Meistars un Margarita

10. nodaļa ziŅas no jaltas

Tajā bridi, kad ar Nikanoru Ivanoviču notika nelaime, netālu no mājas nr. 302-bis, tajā pašā Dārza ielā, Varietē finansu direktora Rimska kabinetā atradās pats Rimskis un Varietē administrators Varenuha.

Lielais kabinets atradās teātra otrajā stāvā, divi tā logi izgāja uz Dārza ielu, bet trešais, tieši aiz muguras pie galda sēdošajam finan­su direktoram, — uz Varietē vasaras dārzu, kur bija atspirdzinošo dzērienu bufetes, šautuve un vaļēja estrāde. Kabineta iekārtojums, ja neskaita rakstāmgaldu, sastāvēja no vecām afišām, kas karājās pie sienas, galdiņa ar ūdens karafi, četriem klubkrēsliem un statīva kaktā, uz kura atradās vecs, apputējis kaut kādas rēvijas makets. Pats par sevi saprotams, kabinetā bija arī neliela, nobružāta un aplu- pusi ugunsdroša kase, kas stāvēja blakus rakstāmgaldam, pa kreisi no Rimska.

Pie galda sēdošais Rimskis jau no paša rīta bija sliktā omā, bet Varenuha, taisni otrādi, bija ļoti mundrs un īpaši darbīgs. Taču šim darbīgumam taustāmu rezultātu nebija.

Finansu direktora kabinetā Varenuha patlaban slēpās no kon­tramarku tīkotājiem, kuri viņam nedeva miera — sevišķi tajās dienās, kad mainījās programma. Un šodien bija tieši tāda diena.

Tiklīdz iezvanījās telefons, Varenuha ņēma klausuli un meloja:

— Kas? Varenuha? Viņa nav. Izgājis.

— Nu, piezvani, lūdzams, Ļihodejevam vēlreiz, — sapīcis sacīja Rimskis.

— Viņš taču nav mājās. Es jau Karpovu sūtīju. Dzīvoklī neviena nav.

— Velns viņu zina, kas notiek, — Rimskis šņāca, skaitīkļus klabinādams.

Atvērās durvis, un vietu ierāditājs iestiepa biezu paku ar tikko nodrukātām papildu afišām. Uz zaļām loksnēm ar lieliem, sarkaniem burtiem bija nodrukāts:

Šodien un katru dienu Varietē teātrī virs programmas: PROFESORS VOLANDS Melnās maģijas seansi ar pilnīgu tās atmaskošanu

Varenuha uzsvieda afišu uz maketa, atkāpās pāris soļu, pamie­loja aci un lika vietu ierādītajam visus eksemplārus nodot izlīmētajiem.

— Labi, spilgti, — Varenuha noteica, kad vietu ierāditājs bija aizgājis.

— Bet man galīgi nepatik visa šī padarīšana, — Rimskis rūca, caur savām raga brillēm naidīgi uzlūkodams afišu, — es vispār brīnos, kā viņam kaut ko tādu atļāva uzvest.

— Nē, nesakiet vis, Grigorij Daņilovič, tas ir smalki nostrādāts! Viss slēpjas atmaskošanā.

— Es gan tā neteiktu, es tā neteiktu, nekas tur neslēpjas, tikai viņam vienmēr vajag kaut ko tādu izgudrot! Būtu vismaz magu mums parādījis! Tu taču ari neesi redzējis? Velns viņu zina no kurienes viņš to izrāvis!

Izrādījās, ka ne Varenuha, ne Rimskis magu nav redzējuši. Vakar Stjopa (pēc Rimska izteicieniem — «kā ķerts») bija atdrā­zies pie finansu direktora ar gatavu līguma melnrakstu, licis to pār­rakstīt un izmaksāt naudu. Un mags aizlaidās, atskaitot Stjopu, neviens viņu nav redzējis.

Rimskis izņēma pulksteni, ieraudzīja, ka ir piecas minūtes uz trijiem, un kļuva vai traks aiz dusmām. Patiešām! Ļihodejevs zvanīja ap vienpadsmitiem, teica, ka būs pēc pusstundas klāt, bet viņa nav ne šeit, ne ari dzīvokli!

— Man visi darbi kavējas! — Rimskis rūca, ar pirkstu bakstī­dams neparakstītu papīru kaudzi.

