Sāļo klinšu zeme

VIII

Tonakt es nevarēju iemigt, kaut gan biju ļoti noguris. Pār visu ieleju neapklusdama plūda Nāves dziesma. Es slēpu galvu zem zvērādas, aizbāzu ausis. Taču tā ska­nēja no visām malām, gausināja sirds skrējienu, pauda, ka nāve pievelk nāvi.

Reizē ar dziesmas balsi atnāca rēgi: sveši karavīri pāršķeltām krūtīm, klāti dziļām brūcēm. Viņu plaši at­plestās mutes kaut ko kliedz klusumā. Rokas sniedzas pret kaut ko neaizsniedzamu. Muguras un pleci tik sa­springti, ka no tiem lāso asinis. Un uz visu to noraugās balto sejas, zobgalīgas un bālas, neskaitāmas kā zvaig­znes pie augusta debesīm. To tumšajos acu dobumos gail redzokļi kā lūšiem vai vilkiem. Tās tuvojās man. Tās piepildīja visas debesis, visu zemi — vilku acis, lūšu acis, pūču acis … Es sāku kliegt un kliegdams izskrēju no telts.

Tad es atmodos. Nakts bija auksta un skaidra, taču tā nespēja dot mierinājumu sirdij un aizdzīt ļaunos rē­gus. Tamburīnu skaņas un sēra dziedāšana atkal šļācās man pāri kā plats vilnis. Lāgiem cauri dziedāšanai iz­lauzās svilpes smalkā balss, trīsoja gaisā kā nomaldī­jies putns un izplēnēja līdz ar ugunskura dūmiem virs klinšu smailēm. Klajā norā ap karotājiem, kas bija mi­ruši no ievainojumiem, sasēdušas visas cilts sievietes, aiz viņām stāvēja karavīri. Nakts jau sliecās pret rīt­ausmu, ugunskuri dzisa, mezdami vārgu gaismu uz kri­tušo miesām. Abas atraitnes jau bija nogriezušas savas matpīnes, galvas viņām bija sirmas no pelniem.

Resnais puisēns sēdēja pie sava tēva. Viņš neraudāja. Viņa acis, spožas un stingas, bija plaši ieplestas. Viņa seja vairs neatgādināja mazā uti seju. Kad es sastapos ar viņa skatienu, sirds man notrīsēja: tās bija Ašās Bultas acis. Tātad viņš nav aizgājis pavisam: daļiņa no viņa dvēseles ir palikusi šai mazajā uti, un kādreiz tas, tāpat kā tēvs, pacels tomahauku pret lāci, lai sa­gādātu gaļu savai ģintij, un, ja būs vajadzīgs, aizšķēr­sos baltajiem ceļu uz savu mītni.

Rītā no mežainās ielejas puses ieradās četri karavīri un burvis. Viņi nesa uz pleciem naktī pagatavotās nes­tuves. Uz šīm nestuvēm Ašajai Bultai un otram miru­šajam karavīram vajadzēs veikt gājienu uz alu Ken- sketa — Mirušo klints pakājē.

Ieraudzījušas karavīrus, nogalināto sievas ņēmās post savus vīrus pēdējai gaitai, klusu dziedādamas:

O, mans labais vīrs!

Es auju tev kājās mokasīnus no karibu ādas,

Lai solis tev viegls

Un lai ātri tu sasniedz Lielā Miera zemi.

Es klāju tev seju mīlas un draudzības krāsām,

Jo Gitče-Manitu ar tevi sasmēķēs svētīto pīpi.

Šis krekls lai tev stāsta ikdien

Par dižiem darbiem, ko veici virs zemes.

Dzīvo laimīgs līdzās Lielajam garam,

Lai ērg|a spalvas tev dzied par tavu slaveno dzīvi.

Rūgtā Oga apstaigāja lokā sastājušos karavīrus un Jaunos Vilkus, izraudzīdamies tos, kas pavadīs mirušos uz atvadu vietu. Jāiet bija tēviem un dēliem, visvecāka­jiem un visjaunākajiem, kuriem jau bija savs vārds, lai ikviens varētu atrast ceļu uz Klusējošo Karavīru alu, pat ja viņš paliktu virs zemes gluži viens.

Gājiena priekšgalā vajadzēja iet manam tēvam. Es turpretim biju visjaunākais no tiem, kurus izraudzījās Rūgtā Oga.

