Meistars un Margarita

15. nodaja nikanora IVANOVIČA SAPNIS

Nav grūti iedomāties, ka klīnikas 119. istabā ievietotais resnis ar zili sarkano fizionomiju bija Nikanors Ivanovičs Bosojs.

Pie profesora Stravinska viņš gan nenokļuva uzreiz, jo pirms tam pabija kādā citā vietā.

No šīs kādas citas vietas Nikanora Ivanoviča atmiņā bija palicis visai maz. Ja nu vienīgi rakstāmgalds, skapis un dīvāns.

Tur ar Nikanoru Ivanoviču, kuram zils un zaļš griezās gar acīm no asins pieplūduma un dvēseles satraukuma, uzsāka sarunu, bet saruna iznāca savāda un juceklīga, godīgi sakot, no sarunas nekas neiznāca.

Pats pirmais jautājums, ko Nikanoram Ivanovičam uzdeva, bija tāds:

— Vai jūs esat Nikanors Ivanovičs Bosojs, Dārza ielas numur trīssimt divi-bis mājas komitejas priekšsēdētājs?

Nikanors Ivanovičs drausmīgā balsī iesmējās un atbildēja, burtiski:

— Es esmu Nikanors, protams, ka Nikanors! Bet, dritvaikociņ, kas nu cs par priekšsēdētāju!

— Kā tā? — miegdami acis, jautāja Nikanoram Ivanovičam.

— Tā, — viņš atbildēja, — ja es būtu priekšsēdētājs, tad man uzreiz vajadzēja konstatēt faktu, ka viņš ir nelabais. Kā tad citādi? Pensnejs ieplīsis… pats vienās skrandās… Nekāds ārzemnieka tulks viņš nevar būt!

— Par ko jūs runājat? — Nikanoram Ivanovičam jautāja.

— Par Korovjevu! — iekliedzās Nikanors Ivanovičs. — Piec­desmitajā dzīvoklī iekortelējies! Tā arī rakstiet: Korovjevs. Viņu tūlīt vajag ņemt ciet! Rakstiet: sestās parādes durvis; viņš tur būs.

— Kur rāvis valūtu? — sirdīgi jautāja Nikanoram Ivanovičam.

— Dievs īstenais, Dievs visuvarenais, —. Nikanors Ivanovičs ierunājās, — viņš visu redz, un arī es viņa priekšā stāšos. Nekad rokās neesmu turējis un nemaz nezinu, kā tā valūta izskatās! Dievs mani bargi tiesās, ja es meloju, — no visas sirds turpināja Nikanors Ivanovičs, pogādams kreklu te vaļā, te ciet un mezdams krustus,

— es ņēmu naudu! Bet tikai mūsu — padomju! Es neliedzos, pierak­stīju par naudu. Un mūsu sekretārs Proļežņevs nav labāks! Namu pārvaldē sēd zagļi no vienas vietas. Bet valūtu es neesmu ņēmis!

Pēc uzaicinājuma nedzīt velnu un pastāstīt, ka dolāri nonāca ventilācijas lūkā, Nikanors Ivanovičs nometās uz ceļiem, paklanījās un pavēra muti, it kā taisīdamies norit parketa dēlīti.

— Esmu gatavs ēst zemi, — viņš nodīcās, — ja neticat, ka neesmu ņēmis! Bet Korovjevs patiešām ir velns.

Katrai pacietībai pienāk gals, pie galda jau pacēla balsi un atgādi­nāja Nikanoram Ivanovičam, ka beidzot vajag runāt cilvēcīgu valodu.

Te istaba ar visu dīvānu nodrebēja no kājās pielēkušā Nikanora Ivanoviča mežonīgā rēciena:

— Re, kur viņš! Re, kur viņš aiz skapja! Smīn! Un pensnejs ari ir… Ķeriet viņu ciet! Istabu apslacīt ar svētītu ūdeni!

Nikanora Ivanoviča seja kļuva bāla, viņš drebēdams meta krus­tus gaisā, skrēja pie durvīm un atpakaļ, sāka dziedāt kaut kādu lūgsnu un beigu beigās aizmuldējās pavisam šķērsām.

