Meistars un Margarita

2. nodaļa PONCIJS PILĀTS

Baltā, asinssarkani oderētā apmetnī, šļūcošā kavalērista gaitā pavasara mēneša nīzāna četrpadsmitās dienas agrā rītā slēgtā kolonādē, kas atradās starp Hēroda Lielā pils diviem spārniem, iznāca Jūdu zemes prokurators Poncijs Pilāts.

Par visu vairak uz pasaules prokurators nevarēja ciest rožu eļļas smaržu, un viss tagad vēstīja nelabu dienu, jo šī smarža proku- ratoru bija sākusi vajāt jau kopš ritausmas. Prokuratoram šķita, ka rožu aromāts nāk no palmām un cipresēm dārzā, ka ādas un kon­voja smaržai picjaucas tā nolādētā — no rozēm. No piebūvēm pils viņā galā, kur bija izvietojusies ar prokuratoru reizē uz Jerušalajimu atnākusi Divpadsmitā Zibenīgā leģiona pirmā kohorta, caur dārza augšējo laukumu kolonādē ieplūda dūmi, liecinot, ka pavāri cen- tūrijās jau sākuši gatavot pusdienas, bet dūmu rūgtenumam klāt jaucās arvien tā pati taukā smarža — no rozēm. 0-, dievi, dievi, par ko jūs mani sodāt?

«Jā, šaubu nav! Atkal klāt nepieveicamā, briesmīgā slimība hemikrānija, no kuras sāp puse galvas. Pret to nav līdzekļa, un no tās nav glābiņa. Pamēģināšu galvu nekustināt.»

Uz mozaīkas grīdas pie fontāna jau bija sagatavots krēsls, un prokurators, ne uz vienu nepaskatījies, atlaidās tur un pastiepa roku sānis.

Sekretārs iztapīgi ielika šajā rokā pergamenta gabalu. Viebda­mies no sāpēm, pusšķielējot prokurators pavirši pārlaida skatienu uzrakstītajam, atdeva pergamentu atpakaļ sekretāram un ar grūtībām izrunāja:

— Aizturētais no Galilcjas? Vai tetrarham lieta ir sūtīta?

— Jā, prokurator, — atbildēja sekretārs.

— Un ko viņš?

»

— Viņš savu slēdzienu rakstīt atteicās un Sinedrija nāves spriedumu atsūtīja jums apstiprināšanai.

— Ievediet apsūdzēto!

Un tūlīt no darza laukuma uz balkona zem kolonnām divi leģio­nāri ieveda un nostādīja prokuratora krēsla priekšā gadus divdesmit septiņus vecu cilvēku. Viņš bija ģērbies vecā, saplēstā, gaišzilā hitonā. Galvu sedza balts apsējs, ap pieri bija siksniņa, bet rokas — sasietas aiz muguras. Zem kreisās acs cilvēkam bija liels zilums, lūpu kaktiņā — noskrambājums ar sakaltušām asinīm. Atvestais skatījās uz prokuratoru ar tramīgu ziņkāri.

Bridi paklusējis, prokurators klusu jautāja aramiešu valodā:

— Tad tu esi tas, kurš visus kūdīja uz Jerušalajimas tempļa noplēšanu?

Prokurators sēdēja kā sastindzis, tik tikko kustējās vienīgi viņa lūpas, kad vajadzēja izrunāt vārdus. Kā sastindzis prokurators bija tādēļ, ka baidījās pakustināt savu elles sāpēs liesmojošo galvu.

Cilvēks ar sasietajām rokām paliecās mazlietiņ uz priekšu un sāka runāt:

— Labais cilvēk! Tici man…

Bet prokurators, joprojām nekustēdamies un nemaz nepaaug­stinot balsi, tūlīt viņu pārtrauca:

— Es būtu tas, ko tu sauc par labu cilvēku? Tu maldies, Jerušalajimā visi čukstas par mani, ka es esot nikns briesmonis, un tā ir tīra patiesība, — un tikpat monotoni piebilda: — Centurionu Zurkkāvi pie manis!

Visiem šķita, ka balkonā satumst, kad par Zurkkāvi iesauktais sevišķās centūrijas komandieris Marks nostājās prokuratora priekšā.

Žurkkāvis bija galvas tiesu garāks par visiem leģionāriem un tik platiem pleciem, ka pilnīgi aizsedza sauli, kas vēl nebija necik augstu pakāpusies.

Prokurators centurionu uzrunāja latīniski:

— Noziedznieks sauc mani par «labo cilvēku». Izvediet viņu ārā uz brītiņu, paskaidrojiet viņam, kā vajag ar mani runāt! Tikai nekropļojiet!

Visi, atskaitot nekustīgo prokuratoru, ar skatieniem pavadīja Marku Žurkkāvi, kas pameta ar roku arestētajam, lai tas seko viņam.

Žurkkāvim vispār skatījās pakaļ, lai kur viņš parādījās, viņa augu­ma dēļ, bet tie, kas viņu redzēja pirmoreiz, skatījās pakaļ arī izkrop­ļotās sejas dēļ: viņam bija ar ģermāņu kara vāli sadragāts deguns.

Marka smagie zābaki nodunēja pa mozaīku, sasaistītais klusu, bez skaņas sekoja viņam, kolonādē iestājās pilnīgs klusums, un varēja dzirdēt, kā dūdo baloži dārza laukumā pie balkona un kā fontānā ūdens dzied savu noslēpumaino, patīkamo dziesmu.

Prokuratoram sagribējās piecelties, pabāzt deniņus zem strūk- las un tā palikt. Bet viņš zināja, ka ari tas viņam nepalīdzēs.

Izvedis arestēto dārzā ārpus kolonnām, Zurkkāvis izņēma pie bronzas statujas stāvošajam leģionāram no rokām pātagu, drusku atvēzās un iesita arestētajam pa pleciem. Centuriona kustība bija pavisam viegla, taču sasaistītais uzreiz nogāzās kā nopļauts, viņam aizcirtās elpa, seja nobālēja un acīs izdzisa sajēga. Marks ar kreiso roku uzrāva nokritušo augšā tikpat kā tukšu maisu, nostādināja uz kājām un, aramiešu vārdus kropļodams, caur degunu ierunājās:

— Romas prokuratoru saukt — valdītājs! Citus vārdus nerunāt! Mierā stāvēt! Tu mani saprast, vai es tevi sist?

Arestētais sagrīļojās, bet tad saņēmās, seja atguva krāsu, viņš ievilka elpu un atbildēja piesmakušā balsī:

— Es tevi sapratu. Nesit mani!

Pēc brīža viņš atkal stāvēja prokuratora priekšā.

Ierunājās neizteiksmīga, slima balss:

— Vārds?

— Mans? — arestētais steidzīgi atsaucās, ar visu savu būtni izteikdams gatavību atbildēt pēc būtības, neizraisīt naida uzplūdus vēlreiz.

Prokurators klusām teica:

— Mans man ir zināms. Neizliecies muļķāks, nekā esi! Tavs.

— Ješua. — ātri atbildēja arestants.

— Pievārds ir?

— Ha-Nocri.

— Kur dzimis?

— Gamalas pilsētā, — arestants atbildēja, mādams ar galvu, ka tur, kaut kur tālu, no viņa pa labi, ziemeļos, ir tāda pilsēta Gamala.

— Kādu asinu?

— Es skaidri nezinu, — arestētais žirgti atbildēja, — savus vecākus es neatceros. Man teica, ka tēvs esot bijis sīrietis…

— Kur tu pastāvīgi dzīvo?

— Man nav pastāvīgas dzīvesvietas, — kautrīgi atbildēja arestants, — es ceļoju no pilsētas uz pilsētu.

— To var pasacīt īsāk, vienā vārdā — klaidonis, — teica proku­rators un jautāja: — Radinieki ir?

— Nav neviena. Es esmu viens pats.

— Lasīt māki?

