Meistars un Margarita

EPILOGS

Bet kas tad galu galā Maskavā notika pēc tam, kad sestdienas vakarā ap saules rietu Volands atstāja galvaspilsētu, kopā ar savu svītu pazuzdams no Zvirbuļu kalniem?

Par to, ka ilgu laiku galvaspilsēta zuzēja no visērmīgākajām baumām, kas ātri vien nonāca visattālākajos provinces kaktos, nav ne jārunā, ne jābrīnās, bet pašas baumas pat pretīgi atkārtot.

Šo patieso rindinu autors, braukdams uz Feodosiju, pats perso­niski ar savām ausīm dzirdēja runas par to, ka Maskavā no teātra iznākuši divi tūkstoši vārda pilnā nozīmē pliku cilvēku un tādā pašā izskatā ar taksometriem izklīduši pa mājām.

Čuksti: «Nelabais gars…» — bija dzirdami rindās pēc piena, tramvajos, veikalos, dzīvokļos, virtuvēs, piepilsētas un tālajos vil­cienos, stacijās un piestātnēs, vasarnīcās un pludmalēs.

Attīstītākie un kulturālākie cilvēki šajā kņadā par Maskavu piemeklējušo nelabo garu, protams, nepiedalījās, smējās par to un mēģināja vest stāstītājus pie prata. Bet fakts, kā mēdz teikt, paliek fakts, un atmest tam ar roku tāpat — bez kaut kāda izskaidrojuma nav iespējams: kaut kas galvaspilsētā ir bijis. No Gribojedova pāri palikušās oglītes un daudz kas cits to spilgti apliecināja.

Kulturāli cilvēki atbalstīja izmeklēšanas versiju: ir darbojusies vesela banda hipnotizētāju un vēderrunātāju, kas lieliski pieprot savu amatu.

Tika sperti savlaicīgi un enerģiski soļi gan Maskavā, gan tālu aiz tās, lai bandu notvertu, bet rezultātu, par nožēlošanu, nebija. Tas, kas sauca sevi par Volandu, pazuda ar visiem saviem rokas­puišiem un ne vairs Maskavā atgriezās, ne ari kur citur parādījās un vispār nelika sevi manīt. Pilnīgi dabiski, ka radās aizdomas, vai viņš nav aizbēdzis uz ārzemēm, bet ari tur viņš nebija parādījies atklātībā.

Šīs lietas izmeklēšana vilkās ilgi. lai nu kā, bet lieta patiešām bija drausmīga! Nerunājot nemaz par četrām nodedzinātām mājām, par simtiem prātā sajukušu cilvēku, bija taču ari upuri. Divus varēja konstatēt precīzi: Berliozs un nelaimīgais bijušais barons Maigels, kurš strādāja birojā, kas iepazīstināja ārzemniekus ar Maskavas ievērojamākām vietām. Viņi taču bija noslepkavoti. Barona Maigela apdegušos kaulus atrada Dārza ielas 50. dzīvokli, kad ugunsgrēks bija nodzēsts. Jā, bija upuri, un šo upuru dēļ izmek­lēšana bija nepieciešama.

Bet upuri bija vēl un jau pēc tam, kad Volanda galvaspilsētā vairs nebija, un, lai cik skumji tas būtu, par šiem upuriem kļuva melnie runči.

Apmēram simts šo miermīlīgo, cilvēkam uzticīgo un derīgo dzīvnieku tika nošauts vai citādā veidā iznīcināts dažādās mūsu valsts vietās. Kādi piecpadsmit runči — dažreiz diezgan sakropļotā izskatā — bija atvesti uz miliciju dažādās pilsētās. Piemēram, Armavirā kāds pilsonis vienu no šiem nevainīgajiem zvēriem bija atvedis uz miliciju ar sasietām priekšķepām.

Pilsonis runci bija nomedījis tajā brīdī, kad tas ar zaglīgu izskatu (Ko lai dara, ja runčiem ir tāds izskats? Tas nav tāpēc, ka viņi būtu blēdīgi, bet tāpēc, ka viņi baidās, lai kāds par viņiem stiprāks — suns vai cilvēks — neaiztiktu viņus un nenodarītu ko ļaunu. Gan vienu, gan otru izdaiit nemaz nav grūti, bet godu gan, es jums teikšu, tas nevienam nedara. Jā, nevienam!), jā, tātad ar zaglīgu izskatu runcis bija taisījies līst dadžos.

