Meistars un Margarita

24. nodaļa meistara izbrīvēšana

Volanda guļamistabā viss bija palicis tāpat kā pirms balles. Viņš sēdēja uz gultas tajā pašā kreklā, vienīgi Gella neārstēja viņa ceļ­galu, bet turpat, kur iepriekš tika spēlēts šahs, klāja vakariņu galdu. Korovjevs un Azazello, nometuši frakas, sēdēja pie galda, protams, viņiem blakus sēdēja ari runcis, kurš nebija gribējis šķirties no savas kaklasaites, kaut arī tā izskatījās pēc netīras lupatas. Margarita grīļodamās piegāja pie galda un atspiedās pret to. Volands paaicināja viņu tāpat kā toreiz un nosēdināja sev blakus.

— Nu, vai briesmīgi jūs nomocīja? — Volands apjautājas.

— 0 nē, messire, — Margarita atbildēja, bet viņas atbildi tikko varēja dzirdēt.

— Noblesse oblige, — runcis noteica un iešava Margaritas stāvajā glāzītē kaut kādu caurspīdīgu šķidrumu.

— Šņabis? — vārgā balsī pajautāja Margarita.

Runcis tā apvainojās, ka palēcās uz krēsla.

— Apžēlojieties, karalien, — viņš nošņāca, — vai tad es būtu atļāvies piedāvāt dāmai šņabi? Tas ir vistīrākais spirts!

Margarita pasmaidīja un mēģināja atbīdīt glāzi tālāk.

— Dzeriet droši, — teica Volands, un Margarita tūdaļ paņēma glāzi. — Gella, sēdies, — Volands pavēlošā balsī teica un paskaid­roja Margaritai: — Pilnmēness nakts ir svētku nakts, kad es vakari­ņoju šaurā tuvu stāvošu personu un kalpu lokā. Nu, kā jūs jūtaties? Kā pagāja šī nogurdinošā balle?

— Satriecoši! — Korovjevs ietarkšķējās. — Visi ir sajūsmā, iemīlējušies, apburti; kas par taktu, kas par kultūru, kāda pievilcība, kāds šarms!

Volands klusēdams pacēla glāzi un saskandināja ar Margaritu. Margarita paklausīgi izdzēra, taču nodomāja, ka ar to pašu spirtu gals būs klāt. Tomēr nekas ļauns nenotika. Dzīvs siltums pārskrēja par vēderu, miksti atbalsojās galvā, atkal atgriezās spēki, it kā viņa būtu pamodusies no dziļa un spirdzinoša miega, bez tam zvērīgi sagribējās ēst. Ienāca prātā, ka kopš vakarrīta vispār nekas nav ēsts, izsalkums kļuva vēl briesmīgāks. Un viņa metās virsū ikriem.

Begemots nošķēlēja gabalu ananasa, kārtīgi apsālīja, uzbēra virsū piparus un pēc tam tik šmaugi ierāva otro glāzīti spirta, ka visi sāka aplaudēt.

Kad Margarita bija savu otro glāzīti izdzērusi, sveces uzdegās gaišāk un ari kamīnā uguns pieņēmās. Margaritai nereiba nemaz. Ar saviem baltajiem zobiem kozdama gaļu, Margarita baudīja no tās pilošo sulu un skatījās, kā Begemots ziež austerei virsū sinepes.

— Vīnodziņu ari vēl uzliec virsū, — Gella klusi teica un iebukņīja runcim sānos.

— Es palūgšu jūs mani nemācīt, — Begemots atbildēja, — es zinu, kā jāsēd pie galda, varat par to neraizēties!

— Ai, cik jauki vakariņot siltumiņā un bez kādām ceremonijām, — Korovjevs tarkšķēja, — savējo vidū…

— Nē, Fagot, — runcis nepiekrita, — ballei ari savs jaukums un vēriens.

— Nav tur ne jaukuma, ne vēriena, bet tie muļķīgie lāči un tīģeri tā ārdījās pa bāru, ka man tikko nesāka sāpēt galva, — teica Volands.

— Labi, messire, — runcis teica, —ja jums šķiet, ka nav vēriena, tad ari es nekavējoties sākšu pieturēties pie tādiem pašiem uzskatiem.

— Es pajokoju, — runcis padevīgi sacīja, — bet, ja runā par tīģeriem, tad es likšu viņus izcept uz pannas.

— Tīģeri nav ēdami, — Gella piezīmēja.

— Jūs tā domājat? Tādā gadījumā lūdzu uzklausīt mani, — teica runcis un, labpatikā acis miegdams, izstāstīja, kā viņš reiz deviņpadsmit dienas maldījies pa tuksnesi un pārticis vienīgi no paša nomedītā tīģera gaļas. Visi ar interesi noklausījās šo saistošo stāstījumu, un, kad Begemots bija beidzis, visi kori iesaucās:

— Melo kā zirgs!

— Interesantākais ir tas, — teica Volands, — ka šais melos nav neviena patiesa vārda, meli no sākuma līdz beigām.

— Ak tā? Meli? — runcis iekliedzās, visi domāja, ka viņš sāks protestēt, bet viņš tikai klusu nomurmināja: — Laiks rādīs, kam taisnība.

— Bet sakiet, — Margo, kļuvusi mundrāka pēc šņabja, vērsās pie Azazello, — jūs viņu nošāvāt, to izbijušo baronu?

— Dabiski, — Azazello atbildēja, — kā es varēju nešaut? Viņu noteikti vajadzēja nošaut.

— Es tā uztraucos! — Margarita iesaucās. — Viss notika tik pēkšņi.

— Kas nu tur par pēkšņumu, — Azazello mēģināja iebilst, bet Korovjevs sāka čīkstēt un vaidēt:

— Kā tad nu bez uztraukuma? Es pats biju ne dzīvs, ne miris. Buh-bah! Un barons gar zemi!

— Man tikko nesākās histērija, — piebilda runcis, laizīdams no karotītes kaviāru.

— Vēl vienu lietu cs nesaprotu, — teica Margarita, un viņai acis lēkāja zeltīti atspidumi no kristāla, — vai tad patiešām ārā nebija dzirdama ne mūzika, ne viss pārējais balles tracis?

— Skaidrs, ka nebija dzirdams, karalien, — Korovjevs skaidroja, — tādas lietas jādara tā, lai nebūtu dzirdams. Tādās reizēs jārīko­jas, cik akurāti vien var.

— Nu jā, tā jau tas ir… Bet kā tad ar to cilvēku, kurš stāvēja uz trepēm… Mēs ar Azazello trepēs pagājām viņam garām… Un vēl viens pie parādes durvīm… Man likās —viņi novēro jūsu dzīvokli…

— Pareizi, pareizi, dārgā Margarita Nikolajevna! — Korovjevs iekliedzās. — Jūs apstiprināt manas aizdomas. Jā, viņš novēroja dzīvokli. Pirmajā bridi ari es nodomāju, ka te iemaldījies kāds iz­klaidīgs privātdocents vai kāds iemīlējies kvern uz kāpnēm; bet nav, nav tā! Mana sirds juta. Ak! Viņš tiešām novēroja dzīvokli. Tas pie parādes durvīm — ari. Un pie vārtiem — ari.

— Bet interesanti — ja nu atnāk jūs arestēt? — Margarita iejautājās.

— Kā likts atnāks, daiļā karalien, uz galvošanu! — Korovjevs atbildēja. — Mana sirds nojauš, ka viņi nāks, protams, ne jau tagad, ne tūlīt, bet savā reizē viņi noteikti būs klāt. Bet man ir tāda sajūta, ka tas nebūs nekas interesants.

— Ak, kā cs pārbijos, kad tas barons nokrita, — Margarita sacīja, acīmredzot vēl arvien pārdzīvodama šo pirmoreiz mūžā redzēto slepkavību. — Jūs droši vien labi šaujat?

— Nekas, — Azazello atbildēja.

