Meistars un Margarita

19. nodaļa Margarita

Man līdzi, lasītāj! Kurš tev teica, ka uz pasaules nav īstas, uzticī­gas, mūžīgas mīlestības? Lai nokalst šī meļa nelietīgā mēle!

Man līdzi, mans lasītāj, tikai man līdzi, un cs parādīšu tev tādu mīlestību!

Nē! Meistars maldījās, kad toreiz, kad nakts jau gāja uz rīta pusi, slimnīcā ar rūgtumu stāstīja Ivanuškam, ka viņa aizmirsusi viņu. Viņa, protams, nebija viņu aizmirsusi.

Vispirms atklāsim to noslēpumu, ko meistars Ivanuškam negribēja atklāt. Viņa mīļoto sauca par Margaritu Nikolajevnu. Viss, ko meistars nabaga dzejniekam stāstīja, bija svēta patiesība. Savu mīļoto viņš iztēloja patiesi. Viņa bija skaista un gudra. Jāpie­bilst vēl kas — pavisam droši var apgalvot, ka daudzas sievietes atdotu itin visu, lai mainītu savu dzīvi pret Margaritas Nikolajevnas dzīvi. Margaritai bija trīsdesmit gadu, viņai nebija bērnu, vīrs bija ļoti ievērojams speciālists, turklāt vienam viņa atklājumam bija sevišķa valstiska nozīme. Viņas vīrs bija jauns, skaists, labsirdīgs, godīgs un dievināja savu sievu. Margarita Nikolajevna kopā ar viru apdzīvoja veselu augšstāvu elegantā savrupmājā — dārzā kādā no Arbata šķērsielām. Ārkārtīgi skaista vieta! Par to var pārliecināties katrs, ja vien vēlēsies aiziet uz šo dārzu. Lai griežas pie manis, cs pateikšu adresi un parādīšu ceļu — savrupmāja tur stāv vēl šodien.

Naudas Margaritai Nikolajevnai netrūka. Viņa varēja pirkt visu, kas viņai iepatikās. Viņas vīra paziņu skaitā bija arī interesanti cilvē­ki. Margarita Nikolajevna nekad nenoņēmās ar primusu. Margaritai

Nikolajevnai nebija nācies sastapties ar visām tām šausmām, kas atgadās komunalajos dzīvokļos. Vārdu sakot… vai viņa bija laimīga? Nevienu pašu mirkli! Kopš deviņpadsmit gadu vecuma, kad viņa izgā­ja pie vira un nokļuva savrupmājā, viņa nevienu mirkli nebija jutusies laimīga. Ak Dievs, ak Dievs! Ko tad šī sieviete īsti gribēja?! Kas bija vajadzīgs šai sievietei, kuras acīs vienmēr dega kaut kāda neizprotama uguntiņa, kas bija vajadzīgs šai ar vienu aci mazlietiņ šķielējošajai raganai, kura topavasar bija izgreznojusies ar mimo­zām? Nezinu. Man tas nav zināms. Acīmredzot vina teica taisnību, ka viņai bija vajadzīgs viņš, meistars, nevis gotiskā savrupmāja, atse­višķais dārzs un nauda. Viņa mīlēja viņu, viņa teica patiesību. Pat man, patiesīgam stāstītājam, tomēr cilvēkam no malas, sažņaudzas sirds, iedomājoties, ko izjuta Margarita, kad nākamajā dienā atnāca uz meistara mājiņu, par laimi, ar vīru vēl nepaspējusi parunāt, jo tas solītajā laikā nebija atgriezies, un uzzināja, ka meistara vairs nav.

Viņa darīja visu, lai vismaz kaut ko uzzinātu par viņu, bet, pro­tams, neuzzināja nekā. Viņa atgriezās savrupmājā un turpināja dzīvot vecajā vietā.

— Jā, jā, jā, taisni tāda pati kļūda! — ziemā, sēdēdama pie krāsns un skatīdamās ugunī, Margarita runājās pati ar sevi. — Kāpēc cs aizgāju no viņa tajā naktī? Kāpēc? Tas taču bija neprāts! Es atnācu nākamajā dienā — godīgi, kā biju solījusi, bet bija jau par vēlu. Jā, es atnācu, tāpat kā nelaimīgais Levijs Matejs, pārvēlu!

