Meistars un Margarita

16. nodaļa nĀves sods

Saule pār Kailo Kalnu jau slīga arvien zemāk, un pašu kalnu apjoza divkārša sardzes ķēde.

Tā kavalērijas āla, kas priekšpusdien bija aizšķērsojusi proku­ratoram ceļu, aizrikšoja pie Hebronas vārtiem. Ceļš viņai jau bija attīrīts. Kapadokiešu kohortas kājnieki bija atspieduši sānis cil­vēku, mūļu un kamieļu drūzmu, un āla rikšojot, saceļot baltus putekļu stabus līdz pat debesīm, nonāca krustojumā, kurā satek divi ceļi: dienvidu ceļš, kurš ved uz Betlēmi, un ziemeļrietumu — uz Jafu. Āla aizdrāzās pa ziemeļrietumu ceļu. Tie paši kapadokieši bija nostādīti ar.

Pēc neilga laika pie paugura ieradās ari otrā kohorta, pakāpās augstāk un vainagveidā aplenca pauguru.

Beidzot parādījās ari Marka Žurkkāvja komandētā centūrija. Tā nāca divās ķēdēs gar abām ceļa malām, bet pa vidu, slepenās sardzes pavadīti, ratos brauca tris notiesātie ar baltiem dēlīšiem kaklā, uz katra no tiem aramiešu un grieķu valodā bija rakstīts: «Slepkava un dumpinieks.» Aiz notiesāto ratiem brauca vēl citi, piekrauti ar svaigi tēstiem stabiem, pārliktņiem, virvēm, lāpstām, spaiņiem un cirvjiem. Šajos ratos sēdēja ari seši bendes. Aiz tiem jāja centurions Marks, Jerušalajimas pils sardzes priekšnieks un tas pats cilvēks ar kapuci, ar kuru Pilāts bija īsu bridi apspriedies pils aizēnotajā istabā. Procesiju noslēdza karavīru ķēde, tai sekoja kādi divi tūkstoši ziņkārīgo, kurus nebija nobaidījusi elligā tveice un kuri gribēja būt klāt šinī interesantajā pasākumā.

Ziņkārīgajiem pilsētniekiem tagad pievienojās arī ziņkārīgie dievlūdzēji, kuriem atļāva iet pašās beigās. Saucējiem spalgi kliedzot to pašu, ko ap pusdienlaiku bija nokliedzis Pilāts, kolonna lēnām devās augšā Kailajā Kalnā.

Āla palaida visus otrajā terasē, bet otrā centūrija augstāk ļāva iet tikai tiem, kam bija tiešs sakars ar nāves soda izpildīšanu, bet pēc tam, veikli manevrējot, izklīdināja pūli pa visu pakalnu tā, ka tas izrādījās starp kājnieku ķēdi, kas bija novietojusies augstāk, un starp kavalēristiem, kas stāvēja zemāk. Tagad pūlis varēja noska­tīties nāves soda izpildīšanu caur kājnieku skrajo ķēdi.

Tātad kopš tā laika, kad procesija parādījās pie kalna, bija pagā­jušas vairāk nekā tris stundas, saule pār Kailo Kalnu jau slīga arvien zemāk, taču karstums vēl arvien bija nepanesams, un karavīri abās apsardzes ķēdēs, galīgi nomocījušies, garlaicības mākti, klusībā lādēja trīs slepkavas un no sirds vēlēja viņiem jo drīzāku nāvi.

Mazais ālas komandieris, kam piere bija slapja un baltais krekls mugurpusē pavisam tumšs no sviedriem, atrazdamies pakalna pakājē, kur sākās ceļš augšup, laiku pa laikam piegāja pie adas spaiņa pirmajā vadā, ar riekšavām smēla no tā ūdeni, dzēra un mitrināja savu turbānu. Kaut cik atveldzējies, viņš no jauna sāka staigāt turp un atpakaļ pa noputējušo ceļu, kurš veda augšā kalna. Viņa garais šķēps dauzījās gar sašņorēto ādas zābaku. Komandieris gribēja būt saviem kavalēristiem par paraugu izturībā, tacu, žēlo­dams tos, atļāva no zemē sadurtiem pīķiem sasliet piramīdas un virsū uzklāt baltos apmetņus. Šāda veida teltīs sīrieši tad ari glābās no tveices. Ūdens spaiņi tukšojās ātri, un katra vada kavalēristi pēc kārtas gāja lejā uz gravu pēc ūdens, kur panīkušu zīdkoku vārgulī­gajā ēnā šajā zvērīgajā karstumā vilka pēdējo dvašu duļķains strautiņš. Šeit, tverdamies trūcīgajā ēnā, stāvēja un garlaikojās zirgu uzraugi, turēdami pierāmušos zirgus.

