Pavadonis met ēnu

17.

Divas stundas Deilijs un Nisons nopūlējās Pegijas dzīvoklī. Viņi izvandīja katru kaktu, izklauvēja visas sienas un grīdas, bet slēpni, kurā varētu glabāt pistoli, neatrada. Beidzot seržantam apnika. Cigaretes «Simon Arzt» taču rokā. Pārējais nelikās tik svarīgs. Atstājis Nisonu vienu, viņš aizbrauca uz pārvaldi. Mūna kabi­nets bija piesmēķēts līdz nejēdzībai.

— Kādi rezultāti? — Mūns gurdi vaicāja.

— Pagaidām nekā jauna. Un kā jums šeit veicies?

Mūns tikai pamāja uz magnetofonu. Viņš bija pārāk

noguris, lai runātu. Viņam bija tikai viena vēlēša­nās — apgulties, aizmigt.

— Telegrafējiet Trolopam, viņš taču lūdza… Un ja Nisons atradis pistoli… — Mūns gribēja teikt, lai tad uzmodina, bet tikai atmeta ar roku.

Palicis -viens, Deilijs atvēra logu un ieslēdza mag­netofonu. Viņš zināja, ka ir viens istabā, bet lentē ierakstītās balsis bija tik dzīvas un dabiskas, ka varēja izteloties runātājus. Pegija sakņupusi sēdeklī. Inspek­tors staigā pa istabu ar izdzisušu cigāru zobos. In­spektors gatavo slazdus, tie aizcērtas.

Deilijs pārtina lentu un sāka no gala.

— Nomierinieties! Ar asarām jūs nekā nepierādīsiet. Ja neesat vainīga, mēs jūs atlaidīsim. Vai esat spējīga atbildēt?

— Jā … Bet ticiet man …

— Tikai no jums atkarīgs tas, vai es ticēšu. Tātad, sāksim. Brīdinu: apdomājiet, ko runājat — viens neuz­manīgs vārds var jūs pazudināt.

Deilijs pasmīnēja. Viņš pietiekami labi pazina in­spektora iemīļoto paņēmienu — cilvēks, kuram īpaši piekodināts uzmanīties, tik ļoti baidās pateikt ko lieku, ka parasti nepamana veikli izliktās lamatas.

— Pastāstiet visu, ko zināt par Spituelu.

— Ar Džonu iepazināmies pirms diviem gadiem. Tajā vakarā viņš daudz dzēra, iedeva brangu dzeram­naudu. Teica, ka es viņam patīkot. Nākamais vakars man bija brīvs. Vispirms aizgājām uz naktsklubu, tad pie viņa uz mājām.

— Uti jūs kļuvāt vina …

— Jā.

— Jūs taču nemīlējāt viņu?

— Nē, bet cerēju, ka tas būs kaut kas nopietns. Man negribējās pa vecam — katru nedēļu cits. Viņš bija ļoti labs pret mani, solījās precēt, deva naudu. Viņam bija daudz naudas.

— Un jums bija vienalga, kur viņš to ņem?

— Nesaprotu.

— Jūs zinājāt, ar ko viņš nodarbojās?

— Nezināju. Man viņš teica, ka esot žurnālists.

— Melojat! Jūs ļoti labi zinājāt, ka viņš ir krievu aģents.

— Viņš man nekā neteica… Tik tiešām nezināju…

— Visas avīzes rakstīja par Rotbahu prāvu.

— Kādu prāvu? … Nelasīju.

— Labi, turpiniet stāstīt pasaciņas!

— Tiešām nekā nezināju… Man gan likās, ka viņam ir bīstama nodarbošanās, bet…

— Tālāk, tālāk!

Pegija apklusa. Klusēja arī Muns.

— Ahā, tūdaļ izmetīs āķi! — Deilijs nodomāja. In­spektora balss atskanēja no jauna:

— Es jūs brīdināju uzmanīties! Klusēšana ir aizdo­mīgāka par vārdiem. Vai zināt, ka var iztulkot jūsu klusēšanu?

