Meistars un Margarita

5. nodaļa tas NOTIKA GRIBOJEDOVA

Veclaicīgā krēma krāsas divstāvu ēka atradās bulvāra lokā, panīkuša dārza dziļumā, no trotuāra to šķīra čuguna mežģīnēs kalta sēta. Nelielais laukumiņš mājas priekšā bija noasfaltēts, ziemā tur rēgojās sniega kaudze ar lāpstu galā, bet vasarā tas pārvērtās par brīnišķīgu vasaras restorāna filiāli zem buraudekla nojumes.

Māja saucās par «Gribojedova namu» tāpēc, ka savā laikā it kā esot piederējusi rakstnieka Aleksandra Sergejeviča Gribojedova tantei. Vai ir vai nav piederējusi — mēs skaidri nezinām. Nāk prātā, ka, liekas, Gribojedovam nevienas tantes — namīpašnieces nemaz nebija… Bet māju tā nosauca. Vēl vairāk — viens Maskavas melis stāstīja, ka otrā stāva apaļajā zālē ar kolonnām slavenais rakstnieks esot lasījis priekšā savai uz sofas guļošajai tantei frag­mentus no «Gudra cilvēka nelaimes». Velns viņu sazina, var jau arī būt, ka lasīja, bet tas nav svarīgi!

Svarīgi ir tas, ka pašreiz šī māja piederēja tam pašam MASLITASAM, kura priekšgalā bija nelaimīgais Mihails Alcksan­drovičs Berliozs līdz tam brīdim, kad viņš parādījās pie Patriarhu dīķiem.

Pašu MASLITASA biedru centienu rezultātā neviens māju par «Gribojedova namu» nesauca, visi teica vienkārši — «Gribojedovs». «Es vakar divas stundas nokvernēju pie Gribojedova.» — «Nu, un kā?» — «Izkaulēju mēnesi uz Jaltu.» — «Malacis!» — vai ari: «Es pie Berlioza, viņš šodien Gribojedovā pieņem no četriem līdz pie­ciem…» — un tā joprojām.

MASLITASS Gribojedovā bija iekārtojies tā, ka labāk un mājīgāk nemaz nevar iedomāties. Katrs, kas nāca iekšā Gribojedovā, vis­pirms gribot negribot iepazinās ar dažādu sporta pulciņu paziņoju­miem, kā an ar grupu un individuālām MASLITASA biedru foto­grāfijām, ar ko (fotogrāfijām) bija noklātas visas sienas kāpnēs, kuras veda uz otro stāvu.

Uz augšstāva pirmās istabas durvīm ar lieliem burtiem bija uzrakstīts «Makšķer. — vasarnieku sekcija» un turpat arī attēlota uz makšķeres uzķēru sies karūsa.

Uz istabas nr. 2 durvīm bija rakstīts kaut kas ne visai saprotams: «Viendienas radošā ceļazīme. Griezties pie M.V.Podložnajas.»

Nākošās duivis rotāja īss, bet pavisam nesaprotams uzraksts: «Pereligino.» Pēc tam nejaušam Gribojedova apmeklētājam acīs sāka ņirbēt no visādiem uzrakstiem, kas bija uz tantes riekstkoka durvīm: «Pierakstīšanās rindā pēc papīra pie Pokļovkinas», «Kase», «Skečistu individuālie norēķini»…

Ja kāds izlauzās cauri milzumgarajai rindai, kas sākās jau lejā pie šveicara, tad uz durvīm, pa kurām ik sekundi lauzās iekšā cilvēki, varēja izlasīt: «Dzīvokļu jautājums.»

Aiz dzīvokļu jautājuma pavērās krāšņs plakāts, uz kura bija attēlota klints, pa kuras kori jāj jātnieks kaukāziešu apmetni, ar Šauteni pār plecu. Zemāk — palmas un balkons, uz balkona — cekulains jauns cilvēks skatās kaut kur augstumos ar spridzīgām, spridzīgām acīm, un rokā viņam ir pildspalva. Paraksts: «Pilna apjoma radošie atvaļinājumi no divām nedēļām (stāsts, novele) līdz vienam gadam (romāns, triloģija). Jalta, Suuksu, Borovoje, Cihisdziri, Mahindžauri, Ļeņingrada (Ziemas pils).» Pie šīm dur­vīm ari bija rinda, bet ne pārāk liela, cilvēku simt piecdesmit.

