Meistars un Margarita

29. nodaļa MEISTARA UN MARGARITAS LIKTENIS IZLEMTS

Saulei rietot, kādā no visskaistākajām Maskavas ēkām, kas uzcelta apmēram pirms simt piecdesmit gadiem, uz akmens terases augstu pāri pilsētai stāvēja divi: Volands un Azazello. No apakšas, no ielas, viņus nevarēja redzēt, no nelūgtiem skatieniem viņus aizsedza balustrāde ar ģipša vāzēm un ģipša ziediem. Bet viņi pilsētu varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.

Volands bija ģērbies savā melnajā sutanā un sēdēja uz salieka­mās taburetes. Viņa garais platasmeņa zobens bija iesprausts divu terases akmens plākšņu spraugā vertikāli, tā ka iznāca saules pulk­stenis. Zobena ēna pamazām kļuva aizvien garāka un garāka, tuvo­damās sātana kājām un viņa melnajām kurpēm. Atspiedis smailo zodu uz dūres, salīcis uz taburetes un vienu kāju pavilcis zem sevis, Volands, acu nenovērsdams, skatījās uz neaptveramo mitekļu gūz­mu — pilīm, milzīgām mājām un mazām būdelēm, kas paredzētas nojaukšanai. Azazello bija nometis savu mūsdienīgo apģērbu, tas ir, žaketi, katliņu un lakkurpes, ģērbies tāpat kā Volands, viss melnā, viņš nekustīgi stāvēja netālu no sava pavēlnieka un, tāpat kā tas, nenovērsa acis no pilsētas.

Volands ierunājās:

— Cik interesanta pilsēta, vai ne?

Azazello sakustējās un atbildēja ar cieņu:

— Messire, man labāk patīk Roma.

— Jā, tā jau ir gaumes lieta, — Volands noteica.

Pēc kāda laika viņš atkal ierunājās:

— Bet kas tic par dūmiem bulvārī?

— Gribojedovs deg, — Azazello atbildēja.

— Jādomā, ka tas nešķiramais pārītis, Korovjevs ar Begemotu, būs aizvilkušies uz turieni.

— Par to nav nekādu šaubu, messire.

Atkal iestājās klusums, abi uz terases esošie skatījās, kā uz rietumiem pavērstajos logos milzīgo namu augšstāvos, stiklos salūzdama, iekvēlojās žilbinoša saule. Volanda acs liesmoja tāpat kā viens no logiem, kaut gan viņš sēdēja pret rietumiem ar muguru.

Tad Volands nezin kāpēc novērsās no pilsētas un sāka skatīties uz apaļo torni, kas bija uz jumta viņam aiz muguras. No torņa mūra iznāca drūms, skrandains, ar māliem noziedies cilvēks hitonā, paš­taisītās sandalēs, ar melnu bārdu.

— Oho! — Volands iesaucās, ar smīnu skatīdamies uz atnākušo. — Tevi gan šeit vismazāk varēja gaidīt! Kādā lietā tu nelūgts esi atnācis, kaut gan tavu atnākšanu es paredzēju?

— Es nāku tieši pie tevis, ļaunais gars un ēnu pavēlniek, — atnācējs atbildēja, caur pieri naidīgi skatīdamies Volandā.

— Ja pie manis, tad kāpēc tu ar mani nesasveicinies, bijušais nodokļu piedzinēj? — bargi noprasīja Volands.

— Tāpēc, ka es negribu, ne lai tu būtu sveiks, ne vesels, — atnācējs izaicinoši atbildēja.

— Bet tev nāksies ar to samierināties, — Volands iebilda, un viņa mute sasķiebās smīnā. — Parādījies uz jumta, tu tūdaļ izdalīji vienu lielu muļķību, un es tev pateikšu, kur tā izpaužas, — tavā intonācijā. Tu runāji tādā tonī, it kā tu neatzītu ne ēnas, ne ļaunuma. Vai tu nebūtu tik labs un nepadomātu par tādu jautājumu: ja nepastāvētu ļaunums, kāda nozīme būtu labajam, un kā izskatī­tos zeme, ja no tās vaiga izgaistu visas ēnas? Ēnu met priekšmeti, un ēnu met cilvēki. Te ir mana zobena ēna. Bet ēna ir kokiem un katrai dzīvai radībai. Vai tad patiešām tu gribi noplēst no zemes visus kokus un iznīdēt visu dzīvo, lai piepildītos tava fantāzija — baudīt vienu vienīgu gaismu? Tu esi dumjš.