— Bet cik soļu attālumā, — Margarita uzdeva Azazello diezgan neskaidru jautājumu.

— Skatoties, kam šaut, —Azazello atbildēja, —viena lieta ir — trāpīt ar āmurīti kritiķim Latunskim pa loga rūti, otra — ja jātrāpa viņam pašam sirdī.

— Sirdī! — Margarita iekliedzās, nez kāpēc pieķerdama ar roku pati pie savas sirds. — Sirdī! — dobjā balsī viņa atkārtoja vēlreiz.

— Kas tas par kritiķi latunski? —jautāja Volands un paskatījās uz Margaritu.

Azazello, Korovjevs un Begemots kaunīgi nodūra acis, Margarita piesarkdama atbildēja:

— Ir viens tāds kritiķis. Es šovakar izdemolēju viņa dzīvokli.

— Te tev nu bija! Un par ko?

— Messire, — Margarita paskaidroja, — viņš pazudināja vienu meistaru.

— Bet kāpēc tad pašai vajadzēja pūlēties? — Volands jautāja.

— Messire, atļaujiet man, — runcis priecīgi iebrēcās, pielēk- dams kājās.

— Stāvi rāms, — Azazello norūca un piecēlās, — es pats tūlīt aizbraukšu…

— Nē! — Margarita iekliedzās. — Nē, messire, es lūdzu jūs, nedariet to!

— Kā vēlaties, kā vēlaties, — Volands teica, un Azazello nosēdās atpakaļ savā vietā.

— Dārgā karalien Margo, pie kā mēs palikām? — Korovjevs ierunājās. — Ak jā, par sirdi! Sirdī viņš trāpa vienmēr. — Korovjevs izstiepa savu garo pirkstu uz Azazello pusi. — Pēc izvēles, kurā sirds priekškambari vai kambari gribat.

Margarita sākumā nesaprata, bet sapratusi izbrīna pilnā balsī iesaucās:

— Bet viņi taču ir noslēgti!

— Dārgā, — Korovjevs atčerkstēja, — tur jau tas joks, ka noslēgti! Tas jau ir tas galvenais! Kur vaļā, tur katrs muļķis trāpīs.

Korovjevs izņēma no galda atvilktnes pīķa septītnieku, palūdza Margaritai, lai tā ar nagu iezīmē vienu no acīm. Margarita iezīmēja to, kas labajā augšējā stūrī. Gella pabāza septītnieku zem spilvena un noziņoja:

— Kārtībā!

Azazello, kurš sēdēja ar muguru pret spilvenu, izņēma no frakas bikšu kabatas melnu automātisko pistoli, uzlika stobru uz pleca, neatskatīdamies uz gultu, izšāva, sagādādams Margaritai priecīgu izbīli. No cauršautā spilvena apakšas tika izvilkts septīt­nieks. Margaritas aizzimētajā aci bija trāpīts precīzi.

— Es nu gan nevēlētos sastapt jūs, kad jums revolveris rokā, — Margarita koķeti noteica un paskatījās uz Azazello. Viņai bija vājība pret visiem cilvēkiem, kas kaut ko prot darit meistarīgi.

— Augsti cienījamā karalien, — Korovjevs nopīkstējās, — es nevienam cilvēkam neieteiktu ar viņu satikties arī tad, kad viņam nav revolvera! Ar savu bijušā reģenta un solista godavārdu vēlreiz apliecinu, ka tādu cilvēku patiešām nebūtu par ko apskaust.

Kamēr notika numurs ar šaušanu, runcis sabozies sēdēja malā, bet nu viņš pēkšņi teica:

— Bet es rekordu ar septītnieku situ pušu!

Azazello, to izdzirdīs, tikai kaut ko noņurdēja, bet runcis bija spītīgs un pieprasīja, lai viņam dod nevis vienu, bet divus revol­verus. Azazello izvilka no otras bikšu kabatas vēl vienu revolveri un ar mazu, nicīgu smaidiņu pasniedza abus šaujamos lielībniekam. Tagad septītniekam ar nagu pašvīkoja divas acis. Runcis aizgriezās prom no spilvena un ilgi taisījās. Margarita sēdēja, aizbāzusi ar pirkstiem ausis, un skatījās uz kamīnu, virs kura snauduļoja pūce. Runcis izšāva no abiem revolveriem, spalgi iespiedzās Gella, beigtā pūce nokrita uz grīdas, un sašautais sienas pulkstenis apstājās. Gellai viena roka asiņoja, ar otru viņa kaukdama ieklupa runcim vilnā, tas savukārt Gellai matos, abi sagriezās vienā grīstē un aiz­vēlās pa grīdu. Viens vīna pokāls nokrita uz grīdas un saplīsa.

— Atpestiet mani no šitās trakās vclnienes! — runcis brēca, atkaudamies no Gellas, kura jau bija tikusi runcim jāteniski uz muguras. Kaušļus izšķīra, Korovjevs uzpūta Gellas sašautajam pirkstam, un tas tūliņ sadzija.

— Kā es varu šaut, ja pļāpā un neļauj tēmēt! — Begemots kliedza, tajā pašā laikā pielāgodams no muguras izplēstu milzīgu spalvas kušķi.

— Varu derēt, — Volands uzsmaidīja Margaritai, — ka tā bija tikai ākstīšanās. Viņš šauj tīri pieklājīgi.

Gella ar runci salīga mieru un par samierināšanās zīmi sabučojās.

Ari kārts no spilvenapakšas tika izvilkta un apskatīta. Sašauts bija tikai tas melnais pīķītis, kuram trāpīja Azazello.

— Tas nu nevar būt, — teiea runcis un pētīja septītnieku pret sveču gaismu.

Jautrās vakariņas turpinājās. Svečturos sveces noplūda ar vasku, pa istabu viļņiem vēlās kamīna smaržīgais siltums. Kad Margarita bija paēdusi, viņu pārņēma tīksma labsajūta. Viņa skatījās, kā no Azazello cigāra paceļas zili dūmu riņķi, lido kamīnā un runcis tos tvarsta ar zobena galu. Viņai nekur negribējās iet, kaut gan pēc viņas aprēķina bija jau vēls. Pēc visa spriežot, pulkstenis jau rādīja ap sešiem no rīta. Izmantodama klusuma bridi, Margarita paska­tījās uz Volandu un bikli teica:

— Man tā kā būtu laiks… Ir jau vēls.

— Kur jums tā jāsteidzas? — Volands pieklājīgi, bet sausi apvai­cājās. Pārējie klusēja, izlikdamies, ka viņus interesē cigāra zilie dūmu riņķi.

— Jā, man jāiet. — Margarita apjuka arvien vairāk, skatījās, vai kaut kur nav kāds drēbes gabals vai apmetnis. Arvien neērtāk kļuva pašai no sava kailuma. Viņa piecēlās no galda. Volands, neteikdams ne vārda, paņēma no gultas savu izdilušo un sataukoto halātu, Korovjevs apmeta to Margaritai ap pleciem. — Es pateicos jums, messire, — tikko dzirdami teica Margarita un uzmeta Volandam jautājošu skatienu. Volands pieklājīgi, bet vienaldzīgi atsmaidīja. Šinī mirklī tādas kā melnas skumjas un sāpes sažņaudza Margaritas sirdi. Viņu bija apkrāpuši. Nekādu gandarījumu par visām viņas pūlēm šajā ballē acīmredzot neviens nedos un nav taisījies dot, tāpat kā neviens neatrunā viņu no promiešanas. Bet viņa pati skaidri juta, ka no šejienes viņai vairs nav kurp iet. Mirklīga doma, ka vajadzēs atgriezties savrupmājā, izraisīja izmisuma vulkānu krūtīs. Lūgt pašai, kā Aleksandra dārzā tik vilinoši bija ieteicis Azazello? «Nē, neparko,» viņa teica pati sev. — Vēlu jums visu to labāko, messire, — viņa sacīja skaļi, bet klusībā domāja: «Jāizkļūst tikai no šejienes ārā, gan jau kaut kā aiziešu līdz upei un noslīcināšos.»