Aiz Gribojedova nama koridoru sarežģītajiem līkumiem, augšup un lejup kāpumiem atradās «MASLITASA valde», «Kases nr. 2, 3, 4, 5», «Redakcijas kolēģija», «MASLITASA priekšsēdē­tājs», «Biljarda istaba», visādas palīgiestādes un, visbeidzot, tā pati zāle ar kolonnām, kura tante tīksminājusies ap ģeniālā brāļadēla komēdiju.

Katrs apmeklētājs, protams, ja vien viņš nebija galīgi aprobe­žots, nonākdams Gribojedovā, uzreiz saprata, cik jauka dzīve ir izredzētajiem — MASLITASA biedriem, un uzreiz vinu sāka mocīt nelaba skaudība. Un tajā pašā brīdi viņš sūtīja debesīm rūgtus lās­tus par to, ka liktenis nav viņu kopš dzimšanas apveltījis ar literārā talanta dzirksti, bez kuras nebija ko sapņot par brūno, pēc dārgas ādas smaržojošo, ar platu, zeltītu apmali apjozto, visai Maskavai pazīstamo MASLITASA biedra kaiti.

Kurš gan ņemsies aizstāvēt skaudību? Tās ir nelāgas jūtas; bet iedomājieties sevi apmeklētāja vietā! Tas, ko viņš redzēja augš­stāvā, vēl nebija viss, pat ne tuvu ne. Visu tantes mājas apakšējo stāvu aizņēma restorāns — un turklāt kāds restorāns! Pilnīgi pam­atoti to uzskatīja par vienu no vislabākajiem restorāniem Maskava. Un ne tikai tāpēc, ka tas aizņēma divas lielas zāles ar velvētiem griestiem, kurus rotāja violeti zirgi ar asīriešu krēpēm, ne tikai tāpēc, ka uz katra galdiņa bija lampa, pārklāta ar šalli, ne tikai tāpēc, ka tur nevarēja vis tikt iekšā kurš katrs no ielas, bet galveno­kārt tāpēc, ka ar savas provīzijas kvalitāti Gribojedovs sita pušu jebkuru Maskavas restorānu un visai šai provīzijai bija pati mēre­nākā, pati pieņemamākā cena.

Tāpēc nav nekā sevišķa kaut vai tajā sarunā, kuru šo patieso rindiņu autors reiz noklausījās pie Gribojedova čugunkaltās sētas:

— Kur tu šodien ēdīsi vakariņas, Ambrozij?

— Kas par jautājumu, protams, ka tepat, mīļais Foka! Arčibalds Arčibaidovičs man šodien pačukstēja, ka būšot zandarts — h naturcl Virtuozi!

— Tu, Ambrozij, proti dzīvot, — nopūtās izkāmējušais, noplu­kušais Foka, kuram turklāt bija ari augonis uz kakla, vērsdamies pie sava sarunu biedra — zeltmataina, sārtlūpīga un apaļvaigaina milža — Ambrozija.

— Nekādas īpašas mācēšanas man nav, — iebilda Ambrozijs, — vienīgi parasta vēlēšanās — dzīvot cilvēcīgi. Foka, tu gribi sacīt, ka zandartiņi pagadās arī «Kolizejā». Toties «Kolizejā» zandarta porcija maksā trīspadsmit rubļus un piecpadsmit kapeikas, bet pie mums — pieci piecdesmit. Bez tam «Kolizejā» zandartiņš jau ir trīs dienas vecs, turklāt tev nav nekādas garantijas, ka nedabū ar vīn­ogu ķekaru pa mūli no pirmā jaunā cilvēka, kas tur ielauzies no Teātra šķērsielas. Nē, esmu kategoriski pret «Kolizeju», — pa visu bulvāri bļaustījās gastronoms Ambrozijs. — Foka, necenties mani pienināt!

— Es tevi, Ambrozij, nemaz netaisos pierunāt, — Foka pīkstēja, — vakariņas var paēst ari mājas.