Kļuva pilnīgi skaidrs, ka ar Nikanoru Ivanoviču nekāda saruna nav iespējama. Viņu aizveda, ievietoja atsevišķā istabā, kur viņš daudzmaz nomierinājās, sāka šņukstēt un lūgt Dievu.

Uz Dārza ielu tika aizbraukts, un 50. dzīvoklis, protams, tika apskatīts. Nekāda Korovjeva tur nebija, un neviens nekādu Korovjcvu mājā nebija ne redzējis, ne dzirdējis. Nelaiķa Berlioza un uz Jaltu aizbraukušā Ļihodejeva īrētais dzīvoklis bija pilnīgi tukšs, pie kabine­ta un skapju durvim karājās neskarti zīmogi. Atbraucēji neko neatra­da un devās projām no Dārza ielas, turklāt viņiem līdzi aizbrauca ari apjukušais un sadrūmušais namu pārvaldes sekretārs Proļežņevs.

Vakarā Nikanoru Ivanoviču atveda uz Stravinska klīniku. Tur viņš uzvedās tik nemierīgi, ka viņam nācās izdarīt injekciju pēc Stravinska metodes, un tikai pēc pusnakts Nikanors Ivanovičs aizmiga savā 119. istabā, reizi pa reizei žēli noīdēdamies.

Viņa miegs kļuva aizvien mierīgāks. Viņš pārstāja grozīties un stenēt, elpa kļuva brīva un vienmērīga, un viņu atstāja vienu pašu.

Tad Nikanoru Ivanoviču apciemoja sapnis, kura pamatā, bez šaubām, bija šodien pārdzīvotais. Viss sākās ar to, ka sapnī Nikanoru Ivanoviču kaut kādi cilvēki ar zeltītām taurēm rokās ļoti svinīgi veda pie lielām, lakotām durvīm. Te Nikanoram Ivanovičam it kā nospēlē­ja maršu, bet pēc tam skanīgs bass no debesīm līksmi sacīja:

— Laipni lūdzam, Nikanor Ivanovič! Nododiet valūtu!

Nikanors Ivanovičs ārkārtīgi nobrīnījās un ieraudzīja virs sevis melnu skaļruni.

Pēc tam viņš kaut kādā veidā nokļuva teātra zālē, kur no apzel­tītiem griestiem lejup nokarājās kristāla lustras. Viss bija tā, kā mēdz būt mazā, bet ļoti bagātā teātri. Bija ari skatuve, aizvilkta ar samta priekškaru, uz kura ķiršu krāsas fona kā zvaigznes bija izbārstīti palielināti zelta desmitnieki, bija ari sufliera būda un pat publika.

Nikanoru Ivanoviču pārsteidza tas, ka publika sastāvēja tikai no vīriešu dzimuma pārstāvjiem un visi vīrieši nezin kāpēc bija ar bārdām. Otrkārt, pārsteidza tas, ka teātra zālē nebija krēslu, visa publika sēdēja uz lieliski novaskotās, slidenās grīdas.

Kautrēdamies no jaunas un tik lielas sabiedrības, Nikanors Ivanovičs brītiņu paminstinājās, bet tad sekoja pārējo piemēram — pa turku modei apsēdās uz parketa starp lielu, sarkanmatainu bār­daini un otru — bālu un galīgi noaugušu pilsoni. Neviens jaunpie­nākušajam skatītājam neveltīja ne mazāko uzmanību.

Tad piemīlīgi noskanēja zvaniņš, zālē nodzisa gaisma, pavērās priekškars, parādījās apgaismota skatuve, uz kuras stāvēja krēsls, galds ar zeltītu zvaniņu uz tā, skatuves dziļumā bija melna samta prospekts.

No kulisēm iznāca mākslinieks smokingā, mati viņam bija sasukāti ar celiņu, mākslinieks bija jauns un ļoti simpātisks no vaiga. Publika zālē sakustējās, visi pievērsās skatuvei. Mākslinieks pienāca pie sufliera būdas un saberzēja rokas.

— Tupat? — viņš liegā baritonā apvaicājās un uzsmaidīja zālei.