— Jā.

— Bez aramiešu valodas vēl kādu proti?

— Protu. Grieķu.

Pietūkušais plakstiņš pacēlās, sāpju dūmakas aizplīvurota acs uzlūkoja arestēto. Otra acs palika ciet.

Pilāts ierunājās grieķiski:

— Tātad tu taisījies noplēst templi un aicināji uz to arī citus?

Arestants atkal atdzīvojās, viņa acis vairs nepauda izbailes, un

viņš grieķiski iesāka:

— Es, lab… — un atkal acīs pazibēja šausmas, jo viņš tik tikko nepārteicās, — es, valdītāj, nekad savā dzīvē neesmu gatavojies plēst templi un nevienu neesmu pierunājis uz tādu bezjēdzīgu soli.

Sekretāra sejā pavīdēja izbrīns, viņš pacēla galvu no zemā gal­diņa, pār kuili bija pārkņupis, liecību pierakstīdams, bet tūlīt atkal noliecās pār savu pergamentu.

— Uz svētkiem šajā pilsētā salasās milzums dažādu ļaužu. Ir starp viņiem magi, astrologi, pareģi un slepkavas, — monotoni runāja prokurators, — bet pagadās ari meļi. Tu, piemēram, esi melis. Skaidri uzrakstīts: kūdījis noplēst templi. Cilvēki to apliecina.

— Tic labie cilvēki… — arestants ierunājās un, steidzīgi pie­bildis «valdītāj», turpināja: — Neko nav mācījušies un ir sajaukuši visu, ko es teicu. Es vispār sāku baidīties, ka šis sajukums var turpināties ļoti ilgu laiku. Un viss tādēļ, ka viņš nepareizi pieraksta manis teikto.

Iestājās klusums. Tagad abas slimās acis ar smagu skatienu raudzījās uz arestantu.

— Atkārtoju tev vēlreiz, bet tā nu ir pēdējā reize: beidz izlikties par prātā jukušu, noziēdzniek, — labsirdīgi un monotoni sacīja Pilāts, — tevis teiktā nav pierakstīts daudz, bet ar to pašu pietiek, lai tevi pakārtu.

— Nē, nē, valdītāj, — viss sasprindzis no vēlēšanās pārliecināt, teica arestētais, — staigā man pakaļ viens tāds ar āžādas perga­mentu rokā un nepārtraukti raksta. Bet es vienreiz ieskatījos tajā pergamentā, un mani pārņēma šausmas. Itin nekā no visa, kas pierakstīts, es neesmu teicis. Es lūdzos viņu: sadedzini, Dieva dēļ, savu pergamentu! Bet viņš izrāva to man no rokām un aizbēga.

— Kas viņš tāds ir? — ar riebuma pieskaņu pajautāja Pilāts un pataustīja deniņus ar roku.

— Lcvijs Matejs, — labprāt paskaidroja arestants, — viņš bija nodokļu piedzinējs, un es viņu pirmoreiz satiku uz ceļa Betvagā pie vīģu dārza, un mēs aprunājāmies. Sākumā viņš izturējās pret mani ar lielu nepatiku un pat apvainoja mani, tas ir, domāja, ka apvainojis, nosaukdams mani par suni, — te arestants iesmējās, — es perso­niski neredzu šajā zvērā nekā tik slikta, lai apvainotos jau par vārdu vien…

Sekretārs pārstāja rakstīt un uzmeta izbrina pilnu skatienu ne arestētajam, bet prokuratoram.

— …tomēr, paklausījies manī, viņš sāka atmaigt, — Ješua turpināja, — beidzot nosvieda naudu uz ceļa un teica, ka ceļos kopā ar mani…

Pilāts iesmējās ar vienu sejas pusi, atņirdza dzeltenus zobus un, pazvēlies ar visu ķermeni pret sekretāru, sacīja:

— 0, Jcrušalajima! Ko tikai tajā nedabū dzirdēt! Nodokļu piedzi­nējs, jūs dzirdējāt, sviež naudu uz ceļa!

Nesaprazdams, ko uz to lai atbild, sekretārs sataisīja tādu pašu smaidu kā Pilāts.

— Bet viņš teica, ka no šī brīža naudu nicina, — tā Ješua izskaidroja Levija Mateja dīvaino rīcību un piebilda: — Un no tā laika viņš ir mans pavadonis.

Joprojām ņirgdams, prokurators paskatījās uz arestēto, pēc tam uz sauli, kas nerimtīgi cēlās augšup pār hipodroma zirgu statujām, tālu lejā pa labi, un pēkšņi — ar smagu sirdi mokoši nodomāja, ka visvienkāršāk būtu bijis patriekt no balkona šo savādo noziedznieku ar vienu pašu vārdu: «Pakārt.» Patriekt ari konvoju, doties prom no kolonādes uz pili, pavēlēt aizkārt logus, nozveltics guļasvietā, pieprasīt aukstu ūdeni, žēlabainā balsī pasaukt suni Bangu un pasūdzēties viņam par hemikrāniju. Un prokuratora slimajā galvā pēkšņi pazibēja vilinoša doma par indi.

Viņš ar duļķainām acīm skatījās uz arestēto un kādu laiciņu klusēja, mokoši pūlēdamies atcerēties, kāpēc šajā nežēlīgās Jerušalajimas rīta saules tveicē viņa priekšā stāv arestants ar sitienu saķēmotu ģīmi un kādi nevienam nevajadzīgi jautājumi viņam būs vēl jāuzdod.

— Levijs Matejs? — aizsmakušā balsī jautāja slimais un aizvēra acis.

— Jā, Levijs Matejs, — līdz viņa ausīm nonāca augstā un viņu spīdzinošā balss.

— Bet ko tu tomēr par templi teici pūlim uz tirgus laukuma?

Atbildētāja balss, šķita, dur Pilātam tieši deniņos, un šī ļoti

mokošā balss sacīja:

— Es, valdītāj, teicu, ka sabruks vecās ticības templis un pacel­sies jauns patiesības templis. Tieši tā es teicu, lai būtu saprotamāk.

— Bet kāpēc tev, klaidoni, tirgū jāmusina tauta, stāstot tai par patiesību, no kuras tu neko nesaproti? Kas tad ir patiesība?

Un tad prokurators nodomāja: «0, mani dievi! Es jautāju to, kas tiesā nemaz nav vajadzīgs… Mans prāts man vairs neklausa…» Un atkal viņam parēgojās trauks ar tumšu šķidrumu. «Indi, dodiet man indi!»

Un no jauna viņš izdzirda balsi:

— Patiesība vispirms ir tāda, ka tev sāp galva un sāp tik stipri, ka tu gļēvulīgi domā par nāvi. Tev ne vien nav spēka runāt ar mani, tev pat ir grūti uz mani skatīties. Tagad es nejauši izrādos tavs bende — un tas mani sarūgtina. Tu pat nespēj domāt un sapņo vienīgi par to, lai atnāktu tavs suns, acīmredzot vienīgais radījums, kam tu esi pieķēries. Bet tavas mocības tūlīt beigsies, sāpes pāries.

Sekretārs iepleta acis uz arestantu un nepabeidza iesākto vārdu.

Pilāts ar mocekļa acīm paskatījās uz arestantu un ieraudzīja, ka saule jau ir pacēlusies diezgan augstu pār hipodromu, ka viens

stars jau iespraucies kolonādē un lien pie Ješuas nošķiebtajām sandalēm un ka tas no saules vairās.

Prokurators piecēlās, saspieda galvu ar rokām, un viņa dzelte­nīgajā, skūtajā sejā bija lasāmas šausmas. Taču tūlīt ar savu gribu viņš tās apvaldīja un nosēdās.

Arestants pa to laiku runāja tālāk, bet sekretārs vairs neko nepierakstīja, tikai, izstiepis kaklu kā zostēviņš, centās nepalaist garām nevienu vārdu.

