Meistars un Margarita

22. nodaļa sveču gaisma

Augstu virs zemes lidojošās mašīnas vienmuļā dūkoņa ieaijāja Margaritu, bet mēness gaisma patīkami sildīja. Aizvērusi acis, viņa ļāvās, lai vējš glāsta seju, un ar tādām kā skumjām domāja par nupat atstāto nepazīstamo upes krastu, kurn, kā viņa juta, nekad vairs neredzēs. Pēc visām šīvakara burvestībām un brīnumiem viņa nojauta, kurp tieši viņu ved, taču baiļu nebija. Cerība, ka tur viņai izdosies atgūt zaudēto laimi, darīja viņu bezbailīgu. Vispār mašīnā daudz domāt par šo laimi neiznāca. Vai nu krauķis bija īsts sava amata meistars, vai mašina lieliska, bet drīz vien Margarita, atvērusi acis, ieraudzīja lejā nevis vienmuļo meža paklāju, bet

Maskavas uguņu drebošo jūru. Melnais putns šoferis, mašīnai joņojot pilnā gaitā, noskrūvēja labās puses priekšējo riteni un pēc tam nosēdināja mašīnu kaut kādā galīgi pamestā kapsētā Dorogo- milovas apkaimē. Izsēdinājis Margaritu, kura neuzdeva nevienu jautājumu, ar visu viņas birsti pie viena no kapakmeņiem, krauķis iedarbināja mašīnu, pagriezis to tieši uz gravu aiz kapsētas. Tur tā ar lielu troksni iegāzās un beigta bija. Krauķis godbijīgi pielika roku pie cepures, uzsēdās jāšus uz riteņa un aizlidoja.

Tūlīt aiz viena pieminekļa parādījās melns apmetnis. Mēness gaismā novizēja ilknis, un Margarita redzēja, ka tas ir Azazello. Viņš parādīja, lai Margarita sēžas uz birstes, pats uzlēca jāšus uz gara rapiera, abi uzžvidzinājās gaisā un pēc dažām sekundēm, neviena nepamanīti, nosēdās Dārza ielā pie mājas nr.302-bis.

Kad viņi abi, birsti un rapieri padusē nesdami, gāja caur vārtu telpu, Margarita pamanīja, ka tur slaistās kāds cilvēks ar žokej- cepuri galvā un stulmzābakiem kājās un acīmredzot kaut ko gaida. Lai cik viegliņi bija Azazello un Margaritas soļi, vientulīgais gaidī­tājs tos bija saklausījis un tramīgi noraustījās, nespēdams aptvert, no kurienes tie nāk.

Otru cilvēku, apbrīnojami līdzīgu pirmajam, viņi sastapa pie ses­tajām parādes durvīm. Atkārtojās viss kā pēc notīm. Soļi… Cilvēks strauji pagriežas un kļūst nopietns. Kad tomēr durvis atveras un aizveras, cilvēks metas pakaļ neredzamajiem gājējiem, ieskatās vestibilā, bet nekā, protams, neierauga.

Trešais, pilnīgs dvīņubrālis otrajam un tātad ari pirmajam, dežu­rēja trešā stāva kāpņu telpā. Viņš smēķēja stiprus papirosus, un Margaritai, garām ejot, nācās noklepoties. Smēķētājs, it kā tam būtu ar adatu dibenā iedūruši, uzlēca no soliņa, uz kura bija sēdējis, sāka tramīgi skatīties visapkārt, piegāja pie margām un palūkojās lejā. Margarita ar savu pavadoni pa to laiku jau bija pie 50. dzīvokļa durvīm. Viņi nezvanīja, Azazello bez trokšņa atvēra durvis ar savu atslēgu.

Vispirms Margaritu pārsteidza pilnigā tumsa, kādā viņa bija iekļuvusi. Neko nevarēja redzēt, gluži kā pazemē, un viņa instinktīvi ieķērās Azazello apmetni, lai nepakluptu. Tad kaul kur tālu un augstu pazibēja lampiņas uguntiņa un lēnām tuvojās. Azazello izņē­ma Margaritai no paduses birsti, un tā bez skaņas izzuda tumsā. Tagad viņi sāka kāpt pa platiem pakāpieniem, un Margaritai jau šķita, ka kāpšanai gala nebūs. Viņu pārsteidza, ka parasta Maskavas dzīvokļa priekštelpā var izvietoties tādas neparastas, neredzamas, bet tīri fiziski jūtamas bezgalīgas trepes. Tieši tad augšupkāpšana beidzās — un Margarita sajuta, ka stāv uz laukumiņa. Uguntiņa bija pienākusi pavisam klāt, un Margarita ieraudzīja gara un melna vīrieša apgaismoto seju, kurš turēja rokā lampiņu. Tie, kuriem šajās dienās jau bija tā nelaime pagadīties viņam ceļā, protams, ari eļļas lampiņas vārgajā gaismā tūdaļ viņu pazītu. Tas bija Korovjevs, ja gribat, ari Fagots.