— Vai tikai viņš, tāpat kā Berliozs, nav pakļuvis zem tram­vaja? — sacīja Varenuha, turēdams pie auss klausuli, no kuras nāca bieži, gari un bezcerīgi signāli.

— Nemaz nebūtu slikti… — tikko dzirdami caur zobiem noteica Rimskis.

Tajā mirkli kabinetā ienāca sieviete formas jakā, ar formas cepuri galvā, melnos svārkos un čībiņās. No mazās somiņas, kas karājās pie jostas, sieviete izņēma baltu papīra četrstūriti, burtnīcu un jautāja:

— Kurš no jums ir Varietē? Jums zibcnstelegramma. Parakstieties!

Varenuha iešvīkāja kādu ķeburu sievietes burtnīcā un, tikko tā aizvēra durvis, atplēsa četrstūri.

Izlasījis telegrammu, viņš samirkšķināja acis un padeva to Rimskim.

Telegrammā bija rakstīts tā: «Jaltas Maskavai. Varietē. Šodien pusdivpadsmitos kriminālizmeklēšanā ieradās šatēns naktskreklā biksēs bez apaviem psihiski slimais uzdevās Ļihodejevu Varietē direktoru Telegrafējiet Jaltas izmeklēšanai kur direktors Ļihodejevs.»

— Atkal jauni vasarsvētki! — Rimskis iesaucās un piebilda: — Vēl viens pārsteigums!

— Viltusdmitrijs, — teica Varenuha un ierunājās telefona klausulē: — Telegrāfs? Varietē tekošais rēķins. Pieņemiet zibens- telegrammu… Jūs klausāties?… «Jalta, kriminālizmeklēšanai… Direktors Ļihodejevs Maskavā Findirektors Rimskis…»

Neskatoties uz paziņojumu, ka Jaltā uzradies viltvārdis, Varenuha turpināja pa telefonu Stjopas meklēšanu visās iespējamās vietās un, dabiski, nekur viņu neatrada. Taisni tad, kad Varenuha turēja klausuli rokā un gudroja, kur vēl varētu zvanīt, ienāca tā pati sieviete, kas bija atnesusi pirmo zibenstelegrammu, un pasniedza Varenuham jaunu aploksni. Varenuha steidzīgi atplēsa, izlasīja un iesvilpās.

— Nu, kas tad vēl? — jautāja Rimskis un nervozi sarāvās.

Varenuha klusēdams pasniedza telegrammu, un finansu direk­tors ieraudzīja tādus vārdus: «Lūdzu ticēt nokļuvu Jaltā Volanda hipnozi telegrafējiet kriminālizmeklēšanai personības apstiprinājumu Ļihodejevs.»

Rimskis ar Varenuhu, sabāzuši kopā galvas, pārlasīja telegram­mu un pārlasījuši klusēdami skatījās viens uz otru.

— Pilsoņi, — sieviete pēkšņi sadusmojās, — parakstieties un pēc tam klusējiet, cik gribat! Es taču iznēsāju zibenstelegrammas.

Varenuha, acis no telegrammas nenovērsdams, šķībi parak­stījās burtnīcā, un sieviete aizgāja.

— Tu taču pēc vienpadsmitiem runāji ar viņu pa telefonu? — pilnīgā nesaprašanā teica administrators.

— Nu gan jāsmejas, — Rimskis iespiedzās, — vai es runāju vai nerunāju, bet Jaltā viņš tagad nevar būt! Smiekli nāk!

— Viņš ir pillā… — Varenuha teica.

— Kurš pillā? —jautāja Rimskis, un viņi abi atkal sāka skatīties viens otrā.

Par to, ka no Jaltas telegrafē kaut kāds viltvārdis vai vājprātī­gais, nebija nekādu šaubu, dīvains bija kaut kas cits: kā Jaltas misti- fikators var zināt par Volandu, kurš tikai vakar iebrauca Maskavā? Kā viņam kļuvuši zināmi Ļihodejeva un Volanda sakari!

— «Hipnozi…» — Varenuha atkārtoja vārdu no telegrammas,

— kā viņš zina par Volandu? —Viņš pamirkšķināja acis un pēkšņi kate­goriska balsī iekliedzās: —Tad nē jau, tās ir blēņas, blēņas, blēņas!

