istabā ar baltām sienām, ar dīvainu naktsgaldiņu no kaut kāda gaiša metāla un ar baltiem aizkariem, aiz kuriem varēja samanīt sauli.

Papurinājis galvu, Ivans pārliecinājās, ka tā vairs nesāp, un atcerējās, ka atrodas klīnikā. Šī doma uzvedināja uz atmiņām, kā gāja bojā Berliozs, taču šodien tas Ivanu vairs tik stipri ncsatrieca. Pēc izgulēšanās Ivans Nikolajevičs bija kļuvis mierīgāks, arī domas bija kļuvušas skaidrākas. Kādu laiku nekustīgi pagulējis tīrajā, mīk­stajā un ērtajā atsperu gultā, Ivans ieraudzīja sev blakus zvana pogu. Pa paradumam aiztikt lietas bez kādas vajadzības viņš to nospieda. Viņš gaidīja, ka atskanēs zvans vai ari kāds parādīsies, taču notika pavisam kas cits. Ivana gultas kājgalī aizdegās matēts cilindrs, uz kura bija rakstīts: «Dzert.» Bridi pastāvējis, cilindrs sāka griezties līdz brīdim, kad uz tā parādījās: «Kopēja.» Pats par sevi saprotams, ka smalki izdomātais cilindrs Ivanu pārsteidza. Uzrakstu: «Kopēja» nomainīja uzraksts: «Izsauciet ārstu ».

— Hm… — Ivans teica, nesaprazdams, ko ar šo cilindru tālāk darīt. Talkā nāca gadījums: Ivans nospieda pogu otrreiz, kad uz cilindra bija uzraksts: «Fcldšcrc». Cilindrs atbildēja ar klusu iešķin- dēšanos', apstājās, nodzisa, un istabā ienāca patukla, simpātiska sieviete tīrā, baltā halātā un sacīja Ivanam:

— Labrīt!

Ivans neatbildēja, jo sveicināšanu pašreizējos apstākļos uzska­tīja par nepiedienīgu. Patiešām — iebāzuši klīnikā pilnīgi veselu cilvēku un vēl uzskata, ka tā arī vajag.

Sieviete pa to laiku, labsirdīgo sejas izteiksmi nezaudējusi, ar vienas pogas nospiešanu panāca, ka aizkars uzšāvās augšup un caur lielrūtainu, vieglu režģi, kas sniedzās līdz pat grīdai, istaba pieplūda pilna ar saules gaismu. Aiz režģa bija balkons, tālāk — līkumota upe, kuras pretējā krastā slējās priecīgs priežu sils.

— Esiet tik laipni — uz vannu! — sieviete aicināja, un it kā uz viņas rokas mājienu iekšējā siena pašķirās, kļuva redzama vanna un brīnišķīgi iekārtota ateja.

Kaut ari Ivans bija nolēmis ar sievieti nesarunāties, taču, redzē­dams, kā no spīguļojošā krāna ar platu strūklu vannā līst ūdens, nenocietās un paironizēja:

— Vai re ko! Tikpat kā «Metropolē»!

— 0 nē, — ar lepnumu balsī sieviete atbildēja, — daudz labāk! Tādas iekārtas nav pat ārzemēs. Zinātnieki un ārsti speciāli brauc apskatīt mūsu klīniku. Katru dienu pie mums ir intūristi.

Dzirdot vārdu «intūrists», Ivans uzreiz iedomājās vakardienas konsultantu. Ivans sadrūma, paskatījās caur pieri un teica:

— Intūristi… Ko jūs visi kritāt uz tiem intūristiem! Bet viņu vidū, starp citu, visvisādi gadās. Es, piemēram, vakar ar vienu tādu iepazinos, ka tupi un turies!

Un viņš tik tikko nesāka stāstīt par Ponciju Pilātu, bet atģidās, saprazdams, ka sievietei tādi stāsti bijuši nebijuši, jo viņa dzejniekam palīdzēt nekādi nevar.

