Meistars un Margarita

18. nodaļa viesi, kuriem neveicas

Tajā pašā laikā, kad centīgais grāmatvedis ar taksometru drāzās, lai uzkultos virsū rakstītpratējam uzvalkam, Maskavā pienāca Kijevas vilciens un no mīkstā vagona nr. 9 kopā ar pārējiem izkāpa kārtīgi ģērbies pasažieris ar mazu fibras čemodāniņu rokā. Pasažieris nebija neviens cits kā nelaiķa Berlioza onkulis ekonomists— plānotājs Maksimiliāns Andrejevičs Poplavskis, kurš dzīvoja Kijevā bijušajā Institūta ielā. Maksimiliāna Andrejeviča braucienam par iemeslu bija aizvakar saņemtā telegramma ar šādu saturu:

«Mani tikko sabrauca tramvajs pie Patriarhu dīķiem. Bēres piektdien, trijos dienā. Atbrauc. Berliozs.»

Maksimiliānu Andrejeviču uzskatīja, un tiešām pelnīti, par vienu no gudrākajiem cilvēkiem Kijevā. Bet šāda telegramma arī pašu gudrāko vīru var iedzīt strupceļā. Ja cilvēks telegrafē, ka viņš ir sabraukts, tad skaidrs, ka viņš nav sabraukts pavisam. Bet kāpēc tādā gadījumā pieminētas bēres? Varbūt viņš jūtas ļoti slikti un domā, ka nomirs? Tas ir iespējams: bet kas tā par augstākā mēra dīvainu precizitāti — kā gan viņš var apgalvot, ka viņu glabās'piekt- dien pulksten trijos dienā? Dīvaina telegramma!

Taču gudriem cilvēkiem gudrība taisni tāpēc ir dota, lai viņi orientētos sarežģītos jautājumos. Ļoti vienkārši. Notikusi kļūda, un depešu pārraidīja sagrozītu. Vārds «mani», bez šaubām, ir iesprucis no citas telegrammas un nonācis vārda «Berliozs» vietā, bet «Berliozs» pārlēcis uz telegrammas beigām. Ar tādu labojumu telegrammas jēga kļūst skaidra un, protams, ir traģiska.

Kad Maksimiliāna Andrejeviča dzīvesbiedres sāpju izvirdums mitējās, viņš tūlīt saposās uz Maskavu.

Te nu ir jāatklāj viens Maksimiliāna Andrejeviča noslēpums. Protams, viņam bija žēl spēka gados bojā gājušā sievas krustdēla. Taču, būdams praktisks cilvēks, viņš tīri labi saprata, ka pēc viņa klātbūtnes bērēs lielas vajadzības nav. Un tomēr Maksimiliāns Andrcjevičs ārkārtī­gi steidzās uz Maskavu. Kādēļ? Dzīvokļa dēļ. Dabūt dzīvokli Maskavā? Tā ir nopietna lieta. Nezin kāpēc, bet Kijeva Maksimiliānam Andrejevičam nepatika, un domā par pārcelšanos uz Maskavu pēdējā laikā viņu tik stipri urdīja, ka viņš pat bija sācis slikti gulēt. Viņam nesagādāja nekādu prieku Dņcpras pavasara pali, kad zemā krasta salas applūda un ūdens sniedzās lidz pašam apvārsnim. Viņu nepriecē- ja savā skaistumā satriecošais skats, kāds pavērās no kņaza Vladimira pieminekļa pakājes. Viņu neielīksmoja pavasara saules zaķišu rotaļa uz Vladimira kalna ķieģeļu celiņiem. Tas viss viņam bija vienaldzīgs, viņam bija tikai viena vēlēšanās — pārcelties uz Maskavu.

Sludinājums avīzē par dzīvokļu maiņu — dzīvoklis Kijevā Institūta ielā pret mazāku platību Maskavā — nedeva nekādus rezultātus. Ieinteresēto nebija, un, ja ari kāds retais atradās, tad viņa noteiku­mi nebija visai godīgi.

Telegramma ļoti satrauca Maksimiliānu Andrejeviču. Šis bija tas bridis, kuru grēks palaist garām. Praktiski cilvēki zina, ka tādi biīži nemēdz atkārtoties.

Vārdu sakot, neskatoties ne uz kādām grūtībām, radinieka dzīvoklis Dārza ielā bija jādabū mantojumā. Jā, tas bija sarežģīti, bet šiem sarežģījumiem vajadzēja tikt pāri, lai tas maksā ko mak­sādams. Pieredzējušais Maksimiliāns Andrejevičs zināja, ka šim nolūkam pirmais un pilnīgi nepieciešamais solis ir par katru cenu kaut vai uz laiku pierakstīties nelaiķa radinieka trijās istabās.

Piektdien dienā Maksimiliāns Andrejevičs iegāja pa tās istabas durvīm, kur atradās Maskavas pilsētas Dārza ielas nr. 302-bis nama pārvalde.

Šaurajā istabiņā pie sienas karājās plakāts, kur vairākos attēlos bija parādīta slīkoņu atdzīvināšana, bet pie koka galda pilnīgi vien­tuļš sēdēja neskūts cilvēks ar satrauktām acīm.

— Vai es varētu runāt ar valdes priekšsēdētāju? — ekono­mists—plānotājs laipni apvaicājās, noņemdams platmali un nolik­dams savu čemodāninu uz tukša krēsla.

Šis ļoti parastais jautajums nez kapec iztrūcināja sēdošo, un viņam pat seja pārvērtās. Tramīgi apkārtšķielēdams, viņš neskaidri noburkšķēja, ka priekšsēdētāja nav.

— Viņš ir savā dzīvoklī? — Poplavskis jautāja. — Man ļoti steidzīga lieta.

Sēdētājs atkal atbildēja kaut kā dikti nesakarīgi. Un tomēr no sacītā varēja noprast, ka priekšsēdētāja ari dzīvoklī nav.

— Un kad viņš būs?

Sēdošais šoreiz neatbildēja neko, tikai bezgala sērīgi palūkojās pa logu ārā.

«Ahā!» gudrais Poplavskis teica pats sev un apklaušinājās par sekretāru.

Dīvainais cilvēks pie galda no saspringuma kļuva pat gluži sarkans un atkal nenoteikti sacīja, ka sekretāra ari nav… nav zināms, kad viņš būs, un… ka sekretārs ir saslimis.

«Ahā!…» Poplavskis teica sev. — Bet kāds no valdes taču ir?

— Es esmu, — sēdošais cilvēks atsaucās vārgā balsī.

— Redzat, — iespaidīgi iesāka Poplavskis, — es esmu pie Patriarhu dīķiem bojā gājušā Berlioza — mana krustdēla vienīgais mantinieks, un saskaņā ar likumu man jāsaņem mantojums, tas ir, mūsu dzīvoklis numur piecdesmit…

— Biedri, es neesmu lietas kursā, — sēdošais pārtrauca žēlabainā balsī.