— Kur viņš ir apmeties, tas Volands, velns viņu rāvis? — Rimskis jautāja.

Varenuha nekavējoties piezvanīja uz intūristu biroju un, Rimskim par lielu izbrīnu, paziņoja, ka Volands apmeties Ļihodejeva dzīvoklī. Tūlīt uzgriezis Ļihodejeva dzīvokļa telefona numuru, Varenuha ilgi klausījās, cik sulīgi pīkst klausulē. Caur šiem pīkstieniem kaut kur no tālienes ieskanējās dobja, drūma balss, dziedādama: «…melnajās klintīs mājoklis man…» — un Varenuha nosprieda, ka telefona tīklā ielauzusies balss no radiouzveduma.

— Dzīvoklis neatbild, — teica Varenuha, nolikdams klausuli,

— ja nu mēģināt piezvanīt vēlreiz…

Viņš nepabeidza. Durvīs parādījās atkal tā pati sieviete. Rimskis ar Varenuhu, viņu ieraugot, piecēlās, bet tā izņēma no somas ne vairs baltu, bet kaut kādu tumšu lapiņu.

— Tas jau kļūst interesanti, — caur zobiem novilka Varenuha, ar acīm pavadīdams mudīgi aizejošo sievieti. Pirmais lapiņu savās rokās dabūja Rimskis.

Uz fotopapīra tumšā fona bija skaidri salasāmas melnās rokraksta rindas:

«Pierādījums mans rokraksts mans paraksts Telegrafējiet apstip- rinājumu organizējiet slepenu Volanda novērošanu Ļihodejevs.»

Divdesmit gadu strādādams teātros, Varenuha bija redzējis visu kaut ko, bet tagad juta, ka viņa prātu pārklāj kaut kāds plīvurs, un viņš nespēja pateikt neko vairāk par ikdienišķo, turklāt bezjēdzīgo frāzi:

— Tas nevar būt!

Rimskis izturējās savādāk. Viņš piecēlās, pavēra durvis un uz­brēca uz taburetes sēdošajai kurjerei.

— Nevienu, atskaitot pastnieku, nelaist iekšā! — un aizslēdza kabineta durvis.

Pēc tam viņš no rakstāmgalda izvilka papīru blāķi un sāka uzma­nīgi salīdzināt fotogrammas treknos, pa kreisi sagāztos burtus ar bur­tiem Stjopas rezolūcijās un parakstā, kurš beidzās ar skrūvveidīgu ķeburu. Uzgāzies uz galda, Varenuha karsti elpoja Rimskim vaigā.

— Tas ir viņa rokraksts, — beidzot stingri noteica finansu direktors, un Varenuha kā atbalss atkārtoja:

— Tas ir vina.

Ieskatījies Rimskim sejā, administrators pabrīnījās par to, kā šī seja ir pārvērtusies. Jau tā kalsnējais finansu direktors bija it ka vēl vairāk novājējis un pat novecojis, bet viņa acīs aiz raga brillēm bija pazudis parastais ērkšķainais asums, tā vietā bija nācis ne tikai satraukums, bet pat tādas kā skumjas.

Varenuha izdarīja visu, kas cilvēkam jādara lielu satricinājumu brīžos. Gan paskraidīja pa kabinetu, gan divas reizes pacēla rokas, it kā būtu piesists krustā, gan izdzēra veselu glāzi dzeltenīga ūdens no karafes, visu laiku klaigādams:

— Nesaprotu! Ne-sa-pro-tu!

Rimskis atkal skatījās pa logu un par kaut ko sasprindzināti domāja. Finansu direktors bija ļoti smagā situācijā. Vajadzēja tepat, nekustot ne no vietas, atrast parastu izskaidrojumu neparastām parādībām.

Pievēris acis, finansu direktors centās iedomāties, kā Stjopa naktskreklā, bez kurpēm šodien ap pusdivpadsmitiem traušas kaut kādā neredzētā superātrā lidmašīnā un pēc tam kā tas pats Stjopa vienās zeķēs stāv Jaltas aerodromā… velnišķa padarīšana!

