Meistars un Margarita

28. nodaļa KOROVJEVA UN BEGEMOTA pēdējas dēkas

Vai šie silueti bija patiešām, vai nelaimīgās Dārza ielas mājas iedzīvotāji bija tiktāl pārbiedēti, ka viņiem tas tikai likās, to, pro­tams, neviens nevar apgalvot. Ja bija, tad, kurp viņi devās, to neviens nezina. Kā un kur viņi izšķīrās, ari to mēs nevaram pateikt, bet mēs droši zinām, ka minūtes piecpadsmit pēc ugunsgrēka Dārza ielā pie ārzemniekiem iekārtotā veikala spoguļainajām durvīm Smoļcnskas tirgū parādījās gara auguma pilsonis rūtainā uzvalkā un viņam līdzi bija liels, melns runcis.

Veikli izlocījies starp pārējiem gājējiem, pilsonis atvēra veikala ārdurvis. Bet tur maziņš, kaulains un ārkārtīgi nelabvēlīgs šveicars nostājās viņam ceļā un ērcīgi noburkšķēja:

— Ar runčiem mēs nelaižam.

— Es atvainojos, — garais nočerkstēja un pielika savu mezgloto roku pie auss, it kā būtu pakurls, — jūs, šķiet, pieminējāt runčus. Bet kur tad jūs te redzat runci?

Šveicars noblisināja acis, jo kā tu neblisināsi: pilsonim pie kājām nekāda runča vairs nebija, pār viņa plecu staipīja kaklu un lūkoja tikt veikalā iekšā resnītis ar saplēstu žokeni galvā, drusciņ kaut kas kaķisks viņa mūlī patiešām bija samanāms. Resnajam rokā bija primuss.

Šis pārītis nezin kāpēc šveicaram—cilvēknīdējam nepavisam nepatika.

— Pie mums tikai par valūtu, — viņš nošņācās, lūrēdams no pinkaino, it kā kožu saēsto uzacu apakšas.

— Mīļais cilvēk, — garais nozibsnīja ar aci caur saplēsto pen­sneju, — kas jums tcica, ka man viņas nav? Pēc uzvalka spriežat? Nekad nedariet tā, manu dārgo sarg! Jūs varat kļūdīties, turklāt visai smagi. Pārlasiet vēlreiz kaut vai par slaveno halīfu Hārūnu-ar-Rašīdu. Bet šinī konkrētajā gadījumā, pagaidām atstājot mierā Hārūnu-ar- Rašīdu, cs gribu pateikt jums, ka sūdzēšos jūsu vadītājam un pastāstīšu viņam pārjums kaut ko tādu, ka jums droši vien nāksies pamest savu posteni starp šīm mirdzošajām, spoguļainajām durvīm.

— Var būt, ka mans primuss viss pilns ar valūtu, — runčvcidi- gais resnītis sirdīgi iejaucās sarunā un spraucās veikalā iekšā. Publika no aizmugures jau spiedās virsū un kurnēja. Dusmīgi un aizdomīgi aplūkojis savādo pāri, šveicars atgāja sānis, un abi mūsu paziņas Korovjevs un Begemots jau bija veikalā.

Vispirms abi apskatījās, kas un kā, pēc tam Korovjevs tik skaļā balsī, ka to dzirdēja pašā tālākajā stūrītī, paziņoja:

— Debešķīgs veikals! Ļoti, ļoti labs veikals!

Pircēji atskatījās uz runātāju ar tādu kā izbrīnu, kaut gan veikals tiešām bija pelnījis visatzinīgākos vārdus.

Simtiem visdažādāko nokrāsu katūna baķu stāvēja plauktu nodalījumos. Tālāk bija redzami nebalinātas kokvilnas audumu, šifona un frakas drēbes krāvumi. Tālumā slējās veselas grēdas ar apavu kastēm, dažas pilsones sēdēja uz zemiem soliņiem, labajā kājā vēl bija apnēsātā kurpe, kreisajā — jauna, spoža laiviņa, ar kuru viņas nepacietīgi mīņāja grīdas paklājiņu. Veikala dziļumā aiz stūra dziedāja un spēlēja patafoni.

Bet Korovjevs ar Begemotu pagāja garām visiem šiem jauku­miem un devās tur, kur gastronomijas nodaļa robežojās ar kondi­torejas nodaļu. Te bija maz pircēju, lakatiņos un beretītēs uzcir- tušās pilsones nespiedās pie letēm kā drēbju nodaļā.