— Paldies par kūkām, — taurēja Ambrozijs, — es stādos priekšā, kā tava sieva komunālā virtuvē — turklāt kastrolī mēģina gatavot zandartu — a naturcl*. Hi-hi-hi… Orevuār, Foka! — Un, kaut ko zem deguna dungodams, Ambrozijs devās uz verandu zem nojumes.

O-ho-hoo… Bija jau, bija! Maskavas aborigēni vēl šodien atceras slaveno Gribojedovu. Ko nu par vārītiem zandartiņiem! Tas ir viens štrunts, mīļais Ambrozij! Bet sterlete, sterlcte sudraba kastrolītī, sterlete, garnēta ar vēžu kakliņiem un svaigiem ikriem? Bet olas-cocotte ar šampinjonu biezeni trauciņā? Vai strazdu file- jiņš jums negaršoja? Ar trifelēm? Un paipalas dženoviešu gaumē? Desmit piecdesmit! Kur nu vēl džezs, vislaipnākā apkalpošana! Bet jūlijā, kad visa ģimene ir prom vasarnīcā, bet jūs neatliekamas literāras darīšanas vēl aizkavē pilsētā, — verandā, vīnstīgu ēnā, kā zeltīts traips uz sniegbalta galdauta šķīvītis ar zupu printanier. Atceraties, Ambrozij? Lieks jautājums! Pēc jūsu lūpām redzu, ka atceraties. Ko tur nu pieminēt jūsu zandartiņus un sīgas! Toties ķikuti, vistilbcs, mērkaziņas, slokas, kad tām ir sezona, paipalas, tilbites! Rīklē šņākojošs narzāns?! Bet pietiek, tu esi pārlieku aiz­rāvies, lasītāj! Man pakaļ!…

Tovakar, kad pie Patriarhu dīķiem gāja bojā Berliozs, pusvien­padsmitos, Gribojedova augšstāvā apgaismota bija tikai viena ista­ba, kādi divpadsmit literāti bija salasījušies uz sēdi, tie kvernēja un gaidīja Mihailu Aleksandroviču.

Uz krēsliem, galdiem, pat uz divām palodzēm sēdošie MASLITASA valdes locekļi vai mira no karstuma. Logi bija atvērti, bet nejuta ne vēsmiņas. Maskava deva atpakaļ pa dienu tās asfaltā sakrājušos tvei­ci, un bija skaidrs, ka ari nakts nesola nekāda atvieglojuma. No tantes nama pagraba, kur darbojās restorāna virtuve, nāca sīpolu smarža, visiem gribējās dzert, visi nervozēja un dusmojās.

Beletrists Beskudņikovs — kluss, pieklājīgi ģērbies cilvēks ar uzmanīgu, bet netveramu skatienu — izvilka pulksteni. Rādītājs tuvojās vienpadsmitiem. Beskudņikovs uzsita ar pirkstu pa cipar­nīcu un parādīja kaimiņam, dzejniekam Dvubratskim, kurš sēdēja uz galda un aiz gara laika šūpoja kājas, spīdinādams dzeltenas kurpes ar gumijas zoli.

— Nu, tā kā būtu, — norūca Dvubratskis.

— Jaunais cilvēks droši vien aizkavējies pie Kļazmas, — sulīgā balsī teica Nastasja Lukiņišna Ņeprcmenova, par literāti kļuvusī Maskavas kupču bārene, kas rakstīja batālus jūras stāstus ar pseido­nīmu «Stūrmanis Žoržs».

— Piedodiet, — droši ierunājās Zagrivovs, populāru skeču autors. — Man ari nekas nebūtu pretī sēdēt uz balkona un dzert tēju, nevis te cepināties. Sēde taču bija nolikta desmitos?

— Bet pie Kļazmas tagad ir skaisti, — pakaitināja Stūrmanis Žoržs, zinādama, ka literātu vasarnīcu ciemats Pereligino pie Kļazmas ir sāpīgs punkts visiem klātesošajiem. — Tagad tur droši vien pogo lakstīgalas. Man vienmēr labāk rakstās ārpus pilsētas — sevišķi pavasarī.

— Trešo gadu iemaksāju naudu, lai ar Bazedova slimību sirg­stošā sieva tiktu tai paradīzē, bet ne čiku, ne grabu, — rūpīgi un indīgi noteica novelists Jeronīms Poprihins.

— Kāda nu kuram tā laime, — uz palodzes nodūca kritiķis Ababkovs.

