Pavadonis met ēnu

15.

Kad Mūns ieradās pārvaldē, Deilija vēl nebija. To­mēr neizprotamā kārtā visiem jau bija zināms, ka iz­devies sameklēt sievieti no fotogrāfijas. Bija zināms pat tas, ko Mūns vēl nezināja — pirkstu nospiedumi sakrita ar Spituela dzīvoklī atrastajiem.

Viloubleiks, kā parasti, pētīja avīzi. Ieguldījis naudu totalizatorā «Sputņiks», viņš gribot negribot bija kļu­vis par krievu piekritēju — līdz zināmam termiņam.

— Vēl turas, — viņš priecīgi paziņoja. — Vakar pārlidoja Filadelfiju, šonakt mūsu pilsētu, rīt būs virs Riodežaneiro … Malacis! Tīrs darbs. Zina, kad viņam jānokrīt.

Par to, ka pavadonis var nenoturēties līdz otrajam novembrim, Viloubleiks centās nedomāt.

— Zēni, vai kādam nav pusdolāra? Monēta televi­zora automātam? — vaicāja Torents, ielūkojies televī­zijas programā. — Pec trim minūtēm rādīs jaunu filmu. Stāsta, ka esot graujoša!

Diemžēl nevienam nebija piecdesmit centu monētas, kas dotu iespēju pieslēgties jaunām filmām rezervēta­jam kanālam.

Ienāca Bedstreps, cieši pievērdams aiz sevis durvis. Bet rokturis atkal sakustējās — kāds gribēja ienākt. Bedstreps, ar savu smago augumu aizstājies durvīm priekšā, nelikās ne zinis.

— Bedstrep, pusdolāra monētu! Ātrāk, tūlīt sāk­sies filma! — Torents sauca.

Bedstreps nesteidzīgi ar labo roku pārmeklēja ka­batu, ar kreiso joprojām pieturēdams durvis.

— Nav, — viņš mierīgi paziņoja, tikai tad griezās pie Mūna: — Inspektor, pie jums kāds apmeklētājs.

— Kas šim vajadzīgs?

Bedstreps paraustīja plecus.

— Nezinu. Teica, ka nācis sakarā ar Spituela slep­kavību.

— Kāpēc tad klusējāt? — Mūns pielēca kājās. — Kur viņš ir?

— Tepat ārā gaida.

Bedstreps atlaida rokturi, durvis atsprāga vaļā, un istabā kā spēcīgi mesta beisbola bumba ielidoja sīka auguma vīrelis. Viņš tiešā ceļā devās pie Mūna.

— Šausmas, inspektor! Šonakt slepkava atkal ap­ciemojis manu garāžu.

Tikai tagad Mūns pazina misteru Šipu, Van Strā­tena ielas 30. nama saimnieku. Izrādījās, ka šorīt, kad Šips gribējis izbraukt, garāžas vārti stāvējuši vaļā — tāpat kā todien, kad tika nogalināts Spituels.

— Un mašīna? Nozagta?

— Tur jau tas trakums! Stāv kā stāvējusi!

Mūns apjuka. Tas tiešām bija kas nedzirdēts.

Torentu uztrauca kas cits. Filma jau sākusies, un

beidzot gadījusies izdevība dabūt pusdolāru.

— Kāpēc šķiest naudu?… — Šips pamācīja. — īsts radioamatieris vienmēr atradīs kādu izeju. Jūs gan esat no policijas, bet ceru, ka mani nenodosiet… Sa­vas mājas klausos bez maksas, konstruēju tādu lietiņu, tas pats princips kā maniem garāžas vārtiem. Raidu signālu un …

Mūns klausījās viņa vārdos ar sevišķu interesi.

— Ja gribat, uztaisīšu arī jums, tikai dabūjiet to ne­lieti rokā! — Šips turpināja.

— Dabūsim, mister Šip, nekur viņš nepaliks! … Tā­tad jūsu garāžu var atvērt ar radiosignāla palīdzību?

— Pilnīgi pareizi, iemontēju mašīnā raidītāju. Nav nemaz jāizkāpj, tikai piespiežu podziņu zem stūres.

— Vēl viens jautājums. Uz kādas frekvences darbo­jas jūsu ierīce?

Šips pateica.

— Ļoti labi! — Mūns izņēma no aktu vākiem avīzi, kas bija atrasta Spituela dzīvoklī, un ielūkojās tajā.

— Tā, tā, rītvakar mēs viņu noķersim nozieguma vietā. Neko tuvāk Mūns nepaskaidroja, Šips pamīņājās uz

vietas, nokremšļojās, bet Mūns vairs nepievērsa viņam nekādu uzmanību.

— Bedstrep, paliksiet manā rīcībā, — viņš pavēlēja.

— Es došos pie šefa pēc ordera.