Karavīru mokas un lamas, kas krita pār slepkavu galvām, varē­ja saprast. Prokuratora bažas par nekārtībām, kas varētu izcelties nāves soda izpildīšanas laikā šinī nīstamajā Jerušalajimā, par laimi, neattaisnojās. Kad ritēja nāves soda izpildīšanas procedūras ceturtā stunda, starp abām apsardzes ķēdēm — kājniekiem augšā un kavalēristiem kalna piekājē — visiem paredzējumiem par spīti, nebija palicis vairs neviena cilvēka. Saule bija izkausējusi pūli un aiztriekusi to atpakaļ uz Jerušalajimu. Aiz divu romiešu centūriju ķēdes bija tikai divi nezin kam piederoši nezin kāpēc uz kalna nokļuvuši suņi. Bet ari tos tveice bija pieveikusi, tic gulēja izkārtām mēlēm, smagi elsodami un nepievērsdami nekādu uzmanību zaļ- ganmugurainajām ķirzakām, vienīgajiem radījumiem, kuri nebai­dījās no saules un tekalēja starp nokarsētajiem akmeņiem un pa zemi ložņājošiem, dzeloņainiem augiem.

Neviens nemēģināja notiesātos atbrīvot ne pašā karaspēka pārplūdinātajā Jerušalajimā, ne šeit, aplenktajā kalnā, un pūlis atgriezās pilsētā, jo šajā sodīšanā ar nāvi patiešām nekā interesanta nebija, toties tur pilsētā notika gatavošanās ievērojamiem Lieldienu svētkiem, kas sāksies šajā pašā vakarā.

Romiešu kājniekiem otrajā ķēdē klājās vēl grūtāk nekā kavalē­ristiem. Vienīgais, ko centurions Žurkkāvis karavīriem atļāva — noņemt bruņucepuri un apsiet galvu ar slapju, baltu drēbi, taču joprojām bija jāpaliek kājās un pīķis jātur rokā. Pats viņš staigāja netālu no bendēm ar tādu pašu apsēju ap galvu, tikai nebija to samērcējis, nebija noņēmis ne karekļus ar sudraba lauvu purniem, ne siksnas, ne šķēpu, ne nazi. Saule spīdēja tieši virsū centurionam, bet itin nemaz tam nekaitēja, un uz lauvu purniem nevarēja skatī­ties — acīs dzēla žilbinošais it kā saulē uzvirdušā sudraba spīdums.

Žurkkāvja sakropļotajā sejā nebija ne zīmes no noguruma vai neapmierinātības, šķita, ka milzīgais centurions var tā staigāt visu dienu, visu nakti un vēl vienu dienu — vārdu sakot, tik, cik nu būs vajadzīgs. Staigāt, turot roku uz smagās, kaparsprādžotās siksnas, bargi skatoties te uz notiesātajiem pie stabiem, te uz apsardzes karavīriem, ar zābaka purnu pavisam vienaldzīgi spārdot laika gaitā izbalējušu cilvēka kaulu vai kādu sīku krama gabalu.

Cilvēks ar kapuci bija novietojies uz trijkājaina ķeblīša netālu no stabiem un nekustīgi sēdēja ar apmierinātu sejas izteiksmi, šad tad aiz garlaicības ar rīkstīti paurdīdams smiltis.

Bija gan sacīts, ka aiz leģionam ķēdēm vairs neredzēja neviena cilvēka, taču tas nav pilnīgi pareizi. Viens cilvēks tomēr bija, tikai viņš visiem nebija redzams. Viņš stāvēja nevis tajā pusē, kur sākās ceļš augšup un no kurienes vislabāk varēja redzēt nāves soda izpildīšanu, bet gan ziemeļpusē, kur paugurs vairs nebija tik gluds un nolaidens, kur bija grumbuļi, bedres un plaisas un kur, ieķēries debesu nolā­dētās izžuvušās zemes spraugā, izdzīvot mēģināja kropls vīģes kociņš.