Stūrmanim Zoržam priecīgi iespīdējās mazās ačeles, un viņa savā maigajā kontraltā teica:

— Biedri, nevajag būt skaudīgiem! Vasarnīcas ir tikai divdesmit divas, vēl būvē septiņas, bet mēs MASL1TASĀ esam trīs tūkstoši.

— Trīs tūkstoši simt vienpadsmit, — kāds no kakta piezīmēja.

— Redziet nu, — turpināja Stūrmanis, — ko te lai iesāk? Dabiski, ka vasarnīcas tika talantīgākajiem no mums…

— Ģenerāļiem! — ķīviņā iejaucās Gluharevs, scenārists.

Beskudņikovs, māksloti nožāvājies, izgāja no istabas.

— Vienam pašam piecas istabas Percliginā, — izgājušajam nopakaļ noteica Gluharevs.

— Lavrovičs viens pats sešās, — iekliedzās Deņiskins, — un ēdamistaba ar ozolkoku apšūta!

— Ē, tas tagad nav svarīgi, — nodūca Ababkins, — svarīgi, ka ir pusdivpadsmit.

Sacēlās troksnis, brieda kaut kas līdzīgs dumpim. Zvanīja uz to nolādēto Pereliginu, trāpījās Lavroviča vasarnīca, nevis tā, kas vaja­dzīga. Uzzinājuši, ka Lavrovičs aizgājis uz upi, visi galīgi sašļuka. Uz labu laimi piezvanīja daiļrakstniecības komisijai pa papildnu- muru 930, un skaidrs, ka tur neviena nebija.

— Viņš taču varēja piezvanīt! — kliedza Deņiskins, Gluharevs un Kvants.

Ak, veltīgi viņi tā kliedza: Mihails Alcksandrovičs nekur neva­rēja piezvanīt. Tālu, tālu no Gribojedova, milzīgā zālē, ko apgais­moja tūkstošsveču lampas, uz trim cinkotiem galdiem gulēja tas, kas vēl nesen bija Mihails Alcksandrovičs.

Uz pirmā galda — kails ķermenis, viss vienās sakaltušās asinīs, ar salauztu roku un sadragātu krūšukurvi, uz otra — galva ar izsistiem priekšējiem zobiem, blāvām, vaļējām acīm, kuras nebai­dījās no griezīgās gaismas, bet uz trešā — saņurcītu lupatu kaudze.

Pie bezgalvas ķermeņa stāvēja: tiesu medicīnas profesors, ana­toms patologs un viņa prožektors, izmeklēšanas pārstāvji un pa telefonu izsauktais Mihaila Aleksandroviča Berlioza vietnieks MASLITASĀ — literāts Želdibins, kas bija mājās atstājis slimu sievu.

Želdibinam pakaļ tika aizsūtīta mašīna, un viņš kopā ar izmek­lētājiem (tas bija ap pusnakti) pirmām kārtām bija iegriezies bojā gājušā dzīvokli, kur aizzīmogoja viņa atstātos papīrus. Pēc tam visi devās uz morgu.

Pašlaik pie nelaiķa mirstīgajām atliekām stāvošie sprieda, kā būtu labāk: vai piešūt nogriezto galvu vai novietot nelaiķi Gribojedova zālē tāpat, vienkārši aizsedzot ķermeni ar melnu lakatu līdz pašam zodam?

Jā, Mihails Alcksandrovičs nekur nevarēja piezvanīt, un pilnīgi veltīgi kliedza Deņiskins, Gluharevs un Kvants ar Beskudņikovu. Tieši divpadsmitos visi divpadsmit literāti atstāja augšstāvu un nokāpa restorānā. Tur atkal dažs labs klusībā ar nelabu vārdu pieminēja Mihailu Aleksandroviču: visi galdiņi verandā, pats par sevi saprotams, bija aizņemti, un nācās vakariņot tepat, šajās grez­najās, bet smacīgajās zālēs.

Tieši pusnaktī pirmajā zālē kaut kas nodārdēja, nošķindēja, noblīkšķēja, salēcās. Un tūlīt smalcina vīrieša balss izmisīgi iebļāvās mūzikas ritmā: «Aleluja!» Tur rāva vaļā slavenais Gribojedova džezs. Nosvīdušās sejas atplauka, zirgi pie griestiem šķita atdzīvojamies, lampas kļuva it kā gaišākas, un pēkšņi, kā no ķēdes norāvušās, abas zāles metās dejot, un tūlīt tām pievienojās ari veranda.