Visiem šiem vārdiem, protams, nebija nekādas jēgas, jo patiešām: kas būtu mainījies, ja viņa tonakt būtu palikusi pie meistara? Vai Margarita būtu viņu izglābusi? Smiekli nāk! — mēs iesauktos, bet mēs to nedarīsim izmisumā novestas sievietes acu priekšā.

Tādās mokās Margaritai Nikolajevnai pagāja visa ziema un pienāca pavasaris. Tajā pašā dienā, kad sakarā ar melnā maga uzrašanos Maskavā norisinājās dažnedažādi nejēdzīgi trači, piekt­dienā, kad Berlioza onkulis tika aiztriekts atpakaļ uz Kijevu, kad arestēja grāmatvedi un notika vēl daudz visādu ķezu un glupību, Margarita pamodās ap pusdienlaiku savā guļamistabā, kuras jumta logs izgāja uz savrupmājas tornīti.

Pamodusies Margarita nesāka raudāt, kā tas bieži mēdza notikt, jo bija pamodusies ar priekšnojautu, ka šodien beidzot kaut kas notiks. Apjautuši šo priekšnojautu, viņa sāka to uzkurināt un stiprināt, jo baidījās, ka tā pēkšņi var izgaist.

— Es ticu! — Margarita svinīgi čukstēja. — Es ticu! Kaut kas notiks! Un nevar nenotikt, jo patiešām — par ko lai es būtu sodīta ar mūža mokām? Atzīstos, ka esmu melojusi, krāpusi un dzīvojusi no cilvēkiem slēptu dzīvi, taču nevar par to sodīt tik nežēlīgi. Kaut kam noteikti jānotiek, jo nekas taču neilgst mūžigi. Un mans sapnis bija pravietisks, to es skaidri zinu.

Margarita Nikolajevna čukstēja šos vārdus, skatīdamās uz saules piestrāvotiem sarkaniem aizkariem, satraukta ģērbās un sasukāja pie trisviru spoguļa savus īsos, sacirtotos matus.

Margaritas sapnis šai naktī patiešām bija neparasts. Visu mokošo ziemu meistars nevienu reizi nebija viņai rādījies sapņos. Naktī viņš lika viņai mieru, un viņa mocījās tikai dienā. Bet šonakt viņš bija parādījies sapnī.

Margarita sapnī redzēja pavisam nepazīstamu apkārtni — nospiedošu, vienmuļu, ar pelēcīgām, apmākušamies agra pavasara debesīm. Sapnī parādījās pelēkas, saplosītas, slīdošas debesis un tajās bez skaņas lidojošu krauķu bars. Kaut kāds greizs tiltiņš. Zem tā duļķaina pavasara upīte, skumīgi, kropli, puspliki koki, vientulī­ga apse, aiz kokiem un tāda kā sakņu dārza — koka ēciņa, it kā virtuves būcenis, it kā pirts, it kā velns zin kas. Visapkārt tik nomā­cošs sastingums, ka tā vien gribas ņemt un pakārties apsē pie tiltiņa. Ne mazākās vēja pūsmiņas vai mākoņa kustēšanās, nevienas dzīvas dvēseles. Dzīvam cilvēkam īsta elle!

Un tad, iedomājieties, paveras šīs koka ēciņas durvis un parā­dās viņš. Diezgan tālu, bet viņu var labi redzēt. Noskrandis, nevar pat īsti pateikt, kas viņam mugurā. Mati savēlušies, bārda neskūta. Acis slimīgas un satrauktas. Māj ar roku un sauc viņu. Rīstidamās šajā nedzīvajā gaisā, klupdama pār ciņiem, Margarita skrēja pie viņa un šajā brīdī pamodās.

«Šim sapnim var būt divējāda nozīme,» Margarita Nikolajevna pati pie sevis sprieda, «ja viņš ir miris un aicina mani, tas nozīmē, ka viņš ir atnācis man pakaļ un es drīz miršu. Tas ir ļoti labi, jo tad mokām vienreiz būs gals. Ja viņš ir dzīvs, tad sapnim ir tikai viena nozīme — viņš atgadina man par sevi! Viņš grib teikt, ka mēs vēl tiksimies. Jā, mēs tiksimies ļoti drīz.»