— Nē, nē! Es nekā negribu noklusēt… Es tikai spriedu pēc tā, ka… Džons man reiz parādīja polisi, viņa dzīvība bija apdrošināta par simts tūkstošiem. Un tad es pati iedomājos… Reizēm viņš bija tads savāds, tāds aizdomu pilns … īpaši pēdējā naktī…

«Polise! Ļoti interesanti? Diez, kur tā palikusi?» Dei­lijs nodomāja. Viņš bija pārliecināts, ka Mūns tūdaļ jautās tieši par apdrošināšanas polisi. Nē, gājiens bija cits.

— Pie viena, ja reiz pieminējāt pēdējo nakti… to jūs pavadījāt Van Strātena ielā?

— Jā.

— Un tonakt viņš droši vien daudz smēķēja? Pa­reizi? Cesterfīldu, kā parasti?

— Jā, laikam Cesterfīldu.

— Un jūs smēķējāt «Simon Arzt», vai ne? Mēs atra­dām cigarešu galus, vienkārši gribējās zināt… Tas tikai tā, starp citu …

— «Simon Arzt»? Nē, es arī smēķēju Cesterfīldu.

— Arī toreiz? Padomājiet, varbūt tomēr «Simon Arzt».

— Man šīs cigaretes atsūtīja tikai pēc tam! Pagar­šoju, bet man nepatika.

— Ak jūs sakāt — atsūtīja?! Kas atsūtīja, to, pro­tams, nezināt. Atbildiet! Ātrāk!

«Labi!» Deilijs nodomāja. Viņš iztēlojās, kā inspek* tors pārliecas pār galdu un ieurbjas ar skatienu Pegijā.

— Nezinu… Tiešām nezinu… Uz sūtījuma bija tikai mana adrese. Vairāk nekā …

— Nezināt? Skaidrs! Un iesaiņojums, protams, arī pazudis.

— Kārba?… Neatceros… Laikam izmetu…

— Skaisti! Pegija, esiet prātīga! Stāstāt pasaciņas, par kurām pasmietos piecgadīgs skuķis. Kārbas nav, nosūtītājs nav zināms! Dīvaini, kāpēc tad man neviens nezināms labdaris nesūta pakas ar visdārgākajām Ēģiptes cigaretēm?

— Es… Nezināju, ka tās ir tik dārgas… Domāju, ka paku atsūtījis Džons. Mēs ar viņu bijām norunā­juši …

— Džons atsūtījis? No viņpasaules, ko? Jūs taču labāk par kuru katru zināt, ka viņš jau bija miris.

— Es… Toreiz vēl nezināju… Sūtījumu saņēmu vakarā.

— Netēlojiet! Visa pilsēta par to runāja, visas avīzes pilnas, bet jūs …

— Es avīzes nelasu… Tikai vakarā… bārā… tur es pirmo reizi uzzināju. (Raudas.)

— Pataupiet asaras tiesai. Varbūt spēsiet iežēlināt zvērinātos. (Pauze.) Pegija, esiet taču prātīga! Nekādi meli jums nelīdzēs. Labāk pastāstiet vaļsirdīgi, kā tas gadījās… Esmu pārliecināts, ka bija vainu mīkstinoši apstākļi (uzmundrinoši). Nu, bērniņ! Jūs toreiz sastrī­dējāties ar Džonu! Par ko jūs strīdējāties?

— Mums nebija par ko strīdēties.

— Nemelojiet! Man ir kaimiņu liecības. Viņi dzir­dēja, ka jūs …

— Dzirdēja? Es jau teicu Džonam, lai tā nekliedz.

«Iekrita!» — nopriecājās Deilijs. Jā, savu lietu Mūns

prata meistarīgi.

Dialogs turpinājās.

Mūns: Kuram gan negadās sastrīdēties? Man ar sievu arī šad tad iznāk ķīviņš. (Pauze.) Par ko jūs sastrīdējāties!… Par tiem desmit tūkstošiem dolāru?