Nekādu ēnu tas nedeva, bet tieši zem tā bija patvēries šis vienīgais skatītājs, kas nepiedalījās nāves soda izpildīšanā, un viņš sēdēja uz akmens jau no paša sākuma, tātad jau četras stundas. Jā, lai redzētu nāves soda izpildīšanu, viņš nebija izvēlējies labāko, bet sliktāko vietu. Tomēr ari no šejienes varēja redzēt gan stabus, gan viņpus ķēdes divus mirdzošus plankumus uz centuriona krūtīm, un cilvēkam, kurš acīm redzami gribēja palikt nevienam nepamanīts un netraucēts, ar to pilnīgi pietika.

Bet pirms četrām stundām, kad viss tikai sākās, šis cilvēks iztu­rējās pavisam citādi un pat ļoti varēja tikt pamanīts, tāpēc laikam viņš arī mainījis savu izturēšanos un nošķīries no visiem.

Tobrīd, kad procesija, pagājusi garām pēdējai ķēdei, uznāca pašā virsotnē, viņš parādījās pirmoreiz un izskatījās pēc cilvēka, kas nokavējies. Viņš, smagi elsodams, nevis gāja, bet skrēja pakalnā augšā, grūstījās, redzēdams, ka viņa, tāpat kā visu pārējo, priekšā noslēdzas ķēde, naivi izlikās, ka nesaprot kareivju uzkliedzienus, centās izlauzties cauri ķēdei uz pašu sodīšanas vietu, kur notiesātos jau rāva ārā no ratiem. Par to viņš ari dabūja spēcīgu belzienu ar pīķa neaso galu pa krūtīm, atlēca nost no kareivjiem un iekliedzās, taču tas nebija sāpju, bet izmisuma kliedziens. Uz leģionāra, kurš iesita, viņš paskatījās ar miglainām, pret visu vienaldzīgām acīm, it kā fiziskas sāpes viņš vispār nebūtu spējīgs izjust.

Krekšķinādams aiz elpas trūkuma, roku pie krūtīm turēdams, viņš apskrēja pakalnam apkārt, visu laiku mēģinādams atrast ķēdē kādu spraudziņu, pa kuru varētu izkļūt cauri. Bet jau bija par vēlu. Loks bija noslēdzies. Cilvēkam ar sāpju izķēmotu seju vajadzēja atteikties no sava nodoma — izlauzties pie ratiem, no kuriem jau cēla ārā stabus. No šī nodoma nekas neiznāktu, viņš tiktu saķerts un aizturēts, bet tas viņa šodienas plānos nepavisam neietilpa.

Un viņš pagāja malā, kur atradās plaisa un kur bija mierīgāk un viņu neviens netraucēja.

Tagad šis melnbārdainais cilvēks ar saulē un bezmiegā iekaisu­šām acīm sēdēja uz akmens, dziļas grūtsirdības mākts. Viņš te grūti nopūtās, pavērdams vaļā apģērbu, kas kādreiz bijis zils, bet klaiņojumos pārvērties par netīri pelēku, un atsegdams ar piķi iedauzītās krūtis, pa kurām tecēja netīri sviedri, te pacēla moku pil­nās acis pret debesīm, kur, tuvās dzīres nojauzdami, jau sen platā lokā augstu gaisā riņķoja tris maitasputni, te bezcerīgo skatienu pievērsa dzeltenīgajai zemei, kur gulēja pa pusei sadēdējis suņa galvaskauss un ap to skraidīja ķirzakas.

Cilvēka ciešanas bija tik lielas, ka reizēm viņš sāka runāt pats ar sevi.

— o, kāds muļķis es esmu! — viņš murmināja dvēseles sāpēs, līgodamies uz akmens un plēsdams ar nagiem savas melnīgsnējās krūtis. — Muļķis, glups sievišķis, gļēvulis! Sprāgonis, nevis cilvēks!

Atkal paklusējis, viņš nodūra galvu, iedzēra siltu ūdeni no koka blašķes, drusciņ atspirga un tvēra te nazi, kas bija paslēpts drēbēs uz krūtīm, te pergamentu, kas atradās viņa priekšā uz akmens blakus irbulītim un tušas pudelītei.

