Pavadonis met ēnu

7.

Nākamajā rītā Mūnu uzmodināja putekļu sūcēja rū­koņa. Džīna uzkopa dzīvokli. Tas nozīmēja, ka pulk­stenis ir tieši astoņi. Atcerējies, ka pārvaldē viņu gaida apcietinātais ēģiptietis, Mūns lielā steigā no­skuva bārdu un brokastīs aizmirsa izdzert obligāto glāzi sulas.

Tomēr pirms aiziešanas no mājām viņš pārlapoja avīzi. Valsts kosmiskās laboratorijas paziņojums, ka sputņiks jau krīt, izrādījies pārsteidzīgs — bēbi-mē- ness turpina riņķot pa savu orbītu. Turpretī mūsu «Avangardu» palaidīs nevis decembrī, kā sākumā so­līts, bet tikai maijā. Tas gan būs mazāks nekā krie­viem, toties ar sarežģītāku aparatūru … Tā, tā, sput­ņiku konstruējuši vācu zinātnieki, kurus krievi pēc kara nolaupījuši un aizveduši pie sevis uz Krimu…

— Sem, tā taču nevar. Tu pat sulu neesi izdzē­ris, — Džīna pārmeta.

— Labi, labi, — Mūns izstiepa roku pēc glāzes, bet tā arī neizdzēra: viņš bija ieraudzījis sludinājumu. Šoreiz tas atradās lappuses vidū, bija iespiests lielā­kiem un treknākiem burtiem

ēģiptes sfinksa sākusi runāt

Paķēris lietusmēteli, Mūns metās laukā un tikai liftā atcerējās, ka aizmirsis noskūpstīt Džīnu.

Pārvaldē viss bija kā parasti. Diks noņēmās ar savām pogām un svirām, pārraidīdams kaut kādus rīkojumus un noklausīdamies ziņojumus. Torents dziļdomīgi ap­kvēpināja sienas, Grehems stāstīja Deilijam nebei­dzamu anekdoti par kādu tur kinozvaigzni. Vecākais inspektors Viloubleiks, iegrimis avīzes lasīšanā, bez skaņas kustināja lūpas. Laikam taču viņš tiešām bija ieguldījis visu naudu akcijās un tagad uztraucas par kursa krišanu.

Runcis Silijs, ieraudzījis ienākam Mūnu, katram ga­dījumam palīda zem dīvāna.

Tikko Mūns apsēdās, Deilijs iesaucās:

— Piecelties, džentlmeņi, prese nāk.

— Brīvi, seržant! Kas ir, inspektor, vai slepkava jau noķerts? Lieliski… Pirmajai reizei man pietiks ar divsimt rindiņām… Cik saprotu, aina ir šāda… — ru­nājot Trolops drudžaini rakstīja savā bloknotā. — Kā viņu sauca, Ahrned… Kā to raksta? Vaadi… Velns, tinte izbeigusies. Vai drīkst palūgt jūsu pildspalvu, inspektor?… Bijušais akrobāts? Tā ir detaļa… Naci­onālists? Oho!… Paldies, inspektor…

— Uz kurieni tik pēkšņi?

— Uz biržu. Man vēl kaut kas padomā.

— Uz biržu? — Viloubleika galva parādījās virs avīzes malas. — Ja ar «Apvienoto tēraudu» kaut kas grozīsies, padodiet ziņu.

— Norunāts!

Savā kabinetā Mūns pēc iespējas ērtāk iekārtojās krēslā, aizkūpināja cigāru un apsvēra pratināšanas plānu.

Ahmedu el Vaadi ieveda policists. Izbēgt no pār­valdes tik un tā nevarētu. Ierocis, ko policists turēja rokā, kalpoja vienīgi iebiedēšanai.

Ēģiptietim mugurā bija ar asfaltu notriepts virs­valks. Olīvkrāsas sejā atspoguļojās neslēptas bailes. Tikko Mūns pamāja apsēsties, ēģiptietis, kā šāviena ķerts, saļima krēslā.

Mūns tīšu prātu klusēja. Arī tas bija līdzeklis, kā satraukt apcietināto, sajaukt viņa domas.

— Dzert, — pēkšņi atskanēja ēģiptieša aizsmakusi balss, un viņa tumšā roka sniedzās pēc ūdens karafes.

— Te nav kafejnīca, mans mīļais. Vispirms pastās­tīsi, ko darīji 4. oktobra rītā. Dzert dabūsi pēc tam.

— Es nekā nedarīju.

— Nekā? Tikai miroņi nekā nedara. Es gaidu. Tā­tad … 4. oktobrī…

— Es piecēlos… piecēlos, kā parasti, puspiecos… sešos biju darbā … sešos, kā parasti… pec tam strā­dāju, kā parasti …

— Viss kā parasti?

— Jā, viss ka parasti.

— Un tu pat nenojauti, ka pusdeviņos notiks kas neparasts?

— Nezināju, goda vārds, nezināju. Tas nāca tik pēkšņi. Atskrēja zēns ar avīzēm, mēs nopirkām …

— Skaidrs. Izlasījis sludinājumu, nolēmi rīkoties.

— Sludinājumu?

— Ēģiptes sfinksa sākusi runāt! — Mūns it kā iz­šāva vārdus. — Un tagad sāksi runāt tu.

