Meistars un Margarita

26. nodaļa apglabašana

Varbūt vainīga bija tieši šī krēsla, ka prokuratora izskats krasi pārvērtās. Viņš kļuva it kā vecāks un sakumpis, bez tam viņu pār­ņēma satraukums. Vienubrīd viņš atskatījās un nezin kāpēc nodre­bēja, paraudzīdamies uz tukšo krēslu, pār kura atzveltni bija pār­sviests apmetnis. Tuvojās svētku nakts, bija sākusies vakara ēnu rotaļa, un nogurušajam prokuratoram droši vien uz mirkli izlikās, ka uz tukšā krēsla kāds sēž. Mazdūšība ņēma virsroku — viņš apmetni tomēr pataustīja, pēc tam lika to mierā un sāka skraidīt pa balkonu, berzēja rokas, metās pie galda un iedzēra no kausa, tad atkal apstājās un stulbi blenza grīdas mozaīkā, it kā tur būtu lasāmas kādas rakstu zīmes.

Šajā dienā jau otro reizi viņu sagrāba grūtsirdība. Berzēdams deniņus, kur rīta puses ellišķīgās sāpes bija atstājušas tikai trulas, mazliet smeldzošas atmiņas, prokurators ar visiem spēkiem cen­tās izdibināt savu dvēseles moku cēloni. Un ātri vien izdibināja, taču par visām varēm centās apmānīt pats sevi. Viņam bija skaidrs, ka šodien viņš ir palaidis garām kaut ko neatgriežamu un tagad grib to izlabot ar kaut kādu sīku, niecīgu un, galvenais, par vēlu uzsāktu darbošanos. Pašapmāns bija prokuratora cenšanās sevi pārliecināt, ka šī vakara darbošanās nav mazāk svarīga par šorīt pasludināto spriedumu. Bet ar šo sevis pārliecināšanu prokurato­ram gāja grūti.

Aizgājis līdz balkona stūrim, viņš spēji apstājās un uzsvilpa. Tūlīt kaut kur vakara krēslā atskanēja dobjš rējiens — un no dārza uz balkona uzskrēja milzīgs pelēks suns ar smailām ausīm un apzeltītiem apkalumiem rotātu kakla siksnu.

— Banga, Banga, — prokurators vārgā balsī iesaucās.

Suns uzslējās pakaļkājās, bet priekšējās uzlika savam saimniekam uz pleciem, tik tikko nenogāzdams to gar zemi, un nolaizīja viņam vaigu. Prokurators apsēdās savā sēdeklī, Banga, izkāris mēli un ātri elpodams, nogūlās saimniekam pie kājām, un prieks viņa acīs nozīmēja to, ka ir beidzies negaiss, vienīgā lieta uz pasaules, no kā drošsirdīgais suns baidījās, un ari to, ka viņš beidzot atkal ir šeit, blakus tam cilvēkam, kuru mīlēja, cienīja un uzskatīja par pašu varenāko pasaulē, par visu pārējo cilvēku pavēlnieku, un, patei­coties tam, uzskatīja ari pats sevi par privileģētu, augstu un īpašu būtni. Taču, nogūlies pie kājām un pat uz saimnieku neskatī­damies, bet skatīdamies uz krēslojošo dārzu, suns uzreiz juta, ka saimniekam ir bēdas. Tāpēc viņš piecēlās, piegāja klāt no sāniem, uzlika priekšķepas un galvu viņam uz ceļiem, noziezdams apmetņa stūri ar dārza slapjajām smiltim. Bangas rīciba acīmredzot nozīmē­ja to, ka viņš mierina savu saimnieku un sola nelaimē neatstāt to vienu. To pašu viņš gribēja pateikt gan ar saimniekam pievērstajām acīm, gan ar saspringti saslietajām ausīm. Tā viņi abi, viens otru mīlēdami, gan suns, gan cilvēks, uz balkona sagaidīja svētku nakti.

Šajā laikā prokuratora viesim bija darba pilnas rokas. No dārza augšējā laukuma balkona priekšā viņš nokāpa dārza nākošajā terasē un aizgāja pa labi uz kazarmām, kuras atradās pils teritorijā. Šajās kazarmās bija izvietotas tās divas centūrijas, kuras kopā ar prokuratoru bija ieradušās uz Jerušalajimas svētkiem, kā ari proku­ratora slepenā apsardze, kurn komandēja šis pats viesis. Viesis kazarmās neuzkavējās ilgi, ne vairāk par desmit minūtēm, bet pēc desmit minūtēm no kazarmu pagalma uzbrauca trīs vezumi ar iera­kumu rakšanas rīkiem un mucu ar ūdeni. Vezumus pavadīja piec­padsmit jātnieki pelēkos apmetņos. No pils teritorijas pajūgi izbrauca pa aizmugures vārtiem, pagriezās uz rietumiem, izbrauca cauri vārtiem pilsētas mūri un pa taku devās vispirms uz Betlēmes ceļu, bet pēc tam pa to pagriezās uz ziemeļiem, sasniedza krusto­jumu pie Hebronas vārtiem un tālāk virzījās pa Jafas ceļu, pa to pašu, pa kuru dienā veda uz nāvi notiesātos. Jau bija pavisam tumšs, un pie apvāršņa parādījās mēness.

Drīz vien pēc tam, kad aizbrauca vezumi ar komandu, kas tos pavadīja, no pils teritorijas izjāja ari prokuratora viesis, pārģērbies tumšā, apvalkātā hitonā. Viesis nejāja vis ārā no pilsētas, bet devās pilsētā. Pēc kāda laika viņš bija redzams pie Antonija cietokšņa, kas atradās ziemeļos, pavisam netālu no varenā tempļa. Ari cietoksnī viesis pabija pavisam maz, pēc tam viņa pēdas bija sadzenamas Lejas Pilsētas šauro ieliņu mudžeklī. Šurp viesis bija ieradies jau jāšus uz mūļa.

Labi pazīdams pilsētu, viesis ātri vien sameklēja vajadzīgo ielu. To sauca par Grieķu ielu, jo tajā bija daži grieķu veikaliņi, to skaitā viens, kur tirgojās ar paklājiem. Tieši pie šī veikaliņa viesis apturēja savu mūli, nokāpa zemē un piesēja mūli pie vārtos iekaltā riņķa. Veikaliņš jau bija ciet. Viesis iegāja pa vārtiņiem blakus veikala ieejai un nonāca mazā, kvadrātveidīgā pagalmiņā, kuru no trim pusēm iežogoja šķūņi. Viesis pagāja ap stūri, nonāca pie efejām apaugu­šās dzīvojamās mājas akmens terases un palūkojās apkārt. Gan mājiņā, gan šķūņos bija tumšs, ugunis vēl nobijā iedegtas. Viesis pusčukstus pasauca:

— Niza!

Pēc sauciena nočīkstēja durvis, un vakara pustumsā uz terases iznāca jauna sieviete ar neaizsegtu seju. Viņa pārliecās pār terases margām un satraukti skatījās, kas atnācis. Pazinusi atnācēju, viņa tam laipni uzsmaidīja, piekrītoši vairākkārt pamāja ar galvu un ar rokas mājienu aicināja iekšā.

— Tu esi viena pati? — Afranijs grieķiski nočukstēja.

