Pavadonis met ēnu

36.

— Nostrādāts uz goda! — teica Mūns.

Deilijs nesaprašanā paskatījās uz inspektoru. Mūns smējās.

— Es nekā nesaprotu, — teica Deilijs. — Ar mani ir citādi, bet kā Lafajets tā uzdrīkstējās ar jums? Nebija taču nekāda likumīga pamata?

— Bija. Toreiz, kad viņš liedzās atbrīvot Pegiju, pats uzrakstīju atlūgumu un pie tam atsaucos tieši uz nerviem.

Tikai tagad Džīna aptvēra, ka vīrs nejoko.

— Kas tagad būs? Kāpēc tev vajadzēja…

Mūns noglastīja sievas matus.

— Tāpēc, ka citādi nevarēju. Neraudi, Džīna! Gan jau būs labi.

Džīna raudādama aizgāja.

— Ko jūs tagad iesāksiet, inspektor? — jautāja Deilijs.

Muns paraustīja plecus.

— Nezinu, gan jau. Gribētos tikai vispirms noskaid­rot dažus jautājumus. Kāpēc Bliss toreiz gāja uz banku pēc naudas? Vai tad viņš nezināja, ka Pegija?.,,

— Kas attiecas uz Blisu, tad varu jums palīdzēt. Vispirms cigaretes «Simon Arzt» Pegijai piesūtīja viņš. Toreiz apskatījos viņa rakstāmmašīnu — 1956. gada izlaiduma «Remington», Tieši ar tādu rakstīta adrese uz kārbas. Bliss bija pastāvīgs «Vecās pasaules» ap­meklētājs un no turienes pazina Pegiju. Kad Spituela dzīvoklī uzgājām Pegijas fotogrāfiju, viņš zināja, ka to agrāk vai vēlāk atradīs un līdz ar to atradīs pie viņas ēģiptiešu cigaretes. Cigaretes viņš aizsūtīja, lai novērstu aizdomas no sevis. Viņš nebija diez cik pārlie­cināts, vai atpakaļ iebāztais portsigārs, klepus un viss pārējais nav pamanīts. Bankā Bliss bija tieši tai laikā, kad viņam vajadzēja būt komandējumā Ciktaunā. Ar šo braucienu viņš gribēja katram gadījumam nodro­šināt alibi, un šīs pārgudrības dēļ pats iekrita. Atce­rieties, kad apcietinājām Pegiju, jūs likāt man telegrafēt viņam uz Ciktaunu. Jau toreiz man bija aizdomas, un tādēļ to nedarīju. Kad Bliss slepus ieradās pēc naudas, viņam nebija ne jausmas ne par Pegijas liecību, ne par to, ka viņa desmit tūkstošus jau izņēmusi… Un tagad mana karta jautāt: kāpēc Alisons tomēr nepublicēja Spituela atzīšanos?

— Lasiet avīzes, Deilij, silti ieteicu! Šodien, piemē­ram, uzzināju, ka atkāpies prezidenta padomdevējs. Viņa vietā iecelts Alisons. Nu sakiet, vai neatmaksājās?

— Jā… Bet kāpēc jūs toreiz pieprasījāt Ivanova izdošanu?

— Lai pārbaudītu savas aizdomas. Ja viņu izdotu, mana hipotēze… Bet es biju pārliecināts, ka viņu neļaus tiesāt. Viņš kalpoja tikai vienam mērķim — sa­grozīt man galvu. Inscenētā bēgšana man, tieši otrādi, atvēra acis. Jā, Ivanovs ir aģents …

— Pulkveža Mervina dienestā?

— Pareizi. Pēc tautības varbūt viņš ir krievs, bet kāda tam nozīme?… Atcerieties, gribēju iedabūt avīzē ziņu, ka uz jumta toreiz bija Šipa dēls? Tad, lūk, šai informācijai vajadzēja iespaidot pulkveža Mervina rīcību. Pēc tam kad viena daļa no Ivanova liecības izrādījās nepatiesa, varēja sagaidīt, ka pratināšu Iva­novu vēl un vēl, līdz iedzīšu sprukās. Tādēļ bija prā­tīgāk paziņot, ka Ivanovs izbēdzis. Kāpēc vispār bija vajadzīga leģenda par sarkano spiegu Ivanovu? Plaša publika taču tāpat bija pārliecināta. Tā bija domāta man. Kamēr es, kā Spituela slepkavības izmeklētājs, nepiekritu krievu versijai, tā vēl nebija kļuvusi par laktu. Toreiz viesībās pie Alisona dzērumā pateicu gubernatoram, ka gribu redzēt cilvēku, kas šāvis ar krievu pistoli. Un, lūk, ar gubernatora rīkojumu šis cilvēks tika man pagādāts.