— Redzi nu, viss ir cauri, — teica arestētais, labvēlīgi uz Pilātu skatīdamies, — un es par to esmu ārkārtīgi priecīgs. Es, valdītāj, tev ieteiktu pamest uz kādu laiciņu pili un paiet kājām kaut kur tepat, kaut vai pa Eļļas kalna dārziem. Negaiss būs, — arestants pagriezās, piemiedzis acis, paskatījās saulē, — vēlāk, uz vakarpusi. Pastaiga tev stipri nāktu par labu, bet es tevi ar lielāko prieku pava­dītu. Man ienāca galvā šādas tādas jaunas domas, kuras, kā man šķiet, varētu tev likties interesantas — jo vairāk tāpēc, ka tu atstāj ļoti gudra cilvēka iespaidu.

Sekretārs nobālēja līdz nāvei, un viņa pergamenta rullis nokrita zemē.

— Nelaime ir tā, — neviena netraucēts, sasaistītais turpināja, — ka tu esi pārāk noslēgts un galīgi zaudējis ticību cilvēkiem. Nevar, tu taču piekritisi, visu savu pieķeršanos veltīt vienīgi sunim. Tava dzīve ir nabadzīga, valdītāj. —Te runātājs atļāvās pasmaidīt.

Sekretārs tagad domāja tikai par vienu — ticēt vai neticēt savām ausīm. Bija jātic. Pēc tam viņš centās iedomāties, kādā tieši formā izpaudīsies ātri iekaistošā prokuratora dusmas pēc arestētā nedzir­dētās bezkaunības. Bet to iedomāties sekretārs nespēja, kaut gan prokuratoru pazina labi.

Tad prokurators čerkstošā un piesmakušā balsī latīņu valodā teica:

— Atraisiet viņam rokas!

Viens no konvoja leģionāriem piesita ar pīķi pie zemes, atdeva to otram, lai patur, pats piegāja pie arestanta un atraisīja virves. Sekretārs pacēla pergamenta rulli, nolēma pagaidām neko nepie­rakstīt un ne par ko nebrīnīties.

— Atzīsties, — grieķu valodā klusi jautāja Pilāts, — tu taču esi izcils ārsts?

— Nē, prokurator, .ārsts es neesmu, — arestants atbildēja, ar baudu berzēdams virvju nospiesto un uztūkušo tumši sarkano delnu.

Pilāts, skatīdamies caur pieri, ar skatienu ieurbās arestantā, šajās acīs vairs nebija duļķu, tajās bija atgriezušās visiem pazīstamās dzirkstelītes.

— Es tev nepajautāju. — teica Pilāts, — varbūt tu arī latīņu valodu proti?

— Jā, protu, — arestants atbildēja.

Pilāta dzeltenīgie vaigi piesarka, un viņš jautāja latīniski:

— Kā tu zini, ka es gribēju pasaukt suni?

— Ļoti vienkārši, — arestants latīniski atbildēja, — tu kustināji roku, — arestants atkārtoja Pilāta žestu, — it kā gribētu noglaudīt, un lūpas…

— Jā, — teica Pilāts.

Visi brīdi paklusēja, pēc tam Pilāts uzdeva jautājumu grieķiski:

— Tātad tu esi ārsts?

— Nē, nē, — žirgti atbildēja arestants, — tici man, ka ārsts es neesmu.

— Nu labi. Ja reiz gribi to paturēt noslēpumā, paturi. Ar tavu lietu tieša sakara tam nav. Tātad tu apgalvo, ka neesi aicinājis no­plēst… vai nodedzināt, vai kaut, kā citādi iznīcināt templi?

— Es, valdītāj, atkārtoju, ka neesmu nevienu aicinājis uz tamlī­dzīgu rīcību. Vai tad es izskatos pēc jukuša?

— Jā, jā, pēc jukuša tu neizskaties, — klusu atbildēja prokura­tors un kaut kā drausmi pasmaidīja, — nu tad apzvēri, ka tā nebija!

— Pie kā tu gribi lai es zvēru? — kā atdzīvojies jautāja atraisītais.

— Nu, kaut vai pie tavas dzīvības, — atbildēja prokurators, — ir īstā reize pie tās zvērēt, jo tā karājas mata galā, neaizmirsti to.

— Varbūt tu domā, ka tu viņu tur pakarināji, valdītāj? — jautāja arestants. — Ja tā, tad tu ļoti maldies.

Pilāts nodrebēja un atbildēja caur zobiem:

— Es vaiai šo matu pārgriezt.

— Un arī te tu kļūdies, — gaiši smaidīdams un ar roku no saules sargādamies, iebilda arestants, — tu taču piekritīsi, ka matu pārgriezt var droši vien tikai tas, kurš pakarinājis?

— Nu, nu, — smaidīdams teica Pilāts, — tagad es vairs nešau­bos, ka Jerušalajimas dīkdieņi tiešām staigāja tev pakaļ. Es redzu, ka tu neesi uz mutes kritis. Starp citu, saki man — vai tas ir tiesa, ka Jerušalajimā tu esot ieradies pa Sūzu vārtiem jāšus uz ēzeļa, salašņu pūļa pavadībā un viņi klaigājuši tev slavinājumus kā pra­vietim? — Un prokurators norādīja uz pergamenta rulli.

Arestants neizpratnē paskatījās uz prokuratoru.

— Valdītāj, bet man taču ēzeļa nemaz nav, — viņš teica. — Es ierados Jerušalajimā tiešām pa Sūzu vārtiem, bet kājām, mani pava­dīja viens pats Levijs Matejs, un neviens man neko nekliedza, jo tad Jerušalajimā neviens mani nepazina.

— Vai tu pazīsti, — Pilāts turpināja, acis no arestanta nenovērs­dams, — Dismasu un vēl otru — Hestasu, un trešo — Barabu?

— Šos labos cilvēkus es nepazīstu, — arestants atbildēja.

— Patiešām?

— Patiešām.

— Bet tagad paskaidro man — kāpēc tu visu laiku saki «labie cilvēki»? Varbūt tu visus tā sauc?

— Visus, — atbildēja arestants, — ļaunu cilvēku uz pasaules nemaz nav.

— Pirmoreiz dzirdu, — nosmīnēja Pilāts, — bet varbūt es par maz pazīstu dzīvi. Tālāko varat nepierakstīt, — šos vārdus viņš teica sekretāram, kurš tāpat jau neko nerakstīja, un atkal pievērsās arestantam. — Tu to kaut kādā grieķu grāmatā izlasīji?

— Nē, pats savā prātā izdomāju.

— Un tu to sludini? -Jā.

— Bet, piemēram, centurions Marks, viņš ir iesaukts par Žurk- kāvi; viņš ari ir labs?

— Jā, — arestants atbildēja, — tiesa gan, viņš ir nelaimīgs. Kopš tā laika, kad labi cilvēki viņu izkropļoja, viņā iemājojuši nejūtīgums un cietsirdība. Interesanti būtu zināt, kas viņu sakropļoja.

— Es tev to labprāt pateikšu, — Pilāts atsaucās, — jo pats biju visa tā liecinieks. Labi ļaudis metās viņam virsū kā suni lācim. Germāņi grāba viņu aiz kakla, aiz rokām, aiz kājām. Kājnieku manipuls bija iekļuvis maisā, un, ja no flanga nebūtu izcirtusi ceļu kavalērijas turma, kuru es komandēju, tev, filozof, ar Zurkkāvi parunāt nebūtu iznācis. Tas notika kaujā pie Idistavizo, Jaunavu Ielejā.

— Ja ar viņu parunātu, — negaidīti sapņaini noteica arestants, — viņš stipri pārmainītos.

— Es gan domāju, — atsaucās Pilāts, — ka maz prieka tu sagādātu leģiona legātam, ja tev ienāktu prātā runāt ar kādu no viņa virsniekiem vai kareivjiem. Starp citu, par laimi, tas arī nenotiks, un pirmais, kas par to parūpēsies, būšu es.