Vēl arvien satraukta, Margarita apģērbās un sāka iegalvot sev, ka būtībā viss iznāk pavisam labi, ka tādi mirkļi jātver un jāizmanto. Veselas tris dienas vīrs būs komandējumā. Veselas trīs dienas un trīs naktis piederēs viņai vienai pašai, neviens nevarēs traucēt do­māt, par ko tīk, un sapņot, par ko gribas. Visas piccas savrupmājas augšējā stāva istabas, viss dzīvoklis, kuru apskaustu desmitiem tūkstošu maskaviešu, bija viņas rīcībā.

Taču savai triju dienu brīvībai greznajā dzīvoklī Margarita neiz­vēlējās vislabāko vietu. Padzērusi tēju, viņa iegāja tumšā istabā, kurai nemaz nebija logu un kur divos lielos skapjos glabājās čemodāni un visādas vecas grabažas. Nometusies tupus, viņa izvilka pirmā skapja apakšējo atvilktni un no zīda lupatu kaudzes apakšas izņēma to vieni- go dārgumu, kas viņai dzīvē bija. Margaritai rokās nonāca vecs brūns ādas albums, kurā bija meistara fotogrāfija, viņa krājbankas grāmatiņa ar noguldītiem desmit tūkstošiem rubļu, starp smēķējamā papīra lapām sakaltušas rožu ziedlapiņas un daļa burtnīcas mašīn­rakstā — autorloksnes apjomā, ar apsvilušu apakšmalu.

Atgriezusies ar šo bagātību guļamistabā, Margarita Nikolajevna nolika fotogrāfiju pie trisviru spoguļa un kādu stundu nosēdēja, turēdama uz ceļgaliem uguns samaitāto burtnīcu, šķirstīja un pār­lasīja to, kam pēc dedzināšanas vairs nebija ne sākuma, ne beigu: «… no Vidusjūras atnākusi tumsa pārklāja prokuratora ienīsto pil­sētu. Nozuda gaisa tilti starp templi un drausmīgo Antonija torni, no debesīm nogāzās tumsas bezdibenis un aprija pār hipodromu stāvošos spārnotos dievus, Hasmoneja pili ar visām tās ambrazūrām, tirgus laukumus, karavānserālus, šķērsielas, dīķus… Varenā Jerušalajima pazuda tik pēkšņi, it kā tās nemaz nebūtu bijis…»

Margaritai gribējās lasīt tālāk, bet tālāk nekā nebija, tikai robainas, pārogļojušās papīra driskas.

Slaucīdama asaras, Margarita Nikolajevna nolika burtnīcu malā, atspiedās ar elkoņiem uz spoguļgaldiņa un, pati spogulī atspoguļodamās, ilgi sēdēja un skatījās uz fotogrāfiju. Asaras nožu­va. Margarita rūpīgi savāca savu bagātību, un pēc laiciņa tā atkal bija paglabāta zem zīda lupatām, un tumšajā istabā slēdzot skaļi nošķindēja atslēga.

Margarita Nikolajevna priekštelpā ģērba mēteli, lai dotos pa­staigāties. Daiļā Nataša, viņas mājkalpotāja, iznāca apvaicāties, ko gatavot otrajā ēdienā, un, saņēmusi atbildi, ka viss vienalga, izklai­dēšanai sāka savai saimniecei stāstīt visādus dieva darbus, piemēram, to, ka vakar teātri burvju mākslinieks taisījis tādus trikus, ka visiem mēles palikušas baltas, dalījis visām skatītājām par velti pa diviem flakoniem ārzemju smaržu un pa zeķu pārim, bet pēc seansa, kad publika devusies uz ielas, visi izrādījušies galīgi pliki. Margarita Nikolajevna no smiekliem atkrita uz krēsla pie priekštelpas spoguļa.

— Nataša! Kā jums nav kauna, — Margarita Nikolajevna teica, — iūs lāču esat izglītota un gudra meitene; kādas blēņas tikai nesarunā veikalu rindās, bet jūs visu stāstāt tālāk!

Nataša nosarka un dedzīgi atkārtoja, ka tās nav blēņas, ka šodien pati Arbata pārtikas veikalā redzējusi vienu pilsoni, kura veikala ienākusi kurpēs, bet, kā nostājusies pie kases, tā kurpes no kājām nozudušas, viņa palikusi vienās zeķēs. Acis izbolītas. Zeķēm papēdī caurums… Bet kurpes bijušas apburtas, viņa tās dabūjusi tajā pašā seansā.

— Un tāda viņa gāja mājās?