— Bet, piedodiet, — skanīgā balsī teica Poplavskis, —jūs esat valdes loceklis, un jūsu pienākums…

Te istabā ienāca kaut kāds pilsonis. Ieraudzījis ienācēju, sēdošais nobālēja.

— Valdes loceklis Pjatnažko? — ienācējs noprasīja pie galda sēdošajam.

— Es, — tas tikko dzirdami atbildēja.

Ienācējs kaut ko pačukstēja ausī pie galda sēdošajam, un tas, galīgi sašļucis, cēlās kājās, un pēc brītiņa Poplavskis palika viens pats tukšajā valdes istabā.

«Eh, cik nelāgi sanāk! Vajadzēja ar tā sagadīties, ka viņus visus pēc kārtas…» īgni domāja Poplavskis, iedams pa asfaltēto pagalmu uz 50. dzīvokli.

Tiklīdz ekonomists—plānotājs piezvanīja, durvis uzreiz atvērās, un Maksimiliāns Andrejevičs iegāja pustumšajā priekšnamā. Viņš nedaudz pabrīnījās, nevarēdams saprast, kas atvēra durvis, jo priekš­namā neviena nebija, atskaitot milzīgu, melnu runci, kurš sēdēja uz krēsla…

Maksimiliāns Andrejevičs noklepojās, pašvikāja ar kājām, un tad vērās kabineta durvis un priekšnamā iznāca Korovjevs. Maksimiliāns Andrejevičs pieklājīgi, ar cieņu palocījās un teica:

— Mans uzvārds ir Poplavskis. Es esmu…

Pabeigt viņš nepaspēja, jo Korovjevs izrāva netīru kabatlakatiņu, paslēpa tajā seju un sāka šņukstēt.

— … nelaika Berlioza onkulis…

— Ka tad, kā tad! — Korovjevs noglabāja kabatlakatiņu. — Tiklīdz paskatījos, uzreiz nopratu, ka tas esat jūs. — Te viņš sāka elsot un runāt aizgūtnēm: — Nu, vai nav nelaime? Nu, kas tikai nenotiek!

— Tramvajs sabrauca? — čukstus jautāja Poplavskis.

— Pa tīro, — iesaucās Korovjevs, un asaras viņam no pensne­ja apakšas sāka plūst aumaļām, — pa tīro! Es pats redzēju. Ticiet man — momentā! Galva nost! labā kāja — brakš — uz pusēm! Kreisā — brakš — uz pusēm! Redz, kā ir ar tiem tramvajiem! — Un, acīmredzot nespēdams vairāk savaldīties, Korovjevs piespieda degunu pie sienas blakus spogulim un sāka raustīties elsās.

Berlioza onkulis bija patiesi saviļņots par nepazīstamā cilvēka uzvešanos. «lai nu saka vēl, ka mūsu laikos neesot sirsnīgu cil­vēku!» viņš nodomāja, juzdams, ka ari pašam acis sāk niezēt. Bet tajā pašā brīdī nepatīkams mākonītis aizēnoja viņa dvēseli, kā auksta čūskiņa pazibēja doma, vai tikai šis sirsnīgais cilvēks nav jau pierakstījies nelaiķa dzīvoklī, jo ari tādi gadījumi dzīvē ir bijuši.

— Piedodiet, vai jūs bijāt mana nelaiķa Mišas draugs? — viņš jautāja, ar piedurkni slaucīdams kreiso aci, kur nevienas asaras nebija, bet ar labo pētīdams bēdu sagrauzto Korovjevu. Bet tas tā elsoja, ka neko nevarēja saprast, atskaitot daudzreiz atkārtoto — «brakš — un uz pusēm!». Izelsojies, cik nu vien var, Korovjevs bei­dzot atvirzījās no sienas un izdvesa:

— Nē, es to nevaru izturēt! Iešu un iedzeršu trīssimt pilienu baldriānu! — un, pavērsis pret Poplavski galīgi saraudāto seju, noteica: — Redzat nu, kādi ir tie tramvaji!

— Es atvainojos, vai jūs bijāt tas, kurš man sūtīja telegrammu? — Maksimiliāns Andrejevičs jautāja, mokoši domādams, kas varētu būt šis savādais pinkšķis.

—Viņš sūtīja, — atbildēja Korovjevs un parādīja ar pirkstu uz runci.

Poplavskis nobolija acis, domādams, ka ir pārklausījies.

— Nē, es vairs nespēju, man nav vairs spēka, — degunu šņurkā- dams, teica Korovjevs, — kā tik atceros: ritenis pāri kājai… tāds ritenis desmit pudus sver… Brakš! Jāiet gultā, jāmēģina aizmigt. — Un viņš pazuda no priekšistabas.

Runcis sakustējās, nolēca no krēsla, uzslējās pakaļkājās, iespieda rokas sānos, pavēra rikli un teica:

— Nu, es biju tas, kurš sūtīja telegrammu. Un kas tad ir?

Maksimiliānam Andrejcvičam pēkšņi noreiba galva, notirpa rokas un kājas, čemodāns nokrita zemē, un viņš apsēdās uz krēsla iepre­tim runcim.

— Es, liekas, skaidrā krievu valodā jautāju jums, — bargi sacīja runcis, — un kas tad ir?

Bet Poplavskis nebija spējīgs atbildēt.

— Pasi! — novaukšķēja runcis un pastiepa tuklo ķepu.

Neko neapjēgdams un neko neredzēdams, atskaitot divas runča acīs degošas dzirksteles, Poplavskis izrāva pasi no kabatas tā, ka rauj ārā kinžalu. Runcis paņēma no spoguļgaldiņa brilles biezos, melnos rāmjos, uzlika tās uz mūļa, kļūdams vēl impozantāks, un izņēma pasi no Poplavska drebošās rokas.

«Interesanti, vai es noģībšu vai ne,» Poplavskis nodomāja. Iztālēm varēja dzirdēt Korovjeva šņukstēšanu, priekšnamu pildīja ētera, baldriāna un vēl kaut kāda šķebinoša draņķa smaka.

— Kura nodaļa jums izdeva dokumentu? — pasē skatīdamies, jautāja runcis. Atbildes nebija. — Četrsimt divpadsmitā, — runcis pats sev atbildēja, vilkdams ar ķepu pa pasi un turēdams to ar kājām gaisā, — nu jā, protams! Es šo nodaļu pazīstu! Tur izdod pases, kam pagadās. Bet es, piemēram, tādam kā jūs pasi neizdotu. Nepar­ko! Vienreiz paskatītos jums sejā un uzreiz atteiktu! — Runcis tā noskaitās, ka svieda pasi pret grīdu. — Jūsu piedalīšanās bērēs tiek atcelta, — runcis turpināja oficiālā balsī, — pacentieties atgriez­ties savā dzīvesvietā! — Un nobrēca uz durvju pusi: — Azazello!

Uz viņa saucienu priekšnamā izskrēja viens tāds maziņš, paklibs, iežmiegts melnā triko, ar nazi aiz ādas jostas, rūsganiem matiem, dzeltenu ilkni mutē un kataraktu kreisajā acī.