Kad Ivans Nikolajevičs bija nomazgājies, viņam tika izsniegts tas, kas vīrietim pēc vannas pienākas: izgludināts krekls, apakš­bikses, zeķes. Bet tas nebija viss — sieviete, atvērusi skapīti, rādīja tajā iekšā un jautāja:

— Ko vēlēsities uzvilkt — halātu vai pidžamiņu?

Jaunajā dzīvesvietā ar varu ievietotais Ivans jau bezmaz sasita rokas par tādu sievietes familiaritāti un klusēdams pabadīja ar pirkstu sarkansārtu flaneļa pidžamu.

Pēc tam Ivanu Nikolajcviču veda pa tukšu un klusu gaiteni un ieveda milzīgā kabinetā. Ivans bija izlēmis, ka izturēsies ar ironiju pret visu, kas ir šajā brīnumaini iekārtotajā mājā, tāpēc uzreiz nokristīja kabinetu par «fabriku—virtuvi».

Un bija jau ari par ko. Šeit atradās skapji un stikla skapīši ar spīdīgiem, niķelētiem instrumentiem. Bija kaut kādi sarežģīti krēsli, kaut kādas vēderainas lampas ar spožiem abažūriem, lērums pudelīšu, gan gāzes plītiņas, gan elektriskie vadi, gan pilnīgi nepa­zīstamas ierīces.

Kabinetā ap Ivanu sāka darboties tris — divas sievietes un viens vīrietis, visi ģērbušies baltos halātos. Vispirms Ivanu aizveda kaktā, pie galdiņa, ar neslēptu mērķi — viņu izprašņāt. Ivans apsvēra stā­vokli. Viņa rīcībā bija tris ceļi. Ārkārtīgi vilināja pats pirmais: klupt virsū visām šīm te lampām un sarežģītajām padarīšanām, visu to — lai velns par stenderi! — sadauzīt gabalos un tādā veidā izteikt savu protestu pret nepamatoto aizturēšanu. Taču šodienas Ivans jau lielā mērā atšķīrās no vakardienas Ivana, un pirmais ceļš viņam nelikās pilnīgi drošs: viņiem var rasties iespaids, ka Ivanam tiešām ir trakošanas ārprāts. Tāpēc pirmais ceļš atkrita. Bija otrs: nekavē­joties izstāstīt visu par konsultantu un Ponciju Pilātu. Bet vakar­dienas pieredze rādīja, ka šim stāstījumam netic vai arī saprot to pavisam aplam. Tāpēc Ivans atteicās ari no šā ceļa un izvēlējās trešo — lepni klusēt.

Pilnībā to realizēt neizdevās, gribot negribot, kaut ari drūmi un skopi, uz veselu rindu jautājumu nācās atbildēt.

Un iztaujāja Ivanu par visu viņa līdzšinējo dzīvi, ieskaitot slimošanu ar šarlaku pirms piecpadsmit gadiem. Kad ar Ivana teikto bija aizpildīta vesela lappuse, balti ģērbusies sieviete pāršķīra lapu un ķērās pie Ivana radiem. Sākās īsta pindzelēšanās: kas nomiris, kad, no kā, vai bijis dzērājs, vai nav slimojis ar venēriskām slimībām un tā tālāk tādā pašā garā. Pašās beigās lūdza pastāstīt par vakardienas notikumu pie Patriarhu dīķiem, bet sevišķi nepie­kasījās, un ziņa par Ponciju Pilātu izbrīnu neizsauca.

Pēc tam sieviete atdeva Ivanu vīrietim, tas rīkojās pavisam citādi un neko neprašņāja. Viņš izmērīja Ivanam temperatūru, saskaitīja pulsu, spīdināja kaut kādu lampu un skatījās Ivanam acīs. Pēc tam vīrietim palīgā atnāca otra sieviete, Ivanam durstīja mugurā, bet ne sāpīgi, ar āmurīša kātu vilka kaut kādas zīmes uz krūtīm, dauzīja ar āmurīšiem pa ceļgaliem, un Ivanam lēkāja kājas, dūra pirkstā un ņēma no turienes asinis, dūra elkoņa locītavā, mauca uz rokām kaut kādas gumijas aproces…

Ivans tikai klusībā rūgti pasmējās un domāja par to, cik dīvaini un stulbi viss ir iznācis. Vai tas varēja prātā ienākt? Gribēju brīdināt visus par briesmām, ko nepazīstamais konsultants var radīt, gatavo­jos viņu noķert, bet visa tā rezultātā kvernu kaut kādā noslēpu­mainā kabinetā un stāstu, ka onkulis Fjodors Vologdā dzēra vienā dzeršanā. Neizturami stulbi!