— Viena, — sieviete no terases atčukstēja. — Virs no rīta aizjāja uz Cēzariju. — Sieviete atskatījās un čukstus piebilda: — Bet kal­pone ir mājās. — Te viņa ar roku nepacietīgi parādīja — «nāciet iekšā». Afranijs atskatījās un kāpa augšā pa akmens pakāpieniem. Pēc tam gan sieviete, gan viņš nozuda namiņa iekšienē.

Pie šīs sievietes Afranijs uzkavējās vēl īsāku bridi — nekādā ziņā vairāk par piecām minūtēm. Pēc tam viņš iznāca terasē, uzvilka kapuci dziļāk uz acīm un izgāja uz ielas. Mājās ap to laiku jau dedza ugunis, pirmssvētku drūzma vēl arvien bija milzīga, un Afranijs ar savu mūli iejuka gājēju un jātnieku straumē. Viņa tālākais ceļš nevienam nav zināms.

Sieviete, kuru Afranijs bija nosaucis par Nizu, palikusi viena pati, sāka pārģērbties, turklāt ļoti steidzīgi. Lai cik grūti viņai nācās pa tumsu sameklēt vienu vai otru vajadzīgo lietu, gaismekli viņa nededza un kalponi neaicināja. Tikai kad viņa bija jau saposusics un uz galvas bija melns pārklājs, mājiņā noskanēja viņas balss:

— Ja mani kāds meklē, pasaki, ka es aizeju ciemos pie Enantcs!

Tumsā bija dzirdama vecās kalpones idzīgā balss:

— Pie Enantes? Atkal pie tās Enantes! Vīrs taču tev aizliedzis uz turieni iet! Savedēja viņa ir, tā tava Enante! Es vīram pateikšu…

— Labi, labi, nebļausties, — Niza atteica un kā ēna izslīdēja no mājiņas. Nizas sandales nodipšēja uz pagalmiņa akmens plāksnēm. Kalpone ņurdēdama aizvēra durvis uz terasi. Niza izgāja no savām mājām.

Šajā pašā laikā vienā citā līkumotā Lejas Pilsētas ieliņā, kas veda pie viena no pilsētas dīķiem, no noplukušas mājas, kuras aklā siena izgāja uz šķērsielu, bet logi uz pagalmu, iznāca jauns cilvēks ar akurāti apcirptu bārdiņu, brīvi uz pleciem krītošā tīrā, baltā kefi, jaunā, gaišzila talifā ar bārkstītēm apakšā un pilnīgi jaunās, čīk­stošās sandalēs. Skaistulis ar kumpo degunu bija uzcirties sakarā ar lielajiem svētkiem, viņš gāja braši, apdzīdams daudzus, kuri stei­dzās mājās uz svētku maltīti, un skatīdamies, kā cits pēc cita aizde­gas namu logi. Jaunais cilvēks devās pa ceļu, kurš iet gar tirgu un ved uz augstā priestera Kāifasa pili tempļa pakalna pakājē.

Pēc kāda laika viņu varēja redzēt ieejam Kāifasa pils pagalmā. Bet vēl pēc kāda laika — iznākam no turienes.

Pēc ciemošanās pilī, kur jau dega eļļas lampiņas un liesmoja lāpas, kur jau valdīja svētku drūzma, jaunais cilvēks soļoja vēl raitāk, vēl priecīgāk un steidzās atpakaļ uz Lejas Pilsētu. Uz stūra, kur iela iznāk uz tirgus laukuma, ļaužu drūzmā viņam garām tādā kā dejojošā vieglā gaitā pagāja sieviete, apsegusies ar melnu pār­klāju līdz pašām acīm. Iedama garām skaistajam jauneklim, šī sieviete mazliet atmeta pārklāju, uzzibsnīja ar acīm jaunajam cil­vēkam, taču nevis palēnināja gaitu, bet pielika soli, it kā gribētu aizbēgt no tā, kam pagājusi garām.

Jaunais cilvēks ne tikai ievēroja šo sievieti, nē, viņš to pazina, bet pazinis apstājās un neizpratnē skatījas aizejošajai mugurā, bet pēc tam sāka dzīties pakaļ. Tikko nenotriecis no kājām kādu garām­gājēju ar krūku rokā, viņš sievieti panāca un, no satraukuma smagi elpodams, uzrunāja:

— Niza!

Sieviete atgriezās, piemiegtām acīm paskatījās uz runātāju, un viņas sejā parādījās salts īgnums, grieķu valodā viņa sausi noteica:

— Ak tas esi tu, Jūdas? Es tevi uzreiz nemaz nepazinu. Kaut gan labi vien ir. Ja kādu nepazīstot, tas kļūstot bagāts…

Uztraucies tā, ka sirds sāka dauzīties kā negudra, Jūdass, saraustīti čukstēdams un baidīdamies, ka garāmgājēji nedzird, jautāja:

— Uz kurieni tu ej, Niza?

— Bet kāpēc tev tas jāzina? — Niza atbildēja, palēninādama gaitu un augstprātīgi skatīdamās uz Jūdasu.

Tad Jūdasa balsī iezagās tādas kā bērnišķīgas intonācijas un viņš samulsis nočukstēja:

— Bet kā tad tā?… Mēs taču norunājām. Es gribēju ieiet pie tevis. Tu teici, ka visu vakaru būsi mājās…

— Ah, nē, nē, — Niza atbildēja un kaprīzi uzmeta lūpu, un Jūdasam likās, ka viņas seja, visskaistākā seja no visām, kādas viņš bija redzējis, kļuvusi vēl skaistāka, — man tas ir apnicis! Jums ir svētki; bet ko es lai daru? Sēdēt uz terases un klausīties, cik tu grūši pūt? Pie tam visu laiku baidīties, ka mana kalpone pastāstīs vīram? Nē, nē, un es nolēmu iet ārā no pilsētas klausīties lakstīgalas.

— Ārā no pilsētas? — Jūdass brīnījās. — Viena pati?

— Protams, ka viena pati, — Niza atbildēja.

— Atļauj, es pavadīšu tevi, — smakdams vai nost, Jūdass lūdzās. Visas domas viņa galvā sajuka vienā mudžeklī, viņš aizmirsa visu uz pasaules, tikai lūdzoši skatījās Nizas zilajās acīs, kas tagad gan izlikās melnas.

Niza neteica neko, tikai sāka iet ātrāk.

— Kāpēc tu klusē, Niza? — žēli iejautājās Jūdass, cenzdamies iet vienā solī ar vinu.

— Bet ja nu man ar tevi būs garlaicīgi? — pēkšņi jautāja Niza un apstājās. Tagad Jūdass apjuka pavisam. — Nu labi, — Niza beidzot atlaba, — ejam!

— Bet uz kurieni, uz kurieni?

— Paga… ieiesim šinī pagalmiņā un norunāsim, es baidos, kāds pazīstams ieraudzis un pēc tam runās, ka es ar mīļāko staigāju pa ielu.

Un tā uz tirgus laukuma vairs nebija ne Nizas, ne Jūdasa. Viņi čukstējās kāda pagalma vārtos.

— Tu nāc uz olīvkoku muižu, — čukstēja Niza, ciešāk aizsegdama acis un novērsdamās no cilvēka, kurš ar spaini rokās nāca iekšā pa vārtiem, — uz Ģetzemani Kedronas otrajā krastā, — saprati?

— Jā, jā, jā.

— Es iešu pa priekšu, — Niza turpināja, — bet tu nenāc man uzreiz pa pēdām, turies tālāk! Es aiziešu pa priekšu… Kad pāriesi pāri straumei… vai tu zini, kur ir ala?