Uzklupis runcim ar visu augumu un raudams sev nost kakla­saiti, lai ir ar ko sasiet, pilsonis bija indīgi un draudīgi murminājis:

— Ahā! Tagad pie mums Armavirā bijāt nolēmis pastrādāt, hip­notizētāja kungs? Nu, mēs neesam ar pliku roku ņemami. Un netē­lojiet mēmo! Mēs tāpat zinām, kas jūs esat par putnu!

Pilsonis vedis runci uz miliciju, stiepdams nabaga zvēru aiz priekškājām, kuras bija sasējis ar zaļu kaklasaiti, un ik pa brīdim runci iedunkājis, lai tas katrā ziņā ietu uz pakaļkājām.

— Neizliecieties, — bija kliedzis pilsonis, kuru pavadījuši svilpjoši puikas, — izbeidziet! Netaisiet pekstiņus! Tas neies cauri! Esiet tik laipni — ejiet uz divām, kā visi iet!

Melnais runcis tikai skatījies ar mocekļa acīm. Tā kā runas dāvanas daba viņam nebija devusi, viņam nebija nekādu iespēju sevi attaisnot. Par savu izglābšanos nabaga zvērs var būt pateicīgs, pirmkārt, milicijai, otrkārt, savai saimniecei, cienījamai, vientuļai vecenitei. Kad runcis bija atvests uz nodaļu, tur konstatējuši, ka pilsonis visai lielā mērā smaržo pēc spirta, un tāpēc viņa liecību tūdaļ apšaubījuši. Vecenīte savukārt, uzzinājusi no kaimiņiem, ka viņas runcis nočiepts, skrējusi uz miliciju un paspējusi tieši laikā. Viņa devusi runcim vislabāko raksturojumu, paskaidrojusi, ka pazīst viņu jau piecus gadus, kad viņš vēl bijis kaķēns, galvo par viņu kā pati par sevi, pierādījusi, ka nekas slikts viņa uzvedībā nav manīts un uz Maskavu viņš nekad nav braucis. Kā Armavirā piedzi­mis, tā tepat ari uzaudzis un mācījies ķert peles.

Runcis tika atraisīts un atdots saimniecei, tiesa, dabūjis šo to just un praksē pārliecinājies, kas ir kļūda un kas ir apmelojums.

Dažādas sīkākas nepatikšanas piedzīvoja ari viens otrs cilvēks. Daži tika arestēti. Uz īsu laiku aizturēto skaitā bija: Ļeņingradā — pilsoņi Volmans un Volpcrs, Saratovā, Kijevā un Harkovā — tris Volodini, Kazaņā — Volohs, bet Pcnzā galīgi neizprotamu iemeslu dēļ — ķīmijas zinātņu kandidāts Vetčinkēvičs… Tiesa gan, viņš bija ļoti gara auguma, ļoti melnīgsnējs brūnēts.

Bez tam dažādās vietās tika saņemti ciet deviņi Korovini, četri Korovkini un divi Karavajevi.

No Sevastopoles vilcicna Belgorodas stacijā sasietu izsēdināja kādu pilsoni. Tas bija sadomājis uzjautrināt pārējos pasažierus ar kāršu trikiem.

Jaroslavļā tieši pusdienu laikā restorānā bija ienācis pilsonis ar prīmusu, kuru tas nupat bija izņēmis no remonta darbnīcas. Abi šveicari, nācēju ieraudzīdami, mukuši prom no garderobes, tiem sekojuši ari visi restorāna apmeklētāji un personāls. Turklāt no kases neizprotamā veidā bija pazudis viss dienas ieņēmums.

Bija vēl arī daudz kas cits, visu nemaz nevar atcerēties. Bija liels sajukums.

Vēl un vēlreiz jāizsaka atzinība izmeklēšanai. Tika darīts viss, lai ne vien notvertu noziedzniekus, bet arī lai izskaidrotu visu, ko tic bija pastrādājuši. Un viss arī tika izskaidrots, un nevar neatzīt šos izskaidrojumus par prātīgiem un neapgāžamiem.