Poplavskis juta, ka viņam sāk trūkt gaisa, piecēlās no krēsla, un, ar roku saķēris sirdi, kāpās atpakaļ.

— Azazello, pavadi viņu! — runcis pavēlēja , un izgāja no priekšnama.

— Poplavski, — ienākušais klusu nodīca caur degunu, — es ceru, ka jums viss ir skaidrs.

Poplavskis pamāja ar galvu.

— Nekavējoties brauc atpakaļ uz Kijevu, — turpināja Azazelllo, — dzivo tur klusu kā pelīte un ne par kādiem Maskavas dzīvokļiem nesapņo — skaidrs?

Šis maziņais, kurš ar savu ilkni, nazi un greizo aci bija iedzinis Poplavski nāves bailēs, augumā sniedzās ekonomistam tikai līdz pleciem, bet rīkojās enerģiski, veikli un mērķtiecīgi.

Vispirms viņš pacēla pasi un sniedza to Maksimiliānam Andrejevičam, tas paņēma pretī ar pamirušu roku. Pēc tam par Azazello nosauktais ar vienu roku paņēma čemodānu, ar otru atvēra durvis, paņēma Berlioza onkuli zem elkoņa un izveda kāpņu telpā. Poplavskis atslējās prot sienu. Bez kādas atslēgas Azazello atvēra čemodānu, izņēma no tā taukainā avīzē ietītu milzīgu vistu, kurai trūka vienas kājas, un nolika to uz kāpņu telpas cementa. Pēc tam izņēma divus pārus veļas, siksnu, ar ko uztrin bārdasnazi, kaut kādu grāmatu, futrāli un visu to, atskaitot vistu, iespēra ar kāju kāpņu šahtā. Visam līdzi nolidoja ari iztukšotais čemodāns. Bija dzirdams, kā čemo­dāns lejā noblākšķ un, spriežot pēc skaņas, tam nolidoja nost vāks.

Pēc tam sarkanmatainais laupītājs paķēra vistu aiz vienas kājas un iezvēla ar to Poplavskim pa kaklu tik briesmīgi stipri, ka vistas rumpis aizlidoja pa gaisu, bet kāja palika Azazello rokā. Oblonsku namā viss sagriezās juceklī, kā pareizi izsacījies slavenais rakst­nieks Ļevs Tolstojs. Tieši tā viņš būtu teicis ari šinī gadījumā. Jā! Poplavskim acu priekšā viss sagriezās juceklī. Gara dzirkstele no­stiepās viņam gar acīm, pēc tam pārvērtās par sēru lenti, kas uz acumirkli aizklāja gaišo maija dienu, — un Poplavskis, pasi rokā turēdams, jau lidoja lejā pa trepēm. Pagriezienā ar kāju ietriecies kāpņu telpas logā, iedauzīja stiklu un apsēdās uz pakāpieniem. Viņam garām aizlēkāja bezkājainā vista un iekrita kāpņu šahtā. Augšā palikušais Azazelllo vienā mirklī apgrauza vistas kāju, kaulu iebāza triko kabatā, iegāja dzīvoklī un ar troksni aizslēdza durvis. Šinī brīdi kļuva dzirdami augšup kāpjoša cilvēka piesardzīgie soļi.

Noskrējis vēl vienu trepju posmu, Poplavskis apsēdās uz koka dīvāniņa kāpņu telpā un atvilka elpu.

Mazītiņš cilvēciņš, jau gados, ar ārkārtīgi skumju seju, veclai­cīgā čičunča uzvalkā un salmenīcā ar zaļu lenti, nāca pa trepēm augšā un apstājās Poplavskim iepretim.

— Pilsoni, atļausit pajautāt, — skumji pavaicāja cilvēks čičunča uzvalkā, — kur te būtu piecdesmitais dzīvoklis?

— Augstāk! — Poplavskis strupi atbildēja.

— Pazemīgi pateicos, pilsoni, — cilvēciņš teica tādā pašā sku­mīgā balsī un kāpa augšup, bet Poplavskis piecēlās un drāzās lejā.

Rodas jautājums, vai tikai Maksimiliāns Andrejevičs nesteidzās uz miliciju, lai paziņotu par laupitājiem, kas gaišā dienas laikā pa­strādājuši briesmīgus varas darbus pret viņu. Nē, nekādā gadī­jumā, to var apgalvot pavisam droši. Iet uz miliciju un teikt, ka, redzat, tikko briļļains runcis pārbaudīja manu pasi, bet pēc tam cil­vēks triko tērpā, ar nazi… nē, pilsoņi, Maksimiliāns Andrejevičs bija patiešām gudrs cilvēks!

Viņš jau bija lejā un ieraudzīja, ka pie ārdurvīm ir vēl vienas durvis un tās ved uz kaut kādu kambarīti. Stikls šajās durvīs bija izdauzīts. Poplavskis iebāza pasi kabatā, apskatijās visapkārt, cerē­dams ieraudzīt lejā nosviestās mantas. Bet no tām nebija ne vēsts. Poplavskis pats pabrīnījās, cik maz tas viņu apbēdina. Viņu nodar­bināja cita interesanta un kārdinoša doma — ar šā cilvēka palī­dzību vēlreiz pārbaudīt nolādēto dzīvokli. Patiešām: ja reiz viņš jautāja, kur tas atrodas, tas nozīmē, ka viņš turp dodas pirmoreiz. Viņš tātad pašlaik dodas tieši nagos tai bandai, kas iemitinājusies 50. dzīvoklī… Poplavskim bija aizdomas, ka cilvēciņš ļoti drīz iznāks no dzīvokļa laukā. Ne uz kādām radinieka bērēm Maksimiliāns Andrejevičs, protams, vairs netaisījās, bet līdz Kijevas vilcienam laika bija atliku likām. Ekonomists atskatījās un iešmauca kam­barītī. Šajā brīdi augšā noklaudzēja durvis. «Viņš ieiet iekšā!» Poplavskim pamira sirds. Kambarītī bija vēss, smakoja pēc zābakiem un pelēm. Maksimiliāns Andrejevičs apsēdās uz kaut kāda koka kluča un nolēma gaidīt. Pozīcija bija ļoti ērta, no kambarīša labi varēja redzēt sestās kāpņu telpas parādes durvis.

Tomēr jāgaida bija ilgāk, nekā kijevietis bija cerējis. Trepēs nezin kāpēc nedzirdēja nevienu staigājam. Dzirdamība bija laba, un beidzot piektajā stāvā noklaudzēja durvis. Poplavskis sastinga. Jā, tie bija viņa solīši. «Nāk lejā.» Tagad atvērās durvis stāvu zemāk. Solīši apklusa. Sievietes balss. Skumjā cilvēciņa balss… jā, tā bija viņā balss… Teica kaut ko apmēram tādu: «Liec mieru, dieva dēļ…» Poplavskis bija piebāzis ausi pie paša sadauzītā stikla. Šī auss sa­klausīja sievietes smieklus. Atri, sparīgi soļi lejup: nozib sievietes mugura. Sieviete ar zaļu vaskadrānas somu rokā izgāja pagalmā… Bet tā cilvēciņa soļi atkal kļuva dzirdami. «Jocīgi, viņš iet atpakaļ uz to dzīvokli! Vai tikai viņš pats nav no tās bandas? Jā, iet atpakaļ. Atkal augšā attaisa durvis. Neko darīt, būs jāpagaida vēl.»