Maza auguma, varētu teikt — cik garš, tik plats, cilvēks zilgani noskūtiem vaigiem, raga brillēs, jaunā platmalē ar nevainojami tīru lenti, ceriņkrāsas putekļu mētelī un rūsganos glazē cimdos stāvēja pie letes un kaut ko pavēlošā balsī īdēja. Ceriņkrāsas klientu apkalpoja pārdevējs tīrā, baltā virsvalkā un ar zilu cepurīti galvā. Ar asi trītu nazi, ļoti līdzīgu tam, ko bija nozadzis Levijs Matejs, pārdevējs vilka nost ādu treknam, rožainam un sulas pērlītēs apra­sojušam lasim, un čūskādai līdzīgā laša āda spīdēja kā sudrabs.

— Ari šī nodaļa ir lieliska, — Korovjevs svinīgi sacīja, — arī ārzemnieks tīri simpātisks. — Viņš laipni parādīja ar pirkstu tieši ceriņkrāsas mugurā.

— Nekas nebija, Fagot, — runcis domīgi iebilda. — Šoreiz tu, mīlulīt, šauj buku! Manuprāt, ceriņkrāsas džentlmeņa sejā kaut kā trūkst.

Ceriņkrāsas mugura nodrebēja, bet jādomā, ka tā bija nejaušī­ba, jo ārzemnieks taču nevarēja saprast to, ko krieviski runāja Korovjevs ar savu ceļabiedru.

— Lapss? — stingri noprasīja ceriņkrāsas pircējs.

— Ekstrā, — pārdevējs atbildēja, koķeti bakstīdams ar nazi zem laša ādas.

— Lapss es mīlē, slikts — nē, — bargi noteica ārzemnieks.

— Protams! — pārdevējs sajūsmīgi atbildēja.

Mūsu paziņas jau bija aizgājuši prom no ārzemnieka un viņa laša un aplūkoja konditorejas nodaļu.

— Šodien gan karsta diena! — Korovjevs griezās pie jauniņas pārdevējas ar sārtiem vaigiem, bet tā neatbildēja. — Cik maksā mandarīni? — Korovjevs pēc tam apvaicājās.

— Trīsdesmit kapeikas kilo, — pārdevēja atbildēja.

— Diezgan sālīti, — Korovjevs nopūtās, — nu, nu… — Brītiņu padomājis, viņš teica savam ceļabiedram: — Ēd, Begcmot!

Resnītis paņēma prīmusu padusē, pievāca pašā piramīdas galā uzlikto mandarīnu un, aprijis to ar visu mizu, ķērās pie nākošā.

Pārdevēja bija stāvās šausmās.

— Vai jums prāts! — viņa kliedza, un vaigi pamazām zaudēja savu sārtumu. — Čeku dodiet! Čeku! — Un konfekšu standziņas izkrita viņai no rokām.

— Sirsniņ, mīlulīt, daiļumiņ, — pārliecies pār leti un mirk­šķinādams pārdevējai ar aci, Korovjevs icsvepšķējās, — nu, šodien mums nav valūtas… un ko tu padarīsi! Bet es apzvēru jums, ka nākošreiz, vēlākais, pirmdien, norēķināsimies skaidrā naudā. Mēs tepat blakus, Dārza ielā, kur deg tā māja.

Begemots, ticis galā ar trešo mandarīnu, iešāva ķepu no šoko­lādes tāfelītēm uzbūvētā augstā tornī, izrāva vienu no apakšējām, tornis, saprotams, sabnika, bet Begemots apēda savu šokolādi ar visu zeltīto foliju.

Zivju nodaļas pārdevēji ar nažiem rokās stāvēja kā pārakmeņo- jušies, ari ceriņkrāsas ārzemnieks paskatījās uz laupītāju pusi, un tūlīt kļuva redzams, ka Begemots ir kļūdījies: ceriņkrāsainajam sejā nekā netrūka, taisni otrādi, drīzāk bija kas lieks — nokārušies vaigi un šaudīgās acis.

Pārdevēja jau bija gluži dzeltena un nokliedza pa visu veikalu:

— Palosič! Palosič!