— Tupam, tupam, — kori atbildēja tenori un basi no zāles.

— Hmm… — mākslinieks domīgi teica, — es nevaru saprast, kā jums nav apnicis. Visi cilvēki kā cilvēki — pašreiz staigā pa ielām, bauda pavasara sauli un silto laiciņu, bet jūs kvemat uz grī­das šajā smacīgajā zālē. Vai tiešām programma ir tik interesanta?

Starp citu, kas nu kuram patīk, — filozofiski pabeidza mākslinieks.

Pēc tam viņš pārmainīja balss tembru un intonāciju, priecīgi un skaļi pieteikdams:

— Un tā mūsu programmas nākamais numurs — Nikanors Ivanovičs Bosojs, mājas komitejas priekšsēdētājs un diētiskās ēdnī­cas vadītājs. Lūgsim Nikanoru Ivanoviču!

Mākslinieka vārdiem sekoja spēcīgi aplausi. Nikanors Ivanovičs ieplēta acis aiz brīnumiem, bet konferansjē, ar plaukstu aizsedzies no rampas gaismas, ar acīm sameklēja viņu starp sēdošajiem un ar pirkstu laipni paaicināja uz skatuvi. Un Nikanors Ivanovičs, pats neatminēdamies, kā tas bija noticis, jau atradās uz skatuves.

Viņam no apakšas un no priekšpuses acīs iecirtās krāsaina gaisma, un zāle ar visu publiku iegrima tumsā.

— Nu, Nikanor Ivanovič, rādiet mums piemēru, — izjusti teica jaunais mākslinieks, — un nododiet valūtu!

Iestājās klusums. Nikanors Ivanovičs atguva elpu un klusi teica:

— Dieva vārds, ka…

Tālāk viņš netika, jo no visām zāles pusēm sāka skanēt svēta sašutuma pilni saucieni. Nikanors Ivanovičs sastomījās un apklusa.

— Cik es nopratu, — teica programmas vadītājs, — jūs gribējāt zvērēt pie Dieva, ka jums nekādas valūtas nav. — Viņš līdzjūtīgi paskatījās uz Nikanoru Ivanoviču.

— Tieši tā, it nekādas, — Nikanors Ivanovičs atbildēja.

— Labi, — noteica mākslinieks, — bet, atvainojiet par nesmalk- jūtību, no kurienes radās četri simti dolāru tā dzīvokļa atejā, kura vienīgie iemītnieki esat jūs un jūsu dzīvesbiedre?

— Uzburti! — tumšajā zālē kāds teica ar neslēptu ironiju.

— Tieši tā, uzburti, — nedroši atbildēja Nikanors Ivanovičs, un nevarēja saprast, vai šī atbilde domāta māksliniekam vai tam tur tumšajā zālē, — nešķīstais gars, rūtainais tulks ir uzbūris.

Zāle atkal sašutumā norēcās. Kad beidzot iestājās klusums, mākslinieks teica:

— Redzat, kādas Lafontēna fabulas man nākas dzirdēt! Viņam sle­pus nolikuši četrsimt dolāru! Jūs, kas te esat sanākuši, visi spekulējat ar valūtu! Es prasu jums kā speciālistiem — vai tas ir vai nav iespējams?

— Mēs nespekulējam ar valūtu, — teātri atskanēja vairākas aizvainotas balsis, — bet tas nu nav iespējams.

— Pilnīgi vienis pratis, — stingri noteica mākslinieks, — ko tad parasti slepus noliek?

— Bērnu! — viens kliedza no zāles.

— Pilnīgi pareizi, — programmas vadītājs apstiprināja, — bērnu, anonīmu vēstuli, proklamāciju, elles mašīnu, daudz ko slepus noliek, taču ne jau četrsimt dolāru, tādu idiotu pasaulē nav, — mākslinieks pagriezās pret Nikanoru Ivanoviču un teica pārmetošā un skumjā balsī: — Nikanor Ivanovič, jūs mani esat sarūgtinājis! Es tā cerēju uz jums. Tātad mūsu numurs nav izdevies.

Zālē atskanēja Nikanoram Ivanovičam adresēti svilpieni.

