Meistars un Margarita

27. nodaļa 50. DZĪVOKĻA GALS

Kad Margarita lasīja nodaļas pēdējos vārdus «… tā piecpa­dsmitā mzāna rītausmu sagaidīja Jūdu zemes piektais prokurators Poncijs Pilāts» — rīts jau bija klāt.

Varēja dzirdēt, kā pagalmā vītola un liepas zaros priecīgi un satraukti runājās zvirbuļi.

Margarita piecēlās no krēsla, izstaipījās un tikai tagad sajuta, kāds svina smagums ielijis visā ķermenī un cik briesmīgi gribas gulēt. Interesanti atzīmēt, ka Margaritas dvēselē viss bija pilnīgā kārtībā. Viņas domās nebija nekāda sajukuma, viņa nejuta satrau­kumu par to, ka pavadījusi fantastisku nakti. Viņu nemaz neuz­trauca atmiņas par sātana balli, viņa nebrīnījās par neticamo meis­tara atgriešanos, par to, ka romāns augšāmcēlies no pelniem, ka šķērsieliņas pagraba stāvā viss atkal ir, kā bijis, un ka mēlnesis Aloīzijs Mogaričs ir patriekts. Vārdu sakot, iepazīšanās ar Volandu nebija nodarījusi viņas psihei nekāda ļaunuma. Viss bija tā, kā tam vajadzēja būt. Viņa iegāja blakusistabā, pārliecinājās, ka meistars guļ cieši un mierīgi, nodzēsa nevajadzīgo galda lampu un pati sari­tinājās uz dīvāniņa pie pretējās sienas, pārvilkdama sev pāri vecu un sadriskātu palagu. Pēc minptes viņa jau bija aizmigusi, un torīt nekādi sapņi viņai nerādījās. Kluss bija pagrab istabiņās, klusa bija visa individuālā būvētāja mājiņa, klusums valdīja visā šķērsielā.

Bet tajā pašā laikā, precīzāk, sestdienas rītausmā, kādā Maskavas iestādē bija nomodā vesels stāvs, logos, kas izgāja uz ielu, asfaltētu laukumu, kuru speciālas mašīnas, lēnā garā dūcot braukādamas, tīrīja ar birstēm, dega spoža gaisma, vēl gaišāka nekā uzlecošā saule.

Šajā stāvā notika Volanda lietas izmeklēšana, un desmit kabi­netos spuldzes dega cauru nakti.

Starp citu, lietas būtība noskaidrojās jau vakar, piektdien, kad nācās slēgt Varietē, jo bija pazudusi šī teātra administrācija, bija notikušas visādas^ nejēdzības iepriekšējā vakarā skandalozā melnās maģijas seansa laikā. Taču šajā ne mirkli neguļošajā mil­zīgās mājas stāvā visu laiku pienāca aizvien jauni un jauni materiāli.

Tagad šis dīvainās lietas izmeklētājiem vajadzēja ne tikai atzīt, ka visur darbojies kaut kāds nelabais gars, ka te saskatāmi hipnozes triki un nepārprotami kriminālnoziegumi, bet ari sasaistīt kopā šos dažādās Maskavas vietās atgadljušos juceklīgos notikumus.

Pirmais, kam nācās pabūt šajā elektriskās gaismas apmirdzēta­jā, nomodā esošajā stāvā, bija Arkādijs Apolonovičs Semplejarovs. Akustikas komisijas priekšsēdētājs.

Piektdien pēcpusdienā viņa dzīvokli, bet viņš dzīvoja pie paša Akmens tilta, atskanēja telefona zvans — un vīrieša balss lūdza pie telefona Arkādiju Apolonoviču. Klausuli paņēma viņa dzīvesbiedre un drūmā balsi pavēstīja, ka Arkādijs Apolonovičs nejūtas visai labi, atlaidies mazliet pasnaust un pie telefona pienākt nevar. Taču Arkadijam Apolonovičam pie telefona tomēr bija jāpienāk. Uz jautājumu, kas zvana Arkadijam Apolonovičam, balss telefonā deva lakonisku atbildi.

— Acumirkli… tūdaļ… mazu brītiņu pagaidiet… — nošļepstēja parasti tik augstprātīgā Akustikas komisijas priekšsēdētāja dzīves­biedre un pa galvu pa kaklu iedrāzās guļamistabā, lai rautu Arkādiju Apolonoviču ārā no gultas, kur tas bija nolicies un bezgala mocījās, atceroties gan vakardienas seansu, gan nakts skandālu, kura rezul­tātā Saratovas radiniece tika padzīta no mājām.

Tiesa, ne pēc acumirkļa un arī ne pēc maza brītiņa, bet pēc ceturtdaļminūtes apakšveļā un ar vienu čību kreisajā kājā Arkādijs Apolonovičs jau bija pie telefona un murmināja klausulē:

— Jā, es pats… Klausos. Klausos…

Viņa dzīvesbiedre, uz mirkli aizmirsdama visus derdzīgos lau­lības pārkāpumus, kuros nabaga Arkādijs Apolonovičs bija pieķerts, ar izbijušos seju parādījās koridora durvīs, vicināja pa gaisu otru čību un čukstēja:

— Uzvelc čību, čību… Kājas apaukstēsi, — bet Arkādijs Apolonovičs, ar pliku kāju atgaiņādamies no sievas un mezdams uz viņas pusi niknus skatienus, padevīgi murmināja klausulē:

— Jā, jā, jā, protams, es saprotu…. Tūlīt braucu.

