Meistars un Margarita

20. nodaļa Azazello krĒms

Tīrajās vakara debesīs spīdēja pilns mēness, labi saskatāms caur kļavu zariem. Dārza zālē gūlās akāciju un liepu spocīgais ēnu raksts. Jumtistabas trisviru logs vaļā, tikai aizvilkts ar aizkaru, no tā plūda spalga elektriskā gaisma. Margaritas Nikolajevnas guļamistabā bija aizdegtas visas ugunis, kas apgaismoja istabā valdošo nekārtību. Gultā uz segas sasviesti naktskrekli, zeķes un veļa, saņurcīta veļa mētājās ari tieši uz grīdas blakus uztraukumā samīdītajai papirosu kārbiņai. Kurpes uzliktas uz naktsgaldiņa līdzās pusdzertai kafijas tasei un pelnu traukam, kurā kūpēja smēķa gals, pār krēsla atzvelt­ni pārmests melns vakartērps. Istabu pildīja aromāts, bez tam no kaut kurienes šurp atplūda pārkarsēta gludekļa dvinga.

Trimo priekšā sēdēja Margarita Nikolajevna peldmētelī, kas uzmests uz kaila auguma, un melnās zamšādas kurpēs. Margaritas Nikolajevnas priekšā atradās zelta aproce ar pulkstenīti un Azazello iedotā kārbiņa, un Margarita nenovērsa acis no ciparnīcas. Reizēm viņai šķita, ka pulkstenis samaitājies un rādītāji nekust ne no vietas. Taču pulkstenis gāja, kauču ļoti lēnām, rādītājiem reizēm it kā sastingstot, līdz beidzot lielais rādītājs sasniedza divdesmit deviņas minūtes uz desmitiem. Margaritas sirds tik briesmīgi nodrebēja, ka viņa pat nespēja uzreiz ķerties pie kārbiņas. Saņē­musies viņa to atvēra un kārbiņā ieraudzīja taukainu, dzeltenīgu krēmu. Viņai šķita, ka tas ož pēc purva dūņām. Ar pirksta galiņu Margarita uzzieda to sev uz delnas, vēl stiprāk iesmaržojās pēc meža un purva zālēm, pēc tam ar plaukstu sāka ierīvēt vaigus un pieri. Krēms bija maigs, un Margaritai šķita, ka tas pēc uzziešanas tūdaļ izgaist. Ierivējusies pāris reižu, Margarita paskatījās spogulī, un kārbiņa izslīdēja viņai no rokām, uzkrizdama taisni pulkstenim virsū, un pulkstenīša stikls sasprēgāja. Margarita aizvēra acis, pēc tam paskatījās vēlreiz un sāka visā galvā smieties.

Ar pinceti izraustītās plānās uzacis bija kļuvušas biezākas un melnos, slaidos lokos gūlās pār acīm, kas bija kļuvušas zaļas. Smalkā, vertikālā grumbiņa, kas šķērsoja virsdeguni un bija uzradusies toreiz, oktobrī, meistara nozušanas laikā, bija pilnīgi izlīdzinājusies. Izgaisa arī dzeltenīgās ēnas ap deniņiem un tik tikko manāmās krunciņas pie acīm. Vaigiem atgriezās agrākais vienmērīgais sār­tums, piere kļuva gaiša un gluda, bet safrizētās cirtas iztaisnojās.

Uz trisdesmitgadīgo Margaritu, aizrautīgos smieklos atseg­dama zobus, no spoguļa raudzījās gadu divdesmit veca sieviete ar tumšiem, no dabas cirtainiem matiem.

Izsmējusies Margarita aši nometa halātu, pagrāba saujā tauko, gaisīgo krēmu un sāka ar to sparīgi ieziest visu augumu. Pēc tam pēkšņi, it kā būtu izrauta skabarga, deniņos mitējās sāpe, kas bija mocījusi visu vakaru pēc tikšanās Aleksandra dārzā, roku un kāju muskuļos ielija spēks, un Margaritas ķermenis zaudēja svani.

Viņa palēcās un tā ari palika gaisā ne visai augstu virs paklāja, pēc tam viņu lēnām sāka vilkt lejup — un viņa nolaidās.

— Tas tik ir krĒms! Tas tik ir krēms! — vina iekliedzas un iemetās krēslā.