Pegija: Par ko jūs runājat? …

Mūns: Es runāju par tiem desmit tūkstošiem, kuri pašlaik atrodas uz jūsu personīgā konta… Cik zinu, šo naudu jums iedeva Spituels … Iedeva vai aizdeva…

Pegija: Nē, nē, viņš pats neiedeva… Tas ir… es gribēju teikt, ka tā ir mana nauda, mana personīgā… Esmu to pamazām sakrājusi…

Mūns: Tātad personīgi ietaupījumi? Taupījāt, taupī­jāt, kamēr sakrājāt apaļus desmit tūkstošus un tad iemaksājat visu uzreiz… (Pauze, strauji.) Tieši slep­kavības diena…

Pegija: Nerunājiet tā, tas ir drausmīgi… Tā ir ne­jauša sagadīšanās… Man bija akcijas… Akcijas sāka krist… Es pārdevu un naudu noguldīju …

Mūns: Ak pārdevāt? Pie kura māklera?

Pegija klusēja. Deilijs ieklausījās šai klusumā un tūdaļ saprata: Pegija meloja. Spītīgi meloja. Deilijs redzēja, kā viņa abām rokām cieši ieķērās krēslā.

Mūns: Nu, stāstiet tālāk. Par ko sastrīdējāties?…

Pegija: Mēs? Es vairs neatceros.

Mūns: Ja negribat stāstīt, nav vajadzīgs. Varbūt esat nogurusi? Nervi, vai ne? Uzsmcķejiet, tas uzmun­drina.

Deilijs sakustējās krēslā. Viņš bija gatavs apzvērēt, ka Mūns piedāvās «Simon Arzt». Viņš dzirdēja, kā inspektors atvēra portsigāru, dzirdēja, kā viņš uzvilka pret galdu sērkociņu, dzirdēja klusos soļus — tāda samtaina gaita mēdz būt kaķim, kad tas uzglūn zvir­bulim. Pegija iekritis! Noteikti? Viņai nav ne jausmas, kādu šķirni inspektors noglabājis sava etvijā.

Pegija: Paldies! (Laikam ievilka pirmo dūmu.) Ne­deg! (Atkal iečirkstējās sērkociņš.) Tas man par vieglu. Vai jums nav kas stiprāks?

Mūns: Par vieglu? Tā taču jūsu parastā marka?

Pegija: Cesterfīlds? Nevar būt! Tas taču ir «Simon Arzt». Te uzrakstīts!

«Neizdevās» Deilijs nodomāja …

Mūns: Ak tā, piedodiet, pārskatījos… Vai jums ar Džonu visu laiku bija labas attiecības?

Pegija: Jā. Es jau teicu, viņš bija labs pret mani. Ja bija labā omā, reizēm uzdāvināja man simtnieku.

Mūns: Bet pēdējā naktī viņam bija slikts gara­stāvoklis?

Pegija: Jā. Iepriekšējā vakarā, kad viņš man negai­dot piezvanīja uz darbu, es jau pēc balss nopratu, ka nav labi. Pati arī biju errīga. Viņš man pirms tam bija samelojis, ka taisoties uz Eiropu. Bet, kad es viņam pēkšņi ievajadzējos, izrādījās, ka Eiropa atrodas tepat Van Strātena ielā. Nemaz negribēju nakt. Zināju, ka sastrīdēsimies.

Mūns: Un jūsu nojauta izrādījās pareiza.

Pegija: Ja, mēs tiešām sastrīdējāmies… Viņš man teica, ka braucot uz Kanādu, viņš nekad nemēdza stās­tīt par sevi, bet es tapat sapratu, ka viņam draud briesmas. Runājot pa telefonu viņš piekodinaja uzmanī­ties, lai kads nesekotu. Gribēju viņam tūlit braukt līdzi — zināju, ka tā ir mana pēdējā izdevība viņu ap­precēt. Džons negribēja. Teica, ka pagaidām es esot

viņam vajadzīga tepat, uz Kanādu izsaukšot vēlāk. Tad es pārmetu, ka viņš mani nemīl. Viņš sāka kliegt, ka es esot nepateicīga, lai neaizmirstot, kas es agrāk esot bijusi, ka viņš manis dēļ neiešot zaudēt desmit tūkstošus…

Pegijas balss pēkšņi aprāvās. Deilijs redzēja, kā viņa nobāl. Izpļāpājusies! Galu galā tomēr izpļāpāju­sies! Nez kā to izmantos Mūns? Ahā, izliekas pilnīgi iegrimis cigāra baudīšanā… Magnetofons atkal ieru­nājās.