Izdzirdusi kliedzienu, šurp skrēja publika no drēbju nodaļas, bet Begemots meta mieru konditorejas gardumiem un iebrauca ar ķepu mucā, uz kuras bija rakstīts «Augstākā labuma Kerčas siļķes», izmakšķerēja pāris siļķīšu un norija tās, izspļāvis astes spuras.

— Palosič! — no konditorejas nodaļas otrreiz atskanēja izmisīgs bļāviens, bet aiz zivju letes viens ar ķīļbārdiņu norēcās:

— Ko tu, smerdeli, te dari?!

Pavels Josifovičs jau steidzās uz notikuma vietu. Tas bija solīds vīrietis, mugurā viņam, gluži kā ķirurgam, bija balts, tīrs virsvalks, no kura krūšu kabatas rēgojās zīmulis. Pavels Josifovičs acīmre­dzot bija cilvēks ar pieredzi. Ieraudzījis Begemota mutē trešās siļķes asti, viņš acumirklīgi novērtēja radušos stāvokli, visu saprata un, neielaizdamies ar bezkauņām nekādās diskusijās, pamāja ar roku kaut kur tālumā un nokomandēja:

— Svilp!

Smoļenskas tirgus stūrī no spoguļainajām durvīm izšāvās šveicars un sāka neganti svilpt. Publika bija jau aplenkuši neliešus, un tad Korovjevs ierunājās.

— Pilsoņi! — viņš iesāka smalkā, vibrējošā balsī. — Kas šeit galu gala notiek? Ko? Es jums prasu! Nabaga cilvēks, — Korovjevs ietrisināja savu balsi un rādīja uz Begemotu, kurš ari momentā sataisīja raudulīgu fizionomiju, — nabaga cilvēks visu dienu labo primusus, viņam gribas ēst… pasakiet — kur lai viņš ķer valūtu?

Parasti mierīgais un apvaldītais Pavels Josifovičs neizturēja un bargi uzkliedza:

— Izbeidz tādas runas! — un pamāja ar roku tālumā, šoreiz jau nepacietīgāk. Tūlīt ārpusē svilpe ietrallinājās, cik jaudas.

Pavēla Josifoviča apsauciens Korovjevu nemaz nebija apmulsi­nājis, un viņš turpināja:

— Kur lai viņš to ņem? Es prasu jums visiem! Viņam gribas ēst, viņu moka slāpes! Viņam ir karsti. Nu, un viņš, nabags, nogaršoja vienu mandarīnu. Tas mandarīns maksā trīs kapeikas. Bet šie tagad nu svilpj un svilpj — taisni kā lakstīgalas ap ievziedu, traucē miliciju, atrauj no viņas īstā darba. Bet šim te viss atļauts? Ko? —

Korovjevs parādīja uz ceriņkrāsas resnīti, kurš sāka ļoti uztrauk­ties. — Kas viņš tāds ir? Varat pateikt? No kurienes viņš atbraucis? Kādā nolūkā? Vai tad mēs pēc viņa tā ilgojāmies? Varbūt mēs esam viņu ielūguši? Protams, — sarkastiski sašķobīdams muti, pilnā kaklā bļaustījās bijušais reģents, — viņš, kā jau redzat, staigā ceriņkrāsas parādes uzvalkā, no laša ēšanas ir pilnīgi uzpampis, ar valūtu piestūķējis visas kabatas; bet kas mums tiek, mums! Rūgti ap sirdi! Rūgti! Rūgti! — Korovjevs iekliedzās kā vedējtēvs vec­laiku kāzās.

Viss šis dumjais, netaktiskais un droši vien politiski kaitīgais starpgadījums Pavēla Josifoviča sirdi pildīja ar svētu sašutumu, bet, lai cik tas dīvaini, ļoti daudzu acīs bija lasāms, ka viņi jūt līdzi. Bet, kad Begemots pielika savu stērbeļaino piedurkni pie acīm un traģiskā balsī iesaucās:

— Paldies, draugs, ka aizstāvēji cietušo! — notika brīnums. Ārkārtīgi pieklājīgais, klusais, nabadzīgi, bet tīrigi ģērbies večukiņš, kurš pirms tam konditorejas nodaļā bija pircis trīs mandeļu kūkas, pēkšņi pārvērtās. Acis kareivīgi iezibējās, viņš piesarka, turziņu ar kūkām nosvieda zemē un iekliedzās smalkā bērna balstiņā:

— Tā ir taisnība! — Pēc tam viņš izrāva paplāti no Begemota sagrautā šokolādes Eifeļa torņa apakšas, savicināja to, ar kreiso roku norāva ārzemniekam platmali no galvas, bet, labajā rokā turē­dams paplāti, atvēzējies ar to plakaniski iegāza ārzemniekam pa pliko pauri. Bija tāda skaņa, it kā no smagās mašīnas izgāztu skārda lokšņu kravu. Resnais nobālēja, atmuguriski iešāvās Kerčas siļķu mucā, un gaisā uzšāvās sālījuma fontāns. Šinī brīdī notika otrs brīnums. Mucā iesprūdušais ceriņkrāsainais bez kādām sveša akcenta pazīmēm vistīrākajā krievu valodā iebļāvās:

— Mani slepkavo! Milicija! Man uzbrūk bandīti! —Acīmredzot ārzemnieka satricinājums bija tik liels, ka viņš vienā mirkli apguva valodu, kas viņam līdz šim bija sveša.

Šveicars pārstāja svilpt, un caur satraukto pircēju pūli šurp virzījās divas miliču cepures. Bet viltīgais Begemots, kā pirtī no ķipja uzšauj ūdeni uz sola, no primusa uzšāva benzīnu uz konditorejas nodaļas letes, un tā pati no sevis aizdegās. Liesmas šāvās augšup, aprīdamas skaistās augļu grozu papīra lentes. Pārdevējas spieg­damas metās projām no letes, un, tiklīdz viņas bija prom, tūlīt uzliesmoja logu audekla aizkari un uz grīdas sāka degt benzīns. Publika, izmisīgi kliegdama, gāzās ārā no saldumu nodaļas, mīdī­dama tagad vairs nevienam nevajadzīgo Paveļu Josifoviču, bet no zivju nodaļas uz sētas izeju rindiņā aizrikšoja pārdevēji ar saviem uztrītajiem nažiem. Ceriņkrāsas pilsonis, no galvas līdz kājām slapjš Kerčas siļķu sālījumā, kaut kā izkūņojās no mucas, pārvēlās pāri lašiem un aizmetās pakaļ pārdevējiem. Šķindēdami bira ārdurvju spoguļainie stikli, ko ļaudis glābdamies bija izspieduši, ari abi nelieši — kā Korovjevs, tā negausīgais rīma Begemots — kaut kur pazuda, bet, kur, — to nevarēja saprast. Vēlāk aculiecinieki, kas bija redzējuši, kā sāka degt ārzemnieku veikals Smoļenskas tirgū, stāstīja, ka abi huligāni uzlidojuši pie griestiem un tur pār­sprāguši kā bērnu gaisa baloni. Protams, maz ticams, ka viss būtu noticis tieši tā, bet, ko nu nezinām, to nevaram apgalvot.

Toties zināms, ka bija pagājusi tieši minūte kopš jandāliņa Smoļenskas tirgū, kad Korovjevs un Begemots jau stāvējuši uz trotuāra bulvāri, tieši iepretim Gribojedova tantes mājai. Korovjevs pētījis sētas režģi un spriedis:

— Ehē! Šī taču ir rakstnieku māja. Zini, Begcmot, es par šo māju esmu dzirdējis ļoti daudz laba un glaimojoša. Mans draugs, apskati labi šo māju! Patīkami iedomāties, ka zem šī jumta mīt un nobriest milzums talantu.

— Kā ananasi siltumnīcā, — teica Begemots un, lai labāk varētu appētīt ar kolonnām rotāto krēma krāsas māju, uzrāpās uz čuguna sētas betona pamatnes.

— Pilnīgi pareizi, — Korovjevs piekrita savam nešķiramajam ceļabiedram, — saldas tirpas pārņem sirdi, kad iedomājos, ka šim mājā pašreiz nobriest vēlākais «Dona Kihota» vai «Fausta», vai, velns lai parauj, «Mirušo dvēseļu» autors. Ko?

— Šaušaligi pat iedomāties, — Begemots apstiprināja.

— Jā, — turpināja Korovjevs, — brīnumainas lietas var sagaidīt no lecektīm šinī mājā, zem kuras jumta nesavtīgai kalpošanai gan Melpomenei, gan Polihimnijai, gan Talijai apvienojušies vairāki tūkstoši censoņu. Tu vari iedomāties, kas par lērumu sacelsies, ja kāds no viņiem lasošās publikas priekšā sākumam noliks «Revidentu» vai ļaunākā gadījumā «Jevgeņiju Oņeginu»!