Gluharevs dejoja ar dzejnieci Tamāru Pusmēnesi, dejoja Kvants, Žukopovs, romānists, dejoja ar kaut kādu kinoaktrisi dzel­tenā kleitā. Dejoja Dragunskis, Čerdakči, maziņais Deņiskins dejo­ja ar gigantisko Stūrmani Žoržu, dejoja skaistā arhitekte Semeikina- Galla, kuru bija sagrābis nepazīstams cilvēks baltās maisaudekla biksēs. Dejoja savējie un lūgtie viesi, maskavieši un no Kronštates iebraukušais rakstnieks Johanns, kaut kāds Vitja Kuftiks no Rostovas, ja nemaldos, režisors ar violetu ēdi pa visu vaigu, dejoja MASLITASA dzejas apakšnodaļas redzamākie pārstāvji, tas ir, Pavianovs, Bogohulskis, Sladkijs, Spičkins un Adelfina Buzdjaka, dejoja ezītī nocirpušies nezināmu profesiju jauni cilvēki ar uzpolsterētiem ple­ciem, dejoja kāds stipri pavecs bārdainis, kam bārdā ieķēries zaļš sīpolloks, bārdainā vīra partnere bija mazasinības sagrauzta padzīvo­jusi jaunava saburzītā, oranžā zīda kleitā.

Sviedriem noplūduši, oficianti nesa, virs galvas pacēluši, apsvī- dušus kausus ar alu, sēcoši un nikni saukdami: «Piedodiet, biedri!» Kaut kur ruporā komandēja: «Vienu sarkano! Divus zubrišus! Vienu karalisko!» Smalciņā balss vairs nedziedāja, bet kauca: «Alcluja!» Džeza zeltīto šķīvju grāvieni reizēm ņēma virsroku pār trauku šķin­doņu, kad trauku mazgātājas pa slīpumu laida tos lejā uz virtuvi. Vārdu sakot, elle.

Un bija tai pusnakts ellei ari sava parādība. Verandā ienāca melnacains frakā ģērbts skaistulis ar smailu bārdeli un pārlaida skatienu savai valstībai. Mistiķi jau bija diezgan daudz pļāpājuši par to, ka esot bijis laiks, kad skaistulim nebijis nekādas frakas, viņš bijis apjozies ar platu ādas siksnu, laukā rēgojušies aiz tās aizbāzto pistoļu spali, viņa kraukļmclnos matus greznojis sarkans zīda apsējs un Kārību jūrā kuģojusi viņa komandēta briga zem melna nāves karoga ar miroņgalvu uz tā.

Un tomēr nē. Mistiķu meli ir vilinoši, bet uz pasaules nav nekā­das Kārību jūras, nekādi flibustieri nekuģo, nekāda korvete nedzenas tiem pakaļ un nav nekādu lielgabalu dūmu virs viļņiem. Nekā nav, un nekas arī nav bijis. Ir puspanīkusi liepa, ir čugunkalta sēta, ir bulvāris aiz tās… Un ir vāzē kūstošs ledus un pie blakusgaldiņa ar asinīm pieplūdušas bulliskas acis, un ir baismi, baismi… (), dievi, dievi, indi, dodiet man indi!…

Un pēkšņi pār galdiņu nospurdza vārds: «Berliozs!» Džezs aizrijās un apklusa, it kā tam kāds būtu iegāzis ar dūri. «Ko, ko, ko, ko?!» — «Berliozs!» Un visi lēca kājās, un visi bļāva…

Jā, tas bija bēdu paisums pēc briesmīgās ziņas par Mihailu Aleksandroviču. Viens tur lēkāja un bļaustījās, ka vajag tūlīt uz līdzenas vietas sacerēt kaut kādu kolektīvu telegrammu un nekavē­joties nosūtīt.