Var būt, ka tas nemaz nebija Stjopa, kas viņam zvanīja no viņa paša dzīvokļa? Nē, tas, kas runāja, bija Stjopa! Vai tad viņš Stjopas balsi nepazīst! Ja ari šodienas runātājs nebūtu bijis Stjopa, tad taču vakar pēcpusdienā Stjopa no sava kabineta bija ieradies šajā pašā kabinetā ar visu to stulbo līgumu un ar visu savu vieglprātību kaiti­nājis finansu direktoru. Kā viņš varēja aizbraukt vai aizlidot, teātri nevienam neko nepateicis? Un, ja arī viņš vakar vakarā aizlidoja, tad šodien līdz pusdienlaikam viņš tur vēl nevar būt. Vai arī var?

— Cik kilometru līdz Jaltai? — Rimskis jautāja.

Varenuha pārstāja skraidīt un iebļāvās:

— Skaitu! Es jau saskaitīju! Līdz Sevastopolci pa dzelzceļu ir apmēram pusotra tūkstoša. Piemet vēl klāt kādus astoņdesmit — līdz Jaltai! Ar lidmašīnu — skaidrs, ka mazāk…

Hm… Jā… Par vilcienu nevar būt ne runas. Bet kas atliek? Iznīcinātājs? Kurš un kādā iznīcinātājā laidīs Stjopu bez zābakiem? Kāda velna pēc? Iespējams, ka viņš tos novilcis, kad atlidojis Jaltā. Atkal tas pats — kāpēc? Viņu ari ar visiem zābakiem iznīcinātājā nelaistu! Vispār ar iznīcinātāju tam visam nav nekāda sakara. Stāv taču rakstīts, ka pie kriminālizmeklētājiem ieradies pusdivpadsmi­tos, bet Maskavā viņš runāja pa telefonu… pagaidiet, pagaidiet… Rimska acu priekšā atausa viņa pulksteņa ciparnīca… Viņš atcerējās, kur stāvēja rādītāji. Šausmas! Bija divpadsmit minūtes uz divpadsmitiem. Kas tad nu iznāk? Ja pieļauj, ka nākošajā acu­mirklī pēc sarunas Stjopa ir drāzies uz aerodromu un nonācis tur, teiksim, pēc minūtēm piecām, kas, starp citu, ari nav iespējams, tad iznāk, ka uzreiz startējošā lidmašīna piecās minūtēs veikusi vairāk nekā tūkstoš kilometru. Tātad stundā tā veiks vairāk nekā divpadsmittūkstoš kilometru! Tas nevar būt, un tas nozīmē, ka Jaltā viņa nav.

Kas vēl atliek? Hipnoze? Uz pasaules nav tādas hipnozes, kas varētu cilvēku pārsviest tūkstošiem kilometru attālumā… Laikam gan viņam tikai rādās, ka viņš ir Jaltā. Viņam varbūt tā rādās: bet vai tad Jaltas kriminālizmeklētājiem ari rādās?! Nu, atvainojiet, tā gan nenotiek!… Bet telegrafē taču viņi no turienes?

Finansu direktora seja bija briesmiga vārda pilnā nozīmē. Durvju rokturi visu laiku raustīja un klabināja, bija dzirdams, kā aiz durvīm izmisīgi kliedz kurjere:

— Nedrīkst! Es nelaidīšu! Grieziet kaut vai gabalos! Tur ir sanāksme!

Rimskis kā mācēdams saņēmās, pacēla telefona klausuli un teica:

— Dodiet steidzamu sarunu ar Jaltu!

«Tas ir prātīgi!» klusībā nojūsmoja Varenuha.

Taču saruna ar Jaltu nenotika. Rimskis nolika klausuli un teica:

— Kā par nelaimi, līnija bojāta.

Varēja redzēt, ka līnijas sabojāšanās viņu īpaši sarūgtina un liek nopietni padomāt. Brītiņu domājis, viņš atkal paņēma klausuli ar vienu roku, bet ar otru pierakstīja klausulē sacīto:

— Pieņemiet sevišķi steidzamu! Varietē. Jā. Jalta. Krimināl- izmeklēšana. Jā. «Šodien apmēram pusdivpadsmitos Ļihodejevs runāja ar mani telefonu Maskavā, punkts. Vēlāk darbā neieradās un sameklēt pa telefonu nevaram, punkts. Pasākumus minētā mākslinieka novērošanai veicam. Findirektors Rimskis.»

«Ļoti prātīgi!» nodomāja Varenuha, bet viņš vēl nebija visu, kā nākas, izdomājis, kad galvā iešāvās vārdi: «Muļķīgi! Viņš nevar būt Jaltā!»