— Zinu, zinu…

— Ej garām eļļas spiedei un griezies uz alas pusi! Es būšu tur. Tikai neuzdrīksties tūlīt nākt man pakaļ, pacieties un kādu laiciņu paliec šeit! — Pateikusi šos vārdus, Niza izgāja pa vārtiem, it kā ar Jūdasu nemaz nebūtu runājusi.

Jūdass kādu laiku stāvēja viens, cenzdamies kaut kā sakārtot savas domas. Starp tām bija ari doma, kā izskaidrot mājiniekiem savu neierašanos uz svētku mielastu. Jūdass stāvēja un gudroja visādus melus, bet satraukumā neko prātīgu nepaspēja sagudrot, un kājas pret viņa gribu nesa viņu pa vārtiem laukā.

Tagad viņš mainīja virzienu, viņš vairs nesteidzās uz Lejas Pilsētu, bet uz pretējo pusi, tur, kur atradās Kāifasa pils. Jūdasa acu priekšā viss peldēja kā miglā. Pilsētā jau bija sākušies svētki. Apkārt Jūdasam ne vien mirdzēja logi, bet šur tur jau dziedāja slavas dziesmas. Pēdējie, kas bija aizkavējušies ceļā, steidzās, pēr­dami savus ēzeļus un lamādami tos. Kājas pašas nesa Jūdasu, un viņš nemaz nepamanīja, ka jau ir garām apsūnojušie un briesmīgie Antonija torņi, nedzirdēja tauru rēkoņu cietoksnī, nepievērsa nekā­du uzmanību romiešu jātnieku patruļai ar lāpu, kuras trauksmīgā gaisma nodrebēja viņa ceļā. Tornis bija garām, Jūdass atskatījās un ieraudzīja, ka galvu reibinošā augstumā virs tempļa aizdegti divi milzīgi pieežuburi. Bet ari tos Jūdass redzēja visai neskaidri, viņam šķita, ka pār Jerušalajimu iedegti desmit tik spoži lukturi, par kuriem spožāks varbūt bija vienigi tas, kurš pašlaik cēlās pār Jerušalajimu augstāk un augstāk, — mēness lukturis. Jūdasam tagad viss bija viena alga, viņš steidzās uz Ģctzcmanes vārtiem, viņam gribējās ātrāk tikt ārā no pilsētas. Brīžiem viņam šķita, ka priekšā daudzo gājēju muguru ņirboņā pavīd dejojošs stāvs un aicina viņu sev līdzi. Bet tas tikai tā likās — Jūdass saprata, ka Nizai sen jābūt gabalā. Jūdass aizjoņoja garām naudas mainītavām, un Ģctzcmanes vārti bija klāt. Te, degdams nepacietībā, viņš tomēr bija spiests aizkavēties. Pilsētā iekšā nāca kamieļi, tūlīt aiz tiem — sīriešu karavīru patruļa, kuru Jūdass klusībā nolādēja…

Bet viss reiz beidzas. Nepacietīgais Jūdass jau bija viņpus pilsētas sienas. Pa kreisi viņš ieraudzīja nelielu kapsētu un pie tās dažas svītrainas dievlūdzēju teltis. Jūdass šķērsoja putekļainu, mēness apspīdētu ceļu un devās uz Kedronas pusi, jo tā viņam bija jāpārbrien. Ūdens klusi guldzēja Jūdasam pie kājām. Lēkdams no akmens uz akmeni, viņš beidzot tika straumei pāri un atradās Ģetzemancs pusē, te viņš ar lielu prieku pārliecinājās, ka ceļš gar dārziem ir pilnīgi tukšs. Turpat netālu bija redzami olīvkoku muižas pussagrautie vārti.

Pēc smacīgās pilsētas Jūdasu pilnīgi satrieca pavasara nakts apdullinošā smarža. Pāri sētai vēlās vesels smaržu vilnis — Ģetzemanes plašumos smaržoja mirtes un akācijas.

Vārtus neviens neapsargāja, vispār te neviena nebija, un pēc dažām minūtēm Jūdass jau skrēja zem milzīgo, kuplo olīvkoku spocīgajām ēnām. Ceļš veda kalnup, Jūdass kāpa, smagi elpodams, reizēm no pilnīgas ēnas viņš nokļuva uz mirdzošiem mēnesnīcas paklājiem, kuri viņam atgādināja tos paklājus, kurus viņš bija redzējis greizsirdīgā Nizas vīra veikalā. Pēc kāda laika kreisajā pusē uz klajumiņa parādījās eļļas spiede ar smagu akmens riteni un kaut kādu mucu grēda. Dārzā neviena nebija. Darbs bija beidzies ap saules rietu, un tagad pār Jūdasu trizuļoja vienīgi lakstīgalu kori.

Jūdasa mērķis bija tuvu. Viņš zināja, ka tumsā pa labi tūlīt būs dzirdami alā pilošā ūdens klusie čuksti. Tā ari bija, viņš pārgāja uz lēnāku soli un paklusu sauca:

— Niza!

Taču no resna olīvkoka stumbra atdalījās nevis Niza, bet pelēcīga vīrieša figūra, izlēca uz ceļa, rokās tai kaut kas iespīdējās un tikpat pēkšņi nosūba.

Jūdass rāvās atpakaļ un izgrūda vāju:

— Ah!

Viņa ceļā nostājās vēl viens.

Tas, kurš izlēca pirmais, noprasīja Jūdasam:

— Cik naudas tu nupat dabūji? Atbildi, ja dzīvs gribi palikt!

Jūdasa sirdī iezagās ceribiņa. Viņš izmisīgi iekliedzās:

— Trīsdesmit tetradrahmas! Trīsdesmit tetradrahmas! Viss, ko cs saņēmu, ir šeit. Te ir tā nauda! Ņemiet, bet atstājiet mani dzīvu!

Tuvāk stāvošais tūdaļ izrāva muķi Jūdasam no rokām. Tajā pašā mirklī aiz Jūdasa muguras uzšāvās nazis un ass cirtiens trāpīja mīl­niekam zem lāpstiņas. Jūdass gāzās uz priekšu, viņa rokas kram­pjaini gribēja pieturēties pie gaisa. Priekšējais uzķēra Jūdasu uz sava naža, nazis ietriecās taisni sirdi un līdz pašam spalam.

— Ni… za… — Jūdass noteica nevis savā augstajā, tīrajā, bet zemā un pārmetošā balsī un pēc tam vairs neizdvesa ne skaņas. Viņa ķermenis tā triecās pret zemi, ka nodunēja.

Tad uz ceļa parādījās trešā figūra. Apmetnī un ar kapuci.

— Nctuntuļojieties, — trešais pavēlēja. Slepkavas atri ietina maku kopā ar zīmīti, ko iedeva trešais, ādas gabalā un visu to krusteniski pārsēja ar auklu. Otrais iebāza sainīti azotē, pēc tam abi slepkavas metās nost no ceļa un ienira olīvkoku ēnā. Trešais pietupās pie beigtā un ieskatījās viņam sejā. Ēnā tā bija krita baltu­mā, un tajā bija kaut kāds apgarots skaistums. Pēc dažām sekun­dēm nevienas dzīvas dvēseles uz ceļa vairs nebija. Ar atpakaļat- mestām rokām gulēja nedzīvs ķermenis. Uz kreisās kājas pēdu krita mēness gaisma, tā ka varēja skaidri redzēt katru sandales siksnu.