— Sfinksa?… Nē, zēns taču sauca «Sputņiks! Sput­ņiks!», par kaut kādu krievu mēnesi… Džons sāka lasīt, neviens nestrādāja, un es nolēmu kādu glāzīti tepat uz stūra …

— Tu nebiji dzertuvē.

— Kā jūs to zināt? Es gribēju, bet…

— Mēs visu zinām. Līdz stūrim tu tiki gan, bet ne tālāk. Tu uzrāpies lielajā ozolā pie kapsētas, gaisa ak­robātam tas ir tīrais nieks, nokļuvi uz tuvākā jumta, aizlavījies līdz Smisa namam. Jau agrāk biji ievērojis, ka logs vaļā. Ieķēries ar rokām jumta izcilnī, iešūpo­jies un ielēci Smisa istabā. Veikli izdomāts, visi lūko­jās avīzē, gar tevi nevienam nebija daļas…

— Nē, nē, viss bija citādi …

— Citādi? Nu tad stāsti savu pasaciņu. Pacietības man pietiek.

Ahmeds el Vaadi bija gatavs apzvērēt, ka patiešām gājis uz dzertuvi. Bet uz stūra viņu apstādinājis nepa­zīstams vīrietis un palūdzis aiznest uz pastu vēstuli, par ko iedevis dolāru. Pēc ilgas meklēšanas Ahmeds atradis pasta nodaļu. Atceļš licies pārāk tāls, slāpes pārak lielas, kabatā bijis dolārs, un viņš iegriezies tuva- kajā bārā. Un palicis tur līdz pat slēgšanai.

Mūns nebija gaidījis, ka ēģiptietis sāks melst tādus niekus. Viņš pamāja seržantam. Pārmaiņus, neļaujot ēģiptietim atjēgties, viņi to apbēra ar jautājumiem. Tie sekoja cits aiz cita, bez pārtraukuma, bez šķieta­mas sakarības.

— Kāpēc viņš lūdza aiznest vēstuli uz pastu? To taču varēja iemest pastkastītē.

— Viņš teica, ka tā esot steidzama, bet no past­kastītes izņem tikai pēc divām stundām.

— Kādā bārā tu iegriezies, nākot no pasta?

— Nosaukumu nezinu …

— Vai cilvēks, kas iedeva vēstuli, bija ārzemnieks?

— Nē … Dodiet padzerties!

— Nupat sacīji, ka neatceries, kāds viņš izskatījās.

— Sīkumos … Blonds, liela auguma.

— Cik marku bija uz vēstules?

— Neatceros, liekas, viena .. . Dzert! …

— Kādā ielā atradās bārs, kur tu iegriezies ceļā uz pastu?

— Nē, tas bija pēc tam …

•— Vienalga. Atbildi uz jautājumu!

— Ielu nezinu. Pēc darba braucu parasti ar pa­zemes vilcienu tieši uz mājām, tāpēc apkaimi nepa­zīstu.

— Bet ceļu uz pastu tomēr atradi?

— Pajautāju garāmgājējiem … Dodiet dzert!

— Kā sauc bāru — neatceries, kādā ielā — nezini, kur vakar dzēri — neatceries, cik marku — nezini. Iz­beidz šīs arābu pasaciņas. Es netaisos ar tevi noņem­ties 1001 nakti.

— Allahs mans liecinieks, es nemeloju … Dodiet man dzert!

— Labi. Pēdējais jautājums — kam bija adresēta vēstule?

Mūns nez kādēļ bija pārliecināts, ka ēģiptietis minēs pirmo pagadījušos vārdu, bet saņēma to pašu vientie­sīgo atbildi.

— Nezinu …

— Ja pats esi muļķis, vismaz neuzskati mūs par tādiem. Visu ko var aizmirst, bet nezināt, kas rakstīts

uz vēstules, par kuras nogādāšanu tevi aplaimoja ar dolāru? Blēņas! Pieņemsim, ka tu esi idiots. Bet akls tu taču neesi?

— Es neesmu akls … Neprotu lasīt… Dodiet bei­dzot dzert!…

— Uzgaidīsi!

Pratināšanas nesaudzīgā krustuguns un slāpes no­veda ēģiptieti līdz izmisumam.

— Nezinu, nezinu!… Neatceros!… Es vairāk ne­varu …

Ar vienu lēcienu viņš atradās pie galda. Policists, kas līdz šim bija sēdējis nekustīgi kā piemineklis, ne­gaidīti veikli aizgrieza viņam rokas aiz muguras. Ēģip­tietis ievaidējās, bet karafi no pirkstiem neizlaida.

— Viss kārtībā! Lai dzer, lieciet viņu mierā, — Mūns pavēlēja.

Policists apsēdās un atkal sastinga.

Ļāvis ēģiptietim iztukšot karafi un ar automātisku kustību noslaucīt aplieto kreklu, Mūns ierunājās ne­gaidīti laipni:

— Nu labi, tu esi mani pārliecinājis. Paraksti šo protokolu un vari doties, kur gribi.

Uztriepis dažas rindas, Mūns piebīdīja ēģiptietim lapu kopā ar savu pildspalvu.

— Vari nebažīties, tā ir tīra formalitāte.

Pāri arāba plecam Deilijs ielūkojās tekstā. «Es, Ah­meds el Vaadi, atzīstos, ka esmu nogalinājis Džonu Džordžu Smisu aiz šādiem…» Aizturējis elpu, ser­žants raudzījās uz arāba pirkstiem. Tie drebēja ne vai­rāk kā parasti, sejā bija tā pati izmisīgā un reizē trulā izteiksme. Neizlasījis tekstu, Ahmeds el Vaadi pa­rakstījās. Arābu burtiem!