Rimskis pa to laiku rīkojās šādā veidā: akurāti salika visas saņemtās telegrammas čupiņā, klāt pievienoja ari savas telegram­mas kopiju un visu ielika aploksnē, aizlīmēja, uzrakstīja virsū dažus vārdus un atdeva Varenuham, sacīdams:

— Ivan Saveļjevič, tūlit pats personiski aizved! Lai tad viņi paskatās!

«Bet tas gan patiešām ir prātīgi!» nodomāja Varenuha un iebāza aploksni portfeli. Pēc tam viņš katram gadījumam vēlreiz uzgrieza Stjopas dzīvokļa telefona numuru, ieklausījās un sāka priecīgi un noslēpumaini mirkšķināt ar aci un taisīt grimases. Rimskis izstiepa kaklu.

— Vai mākslinieku Volandu varētu palūgt? — saldā balsī jautāja Varenuha.

— Viņa persona ir aizņemta, — pļerkstošā balsī atbildēja klausule, — bet kas zvana?

— Varietē administrators Varenuha.

— Ivan Savcļjevič! — klausule priecīgi iesaucās. — Man šausmīgs prieks dzirdēt jūsu balsi! Kā ar veselību?

— Mersī, — pārsteigtais Varenuha atbildēja, — bet ar ko es runāju?

— Ar viņa palīgu, ar palīgu un tulku Korovjevu, — tarkšķēja klausule, — esmu pilnīgi jūsu rīcībā, dārgais Ivan Savcļjevič! Esmu gatavs izpildīt visas jūsu vēlmes! Tātad?

— Piedodiet — bet vai Stepana Bogdanoviča Ļihodejeva nav mājās?

— Diemžēl nav. Nav! — klausule bļaustījās. — Viņš ir izbraucis.

— Bet uz kurieni?

— Ārpus pilsētas vizināties ar mašīnu.

— K… kā? Vi… vizināties?… Bet kad viņš būs mājās?

— Viņš teica, ka paelpos svaigu gaisu un atgriezīsies.

— Ak tā… — nedroši teica Varenuha, — mersī. Esiet tik laipni, pasakiet msjē Volandam, ka šodien viņa uzstāšanās ir trešajā daļā.

— Klausos. Kā nu ne! Noteikti. Tūlīt pat. Katrā ziņā. Pateikšu, — aprauti noskaldīja klausule.

— Visu labu, — brīnīdamies teica Varenuha.

— Pieņemiet, — klausule teica, — manus vislabākos, viskvēlākos sveicienus un novēlējumus! Sekmes! Panākumus! Laimi! Visu to labāko!

— Skaidrs! Tā jau es teicu! — uzbudināti kliedza Varenuha.

— Nekāda Jalta, viņš ir izbraucis ārpus pilsētas!

— Nu, ja tas tā, — no dusmām bālēdams, teica finansu direktors,

— tad tā ir tik liela cūcība, ka trūkst vārdu!

Te administrators palēcās un iebļāvās tā, ka Rimskis nodrebēja:

— Zinu! Zinu! Puškinā atvēra čeburcku restorānu «Jalta». Viņš ir aizbraucis turp, pielacies un tagad no turienes telegrafē! Viss skaidrs!

— Tas jau nu ir par daudz, — noteica Rimskis, viņam raustījās vaigs un acīs liesmoja patiess, ilgi krājies niknums, — dārgi gan viņam šis izbraukums izmaksās, — te viņš pēkšņi aprāvās un nedroši piemetināja: — Bet kā tad tā, kriminālizmeklēšana taču…

— Muļķības! Tie ir viņa paša jociņi, — pārtrauca ekspansīvais administrators un jautāja: — Vai to aploksni vest?

— Noteikti, — Rimskis atbildēja.

Un atkal atvērās durvis un ienāca tā pati… «Atkal viņa!» nez kāpēc grūtsirdīgi nodomāja Rimskis. Un abi devās pastniecei pretī.

Šoreiz telegramma skanēja šādi:

«Paldies apstiprinājumu steidzoši pieci simti krimināli zmek- lēšanu man rīt izlidoju Maskavu Ļihodejevs.»

— Viņš ir prātā jucis… — vārgi sacīja Varenuha.