Tiesa, Korovjeva āriene bija stipri vien izmainījusies. Mirgo­jošā liesmiņa atmirdzēja nevis ieplīsušajā pensnejā, kuru sen jau vajadzēja iesviest mēslu kastē, bet monoklī, jāteic gan, ka arī tas bija ieplīsis. Ūšeles bezkaunīgajā ģīmī bija saskrullētas un sapomādē- tas, bet melns viņš izskatījās tāpēc, ka bija ģērbies frakā. Sniegbalti vizēja tikai viņa krūteža.

Mags, reģents, brīnumdaris, tulks vai velns viņu sazin kas viņš patiesībā bija, vārdu sakot, Korovjevs palocījās un, plaši novicinājis lampiņu pa gaisu, aicināja Margaritu sekot viņam. Azazello nozuda.

«Ārkārtīgi dīvains vakars,» Margarita domāja, «visu ko biju gaidījusi, bet to gan ne! Vai tad viņiem elektrību būtu atslēguši? Bet vissatriecošākais — šīs milzīgās telpas. Kā tas viss var ietilpt vienā Maskavas dzīvoklī? Nekādi nevar!»

Nekādas lielās gaismas jau no tās Korovjeva lampiņas nebija, taču Margarita saprata, ka ir ienākusi neaptverami lielā zālē, ka šeit ir pat kolonnas, tumšas un šķietami nebeidzamas. Pie dīvāniņa Korovjevs apstājās, nolika lampiņu uz kaut kāda paaugstinājuma, ar žestu uzaicināja Margaritu apsēsties, bet pats piemetās līdzās graciozā pozā, elkoni atbalstījis pret to pašu paaugstinājumu.

— Atļaujiet pateikt jums, kas es esmu, — Korovjevs iečerk- stējās, — Korovjevs. Jūs brīnāties, kāpēc nav gaismas? Droši vien nodomājāt, ka ekonomējam. Nekas tamlīdzīgs. Lai pirmais paga­dījies bende, kaut ari tas būtu viens no tiem, kuriem šodien mazliet vēlāk būs tas gods noskūpstīt jūsu celi, nocērt man galvu uz šī paša paaugstinājuma, ja tas ir tā. Messire gluži vienkārši nevar ciest elektrisko gaismu, un mēs to ieslēgsim pašā pēdējā mirkli. Tad gan par gaismas trūkumu sūdzēties nevarēs, ticiet man! Diezin vai nebūtu pat labāk, ja tobrīd tā nebūtu tik spoža.

Korovjevs Margaritai iepatikās, viņa čerkstošā pļāpāšana ļoti nomierināja.

— Nē, — atbildēja Margarita, — visvairāk es brīnos, kur tas viss var ietilpt. — Viņa pamāja ar roku, rādīdama zāles milzīgumu.

Korovjevs saldi nosmīkņāja, un rievās pie deguna sakustējās nas.

— Tas ir pats vienkāršākais, — viņš atbildēja. — Tam, kurš labi pazīst piekto dimensiju, tīrais nieks paplašināt ikvienu telpu līdz tādam apmēram, kādu viņš vēlas. Es jums teikšu vēl vairāk, cienīta kundze, velns viņu zin līdz kādiem apmēriem! Vispār, — turpināja Korovjevs savu pļāpāšanu, — es pazinu cilvēkus, kuriem nebija ne mazākās jēgas ne tikai par piekto dimensiju, bet vispār viņiem nebija nekādas saprašanas ne par ko, un tomēr viņi taisīja visistākos brīnumus savas platības palielināšanas ziņā. Piemēram, kā man stāstīja, viens mūsu iedzīvotājs, saņēmis trisistabu dzīvokli pie Velēnu vaļņa, bez jebkādas piektās dimensijas un pārējām padarīšanām, no kurām cilvēkam galvā katra skrūvīte sāk griezties uz citu pusi, vienā rāvienā pārvērta to par četri stabu dzīvokli, pārdalījis ar starpsienu vienu istabu uz pusēm.