Tajā brīdī kolonādē iešāvās bezdelīga, apmeta loku zem zeltīta­jiem griestiem, nospurdza lejup, ar aso spārnu tik tikko neskardama nišā stāvošās bronzas statujas seju, un nozuda aiz kolonnas kapiteļa. Iespējams, ka viņa tur gribēja vīt ligzdu.

Pa bezdelīgas lidojuma laiku prokuratora tagad jau skaidrajā un vieglajā galvā izveidojās formula. Tā bija tāda: valdītājs izskatīja kle­jojošā filozofa Ješuas, pievārdā Ha-NoСri, lietu un nozieguma sastāvu tajā neatrada. It īpaši neatrada ne mazākā sakara starp Ješuas rīcību un nesen Jerušalajimā notikušajām nekārtībām. Klejojošais filozofs izrādījās garīgi slims. Sakarā ar to nāves sodu, ko Mazais Sinedrijs piespriedis Ješuam, prokurators neapstiprina. Bet, tā kā bezprātīgās un utopiskās Ha-Nocri runas var būt par iemeslu nemieriem Jerušalajimā, prokurators izsūta Ješuu no Jerušalajimas un iesloga viņu Stratonas Cēzarejā, tas ir, tieši tur, kur atrodas prokuratora rezidence.

Atlika visu to nodiktēt sekretāram.

Bezdelīgas spārni nošvirkstēja prokuratoram virs pašas galvas, putns metās uz fontāna pusi un izlidoja brīvībā. Prokurators pacēla acis uz arestantu un ieraudzīja, ka blakus tam saulē aizdegas putekļu stabs.

— Par viņu vairāk nekā nav? — Pilāts jautāja sekretāram.

— Diemžēl ir, — negaidīti atbildēja sekretārs un pasniedza Pilātam vēl vienu pergamenta gabalu.

— Kas tur vēl varētu būt? — Pilāts jautāja un sarauca pieri.

Kad pasniegtais pergaments bija izlasīts, prokuratora seja vēl

vairāk pārmainījās. Vai nu tumšas asinis pieplūda kaklam un sejai, vai bija cits kāds iemesls, taču viņa āda zaudēja savu dzeltenīgumu, nobrūnēja un acis iekrita dobumos.

Arī pie tā droši vien vainīgas bija deniņos sakāpušās un dauzī­ties sākušās asinis, jo prokuratoram kaut kas notika ar redzi. Viņam izlikās, ka arestanta galva aizpeld kaut kur projām un tās vietā uzrodas jauna. Uz šīs plikās galvas bija zelta kronis ar retiem žuburiem, uz pieres bija ādā iegrauzusies ar smēri saziesta brūce, bezzobainā mute bija iekritusi un kaprīzā apakšlūpa atkārusies. Pilātam šķita, ka izgaisušas balkona sārtās kolonnas un Jeruša- lajimas jumti tālumā, lejā aiz dārza, un visu apņēmusi apkārtējo dārzu biezā, mūžam zaļā lapotne. Arī ar dzirdi notika kaut kas dīvains — it kā tālumā klusi un draudīgi ieskanētos taures un ļoti skaidra, nazāla balss augstmanigi stieptu vārdus: «Likums par majestātes apvainošanu…»

Sāka auļot domas — īsas, nesakarīgas un neparastas: «Man beigas!» — pēc tam: «Mums beigas!…» Un viena starp tām pavisam bezjēdzīga: par kaut kādu neizbēgamu un nolemtu nemirstību — kam?! — turklāt šī nemirstība izraisīja neciešami sāpīgas skumjas.

Pilāts saspringa, atbrīvojās no redzējuma, atkal skatījās uz balkonu, un atkal viņa priekšā bija arestanta acis.

— Paklausies, Ha-Nocri, — prokurators ierunājās, dīvaini skatī­damies uz Ješuu, prokuratora seja bija barga, bet acis pilnas satrau­kuma, — vai tu kaut kad kaut ko esi runājis par lielo cēzaru? Atbildi! Esi?… Vai… ne… esi? — Pilāts pastiepa «ne» drusku vairāk, nekā tas tiesā pienākas, un ar skatienu sūtīja Ješuam kaut kādu domu, it kā gribēdams to iedvest arestantam.

— Taisnību runāt ir viegli, — arestants noteica.

— Man nav jāzin, — nospiestā un niknā balsī atsaucās Pilāts, — vai tev ir patīkami vai nepatīkami teikt taisnību. Tev to nāksies teikt. Bet, pirms runā, apsver katru vārdu, ja negribi ne tikai neiz­bēgamu, bet arī mokošu nāvi!

Nevienam nav zināms, kas bija noticis ar Jūdu zemes prokura­toru, bet viņš atļāvās pacelt roku, it kā no saules stara vairīdamies, un aiz šīs rokas kā aiz vairoga dot ar acīm kaut kādu mājienu arestantam.

— Tātad, — viņš teica, — atbildi — vai tu pazīsti Jūdasu no Kirjatas un ko tieši tu viņam teici, ja vispār ko teici, par cēzaru?

— Tas bija tā, — arestants labprāt sāka stāstīt, — aizvakar vakarā pie tempļa es iepazinos ar vienu jaunu cilvēku, kurš teica, ka esot Jūdass no Kirjatas pilsētas. Viņš uzaicināja mani pie sevis mājās Lejas Pilsētā un uzcienāja…

— Labs cilvēks? —jautāja Pilāts, un velnišķīga uguns nozibsnija

vina acīs. »

— Ļoti labs un zinātkārs cilvēks, — arestants apstiprināja, — viņš izrādija milzīgu interesi par manām domām, uzņēma mani ļoti laipni…

— Aizdedzināja eļļas lampiņas… — tādā pašā tonī kā arestants Pilāts piebilda, turklāt acis viņam staroja.

— Jā, — mazliet pabrīnījies, kā prokurators to zina, Ješua turpināja, — lūdza mani izteikt savus uzskatus par valsts varu. Viņu šis jautājums ļoti interesēja.

— Un ko tad tu teici? — jautāja Pilāts. — Vai arī tu atbildēsi, ka esi aizmirsis, ko runāji? — Bet Pilāta tonī jau bija bezcerība.

— Es teicu, — arestants stāstīja, — ka ikviena vara ir vardar­bība pret cilvēkiem un ka pienāks laiks, kad nebūs ne cēzaru, ne citas varas. Cilvēks ieies patiesības un taisnīguma valstībā, kur vispār nekāda vara nebūs vajadzīga.

— Tālāk!

— Tālāk nebija nekā, — teica arestants, — tūlīt saskrēja cilvēki, sasēja mani un aizveda uz cietumu.

Sekretārs, cenzdamies neizlaist nevienu vārdu, ātri švīkāja uz pergamenta.

— Cilvēkiem uz pasaules nav bijis, nav un nekad nebūs diženākas un skaistākas varas par imperatora Tiberija varu! — Pilāta neskanīgā un slimā balss pieņēmās spēkā.

Prokurators nez kāpēc ar nicināšanu paskatījās uz sekretāru un konvoju.

— Un ne jau tev, neprātīgais noziedzniek, par to spriest! — Te Pilāts uzkliedza: — Izvest konvoju no balkona! — Un, pret sek­retāru pagriezies, piemetināja: — Atstājiet mani ar noziedznieku vienatnē, tā ir valsts lieta!

Konvojs pacēla pīķus un, ritmiski soļiem klaudzot, devās no balkona dārzā, bet pēc konvoja aizgāja ari sekretārs.

Kādu laiku klusumu balkonā pārtrauca vienīgi fontāna ūdens dziesma. Pilāts skatījās, kā virs caurulītes uzpūšas ūdens šķīvis, kā tam aplūst malas un sīkās strūkliņās krīt lejup.