— Apsēdieties, — pēkšņi Volands teica pavēlošā tonī.

Margarita satrūkās un paklausīja. — Varbūt jums kaut ko gribas teikt, pirms atvadāmies?

— Nē, neko, messire, — lepni atbildēja Margarita, — starp citu, ja es vēl esmu jums vajadzīga, tad es labprāt izpildīšu visu, ko jūs vēlaties. Es nemaz neesmu nogurusi un ballē priecājos pa īstam. Ja tā vēl turpinātos, es labprāt sniegtu savu ceļgalu, lai to skūpstītu jauni pakārto un slepkavu tūkstoši. — Margarita skatījās uz Volandu kā caur miglu, viņas acis pildijās asarām.

— Pareizi! Jums ir pilnīga taisnība! — skaņi un baismi ieklie­dzās Volands. — Tā arī vajag!

— Tā ari vajag! — kā atbalss atkārtoja Volanda svīta.

— Mēs jūs pārbaudījām, — Volands turpināja, — nelūdzict neko un nekad! Nekad un neko — sevišķi tiem, kas ir par jums stiprāki. Viņi paši jums visu piedāvās un visu dos. Sēdieties, lepnā sieviete! —Volands norāva smago halātu no Margaritas pleciem, un viņa atkal sēdēja Volandam blakus uz gultas. — Margo, — Volands turpināja, un viņa balss bija kļuvusi maigāka, — tātad ko jūs vēlaties par to, ka bijāt manas balles saimniece? Ko jūs gribat par to) ka visa balle bija jāpavada kailai? Kāda cena ir jūsu ceļ­galam? Kādas neērtības jums sagādāja mani viesi, kurus jūs nupat nosaucāt par slepkavām? Runājiet! Un vairs nekautrējieties, jo tagad es pats jums piedāvāju!

Margaritai sirds iepukstējās straujāk, viņa smagi nopūtās un sāka kaut ko domāt.

— Droši, droši! — Volands skubināja. — Modiniet augšā savu fantāziju, cērtiet piešus tai sānos! Jau tā nelieša barona nogalēšana, kuras lieciniecei jums nācās būt, ir pietiekošs iemesls, lai cilvēku apbalvotu — jo vairāk, ja šis cilvēks ir sieviete. Nu, tad kā?

Margaritai aizrāvās elpa, viņa jau gribēja izrunāt visapslēptākos un dvēselē izlolotos vārdus, bet tad piepeši viņas seja nobāla, lūpas pavērās, acis ieplētās. «Frida! Frida! Frida!» viņai ausīs uzmācīgi un lūdzoši kliedza kāda balss. «Mani sauc par Fridu!» Un Margarita stostīdamās ierunājās:

— Tātad es drikstu lūgt kaut ko vienu?

— Prasīt, mana donna, pieprasīt, — Volands saprotoši smaidīja, — pieprasīt kaut ko vienu!

Ak, cik veikli un skaidri, Margaritas vārdus atkārtodams, Volands pasvītroja — «kaut ko vienu!»

Margarita nopūtās vēlreiz un sacīja:

— Es vēlos, lai Fridai vairs nedod to kabatlakatiņu, ar kuru viņa nosmacēja savu bērnu.

Runcis izvalbīja acu baltumus pret debesīm un skaļi nopūtās, bet neteica neko, atcerēdamies, kā ballē Margarita viņam saknaibīja ausi.

— Ja ņem vērā, — Volands pasmīnēja, — ka no tās stulbās Fridas jūs nekādus kukuļus dabūt nevarat, tas, protams, nav savieno­jams ar jūsu karalisko stāvokli, tad nu es pašreiz nezinu, ko iesākt. Atliek acīmredzot viena iespēja — sapirkties lupatas un aizdrīvēt ar tām visas plaisiņas manā guļamistabā.

— Messire, par ko jūs runājat? — Margarita brīnījās, noklau­sījusies šos patiešām nesaprotamos vārdus.

— Esmu vienis prātis ar jums, messire, — sarunā iejaucās run­cis, — tieši ar lupatām. — Un aizkaitinātais runcis uzsita ar ķepu pa galdu.

— Es runāju par žēlsirdību, —Volands paskaidroja savus vār­dus, ugunīgās acs skatienu no Margaritas nenovērsdams. — Reizēm tā negaidīti un ar viltu ielien pa vismazāko plaisiņu. Tāpēc es runāju par lupatām.

— Es ari runāju par to pašu! — iebrēcās runcis, katram gadīju­mam atvirzījies no Margaritas tālāk, un ar rozā krēmā noziestām ķepām aizsedza savas smailās ausis.

— Lasies projām, — Volands teica runcim.

— Es vēl kafiju neesmu dzēris, — runcis atbildēja, — kā tad es varu iet? Messire, vai tiešām svētku naktī viesus dala divās šķirnēs? Viena ir pirmā, bet otra, kā izteicās tas skumjais badakāsis bufet­nieks, — otrā svaiguma?

— Turi muti! — Volands pavēlēja runcim, bet pats jautāja Margaritai: — Pēc visa spriežot, jūs esat ārkārtīgi labs cilvēks. Ar augstu morāli.

— Nē, — Margarita stingri atbildēja, — cs zinu, ka ar jums var runāt tikai atklāti, un pilnīgi atklāti jums saku: es esmu vieglprātīga. Par Fiīdu cs jūs lūdzu tikai tādēļ, ka savā neapdomībā devu viņai stingru cerību. Messire, viņa gaida un tic manai visuvarenībai. Ja viņai būs jāviļas, es nonākšu briesmīgā stāvoklī. Man visu mūžu nebūs miera. Neko darīt! Tā nu ir iznācis.

— Ā, — teica Volands, — to var saprast.

— Tātad jūs to izdarīsit? — klusu jautāja Margarita.

— Nekādā gadījumā, — Volands atbildēja, — redzat, dārgo karalien, iznācis tāds neliels putrojums. Katram resoram jānodarbo­jas ar saviem jautājumiem. Es nenoliedzu, mūsu iespējas ir krietni lielas, daudz lielākas, nekā domā daži, kam ar prātiņu tā trūcīgāk…

— Jā, nesalīdzināmi lielākas, — runcis nenocietās un piemeti­nāja, acīmredzot lepodamies ar šīm iespējām.

— Turi muti, kaut velns tevi parautu! — Volands uzkliedza runcim un runāja tālāk ar Margaritu: — Gluži vienkārši — kāda jēga man darīt to, kas jādara, kā es izteicos, citam resoram? Tātad to nedarīšu es, bet darīsit jūs pati.

— Vai tad notiks tā, kā es vēlos?

Azazello ironiski pašķielēja uz Margaritu, nemanāmi papurināja savu rūsgano ērkuli un nosprauslājās.

— Bet rīkojieties taču, ir gan ar jums mokas, — Volands nomur­mināja, pagrozīja savu globusu un sāka aplūkot kādu detaļu; runā­damies ar Margaritu, viņš acīmredzot kārtoja vēl kādas savas darīšanas.

— Nu, sauciet Frīdu, — Korovjevs teica priekšā.

— Frida! — Margarita griezīgi iesaucās.

Atsprāga durvis, kaila, izpūrusi sieviete ar neprātīgām acīm, kurās gan vairs nebija iepriekšējā reibuma, ieskrēja iekšā un izstiepa rokas pret Margaritu, bet tā valdonīgi sacija:

— Tev tiek piedots! Kabatlakatu tev vairs nenoliks!

Frida iebļāvās, nokrita uz mutes zemē un krusteniski ieplēta rokas, bet tad sekoja Volanda žests un Frida izgaisa.

— Pateicos jums, palieciet sveiki, — Margarita teica un piecēlās.

