Meistars un Margarita

32. nodaļa PIEDOŠANA UN MŪŽĪGS PATVĒRUMS

Dievi, ak dievi! Cik zeme skumja vakarā! Cik noslēpumainas ir miglas pār purviem! Kas maldījies pa šīm miglām, kas daudz cietis pirms nāves, kas lidojis par šo zemi, turēdams plecos neizturamu smagumu, tas to zina. To zina nogurušais. Un viņš bez nožēlas pamet zemes miglas, tās purveļus un upes, ar vieglu sirdi iet nāvei pretī, zinādams, ka viņa vienīgā dos mieru.

Pat melnie burvju'zirgi bija paguruši un nesa savus jātniekus lēnāk, un viņus jau sāka panākt tā nakts, no kuras nevar izbēgt. Jūtot to sev aiz muguras, pieklusa pat nenovaldāmais Begemots un, ar nagiem ieķēries seglos, sabozis asti, lidoja kluss un nopietns. Nakts sāka klāt savus melnos lakatus pār mežiem un pļavām, nakts aizdedzināja kaut kur dziļi lejā skumjas uguntiņas, kas tagad vairs nebija vajadzīgas ne meistaram, ne Margaritai, svešas uguntiņas. Nakts apsteidza kavalkādi, sedzās tai virsū no augšas, noskumušajās debesīs šur un tur pabirdinādama pa bal­tam zvaigžņu plankumiņam.

Nakts sabiezēja, auļoja līdzās, grāba aulekšojošos aiz apmet­ņiem, rāva tos nost no viņu pleciem, līdzraudama visu neīsto. Kad vēsā vēja appūstā Margarita atvēra acis, viņa redzēja, kā mainās visu uz savu mērķi lidojošo izskats. Kad viņiem pretī no meža galotnēm sāka līst ārā pilns, asinssarkans mēness, viss neīstais bija zudis, sagāzies purvos un miglā bija noslīkuši visi neīstie burvju apģērbi.

Nezin vai tagad kāds pazītu Korovjevu-Fagotu, viltus tulku pie noslēpumainā konsultanta, kuram nekādi tulki nebija vajadzīgi, tajā jātniekā, kurš auļoja tieši blakus Volandam, pa labi no meis­tara draudzenes. Zirgā, ar kuru no Zvirbuļu kalniem noplukušās cirka drēbītēs ceļā devās par Korovjevu-Fagotu sauktais, tagad, zelta pavadu šķindinādams, aulekšoja tumši violets bruņinieks ar drūmu, nekad nesmaidošu seju. Zodu viņš bija iecirtis krūtīs, uz mēnesi viņš neskatījās, zeme apakšā viņu neinteresēja, viņš lidoja blakus Volandam un risināja savu domu.

— Kāpēc viņš tā ir pārvērties? — caur svilpojošo vēju Margarita jautāja Volandam.

— Šis bruņinieks reiz neapdomāti pajokoja, — Volands atbildē­ja, pavērsis pret Margaritu seju ar mierīgu kvēlojošu aci. — Viņa kalambūrs par gaismu un tumsu nebija visai labs. Un bruņiniekam pēc tam nācās jokot mazliet ilgāk un vairāk, nekā viņš bija domājis.

Bet šī ir rēķinu kārtošanas nakts. Bruņinieks savu rēķinu ir samaksājis!

Nakts norāva ari Begemotam viņa kuplo asti, noplēsa spalvu un pa kušķītim izsvaidīja pa purviem. Bijušais runcis, tumsības val- doņa uzjautrinātājs, pārvērtās par vājinu jaunekli, par dēmonisku pāžu, ākstu, par kuru labāka virs zemes nav bijis. Tagad ari viņš pierima un lidoja klusēdams, pavērsis savu jauneklīgo seju pret gaismu, ko izstaroja mēness.

No visiem nostāk, tērauda bruņas spīdinādams, lidoja Azazello. Mēness bija pārvērtis ari viņa seju. Nebija vairs pretīgā un atbai­došā ilkņa, ari šķībā acs bija izrādījusies neīsta. Abas Azazello acis bija vienādas — melnas un tukšas, bet seja — balta un auksta. Tagad Azazello lidoja savā īstajā izskatā — kā bezūdens tuksneša slepkava un dēmons.