Izmeklētāji un pieredzes bagāti psihiatri nonāca pie slēdziena, ka noziedzīgās bandas locekļi vai varbūt viens no tiem (vislielākās aizdomās tika turēts Korovjevs) ir bijuši ārkārtīgi spējīgi hipno­tizētāji, kuriem bijis pa spēkam parādīt sevi šķietamā, pārvietotā atrašanās vietā, nevis tur, kur viņi patiesībā bija. Tāpat viņi pavi­sam brivi iedvesa tiem, kas nonāca saskarē ar viņiem, ka kaut kādas lietas vai cilvēki atrodas tur, kur to patiesībā nemaz nav, un otrādi — viņi aizvāca no redzes loka gan priekšmetus, gan cilvēkus, kuri patiešām redzes lokā bija.

Šādi skaidrojot, viss kļūst saprotams, pat pilsoņus visvairāk uztraukuši un šķietami neizskaidrojamā runča neievainojamība, kad 50. dzīvokli uz vinu tik daudz tika šauts, lai varētu vinu dabūt ciet.

Nekāda runča uz lustras, dabiski, nebija, neviens nešāva pretī, šauts tika pa tukšu vietu, bet Korovjevs, kas bija iedvesis, ka run­cis palaidņojas uz lustras, tai laikā varēja mierīgi stāvēt šāvējiem aiz muguras ņirgdams, baudīdams savas kolosālās, bet noziedzīgi izmantotās hipnozes spējas efektu. Viņš, protams, an izlaistīja ben­zīnu un aizdedzināja dzīvokli.

Ne uz kādu Jaltu Stjopa Ļihodejevs, protams, nebija lidojis (tāds joks nav pa spēkam pat Korovjevam) un nekādas telegram­mas no turienes nebija sūtijis. Viņš paģība juvelierienes dzīvokli, pārbijies no Korovjeva parādītā trika ar runci, kurš ķepā turēja dakšiņu ar marinētu sēni, un ģībonī tur nogulēja tik ilgi, kamēr Korovjevs, ņirgādamies par viņu, uzlika viņam galvā voiloka cepuri un aizsūtīja viņu uz Maskavas aerodromu, iepriekš iedvesis krimi­nālās izmeklēšanas darbiniekiem, kas sagaidīja Stjopu, ka Stjopa izkāps no Sevastopoles lidmašīnas.

Tiesa, Jaltas izmeklētāji apgalvoja, ka Stjopa ar basām kājām pie viņiem ir bijis un telegrammas par Stjopu uz Maskavu viņi sūtījuši, bet nevienas šo telegrammu kopijas dokumentos nebija, un nācās izdarīt bēdīgu, bet pilnīgi neapstrīdamu secinājumu, ka hipnotizētāju banda spēj hipnotizēt no milzīga attāluma, turklāt ne vien atsevišķus cilvēkus, bet daudzus uzreiz. Šādos apstākļos noziedznieki varēja padarīt trakus ari cilvēkus ar visstabilāko psihi.

Par tādiem sīkumiem kā spēļu kāršu komplekts svešā kabatā teātra parterā, izgaisušās sieviešu drēbes, ņaudošā berete un tam­līdzīgi nemaz nav ko runāt! Tādas lietas var izdarīt kurš katrs vidē­jas klases profesionāls hipnotizētājs uz jebkuras skatuves, tai skaitā ari to vienkāršo triku ar konferansjē galvas noraušanu. Ari runājošs runcis ir tīrās blēņas. Lai parādītu cilvēkiem tādu runci, pietiek ar vēderrunāšanas ābeces zināšanām, taču diezin vai kāds gribēs apšaubīt to, ka Korovjeva zināšanas sniedzās stipri vien tālāk par ābeci.

Jā, ne jau spēļu kāršu komplekti un viltotas vēstules, kas ielik­tas Nikanora Ivanoviča portfelī, ir tas galvenais. Tie ir tīrie nieki. Bet Korovjevs bija tas, kurš iedzina Berliozu drošā nāvē zem tram­vaja. Viņš bija tas, kurš atņēma prātu nabaga dzejniekam Ivanam Bezpajumtniekam, viņš piespieda to murgot, mokošos sapņos skatīt seno Jerušalajimu un saulē izdegušo, tuksnešaino Kailo Kalnu ar trim pie stabiem piesietajiem. Tas ir viņa un visas bandas darbs, ka no Maskavas pazuda Margarita Nikolajevna un viņas mājkalpotāja Nataša. Starp citu, šī lieta tika izmeklēta ar vislielāko rūpību. Vajadzēja noskaidrot, vai slepkavu un dedzinātāju banda šīs sievietes nolaupījusi, vai viņas aizbēgušas kopā ar tiem brīv­prātīgi. Balstoties uz Nikolaja Ivanoviča neticamo un juceklīgo liecību un ņemot vērā Margaritas Nikolajevnas savādo un ne pie pilna prāta rakstīto zīmīti, kuru viņa atstājusi vīram un kurā teikts, ka viņa kļuvusi ragana, kā arī ievērojot to, ka visas Natašas valkā­jamās drēbes palikušas mājās, — izmeklēšana nonāca pie slē­dziena, ka gan pati saimniece, gan viņas mājkalpotāja ir hipnotizē­tas kā daudzi citi un banda viņas nolaupījusi hipnozes stāvoklī. Radās arī droši vien pilnīgi pareiza doma, ka noziedzniekus saval­dzinājis šo sieviešu skaistums.