Šoreiz nebija ilgi jāgaida. Durvju klaudzoņa. Solīši. Solīši apklust. Izmisīgs kliedziens. Kaķa ņaudiens. Atri, tipinoši solīši — lejup, lejup, lejup!

Poplavskis bija sagaidījis. Krustus mezdams un kaut ko purpi­nādams, skumjais cilvēciņš nodrāzās lejā — bez salmenīcas, galīgi bezprātīgu seju, saskrāpētu pliko pauri un ar pilnīgi slapjām bik­sēm. Viņš sāka raustīt ārdurvju rokturi, šausmās neapjēgdams, uz kuru pusi tās veras — uz iekšu vai āru —, beidzot tika galā ar tām un izsprāga saulainajā pagalmā.

Dzīvokļa pārbaude bija galā, nedomādams vairs ne par savu nelaiķi radinieku, ne par dzīvokli, drebēdams no domām, kādām briesmām viņš sevi pakļāvis, čukstēdams tikai divus vārdus: «Viss skaidrs! Viss skaidrs!» — Maksimiliāns Andrejevičs izskrēja pagalmā. Pēc dažām minūtēm ekonomists—plānotājs sēdēja trolejbusā un trolejbuss brauca Kijevas stacijas virzienā.

Kamēr ekonomists sēdēja lejā kambarītī, ar mazo cilvēciņu bija notikušas visai nepatīkamas lietas. Cilvēciņš bija Varietē bufetnieks, un viņu sauca par Andreju Fokiču Sokovu. Varietē notika izmek­lēšana, viņš no visiem notikumiem turējās malā, un manīts bija tikai tas, ka viņš kļuvis skumjāks nekā agrāk, un vēl, ka viņš jautājis kurjeram Karpovam, kur apmeties atbraukušais mags.

Tātad, atstājis ekonomistu kāpņu telpā, bufetnieks nonāca piek­tajā stāvā un piezvanīja pie 50. dzīvokļa.

Viņam atvēra uzreiz, bet bufetnieks sarāvās, pakapās atpakaļ un tūdaļ iekšā negāja. Tas bija saprotams. Durvis atvēra jaunava, kurai mugurā nebija nekā cita kā vien koķets mežģīņu priekšau­tiņš un balta galvasssega. Kājās gan, starp citu, viņai bija zeltītos kurpītes. Jaunavai bija nevainojams augums, un par viņas ārienes vienīgo defektu varēja uzskatīt tikai tumšsarkano rētu uz kakla.

— Nāciet vien iekšā, ja esat piezvanījis! — jaunava teica, blenz­dama bufetniekā ar zaļām, izvirtuligām acīm.

Andrejs Fokičs noelsās, samirkšķināja acis un, noņēmis platmali, devās iekšā. Tieši šinī bridi priekšnamā iezvanījās telefons. Nekau­nīgā istabene, uzlikusi vienu kāju uz krēsla, paņēma klausuli un teica:

— Hallo!

Bufetnieks nezināja, kur likt savas acis, mīņājās no vienas kājas uz otru un domāja: «Ak, kas ārzemniekam par istabeni! Fu, kāda nešpetnība!» Un, lai no tās nešpetnības paglābtos, šķielēja sānis.

Visa lielā un pustumšā priekštelpa bija bāztin piebāzta ar nepa­rastiem priekšmetiem un drēbēm. Piemēram, pār krēsla atzveltni bija pārsviests ar ugunīgu drānu oderēts sēru apmetnis, uz spoguļ- galdiņa gulēja garš zobens ar zelta rokturi. Tris sudrabrokturaini zobeni bija ieslieti kaktā kā tādi lietussargi vai spieķi. Bet uz briežu ragiem karājās beretes ar ērgļa spalvām.

—Jā, — istabene runāja telefona klausulē, — kā, lūdzu? Barons Maigels? Es klausos. Jā! Mākslinieka kungs šodien ir mājās. Jā, viņam būs liels prieks jūs redzēt. Jā, viesi… Frakā vai melnā žaketē. Kā? Divpadsmitos naktī. — Beigusi sarunu, istabene nolika klausuli un pievērsās bufetniekam. — Ko jūs vēlaties?

— Man noteikti vajag satikt pilsoni mākslinieku.

— Jā? Tieši viņu pašu?

— Viņu pašu, — bufetnieks skumji atbildēja.

— Es pajautāšu, — acīm redzami šaubīdamās, teica istabene, pavēra dūms uz nelaiķa Berlioza kabinetu un noziņoja: — Bruņiniek, te ir atnācis mazs cilvēks, kurš stāsta, ka viņam vajagot satikt messire.

— Lai nāk iekšā, — no kabineta atskanēja Korovjeva čērkstošā balss.

— Ejiet viesistabā, — jaunā sieviete teica tik brīvi, it kā būtu apģērbusies, kā cilvēkam pieklājas, pavēra viesistabas durvis, bet pati izgāja no priekšnama.

Ieiedams tur, kur viņu uzaicināja, bufetnieks pat aizmirsa, kāpēc ir nācis, tik ļoti viņu satrieca istabas iekārtojums. Caur lielo logu krāsainajiem stikliem (bez vēsts pazudušās juvelierienes fantāzija) plūda neparasta gaisma, gluži kā baznīcā. Vecmodīgajā, milzīgajā kamīnā sprēgāja uguns, kaut gan ārā bija karsta pavasara diena. Bet istabā nemaz nebija karsti, nepavisam, ienācējs juta gandrīz vai tādu kā pagraba drēgnumu. Kamīna priekšā uz tīģera ādas, lab­sajūtā miegdams acis, zvilnēja melns runcis. Bija galds, uz kuru paskatoties dievbijīgais bufetnieks sarāvās: galdu klāja baznīcas brokāts. Uz brokāta galdauta stāvēja milzums pudeļu — apaļīgas, appelējušas un noputējušas. Pudelēm pa vidu mirdzēja bļoda, un jau pēc skata varēja pateikt, ka tā ir no tīra zelta. Pie kamīna mazs sarkanmatis ar nazi aiz jostas cepa uz gara tērauda zobena uzdurtu gaļas gabalu, tauki pilēja ugunī, un dūmi stiepās skurstenī. Smar­žoja ne tikai pēc cepeša, bet ari pēc kaut kādām ārkārtīgi stiprām smaržām un vīraka, tādēļ bufetnieks, kurš avīzēs jau bija lasījis par Berlioza nāvi un zināja, kur viņš dzīvo, uz mirkli iedomājās, vai tikai, Dievs pasargi, te netiek noturēts baznīcas aizlūgums par Berlioza dvēseli, taču tūdaļ pat atgainīja šo domu kā pavisam bezjēdzīgu.