Mēs devāmies ceļā agri no rīta. Pa priekšu gāja kara­vīrs. Tam galvā bija melnu spalvu rota. Viņš nesa tam- burīnu un vienmērīgi un klusu to rībināja. Tūliņ aiz viņa soļoja divi vīri ar koka klabekļiem. Viņiem pie kājām ap potītēm piesietās zirgu astes aizslaucīja uz taciņas iemītās mokasīnu pēdas, kā savas pēdas aiz­slauka ikviens nāves brālis.

Mēs gājām klusēdami, bez sarunām un bez dziesmām, ieklausīdamies tamburīnu un klabekļu skaņās. Visi, kas piederēja pie nogalināto ģints, bija izkrāsojuši sejas ar sodrējiem un ievainojuši krūtis ar nažiem, nesdami savas asinis par upuri mirušo dvēselēm …

Mēs nonācām pašā Sāļo Klinšu sirdī. Apkārt tuksne­sīgi. Šeit bija klusuma, sausuma un bada zeme. Tikai reizumis starp krūmiem pazib šakālis un pār klintīm smagi pārlaižas maitu ērglis — vienīgie Sāļo Klinšu iemītnieki. Visapkārt stiepjas tikai garas, mūžīgu sniegu klātas kalnu grēdas. Neviens putns neparādās tuksne'sī-

gājās debesīs virs tām, nevienas dzīvas radības balss nepārtrauc to klusēšanu.

Pievakarē mēs apstājāmies pie divām tumšām klin­tīm, kas sargā ieeju visas lielās ielejas pēdējā aizā. Šo ieeju apsargā vēl arī klinšu pakājē sakrautie lāču gal­vaskausi. Ikviens no pavadītājiem ielika galvaskausā par upuri šņaucienu tabakas un lūdza lāču garus, lai tie pasarga dzīvos no ļauniem gariem. Šeit gājiens uz brīdi apstājās.

Mēs pārklājām savas miesas ar zīmējumiem cilts ap­sveikuma krāsās, un visi karavīri izsmēķēja kaļumetu — «miera pīpi», izpūzdami svētītos dūmus gaisā, zemē un uz visām četrām debess pusēm.

Izlūgušies sev garu labvēlību, mēs varējām doties tālāk. Ceļš veda caur aizu. Tanī mēs aizvien biežāk sa­stapām saules izžāvētus un lietus noskalotus dzīvnieku ģindeņus. Ikvienam, kas apmaldīsies starp Sāļo Klinšu ielejas pēdējās aizas sienām un neatradīs izejas, būs jānobeidzas slāpēs un badā. Šeit nebija nekā cita kā vien akmeņi un sāļi putekļi.

Mēs nonācām pie bezdibeņa, kas šķīra divas pēdējās aizas daļas. Aiz mums palika Melnās Klintis — Kus- kets. Priekšā, otrpus bezdibeņa, Kenskets — Mirušo Klintis.

Tēvs, piegājis pie bezdibeņa malas, pacēla rokas un, pagriezies ar seju pret mirušajiem, sāka dziedāt vienīgo dziesmu, ko jebkad bija dzirdējusi šī aiza, dziesmu, kuru dzied tikai šeit, Kensketa pakājē:

Lai nolaižas tumsa un apņem mūs, Lai saules spožumā nežilbst mums acis, Lai noklust dzīvās pasaules balsis, Jo mūsu dvēseles alkst pēc miera.

Lai tumsa nolaižas un ienāk mūsu sirdīs, Lai aizsedz musu mītnes, ezerus un upes. Mēs alkstam pēc mūžīga miera, Mēs alkstam pēc mūžīga miera.

Vadi jel mūs, Lielais gars, Uz savu Klusuma zemi. Mēs alkstam pēc mūžīga miera, Mēs alkstam pēc mūžīga miera.

Ne atbalss neatsaucās uz tēva dziesmu. Šeit valdīja lielais klusums, mirušo valstības klusums.

Mēs devāmies tālāk. Apklusa tamburīni un klabekļi.

Gājiens gandrīz bez skaņas virzījās pa šauru taciņu, kas karājās virs bezdibeņa. Kad taciņa pārgāja paplatā laukumiņā, mēs apstājāmies atpūsties.

Līdz Klusējošo Karavīru alai vairs nebija tālu.