Pēc tam viņš apmainījis to pret diviem atsevišķiem dzīvokļiem dažādos Maskavas rajonos — vienu trisistabu, otru — divistabu. Jūs taču piekritīsit, ka tagad sanāk piecas istabas. Trisistabu dzī­vokli viņš apmainījis pret diviem atsevišķiem dzīvokļiem, kur katrā pa divām istabām, tātad, kā jūs pati redzat, kļūdams par sešu istabu īpašnieku, lai ari tās sešas istabas izmētātas pa visu Maskavu. Viņš bija gatavojies uz pēdējo — visspožāko tīģerlēcicnu, izsludinādams avīzē, ka maina sešas istabas dažādos Maskavas rajonos pret vienu piecistabu dzīvokli pie Velēnu vaļņa, taču šī darbošanās no viņa neat­karīgu apstākļu dēļ pārtrūka. Iespējams, ka viņam tagad ari ir kaut kāda istabiņa, tikai uzdrošinos jums apgalvot — tā nav Maskavā. Redzat nu, kas par zuti, bet jūs gribat spriedelēt par piekto dimensiju.

Kaut gan par piekto dimensiju Margarita nebija spriedelējusi, bet par to bija runājis pats Korovjevs, viņa gardi iesmējās, noklausījusies stāstu par dzīvokļu zuša gājieniem, Korovjevs tikām turpināja:

— Bet tagad pie lietas, ķeramies pie lietas, Margarita Nikolajevna! Jūs esat gudra sieviete un, saprotams, nojaušat, kas ir mūsu pavēl­nieks.

Margaritas sirds spēji iepukstējās, un viņa pamāja ar galvu.

— Nu, redzat, pati redzat, — Korovjevs teica, — mēs visu pasakām līdz galam un neko neslēpjam. Katrugad messire rīko vienu vienīgu balli. To sauc par pavasara pilnmēness jeb simt karaļu balli. Kas tur ļaužu! — Pie šiem vārdiem Korovjevs saķēra vaigu, it kā viņam zobs būtu iesāpējies. — Starp citu, es ceru, ka jūs par to pārliecināsities pati savām acīm. Redzat, messire ir neprecējies, kā jūs to, protams, labi varat saprast. Bet namamāte ir vajadzīga, — Korovjevs noplātīja rokas, — pati saprotat, kā tad bez namamātes…

Margarita klausījās Korovjevā, cenzdamas nepalaist garām neviena vārda, sirds stinga, cerība uz laimi reibināja galvu.

— Kļuvis par tradīciju, — turpināja Korovjevs, — balles saim­niecei noteikti jābūt Margaritai, pirmkārt, bet, otrkārt, viņai jābūt vietējai. Bet mēs, kā jūs pati redzat, ceļojam un pašreiz atrodamies Maskavā. Mēs uzgājām Maskavā simt divdesmit vienu Margaritu, un, ticat vai neticat, — pie šiem vārdiem Korovjevs izmisīgi uzsita sev pa gurnu, — neviena neder. Un beidzot laimīga sagadīšanās…

Korovjevs zīmīgi nosmaidīja, pieliekdams augumu, un Margaritas sirds atkal sastinga.

— Skaidri un gaiši! — Korovjevs iekliedzās. — Divos vārdos: vai jūs esat ar mieru uzņemties šo pienākumu?

— Esmu ar mieru, — stingri atbildēja Margarita.

— Punkts! — teica Korovjevs un, pacēlis lampiņu augstāk, piebilda: — Lūdzu, sekojiet man!

Viņi gāja starp kolonnām un beidzot iekļuva kādā citā zālē, kurā nez kāpēc stipri smaržoja pēc citroniem, kur dīvaini čabēja un kaut kas nospurdza Margaritai gar matiem. Viņa sarāvās.

— Nebaidieties, — saldā balsī mierināja Korovjevs un paņēma Margaritu zem rokas, — tie ir Begemota balles ķiņķēziņi, nekas cits. Un vispār, Margarita Nikolajevna, es uzdrošinos dot jums vienu padomu — nekad un ne no kā nebaidieties. Tas ir dumji. Es jums atklāti pasaku, ka balle būs krāšņa. Mēs redzēsim personas, kuru varai savā laikā praktiski nebija robežu. Bet tiešām, ja pado­mā, cik mikroskopiski niecīgas ir bijušas viņu iespējas salīdzi­nājumā ar tā iespējām, kura svītā man ir tas gods sastāvēt, es pat neteiktu, ka jāsmejas, drīzāk jau paliek skumji ap sirdi. Starp citu, jūsos rit karaliskas asinis.

— Kāpēc karaliskas asinis? — izbijusies nočukstēja Margarita, piespiezdamās Korovjevam.