— Viņš ir valūtas spekulants! — zālē kliedza. — Un tādēļ mums, nevainīgiem, jācieš!

— Nelamājiet viņu, — laipni teica konferansjē, — viņš nožēlos savus grēkus. — Un, paskatījies uz Nikanoru Ivanoviču ar zilām, asaru pilnām acīm, piemetināja: — Nu, Nikanor Ivanovič, ejiet atpakaļ uz savu vietu!

Pēc tam mākslinieks pašķindināja zvaniņu un skaļi paziņoja:

— Pārtraukums, nelieši!

Galīgi sanervozējies par savu negaidīto iekļūšanu kaut kādā teātra programmā, Nikanors Ivanovičs atkal atradās savā vietā uz grīdas. Sapnī viņš redzēja, ka zālē iestājas pilnīga tumsa un uz zāles sienām sāk lēkāt sarkani, ugunīgi uzraksti: «Nododiet valūtu!» Pēc tam atkal vērās priekškars un konferansjē uzaicināja:

— Es palūgšu uz skatuves Sergeju Herardoviču Dunčilu.

Dunčils bija izskatīgs, bet stipri nolaidies vīrietis tā ap piec­desmit gadiem.

— Sergej Herardovič, — konferansjē griezās pie viņa, —jau puso­tra mēneša, kopš jūs sēžat šeit un spītīgi atsakāties nodot atlikušo valūtu, ar kuru jūs nekā nevarat iesākt, bet kura valstij ir ļoti vajadzī­ga, taču jūs spītējaties un spītējaties. Jūs esat inteliģents cilvēks, jūs visu saprotat un tomēr nevēlaties izrādīt man pretimnākšanu.

— Par nožēlošanu, cs itin neko nevaru darīt, jo valūtas man vairs nav, — mierīgi atbildēja Dunčils.

— Tad varbūt briljanti ir palikuši? — mākslinieks jautāja.

— Briljantu ari nav.

Mākslinieks nodūra galvu un iegrima pārdomās, bet pēc tam sasita plaukstas. No kulisēm uz skatuves iznāca dāma vidējos gados, ģērbusies pēc modes, tas ir, mētelī bez apkakles un mazā cepurītē. Dāma bija uztraukusies, bet Dunčils uz viņu skatījās, pat aci nepamirkšķinājis.

— Kas ir ši dāma? — programmas vadītājs jautāja Dunčilam.

— Tā ir mana sieva, — Dunčils cienīgi atbildēja un ar tādu kā riebumu paskatījās uz viņas garo kaklu.

— Dunčila kundze, mēs patraucējām jūs tādā jautājumā: vai jūsu vīram vēl ir palikusi valūta? — Konferansjē vērsās pie dāmas.

— Viņš toreiz nodeva visu, — viņa atbildēja uztraukta balsī.

— labi, — mākslinieks teica, —ja jau tā, tad tā. Ja visu nodevis, tad mums nekavējoties jāšķiras no Sergeja Herardoviča, neko nevar darīt. Sergej Herardovič, ja jums labpatīk, jūs varat atstāt teātri! — Un mākslinieks pamāja ar karalisku žestu.

Dunčils mierīgi pagriezās un devās uz kulisēm.

— Vienu acumirkli! — Konferansjē viņu apturēja. — Uz atvadī­šanos atļaujiet man parādīt jums vēl vienu mūsu programmas numuru. — Un viņš atkal sasita plaukstas.

Melnais priekškars pavērās, un parādījās jauna skaistule balles tērpā, rokas tai bija zelta paplāte, uz kuras atradās biezs, ar lenti pārsiets žūksnis un zilās, dzeltenās un sarkanās ugunis mirguļo­joša briljanta kaklarota.

Dunčils atkāpās soli atpakaļ un nobālēja. Zāle pamira.

— Astoņpadsmit tūkstošus dolāru un kaklarotu par četrdesmit tūkstošiem zeltā, — svinīgi paziņoja mākslinieks, — Sergejs Herardovičs glabāja savas mīļākās Idas Herkulanovnas Vorsas dzī­voklī Harkovā, mums ir patīkami redzēt viņu mūsu priekšā, jo tieši viņa laipni palīdzēja atrast šos bezgala vērtīgos, bet privātās rokās neko nenozīmējošos dārgumus. liels paldies jums, Ida Herkulanovna!