Uz pergamenta jau bija uzmesti daži vārdi:

«Minūtes skrien, un es, Levijs Matejs, esmu Kailajā Kalnā, bet nāves arvien vēl nav!» Tālāk:

«Riet saule, bet nāves vēl nav.»

Tad Levijs Matejs pavisam bezcerīgi uzrakstīja ar aso irbulīti:

«Dievs! Par ko tu turi dusmas uz viņu? Sūti viņam nāvi!»

Uzrakstīdams šos vārdus, viņš iešņukstējās bez asarām un atkal ar nagiem ieplēsa sev krūtīs.

Levijs bija izmisis par to briesmīgo neveiksmi, kura bija piemek­lējusi Ješuu un viņu, un ari par to smago kļūdu, ko, pēc Levija domām, viņš pats bija pieļāvis. Aizvakar dienā Ješua ar Leviju bijuši Betānijā netālu no Jerušalajimas, ciemojušies pie viena dārznieka, kam ārkārtīgi iepatikušies Ješuas sprediķi. Visu ritu abi ciemiņi no­strādājuši dārzā un palīdzējuši saimniekam, bet pa vakara dzestrumu nolēmuši iet uz Jerušalajimu. Bet Ješua nez kāpēc sācis steigties, sacījis, ka pilsētā viņam esot neadickamas darīšanas, un ap pusdien­laiku aizgājis viens pats. Tā tad ari bija Lcvija Mateja pirmā kļūda. Kādēļ, kādēļ viņš ļāva Ješuam iet vienam pašam!

Matejs uz Jerušalajimu netika ari vakarā. Viņam piemetās kaut kāda pēkšņa un šausmīga kaite. Uznāca drebuļi, visas miesas dega vienās ugunīs, sāka klabēt zobi, un katru mīļu brītiņu vajadzēja prasīt dzert. Par iešanu nevarēja būt ne runas. Viņš nolikās dārz­nieka šķūnīti uz lupatdeķa un novāļājās tur līdz piektdienas rītam, kad slimība pārgāja tikpat pēkšņi, kā sākusies. Kaut gan viņš vēl bija vārgs un viņam trīcēja kājas, viņš tomēr atvadījās no saimnieka un devās uz Jerušalajimu, jo viņu mocīja nelaimes nojauta. Jerušalajimā viņš uzzināja, ka nojauta nav vīlusi. Nelaime bija notikusi. Levijs bija pūlī un dzirdēja Pilāta spriedumu.

Kad notiesātos veda kalnā, Levijs Matejs skrēja karavīru ķēdei blakus ziņkārīgo pūlī un centās kaut kādā veida, citiem neredzot, likt Ješuam manīt kaut vai to, ka viņš, Ixi vijs, ir tepat blakus, nav pametis viņu pēdējā gaitā un ka viņš lūgs Dievu, lai Ješuam nāve nāk ātrāk. Bet Ješua skatījās turp, uz kurieni viņu veda, un, protams, nepamanīja Leviju.

Un tad, kad procesija jau bija nogājusi kādu pusversti pa ceļu, Matejam, kurš drūzmā pie pašas karavīru ķēdes bija pamatīgi izgrūstīts, pēkšņi galvā iešāvās vienkārša un ģeniāla doma, un tūlīt pat ar visu sev piemītošo dedzību viņš ņēmās sevi lamāt, ka nebija to iedomājies ātrāk. Karavīri negāja ciešā ķēdē. Starpas bija. Ja rīkojas veikli un aprēķina precīzi, varēja saliecoties izšmaukt starp diviem leģionāriem, nokļūt līdz ratiem un ielēkt tajos. Tad Ješua no mocībām būtu glābts.

Pietiktu ar vienu acumirkli, lai ietriektu Ješuam nazi mugurā un iekliegtos: «Ješua! Es tevi glābju un aizeju kopā ar tevi! Es, Matejs, tavs uzticīgais un vienīgais māceklis!»