— Ak, karalien, — koķeti tarkšķēja Korovjevs, — kādas kuram asinis, tas ir vissarežģītākais jautājums pasaulē! Ja iztaujātu vienu otru vecmāmiņu, sevišķi tās, kuras skaita par klusajām un rātna­jām, pārsteidzoši noslēpumi nāktu gaismā, cienījamā Margarita Nikolajevna. Es nemaz nenogrēkošos pret patiesību, ja, par šo jautājumu runājot, pieminēšu fantastiski sajauktu kāršu kavu. Ir lietas, kur kārtu barjerām un valstu robežām nav itin nekādas nozī­mes. Saprotiet manu mājienu: viena no franču karalienēm, viņa valdīja sešpadsmitajā gadsimtā, jādomā, būtu ārkārtīgi izbrīnīju­sies, ja kāds viņai būtu teicis, ka pēc daudziem, daudziem gadiem es viņas daiļo mazmazmazmazmeitu vadāšu zem rokas pa Maskavas ballēm. Bet mēs jau esam klāt!

Korovjevs nopūta savu lampiņu, un tā izgaisa viņa rokās, bet Margarita ieraudzīja kaut kādas tumšas durvis un gaismas strēli zem tām. Korovjevs klusu pieklauvēja pie šīm durvīm. Margaritai no uztraukuma sāka klabēt zobi un šermuļi pārskrēja pār muguru. Durvis atvērās. Istabiņa nebija liela. Margarita ieraudzīja platu ozolkoka gultu ar saņurcītiem un savadītiem netīriem palagiem un spilvenu. Pie gultas bija ozolkoka galdiņš ar grieztām kājām, uz tā stāvēja svečturis, kura žuburi atgādināja plēsīga putna ķetnas. Šajās septiņās zelta ķetnās dega resnas vaska sveces. Turpat bija ari šaha galdiņš ar neparasti meistarīgi veidotām šaha figūrām. Uz maza nodeldēta paklājiņa stāvēja zems soliņš. Bija vēl ari otrs galds ar zeltītu bļodu un vēl svečturi, kura žuburi izvijās kā čūskas. Istabā smaržoja pēc sēra un sveķiem, uz grīdas spocīgi krustojās gaismekļu ēnas.

Starp klātesošajiem Margarita uzreiz ieraudzīja Azazello, kas jau bija uzvilcis fraku un stāvēja gultas galā. Uzpostais Azazello nemaz vairs nelīdzinājās tam bandītam, kurš uzrunāja Margaritu Aleksandra dārzā, un viņš galanti palocījās Margaritai.

Kaila ragana, tā pati Gella, kas bija tik ļoti mulsinājusi godājamo Varietē bufetnieku, un, jā, jā, tā pati, kuru, par laimi, bija aizbaidījis gailis neaizmirstamajā seansa naktī, sēdēja uz paklājiņa uz grīdas un ņēmās ap kastroli, no kura cēlās sēra garaiņi.

Bez tam istabā bija vēl milzīgs, melns runcis, kas sēdēja uz augstas taburetes pie šaha galdiņa un labajā ķepā turēja šaha zirdziņu.

Gella piecēlās un palocījās pret Margaritu. To pašu darīja arī no taburetes nolēkušais runcis, tikai pievilka labo pakaļkāju tik sparīgi, ka šaha zirdziņš nokrita zemē, un runcis palīda zem gultas to meklēt.

Visu to Margarita, aiz bailēm tik tikko dzīva, sveču mānīgajā gaismā saskatīja diezgan neskaidri. Viņas skatienu piesaistīja gulta, kurā sēdēja tas, kam vēl pavisam nesen pie Patriarhu dīķiem naba­ga Ivans bija mēģinājis iestāstīt, ka nelabā nemaz nav. Šis neeso­šais tad arī bija tas, kas sēdēja uz gultas.

Divas acis cieši skatījās Margaritai sejā. Labā ar zeltītu dzirk- stclīti dziļumā, kura varēja ieurbties jebkuras dvēseles visapslēp­tākajā stūrītī, un kreisā — tukša un melna, gluži kā šaura adatas acs, kā ala uz tumsas un ēnu valstības bezdibcnigo aku. Volanda seja bija sašķiebta uz sāniem, mutes labais kaktiņš noslīdzis uz leju, augsto, kailo pieri šķērsoja dziļas, asajām uzacīm paralēlas grumbas. Volanda sejas ādu klaja tāds kā mūžsens iedegums.

Volands bija vaļīgi atzvēlies gultā, mugurā viņam bija tikai garš, netīrs un pie kreisā pleca salāpīts naktskrekls. Vienu savu kailo kāju viņš bija pavilcis sev apakšā, otru izstiepis uz soliņa. Šīs tumšās kājas ceļgalu tad arī Gella iezieda ar kaut kādu kūpošu smēri.