— Nu, ko Begemot, — ierunājās Volands, — mēs taču svētku nakti nesāksim izmantot nepraktiska cilvēka soli. — Viņš pagriezās pret Margaritu. —Tātad tas neskaitās, es taču neko nedarīju. Ko jūs vēlaties pati sev?

Iestājās klusums, kuru pārtrauca Korovjevs, iečukstēdams Margaritai ausī:

— Briljantvizošā donna, šoreiz es ieteicu jums būt dmsciņ saprātīgākai! Laime var ari vairs neuzsmaidīt!

— Es gribu, lai man tūlīt, šinī pašā mirklī, atdod manu mīļāko, manu meistaru, — Margarita teica, un viņas seja krampjaini sarāvās.

Istabā iebrāzās vējš, sveču liesmas noliecās, pavērās smagais loga aizkars, atvērās logs, tālumā augstu jo augstu kļuva redzams pilns mēness, taču tas nebija bālais rītausmas, bet īsts pusnakts mēness. Pār palodzi uz grīdas noklājās zaļganigās nakts gaismas lakats, un šai gaismā parādījās Ivana nakts viesis, kurš sevi dēvēja par meistaru. Viņš bija slimnīcas drēbēs — halātā, čībās, un galvā viņam bija melnā cepurīte, no kuras viņš nekad nešķīrās. Neskūtā seja draudžaini raustījās, acis bija gan bezprāts, gan bailes no sveču liesmām, bet mēness gaisma virda ap viņu.

Margarita viņu pazina uzreiz, iestenējās, sasita rokas un skrēja klāt. Viņa tam skūpstīja pieri, lūpas, glaudās pie sarainā vaiga, un ilgi valdītās asaras tagad ar straumi plūda pa vaigiem. Viņa spēja izrunāt vienu vienīgu vārdu un atkārtoja to bez jēgas:

— Tu… tu… tu…

Meistars atbīdīja viņu no sevis un dobjā balsī teica:

— Neraudi! Margo, neplosi manu sirdi! Es esmu smagi slims. — Viņš ieķērās palodzē, it kā tūliņ taisītos lēkt uz tās augšā un bēgt, atieza zobus, skatīdamies uz sēdošajiem, un iekliedzās: — Margo, man bail! Man atkal sākušās halucinācijas.

Asaras žņaudza rīkli, viņa čukstēja, ar mokām dabūdama vārdus pār lūpām:

— Nē, nē, nē, tev nav jābaidās ne no viena! Es esmu pie tevis! Es esmu pie tevis!

Korovjevs veikli un nemanot piebīdīja meistaram krēslu, viņš atslīga tajā, bet Margarita nokrita uz ceļiem, piespiedās viņam pie sāniem un tā arī palika — klusa kā pelīte. Uztraukumā viņa nemaz nepamanīja, ka vairs nav kaila, ka viņai mugurā melns zīda apmetnis. Slimais nokāra galvu un skatījās grīdā ar drūmām slima cilvēka acīm.

— Jā, — pēc klusuma brīža ierunājās Volands, — viņu ir pamatīgi apstrādājuši. — Korovjevam viņš pavēlēja: — Iedod, bruniniek, šim cilvēkam kaut ko iedzert!

Margarita drebošā balsī centās pierunāt meistaru:

— Nu, iedzer, iedzer! Tu baidies? Nē, nē, tici man, ka tev palīdzēs! Slimais paņēma glāzi un izdzēra to, kas tur bija iekšā, bet viņam

ietrīsējās roka, un tukšā glāze saplīsa pie viņa kājām.

— Tas uz laimi! Tas uz laimi! — Korovjevs čukstēja Margaritai. — Redziet, viņš jau sāk atgūties!

Patiešām — slimā skatiens vairs nebija tik mežonīgs un satraukts.

— Bet vai tā tiešām esi tu, Margo? — mēnesnīcas nakts viesis jautāja.

— Nešaubies ne mirkli, tā esmu es, — Margarita atbildēja.

— Vēl! — pavēlēja Volands.

Kad meistars bija izdzēris otru glāzi, viņa acis atguva dzīvību un sajēgu.

— Nu redziet, pavisam cita lieta, — Volands teica, miegdams acis. — Tagad parunāsimies! Kas jūs tāds esat?

— Tagad es neesmu nekas, — atbildēja meistars, un viņa mute sašķiebās smaidā.

— No kurienes jūs tagad icradāties?

— No bēdu nama. Es esmu garīgi slims, — atnācējs atbildēja. Tas bija pāri Margaritas spēkiem, un viņa atkal sāka raudāt. Ātri noslaucījusi asaras, viņa iekliedzās:

— Briesmīgi vārdi, briesmīgi vārdi! Viņš ir meistars, messire, es jums to saku! Izārstējiet viņu, viņš ir tā vērts!

— Vai jūs zināt, ar ko pašreiz runājat, — Volands jautāja atnācējam, — un pie kā atrodaties?

— Zinu, — meistars atbildēja, — trako namā man kaimiņos bija tāds puišelis, Ivans Bezpajumtnieks. Man viņš stāstīja pārjums.

— Jā, es atceros, — teica Volands, — man bija ļoti patīkami satikties ar šo jauno cilvēku pie Patriarhu dīķiem. Viņš mani pašu tik tikko nepadarīja par traku, pierādīdams, ka manis nav. Bet jūs taču ticat, ka es tiešām esmu?

— Būs jātic, — atnācējs teica, — bet mierīgāk būtu, protams, ja varētu uzskatīt jūs par kārtējo halucināciju. Piedodiet man, — meistars atjēdzies piebilda.

— Nu, ja tā ir mierīgāk, tad tā arī uzskatiet, — laipni atbildēja Volands.

— Nē, nē, — Margarita izbijusies iesaucās un kratīja meistaru aiz pleca, — atjēdzies! Tavā priekšā tiešām ir viņš!

Runcis arī šeit iemaisījās:

— Toties es gan patiešām esmu lidzīgs halucinācijai. Paskatieties uz manu profilu mēness gaismā! — Runcis izlīda mēness staru kūlī un gribēja vēl kaut ko teikt, bet viņu palūdza palikt klusu, un viņš apklusa, vēl noteicis: — Labi, labi, varat ari klusēt. Es būšu tāda klusējoša halucinācija.

— Bet sakiet — kāpēc Margarita jūs dēvē par meistaru? — Volands jautāja.

Meistars iesmējās un sacīja:

— To vājību viņai var piedot. Viņa ir pārāk augstās domās par to romānu, kuru es uzrakstīju.

— Par ko romāns ir?

— Par Ponciju Pilātu.

Sveču liesmu mēlītes atkal sāka šaudīties un lēkāt, nošķindēja trauki uz galda, Volands iesmējās pērkonīgā balsī, bet neviens nenobijās un par šiem smiekliem nebrīnījās. Begemots nezin kāpēc sāka aplaudēt.

— Kā jūs teicāt? Par ko? — Volands iejautājās un pārstāja smieties. — Mūsu laikos? Grandiozi! Un citas tēmas jums nebija? Ļaujiet iemest aci! — Un Volands pastiepa roku ar plaukstu

uz augšu.

— Diemžēl tas vairs nav iespējams, — meistars atbildēja, — jo es to krāsnī sadedzināju.

— Piedodiet, es tam neticu, — teica Volands, — tas nav iespējams! Manuskripti nedeg. — Viņš pagriezās pret Begemotu un teica: — Nu, Begcmot, dod šurp romānu!

Runcis uz ātrāko nolēca no krēsla, un visi ieraudzīja, ka viņš bija sēdējis uz biezas manuskriptu kaudzes. Runcis paņēma virsējo eksemplāru, palocījās un pasniedza to Volandam. Margarita sāka drebēt kā drudzī, asaras iesprāga acīs, un viņa iekliedzās:

— Redz, kur ir manuskripts! Redz, kur viņš ir!