Rimskis nožvadzināja atslēgas, izņēma no ugunsdrošās kases atvilktnes naudu, noskaitīja piecus simtus, pazvanīja, atdeva naudu kurjeram un aizsūtīja to uz telegrāfu.

Paklau, Grigorij Daņilovič, — neticēdams savām acīm, teica Varenuha, — manuprāt, veltīgi tu to naudu sūti.

— Atnāks atpakaļ, — klusu teica Rimskis, — toties viņam par šo pikniciņu būs smagi jāatbild, — un piebilda, norādīdams uz Varcnuhas portfeli: — Brauc, Ivan Savcļjevič, nevelc garumā!

Un Varenuha ar portfeli izskrēja no kabineta.

Viņš nokāpa pirmajā stāvā, ieraudzīja milzumgaru rindu pie kases, uzzināja no kasieres, ka jau pēc stundas visas biļetes būs izpārdotas, jo publika gāzās straumēm, ieraudzījusi papildafišu, lika kasierei, lai tā pietur un nepārdod trīsdesmit labākas vietas ložās un parterā, izdrāzās no kases, steigā atkāvās no uzbāzīgajiem kontramarku tīkotājiem un iešmauca savā kabinetā, lai paķertu žokeni. Tajā brīdī iezvanījās telefons.

— Jā! — Varenuha nobļāva.

— Ivan Savcļjevič? — painteresējās klausule pretīgā deguna balsī.

— Viņa nav teātn! — gribēja atkliegt Varenuha, bet klausule viņu pārtrauca:

— Netaisiet jokus, Ivan Savcļjevič, bet klausieties! Tās tele­grammas nekur nenesiet un nevienam nerādiet!

— Kas runā? — Varenuha ierēcās. — Izbcidziet, pilsoni, šitos jokus! Jūs tūlīt uz vietas atklās! Kāds ir jūsu numurs?

— Varenuha, — atbildēja tā pati pretīgā balss, — vai tu saproti, kad ar tevi runā krievu valodā, vai ne? Nenes telegrammas nekur!

— Ā, tātad jūs vēl nevarat rimties? — iekliedzās administrators svētā sašutumā. — Nu, pielūkojiet! Tas jums dārgi maksās! — Viņš nobļāva vēl kaut kādus draudus, bet apklusa, jo saprata, ka klausulē vinā neviens vairs neklausās.

Tad kabinetiņā strauji sāka tumst. Varenuha izskrēja ārā, aizcirta durvis un caur sānu izeju devās vasaras dārzā.

Administrators bija satraukts un pilns enerģijas. Pēc nekaunīgā zvana viņam nebija šaubu, ka huligānu banda taisa nekrietnus jokus un ka šie joki ir saistīti ar Ļihodejeva pazušanu. Vēlēšanās atmaskot neliešus žņaudza administratora vai nost, un, lai cik tas dīvaini, viņā pamodās priekšnojauta par kaut ko patīkamu, kas viņu sagaida. Tā mēdz būt, kad cilvēks cenšas nonākt uzmanības centrā, nogādāt kaut kam sensacionālu ziņu.

Dārzā vējš pūta administratoram sejā un dzina smiltis acīs, it kā aizšķērsodams ceļu, it kā brīdinādams. Otrajā stāvā loga rāmis noblīkšķēja tā, ka tikko neizbira stikli, kļavu un liepu galotnes trauksmīgi icšalcās. Kļuva tumšāks un vēsāks. Administrators izberzēja acis un ieraudzīja, ka zemu pār Maskavu lien dzclten- vēderains negaisa mākonis. Tālumā dobji iedunējās.

Lai kā Varenuha steidzās, nepārvarama vēlēšanās tomēr lika viņam uz brīdi ieskriet vasaras tualetē un pārbaudīt, vai montieris ir apvilcis spuldzi ar stiepļu sietu.

Paskrējis garām šautuvei, Varenuha nonāca ceriņu biezoknī, kurā stāvēja gaišzilā tualetes mājiņa. Montieris izrādījās akurāts, vīriešu nodaļā spuldze jau bija apvilkta ar metāla sietu, bet administratora sarūgtināja tas, ka pat pirmsnegaisa pustumsā varēja saskatīt, ka sienas jau aprakstītas gan ar ogli, gan ar zīmuli.