— Nulle—viens mums par sliktu! — Deilijs ieru­nājās.

— Nekas, spēle tikai sākas, — Mūns atsaucās un zīmīgi norādīja Deilijam uz pildspalvu. Pirkstu no­spiedumus varēja gan noņemt bez šīs viltības, bet tad izzustu pārsteiguma moments. Pratināšanai ir līdzība ar kāršu spēli. Parādiet trumpi tai mirklī, kad preti­nieks to vismazāk gaida — un uzvara jums nodroši­nāta.

Deilijs saudzīgi satvēra pildspalvu un, turēdams aiz paša uzgaļa, aiznesa Grehemam.

Ēģiptietis neievēroja šo izdarību. Viņš sēdēja sadū- dzis, nokārtu galvu, ievilcies sevī kā gliemezis glie­mežnīcā.

Mūna balss lika viņam satrūkties.

— Nu, ja tev spēlīte nav vēl apnikusi, sāksim nc gala …

— Jūs solījāt atbrīvot mani.

— Vai tiešām tu esi tāds idiots? Biju par tevi labā­kās domās. Pēc tam, kad tu tik veikli izrēķinājies ar Smisu …

— Nekādu Smisu nepazīstu .., Nekā nezinu … Es jau stāstīju …

— Nu, tad stāsti vēlreiz. No paša gala!

Mūns cerēja, ka Vaadi sapīsies savos izdomājumos, bet nekā. Vārdu pa vārdam, kā labi iemācītu lomu, ēģiptietis atkārtoja agrākos apgalvojumus. Šoreiz viņš noteikti paziņoja, ka uz aploksnes bijusi viena marka — ar zemeslodes attēlu.

'— Tātad iznāk, ka tu plostoji divas dienas. Vai tas tev bieži gadās?

'— Kopš lauzu roku, cirkā vairs nevaru strādāt. Bet nekā cita neprotu. Ko iesāksi svešā zemē? Sakrāt naudu atpakaļceļam nekādi neizdodas. Nekā man ne­vajag, tikai nokļūt mājās. Tur man …

Pratināšanu pārtrauca telefona zvans.

— Jā! — Mūns īgni iekliedza klausulē. — Jūs, Gre- hem? Nu, vai šoreiz turat vainīgo aiz pirkstiem?

— Un kā vēl! Nospiedumi pilnīgi sakrīt.

— Bez jokiem? Ar ko sakrīt?

— Ar trešo numuru uz loga roktura. Tūdaļ atnesīšu fotogrāfijas salīdzināšanai.

Mūns lēnām nolika klausuli un pievērsās ēģiptie­tim:

— Apsveicu! Tava dziesmiņa izdziedātai

Durvīs parādījās Nisona galva.

— Misis Lanovera draud pārsprāgt… Cik ilgi vi­ņai vēl likšot gaidīt?

Nostādījis ēģiptieti istabas vidū starp Torentu un Diku, Mūns pamāja policistam:

— Sauc!

Šoreiz misis Lanovera bija savā labākajā tērpā, kurā, ņemot vērā miesas apmērus, droši vien ieguldīti vismaz mēneša ienākumi no mēbelētām istabām.

— Prieks jūs redzēt, inspektor. Kāpēc jūs man tūlīt neteicāt? Tas ir nejauki no jūsu puses … Es …

— Kas?

— Ka jusu krustmāte ir mana laba paziņa… Man …

Mūns saviebās kā pacients pie zobārsta. Tā tikai trūka — krustmāte Rollija, kuras mīļākā izprieca rīkot spiritiskus seansus garu izsaukšanai.

— Ļoti patīkami, misis Lanovera, no jums pašlaik daudz kas atkarīgs. Lūgšu jūs koncentrēties un nedo­māt ne par ko citu! Jums jāuzrāda cilvēks, ko redzē­jāt uz jumta.

— Ak tad noķērāt gan, es vēl pirmīt teicu Kolumbai, ka bez manis jums viņu nenoķert… Kur viņš ir, parā­diet man šo nelieti! …

— Nē, mēs gribam, lai jūs parādītu. Kurš no šiem trim?

— No šiem? — misis Lanovera nopētīja visus trīs pēc kārtas, tad nicīgi pagrieza muguru. — Sie? Ne­vienu citu jūs nenoķērāt?

— Ieskatieties ciešāk, varbūt šis? — Mūns neiztu­rēja.

— Šis? Vai jums prāts, tad jau drīzāk tas tur! — un misis Lanovera iegrūda Dikam ar pirkstu pakrūtē.

— Vai es izskatos pēc slepkavas? — radists nosmē­jās.

— Kāpēc gan ne? Es zinu vienu, pēc paskata tīrais eņģelis, bet noindēja sievu un četrus bērnus un pec tam pats izlēca no trīsdesmit un kāda tur stāva. Tads kā jūs spējīgs pat četras sievas nosist…

Mūna pacietība bija gala.

— Es iesaku nepļāpāt, bet pildīt savu pienākumu. Pa­zīstat? — viņš sagrāba arabu aiz pleciem un pagrieza pret Lanoveru.