Mēs varētu jautāt — kādu telegrammu un uz kurieni? Un kāpēc jāsūta? Un patiešām — uz kurieni? Kāpēc vajadzīga kaut kāda tur telegramma tam, kura saspiesto pakausi patlaban tur savos gumijas cimdos prožektors un kura kaklā neasu adatu dur profe­sors? Viņš ir beigts, un nekāda telegramma viņam nav vajadzīga. Viss ir cauri, un nav ko noslogot telegrāfu.

Jā, viņš nu ir beigts… Bet mēs taču esam dzīvi!

Jā, bēdu paisums uzbangoja, noturējās kādu laiciņu, un sākās atplūdi, viens otrs jau atgriezās pie sava galdiņa un no sākuma slepus, bet vēlāk pilnīgi atklāti iedzēra savu šņabīti un uzkoda. Patiešām — vai tad vistas gaļas kotletes lai paliktu neaiztiktas? Vai tad ar to Mihailam Alcksandrovičam kaut kas būtu līdzēts? Ar to, ka mēs paliksim neēduši? Jo mēs taču esam dzīvi!

Dabiski, klavieres tika aizslēgtas, džezs izklīda, daži žurnālisti aizbrauca uz savām redakcijām rakstīt nekrologu. Kļuva zināms, ka no morga atbraucis Želdibins. Viņš bija augšā, nelaiķa kabinetā, un paklīda baumas, ka viņš ari būs tas, kurš stāsies Berlioza vietā. Želdibins izsauca no restorāna visus divpadsmit valdes locekļus, un Berlioza kabinetā steigšus sākās sēde, kurā sprieda par to, kā uzposīs Gribojedova kolonnu zāli, kā uz šo zāli pārvedīs nelaiķa mirstīgās atliekas, kā notiks atvadīšanās un kā kārtos pārējās ar šo skumjo gadījumu saistītās padarīšanas.

Bet restorānā turpinājās parastā nakts dzīve un turpinātos līdz slēgšanai, tas ir, līdz četriem no rīta, ja negadītos kaut kas pavisam ārkārtējs, kas restorāna apmeklētājus pārsteidza vēl vairāk nekā vēsts par Berlioza nāvi.

Pirmie uztraucās pie Gribojedova dežurējošie ormaņi. Viens, paslējies uz bukas, iekliedzās:

— Ei! Vai jūs redzat?

Pēc tam, nez no kurienes radusies, pie čugunkaltās sētas iemirdzējās uguntiņa un tuvojās verandai. Pie galdiņiem sēdošie cēlās kājās, skatījās un ieraudzīja, ka reizē ar uguntiņu restorānam tuvojas balts spoks. Kad tas bija pienācis pie paša vīnstīgu režģa, visi sastinga, acis bolīdami un uz dakšiņām uzdurtos sterletes gabalus rokās turēdami. Šveicars, kurš tajā brīdī bija iznācis no restorāna pagalmā pasmēķēt, steigšus nometa papirosu, uzmina tam ar kāju un jau grasījās spoku aizturēt, bet nezin kāpēc neiz­darīja to un, glupi smaidīdams, palika stāvam.

Tā, neviena neaizkavēts, spoks, izgājis cauri spraugai vīnstīgu režģī, devās verandā iekšā. Un tad visi ieraudzīja, ka tas nav nekāds spoks, bet plaši pazīstamais dzejnieks Ivans Nikolajevičs Bezpajumtnieks.

Viņš bija bass, mugurā saplēsts pabalts krekls, pie kura ar spraužamadatu piesprausta svētbildīte ar nobružātu nepazīstama svētā attēlu, kājās balti strīpainas apakšbikses. Rokā Ivanam Nikolajevičam bija aizdedzināta kāzu svece. Ivana Nikolajeviča labais vaigs bija nobrāzts. Grūti aprakstīt to nāves klusumu, kāds iestājās verandā. Varēja redzēt, kā vienam no oficiantiem no pie­šķiebtā kausa alus līst tieši uz grīdas.

Dzejnieks pacēla sveci virs galvas un skaļi teica:

— Sveiki, draugi! — pēc tam palūrēja zem tuvākā galdiņa un skumīgi iesaucās: — Nē, te viņa nav!

Atskanēja divas balsis. Bass teica nežēlīgā tonī:

— Skaidra bilde. Baltās pelītes.

Otra bija sievietes balss, izbijusies:

— Kā viņam milicija ļāva iet pa ielu tādā izskatā?