Margarita vēl saskatīja uz Volanda kailajām, neapmatotajām krūtīm zelta ķēdīti, kurā karājās no tumša akmens meistarīgi izdrāzta vabole ar dīvainām rakstu zīmēm uz muguras. Turpat gultā Volandam blakus uz smaga postamenta stāvēja savāds — it kā dzīvs un no vienas puses saules apspīdēts — globuss.

Klusums ilga vairākas sekundes. «Viņš mani pētī,» nodomāja Margarita un saņēma visus spēkus, lai kājas nesāktu trīcēt.

Beidzot Volands ierunājās, un no viņa smaida dzirkstošā acs gluži vai uzliesmoja:

— Sveicu jūs, karalien, un lūdzu atvainot mani par manu mājas tērpu!

Volandam bija tik zema balss, ka dažbrīd tā pārgāja dobjā gārdzienā.

Volands paņēma no gultas garu zobenu, noliecās, pabakstīja ar to zem gultas un teica:

— Lien ārā! Partiju neturpināsim! Mums atnākusi viešņa.

— Nekādā gadījumā, — uztraukti suflēja Korovjevs Margaritai pie pašas auss.

— Nekādā gadījumā… — Margarita atkārtoja.

— Messire… — Korovjevs iečukstēja ausi.

— Nekādā gadījumā, messire, — saņēmusies klusām, bet skaidri Margarita teica un pasmaidīja. — Es jūs ļoti lūdzu — nepārtrauciet partiju! Es domāju, ka šaha žurnāli samaksātu lielu naudu, ja tiem būtu iespēja šo partiju publicēt.

Azazello klusu un atzinīgi nokrekšķinājās, bet Volands, vērīgi paskatījies uz Margaritu, it kā starp citu izmeta:

— Jā, Korovjevam taisnība! Cik fantastiski tiek sajaukta kāršu kava! Asinis!

Viņš pastiepa roku un paaicināja Margaritu sev tuvāk. Tā piegāja, grīdu zem basajām kājām nejuzdama. Volands uzlika savu akmens smago un vienlaikus uguns karsto roku Margaritai uz pleca, pierāva viņu klāt un nosēdināja uz gultas sev blakām.

— Nu, ja reiz jūs esat tik apburoši laipna, — viņš teica, — un cs neko citu ari nebiju gaidījis, tad metīsim ceremonijas pie malas! — Viņš atkal pārliecās pār gultas malu un uzkliedza: — Ilgi tu tur zem gultas kašāsies? Nāc ārā, sasodītais fuksīt!

— Zirdziņu nevaru atrast, — apslāpētā un liekulīgā balsī atbil­dēja runcis no pagultes, — aizjoņojis nezin kur, bet šeit tikai kaut kāda varde lēkā.

— Vai tikai tu neiedomājies, ka esi uz tirgus laukuma? — Volands izlikās sadusmots. — Nekādas vardes zem gultas nebija! Atstāj priekš Varietē tos savus lētos jociņus! Ja tu tūlīt nelielīsi ārā, mēs uzskatīsim, ka partiju esi paspēlējis, nolādētais dezertieri!

— Neparko, messire! — runcis iebļāvās un tajā pašā mirklī bija no gultas apakšas ārā, ķepā turēdams šaha zirdziņu.

— Atļaujiet jums stādīt priekšā… — Volands ierunājās, bet uzreiz aprāvās. — Nē, es nezinu, ko lai iesāku ar šo ķēmu! Paska­tieties, kā viņš zem gultas uzcirties!

Ar putekļiem galīgi nojaucies, piecēlies pakaļkājās, runcis tai brīdī palocījās Margaritas priekšā. Tagad runcim ap kaklu bija pie frakas nēsājams balts taurenītis, bet uz krūtīm siksniņā perlamutra dāmu binoklītis. Turklāt runča ūsas bija apzeltītas.

— Pēc kā tad tas izskatās! — Volands iesaucās. — Kāpēc tev vajadzēja apzeltīt ūsas? Un kāda velna pēc tu sien kaklasaiti, ja tev nav bikšu kājās?

