Pavadonis met ēnu

29.

Sēzdamies inspektora mašīnā, Deilijs bija pārlieci­nāts, ka zina brauciena mērķi. Bet kad priekšā iznira Ruperta restorāna tornis ar alus kausu, saprata, ka maldījies.

— Vai tad nebraucam pie Trolopa?

— Nē, pie Pegijas.

Ieraugot Mūnu un Deiliju, Pegija nobāla.

— Atkal?

— Negaidījāt, ko? — Mūns teica. — Uzpīpējiet savu Cesterfīldu un pavisam mierīgi atbildiet uz dažiem jau­tājumiem. Un lai dievs jūs pasargā, ja mēģināsiet me­lot. Cikos jūs tovakar ieradāties pie Spituela?

— Viņš piezvanīja ap desmitiem. Darbā pateicu, ka jūtos slikti, un tūlīt aizgaju.

— Cikos jūs tur bijāt?

— Pusvienpadsmitos.

— Ko Spituels tajā rītā rakstīja?

— Nezinu. Biju tik nogurusi pēc strīda, ka aizmigu tikai ap četriem. Pamodos astoņos. Iespējams, viņš kaut ko rakstīja, kamēr gulēju.

— Vai no rīta redzējāt uz galda aprakstītas lapas?

— Neatceros. Varbūt tās bija aploksnē.

— Aploksnē? Un viņš šo aploksni iedeva jums?

— Nē, es to redzēju uz galda. Man viņš iedeva tikai čeku, vairāk nekā. Neticat? Tiešām nezinu, kas tajā aploksnē bija.

— Toties es to zinu, — Mūns teica.

Un pirms Pegija paguva atjēgties no pārsteiguma, durvis aizcirtās.

— Nu, Deilij, tagad situsi jūsu stunda. Braucam pie Trolopa!

— Mums nav ordera.

— Iztiksim tāpat. Lafajets tik un tā nedos. Pamē­ģināsim izlīdzēties ar viltu. Sāku ticēt, ka pie mums tas ir visiedarbīgākais ierocis.

— Šaubos, vai Trolops iekritīs. Viņš ir pārāk slī­pēts.

— Tūlīt redzēsim. Man kabatā visi trumpji. Lai dievs dod, ka viņš būtu mājās.

Bliss Trolops bija mājās.

— Sveiks, Blis! — Mūns teica un pamirkšķināja Deilijam.

Deilijs ar ašu kustību iztaustīja žurnālista apģērbu.

— Ieroču nav, inspektor.

— Ko tas nozīmē? Atkal vecā dziesmiņa? — Trolops nikni nošņācās.

— Vai tiešām nevarat iedomāties, ko tas nozīmē? — inspektors uzsita sev pa kabatu. — Man te kāds papī- rītis ar zīmogu un jūsu vārdu. Ceru, jums viss skaidrs. Ejam iekšā! Neesmu pieradis sarunaties priekštelpā.

Ja Bliss butu pieprasījis, lai uzrāda orderi, inspek­tors pirmo gājienu būtu zaudējis. Bet Bliss to nedarīja. Atmuguriski, neatraudams skatienu no inspektora, viņš atkāpās istabā.

— Deilij, esiet tik laipni, pastāviet pie durvīm, kat­ram gadījumam! Jūs, Trolop, arī varat izmantot izde­vību pastāvēt. Sēdēt vēl pagūsiet atliku likām. Un ta­gad atbildiet uz vienu vienīgu jautājumu! Viss turpmā­kais atkarīgs no jūsu atbildes.

— Proti?

— Cikos jūs bijāt pie Spituela?

— Tai vakarā, kad viņš man piezvanīja?

— Protams, vakarā. No rīta jūs bijāt redakcijā.

— īsti neatceros, kaut kas ap desmitiem.

— Manuprat, vēlāk. Nupat biju pie mistera Šipa. Viņš apliecina, ka Spituels tovakar pārnācis tikai pus­vienpadsmitos, — Mūns meloja.

— Pilnīgi pareizi, tagad atceros. Spituels vēl teica, ka man laimējies, jo viņš nupat tikai esot atnācis.

— Viss saskan, — Mūns apmierināts teica. — Tātad jūs bijāt pie viņa no rīta pulksten astoņos un divdesmit minūtēs!

— Es … — Trolops iesāka.

Inspektors trieca dūri pret galdu.

— Pietiek! Tagad runāšu es. Spēlēsim atklātām kār­tīm. Tūlīt pastāstīšu, ko zinu, un, ja jums ir kaut kri­patiņa saprāta, jūs papildināsiet manu stāstu … Varat apsēsties. Stāsts ir diezgan garš. Es zinu, ka ceturtajā oktobrī, dažas stundas pēc slepkavības, nodevāt Spitu­ela rakstu Alisonam…

— Meli! Kā es varēju nodot rakstu, kas nemaz ne­tika uzrakstīts?

— Jūs, Blis, laikam domājat, ka pasviedu jums vil­totu kārti? Lai jūs pārliecinātu, ka esat zaudējuši, priekšlaikus atklāšu savu trumpi: zinu pat, ko viņš rakstījis! Sai patiešām sensacionālajā rakstā Spituels atklāj patiesību — Rotbahu prāva ir bijusi inscenējums un viņš pats — viltus liecinieks! Vai tagad jūs ticat, ka zinu visu?

Trolops, kas bija apsēdies, kā dzelts uzlēca augšā. Viņš nostāvēja visu pusstundu, sasprindzināti klausī­damies katrā Mūna vārdā.

— Labi! — viņš teica, kad inspektors beidzot ap­klusa. — Es atzīstos. Galu galā savs krekls tuvāks.