Mūns: Piedodiet, lāgā nedzirdēju… Stāstiet tālāk, es klausos. Vārdu sakot, jūs sastrīdējāties. Un tad?

Pegija: Tad … (Pauze.)

«Aizdomīga pauze,» Deilijs nodomāja.

Pegija: Tad es aizgāju.

Mūns: Pēc avīzes?

Pegija: Nē, es pavisam aizgāju.

Mūns: Cikos?

Pegija: Kādas divdesmit minūtes pēc astoņiem.

Mūns: Jūs maldāties. Jūs aizgājāt piecas minūtes vēlāk!

Pegija: Drīzāk kādu minūti ātrāk. Es noteikti atce­ros, jo ļoti steidzos. Deviņos gribēju tikt uz Vonemei­kera jauno universālveikalu. Man stāstīja, ka tur viss lētāks.

Mūns: Un nokavējāt veikala atvēršanu?

Pegija: Nē, es tiku tieši laikā.

Atskanēja soļi. Deilijs redzēja, kā inspektors pieiet pie pilsētas plāna, kā izmēri attālumu no Van Strātena ielas līdz Motstrītai.

Mūns: Pasaciņas! Ja izgudrojat alibi, tad vismaz tādu, kas izklausās puslīdz ticams. Kas var apliecinat, ka jūs pulksten deviņos bijāt pie Vonemeikera? Neviens!

Pegija: Taksīša šoferis varētu apliecināt…

Mūns: Varētu! Numuru jūs, protams, neatceraties.

Pegija: Nē …

Muns: Varējāt neteikt, es to zinu tāpat. Tad jums atliek vienīgi izgudrot kādu pārdēvēju, kura jūs noteikti atcerēsies … Tādas laikam ari nav? …

Pegija: Nē, es nekā nenopirku.

Mūns: Steidzāties, tērējāt naudu taksītim un galu galā nekā nenopirkāt? Goda vārds, ja rīkotu sacensības melošanā, jums piešķirtu pirmo vietu.

Pegija: Bet es nemeloju. Kad iegāju veikalā, pama­nīju, ka nav vairs maciņa. Droši vien biju to aizmir­susi mašīnā, kad maksāju šoferim. Es izskrēju ārā…

Mūns: Bet šoferis ar visu naudu jau bija aiz kalniem. Un numuru, kā zināms, arī nebijāt ievērojusi. Izsaku līdzjūtību. Vai vismaz ziņojāt policijai? Tūlīt pārbau­dīsim.

Magnetofonā bija dzirdams, kā Mūns noceļ klausuli.

Pegija: Nevajag. Es neziņoju.

Mūns: Tātad atzīstat, ka esat melojusi!

Pegija: Nē, es nemeloju. Tajā diena neiznāca laika. Vajadzēja ilgi stāvēt rindā bankā …

Deilijs saspringa. Arī Mūns šajā brīdī droši vien bija saspringts līdz pēdējam. Atskanēja klusi, mīksti soļi. Deilijs redzēja, kā inspektors nostājas aiz Pegijas muguras, gatavs dot iznīcinošu triecienu.

Pegija: Kamēr aizbraucu uz Jorkvilu, kamēr iemak­sāju naudu. Un tad es tūlīt apgūlos, gandrīz visu nakti nebiju gulējusi, un tad vajadzēja braukt uz darbu… un tad… tur dzirdēju par Džonu… par to, ka viņš nonāvēts… un tad vairs nedomāju par tiem dažiem dolāriem.

Mūns: Pietiek pļāpāt! Piecelieties! Mis Pegija Mor- ninga, jūs tiekat apvainota Džonesa Irvinga Spituela nogalināšanā ar nolūku piesavināties čeku par desmit tūkstošiem dolāru!