— Un kā vēl, — Begemots atkal piekrita.

— Jā-a, — teica Korovjevs un brīdinoši pacēla pirkstu. — Bet! Bet es saku un vēlreiz atkārtoju — bet! Tikai tādā gadījumā, ja šiem maigajiem siltumnīcas augiem neuzbrūk kaut kāds mikroor­ganisms, nesaēd viņu saknes un nesākas pūšana. Bet ar anana- siem tā gadās. Aijaijai, un bieži vien!

— Starp citu, — nenoteikti noņurdēja runcis, iebāza savu apaļo galvu režģa caurumā un pajautāja: — Ko viņi tajā verandā dara?

— Pusdieno, — Korovjevs paskaidroja, — mans dārgais, daru tev zināmu, ka šeit ir pavisam labs un lēts restorāns. Un es, kā ikviens tūrists pirms garāka ceļojuma, vēlētos tur uzkost un izdzert lielu kausu ledusauksta alus.

— Es arī, — teica Begemots, un abi nelieši aizsoļoja pa asfaltē­to celiņu zem liepām taisni uz verandu, un restorāns nejuta, ka tam tuvojas nelaime.

Bāla sieviete baltās zeķītēs un baltā beretē ar astīti garlaiko­damās sēdēja uz Vīnes krēsla pie ieejas verandā no stūra, kur vīteņu režģi bija atstāta ieejas sprauga. Viņai priekšā uz parasta virtuves galda stāvēja tāda kā bieza kantora grāmata, kurā pilsone nezin kādam nolūkam iereģistrēja visus restorāna apmeklētājus. Tieši šī pilsone tad arī apturēja Korovjevu un Begemotu.

— Jūsu biedra kartes? — Viņa ar izbrīnu aplūkoja Korovjeva pensneju, Begemota primusu un viņa saplēsto elkoni.

— Tūkstoškārt atvainojiet mūs, bet — kādas biedra kartes? — Korovjevs brīnījās.

— Jūs esat rakstnieki? — pilsone atbildēja ar pretjautājumu.

— Bez šaubām, — ar cieņu atbildēja Korovjevs.

— Jūsu biedra kartes? — pilsone atkārtoja.

— Dārgumiņ… — Korovjevs maigi iesāka.

— Es neesmu nekāds dārgumiņš, — pilsone viņu pārtrauca.

— 0, tas nu gan ir žēl! — Korovjevs it kā vīlies nopūtās un turpināja: — Nu, ja jau jums nav velēšanās būt dārgumiņam, kas nemaz nebūtu slikti, tad neesiet arī. Bet sakiet — vai Dostojevskim, lai pierādītu, ka viņš ir rakstnieks, obligāti jāprasa viņa biedra karte? Paņemiet no jebkura viņa romāna jebkuras piecas lappuses — un jums bez visām biedra kartēm būs skaidrs, ka darīšana ar rakstnieku. Bez tam es domāju, ka viņam vispār nekādas biedra kaites nebija. Kā tu domā? — Korovjevs pajautāja Begemotam.

— Varu derēt, ka nebija, — tas atbildēja, nolika prīmusu uz galda blakus grāmatai un ar roku noslaucīja sviedrus no apkvē­pušās pieres.

— Jūs neesat Dostojevskis, — apgalvoja pilsone, kuru Korovjevs bija apmulsinājis.

— Kas zina, kas zina, — tas atbildēja.

— Dostojevskis ir miris, — teica pilsone, taču ne sevišķi pārliecinoši.

— Es protestēju! — dedzīgi iesaucās runcis. — Dostojevskis ir nemirstīgs!

— Jūsu biedra kartes, pilsoņi, — sieviete tcica.

— Apžēliņ, galu galā, tas jau kļūst smieklīgi, — Korovjevs neat­laidās, — ne jau biedra karte dod tiesības saukties par rakstnieku, bet tas, ko viņš raksta! Kā jūs varat zināt, kādas ieceres man pašreiz jaucas pa galvu? Vai — kādi nodomi ir šajā galvā? — Viņš norādīja uz Begemota galvu, un tas tūlīt noņēma savu žokeni it kā tādēļ, lai pilsone varētu to labāk apskatīt.