— Runcim bikses nemaz nepienākas, messire, — ar milzīgu pašcieņu runcis atbildēja, — varbūt jūs man pavēlēsit ari zābakus uzvilkt? Runcis zābakos, messire, ir tikai pasakās. Bet vai jūs esat redzējis kaut reizi kaut vienu, kurš būtu atnācis uz balli bez kakla­saites? Es negribu nonākt komiskā situācijā un riskēt, ka mani ņem un izsviež ārā! Katrs uzpošas, kā viņš māk. Uzskatiet, ka viss sacītais attiecas ari uz binokli, messirel

— Bet kā ar ūsām?…

— Es nesaprotu, — strupi iebilda runcis, — kāpēc Azazello un Korovjevs, šorit skūdamies, drīkstēja pūderēties ar balto pūderi un ar ko tas labāks par zeltīto. Es tikai nopūderēju ūsas. Cita lieta, ja es būtu noskuvies. Noskūts runcis — tā nu gan patiešām ir nejēdzī­ba, esmu gatavs to atkārtot tūkstoš un vienu reizi. Un vispār, — runča balss iedrebējās no aizvainojuma, — es jūtu, ka man piesie­nas, ka jau radusies nopietna problēma — vai es vispār tikšu uz balli? Ko jūs par to teiksit, messire?

Un runcis aiz pārestības tā piepūtās, ka šķita — viņš nupat, nupat plīsīs.

— Ak tu, nelabojamais blēdi! — Volands teica, šūpodams galvu. — Katrreiz, kad viņa partija ir neglābjamā stāvokli, viņš sāk liet čugunu kā pēdējais šarlatāns. Sēdies tūlīt pie galdiņa un izbeidz ķēpāšanos!

— Es sēdīšos gan, — teica runcis sēzdamies, — bet iebildīšu pret to, ko jūs nupat teicāt. Manas runas nav nekāda ķēpāšanās, kā jūs atļāvāties izsacīties dāmas klātbūtnē, bet stingra siloģismu virkne, kuras īsto vērtību atzītu tādas slavenības kā Seksts Empīriķis, Marciāns Kapclla un varbūt ari pats Aristotelis.

— Šahs karalim! — Volands teica.

— Lūdzu, lūdzu, — runcis atbildēja un sāka ar binokli pētīt šaha galdiņu.

— Tātad, — Volands pievērsās Margaritai, — atļaujiet jums, donna, stādīt priekšā manu svītu! Šis te āksts un balamute ir runcis Begemots. Ar Azazello un Korovjcvu jūs jau esat iepazinu­sies, bet šī ir mana kalpone Gella. Izdarīga, apķērīga, un nav tādu pakalpojumu, kurus viņa nespētu veikt.

Skaistā Gella pasmaidīja, pazibsnīja uz Margaritas pusi savas zaļganās acis, turpinādama ar sauju smelt smēri un ziest uz ceļgala.

— Tas ari viss, — Volands noteica un saviebās, kad Gella pārāk stipri saspieda viņam ceļgalu, — sabiedriba, kā redzat, nav liela, toties dažāda un ļoti vienkārša. — Viņš apklusa un sāka grozīt savu globusu, kurš bija tik meistarīgi veidots, ka zilie okeāni uz tā viļņojās, bet cepure uz pola bija kā īsta — sniegota un ledaina.

Uz šaha galdiņa pa to laiku bija sācies satraukums. Pilnīgi satriekts, karalis baltajā mantijā mīņājās uz sava lauciņa, izmisumā celdams rokas pret debesīm. Tris baltie bandinieki—algotņi ar āvām rokās neizpratnē skatījās uz virsnieku, kurš vicināja zobenu pa gaisu un rādīja uz priekšu, kur melnraibā laukā sprauslāja un kārpījās Volanda jātnieku divi melnie zirgi.

Margaritu ārkārtīgi ieinteresēja un ari pārsteidza tas, ka šaha figūriņas bija dzīvas.

Runcis nolaida binokli un pabikstīja savu karali no muguras. Tas izmisumā paslēpa seju rokās.

— Čābiski, mīļo Begcmot, — klusu un diezgan indīgi noteica Korovjevs.

— Stāvoklis ir nopietns, taču nepavisam nav bezcerīgs, — runcis atbildēja, — pat vēl vairāk: esmu pilnīgi pārliecināts, ka uzvarēšu. Vajag tikai rūpīgi izanalizēt stāvokli.

Analīzi viņš sāka diezgan ipatnējā veidā — taisīja noslēpumai­nas grimases un mirkšķināja ar aci savam karalim.

— Nekas nelīdz, — konstatēja Korovjevs.

— Ai, — runcis iekliedzās. — Papagaiļi ir izsprukuši ārā, es jau jums teicu, ka tā būs.

Patiešām — tālumā bija dzirdama daudzu spārnu švīkstoņa. Korovjevs un Azazello izskrēja ārā.

— Ah, lai jūs velns parautu ar visiem jūsu balles trikiem! — norūca Volands, vēl arvien pētīdams savu globusu.