Ierivēšanās bija pārvērtusi ne tikai viņas ārieni. Tagad viņā visā — līdz pēdējai šūniņai virda prieks un viņu durstija šī prieka sīkās adatiņas. Margarita jutās brīva un atbrīvota no visa. Turklāt viņa skaidri saprata, ka šārīta nojauta nav pievīlusi un ka viņa aiziet no šīm mājām un savas līdzšinējās dzīves uz visiem laikiem. Ar iepriek­šējo dzīvi vēl saistīja viena doma — jāizpilda vēl viens vienīgs pēdē­jais pienākums, pirms iesākas kaut kas jauns, neparasts, kas viņu rauj augšup, gaisā. Un viņa joprojām kaila, lidojošā gaitā no guļam­istabas aizskrēja uz vīra kabinetu un, uzdegusi gaismu, metās pie rakstāmgalda. Uz ieplēstās bloka lapas ātri un bez kādiem svītro­jumiem ar zīmuli lieliem burtiem uzrakstīja:

«Piedod man un aizmirsti mani pēc iespējas ātrāk. Es aizeju no Tevis uz visiem laikiem. Nemeklē mani, tam nav nekādas jēgas. Aiz bēdām un posta, kas mani piemeklējis, esmu kļuvusi ragana. Man laiks doties prom. Ardievu. Margarita.»

Ar vieglu sirdi Margarita iešāvās guļamistabā, un tūlīt, ar visādām mantām apkrāvusies, te iedrāzās arī Nataša.Tajā pašā brīdī visas šīs mantas — koka pakaramais ar kleitu, mežģīņotic mutautiņi, zilas zīda kurpes uz liestēm un jostiņa — nogāzās uz grīdas un Nataša izbrīnā sasita rokas.

— Skaista, vai ne, ko? — aizsmakušā balsī skaļi iesaucās Margarita Nikolajevna.

— Kā tad tā? — atpakaļ kāpdamās, čukstēja Nataša. — Kā jums tas izdodas, Margarita Nikolajevna?

— Krēms! Tikai krēms un nekas cits, — atbildēja Margarita, rādīdama uz mirdzošo, zeltīto kārbiņu un grozīdamās spoguļa priekšā.

Aizmirsusi par nosviestajām, saburzītajām mantām, Nataša pie­skrēja pie trimo un kārām, alkatīgām acīm skatījās uz to krēma drusciņu, kas vēl bija palikusi. Viņas lūpas kaut ko čukstēja. Viņa atkal pagriezās pret Margaritu un noteica ar tādu kā pielūgsmi:

— Āda! Kāda jums āda! Jūsu āda taču izstaro gaismu, Margarita Nikolajevna! — Bet tad viņa atjēdzās, pieskrēja pie nomestās kleitas, pacēla un sāka purināt nost putekļus.

— Metiet prom! — Margarita viņai sauca. — Pie velna, metiet visu prom! Kaut gan ne, paņemiet sev par piemiņu! Es jums nopietni saku — ņemiet par piemiņu! Ņemiet visu, kas ir šinī istabā!

Nataša kā nojukusi nekustīgi stāvēja un labu brīdi blenza uz Margaritu, tad metās ap kaklu skūpstīdama, saukdama:

— Kā atlass! Jūs izstarojat gaismu! Kā atlass! Un uzacis, kādas uzacis!

— Ņemiet visas lupatas, visas smaržas un sabaziet savā lādē, noslēpiet, — kliedza Margarita, — tikai dārglietas neņemiet, sacīs, ka esat zagusi!

Nataša pagrāba klēpī, kas pagadījās — kleitas, kurpes, zeķes un veļu, un izdrāzās no guļamistabas.

Šajā brīdī no šķērsielas viņas puses pa atvērtu logu izlauzās un sāka dārdēt elegants valsis un nosprauslojās pie vārtiem piebrau­kusi mašīna.

— Tūlīt zvanīs Azazello! — klausīdamās valsī, kas brāzās šķērs­ielā, skaļi teica Margarita. — Tūlīt viņš piezvanīs! Bet ārzemnieks nav bīstams. Jā, tagad es zinu, ka viņš nav bīstams.

Mašīna pie vārtiem norūcās un aizbrauca. Noklaudzēja vārtiņi, uz plāksnēm noklātā celiņa atbalsojās soļi.

«Nikolajs Ivanovičs, pazīstu pēc gaitas,» nodomāja Margarita, «vajadzētu uz atvadīšanos uzrikot kaut ko jautru un interesantu.»

Margarita parāva aizkaru malā un sāniski apsēdās uz palodzes, aptverdama ar rokām ceļgalu. Mēness gaisma krita uz viņas pro­filu no labās puses. Margarita pavērsa seju pret mēnesi un sataisīja dziļdomīgu un poētisku sejas izteiksmi. Soļi vēl divreiz noklaudzēja un tad pēkšņi noklusa. Vēl mirkli patīksminājusies par mēnesi un pieklājības pēc dziļi nopūtusies, Margarita paskatījās dārzā un patiešām tur ieraudzīja Nikolaju Ivanoviču, kurš dzīvoja šīs pašas mājas apakšstāvā. Spoža mēness gaisma lija pār Nikolaju Ivanoviču. Viņš sēdēja uz soliņa, taču pēc visa bija redzams, ka sēdēt viņš nav taisījies. Pensnejs sašķiebies, portfelis rokās sažņaugts.

