Pavadonis met ēnu

16.

Pegija dzīvoja Jorksvilā. Mašīna līkumoja pa ielām. No redzes loka ne mirkli nenozuda debesskrāpis ar Ru- perta alus restorānu. Te pa labi, te pa kreisi iznira mil­zīgais alus kauss, kas rēgojās uz nama smailes. Pār malu pludoja argona putas, tik dabiskas uz debess zilā fona, ka neviļus izsauca slāpes.

Viņi piebrauca pie liela bloknama, kas ar savām daudzajām ieejām un gaiteņiem atgādināja bišu stropu. Brīdi vēlāk policisti atradās kāpņu laukumā. Uz vienām no daudzajām durvīm varēja lasīt — «Pe­gija Morninga». Piena pudele un stiepļu pinuma gro­ziņš ar svaigu maizi stāvēja turpat — tātad Pegija vel nebija piecēlusies. Zvanīt nācās diezgan ilgi. Beidzot durvis piesardzīgi pavērās. Uz sliekšņa parādījās Pe­gija. Mugurā viņai bija spilgti rītasvārki ar raibu fan­tastisku rakstu — ļoti līdzīgu tiem, kādus bija valkājis Spituels.

— Kriminālpolicija, — Mūns paziņoja.

Pegija sastinga. Jau tā bālā seja, kurai kosmētika vēl nebija piešķīrusi dzīvinošas krāsas, vēl vairāk no­bālēja.

— Ko jūs … ko jūs vēlaties no manis?

— Tikai sīkumu.

Mūns iestūma Pegiju istabā un pavēlēja viņai apsēs­ties.

— Un tagad izstāstiet visu, ko zināt par Spituelu alias Smisu, pēdējā dzīves vieta Van Strātena ielā 30.

— Nepazīstu … Nekā nezinu …

Mūns ar varu apsēdināja viņu krēslā. Pegija iekrita tajā kā nedzīva lelle.

— Nison, Deilij, izkratiet dzīvokli. Mums ir orderis, meitenīti Bedstrep, jūs paliksiet šeit.

Bedstreps apsēdās Pegijai pretī. Nolika uz ceļiem re­volveri un ņēmās ar divkāršu enerģiju košļāt gumiju.

— Ko jūs gaidāt? — Mūns mudināja savus palīgus.

— Vienu mirklīti! — Deilijs vēlreiz ievilka nāsīs gaisu.

Seržanta starojošā seja tik krasi kontrastēja ar Pe- gijas nedzīvo stingumu, ka Mūnam uz mirkli kļuva viņas žēl. Bet tur nekā nevarēja darīt. Tāds bija viņa darbs, riskants un reizē nežēlīgs.

— Cesterfīlds un… — Deilijs pačukstēja inspekto­ram.

— «Simon Arzt»?

— Tieši tā. Aromāts nav stiprs, bet ir, nenoliedzami ir. Tūlīt pārbaudīsim … — Deilijs čukstēja. — Varat smēķēt, — viņš skaļi teica, griezdamies pie Pegijas.

Teikumu vajadzēja atkārtot, tikai tad viņa sakustējās. Ar manekena kustību piecēlās, piegāja pie galdiņa, iz­ņēma no somiņas cigareti, aizsmēķēja …

Viņa smēķēja Česterfīldu.

Mūns sarauca uzacis. Vai tiešām Deilijs kļūdījies? Bet seržants joprojām smaidīja.

No blakus istabas atskanēja Nisona izsauciens. Mūns un Deilijs steidzās turp. Atslēdzis kādu atvilktni, Mūns izbēra uz grīdas neskaitāmas cigarešu paciņas. Uz katras bija īpatnējs zīmējums — bārdaina seja zem turku feskas. Deilijs aplēsa, ka paciņu turpat pussimts. Viena bija atplēsta.

— «Simon Arzt». Skaidrs! — teica Mūns. —* Starp citu, jūs kopā ar Viloubleiku apsmējāt manu kosmē­tisko teoriju. Ko tagad teiksiet? — Mūns norādīja uz lūpu zīmuli un matu sprādzēm pie spoguļa. Atbilstoši Mūna paredzējumiem, tā izrādījās Brūka sintētiskā lūpu krāsa, bet sprādze dvīņu māsa tai, kura tika at­rasta Spituela dzīvoklī. Uzkrītošo frizūru un tikpat uzkrītošo lūpu kolorītu Pegija, acīm redzot, izmainī­jusi pēc Spituela nāves. Izmainījusi, lai nepievērstu uzmanību.

Pēc desmit minūtēm Nisons atrada čeku grāmatiņu. Varēja redzēt, ka tā gluži jauna un vēl ne reizi nav izmantota. Deilijs piezvanīja uz banku.

— Desmit tūkstoš dolāru… Iemaksāti ceturtajā oktobrī…

— Pati iemaksājusi?

Deilijs pamāja.

— Tieši to biju gaidījis. Atcerieties, Spituela pie­zīmju grāmatiņā bija ierakstīta šī summa. Vienkārši — «Morning—10.000.» Toreiz vēl nodomājām, ka tā sau­cas banka.

Deilijs pašūpoja galvu. Desmit tūkstoš dolāru dēļ cilvēks kļuvis par slepkavu. Tagad meitenes dziesma nodziedāta.

— Piedodiet, inspektor, man ienāca prātā, ka šie desmit tūkstoši varētu būt samaksa par slepkavību — Nisons ieminējās.

— Tā? Kas jūs uzvedinājis uz šīm gudrajām do­mām?

— Krievu pistole!

— Nelauziet savu galvu, labāk turpiniet kratīšanu. Mēs ar Bedstrepu brauksim, bet jums, Deilij, gribu paspiest roku. Es kādreiz laikam nicinoši izteicos par jūsu degunu. Tagad tā priekšā noņemu cepuri. Jūsu deguns pelnījis, lai to apzeltītu un ievietotu kriminā­listikas muzejā.

Iebāzis kabatā «Simon Arzt», Mūns devās pie Pe- gijas.

— Smēķejiet! — inspektors sniedza viņai paciņu.

Mūnam likās, ka Pegijas seja zaudē pirmītējo ne­dzīvo mieru.

— Nu, kāpēc neņemat?

— Paldies, esmu pieradusi pie Česterfīlda.

— Ak tā? «Simon Arzt» jūs laikam smēķējat tikai sevišķos gadījumos, piemēram… —- Mūns tīšām iestarpināja pauzi, — piemēram, ceturtajā oktobri.

Pegija pielēca kājās.

— Ko jūs … Ko jūs ar to gribat teikt?,

— Lai jūs saģērbtos. Un pēc iespējas ātrāk! Paņe­miet līdzi visu nepieciešamo.

— Es esmu apcietināta? Par ko? Es zvēru…

— Jūs pati zināt, par ko.

— Es nekā nezinu… — Pegija iesāka, bet tūdaļ paslēpa galvu rokās. Varēja saklausīt tikai konvulsīvas raudas. Beidzot starp elsām un vaimanām izlauzās at­sevišķi vārdi:

— Es to neesmu… Neesmu vainīga… Neesmu šā­vusi. Es jums zvēru … Neesmu …

Kad Pegiju aizveda, viņa kā sabojāta skaņu plate vēl aizvien atkārtoja to pašu.