Sarunu pārtrauca zvans.

— Iesim paskatīties. Nebrīnītos, ja tagad ienāktu prezidents un apliktu man ap kaklu lauru vainagu.

Priekšnamā Deilijs ievilka nāsīs gaisu.

— Pēc prezidenta neož. Tas ir Pets.

— Vai tiešām pat caur durvīm varat saost?

— Tādu indi, kadu lieto Pets, var saost pat cauri bruņu plātnei.

Mūns atvēra durvis. Tas tiešām bija Pets profesora Holmena pavadībā.

Pets bija tā aizrāvies, ka ceļā no priekšnama līdz otrai istabai turpināja klāstīt profesoram savu viedokli:

— Mūsu zeme, profesor, pašlaik pārdzīvo krīzi, pie tam trīskāršu krīzi. Vispirms psiholoģisku, ilūziju krīzi. Sputņiks iedragājis mūsu ticību, ka esam vis­skaistākie, visgudrākie, visapķērīgākie un visvarenākie pasaulē. Politiska krīze — mēs sākam beidzot apšaubīt, vai stipras dūres politika ir pati labākā. Ko līdz rādīt dūri — sputņiki spļauj uz to no sava debesu augstuma. Un treškārt — ekonomiskā. Trīs miljoni bezdarbnieku …

— Trīs miljoni plus vēl divi cilvēki, — Deilijs viņu pārtrauca. — Kopš mēs ar inspektoru esam zaudējuši darbu, jūsu statistika novecojusi.

— Nevar būt! — Pets sauca. — Kamdēļ tad jūs?!

— Aiz tā paša iemesla, kura dēļ tu vari rīt izlidot,— Mūns pasmīnēja. — Piedāvājums neatbilst pieprasī­jumam!

— Es tomēr nesaprotu, — profesors atzinās.

— Ko jūs, dārgo profesor, jūs visu ko saprotat. Jūs pat varat manā vietā paskaidrot Deilijam… Vai Spitu­ela slepkavas pielaiduši kļūdu, lietodami krievu pistoli?… Tā kā tieši šī pistole radīja manī aizdomas, Deilijs domā ..,

'— Nepiekrītu. Šī pistole pilnīgi atbilda viņu nodo­mam. Jāpazīst mūsu publika. Jo rupjāks efekts, jo bie­zāka krāsa, jo stiprāka psiholoģiskā iedarbība. Ja liktu krievam šaut no «Springfīlda» vai «Aiver-Džonsona», tas vairs nebūtu krievs. Pūlis tik tālu pieradis pie re­klāmas, ka to visur un vienmēr iespaido nevis preces labums, bet iesaiņojums… Un kamēr tas tā būs…

Mūns piegāja pie loga. Septiņas lidmašīnas šķērsoja debesis. Dūmu drukāšanas eskadriļa. Pāri pilsētai karājās milzīgi burti:

cigaretes kosmoss uz kosmiskā līmeņa!

Rīgā 1961. gada

Imermanis Anatols Ādolfa d. PAVADONIS MET ENU

Redaktors E. Juhņevičs Māksi, redaktors V. Selkovs Tehn. redaktore V. Blaua Korektore A. Leduskalna Nodota salikšanai 1964. g. 11. februāri. Parakstīta iespiešanai 1964. g. 23. aprīlī. Papīra formāts 84X108/32. 5,5 fiz. iespiedi.; 9,02 uzsk. iespiedi.; 9,3 izdevn. I. Metiens 15 000 eks. JT 01218. Maksā 38 kap. Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, Pa­domju bulv. 24. Izdevn. Nr. 17728/JI647. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts preses komitejas Poligrāfiskās rūp­niecības pārvaldes 3. tipogrāfijā Rigā, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt. Nr. 149. L2