Ja Dievs būtu žēlīgs un atvēlētu vēl vienu mirkli, ari pats varētu nodurtics, lai nav jāmirst pie staba. Vispār Leviju, bijušo nodokļu piedzinēju, tas maz interesēja. Viņam bija vienalga, kā nomirt. Viņš gribēja tikai vienu, lai Ješua, kas savā mūžā nevienam nebija noda­rījis ne mazāko ļaunumu, tiktu atpestīts no spīdzināšanas.

Plāns bija ļoti labs, taču nazi Levijs nebija paņēmis līdzi. Un arī naudas viņam nebija ne graša.

Briesmīgi saskaities uz sevi, Levijs izspraucās no pūļa un aiz­drāzās atpakaļ uz pilsētu. Viņa karstajā galvā bija tikai viena svili­noša doma — kā tūdaļ pat, visviens, kādā vīzē, pilsētā sadabūt nazi un atkal noķert procesiju.

Viņš aizskrēja līdz pilsētas vārtiem, lavīdamies starp karavānām, kas plūda pilsētā, un pa kreisi ieraudzīja atvērtu maizes bodīti. Levijs, noskrējies pa svelmaino ceļu, smagi elpoja, taču viņš saņē­ma visus spēkus un, cienīgi iegājis bodītē un pasveicinājis saimnieci, kura stāvēja aiz letes, palūdza, lai tā dod viņam pašu augšējo klaipu, kas nez kāpēc viņam visvairāk iepaticies, bet, tikko tā pagriezās, ne vārda neteikdams, aši pagrāba no letes to, par ko labāks nekas nevar būt, — tikpat kā bārdas skūšanai notrīto garo maizes nazi. Un zibenīgi izmetās no bodītes ārā. Pēc dažām minūtēm viņš atkal bija uz Jafas ceļa. Bet procesija vairs nebija redzama. Viņš metās skriešus. Reizi pa reizei viņš nogāzās turpat putekļos un nekustīgi gulēja, lai atgūtu elpu.Tā viņš gulēja, izbrīnīdams ļaudis, kas gan kājām, gan jāšus uz mūļiem devās uz Jerušalajimu. Viņš gulēja, klausīdamies sirds pukstos, kas atbalsojās ne vien krūtīs, bet ari ausīs un galvā. Atguvis elpu, viņš trūkās augšā un skrēja atkal, taču aizvien lēnāk. Kad viņš beidzot tālumā saskatīja garo procesiju putekļu mākonī, tā jau bija kalna pakājē.

— Ak Dievs… — Levijs nostenējās, saprazdams, ka vairs nepagūs. Un viņš nepaguva.

Kad nāves soda izpildīšanas ceturtā stunda gāja uz beigām, Levija ciešanu mērs bija pilns un viņam uznāca trakas dusmas. Viņš pielēca kājās, nometa, kā viņam pašreiz šķita, bez vajadzības nozagto nazi, ar kāju sadragāja blašķi, palikdams bez ūdens,

norāva galvassegu, ieķērās savos retajos matos un sāka sevi zākāt.

Viņš lamāja sevi, izkliegdams bezjēdzīgus vārdus, rēca un spļau­dījās, zaimoja savu māti un tēvu, ka laiduši pasaulē muļķi.

Redzēdams, ka ne no zvērestiem, ne no zaimiem nekas šajā ugunspeklē nemainās, viņš, aizmiedzis acis, savilka sīkstās dūres, pacēla tās pret debesīm, pret sauli, kas grima zemāk un zemāk, stiepdama ēnas arvien garākas un aiziedama, lai iekristu Vidus­jūrā, un pieprasīja Dievam, lai šinī pašā brīdī notiktu brīnums. Viņš pieprasīja, lai Dievs Ješuam tūdaļ sūta nāvi.

Atvēris acis, viņš pārliecinājās, ka uz paugura nekas nav mainījies, atskaitot to, ka uz centuriona krūtīm kvēlojošie plankumi bija apdzi­suši. Saule spīdēja mugurā sodāmajiem, kuru sejas bija pavērstas pret Jerušalajimu. Un tad Levijs ieliedzās:

— Dievs, es tevi nolādu!

Sēcošā balsi viņš kliedza, ka pārliecinājies par Dieva netais­nīgumu un vairs viņam netic.

— Tu esi kurls! — Levijs rēca. — Ja tu nebūtu kurls, tu būtu sadzirdējis manu balsi un tūdaļ uzsūtījis viņam nāvi!