Viss Ģetzemanes dārzs ap to laiku trīsēja lakstīgalu dziesmās. Kurp devās tie divi, kas nodūra Jūdasu, to neviens nezina, bet trešā, kurš bija ar kapuci, gaitas nav nekāds noslēpums. No ceļa caur olīvkoku biezokni viņš devās uz dienvidiem. Dārza sētai pāri viņš pārkāpa tālu no galvenajiem vārtiem, pašā dienvidu stūri, kur mūra augšdaļa bija izdrupusi. Drīz vien viņš bija Kedronas krastā. Viņš iebrida ūdeni un brida pa straumi tikmēr, kamēr tālumā ier­audzīja divu zirgu un cilvēka siluetu. Ari zirgi stāvēja ūdenī. Ūdens čalodams mazgāja to kājas. Zirgu uzraugs uzkāpa vienam zirgam mugurā, kapuci uzvilkušais uzlēca otrā zirgā, un viņi abi lēnām aizjāja pa straumi, bija dzirdams, kā čirkst akmeņi zem zirga kājām. Pēc tam viņi izjāja no straumes, tas bija Jerušalajimas krastā, un zirgi mierīgā solī devas gar pilsētas mūri. Tad zirgu uzraugs aiz­auļoja un vairs nebija redzams, bet cilvēks ar kapuci apturēja zirgu, nokāpa zemē, noņēma apmetni, izgrieza to uz kreiso pusi, izvilka plakanu bruņuccpuri bez spalvām un uzlika galvā. Tagad zirgā uzlē­ca cilvēks karavīra hlamīdā, ar īsu šķēpu pie gurna. Viņš pievilka pavadu, un straujais kavalērijas zirgs pārgāja sīkā riksi, tricinādams uz muguras sēdošo jātnieku. Tagad vairs nebija tālu. Jātnieks jau tuvojās Jerušalajimas dienvidu vārtiem.

Vārtu arkā dejoja un lēkāja lāpu nemierīgā gaisma. Sardzes karavīri no Zibenīgā leģiona otrās centūrijas sēdēja uz akmens soliem un meta kauliņus. Ieraudzījuši jātnieku, tie pielēca kājās, bet jātnieks pavicināja tiem ar roku un iejāja pilsētā.

Visa pilsēta bija vienās svētku ugunīs. Visos logos vizmoja eļļas lampiņu ugunis, un visur, saplūzdamas neskanīgā korī, skanēja slavas dziesmas. Paretam, ja kāds gaišāks logs iznāca uz ielas pusi, jātnieks paskatījās — cilvēki sēdēja pie svētku galdiem, uz tiem bija kazlēna gaļa, vīna kausi un bļodas ar garšvielu zālēm. Svilpodams klusu dziesmiņu, jātnieks nesteidzīgā riksī pa Lejas Pilsētas tukša­jām ielām tuvojās Antonija tornim, paretam uzmezdams aci pasaulē vēl nekad neredzētiem piecžqburiem, kas kvēloja augstu pār tem­pli, vai ari mēnesim, kurš stāvēja vēl augstāk par pieežuburiem.

Hēroda Lielā pils Lieldienu svētkos neņēma nekādu dalību. Pils ēkās, kuras bija dienvidu pusē un kur bija izvietojušies romiešu kohortas virsnieki un leģiona legāts, logi bija gaiši, tur bija jūtama vismaz kaut kāda kustēšanās un dzīvība, turpretim fasāde, pils parādes puse, kur pret savu gribu atradās vienīgais pils iemītnieks prokurators, — visa šī pils puse ar savām kolonādēm un zeltītajām statujām šķita akla kļuvusi no spožās mēness gaismas. Pils iekšienē valdīja tumsība un klusums. Un iekšā iet, kā prokurators izteicās Afranijam, viņš nevēlējās. Viņš lika guļasvietu uzklāt uz tā paša balkona, kur ēda pusdienas un kur no rīta bija notikusi pratināšana. Prokurators apgūlās uzklātajā guļasvietā, bet miegs nenāca, lirās debesis spīdēja kails mēness, un prokurators jau kuro stundu nevarēja no tā novērst acis.

Ap pusnakti miegs beidzot apžēlojās par prokuratoru. Viņš aizgūtnēm nožāvājās, atsprādzēja un nometa apmetni, noņēma siksnu ar platu tērauda nazi makstī, nolika visu to uz krēsla pie guļasvietas, novilka sandales un izstiepās visā garumā. Banga ielēca gultā un nogūlās blakām, un prokurators, uzlicis roku sunim uz kakla, beidzot aizvēra acis. Tikai tad aizmiga ari suns.

Guļasvieta bija pa pusei tumsā, to aizsedza kolonna, bet no balkona lieveņa kāpnēm līdz kājgalim stiepās mēnesnīcas lente. Tikko prokurators zaudēja saistību ar to, kas viņam visapkārt bija īstenībā, viņš uzreiz devās augšup pa šo spožo ceļu, kurš veda uz mēnesi. Sapnī viņš pat iesmējās no laimes, tik labi un neparasti viss sagadījās uz šī caurspīdīgā zilganā ceļa. Banga nāca viņam līdzi, bet blakus gāja klaiņojošais filozofs. Viņi strīdējās par kaut ko dikti sarežģītu un svarīgu, bet strīdā uzvarēt nevarēja ne viens, ne otrs. Nevienā punktā viņu uzskati nesakrita, tāpēc strīds bija paga­lam interesants un nebeidzams. Pats par sevi saprotams, ka šodie­nas nāves sods bija galīgs pārpratums, jo tepat taču bija filozofs, kurš bija aizdomājies līdz tādam smieklīgam absurdam, ka, tā sakot, visi cilvēki esot labi, viņš gāja blakus, tātad viņš bija dzīvs. Un, protams, baigi pat iedomāties, ka tādu cilvēku varētu sodīt ar nāvi. Nāves, soda nav bijis! Nav bijis! Tas bija tas jaukākais šajā ceļojumā augšup pa mēness kāpnēm.

Brīvā laika bija, cik uziet, bet negaiss nāks tikai ap vakaru, un gļēvums, bez šaubām, ir viens no visbriesmīgākajiem netikumiem. Tā runāja Ješua Ha-Nocri. Nē, filozof, es iebilstu: tas ir visbries­mīgākais netikums.

Piemēram, ne miņas no gļēvuma taču nebija tagadējam Jūdu zemes prokuratoram, toreizējam leģiona legātam, kad Jaunavu Ielejā saniknotie ģermāņi bezmaz nožmiedza milzeni Žurkkāvi. Bet piedodiet man, filozof! Vai tiešām jūs ar jūsu prāta spējām pieļaujat tādu varbūtību, ka cēzara priekšā sagrēkojuša cilvēka dēļ Jūdu zemes prokurators sabojās savu karjeru?

— Jā, jā, — Pilāts pa miegam šņukstēja un pat stenēja.

Protams, sabojās. No rita vēl nebūtu bojājis, bet tagad nakti,

apsvēris visu, ir gatavs sabojāt. Viņš nerēķināsies ne ar ko, lai glābtu no nāves nevainigo, neprātīgo ārstu un sapņotāju!

— Mēs tagad mūžīgi būsim kopā, — pa sapņiem viņam teica skrandainais klejotājs filozofs, nezināmā veidā nostājies turpat, kur jātnieks ar zelta pīķi.