Bet vienu gan izmeklēšana nekādi nevarēja saprast — kas bandai varētu būt par vajadzību nolaupīt no psihiatriskās klīnikas psihiski slimu cilvēku, kurš pats sevi dēvēja par meistaru. To izdi­bināt neizdevās, tāpat kā neizdevās noskaidrot nolaupītā uzvārdu. Tā viņš pazuda uz visiem laikiem ar nedzīvu palamu: «Numur simt astoņpadsmitais no pirmā korpusa».

Tātad gandrīz viss noskaidrojās, un izmeklēšana beidzās, kā vispār viss beidzas.

Pagāja daži gadi, un pilsoņi sāka aizmirst gan Volandu, gan Korovjcvu, gan visus pārējos. Bija notikušas daudzas izmaiņas to dzīvē, kam bija nācies ciest no Volanda un viņa rokaspuišiem, un, lai cik sikas un nenozīmīgas būtu šīs izmaiņas, tomēr ir vērts tās atzīmēt.

Žoržs, teiksim, Bengaļskis, klīnikā pabijis trīs mēnešus, izveseļojās un izrakstījās, bet darbu Varietē viņam nācās pamest, turklāt pašā sezonas karstumā, kad publika lauztin lauzās — atmiņas par melno maģiju un tās atmaskošanu izrādījās visai notu­rīgas. Bengaļskis aizgāja no Varietē, jo saprata, ka ikvakar stāties divu tūkstošu skatītāju priekšā, kad ikreiz tevi kāds pazīst un jāat­bild atkal uz ņirgājošo jautājumu, kā viņš labāk jūtas: ar galvu vai bez, — tas ir pārāk mokoši.

Jā, bez tam konferansjē bija zaudējis krietnu daļu tā sava dzīvesprieka, bez kura viņa profesijā nevar iztikt. Viņam bija uznā­cis nelāgs, nomācošs paradums — katrā pavasara pilnmēness naktī uztraukties ne par šo, ne par to, grābstīties gar kaklu, ska­tīties uz visām pusēm un raudāt. Lēkmes pārgāja, taču, ja tās bija, tad par iepriekšējo darbu nebija ko domāt, un konferansjē aizgāja no skatuves un sāka dzīvot no saviem ietaupījumiem, un to, pēc viņa paša rēķina, pietiks piecpadsmit gadiem.

Viņš aizgāja un nekad vairs netikās ar Varenuhu, kurš tagad bija iemantojis vispārēju cieņu un popularitāti, pateicoties savai pat teātru administratoru vidū neiedomājamai atsaucībai un laipnībai. Kontramarku tīkotāji, piemēram, viņu savādāk nemaz nesauca kā vien par savu labvēli. Lai kādā laikā un lai kas piezvanīja uz Varietē, klausulē vienmēr atbildēja samtaina, bet skumja balss: «Es klausos,» — taču uz lūgumu pasaukt pie telefona Varenuhu tā pati balss steidzīgi atbildēja: «Esmu jūsu rīcibā.» Bet toties kas tikai Ivanam Saveļjevičam nebija jāizcieš par savu laipnību!

Stjopam Ļihodejevam pa Varietē telefonu vairs nav jārunā. Tūlīt pēc iznākšanas no klīnikas, kur viņš pavadīja astoņas dienas, viņu pārcēla uz Rostovu un norīkoja par liela gastronomijas veikala vadītāju. Klīst baumas, ka viņš pilnīgi atteicies no portvīna un pārgājis uz šņabi, kas nostādināts uz upeņu pumpuriem, un tāpēc stipri pieņēmies miesās. Runā arī, ka kļuvis klusāks un vairās no sievietēm.