Beidzot Ivanu palaida vaļā. Viņu pavadīja atpakaļ uz istabu, kur viņam iedeva tasi kafijas, divas mīksti novārītas olas un baltmaizi ar sviestu.

Apēdis un izdzēris visu piedāvāto, Ivans nolēma sagaidīt kādu no šīs iestādes galvenajiem, lai tad no šī galvenā pieprasītu gan pienākošos uzmanību, gan taisnīgumu.

IJn sagaidīja ari, turklāt ļoti drīz pēc brokastīm. Pēkšņi pavērās durvis — un Ivana istabā ienāca daudz cilvēku baltos halātos. Visiem pa priekšu nāca akurāti — pa aktieru modei noskuvies cilvēks, gadus četrdesmit piecus vecs, ar patīkamām, bet caur­urbjošām acīm un pieklājīgām manierēm. Visa svīta izrādīja viņam cieņu un uzmanību, tāpēc viņa ienākšana izskatījās ļoti svinīga. «Kā Poncijs Pilāts!» Ivanam iešāvās prātā.

Jā, tur nebija nekādu šaubu, tas bija galvenais. Viņš apsēdās uz taburetes, pārējie palika stāvam.

— Doktors Stravinskis, — sēdošais stādījās Ivanam priekšā un draudzīgi uz viņu paskatījās.

— Te būs, Aleksandr Nikolajevič, — klusinātā balsī sacīja kāds ar labi koptu bārdiņu un sniedza galvenajam par Ivanu sarakstītās lapas.

«Veselu lietu saskribelējuši!» Ivans nodomāja. Bet galvenais ar pieradušu aci pārskrēja lapai, nomurmināja: «Hm…» — un apmai­nījās pāris frāzēm ar apkārtstāvošajiem maz pazīstamā valodā.

«Arī latīniski runā kā Pilāts…» Ivans skumji nodomāja. Pēkšņi viens vārds lika viņam nodrebēt, un tas bija — «šizofrēnija»; vakar pie Patriarhu dīķiem to bija izrunājis nolādētais ārzemnieks, bet šodien šeit to atkārtoja profesors Stravinskis.

«Ari to viņš ir zinājis!» ar savādu nemieru nodomāja Ivans.

Galvenajam acīmredzot bija tāds princips — lai ko viņam apkārt runātu, visam piekrist, par visu priecāties un izteikt savu prieku ar vārdiem «jauki, jauki…».

—Jauki, —teica Stravinskis, atdodams atpakaļ lapu, un pievērsās Ivanam. —Jūs esat dzejnieks?

— Jā, — drūmi atbildēja Ivans un pirmoreiz izjuta tādu kā neiz­skaidrojamu riebumu pret dzeju, un paša dzejoļi, kas šinī brīdī atausa atmiņā, nez kāpēc izlikās nepatīkami.

Raukdams pieri, viņš savukārt jautāja Stravinskim:

— Jūs esat profesors?

Stravinskis pieklājīgi un laipni pamāja ar galvu.

— Un jūs esat šeit galvenais? — Ivans turpināja.

Stravinskis palocīja galvu vēlreiz.

— Man ar jums jārunā, — daudznozīmīgi sacīja Ivans Nikolajevičs.

— Tāpēc jau es esmu atnācis, — Stravinskis atsaucās.

— Lieta ir tāda, — Ivans iesāka, juzdams, ka viņa stunda situsi, — mani ir iztaisījuši par vājprātīgo, neviens negrib mani uzklausīt!…

— 0 nē, mēs uzklausīsim jūs ļoti uzmanīgi, — nopietnā un nomierinošā balsī teica Stravinskis, — un par vājprātīgo jūs iztaisīt neļausim nekādā gadījumā.