— Taisni tāda ari aizgāja! — Nataša sāka vai kliegt un sarka vēl vairāk, juzdama, ka viņai netic. — Margarita Nikolajevna, vakar­nakt milicija vispār kādus simt cilvēkus saņēmusi ciet. Dāmas no seansa esot skrējušas tikai biksītēs pa Tveras ielu.

— Skaidrs, ka tev visu to Daija sapūtusi, — Margarita Nikolajevna teica, — es jau sen jutu, ka viņa ir šausmīga mele.

Jocīgais dialogs beidzās ar to, ka Natašai tika sagādāts priecīgs pārsteigums. Margarita Nikolajevna iegāja guļamistabā un iznesa pāri zeķu un flakonu odekolona. Teikdama, ka arī viņa prot taisīt trikus, Margarita Nikolajevna uzdāvināja Natašai zeķes un odeko­lonu un lūdza tikai vienu — lai Nataša neskraida vienās zeķēs pa Tveras ielu un neklausās, ko Daila melš. Saimniece ar mājkalpo­tāju sabučojās un šķīrās.

Apsēdusies ērtajā un mīkstajā trolejbusa sēdeklī, Margarita Nikolajevna brauca pa Arbatu, gan domādama savas domas, gan ieklausīdamās divu priekšā sēdošo vīriešu čukstēšanā.

Tie savukārt, atskatīdamies, vai kāds neklausās, runāja visādas muļķības. Gaļīgais milzenis ar žirgtām vepra acīm sēdēja pie loga un čukstēja savam mazajam kaimiņam, ka zārku nācies aizklāt ar melnu pārklāju…

— Tas nevar būt, — pārsteigts nočukstēja mazais kaimiņš, — kaut kas nedzirdēts… Un ko tad Želdibins?

Caur trolejbusa rāmo dūkoņu varēja saklausīt pie loga sēdošā vārdus:

— Kriminālizmeklēšana… skandāls… vispār tīrā mistika!

Runātāju aprautajās frāzēs Margaritai Nikolajevnai izdevās atrast kaut kādu sakarību. Pilsoņi čukstējās par to, ka vienam nelaiķim — uzvārdu viņi neminēja — šorīt no zārka izzagta galva. Un pieminētais Želdibins par to tagad tā uztraucas. Ari šiem abiem, kas trolejbusā sačukstas, bija kaut kāds sakars ar apzagto nelaiķi.

— Bet vai mēs paspēsim aizbraukt pēc puķēm? — Mazais sāka nervozēt. — Tu teici, ka kremācija divos.

Margaritai Nikolajevnai jau bija apnikusi šī noslēpumainā sprie­delēšana par galvu, kas izzagta no zārka, un viņa nopriecājās, ka viņas pietura klāt.

Pēc dažām minūtēm viņa jau sēdēja pie Kremļa sienas un iekārtojās uz soliņa tā, lai var redzēt manēžu.

Margarita miedza acis spilgtajā saulē, atcerējās savu šīs nakts sapni, atcerējās, ka tieši pirms gada šai pašā dienā un stundā viņa sēdēja uz šī paša soliņa blakus viņam. Un, taisni tāpat kā toreiz, uz soliņa viņai līdzās gulēja melnā somiņa. Šodien viņa blakus nebija, bet Margarita Nikolajevna domās runāja tieši ar viņu: «Ja tu esi izsūtīts, tad kāpēc no tevis nav nekādu ziņu? Viens otrs taču ir pazi­ņojis. Vai tu vairs nemīli mani? Nē, nezin kāpēc es tam neticu. Tātad tevi izsūtīja un tu esi miris… Es tevi lūdzu, ja tas ir tā, laid mani vaļā, ļauj man beidzot dzīvot un elpot!» Margarita pati atbildēja viņa vietā: «Tu esi brīva… Vai tad cs saistu tevi?» Un pati runāja viņam pretī: «Nē, tā nav atbilde! Nē, aizej no manas atmiņas, tikai tad es kļūšu brīva!»

Margaritai Nikolajevnai garām staigāja cilvēki. Kāds vīrietis pašķielēja uz labi ģērbto sievieti acīmredzot tāpēc, ka viņa skaista un turklāt sēž viena pati. Viņš noklepojās un apsēdās uz tā paša sola maliņas, uz kura sēdēja Margarita Nikolajevna. Saņēmis dūšu, viņš ierunājās:

— Šodien noteikti ir labs laiks…

Bet Margarita paskatījās uz viņu tik drūmi, ka viņš uzreiz piecēlās un aizgāja.