Tajā pašā stāvā, kur notika izmeklēšana, Arkādijs Apolonovičs pavadīja visu vakaru. Tas būtu par maz teikts, ka saruna bija smaga, saruna bija ārkārtīgi nepatīkama, jo nācās ar vislielāko atklātību izstāstīt ne vien par to riebīgo seansu un kaušanos ložā, bet šai sakarībā, kas nu patiešām bija nepieciešams, gan par Miliču Andrejevnu Pokobatjko no Jelohas ielas, gan radinieci no Saratovas, gan par daudz ko tādu, par ko stāstīt Arkadijam Apolonovičam bija neizsakāmi grūti.

Pats par sevi saprotams, ka liecība, ko sniedza Arkādijs Apolonovičs, inteliģents un kulturāls cilvēks, kurš pats bija klāt nejēdzīgajā seansā, būtisks un kvalificēts liecinieks, kurš sīki pastāstīja gan par pašu noslēpumaino magu maskā, gan par tiem diviem neģēļiem, viņa palīgiem, un kurš skaidri atcerējās, ka maga uzvārds ir Volands, — šī liecība lielā mērā pavirzīja izmeklēšanu uz priekšu. Arkādijā Apolonoviča liecības salīdzināšana ar pārējām, kuru skaitā bija ari dažu seansā cietušu dāmu liecības (tās, kura bija ceriņkrāsas veļā un ļoti satrieca Rimski, bet, ak vai, bija ari daudzu citu cietušo liecības), kuijera Karpova apgalvojums, ka viņš sūtīts uz Dārza ielu, uz 50. dzīvokli, — tas viss kopā faktiski skaidri un gaiši norādīja vietu, kur meklējams visu šo piedzīvojumu vaininieks.

Izmeklētāji ieradās 50. dzīvoklī, un ne vienu reizi vien viņi ne tikai ārkārtīgi rūpīgi visu apskatīja, bet ari izklaudzināja visas sienas, pārbaudīja kamīna dūmvadus, meklēja slēptuves. Visi pasākumi beidzās bez rezultātiem, ne • reizi dzīvoklī neizdevās sastapt nevienu dzīvu būtni, kaut gan bija pilnīgi skaidrs, ka dzivoklī kāds ir, kaut ari visas personas, kuras tādā vai citādā veidā kārto jautāju­mus, kas saistīti ar ārzemnieku mākslinieku ierašanos Maskavā, vienā balsī kategoriski apgalvoja, ka melnā maga Volanda Maskavā nav un nevar būt.

Itin nekur nebija reģistrēta viņa ierašanās, viņš nevienam nebija uzrādījis savu pasi vai citus tamlīdzīgus papīrus, kontraktus un līgu­mus, un neviens par viņu neko nebija dzirdējis. Izrāžu komisijas programmu daļas vadītājs Kitaicevs dievojās un apzvērēja, ka nekā­das Volanda viesizrāžu programmas aizmukušais Stjopa Ļihodejevs viņam nav sūtījis apstiprināšanai un par kaut kāda Volanda atbraukšanu pa telefonu viņam nav zvanījis. Tātad Kitaicevam galīgi nav saprotams, kā Stjopa varēja pieļaut Varietē tādu seansu. Kad atgādināja, ka Arkādijs Apolonovičs pats savām acīm šo magu ir redzējis seansā, Kitaicevs tikai plātīja rokas un cēla acis uz debesīm. Un pēc Kitaiceva acīm vien bija redzams, ka viņa sirdsapziņa ir tīra kā kristāls.

Tas pats Prohors Petrovičs, galvenās izrāžu komisijas priekšsēdētājs…

Zināt, viņš nekavējoties ielīda atpakaļ savā uzvalkā, tikko mili­cija parādījās viņa kabinetā, Annai Ričardovnai par neiedomā­jamiem priekiem, bet veltīgi iztraucētajai milicijai par lielu izbrīnu. Un, atgriezies savā vietā, savā pelēkajā svītrainajā uzvalkā, Prohors Petrovičs atzina par pareizām pilnīgi visas rezolūcijas, kuras uzvalks bija parakstījis viņa neilgās prombūtnes laikā.

… un, zināt, pašam Prohoram Petrovičam nebija ne jausmas par kaut kādu tur Volandu.

Tagad nu bija iznācis tā, ka ačgārnāk vairs nevar: tūkstoši skatītāju, viss Varietē personāls, beidzot, visuvisgudrākais Arkādijs Apolonovičs Semplejarovs bija redzējuši šo magu, tāpat ari viņa abus trīskārt nolādētos asistentus, bet, kad viņi jādabū rokā, tad viņu nemaz nav. Ko tad lai tādā reizē domā — pēc sava nolādētā seansa viņš būtu ņēmis un tikpat kā ūdenī iekritis, vai arī, kā dažiem šķiet, viņa Maskavā vispār nav bijis? Ja pieļausim pirmo versiju, pazudis, un cauri, tad jāsecina, ka viņš sev līdzi pagrābis arī visu Varietē administrācijas spici; bet, ja ir otrā versija, vai tad neiznāk, ka bēdīgi slavenā teātra administrācija, iepriekš pastrā­dājusi kaut kādu cūcību (atcerieties kabinetā izsisto logu un Kāravdūža savādo izturēšanos!), gluži vienkārši aizlaidusies no Maskavas?