Aiztaisījis acis, Levijs gaidīja to liesmu no debesīm, kurai bija jānāk un jāsoda viņš pats. Taču nekas nenotika, un Levijs, nepavēris plakstus, joprojām kliedza debesīm aizvainojošus un dzēlīgus vārdus. Viņš izkliedza savu vilšanos un ari to, ka pastāv citi dievi un citas ticības. Jā, cits Dievs nekad nebūtu pieļāvis, nekādā gadījumā nebūtu pieļāvis, ka tādu cilvēku kā Ješua pie staba sadedzina saules svelme.

— Es esmu kļūdījies! — pavisam aizsmacis kliedza Levijs. — Tu esi ļaunuma Dievs! Vai ari tempļu vīraks tev pavisam aizkvē- pinājis acis un mācītāji tev piepūtuši pilnas ausis, un tu neko citu vairs nedzirdi? Tu neesi visuvarens Dievs. Tu esi tumsības Dievs. Es nolādu tevi, slepkavu Dievs, viņu pabalstītāj un gādniek!

Te bijušajam nodokļu piedzinējam kaut kāda vēsma iesitās sejā, kaut kas iešalcās pie kājām. Uzpūta vēlreiz, un tad Levijs, acis atvēris, ieraudzīja, ka vai nu viņa lāstu ietekmē, vai cita iemesla pēc pasaulē viss ir pārvērties. Saule pazudusi, neaiziedama līdz jūrai, kurā tā ik vakarus iegrima. Sauli norijusi, no rietumiem draudīgi un nenovēršami debesīs kāpa negaisa tūce. Malas tai jau vārījās baltas putās, dūmakaini melnais vēders meta dzeltenīgu atspulgu. Tūce dumpojās, un no tās laiku pa laikam šaudījās ugunī­gi pavedieni. Pa Jafas ceļu, pa puskailo Gihonas ieleju, pāri diev­lūdzēju teltīm vēlās pēkšņo brāzmu saceltie putekļu stabi. Levijs apklusa un domāja, vai šis negaiss, kurš tūlīt gāzīsies pāri Jerušala- jimai, kaut ko izmainīs nabaga Ješuas likteni. Un tūdaļ pat, lūko­damies ugunīgajos pavedienos, kas graizīja tūci, viņš sāka lūgt, lai zibens iespertu stabā, pie kura piesiets Ješua. Nožēlodams savu rīcību, Levijs skatījās tajā tīrās debess daļā, kuru negaisa mākonis vēl nebija aprijis un kur maitasputni jau sasvērās uz viena spārna, lai izkļūtu no negaisa, un domāja, ka ir neprātīgi pasteidzies ar saviem lāstiem. Tagad Dievs viņu vairs neuzklausīs.

Lūkodamies uz kalna pakāji, Levijs pievērsa uzmanību tai vietai, kur izklaidus stāvēja kavalērijas pulks, un pamanīja, ka tur daudz kas izmainījies. No augšas Levijam bija labi redzams, kā šurp un turp šaudās karavīri, rauj ārā zemē iespraustos pīķus un met uz pleciem savus apmetņus, kā zirgu uzraugi rikšiem dodas uz ceļa pusi, aiz pavadām vezdami savus melnos zirgus. Pulks taisās uz promiešanu, tas bija skaidrs. Levijs, ar roku aizsegdams seju no putekļiem un spļaudīdamies, centās uzminēt, ko tas varētu nozīmēt, ja kavalerija iet projām. Viņš paskatījās augstāk un ieraudzīja sarkanā hlamīdā tērptu figūriņu, kura tuvojās soda vietai. Pacilātā tuvo beigu priekšnojautā bijušā nodokļu piedzinēja sirds vai pamira.

Tagad, kad slepkavu mocības ilga jau piekto stundu, kalnā kāpa no Jerušalajimas atauļojušais kohortas komandieris ar savu rait- nieku. Uz Zurkkāvja mājienu karavīru ķēde pašķīrās, un centurions sveicināja tribūnu. Tas pasauca Zurkkāvi sāņus un kaut ko viņam pačukstēja. Centurions atdeva militāro godu vēlreiz un devās pie bendēm, kuri sēdēja uz akmeņiem stabu tuvumā. Bet tribūns gāja pie tā, kurš sēdēja uz trijkājainā ķeblīša, un sēdošais tribūna priekšā godbijīgi cēlās kājās. Tribūns viņam kaut ko klusā balsī pateica, un viņi devās pie stabiem. Viņiem pievienojās ari tempļa sardzes priekšnieks.