— Pazīstu, kā varu teikt, ka nepazīstu, ja viņš stāv man deguna priekšā, bet uz jumta bija cits, vai tad tiešām nepratīšu atšķirt pieklājīgu cilvēku no kāda tur skrandaina ārzemnieka, tas uz jumta bija vismaz pieklājīgi ģērbts …

— Pirmo reizi jūs teicāt, ka ārieni neatminaties.

— Daudz ko es teicu, toreiz neatcerējos, bet tagad, lūk, atceros … Domāju, jūs to cilvēku esat noķēruši, bet jūs man kaut kādu ķīnieti grūžat pie deguna …

— Misis Lanovera, es jūs brīdinu! Mums ir neap­gāžami pierādījumi!

— Zināt ko, inspektor, kas redzēja viņu uz jumta — jūs vai es? Ja jūs, tad tieciet paši galā, man diezgan rūpju ar saviem īrniekiem! — un misis Lanovera pa­griezās uz durvīm ar tādu sejas izteiksmi kā uzvarē­tāja, kas atstājusi aiz sevis līķiem nosētu lauku. Uz sliekšņa viņa apstājās:

— Jā, pavisam aizmirsu, mana draudzene Rollija ielūdz jūs uz spiritisku seansu, mēs lūkosim izsaukt Smisa garu un es …

— Pasakiet manai krustmātei, lai labāk izsauc psi­hiatru!

— Ar jums es nemaz nerunāju, Rollija jau brīdināja mani, jūs esot tāds bezdievis, ka ne tikai radītājam, bet pat gariem neticat. Es griežos pie jums, jaunais cilvēk, jā, jā, pie jums! — skaidrības labad misis La­novera izstiepa pirkstu pret Deiliju. — Jūs izskatāties tāds prātīgāks. Katru piektdienu pulcējamies manā dzīvoklī, mums vajadzīgs cilvēks, kas personīgi re­dzējis Smisu …

Tikko misis Lanovera bija izgājusi, ienāca Grehems. Viņa seja staroja kā svētku iluminācijā. Vienā rokā viņš nesa pildspalvu, otrā fotogrāfijas. Mūns ieskatī­jās — pirkstu nospiedumi abos uzņēmumos saskanēja līdz pēdējam sīkumam.

Mūns pagriezās pret ēģiptieti:

— Papriecājies nu par savu parakstu!

Viņš nosvieda fotogrāfijas uz galda.

— Parakstu? — Ahmeds el Vaadi izlikās nekā ne­saprotam.

— Jā, parakstu, ko tu atstāji uz loga roktura Smisa dzīvoklī. Skaties!

Ahmeds el Vaadi automātiski izstiepa roku. To pašu, kas bija turējusi pildspalvu. Un uz šīs rokas Alūns ieraudzīja kaut ko tādu, kas lika viņam pietvīkt dus­mās. Uzmetis Grehemam iznīcinošu skatienu, Mūns kliedza:

— Izvediet viņu!

Policists izkustējās no sastinguma. Veikli saslēdzis važas, pieķēdēja apcietināto pie savas rokas un izvilka laukā no istabas.

— Kas ir? — Grehems izbrīnījies jautāja. — Vai nospiedumi…

— Jums var vienīgi uzticēt noņemt pirkstu nospie­dumus krustmātes Rollijas gariem! Nekam labākam jūs nederat! — Mūns šķendējās, bāzdams fotogrāfiju Grehemam pie paša deguna. — Šo īkšķi jūs atradāt uz manas pildspalvas?!

— Jā, bet es nesaprotu …

— Vai neredzējāt, ka nolādētajam arābam uz īkšķa ir asfalta plankums?! … Es to diemžēl arī tikai nupat ievēroju … Bet tagad apskatiet labāk savu idiotisko fotogrāfiju!

Grehems un Deilijs noliecās pār uzņēmumu. Plan­kumam vajadzēja izskatīties kā tumšam traipam, bet nekā tamlīdzīga. Tikai tīras līnijas.

Mīklu izdevās atrisināt, kad Grehems aizskrēja uz laboratoriju un pēc brīža atgriezās ar citām fotogrā­fijām.

Izrādījās, ka uz pildspalvas bijuši trīs cilvēku pirk­stu nospiedumi. Tūdaļ atradis to, kas sakrita ar nospie­dumu uz loga roktura, Grehems uzvaras skurbumā nebija pievērsis pienācīgas uzmanības citiem. Vienu bija atstājis pildspalvas īpašnieks — Mūns. Otrais piede­rēja ēģiptietim — to nepārprotami apliecināja melnais aplis pirksta vidū. Koncentriskās līnijas stipri atšķī­rās no tām, kas atrastas Smisa dzīvoklī. Bet trešais?

Pēkšņi Grehems iesita sev pa pieri.

— Inspektor! Tā taču negaidīta veiksme! Par cik nospiedumi absolūti sakrīt, tā pati persona, kas aizvē­rusi Smisa logu, šodien turējusi jūsu pildspalvu! Pild­spalva palīdz atklāt slepkavu!

— Pārdodiet šo teikumu Trolopam! — Deilijs pa­smīnēja. — Noderēs par virsrakstu. Starp citu, viņš pirmīt rakstīja ar inspektora pildspalvu. Bet tas pie­rāda tikai to …

— Nolādēts! — Mūns Jāva vaļu niknumam. — Kur jūsu acis, Deilij? Kāpēc ļāvāt viņam Smisa dzīvoklī visur bāzt savas ķepas?!

Labu brīdi valdīja klusums.