— A, sveicināti, Nikolaj Ivanovič, — skumīgā balsī teica Margarita, — labvakar! No sanāksmes?

No Nikolaja Ivanoviča puses atbildes nebija.

— Bet es, — vairāk uz dārza pusi izliekdamās, turpināja Margarita, — kā redzat, sēžu viena pati, garlaikojos, skatos uz mēnesi un klausos valsi.

Ar kreiso roku Margarita uz deniņiem pieglauda matu sprogu un pēc tam dusmīgi sacīja:

— Tas nav pieklājīgi, Nikolaj Ivanovič! Galu galā cs taču esmu dāma! Es ar jums runāju, bet jūs man neatbildat — tas ir bezkaunīgi!

Nikolajs Ivanovičs, kurš mēness gaismā bija redzams līdz pēdējai podziņai uz pelēkās vestes, līdz pēdējam matiņam gaišajā ķīļbārdiņā, piepeši tramīgi pasmaidīja, piecēlās no soliņa un, laikam jau aiz apjukuma galīgi zaudējis galvu, nevis noņēma platmali, bet pamāja ar izstieptā rokā paceltu portfeli un pieliecās ceļgalos, kā taisīdamies dancot.

— Ak, cik jūs esat garlaicīgs tips, Nikolaj Ivanovič, — teica Margarita, — vispār jūs visi man esat tā noriebušies, ka man trūkst vārdu, un es esmu tik laimīga, ka šķiros no jums! Ejiet pie visiem velniem!

Šinī brīdī Margaritai aiz muguras guļamistabā nogranda tele­fona zvans. Aizmirsusi par Nikolaju Ivanoviču, Margarita nospur- dza no palodzes un paķēra klausuli.

— Šeit Azazello, — klausulē teica.

— Mīļais, mīļais Azazello! — Margarita iekliedzās.

— Ir laiks! Lidojiet! — teica Azazello, un varēja just, ka Margaritas līksmais un neviltotais satraukums sagādā viņam prieku. — Kad lidosit pāri vārtiem, nokliedziet: «Neredzama!» Pariņķojiet virs pilsētas, lai pierastu, un pēc tam taisni uz dienvidiem, prom no pilsētas, tieši uz upi. Jūs gaida!

Margarita nolika klausuli, un tūdaļ blakus istabā kaut kas no- klumburēja un sāka dauzīties pie durvīm. Margarita atvēra, un guļamistabā iedancoja grīdas birste ar sariem uz augšu. Ar kātu tā bungoja pret grīdu, spārdījās un dikti grasījās uz loga pusi.

Margarita aiz sajūsmas iespiedzās un uzmetās jāšus uz birstes. Tikai tagad jātniecei ienāca prātā, ka viņa satraukumā aizmirsusi apģērbties. Viņa pielēkšoja pie gultas un pagrāba pirmo, kas paga­dījās pa rokai, — gaišzilu naktskreklu. Noplandījusi to kā karogu, viņa izlidoja pa logu. Un valsis pār dārzu ieskanējās spalgāk.

No loga Margarita slīdēja lejup un ieraudzīja Nikolaju Ivanoviču. Tas kā sastindzis sēdēja uz sola un apmulsis klausījās, kas tie par trokšņiem un klaigām mājas augšējā stāva iemītnieku apgaismotajā guļamistabā.

— Ardievu, Nikolaj Ivanovič! — dancodama viņa priekšā, nokliedza Margarita.

Tas novaidējās un virzījās pa solu tālāk, nogrūzdams zemē savu portfeli.

— Ardievu — un uz visiem laikiem! Es lidoju projām, — Margarita kliedza, pārmākdama valsi. Tajā pašā mirklī viņa aptvēra, ka krekliņš ir gluži lieks, un, baisi smiedamās, uzmauca to Nikolajam Ivanovičam galvā. Nikolajs Ivanovičs, vairs neko neredzēdams, nožāvās uz celiņa ķieģeļiem.

Margarita pēdējoreiz atskatījās uz māju, kurā tik ilgi bija cietusi, un vizmojošajā logā ieraudzīja Natašas izbrīnā izķēmoto seju.

— Ardievu, Nataša! — Margarita nokliedza, parāva birsti augšup. — Neredzama, neredzama, — viņa kliedza vēl skaļāk, kad viņai sejā jau sitās kļavas zari, kad viņa jau bija virs vārtiem un tūlīt ari virs ielas. Viņai līdzi aiztraucās galīgi prātu zaudējušais valsis.