Sevi jau Margarita nevarēja apskatīt, toties viņa labi redzēja, ka pārvērties meistars. Viņa mati mēnesnīcā bija pilnīgi balti, savēlu­šies bizē, un tā plīvoja vējā. Kad vējš parāva apmetni sānis, Margarita ieraudzīja, ka pie meistara stulmu zābakiem te iedzirkstas, te apdziest piešu zvaigznītes. Meistars lidoja kā jauns dēmons, neno­vērsdams acu no mēness, bet smaidīja tam gluži kā mīļam, labam paziņam un, kā 118. istabā paradis, kaut ko pie sevis murmināja.

Un, beidzot, ari Volands lidoja savā īstajā izskatā. Margarita nevarētu pateikt, no kā taisīta viņa zirga pavada, un sprieda, ka tic varbūt ir mēness atstarojumi un pats zirgs — vienkāršs tumsas blāķis, krēpes — melns mākonis, bet jātnieka pieši — gaiši zvaigžņu plankumi.

Viņi ilgi lidoja klusēdami, kamēr pati ainava lejā sāka mainīties. Skumīgie meži ieslīga zemes tumsā un aizrāva sev līdzi ari blāvi vizošos upju asmeņus. Lejā parādījās mēness apspīdētās laukak­meņu pieres, bet starp tām melnas bedres, kurās mēness gaisma nevarēja iekļūt.

Volands apstādināja savu zirgu akmeņainā, drūmā, plakanā kalna virsotnē, un tālāk jātnieki devās soļos, klausīdamies, kā zem zirgu pakaviem krakšķ krams un akmeņi. Mēness lēja pār lauku­miņu spilgtu un zaļganu gaismu, un Margarita drīz vien ieraudzī­ja, ka šajā tuksnesīgajā vietā stāv krēsls, kurā sēž cilvēks baltās drēbēs. Iespējams, ka sēdošais bija kurls vai arī pārlieku domās iegrimis. Viņš nedzirdēja, kā dunēja akmeņainā zeme zem zirgu pakaviem, un jātnieki, viņu neiztraucēdami, piejāja tuvu klāt.

Mēness Margaritai ļoti palīdzēja, tas spīdēja labāk nekā vislabākais elektriskais lukturis, un Margarita redzēja, ka sēdošais, kura acis šķita aklas, šad tad saberzē rokas un ar šīm pašām nere­dzošajām acīm urbjas tieši mēnesī. Tagad bija arī redzams, ka blakus masīvajam akmens krēslam, kurā mēness gaisma izšķiļ pa dzirkstij, guļ tumšs, milzīgs suns ar smailām ausīm un, tāpat kā viņa saimnieks, nemiera pilns skatās uz mēnesi.

Sēdošajam pie kājām mētājās sasistas vīna krūkas lauskas un plētās neizžūstoša tumši sarkana peļķe.

Jātnieki apturēja zirgus.

— Jūsu romānu izlasīja, — ierunājās Volands un pagriezās pret meistaru, — un sacīja tikai to, ka diemžēl tas nav pabeigts. Redzat, man gribējās parādīt jums jūsu varoni. Ap divtūkstoš gadu viņš sēž šajā kalnā un guļ, bet, kad ir pilns mēness, viņu, paši redzat, moka bezmiegs. Tas moka ne vien viņu, bet arī viņa uzticīgo sargu — suni. Ja taisnība, ka gļēvums ir vislielākais netikums, tad suns nu šoreiz nav vainīgs. Vienīgais, no kā drošsirdīgais suns baidījās, bija pērkona negaiss. Neko darīt, tam, kurš mīl, jādalās liktenī ar to,

kuru viņš mīl.

— Ko viņš dara? — Margarita jautāja, un pār viņas pilnīgi mierīgo seju pārskrēja līdzcietības trīsa.