— Kas ir, Deiiij, vajadzēs pārvilkt svītru. Lano­vera viņu nav pazinusi, pirkstu nospiedumi nesakrīt. Visa ēka sagāžas. Viņa «nezinu» var izskaidrot pavi­sam vienkārši — cilvēks neprot lasīt. Un šis te, — Muns norādīja uz tukšo karafi, — pierāda, ka vismaz vienā punktā viņš nav melojis. Tādas kolosālas paģi­ras nevar notēlot.

— Atkrīt vēl kaut kas.

— Proti?

— Ja viņš nemāk lasīt, tad nespēja arī izlasīt slu­dinājumu. Avīze, kuru atradām Smisa dzīvoklī, piede- rejusi kādam citam …

— Pieņemsim. Bet kas tas par mīklainu tipu, kas nez kādēļ pats nevar iemest aploksni vēstuļu kastīte? Šis arābs, manuprāt, tomēr stāsta pasakas. Paturēt viņu šeit diemžēl nevaru, trūkst pierādījumu. Nav arī vērts. Izlaidīsim no krātiņa, bet no acīm neizlaidīsim. Esmu gatavs saderēt, ka tas atmaksāsies.

— Pieņemu derības.

— Kur jums pēkšņi tāda pārliecība radusies, ser­žant?

— Kāpēc pēkšņi? Jau no sāktā gala zināju, ka viņš nav Smisa slepkava, tas ir, no tā brīža, kad viņu apcietināja. Gribēju tikai pārliecināties.

— Zinājāt? No kurienes? Varbūt viņš pats atklājis jums šo patiesību? — Mūns pazobojās.

— Viņš ne, bet cigarete. Viņš taču nesmēķē.. Kur nu vēl «Simon Arzt»!

Slepkavība Van Strātena ielā saistīja publikas uz­manību ar savu noslēpumainību. Jo vairāk tāpēc, ka Smisa ģīmetnes publicēšana un lūgums sniegt ziņas par viņa personību, nodarbošanos, veikalnieciskajiem un privātajiem sakariem palika bez atbalss.

Kopš sāka pieminēt Mūna vārdu sakarā ar «Nāvi zem dušas» (tā slepkavību bija nosaukusi visvairāk izplatītā avīze), vēstuļu plūdi atjaunojās. Pa lielākai tiesai tie bija vecvecie draudi izrēķināties par Frenka Velingtona slepkavu apcietināšanu. Mūnam pārmeta, ka viņš spējīgs vajāt tikai godīgus ļaudis, kuri aizstā­vējuši baltās sievietes godu un nedomā slēpties no sa­biedrības, kas tos visnotaj atbalsta, bet, kad jāķer īsti noziedznieki, tad rokas kabatās.

Taču starp visām šīm lamu vēstulēm atradās viena ar gluži citu saturu. Bez uzrunas un nosūtītāja vārda, nodrukāta uz rakstāmmašīnas:

«Jūs esat nonākuši strupceļā. «Srnisa» slepkavas meklējami pavisam citur. Pārlasiet pēdējā laika poli­tiskās prāvas, tur jūs atradīsiet pavedienu. Jūsu lab­vēlis.»

Savāda vēstule. Izsmiekls vai nopietnība? Un ko nozīmē pēdiņas? Vai to, ka Smiss patiesībā saucās ci­tādi?

Muns paraustīja plecus un ņēmās šķirstīt rīta avīzes. Sputņika izraisītā polemika turpinājās …

Apgalvojums, ka pavadoņa raķetes īstenībā kons­truējuši vācu zinātnieki, esot smieklīgs. Tādā gadījumā mums jau sen vajadzēja tādu palaist — pie mums taču strādā pats fon Verners, lidojošo šāviņu radī­tājs… Izrādās, ka krievi ar viņiem piemītošo aziātisko viltību izlietojuši vāciešus dumu aizsegam. Kamēr tie Sočos knibinājušies ap mazsvarīgām pro­blēmām, krievi pilnīgā slepenībā strādājuši Sibīrijā. Sī slepenība ir vairāk nekā aizdomīga … Pietiek atce­rēties Rotbahus, kuriem nesen piespriests nāves sods par raķešu noslēpuma nodošanu krieviem … Bez Rot- bahu nodevības krieviem nebūtu nekāda sputņika … Tālāk bija lasāma ziņa, ka nodibināts totalizators «Sputņiks». Princips tas pats, kas beisbola totaliza­toram — tur jāuzmin maču rezultāti, te diena, kad pa­vadonis nogāzīsies no orbītas. Tie, kuru minējums ne­būs pareizs, zaudē savas iemaksas. Daļu no zaudētajām summām iegūs laimīgie uzminētāji, pārējo nacionālais mākslīgo pavadoņu fonds. Avīze aicināja lasītājus ieguldīt brīvo naudu šajā patriotiskajā pasākumā.

— Paldies! — Mūns norūca un nometa laikrakstu.

Pārvaldē viņu sagaidīja Deilijs.

— Vai lasījāt jaunumu šīsdienas avīzē, inspek­tor? — seržants apvaicājās.

— Par to, ka krievi nozaguši no mums sputņika projektu? — Torents iejaucās sarunā.

— Varat saukt viņus pie atbildības! — Deilijs pa­smīnēja, — zagļu tvarstīšana ir jūsu specialitāte, To- rent.