Stepana Bogdanoviča atcelšana no Varietē direktora amata nesagādāja Rimskim to prieku, par kādu viņš bija kārigi sapņojis jau vairākus gadus. Pēc ārstēšanās klīnikā un Kislovodskā, saliecies kūkumu kūkumos, ar trīcošu galvu — finansu direktors iesniedza atlūgumu. Interesanti ir tas, ka šo atlūgumu uz Varietē teātri atveda Rimska sieva. Pašam Grigorijam Daņilovičam pietrūka dūšas pat gaišā dienas laikā ieiet tai mājā, kur viņš bija mēness gaismā ieraudzījis saplīsušu loga rūti un garo roku, kura sniedzās pēc apakšējās bultas.

Aizgājis prom no Varietē, finansu direktors sāka strādāt Leļļu teātri aiz Maskavas upes. Šinī teātri viņam vairs neiznāca saskare akustikas jautājumos ar godājamo Arkādiju Apolonoviču Semplejarovu. To viens un divi pārcēla uz Brjansku un nozīmēja par sēņu sagādes punkta vadītāju. Maskavieši tagad ar gardu muti ēd sālītās rudmieses un marinētās beciņas un nevar vien noprie­cāties par šo pārcelšanu. Kas bijis, bijis, un tagad nu var teikt, ka nekā jau ar to akustiku Arkadijam Apolonovičam negāja vis, lai kā viņš centās to uzlaķot, kāda bijusi, tāda tā arī palika.

To skaitā, kas pametuši teātri, bez Arkādijā Apolonoviča noteikti jāmin ari Nikanors Ivanovičs Bosojs, kuram gan ar teātri tik vien bija tā sakara ka brīvbiļešu izkaulēšana. Nikanors Ivanovičs vairs neiet uz teātri ne par naudu, ne par velti, viņš pār­vēršas sejā, pat izdzirdis kādu runājam par teātri. Ne mazāk, bet vēl vairāk par teātri viņš sāka nīst dzejnieku Puškinu un talantīgo aktieri Savu Potapoviču Kuroļesovu. Pēdējo tik stipri, ka pagājuša­jā gadā, ieraudzījis melno sēru rāmi avīzē un izlasījis, ka Savu Potapoviču pašā talanta plaukumā ķērusi trieka, Nikanors Ivanovičs kļuva tik sarkans, ka pats tik tikko nesekoja Savam Potapovičam un ierēcās: «To viņam ari vajadzēja!» Tajā pašā vaka­rā Nikanors Ivanovičs, kuram sakarā ar populārā aktiera nāvi bija uzvandījušās milzumdrūmas atmiņas, viens pats kompānijā ar pilno mēnesi, kas apspīdēja Dārza ielu, piedzērās ka mārks. Un ar katru glāzīti garāka un garāka kļuva nolādētā nicināmo personu rinda, un tajā stāvēja gan Sergejs Herardovičs Dunčils, gan skaistā Ida Herkulanovna, gan sarkanmatainais kaujas zosu audzētājs, gan sirdsšķīstais Nikolajs Kanavkins.

Nu, bet kas tad bija noticis ar tiem? Apžēliņ! Itin nekas ar viņiem nebija noticis un nevarēja notikt, jo nekad īstenībā viņi nebija pastāvējuši, tāpat kā nebija ne simpātiskā mākslinieka kon­feransjē, ne ari paša teātra, ne vecās sīkstules Porohovņikovu tantes, kas pūdē valūtu pagrabā, nu, un, protams, nebija zeltīto tauru un bezkaunīgo pavāru. Tas viss bija tikai sapņos rādījies Nikanoram Ivanovičam nešķīsteņa Korovjeva ietekmē. Vienīgais patiesi dzīvais, kas bija iespraucies šajā sapnī, bija aktieris Sava Potapovičs, un iespraucies viņš bija tikai tāpēc, ka, ārkārtīgi bieži uzstādamies pa radio, bija iespiedies Nikanoram Ivanovičam atmiņā. Viņš bija, bet pārējie nebija bijuši.

Tad varbūt nebija ari Aloīzija Mogariča? O nē! Šitais ne tikai bija, bet ir vēl šodien un ieņem tieši to posteni, no kura atteicās Rimskis, viņš ir Varietē finansu direktors.