Žurkkāvis ar riebumu pašķielēja uz netīrajām, turpat pie sta­biem samestajām lupatām — noziedznieku apģērbu, no kura bija atteikušies pat bendes, pasauca divus no viņiem un pavēlēja:

— Sekojiet man!

No tuvākā staba bija dzirdama gārdzoša, bezprātīga dziesmiņa. Tajā pakarinātais Hestass pēc trīs stundu ilgam mokām bija saju­cis prātā no mušām un saules svelmes un tagad klusiņām dziedā­ja kaut ko par vīnogām, taču čalmā tērpto galvu paretam vēl spēja pakustināt, tad mušas laiski cēlās gaisā, lai pēc mirkļa atkal nosēs­tos uz viņa sejas.

Dismass pie otrā staba cieta par visiem vairāk, apziņa viņu nebija atstājusi, viņš bieži un ritmiski šūpoja galvu te pa labi, te pa kreisi, lai iesistu ar ausi pa plecu.

Ješua bija laimīgāks par abiem iepriekšējiem. Jau pirmajā moku stundā viņam bija sākušies ģīboņi, pēc tam viņš pilnīgi zaudēja samaņu, galva nokārās un čalma atritinājās. Tāpēc arī mušas un dunduri viņu bija pilnīgi apsēduši, viņa seju nemaz nevarēja saskatīt aiz melnās, ņudzošās masas. Cirkšņos, uz vēdera un padusēm bija salipuši trekni dunduri un zīda dzelteno, kailo miesu.

Cilvēks kapucē pamāja ar roku, viens no bendēm, paklausot šim mājienam, paņēma pīķi, bet otrs pienesa pie staba spaini ar ūdeni un sūkli. Pirmais bende pacēla piķi un piedauzīja Ješuam vispirms pie vienas, pēc tam pie otras rokas, kuras bija izstieptas visā garumā un ar virvēm piesietas pie staba šķērskoka. Ķermenis ar izspīlētajām ribām nodrebēja. Bende pārvilka ar pīķa kātu pār vēderu. Tad Ješua pacēla galvu, mušu spiets dūkdams pacēlās gaisā — kļuva redzama no mušu kodieniem uztūkuši seja ar aiz­pampušām acīm, galīgi nepazīstama seja.

Atdabūjis vaļā plakstiņus, Ha-Nocri paskatījās lejup. Parasti dzidrās acis tagad bija neskaidras.

— Ha-Nocri! — bende teica.

Ha-Nocri pakustināja uztūkušās lūpas un aizsmakušā slepkavas balsī atbildēja:

— Ko tev vajag? Kāpēc esi pienācis pie manis?

— Dzer! — teica bende, un ar ūdeni piesūcinātais sūklis uz pīķa smailes pacēlās pie Ješuas lūpām. Prieks pamirdzēja viņa acīs, viņš kārām lūpām pieplaka pie sūkļa un sāka dzert. No blakus esošā staba atskanēja Dismasa balss:

— Nav taisnīgi! Es esmu tāds pats slepkava kā viņš.

Dismass sasprindzināja muskuļus, bet pakustēties neizdevās,

katru roku trijās vietās pie šķērskoka turēja virvju gredzeni. Viņš ierāva vēderu, ar nagiem iecirtās šķērskoka galos, pagrieza galvu uz Ješuas pusi, un naids zvēroja Dismasa acīs.

Pār laukumiņu pārbrāzās putekļu mākonis, un manāmi satumsa. Kad putekļi bija izklīduši, centurions nokliedza:

— Klusēt tur pie otrā staba!

Dismass apklusa. Ješua atrāva lūpas no sūkļa un, veltīgi pūlē­damies, lai viņa balss skanētu laipni un pārliecinoši, sēcoši palūdza bendēm:

— Iedod viņam padzerties!