Taisnības labad visatzinīgākie vārdi jāveltī tam, kurš vadīja visu izmeklēšanu. Pazudušo Rimski atrada ārkārtīgi ātri. Vajadzēja tikai uztaustīt sakarību starp Kāravdūža uzvešanos taksometru stāvvietā pie kinematogrāfa ar seansa beigām un laiku, kad tieši Rimskis varēja pazust, lai nekavējoties nosūtītu telegrammu uz Ļeņingradu. Atbilde pienāca jau pēc stundas (piektdienas vakarā), ka Rimskis atrodas «Astorijas» ceturtajā stāvā, četrsimt divpadsmitajā numurā, tieši blakus tam numuram, kurā bija apmeties kāda Maskavas teātra repertuāra pārzinis, kamēr viņa teātris viesojās Ļeņingradā, tajā pašā numurā, kurā, kā zināms, ir brīnišķīga vannas istaba un mēbeles apvilktas ar zilganpelēku, zeltītu iedzīparotu drānu.

Rimskis bija atrasts «Astorijas» četrsimt divpadsmitā numura drēbju skapī, nekavējoties arestēts un turpat Ļeņingradā nopra­tināts. Pēc tam Maskavā pienāca telegramma, kas vēstīja, ka Varietē finansu direktors ir afekta stāvoklī, ka uz jautājumiem viņš sakarī­gas atbildes nedod vai nevēlas dot, tikai visu laiku lūdzas, lai viņu noslēpj bruņukamerā un klāt pieliek apbruņotu sardzi. No Maskavas telegrāfiski tika dota pavēle Rimski apsardzība nogādāt Maskavā, un tā nu Rimskis piektdienas vakarā ar vakara vilcienu izbrauca tādas sardzes pavadībā.

Piektdienas vakarā tika uzietas ari Ļihodejeva pēdas. Tele­grammas tika izsūtītas uz visām pilsētām, bet Jalta atbildēja, ka Ļihodejevs ir bijis tur, taču ar aeroplānu izlidojis uz Maskavu.

Vienīgais, kura pēdas neizdevās uziet, bija Varenuha. Visai Maskavai pazīstamais ievērojamais teātra administrators tikpat kā akā iekrita.

Tajā pašā laikā vajadzēja noņemties ari ar citiem starpgadīju­miem, kas bija notikuši ārpus Varietē. Vajadzēja noskaidrot nepa­rasto atgadījumu ar veselu personālu, kuram uznākusi nepārvarama dziņa dziedāt dziesmu par Baikālu (starp citu, profesors Stravinskis ar kaut kādu injekciju palīdzību bija ticis ar viņiem gala divu stundu laikā), ar atsevišķām personām, kuras citām personām vai iestādēm naudas vietā grūdušas velns zin ko, aprunāties ar tiem, kuri šajos darījumos cietuši.

Pats par sevi saprotams, ka visnepatīkamākais, skandalozākais un visgrūtāk izprotamais gadījums bija nelaiķa literāta Berlioza galvas izzagšana no zārka Gribojedova zālē gaišā dienas laikā.

Divpadsmit izmeklētāji tā, kā ver krellītes uz diedziņa, lika kopā pa visu Maskavu izkaisītos šīs sarežģītās lietas sasodītos faktus.

Viens no izmeklētājiem ieradās arī profesora Stravinska klīnikā un pirmām kārtām palūdza pēdējās trijās dienās klīnikā nogādāto personu sarakstu. Tādā veidā tika sameklēts Nikanors Ivanovičs Bosojs un nabaga konferansjē, kuram bija rāvuši nost galvu. Te, starp citu, neiznāca nekāda lielā noņemšanās. Tagad jau uzreiz bija skaidrs, ka šie divi krituši par upuri vienai un tai pašai bandai, kuras priekšgalā atradās noslēpumainais mags. Bet Ivans Nikolajevičs Bezpajumtnieks izmeklētājā izraisīja ārkārtīgu interesi.

Ivanuškas 117. istabas durvis atvērās piektdienas vakarā — un iekšā ienāca jauns cilvēks ar apaļīgu seju, varēja just, ka viņš mierīgi un saudzīgi izturas pret cilvēkiem, nemaz nevarēja domāt, ka viņš ir izmeklētājs, un tomēr viņš tas bija, turklāt viens no labākajiem Maskavā. Viņš ieraudzīja gultā guļam jaunu cilvēku ar bālu un sakritušos seju, tā acis, kurās bija lasāma pilnīga vienaldzība pret apkārtni, brīžam lūkojās kaut kur tālumā pāri apkārtnei, brīžam atkal pievērsās paša jaunā cilvēka iekšējai pasaulei.

Izmeklētājs laipni nosauca savu vārdu un teica, ka iegriezies pie Ivana Nikolajeviča aprunāties par aizvakardienas notikumiem pie Patriarhu dīķiem.

O, kas tā būtu Ivanam par laimi, ja izmeklētājs būtu atnācis ātrāk, teiksim, kaut vai tajā naktī uz ceturtdienu, kad Ivans karsti vēlējās un pieprasīja, lai viņu uzklausa tieši par šo gadījumu pie Patriarhu dīķiem. Tagad viņa sapnis — noķert konsultantu — varēja piepildīties, viņam nekur vairs nebija jāskraida, pie viņa paša bija atnākuši un tieši tādēļ, lai uzklausītu viņa stāstu par treš­dienas vakara notikumiem.