Arestants ierunājās pirmais:

— Es redzu, ka ir notikusi kaut kāda nelaime tāpēc, ka esmu runājis ar to jaunekli no Kirjatas. Man, valdītāj, ir tāda nojauta, ka ar vinu notiks kas slikts, un man vina loti žēl.

— Es domāju, — savādi smīnēdams, atbildēja prokurators, — ka ir vēl kaut kas uz pasaules, ko tev vajadzētu pažēlot vairāk nekā Jūdasu no Kirjatas un kam klāsies daudz sliktāk nekā Jūdasam. Tātad Marks Žurkkāvis, salts un pārliecināts bende, un tie ļaudis, kuri, kā es redzu, — prokurators rādīja uz Ješuas sakropļoto seju, — tevi ir situši par taviem sprediķiem, ļauna darītāji Dismass un Hestass, kas kopā ar savu varzu noslepkavoja četrus kareivjus, un beigu beigās nožēlojamais nodevējs Jūdass — visi viņi ir labi cilvēki?

— Jā, — atbildēja arestants.

— Un būs reiz patiesības valstība?

— Būs, valdītāj, — pārliecināti atbildēja Ješua.

— Nekad viņas nebūs! — Pilāts pēkšņi iekliedzās tik bries­mīgā balsī, ka Ješua atlēca sānis. Tāpat pirms daudziem gadiem Jaunavu Ielejā viņš bija kliedzis saviem jātniekiem: «Kapājiet viņus! Kapājiet viņus! Lielais Žurkkāvis ir ķezā!» Viņš vēl vairāk pa­augstināja komandās izbļauto balsi un izkliedza vārdus tā, lai tos

dārzā var dzirdēt: — Noziedznieks! Noziedznieks! Noziedznieks!

Pēc tam, pazeminājis balsi, iejautājās:

— Ješua Ha-Nocri, vai tu tici kaut kādiem dieviem?

— Dievs ir viens, — Ješua atbildēja, — un es viņam ticu.

— Tad lūdz viņu! Kā nākas, lūdz! Vispār, — te Pilātam aizķērās balss, — tas ari nelīdzēs. Sieva tev ir? — nez kāpēc žēlabaini jautāja Pilāts, pats nesaprazdams, kas ar viņu notiek.

— Nē, es esmu viens pats.

— Neciešamā pilsēta, — pēkšņi nomurmināja prokurators, nosku­rinājās, it kā būtu nosalis, un paberzēja rokas, it kā mazgātos. — Ja tevi būtu nodūruši pirms satikšanās ar Jūdasu no Kirjatas, tici man, būtu bijis labāk.

— Bet varbūt tu mani laistu vaļā, valdītāj, — arestants negaidīti palūdza, un viņa balss kļuva tramīga, — es redzu, ka mani grib nobeigt.

Pilāta seja krampjaini sarāvās, viņš pavērsa pret Ješuu iekaisušos, sarkani dzīslotos acu baltumus un teica:

— Nelaimīgais, un tu domā, ka Romas prokurators atlaidīs cilvēku, kurš sacījis to, ko tu teici? 0, dievi, dievi! Vai ari tu ceri, ka esmu ar mieru būt tavā vietā? Es nedomāju tā kā tu! Un klausies: ja no šī brīža tu teiksi kaut pušplēstu vārdu, sāksi ar kādu runāt, tad sargies no manis! Vēlreiz tev atkārtoju: sargies!

— Valdītāj…

— Klusu! — iekliedzās Pilāts, ar satracinātu skatienu pavadī­dams bezdelīgu, kas atkal bija ielidojusi balkonā. — Šurp, pie manis! — Pilāts kliedza.

Kad sekretārs un konvojs bija atgriezušies savās vietās, Pilāts paziņoja, ka apstiprina Mazā Sinedrija pasludināto nāves spriedumu Ješuam Ha-Nocri, un sekretārs pierakstīja Pilāta teikto.

Pēc brīža prokuratora priekšā stāvēja Marks Žurkkāvis. Viņam prokurators pavēlēja nodot noziedznieku slepenā dienesta priekš­niekam reizē ar rīkojumu — nošķirt Ješuu Ha-Nocri no pārējiem no­tiesātajiem un piedraudēt ar bargu sodu slepenā dienesta komandai, ja tā ar Ješuu sarunāsies vai atbildēs uz kādu viņa jautājumu.

Marks deva zīmi, konvojs ap Ješuu saslēdzās un izveda viņu no balkona.

Pēc tam prokuratora priekšā stājās slaids, gaišbārdains skais­tulis, uz krūtīm tam vizuļoja lauvu purni, bruņucepuri rotāja ērgļa spalvas, uz šķēpa portupejas bija zelta sprādzes, apavi ar trīskāršu zoli bija sašņorēti līdz ceļiem un pār plecu pārmests liesmojošs apmetnis. Tas bija leģionu komandējošais legāts. Prokurators viņam pajautāja, kur pašreiz atrodas sebastiešu kohorta. Legāts ziņoja, ka sebastiešu ķēdes aplenkušas laukumu hipodroma priekšā, kur tautai nolasīs spriedumu par noziedzniekiem.

Tad prokurators deva rīkojumu izvēlēties divas ccntūrijas no romiešu kohortas. Vienai no tām Žurkkāvja vadībā vajadzēs kon­vojēt noziedzniekus, vezumus ar nāves soda izpildīšanai vajadzīga­jiem piederumiem un bendes, kad tie dosies uz Kailo Kalnu, un, nonākot tur, piebiedroties ķēdēm augšējā aplenkumā. Otrai jādodas turp tūlīt, lai iežogotu Kailo Kalnu jau tagad. Sim pašam nolūkam, tas ir, Kalna apsardzībai, prokurators lūdza legātu nosūtīt tur kavalērijas palīgpulku — sīriešu ālu.

Kad legāts aizgāja no balkona, prokurators pavēlēja sekretāram, lai tas izsauc šurp uz pili Sinedrija prezidentu, divus tā locekļus un Jerušalajimas tempļa sardzes priekšnieku, un piebilda, ka lūdz to izdarīt tādā veidā, lai pirms apspriedes ar visiem šiem ļaudīm viņš ar prezidentu varētu parunāt vispirms vienatnē.

Prokuratora pavēles tika izpildītas ātri un precīzi, un saule, ar neredzētu niknumu šajās dienās cepinādama Jerušalajimu, vēl nebija sasniegusi savu augstāko punktu, kad pie diviem kāpnes sargājošiem marmora lauvām augšējā terasē satikās prokurators un Sinedrija prezidenta vietas izpildītājs jūdu augstais priesteris Josefs Kāifass.

Dārzā valdīja klusums. Bet, iznākot no kolonādes saules apspīdētajā dārza augšējā laukumā, kur auga palmas ar bais­mīgiem ziloņkājainiem stumbriem, kur prokuratoram pavērās skats uz visu viņam pretīgo Jerušalajimu ar tās gaisa tiltiem, cietokšņiem un — pats galvenais — ar Jerušalajimas templi — šo vārdos neaprakstāmo marmora blāķi, ko sedza nevis jumts, bet zeltītas drakona zvīņas, prokuratora dzirdīgā auss uztvēra dobju ņurdoņu, kura nāca šurp no pilsētas laukuma aiz pils dārza zemāko terašu akmens sienas un kurā pa brižam ielauzās vāji, smalki tādi kā vaidi, kā kliedzieni.

Prokurators saprata, ka uz laukuma jau salasījies nepārskatāms neseno nekārtību satraukts Jerušalajimas iedzīvotāju pūlis, ar nepacietību gaidot sprieduma pasludināšanu, un ka kliedzēji ir nepacietīgie ūdens pārdevēji.

Prokurators vispirms uzaicināja augsto priesteri uz balkona, kur nav tik nežēlīgas tveices, taču Kāifass pieklājīgi atvainojās un paskaidroja, ka nevar to darit. Pilāts uzvilka kapuci pār savu puskailo galvu, un saruna sākās. Saruna noritēja grieķiski.