Tikko Korovjevs ar Azazello bija pa durvīm laukā, Begemots sāka mirkšķināt vēl vairāk. Baltais karalis apjēdza, ko no viņa grib, novilka savu mantiju, nosvieda to uz sava lauciņa, bet pats aizbēga no galdiņa pavisam. Virsnieks uzmeta uz pleciem nosviesto karaļa tērpu un nostājās karaļa vietā. Korovjevs un Azazello atgriezās.

— Muld kā vienmēr, — Azazello pukojās, šķielēdams uz Begemotu.

— Bet man izklausījās, — runcis atbildēja.

— Nu, vai man vēl ilgi būs jāgaida? — Volands jautāja.

— Karalim pieteikts šahs.

— Mans skolotāj, es laikam būšu pārklausījies, — runcis atteica,

— karalim nekāds šahs nav pieteikts un nemaz nevar būt pieteikts.

— Es atkārtoju — šahs karalim.

— Messire, — māksloti satrauktā balsī iebilda runcis, — jūs būsit papūlējies: nekāda šaha karalim nav! .

— Karalis stāv lauciņā g divi, — uz galdiņu nepaskatījies, Volands sacīja.

— Messire, tīrās šausmas, — runcis iebrēcās, saviebdams purnu šausmu grimasē, — uz šī lauciņa karaļa nav!

— Kas vēl nebūs? — Volands nobrīnījās un paskatījās uz šaha galdiņu, kur uz karaļa lauciņa stāvošais virsnieks novērsās un aizsedza seju. — Ak tu, nelieti, — Volands domīgi noteica.

— Messird Spriedīsim loģiski, — runcis ierunājās, spiezdams ķepas pie krūtīm, —ja spēlētājs piesaka šahu karalim, bet no karaļa pa to laiku uz šaha galdiņa vairs ne miņas, tad šahs netiek atzīts.

— Vai tu padosies vai ne? — Volands ierēcās.

— Atļaujiet padomāt, — runcis rātni atbildēja, uzmetās ar elko­ņiem uz galda, atspieda ausis ķepās un sāka domāt. Domāja viņš ilgi un beidzot teica: — Padodos.

— Šito spītīgo radījumu vajag sist nost, — pačukstēja Azazello.

— Jā, es padodos, — runcis teica, — bet padodos vienīgi tāpēc, ka nevaru spēlēt tādā atmosfērā, kur skauģi mani visu laiku terorizē. — Viņš piecēlās, un šaha figūriņas pašas salīda kastītē.

— Gella, ir laiks, — Volands teica, un Gella nozuda no istabas.

— Sāp kāja, un tagad vēl tā balle, — Volands turpināja.

— Atļaujiet man, — klusu sacīja Margarita.

Volands vērīgi uz viņu paskatījās un pievirzīja ceļgalu viņai tuvāk. Smēre bija karsta kā lava un dedzināja rokas, bet Margarita neviebdamās, uzmanīdamās, lai nenodalītu sāpes, ierīvēja ceļgalu.

— Tuvu stāvošās personas apgalvo, ka tas esot reimatisms, — acis no Margaritas nenovērsdams, runāja Volands, — bet man ir lielas aizdomas, ka šo sāpi ceļgalā man atstājusi par piemiņu viena ļoti valdzinoša ragana, ar kuru es tuvāk iepazinos tūkstoš pieci simti septiņdesmit pirmajā gadā Brokēnu kalnos, Velna Katedrā.

— Ak, vai tad tas var būt! — brīnījās Margarita.

— Sīkums! Pēc gadiem trīssimt pāries. Man ir ieteikts milzum­daudz zāļu, bet es pa vecam turos pie vecmāmiņas receptēm. Apbrī­nojamas zālītes man palikušas mantojumā no tās riebīgās vecenes — no manas vecmāmiņas. Jā, sakiet — vai jums kas nekaiš? Varbūt jums ir kādas bēdas, kas nospiež sirdi, skumjas?

— Nē, messire, man nav nekā tāda, — Margarita gudri atbildēja, — bet tagad, kad esmu pie jums, jūtos pavisam labi.

— Asinis — tā ir liela lieta, — nezin kāpēc priecīgi noteica Volands un piebilda: — Es redzu, ka jūs interesē mans globuss.

— O jā, es nekad tādu lietiņu neesmu redzējusi!