Taču te vajadzēja pavadīt cauru nakti: mirušos drīk­stēja apmeklēt, tikai gaismai austot.

Alas ieeju aizsprostoja lieli akmens bluķi. Mēs gājām pa klinšu iežogotu šauru eju. Vārgā rīta gaisma drīz apdzisa mums aiz muguras. Mēs soļojām pilnīgā

tumsā, un pat man vajadzēja noliekt galvu, lai neat­durtos pret velvi.

Pēdīgi eja beidzās un rnēs aizdedzām lāpas. To liesma neraustījās: tik rāms un nekustīgs šeit bija gaiss. Mēs stāvējām pie tik milzīgas alas ieejas, ka lāpu gaisma nesniedzās līdz tās sienām. Velves un sienas grima tumsā, tik melnā kā pati melnā nakts. Karavīri klusē­dami nolaida mirušos zemē un viņiem blakus nolika visas viņu šīszemes mantas: ieročus, ēdienu, apģērbu. Klusējošo Karavīru pulkā bija nākuši klāt divi jauni brāļi.

Kaut arī vājā lāpu gaisma nesniedza sienas un velves, taču tā izrāva no tumsas desmitiem ševanēzu cilts dēlu, kuru dvēseles jau agrak bija aizgājušas Saules ceļu. Visi viņi savā laikā bija dejojuši kara dejas, jāšus brā- zušies pa līdzenumiem, ar stopiem rokās lauzušies caur meža biezokni. Tagad viņi nekustīgi sēž gadiem, var­būt pat simtiem gadu tā, kā viņus apsēdinājuši tie, kas viņus šurp atnesa, tie, kas arī paši droši vien jau at­dusas viņiem līdzās.

Lūk, pie totēmu staba sēž divi karotāji — virsaitis

un burvis. Sēž, ar rokām atspiedušies pret saliektajiem ceļiem, un viņu sejas pavērstas pret alas izeju — zie­meļrietumu vēja virzienā. Viņiem ir bagātīgi tērpi vēl dzīvās, spožās krāsās. Virsaitim galvā rota ar garu baltu spalvu pušķi, kas nokarājas līdz zemei kā nogali­nāta ērgļa spārni. Katram priekšā ieroči, pīpe, trauks ar ēdienu.

Aiz viņiem — citi karotāji. Lielākā daļa sēž, ar rokām atspiedušies pret ceļiem, galvas noliekuši. Taču daži lieli karotāji ir atstāti tādā stāvoklī, kādā viņus pār­steigusi nāve. Daži sēž zirgos, citi laivās, bērza tāss kanoe …

Visi šie mirušie pa gariem gadiem ir sažuvuši un sastinguši, pārvērtušies par akmeņiem starp akmens sienām. Liesmas atspoguļojas viņu matos, tērpos un ieročos ar vāju, mirgojošu spīdumu. Viss pārklāts sī­kiem, caurspīdīgiem sāls kristāliņiem. Šeit viss sažūst un piesātinās ar sāli — tāda ir šī zeme un klintis, tāda ir Klusējošo Karavīru ala.

Alas sienas izraibotas zīmējumiem, kas attēlo cilts vēsturi, lielu un slavenu notikumu, cīņu, medību, kara­gājienu vēsturi. Katrs zīmējums ir viena diena ševa- nēzu dzīvē. Taču šīs zīmes, tāpat kā sen mirušie kara­vīri, vairs nerunā ar mums. Viņu valoda sen nozaudēta. Daudzu gadsimtu gaitā nežēlīgās cīņās ar baltajiem virsaiši un burvji gāja bojā tik strauji, ka nepaguva iemācīt zīmju valodu saviem pēcnācējiem, saviem dē­liem. Un tagad neviens visā ciltī nemāk tās izlasīt. Pat Rūgtā Oga un tēvs pazīst tikai dažas no tām.

Vai tiešām arī mēs apklusīsim un arī mana dēla dēls nevarēs izlasīt zīmes, ar kurām es šeit atvadīšos no sava tēva? …

Dod man kalnu lāča — Miči-mokve spēku,

Dod man sermuļa — sekusju veiklību,

Un es slavināšu tavu vārdu,

Dziesmās, dejās teikšu tevi,

Lielais gars!

Ļauj jel, ļauj man kļūt par vīru,

Dod man karotāja slavu …