Bet diemžēl Ivanuška pa to laiku, kas bija pagājis kopš Berlioza bojāejas, bija pilnīgi pārvērties. Protams, viņš bija gatavs labprāt un laipni atbildēt uz visiem izmeklētāja jautājumiem, taču gan viņa skatienā, gan balss intonācijā bija jūtama vienaldzība. Berlioza liktenis dzejnieku vairs neinteresēja.

Pirms izmeklētāja atnākšanas Ivanuška bija pusguļus snaudis un viņa acu priekšā slīdēja sapņu tēli. Piemēram, viņš redzēja neesošu, savādu un neizprotamu pilsētu ar marmora blāķiem un kolonnām, ar saulē mirdzošiem jumtiem, ar tumšo, baismīgo un nežēlīgo Antonija torni, ar pili uz rietumu paugura, gandrīz vai līdz jumtam ieaugušu dārza tropiskajā zaļumā, ar rietošajā saulē vizošām bronzas statujām virs šī dārza, viņš redzēja gar senās pilsētas mūri ejam bruņās iekaltas romiešu centūrijas.

Pusmiegā Ivanam rādījās sapnī nekustīgi krēslā sēdošs cilvēks ar dzeltenīgu, skūtu, izmocītu seju, baltā, asinssarkani oderētā man­tijā. Cilvēks ar nicināšanu skatījās košajā un svešajā dārzā. Ivans redzēja ari pliku, dzeltenu pauguru un uz tā stabus ar šķērskokiem.

Bet tas, kas notika pie Patriarhu dīķiem, dzejnieku Ivanu Bezpajumtnieku vairs neinteresēja.

— Sakiet, Ivan Nikolajevič, — cik tālu no turniketa jūs bijāt tanī brīdī, kad Berliozs pakrita zem tramvaja?

Vārgs, vienaldzīgs smaidiņš pavīdēja uz Ivana lūpām, un viņš atbildēja:

— Es biju tālu.

— Bet tas rūtainais bija pie paša turniketa?

— Nē, viņš sēdēja tuvumā uz soliņa.

— Jūs labi atceraties, ka viņš nepiegāja pie turniketa tajā mirklī, kad Berliozs paklupa? '

— Atceros. Viņš nepiegāja. Atgāzies sēdēja uz soliņa.

Vairāk izmeklētājs neko nevaicāja. Viņš piecēlās, pasniedza

Ivanuškam roku, novēlēja jo drīzu atveseļošanos un izteica cerību, ka drīz vien atkal varēs lasīt viņa dzejoļus.

— Nē, — klusu atbildēja Ivans, — es dzejoļus vairs nekad nerakstīšu.

Izmeklētājs laipni pasmaidīja, atļaudamies izteikt pārliecību, ka dzejniekam pašreiz ir tāda kā depresija, bet tā ātri pāries.

— Nē, — Ivans teica, raudzīdamies uz dziestošo debesmalu, nevis uz izmeklētāju, — tā nepāries nekad. Tie dzejoļi, kurus es rakstīju, ir slikti, tagad es to saprotu.

Izmeklētājs no lvanuškas bija dabūjis ārkārtīgi svarīgas ziņas. Izsekojot notikumu gaitai no beigām līdz sākumam, izmeklētājs bija atradis visu notikumu izejas punktu. Viņš bija pārliecināts, ka viss sācies no slepkavības pie Patriarhu dīķiem. Skaidrs, ka ne Ivanuška, ne ari tas rūtainais nabaga MASLITASA priekšsēdētāju zem tramvaja nebija grūduši, fiziski, tā sakot, viņa pakļūšanu zem tramvaja neviens nebija veicinājis. Bet izmeklētājs bija pārlie­cināts, ka Berliozs pats meties (vai pakritis) zem tramvaja hipnozes rezultātā.

Jā, materiālu jau bija savākts daudz, bija ari zināms, kur un kas jāķer. Galvenā bēda bija tā, ka nekādi nevarēja noķert. Jāatkārto vēlreiz, ka 50. dzīvoklī, kaut jupis to būtu parāvis, kaut kas, bez šaubām, uzturējās.Reižu reizēm ši dzīvokļa telefons atbildēja gan čerkstošā, gan tādā kā deguna balsī, šad tad logs bija vaļā, bez tam varēja dzirdēt, ka iekšā spēlē patafons. Un tomēr, kad devās dzī­vokli pārmeklēt, tas izrādījās tukšs. Dzīvoklis pārmeklēts ne vienu reizi vien un dažādos laikos. Pa dzīvokli staigāja pat ar tīklu rokā un pārbaudīja visus kaktus. Dzīvokli uzraudzīja jau sen. Apsargāja ne tikai ceļu uz pagalmu cauri vārtiem, bet ari ieeju no sētas puses; pat uz jumta pie skursteņiem bija nolikta sardze. Jā, 50. dzīvoklis turpināja ālēties, un nekā tur nevarēja padarīt.

Tā tas turpinājās līdz naktij no piektdienas uz sestdienu, kad viesību uzvalkā, ar lakkurpēm kājās pusnakti 50. dzīvoklī ieradās barons Maigels. Bija dzirdams, ka baronu ielaiž dzīvoklī. Tieši pēc desmit minūtēm bez kādiem zvaniem dzīvoklis tika atvērts, bet saimnieku tur nebija, pats trakākais — nebija arī nekādu pazīmju, ka barons būtu tur iegājis.