Notika tas, ko Deilijs bija gaidījis. Pegija neizturēja. Vispirms kādu laiku dzirdēja vienīgi- raudas. Beidzot Pegija atzinās, ka melojusi. Tad viņa stāstīja. Patie­sību? Jaunus melus?

Galvenais iemesls, kāpēc Spituels neesot viņu gri­bējis ņemt tūdaļ līdz uz Kanādu, esot bijuši desmit tūkstoši dolāru, kurus vajadzējis izņemt no bankas. Kāds cilvēks, kura vārdu Spituels neesot minējis, so­lījies iemaksāt šo summu ceturtā oktobra rītā. Tā kā Spituels baidījies no sekotājiem, viņš nav uzdrošinā­jies pats iet uz banku, bet izrakstījis čeku. Pcgijas uz­devums bijis izņemt šo naudu un glabat tik ilgi, kamēr Spituels paziņos, uz kurieni tā sūtāma. Pēc tam Pegija pati varēs braukt uz Kanādu — tā vismaz Spi­tuels solījis. Pegija viņa solījumam ne visai ticējusi, tāpēc nolēmusi paturēt šos desmit tūkstošus sev. Lai Spituelam nerastos aizdomas, viņa, saņēmusi bankā naudu, saskaņā ar norunu telegrafējusi Džonam, ka viss kārtībā. Dabūjusi sūtījumu ar cigaretēm, Pegija domājusi, ka tajā atrodas kāda slepena ziņa no Spitu­ela, jo viņš brīdinājis, ka nevarēšot vairs ne zvanīt, ne atklāti rakstīt. Pārskatījusi visas kārbas, bet nekā ne­esot atradusi. Padzirdējusi par Spituela nāvi, Pegija ļoti baidījusies, ka policija var uzzināt par naudu un viņai to atņemt. Tāpēc nākamajā dienā pēc slepkavī­bas aizgājusi no «Vecās pasaules», kur citas bāra mei­tenes zinājušas par viņas attiecībām ar Spituelu. Tāpēc arī sākumā teikusi inspektoram, ka Spituelu nepazīstot. Pegija zvērēja, ka, viņai projām ejot, Spituels vēl esot bijis dzīvs. Avīzi viņa neesot nesusi. Ari Spituels pats nekādā ziņā nav varējis uznest, jo, Pegijai aizejot, bija grasījies iet zem dušas. Pegija apliecināja, ka dzīvoklī atrastais revolveris patiešām piederējis Spituelam. Viņš no tā nekad neesot šķīries, naktī vienmēr glabā­jis zem spilvena. Par krievu pistoli TT Pegija nekā nezinot, pēc viņas domām, Spituelam tādas neesot bijis.

Kad Deilijs bija noklausījies dialogu tik tālu, atnaca Nisons. Deilijs izslēdza magnetofonu.

— Atradi?

— Pistoli? Ne velna. Bet šo to atstiepu. Apskaties, ja gribi. Manuprāt, nekā tāda nav. Cerēju, ka atradīšu sarkano propagandu, bet te tikai visādi filmu žurnāli, komiksi, mīlas romāni, vēstules un tamlīdzīgi krami.

Nisons aizgāja, bet Deilijs vēl ilgi sēdēja un domāja. Pēkšņi atcerējas, ka apsolījis telegrafēt Trolopam. Viņš paņēma papīru, uzmeta telegramas tekstu, paturēja rokā — un saplēsa. Deilijs pats nesaprata, kāpēc tā dara, kaut kas lika tā rīkoties. Lai vai kā, telegrama netika aizsūtīta.

— Jūtos kā izspiests citrons, Deilij, — inspektors Mūns atzinās savam palīgam. — Liekas, viss tā kā būtu skaidrs, bet uz priekšu nekādi netieku. Piemēram, kur palikusi polise? Varbūt jūs varat to pateikt?

— Varu pateikt vienīgi to, ka polise droši vien iz­rakstīta uz Pegijas Morningas varda. Iespējams, ka tieši tādēļ no viņas vairs nevar izvilkt ne pušplēsta vārda.