Pārsteigtais bufetnieks negaidīti izdzirda spēcīgu basu:

— Ar ko varu jums pakalpot?

Te bufetnieks ieraudzīja ēnā paslēpušos to, kas viņam bija vajadzīgs.

Melnais mags bija atlaidies uz plata, ar spilventiņiem saraibi­nāta zema dīvāna. Bufetniekam likās, ka māksliniekam mugurā tikai melna apakšveļa un kājās melnas kurpes ar smailiem purniem.

— Es esmu, — rūgti ierunājās bufetnieks, — Varietē teātra bufetes vadītājs…

Dārgakmeņus spīdinādams, mākslinieks pastiepa uz priekšu roku, it kā gribēdams aizspiest bufetniekam muti, un ārkārtīgi dedzīgi ierunājās:

— Nē un nē, un nē! Nemaz nerunājiet? Nekad un nekādā gadī­jumā! Es pat mutē neņemšu neko no jūsu bufetes! Es, cicnitais, vakar tikai nogāju gar jūsu bufeti un līdz šim laikam nevaru aiz­mirst ne to jūsu stori, ne brinzu. Mīļais! Brinzai taču nav jābūt zaļā krāsā, jūs esat maldināts. Brinzai jābūt baltai. Un jūsu tēja? Tās taču ir samazgas. Pats savām acīm redzēju, kā viena netīrīga meiča no spaiņa piešāva nevārītu ūdeni jūsu milzīgajā patvāri, turklāt nepārtraucot tējas izsniegšanu. Nē, mīļais, tas nav iespējams!

— Es atvainojos, — no negaidītā uzbrukuma pārsteigts, Andrejs Fokičs mēģināja taisnoties, — es pavisam citā jautājumā esmu atnācis, ar stori tam nav nekāda sakara.

— Kā nav nekāda sakara, ja store nebija ēdama!

— Mums viņu atsūtīja otrajā svaigumā, — bufetnieks atteica.

— Mīlulīt, tās ir muļķības!

— Kā — muļķības?

— Otrais svaigums — tās ir muļķības! Svaigums mēdz būt tikai viens — pirmais un reizē arī pēdējais. Ja store ir otrā svaiguma, tas nozīmē, ka tā jau pūst!

— Es atvainojos… — bufetnieks no jauna aizsāka, nezinādams, kā tikt vaļā no mākslinieka, kas viņam kasījās klāt.

— Nevaru jūs atvainot, — tas stingri noteica.

— Es taču neesmu atnācis šajā jautājumā! — Bufetnieks pavisam izmisa.

— Šajā ne? — ārzemju mags nobrīnījās. — Kāds tad jautājums jūs atvedis pie manis? Ja nemaldos, tad jūsu profesijas aprindās man ir bijusi darīšana tikai ar vienu markitantu un arī ļoti sen, kad jūs vēl nebijāt piedzimis. Vispār man liels prieks. Azazello! Tabureti bufetes priekšnieka kungam!

Tas, kurš cepa gaļu, pagriezās, turklāt nobiedēdams bufetnieku ar saviem ilkņiem, un veikli padeva vienu no zemajām tumša ozol­koka taburetēm. Citu sēžamo istabā nebija.

Bufetnieks izmurmuļoja:

— Padevīgi pateicos, — un sēdās. Taburetes kāja ar lielu brakšķi lūza, un bufetnieks novaidēdamies visai sāpīgi triecās ar dibenu pret grīdu. Krītot viņš aizķēra ar kāju vēl vienu ķeblīti, kas atradās viņam priekšā, un uzgāza sev uz biksēm pilnu kausu sarkanvīna.

Mākslinieks iekliedzās:

— Ai! Vai jūs nesasitāties?

Azazello palīdzēja bufetniekam piecelties, iedeva citu sēžamo. Bēdīgā balsī bufetnieks atteicās no namatēva priekšlikuma novilkt bikses un izžāvēt pie kamīna un, juzdamies ārkārtīgi neērti slapjā veļā un drēbēs, uz otras taburetes sēdās piesardzīgi.

— Man zemie sēdekļi patīk, — mākslinieks ierunājās, — no zema sēdekļa krist nav tik bīstami. Jā, tātad mēs runājām par stori. Draudziņ! Svaigums, svaigums un vēlreiz svaigums — tādam jābūt visu bufetnieku lozungam. Vai jūs nevēlētos nogaršot…

Kamīna asinssarkanajā gaismā bufetnieka priekšā pazibēja zo­bens, Azazello ielika čurkstošu gaļas gabalu zeltītajā šķīvī, aplais­tīja ar citronu sulu un pasniedza bufetniekam zelta divzaru dakšiņu.

— Padevīgi… bet es…

— Nē, nē, pagaršojiet!

Bufetnieks aiz picklājibas paņēma vienu kumosu un tūlīt saprata, ka tas ir kaut kas patiešām ļoti svaigs un, galvenais, neparasti garšīgs. Bet, ēzdams aromātisko un sulīgo gaļas gabalu, viņš tikko neaizrijās un nenozvēlās zemē otrreiz. No blakusistabas ielidoja liels, tumšs putns un vieglītēm pieskārās bufetnieka plikajam pakausim. Kad putns nosēdās uz kamīna blakus pulkstenim, izrā­dījās, ka tā ir pūce. «Dievs tētīt!» nervozēdams, kā jau visi bufetnieki, nodomāja Andrejs Fokičs. «Tas tik ir dzīvoklītis!»

— Kausu vīna? Balto, sarkano? Kādas valsts marku jūs šajā laikā lietojat?

— Pazemīgi… bet es nedzeru…

— Žēl! Varbūt pamētāsim kauliņus? Vai varbūt jums patik citas spēles? Domino, kārtis?

— Es nespēlēju, — bufetnieks teica jau paguris.

— Tas nu ir pavisam slikti, — saimnieks nosprieda, — dariet, kā zināt, bet nekas labs nav gaidāms no tādiem vīriešiem, kas atsakās no vīna, spēlēm, no jauku sieviešu sabiedrības, no sarunām pie galda. Tādi cilvēki ir vai nu galīgi slimi, vai paklusām nīst visus apkārtesošos. Tiesa, var būt ari izņēmumi. Starp personām, kas sēdējušas pie mana dzīru galda, dažkārt pagadījušies tik smalki nelieši, ka kaut ko tādu grūti iedomāties. Tātad cs klausos, kādā jautājumā jūs esat ieradies.

— Vakar jums labpatika rādīt visādus jokus…

— Man? — mags pārsteigts iesaucās. —Apžēliņ! Man tas nemaz nepiestāv!

— Piedodiet, — bufetnieks neko vairs nesaprata, — bet tas melnās maģijas seanss.

— Ā! Tas gan, tas gan! Mīļo cilvēk! Es jums atklāšu noslē­pumu: es vispār neesmu mākslinieks, man gluži vienkārši gribējās redzēt kopā pēc iespējas vairāk maskaviešu, bet šinī ziņā nekā labāka par teātri nav. Mana svīta, — viņš pamāja uz runča pusi, — tāpēc arī to seansu uztaisīja, es taču tikai sēdēju un skatījos uz maskaviešiem. Bet neuztraucieties un klājiet vaļā, kas sakarā ar šo seansu atvedis jūs pie manis!