Kā jau bija teikts, tā tas turpinājās līdz sestdienas rītam. Torit nāca klāt ļoti interesanti jaunumi. Maskavas aerodroma nosēdās sešvietīga pasažieru lidmašīna no Krimas. Kopā ar citiem no lidma­šīnas izkāpa viens pavisam īpatnējs pasažieris. Tas bija drausmīgi apaudzis, vairākas dienas nemazgājies jauns cilvēks bez bagāžas, ar iekaisušām, baiļu pilnām acīm, ģērbies pavisam dīvaini. Šim pilso­nim galvā bija papaha, mugurā naktskrekls, virs tā kaukāziešu apmetnis un kājās zilas, tikko pirktas ādas naktstupeles. Tiklīdz viņš bija nokāpis no trepītēm, kas veda no lidmašīnas kabīnes, viņam piegāja klāt. Šo pasažieri jau gaidīja, un pēc neilga laika neaizmir­stamais Varietē direktors Stepans Bogdanovičs Ļihodejevs jau stājās izmeklēšanas priekšā. Nāca atkal jaunas ziņas klāt. Noskaid­rojās, ka Volands iekļuvis Varietē, maskēdamies par mākslinieku, nohipnotizējis Stjopu Ļihodejevu, bet tad pamanījies šo pašu Stjopu aiztriekt no Maskavas dievs to zin cik kilometru tālu. Materiālu tātad kļuva vēl vairāk, bet vieglāk nekļuva nemaz, drīzāk jau kļuva mazlietiņ grūtāk, jo varēja noprast, ka notvert personu, kas spēj tādus brīnumus, kuriem par upuri bija kritis Stepans Bogdanovičs, nebūs viegla lieta. Starp citu, pēc paša lūguma Ļihodejevs tika ievie­tots drošā kamerā, un izmeklēšanas priekšā stājās tikko savā paša dzīvoklī arestētais Varenuha, kurš bija tur atgriezies pēc turpat vai divu diennakšu bezvēsts prombūtnes.

Neskatoties uz to, ka viņš bija Azazello nosolījies turpmāk vairs nemelot, administrators sāka taisni ar melošanu. Kaut gan diez cik bargi viņu par to tiesāt nevar. Azazello taču bija viņam aizliedzis melot un runāt rupjības pa telefonu, bet šoreiz administrators runāja bez šī aparāta starpniecības. Apkārt šķielēdams, Ivans Savcļjevičs paziņoja, ka ceturtdien Varietē savā kabineta pilnīgā vienatnē viņš piedzēries kā mārks, pēc tam kaut kur gājis, bet, uz kurieni, — neatceras, kaut kur vēl dzēris stārku, bet, kur, — neatceras, vāļājies sētmalē, bet, kur, — neatceras. Tikai tad, kad administratoram pateica, ka ar savu dumjo un bērnišķīgo uzveša­nos viņš kavē ļoti nopietnas lietas izmeklēšanu un par to viņam, saprotams, nāksies atbildēt, Varenuha sāka raudāt pilnā kaklā un drebošā balsī atzinās, ka melojis vienīgi tāpēc, ka baidās no Volanda bandas atriebības, ka jau ir bijis tās nagos un tagad viņam ir tikai viens lūgums — lai viņu ieslēdz bruņukamerā.

— Fu tu velns! Visi kā ķerti uz to bruņukameru, — noņurdēja viens no izmeklētājiem.

— Tie nelieši ir viņus nobaidījuši līdz nāvei, — piezīmēja tas izmeklētājs, kurš bija runājis ar Ivanušku.

Varcnuhu kā mācēdami nomierināja, solīja apsargāt tāpat — bez kādas bruņukameras, un izrādījās, ka nekādu stārku viņš nav dzēris, nekādā sētmalē nav vāļājies, bet viņu ir piekāvuši divi — viens ar ilkni un sarkanmatains, bet otrs resns…

— A, un izskatās pēc runča?

— Jā, jā, jā, — stostīdamies, ik sekundi apkārt skatīdamies, čukstēja administrators un pavēstīja ari pārējo: ka divas dienas viņš turēts 50. dzīvoklī vampīra—uzvedinātāja amatā un tik tikko nav kļuvis par finansu direktora Rimska nāves vaininieku…

Šinī bridi kabinetā ieveda ar Ļeņingradas vilcienu atvesto Rimski. Taču šis bailēs drebošais un satrauktais sirmais vecis, kurš visai maz atgādināja agrāko finansu direktoru, neparko negribēja teikt taisnību un spītīgi palika pie sava. Rimskis apgalvoja, ka nekādu Gellu sava kabineta logā naktī nav redzējis, Varenuhas ari tonakt nav bijis, viņam vienkārši uznācis nelabums un viņš nemaņā aizbraucis uz Ļeņingradu. Nav nemaz jāpiebilst, ka savu liecību slimais finansu direktors nobeidza ar lūgumu — ievietot viņu bruņukamerā.

Annušku arestēja tajā mirklī, kad viņa Arbata universālveikalā mēģināja iesmērēt pārdevējai desmitdolāru banknoti. Annuškas stāsts par māju Dārza ielā, no kurienes pa logu lido ārā cilvēki, par pakavu, kuru Annuška pacēlusi, lai savukārt atnestu uz miliciju, tika uzklausīts ar vislielāko uzmanību.

— Pakavs tiešām bija no zelta un tiešām ar briljantiem? — Annuškai pavaicāja.

— It kā es briljantus nebūtu redzējusi, — Annuška atbildēja.