Viena diena un viena nakts varēja būt pagājusi kopš Aloīzija vizītes pie Volanda, kad viņš atjēdzās vilcienā kaut kur pie Vjatkas un ieraudzīja, ka prāta aptumsumā ir izbraucis no Maskavas apakšbiksēs, toties nesaprotamu iemeslu dēļ nozadzis un paķēris līdzi individuālā būvētāja mājas grāmatu, kas viņam nemaz nav vajadzīga. Par lielu naudu nopircis no pavadoņa vecas, eļļainas bikses, Aloīzijs no Vjatkas devās atpakaļceļā. Apbūvētāja mājeli viņš diemžēl vairs neatrada savā vietā. Veco grabažu uguns bija aprijusi pa tīro. Bet Aloīzijs bija uzņēmīgs cilvēks, un pēc divām nedēļām viņam jau bija lieliska istaba Bijusova šķērsielā, bet pēc dažiem mēnešiem viņš jau sēdēja Rimska krēslā. Un, tāpat kā nesen Rimskis ēdās uz Stjopu, tagad Varenuha trina zobus uz Aloīziju. Ivanam Saveļjevičam tagad ir tikai viens sapnis — lai šis Aloīzijs pēc iespējas ātrāk tiktu aizcelts prom no Varietē un aizvākts no acīm, jo, kā reizēm Varenuha izsakās šaurākā sabiedrībā, «lielāku maitu par šo Aloīziju viņam nav gadījies dzīvē sastapt un no šī Aloīzija var sagaidīt visu ko».

Var jau būt, ka administrators nav objektīvs. Nebija manīts, ka Aloīzijs būtu sācis kaut kādus tumšus dalījumus, viņš vispār neko nebija sācis darīt, protams, ja neskaita jauna bufetnieka pie­ņemšanu Sokova vietā. Andrejs Fokičs mira ar aknu vēzi Pirmajā MVU klīnikā apmēram deviņus mēnešus pēc Volanda parādīšanās Maskavā…

Jā, pagāja daži gadi, un šajā grāmatā patiesi aprakstītos notiku­mus jau sāka piemirst un vairs lāgā neatcerējās. Taču ne visi, nē, ne visi.

Katru gadu, līdzko iestājas pavasara pilnmēness, zem liepām pie Patriarhu dīķiem vakarpusē parādās cilvēks, kuram var dot trīsdesmit vai pat vairāk gadu. Rūsganmatains, zaļacains, neuzkrī­toši ģērbies cilvēks. Tas ir Vēstures un filozofijas institūta līdz­strādnieks profesors Ivans Nikolajevičs Ponirevs.

Atnākdams zem liepām, viņš vienmēr sēžas uz tā paša soliņa, kur bija sēdējis tovakar, kad nu jau sen visu aizmirstais Berliozs pēdējoreiz savā dzīvē redzēja gabalos salūstošo mēnesi.

Tagad pilnais mēness, kas pievakarē izskatās balts, bet pēc tam zeltīts, ar tādu kā tumšu zirdziņu — drakonu virsū, slīd pār bijušo dzejnieku, pār Ivanu Nikolajeviču, un tajā pašā laikā nekustīgi stāv uz vietas savos augstumos.

Ivanam Nikolajevičam viss zināms, viņš visu zina un saprot. Viņš zina, ka jaunībā kļuvis par noziedzīgu hipnotizētāju upuri, ārstējies un izārstējies. Bet viņš zina ari to, ka pastāv kaut kas, ar ko viņš nevar tikt galā. Viņš nevar tikt galā ar šo pavasara pilnmē­nesi. Tiklīdz tas sāk tuvoties, tiklīdz spīdeklis kļūst lielāks un zeltītāks, tāds, kāds tas kādreiz bija karājies virs diviem pieežuburiem, Ivanu Nikolajeviču pārņem nemiers, viņš sāk ner­vozēt, slikti ēd un guļ, viņš gaida, kad mēness nobriedīs. Un, kad iestājas pilnmēness, nekādi spēki nevar Ivanu Nikolajeviču noturēt mājās. Vakarpusē viņš iet ārā un dodas uz Patriarhu dīķiem.

Sēdēdams uz soliņa, Ivans Nikolajevičs bez kautrēšanās runā­jas pats ar sevi, smēķē un, acis piemiegdams, skatās te uz mēnesi, te uz tik labi pazīstamajiem virpuļvārtiņiem.

Tā Ivans Nikolajevičs pavada vienu vai divas stundas. Pēc tam viņš pieceļas un vienmēr pa vienu un to pašu maršrutu — pa Spiridonovku — apdullis un akls nozūd Arbata ieliņās.