Viņa metās pie Volanda, kunkstēdama no sajūsmas.

— Visuvarenais… visuvarenais!

Volands paņēma viņam sniegto manuskriptu, pagrozīja, nolika sānis un klusēdams, bez smaida skatījās uz meistaru. Tas nezin no kā atkal kļuva grūtsirdīgs un satraukts, pielēca kājās, stiepa rokas pret tālīno mēnesi un drebēdams murmināja:

— Pat mēnesnīcas naktī man nav miera; kāpēc iztraucējāt mani? 0, dievi, dievi…

Margarita ieķērās slimnieka halātā, piekļāvās viņam un ari pati sāka murmināt caur asarām:

— Ak Dievs, kāpēc tev zāles nepalīdz?

— Nekas, nekas, nekas, — čukstēja Korovjevs, rosīdamies ap meistaru, — nekas, nekas… Vēl vienu glāzīti — un es arī kom­pānijas pēc.

Un glāzīte pamirkšķinājās, uzdzirkstīja mēness gaismā, un šī glāzīte līdzēja. Meistaru nosēdināja, un viņa seja bija pavisam mierīga.

— Tagad nu viss skaidrs, — teica Volands un pabungāja ar savu garo pirkstu pa manuskriptu.

— Pilnīgi skaidrs, — piebalsoja runcis, aizmirsdams, ka solījies būt kā mēma halucinācija, — tagad opusa galvenā līnija man ir skaidra caur un cauri. Ko tu gribēji teikt, Azazello? — runcis klusē­jošajam Azazello uzprasīja.

— Es gribēju teikt, — tas atņurdēja, — ka tevi derētu noslīcināt.

— Esi žēlsirdīgs, Azazello, — runcis viņam atbildēja, — un neuzvcdini manu pavēlnieku uz tādām domām! Tici man, tādā pašā mēnesnīcas oreolā, kādā atnāca nabaga meistars, es katru nakti nāktu pie tevis, mātu ar galvu un aicinātu, lai tu nāc man līdzi. Kā tev tad būtu ap dūšu, Azazello?

— Margarita, — atkal ierunājās Volands, — tagad pasakiet visu, kas jums vajadzīgs!

Margaritai aizlicsmojās acis, un viņa lūdzoši paskatījās Volandā.

— Vai es drīkstu ar viņu parunāt čukstus?

Volands piekrītoši pamāja ar galvu, Margarita pieliecās meistaram pie pašas auss un kaut ko nočukstēja. Ko atbildēja meistars, tas bija dzirdams:

— Nē, par vēlu. Es no dzīves nekā vairs negribu. Vienīgi redzēt tevi. Un lūgt — pamet mani! Ar mani kopā tu aiziesi bojā.

— Nē, es nepametīšu, — Margarita atbildēja un pagriezās pret Volandu. — Lūdzu, pārccliet mūs atpakaļ uz Arbata šķērsieliņas pagrabu, lai tur aizdegas lampa un lai viss ir, kā bija.

Te meistars pasmaidīja, piekļāva sev klāt Margaritas galvu ar sen jau atrisušiem matiem un teica:

— Ak, neklausieties uz nabaga sievieti, messire! Tajā pagraba stāvā jau sen dzivo cits cilvēks, un vispār tā nemaz nenotiek, ka viss kļūst, kā reiz bijis. — Viņš piespieda vaigu pie savas draudzenes galvas, apskāva Margaritu un klusiņām atkārtoja: — Manu nabaga, nabaga…

— Nenotiek, jūs sakāt? — teica Volands. — Tas ir tiesa. Bet mēs pamēģināsim. — Un viņš uzsauca: — Azazello!

Tūdaļ no griestiem taisni uz gridas nokrita apjucis, gandrīz vai sajēgu zaudējis pilsonis vienā apakšveļā, bet galvā tam nezin kāpēc bija žokejcepure un rokā čemodāns. Cilvēks no bailēm drebēja un tupstījās.

— Mogaričs? — Azazello jautāja no debesīm nokritušajam.

— Aloīzijs Mogaričs, — tas trīcēdams atbildēja.

— Jūs bijāt tas, kurš, izlasījis Latunska rakstu par šī te cilvēka romānu, uzrakstījāt par viņu sūdzību, kurā apgalvojāt, ka viņš pie sevis glabā nelegālu literatūru? — jautāja Azazello.

Pilsonis kļuva zils un sāka liet gaužas nožēlošanas asaras.

— Jūs gribējāt pārcelties uz viņa istabām? — Azazello pūlējās jautāt pēc iespējas sirsnīgāk.

Istabā atskanēja satracinātas kaķes šņākšana, un Margarita ar kaucienu: —Tad redzi, kas ir ragana, redzi! — iecirta nagus Aloīzija Mogariča sejā.

Iestājās īsts sajukums.

— Ko tu dari? — meistars nostenējās. — Margo, netaisi sev kaunu!

— Es protestēju — tas nav kauns, ko viņa dara, — runcis kliedza.

Korovjevs ar mokām atrāva Margaritu no svešā.

— Es tur vannu iebūvēju, — zobus klabinādams, saskrāpētais Mogaričs sēca un no šausmām sāka bērt pavisam nesakarīgi:

— Vienreiz balsināta istaba… vienreiz krāsa…

— Nu redz, cik labi, ka ierīkoji vannu, — Azazello balsī bija tāda kā atzinība, — viņam vannas būs nepieciešamas. — Un tad sekoja bļāviens: — Ārā!

Mogaričs apsviedās ar kājām gaisā un pa atvērto logu tenteriski izlidoja no Volanda guļamistabas.

Meistaram bija platas acis no brīnumiem, viņš nočukstēja:

— Tomēr šeit iet vēl trakāk, nekā Ivans stāstīja! — Pārsteigumā viņš palūkojās apkārt un tad uzrunāja runci: — Bet piedodiet… vai tu… vai jūs… — viņš aprāvās, jo nezināja, kā pareizi jāuzrunā runči — ar «tu» vai ar «jūs», — vai jūs esat tas pats runcis, kurš brauc ar tramvaju?

— Tieši tā, — runcis, juzdamies glaimots, apstiprināja un piebilda:

— Patīkami dzirdēt, ka runci uzrunā tik pieklājīgi. Nezin kāpēc visus runčus uzrunā ar «tu», kaut ari neviens runcis nekad ne ar vienu tubrālības nav dzēris.

— Man nezin kāpēc šķiet, ka jūs tā pa īstam nemaz neesat runcis, — nedroši teica meistars, — manu pazušanu slimnīcā var atklāt kuru katru brīdi, — viņš bikli sacīja Volandam.

— Nu ko viņi tur var atklat! — Korovjevs viņu mierināja, un taja pašā bridi viņam rokās parādījās kaut kādas grāmatas un papīri.

— Si ir jūsu slimības vēture? -Jā.

Korovjevs iemeta slimibas vēsturi kamīna.

— Ja nav dokumenta, nav ari paša cilvēka, — Korovjevs apmier­ināti noteica, — un šī ir tā jūsu apbūvētāja mājas grāmata?

—Jā-ā…

— Kas tad tajā ir pierakstīts? Aloīzijs Mogaričs? — Korovjevs uzpūta mājas grāmatas lapai. — Zvikt, un viņa vairs nav, iegaumējiet — viņa nav ari bijis. Bet, ja tas individuālais būvētājs brinīsies, pasakiet, ka Aloīzijs viņam rādījies sapņos. Mogaričs? Kāds Mogaričs? Nekāda Mogariča nav bijis. — Te ar auklu cauršūtā mājas grāmata Korovjeva rokās izgaisa. — Tagad tā jau ir apbūvētāja atvilktnē.

— Jūs pareizi teicāt, — pārsteigts par Korovjeva veiklo rīcību, meistars sacīja, — ja nav dokumenta, nav arī cilvēka. Tieši manis tātad nav, jo man nav dokumentu.