— Bet jūs apgalvojat, ka viņš jums iedeva červoncus?

— It kā es červoncus nebūtu redzējusi, — Annuška atbildēja.

— Nu, bet kad tad tie par dolāriem paspēja pārvērsties?

— Ne par kādiem dolāriem es nekā nezinu un neesmu tādus redzējusi, — iespiedzās Annuška, — viss bija gods godam! Man viens atlīdzina, un es savu atlīdzību tērēju, kā gribu… — Pēc tam viņa sāka gvelzt visādas glupības, ka neies jau atbildēt par namu pārvaldi, kas piektajā stāvā salaidusi nelabos garus, no kuriem nav nekāda glābiņa.

Izmeklētājs no Annuškas atgaiņājās ar spalvaskātu, pārējiem ari viņa jau bija apnikusi līdz kaklam, Annuškai izrakstīja caurlaidi uz zaļa papīra, lai taisās ka tiek, un, visiem atviegloti uzelpojot, Annuška aizgāja no šīs mājas.

Pēc tam cilvēki nāca rindām vien — to skaitā arī Nikolajs Ivanovičs, kurš tikko bija arestēts, pateicoties savas greizsirdīgās sievas īsajam pratiņam, jo viņa rīta pusē bija paziņojusi milicijai, ka vīrs pazudis. Izmeklētāji neko daudz nebrīnījās, kad Nikolajs Ivanovičs uzrādīja komisko izziņu, ka bijis ballē pie sātana. Stāstot par to, kā viņš vizinājis pa gaisu pliko Margaritas Nikolajevnas mājkalpotāju uz kaut kādu velnu peldvietu, ka pirms tam ari pati Margarita Nikolajevna pilnīgi kaila sēdējusi uz palodzes, Nikolajs Ivanovičs nebija visai precīzs. Piemēram, viņš neuzskatīja par vaja­dzīgu pateikt, ka bija ieradies guļamistabā ar nomesto sieviešu krekliņu rokā un nosaucis Natašu par Veneru. Pēc viņa vārdiem spriežot, Nataša izlidojusi pa logu, uzlēkusi viņam mugurā un triekusi kaut kur ārā no Maskavas…

— Pret mani tika lietota vardarbība, un es biju spiests paklausīt. — Nikolajs Ivanovičs beidza savus pekstiņus ar lūgumu, lai to neziņo viņa sievai. Tas viņam tika apsolīts.

Nikolaja Ivanoviča liecība ļāva konstatēt, ka Margarita Nikolajevna, tāpat ari viņas mājkalpotāja Nataša pazudušas bez vēsts. Tika dots rīkojums sākt meklēšanu.

Tā pagāja viss sestdienas rīts — vienā nepārtrauktā izmeklē­šanā. Pilsētā pa to laiku radās un sāka cirkulēt visneticamākās bau­mas, taisnības kripatiņas apauga ar kupliem meliem. Runāja, ka Varietē noticis seanss, pēc kura uz ielas izdrāzušies divi tūkstoši cil­vēku Ādama un Ievas kostīmos, ka Dārza ielā atklāta viltotas burvju naudas spiestuve, ka izrāžu sektorā kaut kāda banda nolaupījusi piecas amatpersonas, ka milicija tās tūlīt sameklējusi, runāja daudz ko, negribas pat atkārtot.

Tuvojās pusdienlaiks, un tad telpā, kur strādāja izmeklētāji, iezvanījās telefons. No Dārza ielas ziņoja, ka nolādētajā dzīvoklī atkal parādījušās dzīvības zīmes. No iekšpuses esot taisīti vaļa logi, bijušas (Izirdamas klavieru skaņas un dziedāšana, caur logu bijis redzams melns runcis, kas sēdējis uz palodzes un sildījies saulē.

Karstās dienas vidū ap pulksten četriem liela grupa vīriešu privātās drēbēs izkāpusi no trim mašīnām netālu no Dārza ielas nr. 302-bis. Te lielā atbraucēju grupa sadalījusies divās mazākās, viena caur mājas pagalmu gājusi taisni uz sestajām parādes durvīm, otra attaisījusi parasti aiznaglotās nelielās durvis, kas veda uz virtuves ieeju, un abas katra pa savām trepēm devušās uz 50. dzīvokli.

Tieši šajā laikā Korovjevs un Azazello, turklāt Korovjevs nebija svinīgajā frakā, bet savās parastajās drēbēs, sēdēja viesistabā un beidza brokastot. Volands, kā parasti, bija guļamistabā, bet, kur runcis, — to nevarēja pateikt. Spriežot pēc kastroļu šķindoņas, kas skanēja no virtuves, varēja domāt, ka Begemots bija tur un strādāja savus kārtējos nedarbus.

— Kas tie par soļiem uz trepēm? — jautāja Korovjevs, tink- šķinādams tējkaroti tasītē ar melnu kafiju.

— Tur nāk mūs arestēt, — teica Azazello un izdzēra glāzīti konjaka.

— Āa, lai nāk vien, — atbildēja Korovjevs.

Parādes durvis ienākušie jau bija trešā stāva kāpņu laukumā. Tur divi ūdensvada labotāji ņēmās ap radiatoru. Nācēji un meistari zīmīgi saskatījās.

— Visi ir, — viens no meistariem nočukstēja, ar āmuru dauzī­dams centrālapkures cauruli.