Ivans Nikolajevičs to dzirdēja un atsaucās:

— Divas reizes gribēja aizturēt — uz Skatertnajas un tepat, uz Bronnajas ielas, bet es — pāri sētai un, kā redzat, pat vaigu noskrā- pēju. — Te Ivans Nikolajevičs pacēla sveci un iekliedzās: — Brāļi iekš literatūras! (Viņa balss bija kļuvusi skaļa un dedzīga.) Klau­sieties! Viņš ir parādījies! Tūlīt ķeriet viņu ciet, citādi viņš sastrā­dās briesmu lietas!

— Ko? Ko? Ko viņš teica? Kas ir parādījies? — skanēja no visām pusēm.

— Konsultants! — Ivans atbildēja. — Un šis konsultants tikko pie Patriarhu dīķiem noslepkavoja Mišu Berliozu.

Publika no iekšējās zāles sagāzās verandā un sastājās ap Ivana gaismekli.

— Piedošanu, piedošanu, izsakieties saprotamāk, — Ivanam Nikolajevicam pie pašas auss iedūdojās klusa un pieklājīga balss,

— kā tas, lūdzu, saprotams — noslepkavoja? Kas noslepkavoja?

— Ārzemju konsultants, profesors un spiegs! — Ivans atbildēja, skatīdamies apkārt.

— Kā viņu sauc? — klusu jautāja pie auss.

— Jā, kā sauc! — ar nožēlu teica Ivans. — Ja es zinātu, kā viņu sauc! Es nepaspēju izlasīt uzvārdu vizītkartē… Atceros tikai pirmo burtu «Vē», uzvārds sākas ar «Vē»! Kāds uzvārds var sākties ar «Vē»? — saķēris galvu rokās, pats sev jautaja Ivans un sāka mur­mināt: — Vē, vē, vē! Va… Vo… Vašners? Vāgners? Vainers? Vegners? Vintcrs? v— Ivanam uz galvas kustējās mati no sasprindzinājuma.

— Vulfs? — žēlabaini iesaucās kāda sieviete.

Ivans noskaitās.

— Dullā! — viņš iekliedzās, ar acīm meklēdams teicēju. — Kāda tur Vulfam darīšana? Vulfs ne pie kā nav vainīgs! Vo… Vo… Nē! Nevaru atcerēties! Tad nu, pilsoņi, tūlīt zvaniet milicijai, lai izsūta piecus motocikletus ar ložmetējiem profesora ķeršanai! Un neaizmirstiet pateikt, ka ar viņu kopā ir vēl divi: tāds garš, rūtains… ar ieplīsušu pensneju… un melns runcis, trekns. Bet es pa to laiku pārmeklēšu Gribojedovu… Es jūtu, ka viņš ir te!

Ivans sāka rosīties, grūstīdams apkārtstāvošos, vicinādams sveci un pats nopilinādams sevi ar vasku, skatījās zem galdiņiem. Kāds noteica: «Ārstu!» — un Ivana priekšā iznira gludi noskūts, tukls, apaļīgs un laipns ģīmis ar melnām raga brillēm.

— Biedri Bezpajumtniek, — ģīmis ierunājās jubileju toni,

— nomierinieties! Jūs esat par daudz pie sirds ņēmis mums visiem tik dārgā Mihaila Aleksandroviča… nē, vienkārši Mišas Berlioza nāvi. Mēs jūs pilnīgi saprotam. Jums nepieciešams miers. Biedri jūs tūlīt aizvadīs gultā — un jums pāries…

— Vai tu apjēdz vai ne, — Ivans dusmīgi pārtrauca, — ka jānoķer profesors? Ko tu man te gvelz visādas glupības! Kretīns!

— Biedri Bezpajumtniek, apžēlojieties, — atbildēja ģīmis, attāli­nādamies, sarkdams un nožēlodams savu iejaukšanos.

— Lai nu ko, bet tevi gan es neapžēlošu, — ar klusu nicināšanu teica Ivans Nikolajevičs.

Seja viņam krampjaini sarāvās, viņš pārlika sveci no labās rokas kreisajā, slaidi atvēzējās un iekrāva runātājam pa ausi.