«Nu, redzi,» Margarita domās sacīja tam, kam viņa piederēja, «kāpēc man vajadzēja padzīt šo vīrieti? Man taču ir garlaicīgi, un tajā meitu ģēģeri nekā slikta nebija, ja nu vienīgi dumjais vārdiņš «noteikti». Kāpēc es sēžu pie šīs sienas viena pati kā tāda pūce? Kāpēc es esmu izslēgta no šīs dzīves?»

Viņa noskuma pavisam un nokāra galvu. Bet tad pēkšņi krūtis uzvirmoja atkal tas pats gaidīšanas un satraukuma vilnis, kas bija no rīta. «Jā, kaut kas notiks!» Vilnis uzvirmoja otrreiz, un Margarita saprata, ka tas ir skaņu vilnis. Caur pilsētas trokšņiem arvien skaidrāk varēja saklausīt tuvojošos bungu riboņu un ne visai tīras tauru skanas.

Pirmais parādījās milicis, kas pavisam lēni gāja gar dārza sētu, aiz viņa tris nāca kājām. Aiz tiem lēni brauca smagā mašīna ar muzikantiem. Tālāk — lēni kustējās pilnīgi jauns katafalks, uz tā vainagos iegrimis zārks, katrā platformas stūri kājās stāvēja pa cil­vēkam: tris vīrieši un viena sieviete. Pat no diezgan liela attāluma Margarita saskatīja, ka vaļējā sēru automašīnā stāvošie cilvēki, kuri pavada nelaiķi pēdējā gaitā, ir dīvaini apjukuši. Sevišķi droši to varēja teikt par pilsoni, kura stāvēja automašīnas pakaļējā kreisajā stūri. Viņas jau tā tuklos vaigus no iekšpuses vēl vairāk izspīlēja tāds ka pikants noslēpums, šaurajās ačelēs šaudījās div­domīgas uguntiņas. Šķita, ka tūlīt, tūlīt sieviete vairs nevarēs novaldīties, pamās uz nelaiķa pusi un sacīs: «Vai jūs kaut ko tadu esat redzējuši? Pilnīga mistika!» Tikpat apjukusi sejas izteiksme bija ari visiem pārējiem pavadītājiem, apmēram trīssimt cilvēkiem, kuri kājām lēni sekoja katafalkam.

Margarita ar acīm pavadīja gājienu, klausījās, kā arvien klusāk būkšķ vienmuļās turku bungas, visu laiku atkartojot «bum, bum, bum», un domāja: «Kādas savādas bēres… Un kādu grūtsirdību uzdzen šis «bum, bum»! Eh, patiesi — es pašam sātanam pārdotu savu dvēseli, lai tikai uzzinātu, vai viņš ir dzīvs vai nav! Interesanti gan, ko uz kapiem pavada ar tik dīvainiem ģīmjiem.»

— Mihailu Aleksandroviču Berliozu, MASLITASA priekšsēdē­tāju, — Margaritai blakus noteica vīrietis, runādams caur degunu.

Margarita Nikolajevna izbrīnā pagrieza galvu un ieraudzīja uz sava soliņa pilsoni, kurš acīmredzot bija te klusiņām apsēdies, kamēr Margarita vēroja procesiju un, jādomā, aiz izklaidības būs savu pēdējo jautājumu izteikusi skaļi.

Procesija tikmēr apstājās, droši vien priekšā bija sarkanais signāls.

— Jā, — nepazīstamais pilsonis turpināja, — viņiem tiešām ir savādi ap dūšu. Izvada nelaiķi, bet domā tikai par to, kur palikusi viņa galva.

— Kāda galva? — jautāja Margarita, aplūkodama negaidīto kaimiņu. Tas bija maza auguma, ugunssarkaniem matiem, ar ilkni, sastērķelētā kreklā, glītā, svitrainā uzvalkā, laka kurpēs un katliņu galvā. Kaklasaite ļoti koša. Jocīgi bija tas, ka no kabatiņas, kurā vīrieši parasti nēsā mutautiņu vai pildspalvu, šim pilsonim rēgojās apgrauzts vistas kauls.

— Atļausit paskaidrot, — teica sarkanmatainais, — šorīt Gribojedova zālē nelaiķim no zārka izzagta galva.