Pirmais nācējs tagad jau pilnīgi atklāti izvilka no mēteļapakšas melnu mauzeri, blakus ejošais — mūķīzeri. Vispār uz 50. dzīvokli ejošie bija nodrošinājušies ar visu iespējamo. Diviem kabatās bija viegli atritināmi zīda tīkli, nākamajam — arkāns, vēl vienam — marles maskas un ampulas ar hloroformu.

Vienā mirklī dzīvokļa durvis bija vaļā, visi bija priekšnamā, noklaudzēja arī 50. dzīvokļa virtuves dūms, pa tām laicīgi bija ieradusies arī otra grupa.

Šoreiz ja nu ne pilnībā, tad vismaz kaut kādā mērā bija paveicies. Nācēji zibenīgi izklīda pa visām istabām, neko neatrada, taču uz ēdamistabas galda bija nupat, nupat pabeigtu brokastu atliekas, bet viesistabā uz kamīna blakus kristāla kausam sēdēja milzīgs, melns runcis. Viņš turēja ķepās prīmusu.

Diezgan ilgi atnācēji skatījās uz šo runci un klusēja.

— Mjā… tas jau ir kaut kas, —viens no atnācējiem nočukstēja.

— Traci es netaisu, nevienu neaiztieku, laboju pats savu prī­musu, — runcis ne visai draudzīgi sabozās, — uzskatu par savu pienākumu atgādināt, ka runcis jau kopš seniem laikiem ir neaiz­skarams dzīvnieks.

— Ārkārtīgi tīri nostrādāts, — nočukstēja viens no ienācējiem, bet otrs teica stingri un skaļi:

— Nu, neaizskaramais vēderrunātāj, tagad nāciet šurp!

Noplandījās smalkais zīda tīkls, bet, visiem par lielu izbrīnu,

sviedējs aizmeta garām, aizķerdams tikai kristāla kausu, kas krita un ar lielu troksni saplīsa.

— Revanšs! — runcis iebrēcās. — Urā! — Viņš nolika prīmusu pie malas un izrāva no aizmugures brauniņu. Viņš pavērsa to pret vistuvāk stāvošo, bet tā rokā ātrāk, nekā runcis paguva izšaut, izšāvās liesma, un reizē ar mauzera šāvienu runcis novēlās no kamī­na zemē ar galvu uz leju, nometis brauniņu un prīmusu. — Viss cauri, — vārgā balsī noteica runcis un ļengani atlaidās asins paltī,

— lieciet man vienu sekundi mieru, ļaujiet man atvadīties no šīs- pasaulcs. 0, mans draugs, Azazello! — runcis, jūtami noasiņojis, stenēja. — Kur tu esi? — Runcis ar dziestošām acīm paskatījās uz ēdamistabas durvju pusi. —Tu nenāci man palīgā šajā nevienādajā kaujā. Pameti nabaga Begemotu vienas glāzītes dēļ, tiesa, tas bija ārkārtīgi labs konjaks. Lai nu mana nāve gulstas uz tavas sirds­apziņas, bet es tev novēlu savu brauniņu…

— Tīklu, tīklu, tiklu! — Runcis dzirdēja ap sevi satrauktus čuk­stus. Bet tīkls velns viņu zin kāpēc bija iesprūdis kādam kabatā, un to nevarēja dabūt laukā.

— Vienīgais nāvīgi ievainota runča glābiņš, — runcis teica,

— ir kārtīgs malks benzīna… — Izmantodams acumirklīgo apjukumu, runcis pielika muti pie primusa apaļās atveres un padzērās benzīnu. Tūlīt asinis pārstāja tecēt no priekšējās kreisās ķepas. Runcis pielēca kājās sveiks un vesels, paķēra primusu padu­sē un kopā ar to uzlēca atkal uz kamīna, bet no turienes, saskrā­pēdams tapetes, rāpās pa sienu un pēc mirkļa jau sēdēja virs loga uz metāla aizkaru stangas, augstu pāri apakšā stāvošajiem.

Tūdaļ vairākas rokas ieķērās aizkarā un norāva to ar visu stan­gu, un krēslainā istaba pielija ar saules gaismu. Bet ne blēdīgais runcis, ne prīmuss uz grīdas nenokrita. Runcis, primusu no ķepām neizlaizdams, ar slaidu lēcienu jau bija uz lustras, istabas vidū.

— Kāpnes! — no lejas kliedza.

— Izsaucu uz divkauju! — lustrā šūpodamies, kliedza runcis, ķepā viņš atkal turēja brauniņu, bet prīmuss bija pievietots starp lustras žuburiem. Runcis šūpojās pār atnācēju galvām kā šūpolēs un notēmējis sāka šaut. Viss dzīvoklis dārdēja. Uz grīdas bira kris­tāla lustras gabaliņi, zvaigžņveidīgi sasprāga lielais kamīna spo­gulis, pašķīda un noputēja apmetums, pa grīdu ripoja izšautās čaulītes, plīsa logu rūtis, no cauršautā primusa sāka šļākties ben­zīns. Tagad bija zudušas cerības, ka runci izdosies noķert dzīvu, tāpēc atnācēji milzu ātrumā un precīzi no mauzeriem šāva viņam galvā, vēderā, krūtīs un mugurā. Šaušana sacēla paniku pagalmā.