Kur viens, tur uzreiz ari otrs! Tiklīdz pieminēs mani — tūdaļ pieminēs arī tevi! Mani — pamestu bērnu, nezināmu vecāku dē­lu — un tevi — zvaigžņu tulka un meldera meitas skaistās Pilas dēlu.

— Tikai tu neaizmirsti, piemini mani, zvaigžņu tulka dēlu, — Pilāts pa sapņiem lūdza. Skrandainis no En-Saridas, iedams viņam blakus, bija pamājis ar galvu, un cietsirdīgais Jūdu zemes proku­rators smējās un raudāja pa sapņiem.

Tas viss bija labi, bet jo briesmīgāka bija zemes valdītāja pamo­šanās. Banga uzrūca uz mēnesi, un slidenais, it kā saeļļotais, zil­ganais gaismas celiņš prokuratora acu priekšā nobruka. Pilāts atvēra acis, un pirmais, kas viņam ienāca prātā, bija tas, ka nāves sods ir izpildīts. Viņš tūdaļ ar ierastu kustību ieķērās Bangas kakla siksnā, pēc tam sāka mokoši meklēt, kur ir palicis mēness, un ieraudzīja, ka tas pavirzījies mazliet sānis un apsudrabojies. Tā gaismu bojāja kāda cita — nepatīkama, šaudīga gaisma, kas tepat uz balkona lēkāja acu priekšā. Centuriona Žurkkāvja rokā dega un kvēpēja lāpa. lāpas turētājs ar bailēm un niknumu skatījās uz lēcienam gatavo bīstamo zvēru.

— Mierā, Banga, — prokurators pavēlēja aizsmakušā balsī un nokāsējās. Novērsies no lāpas gaismas, viņš teica: — Pat naktī, pat mēnesnīcā man nav miera. 0, dievi! Ari jūsu dienests nav labāks, Mark! Jūs kropļojat zaldātus…

Marks ar ārkārtīgu izbrīnu skatījās uz prokuratoru, un tas atjēdzās. Lai kaut kā nolīdzinātu puspamiegam sacītos nevajadzī­gos vārdus, prokurators noteica:

— Neņemiet ļaunā, centurion, es vēlreiz atkārtoju, mans stāvoklis ir vēl ļaunāks. Ko jūs gribat?

— Pie jums ieradies slepenās sardzes priekšnieks, — Marks mierīgi teica.

— lai nāk, lai nāk, — atklepodamies sacīja prokurators un ar pliku kāju sāka taustīt, kur ir sandales. Sarkanīga gaisma nošau- clījās pār kolonnām, noklaudzēja centuriona soļi uz grīdas mozaīkas, centurions izgāja dārzā.

— Pat mēnesnīcā man nav miera, — prokurators noteica pats pie sevis un nočirkstināja zobus.

Balkonā centuriona vietā ieradās cilvēks ar kapuci.

— Banga, mierā, — klusu pavēlēja prokurators un saspieda suņa pakausi.

Ne vārda neteicis, Afranijs, kā vienmēr, atskatījās un aizgāja kolonnas ēnā un, pārliecinājies, ka, atskaitot Bangu, neviena liecinieka uz balkona nav, klusām paziņoja:

— Lūdzu nodot mani tiesai, prokurator! Jums bija taisnība. Man nebija pa spēkam nosargāt Jūdasu no Kirjatas, viņš ir nodurts. Lūdzu mani tiesāt un atlaist no amata!

Afranijam šķita, ka viņam virsū skatās četras acis — suņa un vilka.

Afranijs izņēma zem hlamīdas paglabāto no asinīm sarecējušo maku, aizzīmogotu ar diviem zīmogiem.

— Šo maku ar naudu slepkavas bija iemetuši augstā priestera namā. Asinis uz maka ir Jūdasa asinis.

— Interesanti, cik tur ir, — Pilāts teica, uz maku lūkodamies.

— Trīsdesmit tetradrahmas.

Prokurators nosmīnēja.

— Maz gan.

Afranijs neteica neko.

— Kur līķis?

— To es nezinu, — mierīgi un ar cieņu atbildēja cilvēks, kurš nekad nešķīrās no savas kapuces, — no rīta sāksim meklēt.

Prokurators sarāvās, sandales siksna, ar kuru viņš nopūlējās, tā ari palika ncaizsprādzēta.

— Jūs esat pārliecināts, ka viņš ir beigts?

Atbilde uz prokuratora jautājumu bija lietišķi sausa:

— Es, prokurator, Jūdu zemē strādāju piecpadsmit gadus. Sāku strādāt jau Valerija Grāta laikā. Man nemaz nevajag redzēt līķi, lai pateiktu, ka cilvēka vairs nav, tāpēc es jums ziņoju, ka tas, kurš saucās par Jūdasu no Kirjatas pilsētas, pirms dažām stundām ir nodurts.

— Piedodiet, Afranij, — Pilāts teica, — es vēl neesmu pa īstam pamodies, tāpēc ari iznāk tāda runāšana. Es slikti guļu, — proku­rators pasmīnēja, — un visu laiku redzu sapnī mēness staru. Tik jocīgi, iedomājieties tikai! Un es pastaigājos pa šo mēness staru. Ak jā, es gribētu zināt jūsu domas šajā lietā! Kur jūs domājat sākt meklēšanu? Sēdieties, slepenā dienesta priekšniek!

Afranijs paklanījās, piebīdīja krēslu tuvāk pie gultas un apsēdās, šķēpam nožvadzot.

— Es domāju viņu meklēt Ģetzemanes dārzā, kaut kur netālu no eļļas spiedes.

— Ak tur? Bet kāpēc tieši tur?

— Valdītāj, man ir savi apsvērumi, Jūdass nav noslepkavots ne tieši Jerušalajimā, ne ari kaut kur tālu no tās. Viņš ir nodurts pilsētas tuvumā.

— Es jūs uzskatu par vislielāko sava aroda speciālistu. Nezinu, kā Romā, bet kolonijās jums nav konkurences. Paskaidrojiet savus apsvērumus!

— Nekādā ziņā nepieļauju domu, — paklusi runāja Afranijs, — ka Jūdass būtu devies rokās kaut kādiem aizdomīgiem tipiem tieši pašā pilsētā. Uz ielas slepeni nodurt nav iespējams. Tātad viņu vajadzēja ievilināt kaut kādā pagrabā. Bet Lejas Pilsēta ir pārmek­lēta, ja būtu, tad būtu atrasts. Pilsētā tas nav noticis, par to es varu galvot. Ja viņš būtu noslepkavots tālu no pilsētas, šis sainis ar naudu pie augstā priestera nevarētu nonākt tik ātri. Viņš ir nogali­nāts pilsētas tuvumā. Viņu ir izvilinājuši laukā no pilsētas.

— Es nevaru iedomāties, kā to varēja izdarīt.

— Jā, prokurator, tas ir vissarežģītākais jautājums šajā lietā, un es pat nezinu, vai vispār man izdosies to noskaidrot.

— Patiešām dīvaini! Ticīgais svētku vakarā neiet vis uz Lieldienu mielastu, bet dodas nezin kāpēc ārā no pilsētas un tur tiek nodurts. Kas un kādā veidā varēja viņu tur ievilināt? Vai tik to nav izdarījusi sieviete? — pēkšņi iedvesmas pilnā balsī jautāja prokurators.