— Viņš saka, — atskanēja Volanda balss, — vienu un to pašu,

stāsta, ka ari mēness nakti viņam nav miera un ka viņam ir slikts amats. To viņš stāsta vienmēr, kad neguļ, bet, kad guļ, visu laiku redz vienu un to pašu — mēness gaismas celiņu — un grib iet pa to un runāties ar arestantu Ha-Nocri, jo, kā viņš apgalvo, kaut ko nav izrunājis līdz galam, toreiz, sen, sen, pavasara mēneša nizāna četr­padsmitajā datumā. Bet diemžēl uz šī celiņa viņš nezin kāpēc netiek — un pie viņa neviens nenāk. Tad nu nākas runāt pašam ar sevi. Saprotiet, ir taču vajadzīga kaut kāda dažādība, un viņš pēc savas runas par mēnesi piebilst, ka par visu vairāk uz pasaules neieredz savu nemirstību un ārkārtīgo slavu. Viņš apgalvo, ka labprāt mainītu savu likteni pret skrandainā klaidoņa Levija Mateja likteni.

— Divpadsmit tūkstoši mēnesnīcu par vienu mēnesnīcu kaut kad sen, sen, vai tas nav par daudz? — Margarita jautāja.

— Atkal tas pats, kas ar Fridu? — Volands noprasīja. — Bet šoreiz, Margarita, uztraukumus pie malas! Viss būs pareizi, citādi pasaule jau sen būtu sabrukusi.

— Atbrīvojiet viņu! — Margarita iekliedzās tikpat spalgi kā toreiz, ragana būdama, no šī kliedziena kalnos atrāvās akmens un, lēkādams pa radzēm, ar briesmīgu dārdoņu iegāzās bezdibenī. Bet Margarita nevarēja apgalvot, vai tas bija kritiena troksnis vai sātanisku smieklu dārdoņa. Lai kā tas būtu, Volands smējās, skatī­damies uz Margaritu, un teica:

— Kalnos nevajag kliegt, viņš pieradis pie lavīnām un tam nepievērsīs nekādu uzmanību. Jums, Margarita, viņa labā nekas nav jālūdz, jo ir palūdzis tas, ar kuru viņš tā tiecas sarunāties. — Te Volands pagriezās uz meistara pusi un teica: — Nu jūs savu romānu varat pabeigt ar vienu vienīgu frāzi!

Tā vien likās, it kā meistars to jau būtu gaidījis, kamēr bija nekustīgi stāvējis un raudzījies uz sēdošo prokuratoru. Viņš salika plaukstas ruporā un nokliedzās tā, ka atbalss nodimdēja nedzīvajos un kailajos kalnos:

— Tu esi brīvs! Brīvs! Viņš tevi gaida!

Kalni padarīja meistara balsi par pērkonu, un šis pats pērkons tos sagrāva. Nolādētās klinšu sienas sabruka. Palika tikai lauku­miņš ar akmens krēslu. Virs melnā bezdibeņa, kurā sagāzās klintis, iezvīļojās milzīga pilsēta ar mirdzošiem elku tēliem virs daudzu tūkstošu mēnesnīcu laikā kupli jo kupli sazaļojušā dārza. Tieši uz šo dārzu aizstiepās prokuratora ilgi gaidītais mēness celiņš, un pirmais uz tā uzskrēja suns ar smailajām ausīm. Cilvēks baltajā, asinssarkani oderētajā mantijā cēlās no krēsla un aizsmakušā, neskanīgā balsi kaut ko nokliedza. Nevarēja saprast, vai viņš raud vai smejas un ko viņš kliedz. Bija tikai redzams, ka, sekojot savam uzticīgajam sargam, viņš aizsteidzās pa mēness celiņu.

— Man uz turieni, viņiem līdzi? — satrauktā balsī jautāja meistars un pievilka zirga pavadu.

— Nē, — atbildēja Volands, — kāpēc gan dzīties pakaļ tam, kas ir jau beidzies?

— Tātad uz turieni? — meistars jautāja, pagriezās un rādīja atpakaļ, tur, kur bija uzradusies nesen pamestā pilsēta ar klostera piparkūku torņiem un logu stiklos drumslās sadauzīto sauli.