Viņš paiet garām petrolejas bodei, pie vecā, nošķiebtā gāzes luktura nogriežas un piezogas pie sētas, aiz kuras ir plašs, bet vēl nesakuplojis dārzs, bet dārzā — gotiskā stilā celta savrupmāja, kuru apspīd mēness tajā pusē, kur redzama jumtistaba ar trisviru logu, bet mājas otra puse ir tumsā.

Profesors nezina, kas viņu velk pie šis sētas un kas dzīvo šajā mājā, bet viņš nāk šurp, jo zina, ka pilnmēness naktī ar sevi cīnīties ir pilnīgi veltigi. Turklāt viņš zina ari to, ka dārzā aiz sētas ieraudzīs mūžīgi vienu un to pašu.

Viņš ieraudzīs uz soliņa sēžam solīdu pusmūža cilvēku ar bār­diņu, pensneju un mazdrusciņ sivēniskiem sejas vaibstiem. Ivans Nikolajevičs šo savrupmājas iemītnieku vienmēr redz vienā un tai pašā pozā — sapņaini lūkojoties uz mēnesi. Ivans Nikolajevičs zina, ka pēc mēness apbrīnošanas sēdētājs noteikti pagriezīs galvu uz jumtistabas logu pusi un skatīsies tik cieši, it kā logam tūlīt būtu jāveras un uz palodzes būtu jāparādās kaut kam neparastam.

Visu, kas notiks pēc tam, Ivans Nikolajevičs zina sīki jo sīki. Šinī bridi vajag, cik nu var, noslēpties sētas ēnā, jo sēdošais tūlīt sāks nemierīgi grozīt galvu uz visām pusēm, kaut ko neredzamu gaisā tverdams, acis viņam sāks šaudīties, viņš sāks svētlaimīgi smaidīt, bet pēc tam saķers rokas tādās kā neizsakāmās ilgās, bet pēc tam tīri vienkārši un diezgan skaļi sāks murmināt:

— Venera! Venera!… Kāds es biju muļķis!…

— Ak dievi, dievi! — čukstēs Ivans Nikolajevičs, slēpdamies aiz sētas un nenolaizdams savas kvēlojošās acis no savādā sveši­nieka. — Te nu ir vēl viens mēness upuris… Jā, vēl viens upuris — tāds pats kā es.

Bet sēdošais turpinās savu runājamo:

— Kāds es esmu muļķis! Kāpēc, kāpēc es neaizlidoju ar viņu? No kā es, vecais ķēms, nobijos? Lai papīri būtu kārtībā! Eh, nīksti vien tālāk, vecais kretīn!

Tā tas turpināsies, kamēr savrupmājas tumšajā pusē noklaudzēs logs, parādīsies kaut kas bālgans un atskanēs nepatīkama sievietes balss:

— Nikolaj Ivanovič, kur jūs atkal esat pazudis? Kas par iedomām? Malāriju gribat dabūt? Nāciet dzert tēju!

Te, protams, sēdošais atjēgsies un samelos:

— Svaigā gaisā iegribējās, manu sirsniņ! Cik šodien svaigs gaiss!

Viņš piecelsies, slepus padraudēs ar dūri uz apakšstāva logu, kas vērās ciet, un vilksies mājās,

— Meli, tīri meli! o dievi, kā viņš melo! — iedams projām no sētas, murmina Ivans Nikolajevičs. — Ne jau nu svaigs gaiss vilina viņu dārzā, viņš kaut ko redz šajā pavasara pilnmēnesī gan uz mēness, gan dārzā, tur augšā. Ak, cs būtu ar mieru nezin ko dot, lai izdibinātu viņa noslēpumu, lai uzzinātu, kas tā par Veneru, kuru viņš zaudējis un tagad tvarsta tukšu gaisu, meklēdams viņu!

Mājās profesors atgriežas jau galīgi slims. Viņa sieva izliekas visu to neredzam un steidzina viņu gulēt. Bet pati gulēt netaisās, ar grāmatu rokā apsēžas pie lampas un sāpīgi nolūkojas uz guļošo. Viņa zina, ka Ivans Nikolajevičs rītausmā pamodīsies ar mokošu kliedzienu, sāks mētāties pa gultu un raudāt. Tāpēc ari viņai priekšā uz galdauta pie lampas stāv spirtā iegremdēta šprice un ampula ar šķidrumu stipras tējas krāsā.