— Sveiki, zēni! — šai brīdī atskanēja Viloubleika balss. Viņš izskatījās kā cilvēks, kuram laimīgi izrauts sastrutojis zobs. — Varat apsveikt! No «Apvienotā tē­rauda» esmu laimīgi ticis vaļā! — Viloubleiks pazi­ņoja, līdz ar to pirmo reizi publiski atzīdams, ka vi­ņam tādas akcijas bijušas.

— Pārdevāt?

— Pārdevu un ieguldīju sputņika totalizatorā… Tā, lūk, zēni! .. . Spēlēju uz visu!

— Man arī bija tāds nodoms, — Torents teica. — Galu galā patriotisks pasākums, un laimēt arī var veselu žūksni, tikai nezināju, kādu dienu minēt. Vieni saka, ka sputņiks nogāzīsies kuru katru brīdi, citi …

— Sputņikam jānogāžas otrajā novembrī, ne agrāk, ne vēlāk, — Viloubleiks izsaucās.

— Ja nemaldos, tā ir jūsu dzimšanas diena, Vilou- bleik?

— Tieši ta, un tapec, ne mirkli nevilcinādamies, ierakstīju totalizatora blankā šo datumu. Sī diena man vienmēr nesusi laimi, redzēsiet, nesīs arī šoreiz!

— Ko jūs, Deilij, pirmīt gribējāt sacīt par šīsdienas avīzi? — Mūns atcerējās.

— Atkal tas pats noslēpumainais sludinājums par Ēģiptes sfinksu, — Deilijs teica. — Gribētos zināt, kas aiz tā slēpjas.

— Un kā ar Botlmeikeru? — Viloubleiks apvaicā­jās. — Cik atceros, Bedstreps noskaidroja, ka sludinā­jumu devis viņš …

— Botlmeikers apgalvo, ka nekādu sludinājumu viņš neesot devis. Atskaitot viņa vizītkarti Smisa ka­batas portfelī, mums nav neviena pieturas punkta…— Mūns noplātīja rokas.

— Izredzes nav spožas. — Torents pašūpoja galvu.

— Apmēram tādas pašas, kā Viloubleikam laimēt totalizatorā!

— Deilij, lūgšu iztikt bez muļķīgiem jokiem! — Vilou­bleiks noskaitās.

Vārdu apmaiņu pārtrauca mis B ierašanās. Kopš viņa strādāja laboratorijā B, meiteni dēvēja tikai šajā iesaukā. Mis B bija pilnīgs pretstats Mardžorijai. Lie­tišķais baltais uzsvārcis un ķimikālijām notraipītie pirksti nespēja noslēpt viņas pārlieku sievišķīgo bū­tību, kas izpaudās koķetīgi sacirtotajos matos, spilgti lakotajos nagos un košajās lūpās.

— Ko es redzu! Mūsu apburošā mis B! — Deilijs iesaucās. — Vai atnesāt kādu analīzi?

— Jūsu smadzeņu analīzi, Deilij. Atskaitot gaisu un skaidas, nekas nav atrasts … Es atnācu pēc kom­plimenta.

— Sakarā ar jauno frizūru? Vai tā gadījumā ne­saucas «Aita meklē cirpēju», — Deilijs ķircinājās.

— Nē, sakarā ar manu jauno lūpu krāsu. Inspektor Mūn, komplimentu gaidu tieši no jums.

— No manis? Ja mana sieva lietotu to pašu, es tūlīt pieprasītu šķiršanos, — Mūns norūca.

— Paldies dievam, neesmu jūsu sieva. Jūs esat ne­pateicīgs. Ja nekrāsotu lūpas, ne es, ne jūs nekad ne­uzzinātu …

— Ko tad?

— To, ka īsi pirms slepkavības pie Smisa ciemo­jusies kāda sieviete!

— Nekā nesaprotu: Lūpu krāsa? Sieviete?

— Pelnu traukā Smisa dzīvoklī jūs atradāt divus cigarešu galus, vai ne?

— Abi diemžēl «Cesterfīlda» markas, — Deilijs at­saucās inspektora vietā.

— Uz vienas konstatēju mikroskopiskas pēdas. Ana­līze parādīja, ka tās nav ēdiena atliekas. Tā arī neva­rēja būt lūpu krāsa, jo visiem līdz šim zināmiem lūpu zīmuļiem ir gluži cits, pa lielākai daļai organisks sastāvs. Vakar nopirku tikko izlaisto Brūka sintētisko lūpu krāsu. Nez kādēļ atcerējos pēdas uz cigaretes. Šodien iztaisīju analīzi — sastāvs tas pats!

Sis atklājums uzmundrināja Mūnu.

— Mums tagad ir ķēde ar četriem locekļiem, — viņš sparīgi teica. — Pirmais — sievietes fotogrāfija, kuru atradām Smisa kabatas portfelī. Otrais — Smisa dzīvoklī atrastā matu sprādze. Trešais — pirksta no­spiedums uz pelnu trauka. Grehems pieļāva, ka to, spriežot pēc izmēriem, atstājusi sieviete. Lūpu krāsa uz cigaretes bija pēdējais iztrūkstošais loceklis, tieši tas, aiz kura var izvilkt visu ķēdi…

— Ķēde ir, bet kur paliek enkurs? Ka neiznāk tāpat kā ar ēģiptieti —- vilkām, vilkām, bet ķēdes galā tukša pudele.