— Es neiešu ar tevi strīdēties, vecais sofist, — Levijs Matejs teica.

—Tu nemaz nevari ar mani strīdēties, un iemeslu es jau teicu, — tu esi dumjš, — Volands atbildēja un runāja tālāk: — Nu, saki īsi un skaidri, kāpēc esi atnācis, es jau sāku pagurt.

— Mani sūtīja viņš.

— Un ko viņš tev, verg, lika man pateikt?

— Es neesmu nekāds vergs, — vēl vairāk saniknodamies, atbildēja Levijs Matejs. — Es esmu viņa māceklis.

— Mēs, kā vienmēr, atkal runājam dažādās mēlēs, — teica Volands, — bet lietas, par kurām mēs runājam, no tā nemainās. Tātad kas ir?

— Viņš izlasīja meistara sacerējumu, — teica Levijs Matejs,

— un lūdz, lai tu nem meistaru sev līdzi un dāvā viņam mieru. Vai tad tev tik grūti to izdarīt, ļaunais gars?

— Man neko nav grūti izdarīt, — atbildēja Volands, — un to tu ļoti labi zini. — Viņš bridi klusēja, tad piebilda: — Bet kāpēc tad jūs neņemat viņu ftje sevis, uz mūžīgu gaismu?

— Viņš nav pelnījis gaismu, viņš ir pelnījis mieru, — skumji sacīja Levijs.

— Pasaki viņam, ka tiks izdarīts, — Volands teica, un viņa acs iezvērojās. — Un nekavējoties pazūdi!

— Viņš lūdz, lai ari to, kura viņu mīlēja un cieta viņa dēļ, jūs paņemtu līdzi, — šī bija pirmā reize, kad Levijs lūdzoši Uzrunāja Volandu.

— Bez tevis mēs to nebūtu iedomājušies. Ej prom!

Levijs Matejs nozuda, bet Volands pasauca Azazello un pavēlēja:

— Lido pie viņiem un visu nokārto!

Azazello atstāja terasi, un Volands palika viens pats. Bet viņa vientulība nebija ilga. Uz terases plāksnēm atskanēja soļi, priecīgas balsis, un Volanda priekšā jau bija Korovjevs ar Begemotu. Resnulim tagad primusa nebija, toties viņš bija apkrāvies ar citādu mantību. Padusē viņš nesa peizāžu zeltītā rāmī, pār roku viņam bija vesels lasis ar visu ādu un asti. Korovjevs ar Begemotu smar­žoja pēc dūmiem un deguma, Begemota purns bija nosmērēts ar kvēpiem, bet puse no žokejcepures bija apgruzdusi.

— Salut, messire, — darbīgais pārītis nokliedza vienā balsī, un Begemots novicināja lasi pa gaisu.

— Jūs esat ļoti daiļi, — Volands teica.

— Messire, jūs nevarat iedomāties, — priecīgi uzbudināts, kliedza Begemots, — mani noturēja par marodieri!

— Spriežot pēc tā, ko tu esi atnesis, — Volands sacīja, aplūko­dams ainaviņu zeltītā rāmī, — tu patiešām esi marodieris.

— Ticiet man, messire… — Begemots sirsnīgi iesāka.

— Neticu vis, — Volands īsi atbildēja.

— Messire, es zvēru, ka parādīju visaugstāko varonību, lai glābtu, kas glābjams, un tas te ir viss, ko izdevās izglābt.

— Tu labāk man pasaki — no kā tas ugunsgrēks Gribojedovā izcēlās? — Volands jautāja.

Gan Korovjevs, gan Begemots tikai noplātīja rokas, abi pacēla acis uz debesīm, bet Begemots iesaucās:

— Nav ne jausmas! Mēs sēdējām klusi kā pelītes, pa druskai uzkodām…

— Un pēkšņi — bah! bah! — Korovjevs pārtvēra Begemota pavedienu. — Un sākās šaušana! Trakās bailēs mēs ar Begemotu likāmies uz bulvāri, vajātāji — mums pakaļ, mēs metāmies pie Timirjazeva.