Kļuva aizvien tumšāks. Traukdamās uz Jerušalajimu, tūce jau aizsedza pusi debess, melnas valgmes un uguns piesātinātajai tūcei pa priekšu drāzās balti, verdoši mākoņi. Nozibsnīja un nodārdēja tieši virs kalna. Bende noņēma sūkli no pīķa smailes.

— Teic slavu visžēlīgajam valdītājam! — viņš svinīgi nočukstēja un lēni iedūra Ješuam sirdī. Tas nodrebēja un nočukstēja:

— Valdītāj…

Asinis sāka tecēt pār viņa vēderu, apakšžoklis krampjaini noraustījās, un galva nokārās uz leju.

Kad pērkons nogranda otrreiz, bende jau dzirdināja Dismasu un, teikdams tos pašus vārdus:

— Teic slavu valdītājam! — nodūra ari viņu.

Jukušais Hcstass bailēs iekliedzās, kad bende pienāca pie viņa staba, bet, kad sūklis pieskārās viņa lūpām, norēcās un iekodās tajā ar zobiem. Pēc dažām sekundēm ļengani sašļuka arī viņa ķer­menis, cik nu atļāva virves.

Bendēm un centurionam pa pēdām sekoja cilvēks kapucē, bet aiz tā gāja tempļa sardzes priekšnieks. Cilvēks kapucē, apstājies pie pirmā staba, vērīgi aplūkoja asinīm noplūdušo Ješuu, ar baltu roku pieskārās kājas pēdai un teica pavadoņiem:

— Beigts.

Tas pats atkārtojās arī pie diviem pārējiem stabiem.

Pēc tam tribūns pamāja centurionam, pagriezās un kopā ar tempļa sardzes priekšnieku un cilvēku kapucē devās projām no kalna. Iestājās pustumsa, un zibeņi plosīja melnās debesis. No tām pašķīda balta uguns, un centuriona kliedziens: «Noņemt sardzi!» — noslāpa pērkona grāvienā. Laimīgie karavīri metās projām no kalna, skrējienā maukdami galvā bruņucepures. Jerušalajimu apņēma tumsa.

Lietus gāze bija pēkšņa, un centūrijas tā pārsteidza pusceļā vēl uz pakalna. Tā gāza, ka lejup no kalna skrejošajiem karavīriem jau pakaļ dzinās mutuļojošas straumes. Karavīriem slīdēja kājas, tie krita šķidrajos mālos un steidzās pēc iespējas ātrāk nokļūt uz līdzenā ceļa, pa kuru — tagad aiz lietus sienas vairs tik tikko saskatāma — Jerušalajimas virzienā aizjāja līdz ādai izmirkuši kavalērija. Pēc dažām minūtēm šajā kūpošajā negaisa, ūdens un uguns mutulī uz kalna bija palicis tikai viens cilvēks. Vicinādams nazi, kas nebija nozagts velti, slīdēdams lejup stāvākās vietās, turēdamies pie visa, kas pagadījās ceļā, dažbrīd klunkurodams četrrāpus, viņš virzījās uz stabu pusi. Reizēm viņš pilnīgi pazuda negaisā, reizēm viņu apgaismoja zibens šaudīgā gaisma.

Nokļuvis līdz stabiem, jau līdz potītēm stāvēdams ūdenī, viņš norāva savu līdz pēdējai vīlītei izmirkušo apģērbu, palikdams vienā kreklā, un pieplaka pie Ješuas kājām. Viņš pārgrieza virves ap apakš- stilbiem, uzrāpās uz augšējā šķērskoka, apkampa Ješuu un atbrīvoja tā rokas no augšējām saitēm. Kailais, slapjais Ješuas ķermenis uzkri­ta Ievijām un nogāza viņu zemē. Levijs tūdaļ gribēja to uzcelt sev uz pleciem, bet kaut kāda doma viņu apturēja. Viņš atstāja Ješuas ķer­meni — ar atgāztu galvu un atmestām rokām — uz zemes ūdenī, bet pats pa slideno māla putru devās pie pārējiem stabiem. Viņš pār­grieza virves ari tur, un divi ķermeņi nokrita uz zemes.

Pagāja vēl dažas minūtes, un kalna galā bija palikuši tikai šie divi ķermeņi un tris tukši stabi. Ūdens šauta un valstija šos

ķermeņus.

Ne Levija, ne Ješuas ķermeņa ap to laiku uz kalna vairs nebija.