— Enkurs? — Mūns kādu brīdi domāja. — Ir en­kurs! Sieviete, kas smēķējusi, sieviete, kas pazaudējusi sprādzi un sieviete uz fotogrāfijas ir viena un tā pati. Gatavs saderēt, ka pie Smisa toreiz ciemojusies tieši viņa un varbūt ne tikai ciemojusies, bet arī nogali­nājusi.

— Kāpēc jums tā liekas? — Torents teica, — var būt arī trīs dažādas personas….

— Tūlīt!

Muns izņēma no seifa aploksnes ar fotogrāfiju un matu sprādzi.

— Apskatieties, tā ir… īpatnēja sprādze. Manai Džīnai, piemēram, tāda nekad nav bijusi. Cik saprotu no sieviešu būšanām, tā piederas tieši pie uzkrītošās frizūras, ko redzam attēlā. Tas būtu pirmais pierādī­jums. Otrais — jūs paši nupat pārliecinājāties, kas tā par lūpu krāsu. Lūpas izskatās kā pārklātas ar auto­mobiļa laku. Pieklājīgā sieviete justos neērti, bet šī te — es secinu pēc ģīmetnes — droši vien … lieto tieši … kā viņu tur sauca? …

— Brūka sintētiskā lūpu krāsa … iezīmē kosmisku laikmetu kosmētikā! — Deilijs noskandēja, atcerējies sludinājumu.

— Jūsu kosmētiski frizieriskā psiholoģija mani ne visai pārliecina, — Viloubleiks pašūpoja galvu.

— Iznāk, ka arī mis B ir nepieklājīgā sieviete? — apvainojās Torents, kas nebija gluži vienaldzīgs pret laboranti.

Mūns neatbildēja. Enerģiskiem soļiem piegāja pie pilsētas plāna un apvilka ar roku kādu rajonu:

— Piecdesmit procentu izpriecas vietu koncentrētas šeit, un tikpat procentu izredžu, ka turpat arī atradīsim sievieti ar dziļo dekoltē. Nisons, Bedstreps un jūs, Dei­lij, sadalīsiet šo teritoriju savā starpā. Palīgus izrau- dzīsiet sev paši.

— Vai nevar bez manis? — Deilijs lūdzās.

— Nemaz nezināju, ka esat uzņemts par kandidātu atturībnieku biedrībā.

— Vēl ļaunāk, Deilijs kļuvis par precību kandi­dātu, — Torents pasmaidīja. — Mardžorija neieredz visādas grēcīgas izpriecas, un Deilijs baidās …

— Ak tur tas āķis! Ja gribat, Deilij, paskaidrošu viņai pats, ka tās ir dienesta darīšanas.

— Dieva dēļ, tikai to nedariet. Jūs nepazīstat Mar- džoriju.

— Labi, jūsu līdzdalību šai operācijā pasludinu par dienesta noslēpumu. Novēlu veiksmi!

…Inspektora Mūna novēlējums diemžēl nelīdzēja.

— Man tāda sajūta, ka drīz kļūšu par hronisku alkoholiķi, — Deilijs kādu dienu protestēja. — Manu­prāt, mēs velti tērējam laiku. Šie meklējumi ir tik­pat nereāli, kā solījumi palaist mūsu pavadoni vēl šogad.

— Un kas, pēc jūsu domām, būtu reālāks? — Mūns sausi vaicāja.

— Botlmeikers un sludinājums. Esmu joprojām pārliecināts, ka starp Ēģiptes sfinksu un Ēģiptes ciga­reti ir kāds sakars.

— Seržant Deilij, vai drīkstu traucēt? — šai mirklī atskanēja Mardžorijas balss, oficiālā kā parasti. Bet tikko viņi izgāja gaiteni, tonis izmainījās.

— Kad mēs atkal iesim uz kino? — tik laipnu

Deilijs viņu vēl nekad nebija redzējis. — Pastāstīju tētim, viņš teica, ka uz krievu filmām varu droši iet. Nemaz nedomāju, ka krievi ir tik tikumīgi.

— Nezinu, Mardžī, nevaru apsolīt. Pašlaik esmu ļoti aizņemts. Mūns izdzenā mani no rīta līdz vēlai naktij.

— Interesanti zināt, ko jūs darāt? īpaši vakaros…

Deilijs saviebās. Labi vien, ka Mardžorija nezina,

kur viņš ik vakaru pilda dienesta pienākumus.

— Jūsu klusēšana rāda, ka jums nav tīra sirds­apziņa, — ar aizdomām balsī paziņoja Mardžorija.

— Deilij, vai esat aizmirsis! Mums šodien jāuzstā­jas par lieciniekiem Džeka Kreiļa prāvā. — Mūns iz­bāza galvu pa durvīm.

— Tūlīt nākšu!… Uz redzēšanos, Mardžorij!

Mardžorija aizstājās viņam priekšā.

— Jūs vēl neesat man atbildējis. Es gaidu, seržant!

Deilijs zināja tikai vienu — jātiek no viņas vaļā,

kaut kas jāsamelo. Bet kas?

— Nomierinieties, Mardžij!… Vakaros es… — Deilijs stostījās, meklēdams kādu izskaidrojumu, kas spētu apmierināt Mardžoriju. Un pēkšņi atcerējās mi­sis Lanoveras uzaicinājumu.

— Es… es vakaros apmeklēju spiritiskus sean­sus … Mūnam ir krustmāte, un viņa …

— Spiritisms? Pajautāšu tētim, kā viņš uz to ska­tās .. Ja tētis atļaus, mēs kopā …

Bet Deilijs jau bija projām.