Tikai tad visi atskārta, ka jāmetas Ivanam virsū, un metās ari. Svece nodzisa, un zemē nokritušās brilles tūdaļ tika samītas. Ivans izkliedza šaušalīgu kaujas saucienu, kurš bija dzirdams un pievērsa uzmanību pat uz bulvāra, un sāka aizstāvēties. Icšķindējās no galdiem krītošie trauki, sāka spiegt sievietes.

Kamēr oficianti ar dvieļiem sēja dzejnieku, ģērbtuvē notika saruna starp brigas komandieri un šveicaru.

— Tu taču redzēji, ka viņš ir apakšbiksēs? — ledainā balsi jautāja pirāts.

— Arčibald Arčibaldovič, — nobijies atbildēja šveicars, — ka es varu viņu nelaist iekšā, ja viņš ir MASLITASA biedrs?

— Tu taču redzēji, ka viņš ir apakšbiksēs? — pirāts atkārtoja.

— Bet, Arčibald Arčibaldovič, — sarkdams taisnojās šveicars, — ko tad es varēju darīt? Es saprotu, verandā ir dāmas…

— Lieciet dāmas mierā, dāmām tas ir vienalga, — pirāts atbil­dēja, ar acīm vai apēzdams šveicaru, — bet milicijai tas nav vienal­ga! Pa Maskavas ielām apakšveļā cilvēks drīkst staigāt tikai vienā gadījumā — ja viņš iet milicijas pavadībā un tikai uz vienu vietu — uz milicijas nodaļu. Bet tev, ja tu esi šveicars, jāzina, ka, ieraugot tādu cilvēku, ne mirkli nekavējoties, jāsvilpj. Saprati?

Apstulbušais šveicars saprata tikai to, ka verandā būkšķēja, plīsa trauki un klaigāja sievietes.

— Ko es ar tevi tagad lai daru? — flibustiers jautāja.

Šveicaram sejas āda kļuva tāda kā tīfa slimniekam, bet

acis — pavisam nedzīvas. Viņam šķita, ka melnos, tagad ar celiņu sasukātos matus pēkšņi ir pārklājis ugunīgs zīds. Pazuda krūteža un fraka, parādījās siksna un aiz tās — pistole. Šveicars jutās tā, it kā karātos pie masta rājas. Pats savām acīm viņš redzēja savu izkārušos mēli un nedzīvo, uz pleca nokārušos galvu, pat dzirdēja, kā aiz borta plunkšķ ūdens. Šveicaram kājas kļuva ļenganas. Bet tad flibustiers apžēlojās un viņa liesmojošais skatiens apdzisa.

— Pielūko, Nikolaji Lai tā būtu pēdējā reize! Mūsu restorānā tādi šveicari pat par velti nav vajadzīgi. Varēsi iet baznīcā par švei­caru, — visu to pateicis, komandieris ātri, skaidri un precīzi noko­mandēja: — Panteleju no bufetes — šurp! Milici. Protokolu. Mašīnu. Un uz psihiatrisko klīniku! — Tad vēl piebilda: — Svilp!

Pēc stundas ceturkšņa ne tikai restorāna un bulvāra satrauktā publika, bet ari to māju iedzīvotāji, kurām logi iznāk uz restorāna dārzu, ieraudzīja, ka pa Gribojedova vārtiem Pantelejs, šveicars, milicis, oficiants un dzejnieks Rjuhins gluži kā autiņos satītu mazuli iznes kādu jaunu cilvēku un tas raudādams spļaudās uz visiem, cenzdamies trāpīt tieši Rjuhinam, rīstās no asarām un bļauj:

— Smerdelis!

Smagās mašīnas šoferis, kuram sejā bija viens vienīgs ļaunums, iedarbināja motoru. Tepat blakus ormanis tracināja zirgu, sita to ar violetiem grožiem un kliedza:

— Paskatīsimies tagad — kurš kuru! Es arī esmu vadājis uz psihiatrisko klīniku!

Pūlis visapkārt dūca, apspriezdams neredzēto notikumu; vārdu sakot, bija sanācis nejauks nervus kutinošs, cūcīgs skandāls, un tas beidzās tikai tad, kad pa Gribojedova vārtiem izbrauca smagā mašī­na ar nelaimīgo Ivanu Nikolajeviču, milici, Panteleju un Rjuhinu.