Bet šaušana nebija ilga un norima pati no sevis. Ne atnācējiem, ne runcim no šīs šaušanas nebija pat ne mazākās skrambiņas. Nebija ne vien nošauto, bet nebija pat ievainoto, visi, tai skaitā arī runcis, bija sveiki un veseli. Viens no atnācējiem, lai vēlreiz pār­liecinātos, ielaida nolādētajam kustonim galvā kādas piecas lodes, runcis uz to atbildēja ar veselu aptveri. Un atkal tas pats — nekā­du rezultātu. Runcis šūpojās lustrā, kuras amplitūda kļuva arvien mazāka, un nez kāpēc pūta brauniņa stobrā un spļāva sev uz ķepas. Lejā stāvošie bija pilnīgā apjukumā un nebilda ne vārda. Šis bija vienīgais vai viens no nedaudziem gadījumiem, kad ar šau­šanu neko nevarēja panākt. Protams, varēja pieņemt, ka runča brauniņš ir kaut kāds rotaļu šaujamais, bet par atnācēju mauzeriem to nu nekādi nevarēja teikt. Pirmais runča ievainojums, par kuru nu nevarēja būt ne mazāko šaubu, patiesībā bija tikai veikls triks, sivēniska izlikšanās, tāpat kā benzīna dzeršana.

Bija vēl viens mēģinājums dabūt runci rokā. Tika mests arkāns, tas aizķēra vienu lustras žuburu, un lustra nogāzās. Trieciens pret grīdu bija tik varens, ka likās — nodreb viss mājas korpuss, bet labuma no visa tā nebija nekāda. Pār klātesošo galvām nobira stikla lauskas, bet runcis pārlidoja pār istabu un nosēdās augstu pie griestiem uz kamīna spoguļa zeltītā rāmja augšdaļas. Viņš nekur netaisījās mukt, taisni otrādi, juzdamies zināmā drošībā, viņš pat uzsāka vēl vienu runu.

— Es nekādi nevaru saprast, — viņš teica no augšas, — kāpēc jūs pret mani tik nelaipni izturaties…

Taču šo runu jau pašā tās sākumā pārtrauca nezin no kurienes atskanējusi zema un dobja balss:

— Kas atkal par ļembastu dzīvoklī? Nemaz vairs nevar strādāt.

Otrs caur degunu piebalsoja:

— Skaidrs, ka Begemots, velns viņu būtu rāvis!

Trešā — čerkstošā balss teica:

— Messire! Šodien sestdiena. Drīz rietēs saule. Daudz kavēties mēs nevaram.

— Atvainojiet, bet man nav laika sarunu turpināt, — teica runcis no spoguļaugšas, — mums jāsteidzas. — Viņš svieda savu brau­niņu logā un izsita abas rūtis. Pēc tam viņš izšļakstināja benzīnu uz grīdas, benzīns pats uzliesmoja — un uguns stabs uzšāvās līdz griestiem. Sāka degt kaut kā neparasti ātri un stipri, kā neviens benzīns nedeg. Aizgruzdējās tapetes, aizsvilās uz grīdas nokritušais aizkars, liesmiņas sāka lodāt pa izsisto logu rāmjiem. Runcis savilkās kā atspere, noņaudējās, pārlidoja no spoguļa uz palodzi un nozuda ar visu savu prīmusu. Ārā atskanēja šāvieni. Cilvēks, kas sēdēja uz ugunsdzēsēju trepēm juvclicrienes logu augstumā, apšaudīja runci, kad tas, no palodzes uz palodzi lēkdams, devās uz notekcauruli mājas stūri. Pa šo cauruli runcis uzrāpās uz jumta. Tur diemžēl ari uz viņu šāva skursteņu apsargātāji un arī bez rezultātiem, un runcis nozuda pāri pilsētai kvēlojošā saulrieta gaismā. Dzīvokli zem atnācēju kājām jau šur tur uzliesmoja parkets, lies­mās tieši; tajā vietā, kur bija gulējis runcis un izlicies par ievainotu, arvien skaidrāk iezīmējās un drīz vien pieņēma reālus apveidus bijušā barona Maigela līķis ar stiklainām acīm un augšup uzrautu zodu. Izvilkt to no liesmām vairs nebija iespējams. likdami pār degošiem parketa dēlīšiem, purinādami dzirksteles no kūpošām drēbēm, atnā­cēji no viesistabas kāpās uz kabinetu un priekšnamu. Tie, kuri bija ēdamistabā un guļamistabā, glābās caur koridoru. Atskrēja ari tie, kuri dežurēja virtuvē, un metās uz priekšnamu. Viesistaba jau bija vienos dūmos un liesmās. Viens, skriedams gar telefonu, paspēja uzgriezt ugunsdzēsēju numuru un iebļaut klausulē:

— Dārza ielā trīssimt divi-bis!

Ilgāk te vairs nevarēja palikt. Liesmas jau šāvās priekšnamā. Trūka elpas.

Tikko pa noburtā dzīvokļa izsistajiem logiem sāka nākt dūmi, pagalmā atskanēja izmisīgi brēcieni:

— Ugunsgrēks, ugunsgrēks, palīgā!

Daudzos dzīvokļos cilvēki kliedza telefona klausulēs:

— Dārza iela! Dārza iela, trīssimt divi-bis!

Tajā bridi, kad Dārza ielu sāka šķindināt sirdi stindzinošie ugunsdzēsēju zvani, kad no visām pilsētas malām turp drāzās garās, sarkanās mašīnas, pagalmā ņudzošie cilvēki redzējuši, ka no piektā stāva loga kopā ar dūmiem izlido trīs tumši, jādomā, vīriešu un viens kailas sievietes siluets.