Pilāts teica, ka Ješuas Ha-Nocri lietu ir izskatījis un nāves spriedumu apstiprinājis.

Tādējādi šodien izpildāmais nāves sods piespriests trim slepkavām: Dismasam, He'stasam, Barabam un vēl tam pašam Jesuam Ha-Nocri. Pirmos divus, kam bija ienācis prātā kūdīt tautu uz dumpi pret cēzaru, saņēma ciet Romas varas iestādes kaujā, par viņiem lemj prokurators, un par tiem šeit nav jārunā. Abus pēdējos, Barabu un Ha-Nocri, ir notvērušas vietējās varas iestādes un notie­sājis Sinedrijs. Saskaņā ar likumu, saskaņā ar paražu vienu no viņiem vajadzēs atlaist brīvībā par godu Lieldienu svētkiem, kuri šodien sākas.

Tātad prokurators grib zināt, kuru no diviem noziedzniekiem Sinedrijs taisās atbrīvot: Barabu vai Ha-Nocri? Kāifass palocīja galvu, apliecinādams, ka jautājums viņam ir skaidrs, un teica:

— Sinedrijs lūdz atbrīvot Barabu.

Prokurators labi zināja, ka augstais priesteris viņam tieši tā atbildēs, bet viņam vajadzēja parādīt, ka tāda atbilde viņā izsauc izbrīnu.

Pilāts to izdarīja ar lielu meistarību. Uzacis viņa augstprātīgajā sejā pacēlās, prokurators ar izbrīnu paskatījās augstajam priesterim taisni acīs.

— Man jāatzīst, ka atbilde mani pārsteidz, — mierīgi ierunājās prokurators, — es baidos, vai te nav kāds pārpratums.

Pilāts paskaidroja. Romas varas iestādes nebūt negrib kaut kā ierobežot vietējo garīgo varas iestāžu tiesības, augstajam priesterim tas ir labi zināms, bet šoreiz notikusi nepārprotama kļūda. Un Romas varas iestādes, saprotams, ieinteresētas, lai kļūda tiktu izlabota.

Patiešām — Barabas un Ha-Nocri noziegumi pēc sava sma­guma nav salīdzināmi. Ja otrs, acīm redzami prātā jucis cilvēks, vainojams bezjēdzīgu runu teikšanā, kas jaukušas ļaužu prātus Jerušalajimā un dažās citās vietās, tad pirmajam vaina ir daudz smagāka. Nemaz nerunājot par to, ka viņš atļāvies tieši aicināt uz sacelšanos, viņš turklāt vēl ir noslepkavojis sargkareivi, kad viņu centās saņemt ciet. Baraba ir daudz bīstamāks par Ha-Nocri.

Ņemot vērā visu sacīto, prokurators lūdz augsto priesteri vēlreiz pārskatīt lēmumu un atstāt brīvībā to no diviem apsūdzēta­jiem, kurš mazāk kaitīgs, un tāds, bez šaubām, ir Ha-Nocri. Tātad?

Kāifass paskatījās Pilātam tieši acīs un klusā, bet noteiktā balsī teica, ka Sinedrijs ar lietu iepazinies uzmanīgi un jau otrreiz paziņo, ka nolēmis atsvabināt Barabu.

— Kā? Pat pēc mana lūguma? Pēc tā cilvēka lūguma, kurš šeit pārstāv Romas valsts varu? Augstais priesteri, atkārto trešoreiz!

— Un ari trešoreiz mēs paziņojam, ka atbrīvosim Barabu, — klusu teica Kāifass.

Viss bija cauri, un runāt vairs nebija par ko. Ha-Nocri zuda uz visiem laikiem, un nebūs neviena, kas izārstētu prokuratora bries­mīgo, ļauno slimību; pret to nav līdzekļa, atskaitot nāvi. Taču nejau šī doma pašreiz satrauca Pilātu. Visu viņa būtību pārņēma tā pati sāpīgā smeldze, kas toreiz uz balkona. Viņš tūlīt centās to sev izskaidrot, un skaidrojums iznāca dīvains: prokurators neskaidri- nojauta, ka viņš ar notiesāto kaut ko nav izrunājis līdz galam, bet var ari būt, ka nav līdz galam uzklausījis.

Pilāts aizdzina šo domu, un tā aizlidoja vienā acumirklī, tāpat kā atlidojusi. Tā aizlidoja, bet sāpīgā smeldze palika neizskaidrota, jo nevarēja taču to izskaidrot kā zibens uzplaiksnījusī un pagaisusī cita — īsiņa doma: «Nemirstība… ir atnākusi nemirstība…» Kam nemirstība ir atnākusi? To prokurators nevarēja saprast, bet no domas par mīklaino nemirstību viņam pašā saules karstumā sametās auksti.

— Labi, — sacīja Pilāts, — lai tā būtu.

Viņš atskatījās, pārlaida skatienu apkārtnei un nobrīnījās par notikušo pārmaiņu. Bija pazudis pilnziedigais rožu krūms, bija pazudušas cipreses ap augšējo terasi un granātkoks, un baltā statuja zaļumu vidū, un paši zaļumi ari. To vietā uzpeldēja kaut kāds sarkanmelns biezoknis, tajā sašūpojās ūdenszāles un virzījās kaut kur, un kopā ar tām virzījās arī Pilāts. Tagad viņu žņaugdamas un apsvilinādamas savā varā turēja visbriesmīgākās dusmas, dusmas par savu bezspēcību.

— Es smoku, — viņš ar mokām izrunāja, — es smoku nost!

Ar aukstu, slapju roku viņš rāva vaļā apmetņa apkakles sprādzi,

tā nokrita zemē smiltīs.

— Šodien spiedīgs laiks, kaut kur ir negaiss, — atsaucās Kāifass, nenovērsdams skata no Pilāta piesarkušās sejas un iedo­mādamies, kādas mokas vēl stāv priekšā. «0, cik briesmīgs nīzāna mēnesis šogad!»

— Nē, — teica Pilāts, — tas nav no tā, ka laiks spiedīgs, bet tāpēc, ka es smoku nost tavā klātbūtnē, Kāifass, — piemiedzis acis šauras, smaidīdams Pilāts vēl piemetināja: — Piesargies, augstais priesteri

Augstā priestera tumšās acis iezibsnijās, un viņš sataisīja tādu pašu izbrīnījušos seju kā pirms tam prokurators.

— Kas man jādzird, prokurator? — lepni un mierīgi atbildēja Kāifass. — Tu man draudi pēc pieņemta un tevis paša apstiprināta sprieduma? Vai tas var būt? Mēs esam pieraduši, ka Romas proku­rators, pirms kaut ko saka, apdomā vārdus. Vai tikai mūs kāds nenoklausās, valdītāj?

Pilāts ar nedzīvām acīm paskatījās uz augsto priesteri un atņirdzās mākslotā smaidā.

— Ko tu runā, augstais pricstcr! Kas mūs šeit var noklausīties? Vai tad es patiešām atgādinu to jauno klejojošo plānprātiņu, kuru šodien sodīs ar nāvi? Vai tad es esmu kāds puišelis, Kāifas? Es zinu, ko un kur runāt. Ap dārzu ir sardze, ap pili vel viena, te pat pele spraudziņu neatradīs. Kur nu pele, te arī tas, kā viņu sauc… no Kirjatas ncielavīsies! Jā, starp citu, vai tu viņu pazīsti, augstais priester? Jā… ja tāds te ielavītos, viņš sūri un grūti to nožēlotu; šinī ziņā tu taču man tici? Ņem vērā, augstais priester, ka no šī brīža tev miera vairs nebūs! Ne tev, ne tavai tautai, — un Pilāts rādīja ar roku tālumā, pa labi, kur, augstu pacēlies, spīguļoja templis, — to saku tev es — Poncijas Pilāts, jātnieks Zelta Pilos!