— Nu, kas tā ir par… — administrators iesāka, bet izdzirda aiz muguras murrājošu balsi:

— Tas esat jūs, Ivan Savcļjevič?

Varenuha sarāvās, apgriezās un ieraudzīja neliela auguma resnīti, kā šķita, ar kaķa fizionomiju.

— Jā, es, — īgni atbildēja Varenuha.

— Ļoti, ļoti patīkami, — runčvcidīgais resnītis noteica pīkstu- līgā balsī un, pēkšņi atvēzies, iegāza pa ausi Varenuham tā, ka administratoram žokene nolidoja no galvas un uz visiem laikiem nozuda caurumā.

No resnīša sitiena visa ateja uz brīdi iegaismojās mirguļojošā gaismā un debesīs nozibsnīja pērkona grāviens. Pēc tam nozibsnīja vēlreiz un administratora priekšā uzradās otrs — maziņš, bet ar atlētiskiem pleciem, sarkanmatains kā uguns, vienā acī katarakta, mutē — ilknis. Šis otrais, acīmredzot kreilis būdams, iezvēla admi­nistratoram pa otru ausi. Un atkal debesīs nogranda — un atejas koka jumts sāka dārdēt no lietus gāzes.

— Ko jūs, bied… — nočukstēja apdullušais administrators, tūlīt apjēdza, ka vārds «biedri» nekādi nav piemērojams bandītiem, kuri uzbrukuši cilvēkam publiskā atejā, nogārdza: — Pilso… — un apķērās, ka viņi nav ari tāda vārda cienīgi, un nezin no kura dabūja trešo briesmīgo zvēlienu, tā ka no deguna aumaļām sāka plūst asinis uz krekla.

— Kas tev, parazīt, portfelī? — runcim līdzīgais spalgi iekliedzās. — Telegrammas? Bet vai tevi pa telefonu nebrīdināja, lai tu nekur tās nenes? Brīdināja vai nebildināja, es tev prasu.

— Bridi ni.. nāja, — rīstīdamies atbildēja administrators.

— Bet tu tomēr skrēji? Dod šurp portfeli, nešķīsteni! — tajā pašā deguna balsī, kas bija runājusi pa telefonu, iekliedzās otrais un izrāva portfeli no Varenuhas trīsošajām rokām.

Abi paķēra administratoru zem padusēm, izstiepa ārā no dārza, un visi kopā aizdrāzās pa Dārza ielu. Negaiss trakoja pilnā spēkā, ūdens krākdams un gaudodams gāzās kanalizācijas caurumos, visur burbuļoja un viļņojās, no jumtiem ūdens šļācās pāri noteku caurulēm, no pavārtēm ārā tecēja putojošas straumes. Viss dzīvais no Dārza ielas bija noskalots, un nebija neviena, kas varētu glābt Ivanu Saveļjeviču. Lēkdami pa duļķainajām peļķēm, bandīti, zibens apspīdēti, vienā sekundē aizrāva pusdzīvo administratora līdz mājai nr. 302—bis un iedrāzās pavārtē, kur stāvēja divas sievietes basām kājām, jo zeķes un kurpes turēja rokās. Pēc tam visi metās sestajās parādes durvīs — un gandrīz jau prātu zaudējušais Varenuha tika augšāmrauts piektajā stāvā un nomests uz grīdas viņam labi pazīstamajā, pustumšajā Stjopas Ļihodejeva dzīvokļa priekšistabā.

Te abi laupītāji izčibēja, bet viņu vietā priekšistabā parādījās pil­nīgi kaila jaunava — sarkanmataina, ar fosforiski liesmojošām acīm.

Varenuha saprata, ka tas nu ir pats briesmīgākais no visa, kas bija ar viņu atgadījies, un nostenējies atlēca pie sienas. Bet sievišķis pienāca administratoram cieši klāt un uzlika plaukstas viņam uz pleciem. Varenuham mati saslējās stāvus, jo pat caur auksto un galīgi slapjo krekla audumu viņš sajuta, ka šīs plaukstas ir vēl auk­stākas, ka tās ir ledaina aukstuma pilnas.

— Tagad es tevi noskūpstīšu, — jaunava maigā balsī teica, un viņas starojošās acis jau bija pavisam tuvu viņa acīm. Tad Varenuha paģība, un skūpsts palika nesajusts.