— Es atvainojos, — iekliedzās Korovjevs, — tagad gan jums ir halucinācijas; lūdzu, jūsu dokumenti! — Un Korovjevs pasniedza tos meistaram. Pēc tam tīksmi izstaipījās un saldā balsī pačukstēja Margaritai: — Un te ir jūsu īpašums, Margarita Nikolajevna! — Un viņš pasniedza tai burtnīcu ar apdegušām malām, sakaltušu rozi, fotogrāfiju un ar īpašu saudzību krājkases grāmatiņu. — Desmit tūkstoši, kā jums bija labpaticies noguldīt, Margarita Nikolajevna. Mēs svešu nenemam.

— Uii man visas četras ķepas nokalst, ja es kam svešam pie­skaros, — runcis klaigāja un lēkāja pa čemodāna vāku, lai iedabūtu visus nelaimīgā romāna eksemplārus čemodānā.

— Jūsu dokumentiņi arī. — Korovjevs pasniedza Margaritai viņas dokumentus, pagriezās uz Volanda pusi un godbijīgi paziņoja:

— Messire, tas ir viss!

— Nē, ne gluži, — Volands teica, atraudamies no sava globusa.

— Mana cienītā donna, ko jūs man pavēlēsit darīt ar jūsu svītu? Man personiski tā nav vajadzīga.

Kaila kā bijusi, istabā iedrāzās Nataša, sasita rokas un sāka klaigāt Margaritas priekšā:

— Esiet laimīga, Margarita Nikolajevna! — Viņa vairākkārt sveicienā pamāja ar galvu meistaram, pēc tam atkal griezās pie Margaritas. — Es taču zināju, uz kurieni jūs ejat.

— Mājkalpotājas visu zina, — runcis teica un zīmīgi pacēla ķepu, — smagi kļūdās tas, kurš domā, ka viņas ir aklas.

— Ko tu gribi, Nataša? — Margarita jautāja. — Ej atpakaļ uz savrupmāju!

— Mana sirsniņ, Margarita Nikolajevna, — lūdzoši ierunājās Nataša un nometās Margaritas priekšā uz ceļiem, — palūdziet viņus, — viņa pameta aci uz Volanda pusi, — lai mani patur par raganu! Es vairs negribu uz savrupmāju! Ne pie inženiera, ne pie tehniķa par sievu neiešu! Vakar ballē mani bildināja Žaka kungs. — Nataša pavēra dūrīti, tajā spīguļoja kaut kādas zelta monētas.

Margarita vaicājoši paskatījās uz Volandu. Tas pamāja ar galvu. Nataša krita Margaritai ap kaklu, skaļi nobučoja to un ar uzvaras kliedzienu izlidoja pa logu.

Natašu nomainīja Nikolajs Ivanovičs. Viņš bija atguvis savu cilvēka izskatu, bet bija ārkārtīgi drūms, pat īgns.

— Šo nu gan es atlaižu ar neizsakāmu baudu, — teica Volands, — ar ārkārtīgu baudu, jo viņš šeit ir lieks.

— Es ļoti lūdzu, — Nikolajs Ivanovičs ierunājās, tramīgi skatīdamies apkārt, bet lamādams stipri uzstājīgi: — izsniegt man izziņu par to, kur esmu pavadījis iepriekšējo nakti!

— Kādam nolūkam? — runcis bargi noprasīja.

— Lai varētu uzrādīt milicijai un dzīvesbiedrei, — apņēmīgi paskaidroja Nikolajs Ivanovičs.

— Parasti mēs izziņas neizniedzam, — runcis sarauca pieri, — bet, lai notiek, jums — izņēmuma kārtā.

Nikolajs Ivanovičs nepaguva ne aci pamirkšķināt, plikā Gella jau sēdēja pie rakstāmmašīnas, un runcis diktēja:

— Ar šo apliecinu, ka izziņas uzrādītājs Nikolajs Ivanovičs minēto nakti pavadīja ballē pie sātana, kurp bija pieaicināts kā satiksmes līdzeklis… Gella, tagad liec iekavas! Iekavās — «kalpoja par vepri». Paraksts — Begemots.

— Bet datums? — iepīkstējās Nikolajs Ivanovičs.

— Datumus mēs nerakstām, datētās izziņas nav vairs derīgas, — runcis atteica, pavicināja papīru pa gaisu, kaut kur sagrabināja zīmogu, pēc visiem likumiem uzpūta tam dvašu, uzspieda uz papīra vārdu «abmaksāts» un pasniedza dokumentu Nikolajam Ivanovičam. Pēc tam Nikolajs Ivanovičs nozuda, bet viņa vietā iera­dās cits — negaidīts cilvēks.

— Vai tad vēl kāds? — ar pretīgumu balsī iejautājās Volands, ar plaukstu aizsegdamies no sveču gaismas.

Varenuha nokāra galvu, nopūtās un klusām teica:

— Laidiet mani atpakaļ! Es nevaru strādāt par vampīru. Toreiz cs Rimski gandrīz līdz nāvei pārbiedēju ar Gellu. Bet cs neesmu asinskārīgs. Laidiet mani projām!

— Ko viņš tur murgo? — viebdamies jautāja Volands. — Kas tas par Rimski? Un kas tās vispār par blēņām?

— Nepiegrieziet tam nekādu vērību, messire, — Azazello atbildēja un pievērsās Varenuham. — Neķītrības pa telefonu runāt nedrīkst! Melot pa telefonu ari nedrīkst! Skaidrs? Nedarīsit vairs tā?

No priekiem Varenuhas galvā viss sagriezās ačgārni, ar staro­jošu seju, pats neapjēgdams, ko saka, viņš sāka solīties:

— Visaugstā die… tas ir, es gribu teikt, jūsu augst… es tūlīt pēc pusdienas pārtraukuma… — Varenuha spieda rokas pie sirds un lūdzoši skatījās uz Azazello.

— Labi, prom uz mājām! — teica Azazello, un Varenuha izčibēja.

— Tagad es gribu palikt viens pats ar viņiem. — Un Volands norādīja uz meistaru un Margaritu.

Volanda pavēle tika acumirklīgi izpildīta. Bridis klusuma, pēc tam Volands paskatījās uz meistaru.

— Tātad atpakaļ uz Arbata pagrabstāvu? Bet kurš tad rakstīs? Kā būs ar sapņošanu, ar iedvesmu?

-- Man vairs nav ne sapņu, ne ari iedvesmas, — meistars atbildēja, — nekas mani vairs neinteresē, tikai viņa vienīgā. — Un meistars atkal uzlika roku Margaritai uz pleca. — Mani ir salauzuši, mani māc garlaicība, un es gribu uz pagrabu.

— Bet jūsu romāns, Pilāts?

— Es viņu nīstu, to romānu, — meistars atbildēja, — pārāk daudz ciešanu bijis viņa dēļ

— Es tevi lūdzu, — Margarita sacīja ļoti skumjā balsī, — nerunā tā! Kāpēc tu plosi manu sirdi? Tu taču zini, ka es visu savu dzīvi esmu ielikusi šinī tavā darbā. — Margarita piebilda, pagriezusies uz Volanda pusi: — Messire, neklausieties viņā, viņš ir par daudz izmocīts!

— Bet par kaut ko taču vajadzēs rakstīt? — Volands teica. — Ja prokurators izsmelts, nu, sāciet attēlot kaut vai to pašu Aloīziju.

Meistars pasmaidīja:

— Lapšoņņikova to nedrukās, turklāt tas ari ir gaužām neinteresanti.

— No kā tad jūs dzīvosit? Iesit ubagot?

— Labprāt, labprāt, — meistars atbildēja, piekļāva Margaritu sev klāt, apskāva viņas plecus un piemetināja: — Viņā ņems virs­roku saprāts, un viņa pametīs mani…

— Nedomāju gan, — caur zobiem noteica Volands. — Tātad cilvēks, kas uzrakstījis par Ponciju Pilātu, nolien pagrabā, lai tupētu pie lampas un ubagotu?