— Ja jums labpatīk atcerēties, seansa laikā no griestiem sāka birt papīriši, — bufetnieks ierunājās klusākā balsī un kaunīgi palū­kojās visapkārt, — nu, un visi tos sagrābās. Ienāk pie manis bufetē viens jauns cilvēks, dod man červoncu, es viņam izdodu astoņus ar pusi… Pēc tam vēl viens.

— Arī jauns cilvēks?

— Nē, krietni gados. Pēc tam trešais, ceturtais. Un man visu laiku jāizdod atlikums. Šodien es pārbaudu kasi, paskat vien, nau­das vietā papīra gabali. Bufetei iztrūkums par simt deviņiem rubļiem.

— Aijaijai! — mākslinieks iesaucās. — Vai tad viņi tiešām domāja, ka tic papīriši ir īsti? Man negribas ticēt, ka viņi to tīšām būtu darījuši.

Bufetnieks tā šķībi un sērīgi noskatījās, bet neko neteica.

— Vai tiešām blēži? — mags satraukti jautāja bufetniekam. — Vai tad starp maskaviešiem gadās ari blēži?

Bufetnieks pasmaidīja tik rūgti, ka nekādu šaubu vairs nebija: jā, blēži ir ari starp maskaviešiem.

— Tas ir zemiski! — Volands sašuta. — Jūs esat nabadzīgs cilvēks… jūs taču esat nabadzīgs cilvēks?

Bufetnieks ierāva galvu plecos, un uzreiz bija redzams, ka viņš ir nabadzīgs.

— Cik lieli jūsu ietaupījumi?

Jautājums tika izteikts līdzcietīgā tonī, tomēr par sevišķi delikātu šādu jautājumu uzskatīt nevar. Bufetnieks sastomījās.

— Divsimt četrdesmit deviņi tūkstoši rubļu piecās krājkasēs, — blakusistabā skrapstoša balss noziņoja, — un mājās zem grīdas divi simti zelta desmitnieku.

Ja būtu varējis, bufetnieks būtu ieaudzis iekšā savā taburetē.

— Protams, nekāda lielā summa tā nav, — Volands pieļāvīgi sacīja savam ciemiņam, — kaut gan, starp citu, ari tā jums nav vajadzīga. Kad jūs taisāties mirt?

Te nu bufetnieks noskaitās.

— To neviens nevar zināt, un nevienam gar to nav nekādas daļas, — viņš atbildēja.

— Kā tad nevar zināt, — no kabineta atskanēja tā pati riebīgā balss, — ir nu gan Ņūtona binoms! Viņš mirs pēc deviņiem mēnešiem nākošā gada februārī no aknu vēža Pirmās MVU klīnikas ceturtajā palātā.

Bufetnieka seja kļuva dzeltena.

— Deviņi mēneši, — Volands domīgs rēķināja, — divsimt četr­desmit deviņi tūkstoši. Apmēram divdesmit septiņi tūkstoši mēnesī? Pamaz, bet, ja prātīgi dzīvojat, iztikt var. Un vēl jau tie desmitnieki.

— Desmitniekus realizēt neizdosies, — atkal iemaisījās tā pati balss, no kuras bufetniekam sirds sāka stāties, — tikko Andrejs Fokičs nomirs, māja tiks nojaukta — un desmitnieki nonāks Valsts bankā.

— Es jums nemaz neieteiktu iet klīnikā, — mākslinieks turpināja,

— kāda jēga nomirt palātā, kur neglābjami slimie krāc un sten visap­kārt? Vai tad nav prātīgāk par tiem divdesmit septiņiem tūkstošiem uz­rīkot dzīres, iedzert indi un aizlidināties (viņā saulē), stīgām strinkšķot, skurbušām daiļavām un līksmiem draugiem apkārt gavilējot?

Bufetnieks sēdēja nekustēdamies un bija kļuvis stipri vecāks. Zili riņķi savilkās ap acīm, vaigi nolūka, un apakšžoklis atkārās.

— Starp citu, mēs esam aizsapņojušies, — saimnieks iesaucās,

— ķersimies pie lietas! Rādiet šurp savus papīra gabalus! Bufetnieks drudžaini izvilka no kabatas paciņu, attina un apstulba.

Uz avīzes lapas atradās červonci. Volands paraustīja plecus un teica:

— Jums, dārgais, kaut kas nav kārtībā ar veselību. Bufetnieks stulbi smaidīja un cēlās augšā no taburetes.

— Bet, — viņš sāka stostīties, — bet, ja nu tie atkal…

— Hm… — Mākslinieks kļuva domīgs. —Tad nāciet pie mums atkal! laipni lūdzam! Priecājos, ka mēs iepazināmies.

Tūlīt no kabineta izdrāzās ari Korovjevs, sāka kratīt Andrejam Fokičam roku un lūdza nodot visiem, visiem sirsnīgus sveicienus. Galīgi nekā nesaprazdams, bufetnieks devās uz durvju pusi.

— Gella, pavadi! — Korovjevs nokliedza.

Priekšnamā atkal tā sarkanmatainā un plikā! Bufetnieks izsprau­cās pa durvīm, nopīkstēja «uz redzēšanos» un aizgāja kā piedzēries. Pagājis lejāk, viņš apstājās, apsēdās uz pakāpiena, izvilka paciņu un pārbaudīja — ar červoncicm viss bija kārtībā.

No dzīvokļa, kas atradās šajā pašā kāpņu laukumiņā, iznāca sieviete ar zaļu somu. Ieraudzījusi cilvēku, kurš sēž uz trepēm un truli blenž uz saviem červoncicm, tā pasmaidīja un domīgi teica:

— Kas tā mums ir par māju! Šitais arī no paša rīta pillā. Logs uz trepēm atkal izsists! — Viņa ielūkojās vērīgāk bufetniekā un teica: — Ehē, pilsoni, jums červoncu tikpat kā spaļu! Būtu man ari iedevis! Ko?

— Dieva dēļ, lieciet man mieru! — Bufetnieks nobijās un veikli noglabāja naudu. Sieviete iesmējās.

— Ej tu pie velna, žmogs tāds! Es taču jokoju. — Un aizgāja pa trepēm lejā.

Bufetnieks lēnām piecēlās, pacēla roku, lai kārtīgāk uzliktu plat­mali, un konstatēja, ka platmales nemaz nav. Briesmīgi negribējās atgriezties, bet platmales bija žēl. Pasvārstījies viņš tomēr gāja atpakaļ un piezvanīja.

— Kas jums vēl vajadzīgs? — prasīja tā pati nolādētā Gella.

— Es hūtīti aizmirsu, — bufetnieks nočukstēja un pabakstīja ar pirkstu pie sava plikā pakauša. Gella pagriezās, bufetnieks sirds dziļumos nospļāvās un aiztaisīja acis. Kad viņš tās atvēra, Gella jau sniedza platmali un zobenu ar tumšu spalu.