—Kā tad tas var būt? — Margarita nevilšus izmeta, bet tūlīt atcerējās čukstēšanos trolejbusā.

— Velns vinu sazin! — sarkanmatainais bez kādas kautrēšanās atteica. — Es, starp citu, domāju, ka šinī jautājumā nebūtu par ļaunu iztaujāt. Begemotu. Nāvigi veikli nosperta! Baigākais skan­dāls! Galvenais, ka neviens nevar saprast, kam un kādā nolūkā tāda galva vajadzīga.

Lai cik ļoti Margarita bija aizņemta ar savām domām, taču svešinieka savādā pīlīšu pūšana viņu ieinteresēja.

— Pagaidiet! — viņa pēkšņi iesaucās. — Kādu Berliozu? To, par kuru šodien avīzēs…

— Kā tad, kā tad…

— Tātad tie ir literāti, kas iet aiz zārka? — jautāja Margarita, piepeši atiezdama zobus.

— Skaidrs, ka vini!

— Vai jūs viņūs pazīstat?

— Visus līdz pēdējam, — sarkanmatainais atbildēja.

— Sakiet, — Margarita ierunājās pārvērstā balsī, — vai kritiķis Latunskis arī tur ir?

— Kā gan viņš varētu nebūt? — sarkanmatainais atbildēja. — Redziet, ceturtajā rindā pirmais no malas!

— Tas blondais? — Margarita piemiedza acis.

— Pelnu krāsā… Redziet, viņš pašreiz paceļ acis pret debesīm!

— Izskatās pēc katoļu mācītāja.

— Pilnīgi, pilnīgi!

Margarita vairāk neko nejautāja, pētīja vienīgi Latunski.

— Bet es skatos, — sarkanmatainais pasmaidīja, — jums ir naids pret šo Latunski.

— Man vēl pret vienu otru ir naids, — Margarita caur zobiem noteica, — bet tā nav interesanta saruna.

Procesija atkal sakustējās, aiz kājāmgājējiem vilkās lielākoties tukšas automašīnas.

— Protams, kas gan tur varētu būt interesants, Margarita Nikolajevna!

Margarita pabrīnījās:

— Jūs mani pazīstat?

Sarkanmatainais neko neatbildēja, bet ar plašu žestu noņēma savu katliņu.

«īsts slepkavnicka purns,» Margarita nodomāja, skatīdamās uz savu sarunu biedru.

— Bet es jūs nepazīstu, — Margarita sausi noteica.

— Jūs ari nevarat mani pazīt. Bet, neskatoties uz to, esmu sūtīts pie jums darīšanās.

Margarita nobālēja un atrāvās tālāk no runātāja.

— Ar to uzreiz ari vajadzēja sākt, — viņa teica, — un neliet čugunu par velns zin kādu tur nogrieztu galvu! Jūs esat atnācis mani arestēt?

— Nekas tamlīdzīgs, — sarkanmatainais iesaucās, — kur jūs to grābāt: sāc ar cilvēku runāt, šim uzreiz aresti rēgojas! Gluži vienkārši man pie jums dalīšanas.

— Kas par darīšanām, es neko nesaprotu!

Sarkanmatainais paskatījās apkārt un noslēpumainā balsī sacīja:

— Es esmu sūtīts, lai ielūgtu jūs šovakar ciemos.

— Ko jūs murgojat, kādos ciemos?

— Pie kāda dižciltīga ārzemnieka, — zīmīgi noteica sarkan­matainais un piemiedza vienu aci.

Margaritai sanāca trakas dusmas.

— Jauna suga parādījusies — ielas savedēji, — viņa teica un piecēlās, lai ietu projām.

— Te tev nu bija paldies par pakalpojumu, — sarkanmatainais sarūgtinātā balsī iesaucās un norūca uz aizejošās Margaritas pusi: — Muļķe!

— Nelietis! — viņa pār plecu atcirta, bet tūlīt izdzirda sarkan­mataina balsi:

— No Vidusjūras atnākusi tumsa pārklāja prokuratora ienīsto pilsētu. Nozuda gaisa tilti starp templi un drausmīgo Antonija torni… Varenā Jerušalajima pazuda tik pēkšņi, it kā tās nemaz nebūtu bijis… Tad lauziet ari jūs kaklu kopā ar savu apdegušo burtnīceli un sakaltēto rozi! Sēdiet viena pati uz šī soliņa un lūdzieties viņu, lai viņš atdod jums jūsu brīvību, ļauj elpot gaisu un iet projām no jūsu atmiņas!