— Zinu, to es zinu, — bez bailēm atbildēja melnbārdainais Kāifass, un acis tam iespīdējās. Viņš pacēla roku pret debesīm un turpināja: — Jūdu tauta zina, ka tu nīsti viņu ar vismelnāko naidu un daudz moku tu tai atnesīsi, bet iznīcināt pavisam nespēsi. Dievs viņu aizstāvēs. Uzdzirdēs mūs, uzklausīs mūs visuvarenais cēzars un paglābs no slepkavotāja Pilāta!

— 0 nē! — iesaucās Pilāts, un ar katru vārdu viņam kļuva vieglāk un vieglāk — nevajadzēja vairs izlikties un meklēt vārdus. — Pārāk daudz tu esi cczaram par mani žēlojies, tagad pienākusi mana stunda, Kāifas! Tagad aizceļos mans ziņojums — nevis vietvaldim uz Antiohiju, nevis uz Romu, bet taisnā ceļā uz Kapraiju pašam imperatoram, un ziņojumā būs rakstīts par to, kā jūs visīs­tākos dumpiniekus Jerušalajimā glābjat no nāves. Un ne jau nu ar ūdeni no Zālamana dīķiem, kā es biju gribējis, es tad padzirdināšu Jerušalajimu! Nē, ne ar ūdeni! Atceries, ka man jūsu dēļ nācās ņemt nost no sienas vairogus ar imperatora monogrammu, pārkārtot karaspēku, nācās, pats redzi, pat braukt šurp un skatīties, kas īsti te pie jums notiek! Piemini manus vārdus, augstais priesteri! Te nebūs tikai viena kohorta, nē! Pie Jerušalajimas mūriem ieradīsies pilnībā viss Fulminata leģions, šurp nāks arābu kavalērija, tad tu dzirdēsi rūgtu raudāšanu un vaimanas! Tad tu atcerēsies izglābto Barabu un nožēlosi, ka esi sūtījis nāvē filozofu ar viņa miermīlīgajiem sprediķiem.

Augstā priestera seja pārklājās ar plankumiem, acis liesmoja. Viņš atņirdzās prokuratora smaidam līdzīgā mākslotā smaidā un atbildēja:

— Vai tu pats, prokurator, tici tam, ko tu runā? Nē, netici vis! Ne jau mieru, ne mieru atnesa Jcrušalajimai tas tautas musinātājs, tu, jātniek, to lieliski saproti! Tu gribi viņu izlaist brīvībā, lai viņš samusinātu tautu, lai apgānītu ticību un lai pēc tam tā noliktu galvu zem romiešu šķēpiem! Es, jūdu augstais priesteris, kamēr vien būšu dzīvs, ticību apgānīt neļaušu un tautu aizstāvēšu! Dzirdi, Pilat? — Un Kāifass draudīgi pacēla roku augšup. — Ieklausies, prokurator!

Kāifass apklusa, un prokurators atkal tādu ka jūras šalkoņu saklausīja jau tepat — pie pašām Hēroda Lielā dārza sienām. Sī skaņa nāca no lejas, sasniegusi prokuratora kājas, sitās tieši sejā. Bet viņam aiz muguras, aiz pils spārna, skanēja satraukti tauru signāli, simtiem kāju smagnēja gaita, dzelžu šķindoņa, un prokura­tors saprata, ka romiešu kājnieki jau ir devušies izpildīt viņa pavēli un steidzas uz dumpiniekiem un slepkavām baigo pirmsnāves parādi.

— Tu dzirdi, prokurator? — klusu atkārtoja augstais priesteris. — Vai tiešām tu man gribi iegalvot, ka tas viss, — te augstais pries­teris pacēla abas rokas, un tumšā kapuce noslīdēja viņam no galvas, — notiek nožēlojamā slepkavas Barabas dēļ?

Prokurators ar delnas virspusi noslaucīja auksto un mitro pieri, palūkojās zemē, pacēl a piemiegtās acis pret debesīm, ieraudzīja, ka nokaitētā lode jau ir gandrīz viņam virs galvas, bet Kaifasa ēna pavisam sačokurojusies pie lauvas astes, un klusā, vienaldzīgā balsi teica:

— Jau tuvu dienasvidus. Mēs esam aizrāvušies ar runāšanu, bet vajag turpināt darbu. ;

Smalkā veidā atvainojies augstajam priesterim, viņš palūdza to apsēsties uz sola magnolijas ēnā un uzgaidīt, kamēr viņš izsauks pārējos, kam jāpiedalās pēdējā īsajā apspriedē, un dos vēl vienu ar nāves soda izpildīšanu saistītu rīkojumu.

Uzlicis roku uz sirds, Kāifass pieklājīgi palocījās un palika dārzā, bet Pilāts atgriezās uz balkona. Tur viņu gaidīja sekretārs, un viņš tam lika aicināt dārzā leģiona legātu, kohortas tribūnu, kā arī abus Sinedrija locekļus un tempļa sardzes priekšnieku, kuri šo izsaukumu gaidīja apaļajā lapenē ar fontānu, šī paša dārza nākama­jā — zemākajā terasē. Pilāts vēl piemetināja, ka arī pats tūlīt nāks, un iegāja pilī.

Kamēr sekretārs vāca kopā apspriedes dalībniekus, prokura­tors ar tumšiem aizkariem aiztumšotā istabā satikās ar kādu cilvēku, kuram pusi sejas slēpa kapuce, kaut ari šajā istabā saules stari nevarēja traucēt. Šī satikšanās bija ļoti īsa. Prokurators klusām pateica cilvēkam dažus vārdus, pēc kuriem tas devās projām, bet Pilāts caur kolonādi atgriezās dārzā.

Tur, klātesot visiem tiem, ko viņš bija vēlējies redzēt, prokura­tors svinīgi un sausi apliecināja, ka viņš apstiprina nāves spriedumu Ješuam Ha-Nocri, un oficiāli apjautājās Sinedrija locekļiem, kuru noziedznieku viņiem labpatīk atstāt dzīvu. Saņēmis atbildi, ka tas ir Baraba, prokurators teica:

— Ļoti labi, — un lika sekretāram ierakstīt to protokolā, tad paņēma un saspieda saujā sprādzi, ko sekretārs bija pacēlis no zemes, un svinīgi paziņoja: — Ir laiks!

Pēc tam visi klātesošie devās lejup pa platajām marmora kāp­nēm, gar apdullinoši smaržojošām rožu sienām, lejup un lejup uz pils mūriem, uz vārtiem, kas veda gludi izbruģētā laukumā, kura galā pacēlās Jerušalajimas hipodroma kolonnas un statujas.

Tiklīdz grupa no dārza izgāja laukumā un uzkāpa plašajā akmens paaugstinājumā, kas pacēlās pāri laukumam, Pilāts, piemiedzis acis, novērtēja situāciju. Tur, kur viņš bija nāttfs, tas ir, ceļš no pils līdz laukumam, bija tukšs, toties priekšā Pilāts nekādu laukumu neredzēja, to bija pārplūdinājis pūlis. Pats paaugstinājums ari būtu stāvgrūdām pilns, ja to nenožogotu trīskāršā sebastiešu karavīru ķēde pa kreisi un ituriešu palīgkohortas karavīri pa labi no Pilāta.

Pilāts uzkāpa paaugstinājumā, automātiski žņaudzīdams rokā nevajadzīgo sprādzi un miegdams acis. Ne jau tāpēc prokurators samiedzās, ka viņam acis svilinātu saule, nē! Viņš nezin kāpēc negribēja redzēt notiesātos, kurus, kā viņš to labi zināja, uzvedīs uz paaugstinājuma tūlīt aiz viņa.