Margarita atgāja nost no meistara un ļoti dedzīgi teica:

— Es izdarīju visu, ko spēju, cs pat ausī viņam iečukstēju pašu vilinošāko. Bet viņš no tā atteicās.

— To, ko jūs čukstējāt, es zinu, — Volands iebilda, — tas nav pats vilinošākais. Bet man jums jādara zināms, — viņš pasmaidījis pievērsās meistaram, — ka jūsu romāns jums vēl sagādās pār­steigumus.

— Tas būtu bēdīgi, — meistars atbildēja.

— Nē, nē, tas pavisam nebūs bēdīgi, — Volands teica, — nekā briesmīga vairs nebūs. Nu, Margarita Nikolajevna, viss ir padarīts. Vai jums ir vēl kādas pretenzijas?

— Ko jūs runājat, messire

— Tad paņemiet no manis par piemiņu, — Volands teica un izvilka no spilvenapakšas mazu, dimantiem nobārstītu zelta pakavu.

— Nē, nē, nē, par ko tad!

— Jums tiešām gribas ar mani strīdēties? — Volands jautāja un pasmaidīja.

Tā kā Margaritas apmetnim nebija kabatu, viņa ietina pakavu salvetē un savilka ciešu mezglu. Tajā bridi viņa pamanīja kaut ko pārsteidzošu. Viņa paskatījās uz logu, uz tajā vizošo mēnesi un tcica:

— Bet es kaut ko nesaprotu… Kā tas iznāk, ka visu laiku pus­nakts un pusnakts, jau sen taču vajadzēja būt ritam?

— Svētku pusnakti patīkami ari drusku paildzināt, — Volands atbildēja. — Nu, es vēlu jums laimes!

Margarita lūdzoši pastiepa rokas, bet neuzdrošinājās Volandam tuvoties, vienīgi klusiņām noteica:

— Ardievu! Ardievu!

— Uz redzēšanos, — sacīja Volands.

Un Margarita melnā apmetnī, meistars slimnīcas halātā izgāja juvelicricnes koridorā, kur dega svece un kur viņus gaidīja Volanda svīta. Kad visi gāja pa koridoru ārā, Gella nesa čemodānu, kurā bija romāns un Margaritas Nikolajevnas nelielā iedzīve, bet runcis palīdzēja Gellai. Pie dzīvokļa durvīm Korovjevs atvadījās un nozuda, pārējie pavadītāji gāja līdzi arī pa trepēm. Tur nebija neviena cilvēka. Trešā stāva kāpņu laukumiņā kaut kas miksti nobūkšķēja, bet tam neviens ipašu uzmanību nepievērsa. Pie sestajām parādes durvīm Azazello papūta augšup, un viņi, izgājuši pagalmā, kurā neiespīdēja mēness, ieraudzīja, ka uz kāpnītēm — acīmredzot tik stiprā miegā, ka šauj kaut vai ar lielgabalu, — gulēja cilvēks garos stulmzābakos un ar žokeni galvā, bet mazliet tālāk stāvēja liels, melns limuzīns ar nodzēstām ugunīm. Caur priekšējo stiklu ne visai skaidri vīdēja krauka siluets.

Visi jau taisījās sēsties mašīnā, kad izmisusī Margarita klusiņām iekliedzās:

—Ak dievs, es esmu pazaudējusi pakavu!

— Sēdieties visi mašīnā, — Azazello teica, — un pagaidiet mani! Es tūlīt nakšu, man tikai jānoskaidro, kas par lietu. — Un viņš nozuda parādes durvīs.

Bet lieta bija tāda: kādu laiciņu pirms Margaritas, meistara un pavadoņu iznākšanas uz trepēm no 48. dzīvokļa, kurš atradās taisni zem juvelierienes dzīvokļa, kāpņu telpā iznāca kalsna sieviete ar kannu un somu rokā. Tā bija tā pati Annuška, kura trešdien, Berliozam par nelaimi, pie virpuļvārtiem bija izlaistījusi saulpuķu eļļu.

Neviens nezināja un droši vien nekad neuzzinās, ko šī sieviete Maskavā darīja un no kā viņa dzīvoja. Par viņu zināms vienīgi tas, ka viņa ir sastopama katru dienu vai nu ar kannu, vai somu, vai arī ir ar kannu, ir ar somu rokās, ka viņu var sastapt petrolejas bodē, tirgū, vārtu telpā, uz kāpnēm, bet visbiežāk virtuvē, 48. dzīvoklī, kas bija šīs Annuškas miteklis. Bez tam visi zināja — lai kur Annuška bija, lai kur viņa parādījās, tūlīt sākās skandāls, visi zināja ari to, ka viņa iesaukta par «Mēri».

Mēris jeb Annuška no rītiem nezin kāpēc cēlās neparasti agri, bet šodien viņa uztrūkās melnā tumsā, pēc pulksten divpadsmi­tiem. Pagriezās atslēga, durvīs parādījās Annuškas deguns, pēc tam visa Annuška, viņa aizcirta durvis sev aiz muguras un jau bija gatava doties uz kaut kurieni, kad vienu stāvu augstāk noblīkšķēja durvis, kaut kas vēlās pa trepēm lejā un, uzdrāzies Annuškai virsū, trieca pret sienu tik stipri, ka viņa sasita pakausi.

— Kur tevi nelabais trenc vienās apakšbiksēs? — ar roku taus­tīdama pakausi, Annuška iebrēcās. Cilvēks, kam mugurā apakš­veļa, galvā žokenc un rokā čemodāns, nevēra vaļā acis un Annuškai atbildēja miegainā aizkapa balsī:

— Vannas krāsns! Krāsa! Cik nemaksāja viena pati balsinā- šana! — Viņš apraudājies ierēcās: — Arā! — Taču viņš metās nevis tālāk, pa kāpnēm lejā, bet atpakaļ — uz augšu, kur ekonomists ar kāju bija izsitis kāpņu telpas logu, un pa turieni ar galvu pa priekšu izlēca pagalmā. Annuškai vairs sasistais pakausis nebija ne prāta, viņa noclsās un metas pie loga. Nogūlās uz vēdera un izbāza galvu ārā, jo cerēja, ka tūlit uz luktura apgaismotā pagalma asfalta ieraudzīs lupatlēveros nositušos cilvēku ar čemodānu. Bet uz pagalma asfalta nekā tamlīdzīga nebija.

Acīmredzot miegainā un dīvainā persona ir aizspurgusi no mājas kā putniņš — bez pēdām. Annuška pārkrustījās un nodomāja: «Jā, ar to piecdesmito tā ir, kā ir! Par velti jau cilvēki nerunā! Tur kaut kas nav kārtībā!»

Annuška nepaspēja savu domu izdomāt līdz galam, kad stāvu augstāk atkal noklaudzēja durvis un jau nākošais joza lejā. Annuška pieplaka pie sienas un redzēja, ka diezgan solīda izskata vīrietis ar bārdiņu, bet, kā Annuškai izlikās, ar tādu kā sivēna purnu aizdrāžas viņai garām un, tāpat kā pirmais, aizbēg pa logu un pēdu uz asfalta nepaliek. Annuškai jau bija piemirsies, uz kurieni viņa gribēja iet, viņa stāvēja uz trepēm, meta krustus un sarunājās pati ar sevi.

Aiā trešais, bez bārdas, ar gludu, skūtu ģīmi, garā krievu kreklā, parādījās visai drīz un atkārtoja visu to pašu.