Afranijs atbildēja mierīgi un pārliecinoši:

— Nekādā ziņā, prokurator! Tāda iespēja pilnīgi izslēgta. Te jābūt savai loģikai. Kam bija vajadzīga Jūdasa nāve? Kaut kādiem klejojošiem murgotājiem, kaut kādam pulciņam, kurā vispār nevie­nas sievietes nevar būt? Lai apsievotos, prokurator, vajag naudu, lai laistu bērniņu pasaulē, atkal vajag to pašu, bet, lai ar sievietes palīdzību aizlaistu cilvēku viņsaulē, vajag tik daudz naudas, cik tiem klaidoņiem vispār nav. Te nav iejaukta sieviete, prokurator! Es teiktu pat vairāk, tāda slepkavības versija tikai jauc pēdas, traucē izmeklēšanu un jauc man pašam galvu.

— Es redzu, Afranij, ka jums ir pilnīga taisnība, — teica Pilāts, — es tikai izsaciju savas domas.

— Un diemžēl kļūdījāties, prokurator.

— Bet, galu galā, kas tad? — iesaucās prokurators, ar ārkārtīgu ziņkāri raudzīdamies Afranija sejā.

— Man šķiet, ka tā pati nauda.

— Lieliska doma! Bet kas un par ko varēja viņam dot naudu naktī ārpus pilsētas?

— Nē, prokurator, tas nemaz tā nav. Man ir viena vienīga hipotēze, un, ja nu tā nav īsta, tad neko citu es nevaru iedomāties. — Afranijs pieliecās tuvāk prokuratoram un nočukstēja: — Jūdass gāja noslēpt naudu tādā vietā, kuru cits neviens nezina.

— Tas ir ļoti smalks izskaidrojums. Tā acīmredzot ari ir bijis. Tagad es jūs saprotu: viņu neviens nav izvilinājis no pilsētas, viņš ir gājis pats. Jā, tā tas ir.

— Tieši tā, Jūdass nevienam neuzticējās. Viņš slēpa naudu no cilvēkiem.

— Jā, jūs teicāt, ka Ģetzemanē. Bet, kāpēc tieši tur jūs taisāties meklēt, to nu es nesaprotu, atklāti sakot.

— 0, prokurator, vienkāršāk par vienkāršu! Kurš tad slēps naudu ceļmalā vai klajā vietā, kur kāds var ieraudzīt! Jūdasam nederēja ne Hebronas, ne Betānijas ceļš. Viņam bija vajadzīga nomaļa, svešai acij neredzama vieta, kur aug koki. Tas ir tik vien­kārši. Bet, atskaitot Ģetzemani, citas tādas vietas Jerušalajimas tuvumā nav. Nekur tālu viņš nevarēja aiziet.

— Jūs mani pilnīgi pārliecinājāt. Un ko tad tagad darīt?

— Es tūlīt sākšu meklēt slepkavas, kuri Jūdasu ir izseko­juši ārpus pilsētas, bet pats, kā jau jums ziņoju, stāšos tiesas priekšā.

— Par ko?

— Mana apsardze pazaudēja viņu no redzes loka vakar vakarā tirgū pēc tam, kad viņš bija iznācis no Kāifasa. Es nemaz nesaprotu, kā tas varēja notikt. Nekas tamlīdzīgs manā mūžā vēl nav gadījies. Viņu sāka uzraudzīt tūlīt pēc mūsu sarunas. Bet tirgus rajonā viņš tik pēkšņi mainīja virzienu un izmeta tādu cilpu, ka manējie nebija spējīgi sadzīt pēdas.

— Labi. Paziņoju jums, ka neuzskatu par vajadzīgu jūs nodot tiesai. Jūs esat izdarījis visu, ko varējāt, un neviens pasaulē, — te Pilāts pasmaidīja, — nebūtu varējis izdarīt vairāk par jums. Sodiet tos savus padotos, kas tik neuzmanīgi palaida Jūdasu! Bet ari šinī gadījumā, es jūs brīdinu, cs negribētu, lai sods būtu bargs. Galu galā, mēs esam darījuši visu, lai parūpētos par šo nelieti. Jā, es piemirsu jums pajautāt, — prokurators paberzēja pieri, — kā viņiem izdevās naudu atgādāt atpakaļ Kāifasam?

— Redzat, prokurator… Tas nav nekas sevišķi sarežģīts. Atriebēji bija gājuši uz Kāifasa pili no otras puses, tur, kur šķērsicliņa paceļas augstāk par pils pagalmu. Tur viņi ari pārsvieduši sainīti pār sētu.

— Ar visu zīmīti?

— Taisni tā, kā jūs sakāt, prokurator. Jā, starp citu… — Te Afranijs norāva zīmogu un parādīja Pilātam sainīša saturu.

— Apžēliņ, ko jūs, Afranij, izdarījāt, tic taču droši vien ir tempļa zīmogi!

— Šinī ziņā prokurators var pilnīgi neuztraukties, — Afranijs teica, taisīdams ciet sainīti.

— Vai tiešām jums ir pilnīgi visi zīmogi? — prokurators smiedamies jautāja.

— Citādi tas nemaz nevar būt, prokurator, — bez kaut kādiem smiekliem nopietni atbildēja Afranijs.

— Varu iedomāties, kas pie Kāifasa notika!

— Jā, prokurator, uztraukums bija liels. Mani ataicināja uzreiz.

Pat pustumsā bija redzams, kā staro Pilāta acis.

— Interesanti, interesanti…

— Es atļaušos iebilst, prokurator, nekā interesanta tur nebija. Garlaicīga un apnīkstoša padarīšana. Kad cs pajautāju, vai Kāifasa pilī kādam ir izmaksāta attiecīga nauda, atbilde bija kategoriska, ka ne.

— Ak tā? Nu, ja nav izmaksāta, tad nav izmaksāta. Jo grūtāk būs atrast slepkavas.

— Pilnīgi pareizi, prokurator.

— Jā, Afranij, man pēkšņi iešāvās galvā — vai tik viņš nav izdarījis pašnāvību?

— 0 nē, prokurator, — no izbrīna Afranijs pat atgāzās krēslā, — piedodiet, bet tas ir pilnīgi neiespējami!

— Ak, šajā pilsētā viss ir iespējams! Varu derēt, ka drīz vien pa visu pilsētu sāks klīst tādas baumas.

Afranijs uzmeta prokuratoram savu skatienu, padomāja un teica:

— Tas var gadīties, prokurator.

Prokurators acīmredzot arvien vēl domāja par noslepkavoto cilvēku no Kirjatas, kaut gan šaj^ lietā viss bija skaidrs, un viņš pateica gandrīz ar tādu kā sapņainību:

— Es gribētu redzēt, kā viņu noslepkavoja.

— Noslepkavots viņš ir, cik vien prasmīgi var, prokurator, — atbildēja Afranijs, ar vieglu ironiju skatīdamies uz prokuratoru.

— Kā jūs to zināt?

— Es lūgšu jūs pievērst uzmanību šim makam, prokurator, — Afranijs atbildēja, — cs galvoju, ka Jūdasa asinis šļākušās ar joni. Man, prokurator, savā dzīvē nācies redzēt ne vienu vien nokauto!

— Tātad augšā viņš, protams, vairs necelsies?