Skaistule nozibsnīja zobus smaidā, un viņas garās skropstas nodrebēja.

— Bet zem jūsu samērā godīgās čaulas, — mākslinieks griezās pie Dunčila, — slēpjas badīgs zirneklis, izsmalcināts blēdis un melis. Pusotra mēneša jūs mocījāt mūs visus ar savu trulo tiepību. Tagad varat iet mājās, un lai tā elle, ko dzīvesbiedre jums sakuri­nās, ir jums par mācību.

Dunčils sagrīļojās un, liekas, taisījās gāzties gar zemi, taču kādas gādīgas rokas viņu uzķēra. Krita priekškars, un aiz tā palika visi, kas bija uz skatuves.

Zālē nodimdēja tik traki aplausi, ka Nikanoram Ivanovičam šķita, ka lustrās uguns sāk raustīties. Kad melnais priekškars atvērās no jauna, uz skatuves bija mākslinieks viens pats. Viņš pateicās par kārtējo aplausu zalvi un teica:

— Dunčila personā jūs mūsu programmā redzējāt tipisku ēzeli. Man bija tas gods jau vakar jums pateikt, ka slepena valūtas glabā­šana ir pilnīgs vājprāts. Es vēlreiz apgalvoju, ka izlietot to nevar neviens un nekādos apstākļos. Ņemsim to pašu Dunčilu. Viņš saņem labu algu, un viņam nekā netrūkst. Viņam ir lielisks dzīvoklis, sieva un skaista mīļākā. Nekā nebija, viņš negrib nodot valūtu un dār­gakmeņus, negrib dzīvot klusi un mierīgi, nē, šim skopajam stul­benim noteikti vajag panākt, lai viņu atmasko visu priekšā, un piedevām vēl viņš sev sagādā lielas ģimenes nepatikšanas. Nu, vai vēl kāds negrib nodot? Brīvprātīgo nav? Tādā gadījumā mūsu pro­grammas nākošais numurs — pazīstamais dramatiskais talants aktieris Sava Potapovičs Kuroļesovs, kurš, speciāli uzaicināts, lasīs fragmentus no dzejnieka Puškinā «Skopā bruņinieka».

Apsolītais Kuroļesovs nelikās daudz lūgties un parādījās uz skatuves, tas bija liela auguma gaļīgs, skuvies vīrietis melnā frakā, ar baltu kaklasaiti.

Bez kādiem ievadvārdiem viņš sataisīja drūmu ģīmi, saboza uzacis un, uz zeltīto zvaniņu šķielēdams, nedabiskā balsī ierunājās:

— Kā jaunais nebēdnis uz savu tikšanos ar viltus pilnu pa- aisteni gaida…

Un Kuroļesovs sastāstīja par sevi ļoti daudz slikta. Nikanors Ivanovičs dzirdēja pats savām ausīm Kuroļesova atzīšanos, ka kaut kāda nelaimīga atraitne nometusies viņa priekšā uz ceļiem, lietum līstot, bet tas nav padarījis mīkstāku aktiera akmens sirdi. Nikanors Ivanovičs līdz šim savam sapnim nemaz nebija pazinis dzejnieka Puškinā darbus, bet pašu Puškinu pazina ļoti labi un katru dienu vairākkārt atkārtoja tamlīdzīgas frāzes — «Bet par dzīvokli lai maksā Puškins?» —vai ari: «Tātad lampiņu kāpņu telpā Puškins izskrūvē­ja?», «Naftu mums tātad lai Puškins pērk?».

Tagad, iepazinies ar vienu no viņa darbiem, Nikanors Ivanovičs noskuma, iedomājās bārabērniņus, uz ceļiem stāvošo un lietū mirkstošo sievieti un neviļus nosprieda: «Tas Kuroļesovs gan ir viens baigs tips!»