Nabaga sieviete, kura saistījusi savu dzīvi ar smagi slimu cilvēku, tagad var mierīgi iet gulēt. Ivans Nikolajevičs tagad būs mierīgs līdz pašam ritam, viņa seja būs laimes pilna, un viņš redzēs kaut kādus viņai nezināmus, bet cēlus un laimigus sapņus.

Pilnmēness naktis zinātniekam liek trūkties augšā un pat žē­labaini kliegt vienmēr viena un tā pati aina. Viņš redz bendi ar nedabiski iekritušu degunu, tas palēkdamies, savādi iebrēk­damies, dur ar pīķi sirdī pie staba piesietajam, prātu zaudējušajam Hcstasam. Taču sapnī pats briesmīgākais nav vis bende, bet neda­biskais apgaismojums, kurš verd un gāžas pār zemi no kaut kāda mākoņa, kā tas notiek vienīgi pasaules katastrofās.

Pēc iešļircinājuma viss gulētāja acu priekšā kļūst citāds. No gultas uz logu ved plats mēness celiņš, uz šī celiņa iznāk cilvēks baltā, asinsarkani oderētā apmetnī un iet pretī mēnesim. Blakus viņam iet kāds jauns cilvēks saplēstā hitonā un ar sakropļotu seju. Gājēji par kaut ko dedzīgi spriež, strīdas, grib vienoties par kaut ko.

— Dievi, dievi, — saka cilvēks ar apmetni un griež savu augst­prātīgo seju uz ceļabiedra pusi, — kāds nejēdzīgs nāves sods! Bet tu, lūdzu, pasaki man, — un augstprātīgā seja kļūst lūdzoša, — nāves sods taču nemaz nav bijis! Es tevi lūdzu, pasaki, ka nav bijis!

— Nu, saprotams, ka nav bijis, — piesmakuša balsī atbild ceļa­biedrs, — tas tev ir tikai izlicies.

— Un tu vari to apzvērēt? — diedelējošā balsi jautā cilvēks ar apmetni.

— Zvēru, — ceļabiedrs atbild, un viņa acis nez kāpēc smaida.

— Vairāk nekā man nevajag! — aizlauztā balsī iekliedzas cilvēks ar apmetni un kopā ar savu ceļabiedru kāpj mēnesim pretī. Nopakaļ abiem iet mierīgs, majestātisks un milzīgs suns ar smailām ausīm.

Tad mēness gaismas ceļš uzvirmo, no tā sāk gāzties mēnesnī­cas upe un pludot uz visām pusēm. Mēness valda un spēlējas, mēness dejo un dara blēņas. Tad staru gaismā parādās neparasti skaista sieviete un pie rokas ved Ivanam klāt bailīgi apkārt ska­tošos ar bārdu noaugušu cilvēku. Ivans Nikolajevičs viņu uzreiz pazīst. Tas ir tas simt astoņpadsmitais numurs, viņa nakts ciemiņš. Ivans Nikolajevičs sapnī stiepj viņam pretī rokas un nepacietīgi jautā:

— Tātad ar to viss ari beidzās?

— Ar to ari beidzās, finansmācekli, — atbild simt astoņpa­dsmitais numurs, bet sieviete nāk Ivanam klāt un saka:

— Skaidrs, ka ar to. Viss beidzās, un viss beidzas… Es jūs noskupstīšu uz pieres, un viss būs tā, kā vajag.

Viņa noliecas un skūpsta Ivanu uz pieres, Ivans tiecas viņai pretī un skatās acīs, bet viņa atkāpjas, atkāpjas un kopā ar savu ceļabiedru iet pretī mēnesim.

Tad mēness sāk trakot, tas gāž gaismas straumes Ivanam tais­ni virsū, šļaksta gaismu uz visām pusēm, istaba sākas mēnesnīcas plūdi, gaisma šūpojas, ceļas augšup un plūst pāri gultai. Tad ari Ivana Nikolajeviča seja miegā kļūst laimes pilna.

No rīta viņš pamostas kluss, bet pilnīgi mierīgs un vesels. Viņa sadurstītā atmiņa pierimst, un līdz nākošajam pilnajam mēnesim profesoru neviens netraucēs. Ne Hestasa bende ar iekritušo degunu, ne cietsirdīgais Jūdu zemes piektais prokurators jātnieks Poncijs Pilāts.

1929—1940