— Pilsoņi, laidiet taču garām! — Sieviete sāka nervozēt.

Korovjevs un Begemots pagāja sānis, un verandā ienāca kāds

rakstnieks pelēkā uzvalkā bez kaklasaites, baltā vasaras kreklā, kura apkaklīte bija pārlocīta pāri svārku apkaklei, padusē viņam bija avīze. Rakstnieks laipni pamāja pilsonei, tā pabīdīja biezo grā­matu, rakstnieks iešņāpa tajā kaut kadu ķeksi un nozuda verandas dziļumā.

— Kā redzi, ne jau nu mums, — skumji noteica Korovjevs, — bet tam tur tiks ledaini aukstā alus kauss, par kuru mēs, naba­ga blandoņas, tā sapņojām, stāvoklis ir drūms un bēdīgs, un es nezinu, ko lai te iesāk.

Begemots tikai skumji noplātīja rokas un uzlika žokeni atpakaļ galvā ar ļoti kupliem, kaķa spalvai līdzīgiem matiem. Šinī brīdī pār pilsones galvu noskanēja klusa, bet valdonīga balss:

— Ielaidiet viņus, Soija Pavlovna!

Sieviete ar biezo grāmatu bija pārsteigta: vīteņu režģī parādījās balta frakas priekša un flibustiera ķīļbārdiņa. Viņš vēlīgi skatījās uz abiem šaubīgajiem skrandaiņiem, pat ne vien skatījās, bet ar žestu aicināja tos iekšā. Arčibalda Arčibaldoviča autoritāte viņa vadītajā restorānā bija tik vērā ņemama, ka Sofija Pavlovna padevīgi jautāja Korovjevam:

— Kā jūsu uzvārdiņš?

— Panajevs, — tās atbildēja ar cieņu. Pilsone pierakstīja šo uzvārdu un jautājoši paskatījās uz Begemotu,

— Skabičevskis, — tas nopīkstēja, nez kāpēc rādīdams uz savu primusu. Solja Pavlovna pierakstīja ari to un pabīdīja grāmatu apmeklētājiem, lai tie parakstās. Korovjevs iepretī uzvārdam «Panajevs» uzrakstīja «Skabičevskis», bet Begemots iepretī «Skabičcvskim» uzrakstīja «Panajevs». Pilnīgi apmulsinādams Sofju Pavlovnu, Arčibalds Arčibaldovičs smaidīja savu vissaulaināko smaidu un veda viesus pie paša labākā galdiņa verandas attālākajā kaktā, kur vislabākā paēna, bet, caur vīteņu režģi izspraucies, uz grīdas priecīgi lēkāja saules zaķītis. Soija Pavlovna, neizpratnē acis blisinādama, ilgi jo ilgi pētīja negaidīto apmeklētāju jocīgos ierakstus grāmatā.

Oficianti bija ne mazāk izbrīnīti kā Sofja Pavlovna, vērojot Arčibalda Arčibaldoviča izrīcības. Viņš pašrocīgi atbīdīja krēslu un lūdza Korovjevu apsēsties, pamirkšķināja ar aci vienam, pačukstē­ja kaut ko ausī otram, un divi oficianti sāka virpuļot ap jaunajiem viesiem, viens no tiem bija nolicis savu primusu uz grīdas, blakus savam novalkātajam zābakam. Momentā no galda nozuda gald­auts, viss vienos dzeltenos traipos, gaisā, čaukstēdams no iestērķelējuma, noplīvoja jauns, balts galdauts gluži kā beduīnu burnuss, bet Arčibalds Arčibaldovičs jau bija pieliecies Korovjcvam pie pašas auss un klusu, bet ļoti izteiksmīgi čukstēja:

— Ar ko pavēlēsiet uzcienāt? Ir lieliska žāvētas stores muguriņa… arhitektu kongresā nocēlu…

— Jūs, ē… dodiet tā "kārtīgi uzkost… ē… — Korovjevs labsirdīgi noīdēja un atzvēlās krēslā.

— Es jus sapratu, — daudznozīmīgi sacīja Arčibalds Arčibaldovičs un pievēra acis.