— Tā ir laba lieta. Es, atklāti sakot, neciešu pēdējās ziņas, ko raida pa radio. Vienmēr tās lasa kaut kādas meitenes, kas neskaidri izrunā vietvārdus. Katra trešā vispār nemāk runāt, it kā speciāli tādas tiktu sameklētas. Mans globuss ir daudz ērtāks — jo vairāk tāpēc, ka visi notikumi man jāzina precīzi. Piemēram, vai redzat šo zemes pleķīti okeāna malā? Redzat, tas sāk liesmot. Tur sācies karš. Ja jūs pielieksities tuvāk, jūs redzēsit arī detaļas.

Margarita pieliecās tuvāk pie globusa un ieraudzīja, ka zemes kvadrātiņš paplašinās, kļūst krāsains un pārvēršas par tādu kā rel­jefa karti. Pēc tam viņa ieraudzīja ari upes lentīti un kaut. kādu ciemu tās krastā. Māja, kas nupat vēl bija tikai zirņa lielumā, tagad izskatījās jau pēc sērkociņu kastītes. Pēkšņi un bez skaņas mājas jumts uzlidoja augšup, uzšāvās melnu dūmu mutulis, sienas sagā­zās — un no divstāvu kastītes bija pāri palikusi tikai maza čupiņa, no kuras kūpēja melni dūmi. Pielikusi aci vēl tuvāk, Margarita ieraudzīja uz zemes guļam mazu sievietes ķermeni, bet viņai tieši blakus asins peļķē gulēja mazs bērns ar atmestām rokām.

— Redzat, tas ir viss, — Volands smaidīdams teica. — Viņš neko nepaspēja sagrēkot. Abadons strādā nevainojami.

— Es negribētu būt to pusē, pret kuru ir šis Abadons, — Margarita teica. — Kā pusē viņš ir?

— Jo vairāk es runāju ar jums, — laipni teica Volands, — jo vairāk pārliecinos, ka jūs esat ļoti gudra. Varu jūs nomierināt. Viņš ir ārkārtīgi objektīvs un vienādi jūt līdzi abām karojošām pusēm. Tādēļ arī rezultāts abām pusēm vienmēr ir vienāds. Abadons, — Volands klusām pasauca, un tūlīt no sienas iznira kalsnējs stāvs tumšās brillēs. Šīs brilles nezin kāpēc tā satrauca Margaritu, ka viņa, vārgi iekliegdamās, pieplaka ar seju pie Volanda kājas. — Izbeidzict, — Volands uzkliedza, — ir gan nervozi tic mūsdienu cilvēki! — Viņš uzšāva Margaritai pa muguru tā, ka noplīkšķēja vien. — Jūs taču redzat, ka viņam ir brilles. Turklāt Abadons nekad neierodas priekšlaicīgi, tāda gadījuma nav bijis. Un beigu beigās šeit esmu es, jūs esat viesos pie manis! Es tikai gribēju jums viņu parādīt.

Abadons stāvēja nekustīgi.

— Bet vai viņš uz vienu acumirkli nevar noņemt brilles? — jautāja Margarita, spiezdamās Volandam klāt, drebēdama — šoreiz jau aiz ziņkārības.

— Tieši to viņš nevar, — nopietni teica Volands, pamāja ar roku uz Abadonnas pusi, un tā vairs nebija. — Ko tu gribi teikt, Azazello?

— Messire, — Azazello atbildēja, — atļaujiet ziņot: pie mums ir divi nepiederošie — skaista jaunava, kura dīc un lūdzas, lai atļauj viņai palikt pie kundzes, nu, un, atvainojiet mani, viņas vepris.

— Savādi uzvedas skaistules, — Volands noteica.

— Tā ir Nataša, noteikti Nataša, — iesaucās Margarita.

— Labi, lai paliek pie kundzes! Bet vepri — pie pavāriem!

— Kaut gaļā? — Margarita bija izbijusies. — Apžēlojieties, messire, tas ir Nikolajs Ivanovičs, dzīvo vienu stāvu zemāk! Tas ir pārpratums, viņa, zināt, drusciņ, uztriepusi krēmu…

— Vai prāts! — Volands sacīja. — Kādam velnam un kāpēc būtu vajadzīga viņa gaļa? Lai pasēž pie pavāriem, un cauri! Es taču nevaru, saprotiet paši, laist viņu balles zālē!

— Ko vēl… — piebilda Azazello un paziņoja: — Messire, tuvojas pusnakts.

— Ā, labi! — Volands pagriezās pret Margaritu. — Tātad es jūs lūdzu! Jau iepriekš esmu jums pateicīgs par visu. Nezaudējiet galvu un nebaidieties ne no kā! Neko citu, atskaitot ūdeni, nedzeriet, citādi noskurbsiet un jums būs grūti. Ir jau laiks!

Margarita cēlās augšā no paklājiņa, un tūlīt durvīs parādījās Korovjevs.