Bāla kā krīts Margarita atgriezās uz soliņa. Sarkanmatainais piemiegtām acīm skatījās uz viņu.

— Es neko vairs nesaprotu, — klusā balsī ierunājās Margarita Nikolajevna, — par burtnīcu vēl var dabūt zināt… ielavīties dzīvoklī, izošņāt… Jūs uzpirkāt Natašu? Jā? Bet kā jūs varējāt nolasit manas domas? — Viņa sāpīgi saviebās un piebilda: — Sakiet — kas jūs esat? No kuras iestādes?

— Ir nu gan negals ar jums, — rudmatis noņurdēja un ierunājās skaļāk: — Piedodiet, es taču jums teicu, ka ne no kādas iestādes es neesmu. Un apsēdieties, lūdzu!

Margarita tūdaļ paklausīja, bet sēzdamās tomēr pajautāja vēlreiz:

— Kas jūs tāds esat?

— Nu labi, mani sauc par Azazello, bet mans vārds taču jums neko neizsaka.

— Vai jūs man nepateiksit, kādā ceļā jums kļuva zināms par burtnīciņu un par manām domām?

— Neteikšu, — Azazello sausi atbildēja.

— Bet vai jūs kaut ko zināt par viņu pašu? — lūdzoši nočuk­stēja Margarita.

— Pieņemsim, ka zinu.

— Lūgšus lūdzu, sakiet man tikai vienu — viņš ir dzīvs? Nemokiet mani!

— Dzīvs, dzīvs, — Azazello negribīgi atbildēja.

— Ak Dievs!

— Lūdzu, bez uztraukumiem un klaigāšanas, — Azazello teica, saraukdams pieri.

— Piedodiet man, atvainojiet mani, — murmināja tagad jau pavisam biklā Margarita, — protams, cs sadusmojos uz jums. Bet saprotiet taču, ja sievieti uz ielas aicina kaut kur ciemos… Man nav aizspriedumu, jūs varat man ticēt, — Margarita skumīgi pasmai­dīja, — bet cs nekad nesatiekos ne ar kādiem ārzemniekiem, viņu sabiedrība mani nevilina ne mazākā mērā… turklāt mans vīrs… Tā ir mana drāma, ka es dzīvoju ar cilvēku, kuru nemīlu, bet sabojāt viņam dzīvi būtu zemiski. Viņš man darījis tikai labu…

Azazello klaji garlaikojās, klausīdamies šais nesakarīgajos vārdos, un beidzot bargi noteica:

— Lūdzu, palieciet kādu brītiņu klusu!

Margarita paklausīgi apklusa.

— Es jūs ielūdzu pie absolūti nekaitīga ārzemnieka. Neviena dzīva dvēsele par šo cicmošanos nezinās. To nu es jums garantēju.

— Bet kāpēc es viņam esmu vajadzīga? — Margarita pieglaimīgi atjautāja.

— To jūs vēlāk uzzināsit.

— Es saprotu… Man vajadzēs viņam atdoties, — Margarita domīgi sacīja.

Azazello augstprātīgi nokremšķinājās un atbildēja tā: '

— Jebkura sieviete pasaulē, to es jums apgalvoju pilnīgi droši, par to varētu tikai sapņot, — Azazello purns savilkās smaidiņā, — bet esmu spiests sagādāt jums vilšanos — tas nenotiks.

— Kas tad tas īsti par ārzemnieku ir? — apjukusi Margarita iesaucās tik skaļi, ka garāmgājēji atskatījās. — Un kas man par interesi iet pie viņa?

Azazello pieliecās viņai tuvāk un daudznozīmīgi nočukstēja:

— Interesei jums būtu jābūt ļoti lielai… Jūs izmantosiet gadījumu…

— Ko? — Margarita iekliedzās, un viņas acis kļuva pilnīgi apaļas. — Ja es jūs pareizi saprotu, jūs dodat man mājienu, ka tur es varēšu uzzināt par viņu.

Azazello klusēdams pamāja ar galvu.

— Es braucu! — Margarita iesaucās pilnā balsī un satvēra Azazello aiz rokas. — Es braucu, visviens uz kurieni!