— Tas nav mans, — bufetnieks nočukstēja, atgrūda zobenu un uzšāva cepuri galvā.

— Vai tad jūs bez zobena atnācāt? — Gella nobrīnījās.

Bufetnieks kaut ko noburkšķēja un ātri devās pa trepēm lejā.

Nezin kāpēc cepure nebija ērta un karsēja galvu, viņš noņēma to un, no bailēm palēcies, klusiņām iekliedzās. Viņa rokā bija samta berete ar izplūkātu gaiļa spalvu. Bufetnieks pārmeta krustu. Tajā pašā bridi berete ieņaudējās, pārvērtās par melnu kaķēnu, uzlēca atpakaļ Andrejam Fokičam uz galvas un ielaida visus savus nagus plikajā pakausī. Ar izmisīgu brēcienu bufetnieks drāzās lejā, kaķēns no galvas nokrita un aizšmauca pa trepēm augšā.

Izspurcis svaigā gaisā, bufetnieks rikšiem metās ārā pa vārtiem un uz visiem laikiem pameta nolādēto māju nr. 302-bis.

Kas ar viņu notika tālāk, arī tas ir labi zināms. Ticis uz ielas, bufetnieks tramīgi paskatījās apkārt, it kā meklēdams kaut ko. Pēc mirkļa viņš jau bija pāri ielai aptiekā. Viņš nebija vēl ne lāgā pateicis: «Sakiet, lūdzu…» — kad aiz letes stāvošā sieviete iesaucās:

— Pilsoni! Jums taču galva vienās asinīs!..

Pēc minūtēm piecām bufetniekam galva bija pārsieta ar marli, viņš jau bija uzzinājis, ka par labākajiem aknu slimību speciālistiem uzskata profesorus Bernadski un Kuzminu, bija pajautājis, kurš no viņiem dzīvo tuvāk, un, nopriecājies, ka Kuzmins dzīvo pagalma viņā galā mazā, baltā savrupmājiņā, pēc brīža jau bija tur. Telpas bija vecmodīgas, bet ļoti, ļoti mājīgas. Bufetniekam iespiedās atmiņā, ka pirmā viņam ceļā pagadījās kāda vecenīte, kas gribēja paņemt glabāšanā viņa platmali, bet, tā kā cepures viņam nebija, tad vecenīte, muti čāpstinādama, gāja projām.

Vecenītes vietā pie spoguļa un, šķiet, zem tādas kā arkas uzradās pusmūža sieviete un tūdaļ paskaidroja, ka pierakstīties var tikai uz deviņpadsmito, ne agrāk. Bufetnieks tūlīt apķērās, kas darāms. Ar dziestošu skatienu viņš paskatījās uz tiem trim, kas gaidīja savu kārtu, sēdēdami turpat aiz arkas, priekštelpā, un izdvesa:

— Gals klāt…

Sieviete neizpratnē nopētīja bufetnieka apsaitēto galvu, brītiņu it kā svārstījās, tad noteica:

— Ko lai dara… — un palaida bufetnieku aiz arkas.

Tajā pašā brīdī pavērās pretējās durvis, pamirdzēja zelta pen­snejs — un sieviete baltajā halātā teica:

— Pilsoņi, šis slimnieks iet ārpus kārtas.

Bufetnieks nepaspēja ne aci pamirkšķināt, kad jau bija profe­sora Kuzmina kabinetā. Nekā briesmīga, svinīga vai medicīniska šajā garenajā istabā nebija.

— Kas jums kaiš? —- profesors Kuzmins patīkamā balsī jautāja un bažīgi pašķielēja uz apsaitēto galvu.

— No pilnigi drošiem avotiem nupat uzzināju, — bufetnieks teica, uzmezdams mežonīgu skatienu iestiklotajai grupas fotogrā­fijai, — ka nākošā gada februāri man jāmirst no aknu vēža. Lūdzu apturēt slimību!

Profesors Kuzmins, kā bija sēdējis, tā atslīga pret ādas krēsla augsto, gotisko atzveltni.

— Piedodiet, es jūs nesaprotu… Jūs tātad esat bijis pie ārsta? Kāpēc jums galva pārsieta?

— Ko nu par ārstu runāt?… Būtu jūs to ārstu redzējuši!… — viņam sāka klabēt zobi. — Bet galvai nepievērsiet uzmanību, tai te nav nekāda sakara, — bufetnieks teica, — par galvu neraizējieties, par to maza bēda! Aknu vēzis, lūdzu, apturiet!

— Piedodiet — bet kas jums to teica?

— Ticiet viņam, — ar lielu dedzibu lūdza bufetnieks, — viņš noteikti zina.

— Es nekā nesaprotu, — profesors teica, raustidams plecus un atvirzīdamies ar krēslu tālāk no galda. — Kā viņš var zināt, kad jūs mirsit? Jo vairāk tāpēc, ka viņš nav ārsts!

— Miršu ceturtajā palātā, — bufetnieks teica.

Te profesors pa īstam aplūkoja savu pacientu, viņa galvu, slapjās bikses un nodomāja: «Tā tik vēl trūka! Viņš nav pie pilna prāta!» Un pajautāja:

— Vai šņabi dzerat?

— Mutē neņemu, — bufetnieks atbildēja.

Pēc mirkļa viņš jau bija izģērbts, gulēja uz aukstas vaskadrānas kušetes un profesors spaidīja viņam vēderu. Jāatzīst, ka bufetnieks manāmi atplauka. Profesors kategoriski apgalvoja, ka pašreiz, vis­maz konkrēti šinī mirkli, bufetniekam nekādu vēža pazīmju nav. Bet, ja nu ir tā… ja reiz viņam bail un kāds šarlatāns viņu pār­biedējis, tad vajadzēs izdarīt analizēs visā pilnibā… Profesors rak­stīja uz papīra lapiņām, skaidroja, kas un kur jānes. Piedevām iedeva zīmīti neiropatologam profesoram Burē, paskaidrojot bufet­niekam, ka nervi viņam pavisam čupa.

— Cik man jāmaksā, profesor? — maigā un drebošā balsi jautāja bufetnieks, vilkdams ārā biezu kabatas portfeli.

— Cik vēlaties, — sausi atcirta profesors.

Bufetnieks izņēma trīsdesmit rub|us un nolika tos uz galda, pēc tam ar negaidītu lunkanumu, it kā ar kaķa ķepu darbo­damies, červoncicm virsū uzlika avizes papīrā ietītu šķindošu stabiņu.

— Ko tas nozimē? — Kuzmins noprasija un paskrullēja ūsas.

— Pilsoni profesor, nenonieciniet, — bufetnieks nočukstēja, — lūdzu, apturiet vēzi!

— Uz vietas picvāciet savu zeltu, — profesors teica, juzdamies lepns pats par sevi, — labāk par saviem nerviem parūpējieties! Rit pat nododiet urinu analīzei, nedzeriet daudz tējas un iztieciet pilnīgi bez sāls!