— Ari nē, — Volanda dobjā balss aizvēlās pār klintīm, — roman­tisko meistar! Tas, kuru tik ļoti vēlas redzēt jūsu izdomātais un jūsu tikko atbrīvotais varonis, izlasīja jūsu romānu. — Volands pagriezās pret Margaritu. — Margarita Nikolajevna! Es nešaubos, ka jūs cen- tāties izdomāt meistaram vislabāko nākotni, bet ticiet man, ka tas, ko es jums piedāvāju, un tas, ko Ješua lūdza priekš jums, jā, priekš jums, — tas ir vēl labāk. Lai viņi paliek divatā, — Volands no saviem segliem pieliecās pie meistara un rādīja uz aizejošo prokuratoru,

— netraucēsim viņus! Un, kas to lai zina, varbūt viņi kaut ko ari izrunās līdz galam. — Volands pamāja ar roku uz Jerušalajimas pusi, un tā nodzisa. — Un ari tur, — Volands pamāja atpakaļ, — ko jūs tajā pagrabiņa varat darīt? — Logu stiklos saskaldītā saule apdzisa.

— Kādēļ? —Volands turpināja iejūtīgi un pārliecinoši. — 0, trīskārt romantiskais meistar, vai tiešām jūs negribat kopā ar savu draudzeni dienā staigāt zem plaukstošiem ķiršiem, bet vakarā klausīties Sūberta mūziku? Vai tiešām jums nebūs patīkami sveču gaismā rakstīt ar zoss spalvu? Vai tiešām jūs negribat kā Fausts sēdēt pie retortes cerībā, ka jums izdosies radīt jaunu homunkulu? Uz turieni, uz turieni. Tur jūs jau gaida māja un vecs apkalpotājs, sveces jau deg, bet drīz tās dzisīs, jo jūs tūlīt sagaidīsit rītausmu. Pa šo ceļu, meistar, pa šo! Palieciet sveiki! Man laiks doties tālāk.

— Sveiki! — vienā balsī Volandam atbildēja Margarita un meistars. Tad melnais Volands, nekādu ceļu nemeklēdams, gāzās bezdibenī un viņam līdzi ar troksni aizvēlās visa vina svīta. Ne klinšu, ne laukumiņa, ne mēness celiņa, ne Jerušalajimas — nekā vairs nebija. Ari melnie zirgi bija pazuduši. Meistars un Margarita ieraudzīja apsolīto rītausmu. Tā sākās tūlīt pēc pusnakts mēnesnī­cas. Pirmo rīta saules staru apspīdēti, meistars ar savu draudzeni gāja pār sūnām apaugušu akmens tiltiņu. Tas jau palika aiz muguras. Uzticīgie un viens otru mīlošie bija pārgājuši pāri strautam un tagad devās tālāk pa smilšainu ceļu.

— Klausies klusību, — Margarita teica meistaram, un smiltis čirk­stēja zem viņas basajām kājām. — Klausies un baudi to, ko dzīve tev nenovēlēja, — klusumu. Redzi, tur priekšā ir tavs mūžīgais patvērums, ar ko tu esi atalgots. Es jau redzu venēciešu logu un vīnogulājus, tie vijas līdz pašam jumtam. Te ir tavas mājas, tavs mūžī­gais patvērums. Es zinu, ka vakaros pie tevis nāks tic, kurus tu mīli, par kuriem tu interesējies un kuri tevi nesatrauks. Viņi tev spēlēs, viņi tev dziedās, tu redzēsi, kas tā ir par gaismu, kad istabā deg sveces. Tu uzliksi savu nosmulēto un mūžīgo cepurīti un aizmigsi ar laimīgu smaidu uz lūpām. Miegs stiprinās tevi, un tavas domas būs gudras. Bet aizdzīt mani prom tu vairs nevarēsi. Es sargāšu tavu miegu.

Visu to Margarita sacīja meistaram, kad viņi abi gāja pretī savam mūžīgajam patvērumam, un meistaram šķita, ka Margaritas vārdi plūst gluži tāpat, kā plūda un čaloja tikko pārietais strautiņš, un meistara atmiņa, nemierīgā, asu adatu izdurstītā atmiņa sāka apdzist. Kaut kas bija atlaidis meistaru brīvībā, tāpat kā viņš tikko bija atbrivojis paša radīto varoni. Šis varonis aizgāja bezgalībā, aizgāja uz visiem laikiem tas, kam nakti no sestdienas uz svētdienu tapa piedots, — zvaigžņu tulka dēls, cietsirdīgais Jūdu zemes piektais prokurators jātnieks Poncijs Pilāts.