— Tad klausieties: vakar vakarā pie Patriarhu dīķiem es satiku noslēpumainu personu, varbūt ārzemnieku, varbūt ne, kurš iepriekš zināja par Berlioza nāvi un ir personiski ticies ar Ponciju Pilātu.

Svīta bez kustēšanas un bez skaņas klausījās dzejniekā.

— Pilātu? Vai tas ir tas Pilāts, kas dzīvoja Jēzus Kristus lai­kā? — piemiegtām acīm skatīdamies uz Ivanu, jautāja Stravinskis.

— Tas pats.

— Ahā, — teica Stravinskis, — bet Berliozs pakļuva zem tramvaja?

— Tieši viņu vakar vakarā pie Patriarhu dīķiem manā klātbūtnē sabrauca tramvajs, turklāt šis mīklainais pilsonis…

— Poncija Pilāta paziņa? — jautāja Stravinskis, kas acīmredzot bija apveltīts ar lielām saprašanas spējām.

— Tieši viņš, — Stravinski pētīdams, apstiprināja Ivans, — viņš jau pirms tam teica, ka Annuška ir izlaistījusi saulpuķu eļļu… Un viņam kāja paslīdēja tieši tajā vietā! Kā jums tas patīk? — Ivans apvaicājās, pārlaizdams klausītājiem zīmīgu skatienu, lai ar saviem vārdiem panāktu lielāku efektu.

Bet efekts izpalika, un Stravinskis ļoti vienkārši uzdeva nākošo jautājumu:

— Bet kas tā Annuška tāda ir?

Šis jautajums Ivanu sarugtinaja, un viņam noraustījas vaigs.

— Kas Annuška ir, tas šeit nemaz nav svarīgi, — viņš teica

nervozēdams, — velns vinu zin kas vina tāda ir! Vienkārši kaut kāda stulbene no Dārza ielas. Svarīgi ir tas, ka viņš iepriekš, sapro­tiet, jau iepriekš zināja par saulpuķu eļļu! Vai jūs mani saprotat?

— Ļoti labi saprotu, — nopietni atbildēja Stravinskis un, dzej­nieka ceļgaliem pieskardamies, piemetināja: — Neuztraucieties un turpiniet!

— Es turpinu, — teica Ivans, cenzdamies pieskaņoties Stravinska tonim un no rūgtās pieredzes zinādams, ka tikai miers var nākt viņam par labu, — tad, redzat, šim briesmīgajam tipam — ka viņš ir konsultants, tie ir meli — piemīt kaut kāds pārdabisks spēks… Piemēram, tu dzenies viņam pakaļ, bet nekādi nevari panākt. Kopā ar viņu ir pārītis — ari labu labais, tikai pa savai modei: kaut kāds garš tips ar sadauzītu pensneju un bez tam neredzēta lieluma runcis, kurš patstāvīgi braukā ar tramvaju. Bez tam, — neviena nepārtraukts, Ivans arvien vairāk iekarsa un runāja aizvien pārliecinošāk, — viņš personiski ir bijis balkonā pie Poncija Pilāta, par to nav ne mazāko šaubu. Ko jūs par to teiksit? Nu? Viņš nekavējoties jāarestē, citādi viņš pastrādās briesmu lietas.

— Tātad jūs cenšaties panākt, lai viņu arestē? Vai es esmu jūs pareizi sapratis? — apvaicājās Stravinskis.

«Gudrs gan,» Ivans nodomāja, «jāatzīst, ka ari starp inteliģentiem pagadās viens otrs ļoti gudrs virs. To nu nevar noliegt,» — un atbildēja:

— Pilnīgi pareizi! Kā lai es necenstos, paši saprotat! Bet mani ņem un ar varu aiztur, bāž acīs lampu, stumda vannā, izprašņā par onkuli Fedju… Viņš taču sen nolicis karoti! Es pieprasu, lai mani nekavējoties laiž no šejienes laukā!