— Neizskatās pēc Spituela. Vai tiešām domājat, ka viņš hūtu precējis Pegiju? Drīzāk polise guļ kādā Ka­nādas bankā. To laikam nekad neuzzināsim. Paliek čeks. Pegija apgalvo, ka Spituels pats viņai to iedevis. Diem­žēl šai gadījumā grūti nospraust robežu starp patiesību un meliem. Reizēm viņa liekas pilnīga vientiese, reizēm ļoti slīpēta.

— Gan jau atzīsies!

— Cerēsim. Lai pasēž, agrāk vai vēlāk apniks klu­sēt… Jums gan labi, Deilij. Es raujos melnās miesas, bet jūs tikmēr lakstojaties ar Mardžoriju.

— Vai tad ar viņu var lakstoties? Tur jau nepiecie­šams vismaz spiritisks seanss. Nebūtu par ļaunu vēl reiz aiziet uz tādu.

— Varu jums pakalpot. Ielūdziet viņu šonakt apcie­mot Šipa garāžu. Pasakiet, ka tas ir dienesta eksperi­ments — mēģinājums izmantot garus policijas darbā. Varu garantēt, ka atmosfēra būs labvēlīga visnopietnā­kajiem precību nolūkiem …

— Inspektor, jūs tiešām esat pārliecināts, ka no­ziedznieks šonakt ieradīsies?

— Zinu pat, kur viņš pašlaik atrodas.

— Un jūs viņu līdz šim neesat apcietinājis?

— Rokas par īsām — pat ja gribētu.

īsi pirms pusnakts Deilijs stāvēja Van Strātena ielā un saudzīgi balstīja Mardžoriju. Mūns uzkāpa pie Šipa.

— Saģērbieties siltāk! Ārā ir auksts.

— Vai mēs… izliksim slazdus, inspektor? Un man . .. man arī obligāti jāpiedalās?

— Noteikti.

Šips nedrošiem pirkstiem atslēdza atvilktni un parak­ņājās tajā.

— Ko jūs meklējat?

— Revolveri… Nezinu, kur dēls licis. Pagajušajā reizē, kad atbrauca no koledžas, viņš to tīrīja…

— Paņemat labāk pudeli brendija. Tas vairāk no­derēs.

— Jūs tā domājat? — Šips atviegloti nopūtās. Ar pudelēm viņš prata rīkoties veiklāk nekā ar šaujamiem. — Varbūt kādu glāzīti tepat, inspektor?

Pēc trešās glāzītes Mūns paskatījās pulkstenī.

— Laiks! Gaidu viņu gan vēlāk, bet tādās reizēs al­laž jārēķinās ar drukas kļūdu.

— Drukas kļūdu?

— Gribēju teikt — kļūdu.

Nakts bija sevišķi klusa. Pilsētas trokšņiem šķita uz­likts skaņu slāpētājs. Šips ierāva galvu apkaklē un ne­teica ne vārda. Mardžorija, ieķērusies Deilija elkonī, plaši ieplestām acīm lūkojās apkārtnē. Deilijs, atbīdī­jis revolvera drošinātāju, vaicājoši paraudzījās inspek­torā. Uz mēles prasījās ilgi aizturēts jautājums: Ko mēs te īsti gaidām? Deilijam bija gan sava hipotēze, bet tā neizturēja stingru kritiku. Iespējams, ka Pegija Morninga pēc slepkavības paslēpusi kaut kur garažā Spituela apdrošināšanas polisi, kuru meklē kāds nozie­guma līdzzinātājs. Bet, ja tā, tad viņš to būtu atradis pagājušajā reizē, nebūtu nekādas vajadzības ierasties šonakt. Par to, ka viņš ieradīsies, inspektors likās abso­lūti pārliecināts. Deilijs bija darījis visu operācijas no­drošināšanai — iededzinājis garāžā gaismu un pār­baudījis, vai abas ieejas garāžā — vārti un durvis — cieši aizslēgtas. Tagad atlika vienīgi gaidīt. Bet ko?

Inspektora mazliet noslēpumainā sejas izteiksme lie­cināja, ka viņš nav noskaņots atklātām valodām. Tādēļ Deilijs aprobežojās ar lietišķu jautājumu:

•— Kur novietosimies?