— Nē, prokurator, celsies gan, — filozofiskā mierā smaidīdams sacīja Afranijs. — Tas būs, kad pār viņu noskanēs šeit tik gaidītā mesijas taure. Bet ātrāk gan ne!

— Pietiks, Afranij! Šis jautājums man ir skaidrs. Tagad par apglabāšanu.

— Sodītie ir apglabāti, prokurator.

— O, Afranij, saukt jūs tiesas priekšā būtu tīrais noziegums! Jūs esat pelnījis visaugstāko apbalvojumu. Kā tas notika?

Afranijs sāka stāstīt un pastāstīja — kamēr viņš noņēmies ar Jūdasa lietu, viņa palīga vadītā slepenās sardzes komanda sasnie­dza pakalnu, kad iestājās vakars. Viena līķa kalna galā neesot bijis. Pilāts nodrebēja un piesmakušā balsī teica:

— Ak, kā es par to laikus neiedomājos!

— Nav ko uztraukties, prokurator, — Afranijs teica un stāstīja tālāk: — Dismasa un Hestasa līķus, kam maitasputni bija izknā­buši acis, viņi pievākuši uzreiz un sākuši meklēt trešo. Arī tas atrasts ātri vien. Kāds cilvēks…

— Levijs Matejs, — Pilāts nejautāja, bet drīzāk gan apgalvoja.

— Jā, prokurator…

Levijs Matejs slēpies alā Kailā Kalna ziemeļu nogāzē un gaidījis, kamēr satumsīs. Turpat bijis ari Ješuas Ha-Nocri kailais līķis. Kad sardze ar lāpu iegājusi alā, Levijs izmisumā sācis trakot. Viņš kliedzis, ka nekādu noziegumu nav izdarījis un ka ikvienam cilvē­kam ar likumu ir atļauts apbedīt noziedznieku, ja viņš to vēlas. Levijs Matejs teicis, ka līķi neatdos. Bijis ļoti uztraukts, nesakarīgi klaigājis, te lūdzies, te draudējis, te nolādējis.

— Un viņu nācās saņemt ciet? — drūmi jautāja Pilāts.

— Nē, prokurator, nē, — ļoti nomierinoši teica Afranijs, — nekaunīgo bezprāti izdevies nomierināt ar solījumu, ka līķis tiks apglabāts.

Levijs apdomājis priekšlikumu, pierimis, bet paziņojis, ka prom neies un grib būt klāt pie apbedīšanas. Viņš teicis, ka neies prom pat tad, ja viņu sāks slepkavot, šim nolūkam piedāvādams maizes nazi, kurš viņam bijis:

— Un viņu aizdzina? — nospiestā balsī jautāja Pilāts.

— Nē, prokurator, nē. Mans palīgs atļāva viņam piedalīties apbedīšanā.

— Kurš no jūsu palīgiem visu to vadīja? — Pilāts pajautāja.

— Tolmajs, — Afranijs atbildēja un vaicāja satrauktā balsī:

— Vai viņš būtu pieļāvis kļūdu?

— Turpiniet, — Pilāts tcica, — nekādas kļūdas nav. Es esmu pat mazliet samulsis, Afranij, man acīmredzot ir darīšana ar cilvēku, kurš vispār nekad nekļūdās. Un šis cilvēks esat jūs.

Leviju Mateju paņēmuši tajā pašā pajūgā, kurā vesti notiesāto līķi, un pēc pāris stundām braucēji nonākuši vientuļā aizā uz ziemeļiem no Jerušalajimas. Tur, strādādama maiņās, komanda stundas laikā izrakuši dziļu bedri un apglabājusi visus tris.

— Kailus?

— Nē, prokurator, komanda bija šim nolūkam paņēmusi līdzi hitonus. Apglabājamiem pirkstā ir uzvilkti gredzeni. Ješuam ar vienu vītni, Dismasam ar divām un Hcstasam ar trim. Bedre aiz­bērta, virsū savelti akmeņi. Pazīšanās zīme zināma Tolmajam.

— Ak, ja es to būtu iedomājies! — sāpīgi saviebies, teica Pilāts.

— Man taču vajadzēja satikt šo Leviju Mateju…

— Viņš ir šeit, prokurator!

Pilāts kādu laiku ar platām acīm skatījās uz Afraniju un pēc tam

teica:

— Izsaku jums pateicību par visu, ko esat darijis šajā lietā. Lūdzu, atsūtiet rīt Tolmaju pie manis un jau iepriekš pasakiet, ka esmu ar viņu apmierināts, bet jūs, Afranij, — Pilāts izņēma no siksnas kabatas gredzenu un pasniedza to slepenā dienesta priekš­niekam, — pieņemiet, lūdzu, par piemiņu no manis.

Afranijs palocījās un teica:

— Tas man liels gods, prokurator.

— Komandai, kas piedalījās apglabāšanā, izsniedziet apbalvo­jumus! Tiem, kas ļāva Jūdasam nozust, — rājienu. Bet Leviju Mateju — uzreiz pie manis! Man jāzina visi sīkumi Ješuas lietā.

— Klausos, prokurator! — Afranijs sāka kāpties atpakaļ un klanīties, bet prokurators sasita plaukstas un uzkliedza:

— Šurp! Gaismu kolonādē!

Afranijs jau gāja pa dārzu, kad Pilātam aiz muguras iemirdzējās kalpu nestās uguntiņas. Prokuratora priekšā uz galda spīdēja trīs gaismekļi, un mēnesnīcas nakts tūlīt atkāpās dārzā, it kā Afranijs būtu to aiznesis sev līdzi. Afranija vietā balkonā ienāca mazs, izkāmējis, nepazīstams cilvēciņš, tam blakus stāvēja milzīgais cen- turions. Milzis saprata prokuratora skatienu un tūdaļ nozuda dārzā.

Prokurators pētīja atnākušo, un viņa skatienā bija gan milzīga interese, gan tādas kā bailes. Tā skatās uz cilvēku, par kuru daudz dzirdēts, daudz domāts un kurš beidzot ir atnācis.

Atnākušajam cilvēkam bija gadu četrdesmit, viņš bija viss vienās skrandās, melnīgsnējs, turklāt uz skrandām bija sakaltuši dubļi, un viņš sirdīgi skatījās caur pieri. Vārdu sakot, viņa izskats bija visai nepievilcīgs, un viņš stipri vien atgādināja kādu no tiem pilsētas ubagiem, kuri lielā vairumā stumdās pa tempļa terasēm vai vazājas pa trokšņainās un netīrās Lejas Pilsētas tirgiem.

Iestājās ilgs klusums, kuru pārtrauca atnācēja pēkšņā un negaidītā uzvešanās. Viņš nobālēja, sagrīļojās un būtu nokritis gar zemi, ja nebūtu pieķēries pie galda malas.

— Kas tev ir? — Pilāts jautāja.

— Nekas nav, — Levijs Matejs atbildēja un norija siekalas. Plikais, netīrais kakls uzpūtās un noplaka.

— Kas ar tevi ir, atbildi taču, — Pilāts atkārtoja.

— Es esmu piekusis, — levijs atbildēja un drūmi paskatījās grīdā.

— Sēdies, — Pilāts teica un norādīja uz krēslu.

Levijs ar neuzticību paskatījās uz Pilātu, pagāja uz krēsla pusi, bailīgi paskatījās uz krēsla zeltītajiem rokturiem un apsēdās nevis uz krēsla, bet turpat blakus uz grīdas.