— Jauki, ļoti jauki! — atbildēja Stravinskis. — Tagad viss ir skaidrs. Patiešām — kāda jēga turēt ārstniecības iestādē pilnīgi veselu cilvēku? Labi. Es jūs tūlīt izrakstīšu no šejienes, ja jūs man pateiksit, ka esat normāls. Nevajag pierādīt, vajag tikai pateikt. Tātad — vai jūs esat normāls?

Iestājās pilnīgs klusums, un resnā sieviete, kas no rīta bija apkalpojusi Ivanu, ar godbijību skatījās uz profesoru, un Ivans nodomāja vēlreiz: «Gudrs — katrā ziņā.»

Profesora priekšlikums viņam ļoti patika, taču, pirms dot atbildi, viņš cītīgi jo cītīgi domāja, raukdams pieri, un beidzot stingri noteica:

— Es esmu normāls.

— Nu, redzat, cik jauki, — Stravinskis atviegloti iesaucās, — un, ja tas tā ir, tad spriedīsim loģiski. Paskatīsimies, kāda bija jūsu vakardiena! — Tc viņš pagriezās, un viņam nekavējoties iedeva Ivana lapu. — Meklējot nepazīstamo cilvēku, kurš jums uzde­vās par Poncija Pilāta paziņu, jūsu rīcība bija šāda, — Stravinskis, uz lapu un Ivanu skatīdamies, sāka liekt savus garos pirkstus, — jūs piespraudāt pie krūtīm svētbildīti. Vai tā bija?

— Bija, — Ivans sabozies atbildēja.

— Nokritāt no žoga, saskrāpējāt seju. Vai ne? Ieradāties resto­rānā ar aizdegtu sveci rokā, apakšveļā, piekāvāt tur kādu. Sasietu jūs atveda šurp. No šejienes jūs zvanījāt uz miliciju, lai izsūta ložmetējus. Pēc tam mēģinājāt izlēkt pa logu. Vai ne tā, ko? Tagad jautājums: vai, rīkojoties tādā veidā, ir iespējams kādu notvert vai arestēt? Ja jūs esat normāls cilvēks, jūs pats atbildēsit — nekādā ziņā. Jūs gribat tikt no šejienes projām? Lūdzu. Bet, atļaujiet pajautāt, kurp jūs dosities no šejienes?

— Skaidrs, ka uz miliciju, — Ivans atbildēja jau mazāk noteikti, jo profesora skatiens viņu nedaudz mulsināja.

— Tieši no šejienes?

— Ahā.

— Bet savā dzīvoklī neiegriezīsities? — ātri jautāja Stravinskis.

— Nav taču laika! Kamēr es pa dzīvokļiem mētāšos, viņš aizšmauks!

— Lai nu tā būtu. Bet ko jūs pašu pirmo milicijā teiksit?

— Par Ponciju Pilātu, — Ivans Nikolajevičs atbildēja, un viņa acis krēslaini aizplīvurojās.

— Ļoti jauki! — Stravinskis padevās un, pievērsies tam, kam bija bārdiņa, pavēlēja: — Fjodor Vasiļjevič, izrakstiet pilsoni Bezpajumtnieku! Bet šo istabu neaizņemt un ari gultas drēbes var nemainīt. Pēc divām stundām pilsonis Bezpajumtnieks atkal būs šeit. Tā nu tas ir, — viņš pievērsās dzejniekam, — panākumus es jums nevēlēšu, jo neticu tādiem ne par mata tiesu. Uz drīzu redzē­šanos! — Viņš piecēlās, un visa viņa svīta sakustējās.

— Uz kāda pamata man būtu atkal jānonāk šeit? — ar satrau­kumu pajautāja Ivans.

Stravinskis, it kā šo jautājumu būtu gaidījis, uzreiz apsēdās un sacīja:

— Uz tā pamata, ka, tikko jūs ieradīsities milicijā apakšbiksēs un pateiksit, ka esat saticis cilvēku, kurš personiski pazīst Ponciju Pilātu, jūs tūdaļ pat atvedīs šurp un jūs nonāksit šajā pašā istabā.

— Kāds tam sakars ar apakšbiksēm? — Ivans jautāja, samul­sumā apkārt skatīdamies.