Redzēdami, kā restorāna šefs izturas pret šiem visai šaubīga­jiem apmeklētājiem, oficianti vairs daudz nedomāja, bet ķērās pie lietas nopietni. Viens no viņiem uzrāva sērkociņu, jo Begemots bija sagramstījis pa kabatām papirosa galu un iebāzis mutē, otrs, šķindinādams zaļo stiklu, bija klāt ar glāzītēm, glāzēm un pokā­liem, no kuriem tik garšīgi var dzert narzānu ēnainā vietā… nē, aizsteidzoties notikumiem priekšā, teiksim… tika dzerts narzāns neaizmirstamās Gribojedova verandas ēnā.

— Varu piedāvāt irbes fileju, — melodiski murrāja Arčibalds Arčibaldovičs. Viesis ar iesprēgājušo pensneju pilnīgi atbalstīja brigas komandiera priekšlikumu un ļoti atzinīgi skatījās uz viņu caur savu nekam nederīgo stiklu.

Pie blakus galdiņa pusdienoja beletrists Petrakovs-Subovejs ar dzīvesbiedri, kura patlaban pieveica cūkgaļas eskalopu, kā visiem rakstniekiem, viņam bija augsti attīstītas novērošanas spējas, viņš pamanīja, cik centīgi Arčibalds Arčibaldovičs appuišo tos divus, un stipri brīnījās. Bet viņa dzīvesbiedrei, ļoti cienījamai dāmai, uznāca pat īsta greizsirdība par pirāta klajo uzmanību pret Korovjevu, viņa pat pašķindināja ar tējkaroti… sak, mūs pārlieku aizkavē… laiks būtu nest saldējumu! Kas par lietu?

Taču Arčibalds Arčibaldovičs tikai apburoši uzsmaidīja Petrakovai un aizsūtīja pie viņas oficiantu, bet pats palika pie saviem dārgajiem viesiem. Ak, Arčibalds Arčibaldovičs nebija no dumjajiem! Bet viņa novērošanas spējas bija, nemaz nepārspīlējot, tādas pašas ka rakstniekiem. Arčibaldam Arčibaldovičam bija zināms par Varietē notikušo seansu, viņš bija dzirdējis par daudzām šajās dienās notikušām lietām, bija dzirdējis, bet atšķi­rībā no vairuma citu nebija palaidis gar ausim ne vārdu «rūtainais», ne vārdu «runcis». Arčibalds Arčibaldovičs apjēdza, kas tie ir par apmeklētājiem. Bet apjēdzis, dabiski, netaisījās ar tiem ķildoties. Toties Sofja Pavlovna gan nekam neder! Trakam jābūt — nelaist tādus iekšā! Bet vispār — ko nu no viņas var prasīt!

Augstprātīgi maisot ar karotīti pusizkusušo krējuma saldēju­mu, Petrakova ar ļaunu aci nolūkojās, kā galdiņš to divu ķēmu priekšā it kā uz burvju mājienu pildās ar visādiem gardumiem. Tīri jo tīri nomazgātas salātu lapas vīdēja no trauka ar svaigiem ikriem… mirklis — un uz īpaši piebidītā galdiņa parādījās aprasojis sudraba spainītis…

Tikai pārliecinājies, ka viss ir gods godam, tikai tad, kad ofici­ants atnesa slēgtu pannu, kurā iekšā kaut kas čurkstēja, Arčibalds Arčibaldovičs atļāvās atstāt abus noslēpumainos viesus vienatnē, taču ari tad pačukstēja:

— Atvainojiet! Vienu mirklīti! Es pats apskatīšos, kā ar fileju.

Viņš aizdrāzās no galdiņa un nozuda restorāna iekšējās durvis. Ja kāds būtu varējis pavērot Arčibalda Arčibaldoviča tālāko rīcību, viņš noteikti būtu atzinis to par diezgan neparastu.

Šefs devās nevis uz virtuvi skatīties, kas ar fileju, bet uz restorā­na noliktavu. Viņš to atslēdza ar savu atslēgu, ieslēdzās, uzmanīgi, lai nenotrieptu krekla aproces, izņēma no ledus kastes divas pama­tīgas žāvētas stores muguras, iepakoja tās avīzēs, kārtīgi nosēja ar auklu un nolika malā. Pēc tam viņš blakusistabā pārliecinājās, ka viņa vasaras mētelis ar zīda oderi un platmale ir savā vietā, un tikai tad devās uz virtuvi, kur pavārs centīgi gatavoja fileju, ko pirāts bija apsolījis viesiem.