Tikko baltais, asinssarkani oderētais apmetnis parādījās uz klints pāri cilvēku jūrai, neko neredzošajam Pilātam ausīs ietriecās skaņu lavīna: — Ha-a-a… — Tā iesākās klusām kaut kur tālu pie hipodroma, pēc tam kļuva pērkondārdīga un, dažas sekundes noturējusies, nopla­ka. «Mani ir ieraudzījuši,» nodomāja Pilāts. Lavīna nenorima pavisam, tā negaidīti sāka dārdēt vēlreiz, uzbangoja skaļāk nekā pir­mīt, un, tāpat kā virs bangām uzverd putas, uzvirda svilpieni un cauri pērkondārdiem saklausāmi sieviešu vaidi. «Tagad tie ir uzvesti uz paaugstinājuma…» nodomāja Pilāts, «bet vaidi ir tāpēc, ka pūlis, uz priekšu mezdamies, ir samīdījis vienu otru sievieti.»

Viņš bridi nogaidīja, zinādams, ka nekāds spēks nevar apklu­sināt pūli, kamēr tas nav izgāzis visu, kas sakrājies, un apklusis pats no sevis.

Kad šis bridis pienāca, prokurators pašāva augšup labo roku, un ari pēdējās skaņas noklusa.

Tad Pilāts, cik spēja, ievilka krūtīs karsto gaisu — un pār tūkstošiem galvu aizskanēja viņa izkliegtā balss:

— Cēzara imperatora vārdā!

Viņam ausīs iecirtās vairākkārtīgs dzelžaini skaldīts kliedziens — kohortās, pīķus un standartus augšup pacēluši, briesmīgā balsī kliedza kareivji:

— Lai dzīvo cēzars!

Pilāts atmeta galvu tieši pret sauli. Zem viņa plakstiņiem uzšķīlās zaļa uguns, aizsvilināja smadzenes, un pāri pūlim aizska­nēja piesmakuši aramiešu vārdi:

— Par slepkavībām, kūdīšanu uz dumpi, likumu un ticības zaimošanu četriem Jerušalajimā arestētiem noziedzniekiem pie­spriesta kauna pilna nāve — pakāršana pie staba! Un šis nāves sods tiks izpildīts tūlīt Kailajā Kalnā. Noziedznieku vārdi ir — Dismass, Hestass, Baraba un Ha-Nocri. Te viņi ir jūsu priekšā!

Pilāts pamāja ar roku pa labi, nekādus noziedzniekus nere­dzēdams, bet zinādams, ka viņi ir tur, tajā vietā, kur viņiem jābūt.

Pūlis atbildēja ar ilgu, tādu kā izbrīnītu, tādu kā atvieglinātu dūkoņu. Kad tā pierima, Pilāts turpināja:

— Bet sodīti no viņiem tiks tikai trīs, jo saskaņā ar likumu un paražām pēc Mazā Sinedrija izvēles un Romas varas iestāžu apstip­rinājuma par godu Lieldienu svētkiem žēlīgais cēzars imperators vienam no not iesātajiem dāvā viņa nicināmo dzīvību!

Pilāts izkliedza vārdus un tajā pašā laikā klausījās, kā pūļa dūkoņu nomaina visvarens klusums. Ne nopūta, ne čabējiens vairs nenonāca līdz viņa ausīm, un bija pat mirklis, kad Pilātam šķita, ka apkārt vispār nekā vairs nav. Pilsēta, kuru viņš neieredzēja, bija pazudusi, un stāvē­ja tikai viņš viens pats, saules staru svilināts un debesīm seju pievēr­sis. Pilāts vēl paildzināja klusumu un tad izkliedza:

— Tā vārds, kuin tūlīt jūsu klātbūtnē palaidīs brīvībā, ir…

Viņš ieturēja vēl vienu pauzi, nenosaukdams vārdu, pārbau­dīdams, vai visu ir pateicis, jo zināja, ka, uzdzirdusi laimīgā vārdu, mirusī pilsēta augšāmcelsies un tālākie vārdi vairs nebūs dzirdami.

«Viss?» bez skaņas sev čukstēja Pilāts. «Viss. Vārdu!»

Un. nodārdinādams skaņu «r», pār klusējošo pilsētu nokliedza:

— Baraba!

Un viņam likās, ka saule iešķindēdamās saplīst virs galvas un salej uguni ausīs. Un tajā ugunī mutuļo* rēcieni, spiedzieni, vaidi, smiekli un svilpieni.

Pilāts pagriezās un devās pa paaugstinājumu turp, kur bija trepes, neskatīdamies ne uz ko, atskaitot daudzkrāsainās plāksnī­tes zem kājām, lai nepakluptu. Viņš zināja, ka tagad viņam aiz muguras uz paaugstinājumu kā krusa lido bronzas monētas, date­les, kā aurojošā pūlī cilvēki raušas cits citam uz pleciem, grūstās, lai tikai paši ar savām acīm skatītu brīnumu — kā cilvēks, kas nupat vēl bija nāves ķetnās, ir no šīm ķetnām ticis ārā. Kā leģionāri atraisa viņam virves, negribot sagādādami pratināšanā izmežģītajām rokām dedzinošas sāpes, kā viņš pats viebdamies un elsdams tomēr smaida ka pusjucis, kā sajēgu zaudējis.

Pilāts zināja, ka šinī pašā laikā trijus ar sasietām rokām konvojs jau ved uz sānu pakāpieniem, lai tiktu uz ceļa, kas ved uz rietumiem, ārā no pilsētas, uz Kailo Kalnu. Tikai nokļuvis paaugstinājuma aizsegā, Pilāts atvēra acis, zinādams, ka tagad viņš ir drošībā — notiesātie viņam vairs nevarēja būt redzami.

Apklustošā pūļa vaimanām tagad pievienojās skaidri sadzir­damie, spalgie ziņnešu izsaucieni, gan aramiešu, gan grieķu valodā atkārtojot to pašu, ko no paaugstinājuma bija nokliedzis prokura­tors. Vēl viņš saklausīja tuvojošos zirgu skrējiena ritmisko dipoņu un īsu un priecīgu taures pūtienu. No hipodromam blakusesošo māju jumtiem šīm skaņām atbildēja puišeļu spalgie svilpieni un kaut kur izkliegtais «sargies!».

Karavīru nožogotajā laukuma daļā vientuļi stāvošais leģionārs pēkšņi nemierīgi savicināja standartu, un tad prokurators, leģiona legāts, sekretārs un konvojs apstājās.

Kavalērijas āla, uzņemdama arvien straujāku riksi, izjoņoja laukumā, lai šķērsotu to vienā malā, kur pūlis vēl nebija nokļuvis, un pa šķērsieliņu gar vīnogulājiem apaugušo mūra sienu vistais­nākā ceļā nonāktu Kailajā Kalnā.

Alas komandieris sīrietis, mazs kā puišelis un melnīgsnējs kā mulats, straujā riksī nonācis Pilāta tuvumā, nokliedza kaut ko smalkā balstiņā un izrāva šķēpu no maksts. Niķainais, putās no­triektais melnis sacirtās sānis un saslējās divkājās. Iegrūdis šķēpu atpakaļ makstī, jātnieks uzšāva zirgam ar pātagu pa kaklu, izlīdzi­nāja gaitu un aizauļoja šķērsielā. Aiz viņa putekļu mākonī pa trim rindā aulekšoja jātnieki, garām prokuratoram zibēja vieglo bam­busa pīķu gali, ņirbēja tumsnējas sejas ar baltiem turbāniem un priekā atņirgtiem, mirdzošiem zobiem.

Saceldama putekļus līdz debesīm, āla drāzās šķērsielā, un pēdē­jais Pilātam garām aizauļoja jātnieks ar saulē liesmojošu tauri uz muguras.

Aizsedzies ar roku no putekļiem un neapmierināti viedamies, Pilāts devās tālāk uz pils dārza vārtu pusi, bet legāts, sekretārs un konvojs viņam sekoja.

Bija ap pulksten desmitiem no rīta.