Tas savukārt, arvien vairāk un vairāk paceldams balsi, turpināja nožēlot grēkus un galīgi sajauca Nikanoram Ivanovičam galvu, jo pēkšņi sāka uzrunāt tādus, kuru uz skatuves nemaz nebija, un, ja reiz nebija, ņēmās pats sev atbildēt, turklāt godāja sevi te par «vald­nieku», te par «baronu», te par «tēvu», te atkal par «dēlu», uzrunā­dams gan ar «jūs», gan pēc tam atkal ar «tu».

Nikanors Ivanovičs saprata tikai vienu, ka aktieris nomiris ļaunā nāvē, jo, iekliedzies: «Atslēgas! Manas atslēgas!» — viņš nogāzās uz grīdas, gārdza un uzmanīgi rāva nost kaklasaiti.

Pēc miršanas Kuroļesovs piecēlās, nopurināja putekļus no biksēm, palocījās, uzsmaidīja publikai mākslīgu smaidiņu un, šķidru aplausu pavadīts, aizgāja. Bet konferansjē teica tā:

— Savas Potapoviča lieliskajā izpildījumā mēs noklausījāmies «Skopo bruņinieku». Šis bruņinieks cerēja, ka pie viņa saskries spri­ganas nimfas un notiks vēl daudz kas patīkams tādā pašā garā. Bet, kā redzējāt, nekas tamlīdzīgs nenotika, nekādas nimfas pie viņa neskrē­ja, nekādas mūzas nenesa viņam dāvanas, nekādas pilis viņš neuzcēla, taisni otrādi, viņa gals bija aplam nejauks, pie visiem velniem, trieka viņu ķēra taisni uz lādes ar valūtu un dārgakmeņiem. Brīdinu, ka ar jums var notikt tāpat vai ari vēl ļaunāk, ja nenodosiet valūtu!

Vai nu Puškinā poēzija, vai konferansjē proza atstāja tādu iespaidu, bet no zāles atskanēja kautrīga balss:

— Es nododu valūtu.

— Laipni lūdzu uz skatuves! — pieklājīgi uzaicināja konferansjē, skatīdamies tumšajā zālē.

Un uz skatuves parādījās mazs, blonds pilsonis, kurš kādas tris nedēļas nebija skuvics, par ko liecināja viņa seja.

— Piedodiet — kā jūs sauc? — konferansjē pavaicāja.

— Nikolajs Kanavkins, — iznākušais kautrīgi atbildēja.

— Ā, ļoti patīkami, pilsoni Kanavkin, tātad?

— Nododu valstij, — klusu atbildēja Kanavkins.

— Cik?

— Tūkstoš dolāru un divdesmit zelta desmitnieku.

— Bravo! Visu, cik jums ir?

Programmas vadītājs urbās ar skatienu Kanavkinam tieši acīs, un Nikanoram Ivanovičam pat likās, ka tas nav skatiens, bet kaut kādi stari, kas iet Kanavkinam cauri gluži kā rentgens. Zālē pārstāja elpot.

— Ticu! — beidzot mākslinieks iesaucās un apdzēsa savus starus. — Ticu! Šīs acis nemelo. Cik reižu es jums neesmu teicis, ka jūsu galvenā kļūda ir tā, ka pa īstam nenovērtējat cilvēka acu nozīmi! Saprotiet taču, ka mēle var noslēpt patiesību, bet acis — nekad! Jums uzdod negaidītu jautājumu, jūs pat nenodrebat, vienā mirklī jūs esat saņēmis sevi rokās, zināt, kas jāsaka, lai noslēptu patiesību, un runājat visai pārliecinoši, neviens vaibsts jūsu sejā nepakustas, bet diemžēl jautājuma satrauktā patiesība uz īsu mirkli ielec no dvēseles dzīlēm jūsu acīs, un viss ir pagalam. Viņa ir pama­nīta, un jūs esat pieķerts!

Ar lielu kaismi teikdams šo pārliecinošo runu, mākslinieks mīlīgi apvaicājās Kanavkinam:

— Un kur tad ir slēptuve?

— Pie manas tantes — pie Porohovņikovas Prečistenkā…

— Ā! Tas ir… pagaidiet… tas ir, pie Klaudijas Iļjiņičnas, tā viņu sauc?