Jāsaka gan, ka patiesībā Arčibalda Arčibaldoviča rīcība nebija neparasta vai dīvaina, tā varēja likties dīvaina tikai paviršam novē­rotājam. Viss, ko darīja Arčibalds Arčibaldovičs, bija iepriekšējo notikumu loģiskas sekas. Pēdējie notikumi, bet galvenokart Arčibalda Arčibaldoviča fenomenālā intuīcija ļāva Gribojedova restorāna šefam secināt, ka viņa divu apmeklētāju pusdienas būs bagātīgas un greznas, taču ļoti īslaicīgas. Un intuīcija, kas nekad nebija pievīlusi bijušo flibustieri, nepievīla viņu ari šoreiz.

Tajā brīdī, kad Korovjevs un Begemots glāzītes ar brīnišķīgu, atdzesētu dubultfiltrēto Maskavas šņabi bija pacēluši otrreiz, verandā iedrāzās nosvīdis un uztraukts visā Maskavā ar savu vis- zinību slavenais reportieris Boba Kandalupskis un uzreiz piesēdās pie Pctrakoviem. Nolicis savu biezo portfeli uz galda, Boba tūlīt gandrīz vai ielīda Petrakovam ausī un sāka čukstēt kaut kādus satriecošus jaunumus. Petrakova madāma, aiz ziņkārības vai beig­damās nost, ari savu ausi piebāza pie Bobas biezajām, taukajām lūpām. Bet šis, paretam zaglīgi atskatīdamies, bēra vienā bēršanā, varēja sadzirdēt tikai dažus vārdus.

— Goda vārds! Dārza, es jums saku, Dārza ielā, — Boba čuk­stēja vēl klusāt, — un lodes šos neņem! Lodes… lodes, benzīns, ugunsgrēks… lodes…

— Tos meļus, kas izplata nejēdzīgas baumas, — dusmās iedūcās Petrakova madāmas kontralts skaļāk, nekā Bobam gribē­tos, — tos gan vajadzētu dabūt dienas gaismā! Nu, nekas, gan viņus noķers! Balti meli!

— Kas par meliem, Antonida Porfirjevna! — Boba bija sarūg­tināts par rakstnieka dzīvesbiedres neticību, bet tūlīt turpināja čukstus: — Es jums saku, lodes neņem… un tagad ugunsgrēks… Šie pa gaisu… pilnīgi pa gaisu, — Boba šņākdams čukstēja, un viņam nebija ne jausmas, ka tie, par kuriem viņš runā, sēž tepat viņam blakus un tīksminās ap viņa šņākšanu. Taču tīksmināšanās drīz vien beidzās. Pa restorāna iekšējām durvīm verandā iedrāzās trīs cieši sajozušies vīrieši stulpiņos, ar revolveriem rokās. Pirmais skaļi un bargi uzkliedza:

— Nekustēties ne no vietas! — Un visi trīs atklāja uguni verandā, tēmējot Korovjevam un Begemotam galvā. Abi apšaudītie izgaisa, bet no primusa izšāvās uguns stabs un ietriecās taisni audekla jumtā. Tur radās tāda kā milzu rīkle ar melnām malām un plētās āmen platāka. Ugunīgs stabs uzšāvās līdz pat Gribojedova mājas jumtam. Otrajā stāvā redakcijas telpās aizdegās uz palodzes sakrautie aktu vāki ar dažādiem papīriem, uzliesmoja aizkars, un pēc tam uguns, it kā milzīgu plēšu pūsta, ar joni ielauzās tantes mājā.

Pēc dažām sekundēm pa asfaltētiem celiņiem, kas ved uz čuguna sētu un bulvāri, no kurienes trešdienas vakarā bija atnācis pirmais nelaimes vēstnesis, neviena nesaprastais Ivanuška, tagad skrēja nepaēduši rakstnieki, oficianti, Sofja Pavlovna, Boba, Petrakova, Petrakovs.

Jau laikus izgājis pa sāndurvīm, nekur nebēgdams un nekur neskriedams, kā kapteinis, kuram sava degošā briga jāatstāj pēdē­jam, vasaras mēteli ar zīda oderi stāvēja mierīgais Arčibalds Arčibaldovičs ar divām žāvētas stores muguru šķilām padusē.