_— Mēs ar misteru Šipu tepat pievārtē. Viss redzams kā uz delnas, — viņš norādīja uz vēja šūpoto spuldzi, kuras gaisma spokaini slīdēja pāri Kapsētas ielai un garažas vārtiem. — Jums ar Mardžoriju labāk iekār­toties tur aiz tā koka. Patīkams aizvējiņš. Paši redzat visus, jūs neviens …

Klusējot viņi ieņēma norādītās vietas. Klusums kļuva aizvien nomācošāks. Tikai klusa šalkoņa — tuvējās kapsētas simtgadīgie koki sanēja vējā.

Nepagāja ne piecas minūtes, kad Šips atskrūvēja pudeles vāciņu un ielēja sev brendiju. Pēc brīža pie­nāca Deilijs.

— Kāpēc neesat savā vietā, seržant?

— Gribēju zināt, ko darīt, ja …

— Manuprāt, jums jau ir nodarbošanās. Netiekat galā? Misters Šips iedos jums mazu stiprinājumu.

Deilijs atteicās. Aizgāja. Pabijis kādu laiku ar Mar­džoriju, atkal atgriezās.

— Atļausiet kādu malku Mardžorijai? Nakts ir pa­vēsa. Viņu krata drebuļi.

Mūns iztukšoja glāzīti un atdeva Šipam. Deilijs ar izbrīnu konstatēja, ka inspektors it nemaz neuztraucas. Drīzāk viņš izskatījās pēc cilvēka, kas bauda negaidītu mieru …

— Smēķēt laikam nedrīkst? — Šips čukstēja.

— Kāpēc ne? — Mūns atbildēja ar pretjautājumu.

— Viņš ieraudzīs uguni…

— Neieraudzīs.

Tomēr Šips piesardzīgi paslēpa liesmiņu plaukstā. Mūns no piedāvātā smēķa atteicās. Paskatījās pulk­stenī, aizvēra acis un negaidot jautāja:

— Mister Šip, kā jums ar sirdi? Vai vesela?

— Sirds? Ne visai.

— Tādā gadījumā uzskatu par savu pienākumu brī­dināt jūs. Lai kas notiktu, neuztraucieties.

— Bet kas tad var notikt?

Inspektors neatbildēja.

Aizritēja minūte pēc minūtes. Un tad:

Garāžas vārti atsprāga vaļā …

Šips pielēca kājās. Deilijs satrūkās. Gribēja izvilkt ieroci, bet Mardžorija ieķērās rokā. Atbrīvojies no vi­ņas, Deilijs metās pāri ielai uz garāžu.

— Rokas augšā! Stāti

Garāžā dega spilgta gaisma, bet iekšā neviena ne­bija. Tikai automašīna un darba rīki.

Deilijs metās pie durvīm, kas savienoja garāžu ar kāpņu telpām. Tās izrādījās aizslēgtas.

Piesteidzās arī Šips.

— Kur? … Kur viņš ir? — pēc Šipa balss varēja no­jaust, ka viņš sagatavojies ieraudzīt līķi.

— Nekur! — dobji atbildēja Deilijs. Viņš vairs nekā nesajēdza. Garāžā nupat bijis cilvēks. Bijis un izgaisis.

— Nekur? Tas nav iespējams … Viņš kaut kur pa­slēpies. — Šipa drebošā roka norādīja uz mašīnu.

Deilijs atrava mašīnas durvis. Tukšums. Arī zem ša­sijas neviena.

Šips drebēja kā drudzī. Fiziskās bailes aizstāja ci­tas — tās, ko izjūt, sastopoties ar pārdabisku parādību. Zinādams, ka nekā neatradīs, Šips tomēr pārcilāja re­zerves riepas, atgrūda no sienas darba rīku kasti, bei­dzot ar bezjēdzīgu skatienu pavērās griestos. Bet nekas nelīdzēja. Garāža bija tukša. Un tomēr kāds bija atvē­ris vārtus.

— Kas tas varēja būt? — Šips tikko dzirdami čuk­stēja.