Džeks Kreilis bija slavens kramplauzis. Neviens seifs nespēja viņam pretoties. Kamēr Džekam neienāca prātā ielauzties firmā, kas ražoja seifus. Divas stundas viņš nopūlējās ap naudas skapi, bet tas spītēja viņa mā­kai. Šo neapstrīdamo faktu firma tūdaļ izmantoja savā labā, parādījās sludinājumi visos laikrakstos: «Pat Džekam Kreilim nav bijis pa spēkam uzlauzt mūsu firmas ražoto seifu!» Par spīti savam paradumam, Džeks šoreiz bija tik neuzmanīgs, ka Mūnam bez se­višķām grūtībām izdevās pierādīt viņa vainu, izsekot un apcietināt.

Kad Mūns un Deilijs atgriezās no tiesas, operatīvajā istabā sēdēja Bedstreps.

— Kaut ko uzzināji? — Deilijs apvaicājās.

Bedstreps pārstāja zelēt savu gumiju un sataisījās

atbildēt, bet radists Diks aizsteidzās viņam priekšā:

— Cik Džeks Kreilis dabūja?

— Un cik tu domā? — Deilijs savukārt vaicāja.

— Kādus trīs gadus? — Diks minēja.

— Aplami!

— Piecus?

— Piecus ar divām nullēm! Piecsimt dolāru! No firmas kā honorāru par ielaušanos. Izrādās, ka tas bi­jis tikai asprātīgs reklāmas triks.

— Malacis Džeks! Pamatīgi izāzēja jūs abus!

Mūns un Deilijs pievienojās Dika smiekliem. Vienīgi

Bedstreps nesmējās. Nesatricināmā mierā viņš kusti­nāja žokļus, gaidot, kad aprims Diks. Bet Diks nekādi nespēja nomierināties. Vēl un vēl bārstīja smieklus, līdz beidzot pietrūka elpas.

Tikai tad Bedstreps ierunājās:

— Man izdevies izdibināt, ka Botlmeikeram ir brā­lis…

— Bedstrep, jus tiešām esat ģeniāls detektīvs! — Deilijs ironizēja. — Atliek izsekot Botlmeikera cilts rakstus līdz Ādama laikiem, un lieta būs darīta!

Šajā mirklī ienāca Viloubleiks ar svaigu avīzi rokā. Kopš viņš bija ieguldījis savu naudu totalizatorā, ve­cākais inspektors dzīvoja pastāvīgās bailēs, ka tik sputņiks nenokrīt pirms otrā novembra. Viņš tagad pirka rīta, pēcpusdienas un vakara izdevumus, viņš negāja gulēt, pirms nebija iznācis pēdējais nakts izlai­dums ar jaunāko informāciju par mākslīgo pavadoni.

— Viss kārtībā! Vēl turas! — viņš priecīgi paziņoja, pārskatījis otro lappusi. Kaut gan prezidents bija aiz­liedzis sputņika popularizēšanu, tas turpināja būt pir­mās šķiras sensācija. Biļetens par tā pārvietošanos se­koja tūdaļ pēc ziņām par vissvarīgākajām dabas katastrofām, šķiršanās prāvām un slepkavībām.

— Par ko jūs nupat runājāt? Par Botlmeikeru? — Viloubleiks apvaicājās, turpinādams izklaidīgi šķirstīt laikrakstu.

— Par Bedstrepa atklājumu! — Deilijs vīpsnāja.

— Iedomājieties, Botlmeikeram ir brālis! Mūs interesē pats mākleris, nevis viņa sievasmāsas vīra vecmāmiņas tēvocis no mātes puses.

— Sapratu, ka jūs interesē sludinājums, — Bed­streps flegmātiski teica.

— Un tad? Ja zināt ko, tad runājiet! — Mūns iesaucās.

— Tikai to, ka sludinājumu devis viņa brālis. Viņš ir…

Deilijs neļāva viņam turpināt:

— Vai neteicu, ka tur kas slēpjas! Acīm redzot, Botlmeikers izmanto savu brāli kā aizsegu!

— Redzat nu, Mūn! — Viloubleiks piebalsoja. — No paša sākuma teicu, ka Botlmeikers ir ļoti aizdomīgs. Bet jūs tai vietā medījāt sievieti ar …

Viloubleiks aprāvās — viņš bija kaut ko ieraudzījis avīzē. Viņa seja izstiepās garu garā. Klusu ciešot, viņš pasniedza laikrakstu Mūnam. Mūns paskatījās, nikni no­meta laikrakstu un draudīgi tuvojās Bedstrepam:

— Kāpēc jūs neteicāt?

Bedstreps vispirms izspļāva zelējamo gumiju, tikai tad atbildēja:

— To, ka Botlmeikera brālis ir reklāmu aģents? Grasījos teikt, bet Deilijs mani pārtrauca.

— Ha! Ha! Ir gan joks! — Diks bija pacēlis avīzi, — vēl labāks nekā ar Džeku Kreili!

Deilijs izrāva viņam laikrakstu no rokas. Pāri ve­selai lappusei melnoja milzīgi burti:

Pēc tūkstošu gadu klusēšanas Ēģiptes sfinksa sākusi runāt. Viņas pirmie vārdi bija: Smēķējiet cigaretes Kosmoss!