Annuškai par labu jāatzīst, ka viņa bija zinātkāra, tāpēc nolēma pagaidīt, var būt, ka notiek vēl kādi brīnumi. Durvis atvērās vēl­reiz, un tagad lejā nāca vesela kompānija, nedrāzās, nāca tīri godī­gi, ka jau cilvēki nāk. Annuška atvirzījās no loga, noskrēja pa trepēm lejā, pie savām durvīm, veikli atvēra tās, iešmuka iekšā, palika tikai durvju spraudziņa un šausmīgā ziņkārībā spīdoša Annuškas acs.

Viens, ne īsti slims, ne īsti vesels, tāds dīvains, bāls, apaudzis ar bārdu, galvā melna cepurīte, mugurā kaut kāds halāts, nedro­šiem soļiem kāpa lejup. Viņu zem rokas saudzīgi veda kaut kāda dāmiņa, un Annuškai pustumsā likās, ka viņa ģērbusies melnā talārā. Dāmiņai kājas vai nu basas, vai arī apautas kaut kādās pil­nīgi caurspīdīgās un skrandās saplēstās — droši vien ārzemju kur­pēs. Fui, kurpes bija tirais nieks! Bet dāmiņa taču plika! Nu jā, plika, vienīgi talāru uz pleciem uzmetusi! «Ar to dzivokli kaut kas nav kārtībā!» Annuškas dvēselē valdīja liela līksmība; nu reiz gan būs ko stāstīt kaiminienēm.

Aiz savādi ģērbtās dāmiņas nāca pilnīgi pliks sievišķis ar čemodānu rokā, bet turpat ap čemodānu grābstījās melns, milzīgs runcis. Annuška, berzēdama acis, ar grūtībām noturējās, skaļi neiečiepstējusies.

Gājienu noslēdza tāds kā paklibs maza auguma ārzemnieks ar šķību aci, viņš bija bez svārkiem, balta frakas vestē un ar kakla­saiti. Visa šī kompānija pagāja Annuškai garām un devās lejup. Tad kaut kas nošķinda uz kāpņu laukumiņa. Soļi lēnām noklusa, Annuška kā čūska izslīdēja pa durvīm, kannu nolika pie sienas, blākš — uz vēdera un sāka taustīt ar abām rokām. Beidzot viņa atrada salveti, kurā bija ievīstīts kaut kas smags. Annuškai bezmaz acis izsprāga no pieres, kad viņa atsēja salveti vaļā. Annuška piebāza dārglietu pie paša deguna, un acis viņai pilnīgi vilciski iekvēlojās. Galvā sagriezās viesulis: «Es neko nezinu! Un neko negribu zināt!… Uzreiz pie krustdēla? Vai labāk sazāģēt vairākās daļās… Dimantiņus var izknibināt… Un tad pa vienam dimantiņam: vienu uz Petrovku, otru uz Smoļenskas tirgu… Un — es neko nezinu un neko negribu zināt!»

Annuška iebāza atradumu azotē, paķēra kannu, taisījās šmaukt atpakaļ dzīvoklī un uz pilsētu nemaz neiet, bet tad velns viņu zin no kurienes viņas priekšā parādījās tas pats, ar šķībo aci un balto priekšu, un nočukstēja:

— Dod šurp pakavu un salveti!

— Kādu salvetes pakavu? — lai nu ko, bet izlikties Annuška mācēja. — Es nekādu salveti ne acu galā neesmu redzējusi. Vai jūs, pilsoni, pie reizes neesat piedzēries?

Baltkrūtainais neko neteica, bet ar cietiem kā autobusa rokturi un tikpat aukstiem pirkstiem sagrāba Annušku aiz rīkles tā, ka nekāds gaiss Annuškas krūtis vairs netika. Kanna izkrita Annuškai no rokām. Paturējis kādu brītiņu Annušku bez gaisa, ārzemnieks atlaida pirkstus vaļā. Iekampusi gaisu, Annuška pasmaidija.

— Ak, to pakaviņu, — viņa teica, — vienu mirklīti! Tad tas ir bijis jūsu pakaviņš? Skatos — ir, salvetē ievīstīts… Es tīšām pacēlu, lai kāds nepievāc, pēc tam meklē cik ādā lien!

Dabūjis pakavu un salvetīti, ārzemnieks sāka visādi izteikt savu pateicību, cieši spiest viņai roku un ar ārzemniekā akcentu skaidrot, kāpēc viņš ir tik pateicīgs:

— Es jums esmu ārkārtīgi pateicīgs, kundze. Šis pakavs man ir dārga piemiņa. Par to, ka jūs viņu saglabājāt, atļaujiet pasniegt jums divsimt rubļu. — Viņš tūlīt no vestes kabatas izvilka naudu un izsniedza Annuškai.

Tā, smaidīdama līdz ausīm, spēja vienīgi izklukstēt:

— Ah, lielu lielais paldies! Mersi! Mersi!

Devīgais ārzemnieks ar joni bija jau vienu trepju posmu zemāk, bet pirms aizšmaukšanas pavisam no apakšas nokliedza, taču bez kāda akccnta:

— Vecā ragana, ja tev vēl kaut kad gadas svešu mantu atrast, tev viņa jānes uz miliciju, nevis jābāž azotē!

No visa kāpnēs pieredzētā Annuškai galvā džinkstēja, un viņa pēc inerces vēl ilgi kladzināja:

— Mersi! Mersi! Mersi! — Bet ārzemnieka jau sen vairs nebija.

Ari mašīnas pagalmā nebija. Atdevis Margaritai Volanda dāva­nu, Azazello atsveicinājās, pajautāja, vai mašīnā ir ērti, Gella sulīgi saskūpstījās ar Margaritu, runcis ar cieņu noskūpstīja viņai roku, pavadītāji pamāja mašīnas sēdekļa kaktā nekustīgi atkri­tušajam meistaram, pamāja ar roku krauķim un pazuda gaisā, neapgrūtinādami sevi ar lieku kāpelēšanu pa trepēm. Krauķis aizdedza mašīnas spuldzes un garām pavārtē saldi guļošam cil­vēkam izbrauca uz ielas. Dārza iela nepazina ne miegu, ne mieru, tagad tās gaismām pievienojās ari lielās, melnās mašinas spuldžu ugunis.

Pēc stundas Arbata šķērsieliņas pagrabstāvā, pirmajā istabā, kur viss bija tāpat kā līdz pagājušā gada drausmīgajai rudens naktij, pie galda, apklāta ar samta galdautu, lampas abažūra ēnā, kur stāvēja vāze ar kreimenēm, sēdēja Margarita un raudāja no pārdzīvotajiem satraukumiem un laimes. Viņai priekšā bija uguns samaitātā burtnīca, bet blakus — neskartu burtnīcu grēda. Mājiņa klusēja. Mazajā blakusistabā, apsegts ar slimnīcas halātu, uz dīvāna dziļā miegā gulēja meistars. Viņš elpoja mierīgi, bez skaņas.

Izraudājusies Margarita ķērās pie veselajām burtnīcām un sa­meklēja to vietu, kuru bija pārlasījusi pirms tikšanās ar Azazello pie Kremļa sienas. Margaritai nenāca miegs. Viņa glaudīja manu­skriptu, vieglītēm kā mīļu kaķēnu grozīja to rokās, aplūkoja no visām pusēm, atšķīra titullapu, skatījās beigas. Viņai uzbrāzās pēkšņa un šausmīga doma, ka tas viss ir atkal viena burvestība, ka burtnīcas tūlīt izgaisīs, viņa atkal atradīsies savrupmājas guļam­istabā, pamodīsies un būs jāiet slīcināties. Bet tā bija pēdējā šaus­mīgā doma, viņas ilgo ciešanu atbalss. Nekas neizgaisa, visuvare­nais Volands bija tiešām visuvarens, un, cik sirds vēlas, kaut vai līdz pašai rīta ausmai, Margarita varēja čaukstināt burtnīcu lapas, lasīt un skūpstīt tās, varēja pat pārlasīt to, ka:

«No Vidusjūras atnākusi tumsa pārklāja prokuratora ienīsto pilsētu…. Jā, tumsa…»