— Spoks! — Deilijs nikni atcirta un pieliecās, lai kaut ko paceltu.

No ielas atskanēja kliedziens. Deilijs izskrēja laukā no garāžas. Uz ietves viņš ieraudzīja Mardžorijas saļi­mušo stāvu. Kas te noticis? Deilijs pārliecās pār Mar­džoriju. Viņa elpoja, tātad dzīva. Laikam izdzirdējusi saucienu «spoks!» un zaudējusi samaņu. Tādā gadī­jumā lai mierīgi paguļ vēl kādu brīdi … Bet kas ar in­spektoru? Kāpēc viņš nekustas, kāpēc neatsaucas, kā­pēc gārdz?

— Inspektor! Vai jūs esat ievainots?

Un tikai šai mirklī Deilijs saprata, ka inspektors Mūns nemaz negārdz. Inspektors krāca. Viņš bija cieši aizmidzis.

Piecas minūtes vēlāk viņi sēdēja Šipa dzīvoklī. Mā­jīgi dega stāvlampa. Šips piepildīja glāzes. Brendijs palīdzēja viņam puslīdz atgūt garīgo līdzsvaru. Tikai Mardžorija nespēja atjēgties. Deilijs ar neslēptu pār­metumu lūkojās inspektorā. Viņš nekādi nevarēja sa­mierināties ar to, ka ļāvis sevi izjokot.

Iztukšojis vairākas glāzītes, Šips beidzot ierunājās;

— Es zinu, kas tas bija …

— Sakiet droši, — inspektors mudināja.

— Tas nav spoks.

— Varbūt svētais Pēteris?

— Tie ir viņi … Viņi, kas palaiduši pavadoni!

Šips sāka histēriski smieties. Viņa smiekli izrāva

Mardžoriju no pusnesamaņas.

— Inspektor, ja nepateiksiet, kas tas bija, veselu mē­nesi nespešu aizmigt. .. Dieva dēļ, nomieriniet mani! ■ — Ja jums tuvākajā laikā neradīsies cits mierinā­tājs, — Mūns zīmīgi palūkojās seržanta virzienā,

— tad esmu gatavs uzņemties visus izdevumus par miega zālēm. Deilij, vai tiešām arvien vēl nesapratat, kas atvēris vārtus? Misters Šips taču bija tik tuvu atrisinājumam …

— Tātad tomēr krievi! — Šips uztraukti pielēca kā­jās un tikko neizlaida no pirkstiem glāzīti.

— Sākumā pieļāvu, ka ceturtajā oktobrī vārtus at­vēris Smisa slepkava, lai izkļūtu uz Kapsētas ielu, ne­vis uz Van Strātena ielu, kur viņu būtu ievērojuši as- faltētāji … Bet tad jūs nākat un sakāt, ka pagājušajā nedēļā kāds atkal atvēris vārtus. Tas jau bija neizpro­tami. Un tad jūs ieminējāties, ka garāžas vārtus atver jūsu mašīnā iebūvētā raidītāja signāls. Tieši pirms tam Viloubleiks mums pavēstīja, ka naktī pavadonis pārli­dojis pāri mūsu pilsētai. Atrisinājums bija rokā.

— Tik vienkārši? — Deilijs brīnījās.

— Ja. Misters Šips pateica toreiz sava raidītāja frekvenci, un tā pilnīgi atbilst vilnim, uz kura darbo­jas krievu mākslīgais mēness. Tā tas ir, Deilij. Veca patiesība — jo sarežģītāka mīkla, jo vienkāršāks atri­sinājums.

— Vai tas nozīmē, ka ik reizi, kad viņu nolādētais sputņiks pārlidos mūsu pilsētu … — Šips iesāka.

— … tā radiosignāli iedarbosies uz jūsu ierīci un atvērs garāžas durvis.

— Un ja man nozags mašīnu? — kliedza Šips.

— Jūs man nāksiet par lieciniekiem, es viņus iesū­dzēšu tiesā!

— Sūdziet vien, bet par panākumiem šaubos. Drīzāk iesaku personīgi tikties ar misteru Hruščovu un palūgt, lai sputņiks maina vilni.