Azazello atviegloti nopūtās, atspiedās ar muguru pret soliņa at­zveltni, aizsegdams ar nazi iegriezto vārdu «Ņura», un sāka ironizēt:

— Tīrās šausmas ar tām sievietēm! — Viņš sabāza rokas bikšu kabatās un izstiepa kājas tālu uz priekšu. — Kāpēc, piemēram, tieši mani sūtīja šurp? Varēja braukt Begemots, viņš ir apburošs…

Margarita, vārgi un žēli smaidīdama, ierunājās:

— Beidziet mani spīdzināt ar savām mīklām un mistifikācijām… Es esmu nelaimīgs cilvēks, un jūs to izmantojat. Es ielaižos kaut kādā dīvainā pasākumā, bet zvēru, ka to daru tikai tāpēc, ka jūs ieminējāties par viņu. Man galva reibst no visiem šiem mājieniem…

— Tikai bez drāmām, tikai bez drāmām, — Azazello turpināja vaikstīties. — jums jāsaprot ari mani. Sadot administratoram pa purnu, iztriekt onkuli no dzīvokļa, nokniebt vienu otru vai izdarīt vēl kaut ko tamlīdzīgu — tā ir mana īstā profesija, bet runāt ar mīlošām sievietēm — paldies par kūkām. Jau veselu pusstundu es te ņemos ar jums. Tātad brauksit vai nebrauksit?

— Braukšu, — pavisam mierīgi atbildēja Margarita Nikolajevna.

— Tādā gadījumā esiet tik laipna un saņemiet, — Azazello teica, izvilka no kabatas apaļu zelta kārbiņu un sniedza to Margaritai, piebilzdams: — Noglabājiet taču ātrāk, garāmgājēji skatās! Jums tā būs vajadzīga, Margarita Nikolajevna. Pēdējā pusgadā aiz bēdām esat pamatīgi novecojusi. (Margaritai vaigos iesitās sārtums, bet viņa neko neteica, un Azazello turpināja.) Šovakar tieši pusdesmitos pacentieties noģērbties pilnīgi kaila un ierīvēt gan seju, gan visu ķermeni ar šo smēri. Pēc tam varat darīt, ko gribat, tikai neat- ejiet no telefona! Desmitos es jums piezvanīšu un pateikšu visu, kas vajadzīgs. Jums nekas nebūs jādara, jūs nogādās, kur nākas, un nekas ļauns ar jums nenotiks. Skaidrs?

Margarita brītiņu padomāja un teica:

— Skaidrs. Pēc svara es jūtu, ka šī lietiņa ir no tīra zelta. Lai notiek, es ļoti labi saprotu, ka mani piekukuļo un ievelk kaut kādā tumšā darījumā, par ko man nāksies dārgi samaksāt.

— Ko tad tas nozīmē, — Azazello jau gandrīz šņāca, — jūs atkal sākat to pašu!

— Nē, pagaidiet!

— Atdodiet pomādi!

— Nē, pagaidiet… Es apzinos, ko daru. Un daru visu to viņa dēļ, jo citas cerības uz pasaules man vairs nav. Bet cs gribu jums pateikt, ja jūs mani pazudināsiet, jums būs kauns. Jā, kauns! Es eju bojā mīlestības vārdā! — Un, piesitusi roku pie krūtīm, Margarita palūkojās saulē.

— Atdodiet, —Azazello dusmīgi šņāca, — atdodiet, velns parāvis! Lai sūta Begemotu!

— O nē! — Margarita iesaucās, nobaidīdama garāmgājējus. — Esmu ar mieru darīt visu, esmu ar mieru nospēlēt šo komēdiju ar smēri, esmu ar mieru iet velns zin kur! Neatdošu!

— Re! — pēkšņi iebļāvās Azazello un, blenzdams uz dārza režģiem, rādīja ar pirkstu tālumā.

Margarita paskatījās turp, uz kurieni Azazello rādīja, bet nekas īpašs tur nebija redzams. Tad viņa pagriezās pret Azazello, lai uzzi­nātu, ko viņa aplamais «Re!» nozīmējis, bet tā arī neuzzināja: Margaritas Nikolajevnas noslēpumainais sarunu biedrs bija pazudis bez vēsts. Margarita steidzīgi iešāva roku somiņā, kur pirms Azazello bļāviena bija noglabājusi zelta kārbiņu, un pārliecinājās, ka tā ir savā vietā. Tad, neko vairs nedomādama, Margarita skriešus metās ārā no Aleksandra dārza.