— Pasaki man — kāpēc tu negribi sēdēt uz krēsla? — Pilāts noprasīja.

— Es esmu netīrs, nosmērēšu, — grīdā skatīdamies, atbildēja Levijs.

— Tūlīt tev iedos paēst.

— Es negribu ēst, — Levijs atbildēja.

— Kāpēc jāmelo? — Pilāts klusām jautāja. — Tu taču neesi ēdis visu dienu, bet varbūt ari ilgāk. Nu labi, negribi — neēd. Es tevi atsaucu, lai tu man parādi to nazi, kurš tev bija.

— Karavīri atņēma, kad veda šurp, — Levijs atteica un piebilda drūmā balsī: — Atdodiet man to, man jāaiznes atpakaļ saimniekam, es nazi nozagu.

— Priekš kā?

— Ar ko virves pārgriezt, — Levijs atbildēja.

— Mark! — prokurators uzsauca, un centurions parādījās pie kolonnām. — Atnesiet man viņa nazi!

Centurions no otras maksts, kura viņam bija pie jostas, iz­vilka netīru maizes nazi, pasniedza to prokuratoram, bet pats aizgāja.

— Kur tu to paņēmi?

— Maizes bodē pie Hcbronas vārtiem, kā nāk pilsētā iekšā, tā uzreiz pa kreisi.

Pilāts nopētīja plato asmeni, nez kāpēc pataustīja ar pirkstu, vai ir ass, un teica:

— Par nazi nebēdā, tas tiks atdots bodē. Bet tagad man vaja­dzīgs kas-cits: parādi man hartu, kuru tu nēsā visur līdzi un kur ir pierakstīts, ko Ješua teicis.

Levijs ar naidu paskatījās uz Pilātu, viņa sejā parādījās tik nejauks smaids, ka tas pavisam izķēmoja viņa seju.

— Visu gribat atņemt? Arī pašu pēdējo, kas man vēl ir? — viņš jautāja.

— Es tev nesacīju — atdod, — tcica Pilāts, — cs tev sacīju — parādi. .

Levijs parakņājās azotē un izvilka no turienes pergamenta rulli. Pilāts paņēma to, atritināja, izklāja starp gaismekļiem un, acis pie­miedzis, sāka pētīt grūti salasāmās ar tinti rakstītās zīmes. Bija grūti saprast šīs ķeburainās rindas, un Pilāts viebās un bāza seju pergamentam pavisam klāt, vilkdams ar pirkstu pa rindām. Viņam tomēr izdevās konstatēt, ka uzrakstītais ir nesakarīga kaut kādu izteikumu, saimniecisku rēķinu un dzejas rindu ķede. Šo to Pilāts izlasīja: «Nāves nav… Vakar mēs ēdām pavasara gardumus…»

Viebdamies no piepūles, Pilāts lasīja: «Mēs ieraudzīsim dzīves ūdeņu dzidro upi… Cilvēce skatīsies saulē caur tīru kristālu…»

Te Pilāts nodrebēja. Pēdējās pergamenta rindiņās viņš sabur­toja vārdus: «…lielāka netikuma… gļēvumu.»

Pilāts satina pergamentu un ar asu kustību atdeva to Levijam.

— Ņem, — viņš teica, paklusēja un piebilda: — Es skatos, ka tu esi izglītots cilvēks un tev nav nekādas vajadzības staigāt apkārt vientuļam, skrandās un nekad nezināt, kur vakarā varēsi galvu nolikt. Man Cēzarejā ir plaša bibliotēka, es esmu ļoti bagāts un gribu, lai tu nāc pie manis strādāt. Tu šķirosi un glabāsi papirusa ruļļus, būsi apģērbts un paēdis.

Levijs piecēlās un teica:

— Nē, es negribu.

— Kāpēc? — prokurators jautāja, un viņa seja pietvīka. — Es tev esmu nepatīkams, tev bail no manis?

Levijs atkal nosmaidīja savu nelāgo smaidu un atbildēja:

— Nē, tas ir tāpēc, ka tu baidīsies no manis. Tev nenāksies viegli skatīties man acīs, jo tu esi viņu nokāvis.

— Pietiek, — Pilāts noteica, — paņem naudu!

Levijs noraidoši papurināja galvu, bet Pilāts turpināja:

— Es zinu, ka tu uzskati sevi par Ješuas mācekli, bet zini, ko es tev sacīšu — no visa viņa teiktā tu neesi iemācījies itin nekā. Ja tas tā būtu, tu noteikti no manis kaut ko ņemtu. Ievēro, ka viņš pirms nāves sacīja, ka nevienu nevaino. — Pilāts pacēla rādītāja pirkstu, un viņa seja nodrebēja: — Arī viņš pats noteikti kaut ko paņemtu. Tu esi cietsirdīgs, bet viņā cietsirdības nebija. Uz kurieni tu taisies doties?

Levijs pēkšņi piegāja pie galda, atbalstījās uz tā ar abām rokām un, kvēlojošām acīm skatīdamies uz prokuratūru, nočukstēja:

— Valdītāj, tev jāzina, ka es Jerušalajimā noduršu vienu cil­vēku. Man tev to gribas pateikt, lai tu zinātu, ka asinis vēl tiks izlietas.

— Es arī zinu, ka tās vel tiks izlietas, — Pilāts atbildēja, — un nemaz nebrīnos par taviem vārdiem. Tu, protams, gribi nodurt mani?

— Tevi nodurt man neizdosies, — Levijs atbildēja, atiezdams zobus smaidā. — Es neesmu tik dumjš, lai lolotu tādas cerības, bet cs noduršu Jūdasu no Kirjatas, cs veltīšu tam visu savu atlikušo dzīvi.

Tīksme paspīdēja Pilāta acis, viņš paaicināja Leviju Mateju sev tuvāk un teica:

— To tu vairs nevarēsi izdarīt un nomierinies. Jūdass šonakt ir jau nodurts.

Levijs atsprāga no galda, pameta mežonīgu skatu visapkārt un iekliedzās:

— Kurš to izdarīja?

— Neesi greizsirdīgs! — Prokurators pasmaidīja un saberzē­ja rokas. — Baidos, ka bez tevis viņam bija vēl dažs labs pielūdzējs.

— Kurš to izdarīja? — čukstus atkārtoja levijs.

Pilāts atbildēja viņam:

— To izdarīju es.

Levijs pavēra muti, apstulbis paskatījās uz prokuratoru, bet tas turpināja:

— Pamaz, protams, ir tā izdarītā, un tomēr to izdarīju cs. — Pēc tam viņš pajautāja: — Nu, bet tagad tu kaut ko pieņemsi no manis?

Levijs padomāja, viņa seja kļuva gaišāka, un beidzot viņš sacīja:

— Liec, lai man iedod gabaliņu tīra pergamenta!

Pagāja stunda. Levija vairs nebija pili. Rītausmas klusumu trau­cēja vienīgi dārzā staigājošās sardzes klusie soļi. Mēness ātri izbā­lēja, debess otrajā pusē blāvoja Rīta Zvaigznes baltais plankumiņš. Gaismekļi sen bija nodzisuši. Prokurators bija savā guļasvietā. Palicis roku zem vaiga, viņš gulēja, un viņa elpu nemaz nevarēja saklausīt. Blakus viņam gulēja Banga.

Tā piecpadsmitā nīzāna rītausmu sagaidīja Jūdu zemes piektais prokurators Poncijs Pilāts.