— Galvenais jau būs Poncijs Pilāts. Bet apakšbikses arī kaut ko nozīmēs. Valsts drēbes taču mēs jums atņemsim un izsniegsim jūsu apģērbu. Bet jūs šeit icradāties apakšbiksēs. Turklāt uz savu dzīvokli jūs nepavisam netaisījāties braukt, kaut ari no manas puses tāds mājiens bija. Pēc tam sekos Poncijs Pilāts… un darits!

Tajā brīdī ar Ivanu Nikolajcviču kaut kas notika. Viņa griba it kā sadrumstalojās, viņš sajuta, ka ir bezspēcīgs un ka viņam nepiecie­šams padoms.

— Bet ko tad es lai daru? — Ivans jautāja, šoreiz jau pavisam bikli.

— Nu, tas jau ir pavisam jauki! — iesaucās Stravinskis. — Tas ir patiešām prātīgs jautājums. Tagad es jums pastāstīšu, kas īsti ar jums ir noticis. Vakar kāds jūs ir sabaidījis un stipri satraucis ar stāstiem par Ponciju Pilātu un visu pārējo. Jūs sanervozējies, galīgi sabeigts sākāt klaiņot pa pilsētu un stāstīt visiem par Ponciju Pilātu. Pilnīgi dabiski, ka jūs noturēja par jukušu. Jūsu vienīgais glābiņš ir — absolūts miers. Un jums katrā ziņā jāpaliek šeit.

— Bet viņš taču ir jānoķer! — Ivana balsī jau bija lūgums.

— Nu labi, bet vai tad tādēļ jāskraida pašam? Izklāstiet uz papīra visas savas aizdomas un apsūdzības pret šo cilvēku! Nekas nav vienkāršāk kā aizsūtīt šo jūsu ziņojumu, kur pienākas, un, ja ir tā, kā jums šķiet, ja darīšana ar noziedznieku, viss nokārtosies pavisam ātri. Tikai viens noteikums: nepārpūlējiet galvu un mazāk domājiet par Ponciju Pilātu! Sastāstīt jau var nezin ko. Bet visam taču nav jātic.

— Skaidrs! — apņēmīgi sacīja Ivans. — Lūdzu izsniegt man papīru un spalvaskātu.

— Izsniedziet papīru un īsiņu zīmulīti, — Stravinskis pavēlēja resnajai sievietei, bet Ivanam teica: — Šodien gan es jums neieteiktu rakstīt.

— Nč, nē, šodien pat, noteikti šodien, — Ivans satraukumā iekliedzās.

— Nu labi. Tikai nepiepūlējiet smadzenes! Ja neizdosies šodien, izdosies rit.

— Viņš aizbēgs!

— 0 nē, — pārliecināti teica Stravinskis, — nekur viņš neaiz­bēgs, to es jums galvoju! Un atcerieties, ka šeit pie mums jums palīdzēs visādā veidā, citādi jums nekas neiznāks. Vai jūs dzirdat mani? — daudznozīmīgi jautāja Stravinskis un satvēra abas Ivana Nikolajeviča rokas. Paņēmis Ivana rokas savējās, viņš ilgi un cieši skatījās Ivanam Nikolajevičam acīs, vienā laidā atkārtodams: — Jums šeit palīdzēs… Vai jūs mani dzirdat?… Jums šeit palīdzēs… jums šeit palīdzēs… Jums kļūs vieglāk. Šeit ir kluss, viss ir mierīgi… Jums šeit palīdzēs…

Ivans Nikolajevičs negaidīti nožāvājās, viņa sejas izteiksme atmaiga.

— Jā, jā, — viņš teica klusā balsī.

— Pavisam jauki! — kā paradis vienmēr, Stravinskis nobeidza sarunu un piecēlās. — Uz redzēšanos! — Viņš paspieda Ivanam roku un, iedams pa durvīm laukā, pateica tam —r ar bārdiņu: — Jā, pamēģiniet skābekli… un vannas.

Pēc dažiem mirkļiem Ivana priekšā nebija ne Stravinska, ne svī­tas. Aiz loga režģiem pusdienas saulē stāvēja priecīgs un pavasa­rīgs priežu sils un mazliet tuvāk spīguļoja upe.