— Bet pienākuma sajūta, — iejaucās Begemots, — ņēma virs­roku pār mūsu gļēvajām bailēm, un mēs atgriezāmies!

— Ak jūs atgriezāties? — Volancls teica. — Nu, un māja pa to laiku, protams, jau bija nodegusi.

— Pilnīgi! — skumji konstatēja Korovjevs. — Mcssire, kā jūs ļoti trāpīgi teicāt — pilnīgi nodegusi. Ogles un pelni!

— Es drāzos, — Begemots sāka stāstīt, — uz sēžu zāli, tā ir zāle ar kolonnām, messirc, gribēdams izglābt ko vērtīgu. 0, mcssirc, mana sieva, ja man tāda būtu, reizes divdesmit riskētu kļūt par atraitni! Bet, mcssire, laimīgā kārtā es neesmu precējies un godīgi atzīšos — esmu laimīgs, ka neesmu precējies. Ak, messire, vai tad var mainīt neprecēta cilvēka brivību pret smagu jūgu!

— Atkal sākas kaut kādi pekstiņi, — Volands piezīmēja.

— Klausos un turpinu, — runcis teica, —jā, šī ainaviņa. Vairāk neko no zāles nebija iespējams iznest, liesmas sitās sejā. Es aiz­skrēju uz noliktavu un izglābu lasi. Es aizskrēju uz virtuvi un izglābu virsvalku. Es uzskatu, mcssire, ka esmu darījis visu, kas bijis manos spēkos, un nesaprotu, kādēļ jums ir tik skeptiska sejas izteiksme.

— Bet ko darīja Korovjevs pa to laiku, kamēr tu nodarbojies ar laupīšanu? — Volands jautāja.

— Es palīdzēju ugunsdzēsējiem, messirc, — atbildēja Korovjevs un rādīja savas saplēstās bikses.

— Ahā, tādā gadījumā būs jāceļ jauna māja!

— Messire, tā tiks uzcelta, — Korovjevs teica, — es uzdrošinos jums to apgalvot.

— Tādā gadījumā atliek tikai novēlēt, lai tā būtu vēl labāka par iepriekšējo.

— Tā ari būs, messire, — teica Korovjevs.

— Man jūs varat ticēt, — runcis piemetināja, — es vienmēr esmu bijis nepārspējams pravietis.

— Lai nu būtu kā būdams, bet mēs esam ieradušies, messirc, — Korovjevs ziņoja, — un gaidām jūsu rīkojumus.

Volands piecēlās no savas taburetes, piegāja pie balustrādes un, ilgi klusēdams, svītai muguru uzgriezis, viens raudzījās tālumā. Pēc tam viņš pagāja nost no malas, atkal apsēdās uz savas taburetes un sacīja:

— Vairāk nekādu rīkojumu nebūs — jūs esat izdarījuši visu, ko varējāt, un pagaidām man jūsu pakalpojumi nav vajadzīgi. Varat atpūsties. Drīz sāksies negaiss, pēdējais negaiss, tas nodarīs līdz galam visu, kas nodarāms, un mēs dosimies ceļā.

— Ļoti labi, messire, — atbildēja abi āksti un nozuda kaut kur aiz apaļā torņa terases vidū.

Negaiss, par kuru runāja Volands, jau brieda pie horizonta. Melna tūce kāpa no rietumu puses un jau bija nogriezusi pusi saules. Pēc tam saule pazuda pavisam. Uz terases kļuva dzestrāks. Pēc kāda laiciņa satumsa pavisam.

Šī no rietumiem nākošā tumsa apņēma milzīgo pilsētu. Pazuda tilti un pilis. Viss pazuda, it kā nekad nebūtu bijis. Pār visu debesi pāršāvās ugunīgs pavediens. Pēc tam pilsētu satricināja grāviens. Tas atkārtojās vēlreiz, un sākās negaiss. Negaisa tumsā Volands vairs nebija saredzams.