— Ari zupu bez sāls? -- bufetnieks jautāja.

— Pilnīgi visu bez sāls, — Kuzmins pavēlēja.

— Ehhh — skumji nopūtās bufetnieks, ar pateicību noskatījās uz profesoru, savāca savus desmitniekus un atmuguriski kāpās uz durvju pusi.

Tovakar profesoram slimnieku nebija daudz, pēdējais aizgāja ap krēslas stundu. Vilkdams nost halātu, profesors palūkojās uz to vietu, kur bufetnieks bija nolicis červoncus, un ieraudzīja, ka nekādu čcrvoncu tur nav — guļ tikai trīs «Abraw-Dursot pudeļu etiķetes.

— Velns zin kas! — Kuzmins murmināja, vilkdams halātu pa grīdu un taustīdams etiķetes. — Izrādās, ka viņš ir ne tikai šizofrēniķis, bet arī blēdis. Tikai es nevaru saprast, ko viņam no manis vajadzēja. Vai tiešām urina analīzes lapiņu? 0! Viņš būs nozadzis mēteli! — Un viņš metās priekštelpā, joprojām no vienas halāta piedurknes neizņēmis roku. — Ksenija Ņikitišna! — viņš spalgi iekliedzās priekštelpas durvīs. — Paskatieties — vai mēteļi vēl ir?

Izrādījās, ka visi mēteļi savā vietā. Toties, kad profesors atgriezās pie galda un beidzot halātu novilka, viņa kājas it kā iestiga parketā — un viņš ar nekustīgu skatienu raudzījās uz savu galdu. Tajā vietā, kur bija etiķetes, tagad blakus apakštasītei ar pienu sēdēja melns pamests kaķēniņš ar nelaimīgu purniņu un žēli ņaudēja.

— Ko tad tas nozīmē? Tā jau ir… — Viņš juta, ka pakausis sāk stingt.

Izdzirdusi profesora kluso un žēlabaino kliedzienu, atskrēja Ksenija Ņikitišna, un visi uztraukumi bija kā ar roku atņemti, jo viņa uzreiz teica, ka kaķēnu atnesis kāds no pacientiem un ka ar profesoriem bieži tā izrīkojas.

— Droši vien trūcīgi dzīvo, — Ksenija Ņikitišna skaidroja, — protams, nav jau tā kā pie mums…

Abi sāka gudrot, kurš to būtu izdarījis. Aizdomas krita uz vecenīti, kas slimoja ar kuņģa čūlu.

— Noteikti viņa, — Ksenija Ņikitišna sacīja, — viņa domā tā: jāmirst vien ir, bet kaķīša žēl.

— Paklausieties! — Kuzmins iekliedzās. — Bet piens?! Ari to vina atnesusi? Tasītē?!

— Pienu viņa atnesa līdzi pudelītē un te ielēja apakštasītē, — Ksenija Ņikitišna paskaidroja.

— Lai nu būtu kā būdams, aizvāciet kaķēnu ar visu apakš­tasīti, — teica Kuzmins un pats pavadīja Kseniju Ņikitišnu līdz durvīm. Kad viņš atgriezās, situācija bija mainījusies.

Kārdams halātu uz naglas, profesors izdzirda pagalmā skaļus smieklus, paskatījās un pilnīgi apstulba. Pāri pagalmam uz pretējo ēkas spārnu skrēja dāma vienā krekliņā. Profesors pat zināja, kā viņu sauc — Marja Alcksandrovna. Smējējs bija puika.

— Ko tad tas nozīmē? — Kuzmins nicīgi noteica.

Tajā brīdī aiz sienas profesora meitas istabā patafons sāka spēlēt fokstrotu «Aleluja», un tajā pašā brīdī profesoram aiz muguras sāka čivināt zvirbulis. Profesors apgriezās un ieraudzīja, ka pa viņa galdu lēkā pamatīgs zvirbulis.

«Hm.. tikai mieru…» nodomāja profesors, «viņš ir ielidojis, kad es atgāju no loga. Viss kārtībā,» profesors mēģināja sev iegalvot, juzdams, ka nekas nav kārtībā un skaidrs, ka gal­venokārt šī paša zvirbuļa dēļ. Profesors paskatījās uzmanīgāk un ieraudzīja, ka nekāds parastais zvirbulis tas nav. Riebeklīgais zvir- bulēns piekliboja ar kreiso kāju, nepārprotami ķēmodamies, pievilka to, kustējās taktī, vārdu sakot, patafona pavadībā steberē- ja fokstrotu kā piedzērušais pie letes. Ķēmojās, cik ādā lien, un nekaunīgi skatījās profesoram acīs. Kuzmins pastiepa roku pēc telefona klausules, viņš gribēja piezvanīt savam kursa biedram Burē un pajautāt, ko nozīmē šādi zvirbulēni sešdesmit gadu vecumā, turklāt ja pēkšņi ari sāk reibt galva.

Zvirbulēns pa to laiku apsēdās uz profesoram dāvātās tintnīcas, pieķēzīja to (bez jokiem), pacēlās spārnos, mirkli trisinājās gaisā uz vietas, tad sparigi ar tādu kā tērauda knābi trieca pa icstikloto fotogrāfiju, kurā uzņemts viss universitātes 94. gada izlaidums, sašķaidīja stiklu gabalu gabalos un pēc tam izspurdza pa logu. Profesors uzgrieza citu numuru un piezvanīja nevis Burē, bet nodaļai, kurā ārstē ar dēlēm, pateica, ka runā profesors Kuzmins, un lūdza atsūtīt dēles viņam uz mājām.

Nolicis klausuli, profesors atkal pagriezās uz galda pusi un tajā pašā acumirklī nelabi iebļāvās. Galda otrā pusē, apsējusies žēlsir­dīgās māsas lakatiņu, sēdēja sieviete ar somiņu, uz kuras bija rakstīts: «Dēles.» Profesors iebrēcās, ieraudzījis viņas muti. Tā bija vīrieša mute, šķība līdz ausīm, un no tās rēgojās ilknis. Māsai bija pilnīgi nedzīvas acis.

— Naudiņu es pievākšu, — vīrieša basā sacīja māsa, — tai šeit nav jāmētājas. — Ar putna ķetnu sagrābāja etiķetes un izkusa gaisā.

Pagāja divas stundas. Profesors Kuzmins sēdēja gultā savā guļamistabā, un dēles karājās viņam pie deniņiem, aiz ausīm un uz kakla. Kuzmina gultas kājgalī uz vatētas zīda segas sēdēja profe­sors Burē sirmām ūsām, viņš līdzjūtīgi skatījās uz Kuzminu un mierināja to, ka tas viss ir blēņas. Aiz loga jau bija nakts.

Kādas vēl ērmības notika Maskavā šinī naktī, mums nav zināms, un mēs, protams, necentīsimies to izdibināt, jo pienācis laiks ķer­ties pie šī patiesā stāstījuma otrās daļas. Man līdzi, lasītāj!