-Jā.

— Ak jā, jā, jā, jā! Tāds mazs namiņš? Ar puķu dārziņu? Skaidrs, skaidrs! Un kurā vietā jūs tur nobāzāt?

— Pagrabā, kārbā…

Mākslinieks sasita plaukstas.

— Kur tas ir redzēts? — viņš bēdīgā balsī iesaucās. — Tur taču it mitrs un viss var sapelēt. Vai tad tādiem cilvēkiem var dot rokās valūtu? Ko? Taisni kā tādi bērni, goda vārds!

Kanavkins arī pats saprata, ka izrīkojies neglīti un vainīgs vien ir, un viņa cekuls noslīga uz leju.

— Nauda, — turpināja mākslinieks, — jāglabā valsts bankā, speciālās sausās, labi apsargātās telpās, nevis tantes pagrabā, kur, starp citu, arī žurkas nezin ko var izdarīt. Kauna lieta, Kanavkin! Jūs taču esat liels cilvēks.

Kanavkins, nezinādams, kur dēties, knibināja savas žaketes stūri.

— Nu labi, — mākslinieks norimās, — necilāsim vccas lietas… — Un pēkšņi negaidot piebilda: —Jā, pie tās pašas reizes, lai mašīna lieku reizi nav jādzenā… tantei pašai taču arī ir? Vai ne?

Kanavkins nebija gaidījis, ka viss iegrozīsies tādā veidā, satrūkās, un teātrī iestājās pilnīgs klusums.

— Ehē, Kanavkin, — ar maigu pārmetumu balsī noteica konfe­ransjē, — bet es viņu vēl slavēju! Te tev nu bija, ne no šā, ne no tā ņem un sāk dripselēties! Tas nekur neder, Kanavkin! Es taču tikko stāstīju jums par acīm. Tūlīt redzams, ka tantei ari ir. Un kāpēc jums mūs jāspīdzina?

— Ir gan! — braši iekliedzās Kanavkins.

— Bravo! — iekliedzās arī konferansjē.

— Bravo! — mežonīgi ieaurojās ari zāle.

Kad visi norimās, konferansjē apsveica Kanavkinu, paspieda viņam roku, piedāvājās aizvest mājās ar mašīnu un vienam aiz kuli­sēm pavēlēja ar to pašu mašīnu aizbraukt pie tantes un ielūgt viņu uz sieviešu teātra programmu.

— Jā, es jums gribēju pavaicāt, vai tante jums nav teikusi, kur viņa savu mantību glabā, — konferansjē painteresējās, sniegdams Kanavkinam papirosu un aizdegtu sērkociņu. Tas aizsmēķēja un skumīgi pasmaidīja. — Ticu, ticu, — mākslinieks nopūtās, — šita vecā sīkstule ne vien krustdēlam, bet pašam velnam neko neteiks.

Ko lai dara, pamēģināsim viņā pamodināt cilvēciskas jūtas! Iespējams, ka viņas šeftmaņa dvēselītē visas stīdziņas vēl nav satrūkušas. Visu labu, Kanavkin!

Un Kanavkins aplaimots aizbrauca. Mākslinieks pavaicāja, vai vēl kāds negrib atdot valūtu, bet vienīgā atbilde bija klusums.

— Ērmi gan jūs esat, dieva vārds! — Mākslinieks paraustīja plecus, un priekškars viņa priekšā aizvērās.

Lustras nodzisa, labu bridi valdīja tumsa, un no tālienes atplūda nervoza tenora dziedāšana:

«Tur zelta kaudzes sver un sver un visu manās lādēs ber.»

Pēc tam kaut kur tālu, tālu divreiz noskanēja aplausi.

— Sieviešu teātri kaut kāda dāmiņa nodod valūtu, — negaidīti ierunājās Nikanoram Ivanovičam blakus sēdošais sarkanmatainais bārdainis un nopūties piebilda: — Eh, nebūtu man bijis to zosu! Man, mīļo cilvēk, Lianozovā ir īstas kaujas zosis. Bail, ka bez manis var nosprāgt Kaujas putniņš, tas prasa labu kopšanu… Eh, nebūtu bijušas tās zosis! No tā Puškinā man ne silts, ne auksts. — Un viņš turpināja dvest nopūtas.

Tad zālē aizdegās gaisma un Nikanors Ivanovičs sapnī redzēja, ka pa visām durvīm gāžas iekšā pavāri ar baltām micēm galvā un zupas kausiem rokās. Virtuves puikas iestiepa zālē kubulu zupas un veselu kalnu sagrieztas rupjmaizes. Skatītāji atdzīvojās. Dzīves­priecīgie pavāri tekalēja starp teatrāļiem, lēja bļodiņās zupu un dalīja maizi.

— Ēdiet, puiši, — pavāri klaigāja, — un dodiet nost valūtu! Kam jums šeit tupēt pārvelti? Ir nu gan liels prieks strēbt šo suslu! Būtu vākušies mājās, iemetuši kādu lāsīti, uzkoduši, un būtu pavisam labi!

— Piemēram, kāpēc tev, papuci, šeit jādēd? —Tieši pie Nikanora Ivanoviča vērsās pavārs ar resnu, sarkanīgu kaklu, sniegdams bļo­diņu, kur šķidrumā peldēja vientulīga kāpostlapa.

— Nav! Nav! Nu, nav man! — briesmīgā balsī iekliedzās Nikanors Ivanovičs. — Saproti, nav!

— Ak nav? — draudīgā balsī ierēcās pavārs. — Nav? — viņš maigā sievietes balsī jautāja. — Nu, nav jau, nav jau, — viņš nomierinoši teica un pārvērtās par feldšerieni Praskovju Fjodorovnu.

Viņa viegli purināja aiz pleca miegā stenošo Nikanoru Ivanoviču. Tad ari pavāri izgaisa un teātris ar visu priekškaru sagāzās vienā čupā. Nikanors Ivanovičs caur asarām saskatīja savu klīnikas istabu un divus baltos halātos, taču tic nebija nekautrīgie pavāri ar saviem padomiem, bet gan dakteris un tā pati Praskovja Fjodorovna, kurai rokās bija nevis bļodiņa, bet ar marli pārsegts šķīvītis un uz tā šprice.

— Kā nu tā var, — Nikanors Ivanovičs rūgti noteica iešļircinā­juma laikā, — man nav, un beigta balle! lai Puškins viņiem nodod valūtu! Man nav!

— Nav, nav, — labsirdīgā Praskovja Fjodorovna viņu mierināja, — kam nav, no tā nav ko prasīt.

Nikanoram Ivanovičam pēc iešļircinājuma kļuva vieglāk, un viņš aizmiga bez kādiem sapņiem.

Bet viņa klaigāšanas dēļ nemiers pārsviedās uz 120. istabu, kuras iemītnieks pamodās un sāka meklēt savu galvu, uz 118., kur nemiers pārņēma nepazīstamo meistaru, kas aiz grūtsirdības sāka lauzīt rokas, skatīdamies uz mēnesi un atcerēdamies savas dzīves pēdējo rūgto rudens nakti, gaismas strēmelīti pagrabstāvā pie durvīm un atrisušos matus.

No 118. istabas pa balkonu nemiers pārsviedās pie Ivana, arī viņš pamodās un sāka raudāt.

Bet ārsts ātri nomierināja visus satrauktos un bēdu nomāktos, un viņi sāka slīgt miegā. Visvēlāk, kad pār upi jau ausa rīts, aizmi­ga Ivans. Pēc saņemtajām zālēm, kas lēnām izkliedējās pa visu ķer­meni, miers apņēma viņu gluži kā vilnis. Ķermenis kļuva viegliņš, un galvu apvējoja silts snauduma vējiņš. Viņš aizmiga, un pēdējais, ko viņš saklausīja, — tā bija mostošos putnu čivināšana mežā. Bet ari tā drīz vien noklusa, un viņš sapnī redzēja, ka saule pār Kailo Kalnu jau slīga arvien zemāk un pašu kalnu apjoza divkārša sardzes ķēde…