Sāļo klinšu zeme

XVI

Vēl šodien netieku gudrs, kāpēc tirdzniecības aģentu, kas dzīvoja Lāčezera malā, sauca par Resno Tirgoni. Metiss Rožē, Kanādas francūža un kri cilts indiānietes dēls, droši vien ne savu mūžu nevarētu kļūt tik resns kā tie divi baltie, kas kādreiz kopā ar Vap-nap-ao apmek­lēja mūsu nometni. Viņš bija jau vecs vīrs. Un, ja te nebūtu Tanto, kas viņu pazina jau agrāk, es neparko nebūtu ticējis, ka šis kalsnais, sakumpušais, nerunīgais cilvēks ar melnām indiāņa acīm, balganiem matiem, kas izskatījās kā ar pelniem sajaukta upes smilts, tiešām ir Resnais Tirgonis. Nebijusi šī matu krāsa un pailgi augušie bārdas rugāji uz zoda, viņu nevarētu atšķirt no mūsu cilts cilvēkiem.

Un sākumā viņš man pat kādu atgādināja. Vai zināt, ko? Ovasesu! Viņam, tāpat kā mūsu skolotājam, bija plānas, nekustīgas lūpas un dziļi dobumos ieslēpušās skarbas acis.

Brālim es šīs domas neizpaudu, jo uzskatīju, ka tās aizvaino visdrošsirdīgākā un gudrāka ševanēza pie­miņu. Taču arī atvairīt tās nevarēju. Un varbūt tāpēc man vieglāk bija ticēt, ka Tirgonis mūs nenodos Vap- nap-ao rokās, kaut gan bija arī tādi brīži, kad es pirmo reizi pēc iznākšanas no Saļo Klinšu ielejas zaudēju jeb­kuru cerību.

Arī Tanto sakumā Tirgonim neuzticējās. Pirmajā va­karā (es to vispār neatceros) arī brāli bija uzveicis no­gurums. Viņš pateicis Tirgonim tikai to, ka mēs esam izbēguši no Vap-nap-ao aizslēgtās ielejas, bet par dzel­tenās dzelzs rokassprādzēm un par mūsu bēgšanas nolūkiem nebija pat ieminējies. Tanto bija nolēmis to darīt rītu, jo, kā viņš man vēlāk atzinās, baidījies: ja nu piepeši Resnais Tirgonis, izmantodams mūsu nogurumu un miegu, ņem un mūs aplaupa. Gulēt Tanto nolikās pie pašām durvīm — tā, lai neviens nevar ne iziet no mā­jas, ne tanī ieiet, viņu neuztraucējot.

Uzmodināja mūs Tirgonis. Pareizāk gan, uz uguns sildāmās gaļas un žāvētu zivju smarža. Ārā jau sākās skaidra, saulaina diena. Tirgonis rosījās pa māju, rin­doja uz galda gaiša metāla šķīvjus, lika uz tiem gaļu. Sastapis manu skatienu, viņš ar cieņu pacēla roku.

— Sveicinu tevi, virsaiša dēls, — viņš bilda zemā, aizsmakušā balsī.

— Sveicinu tevi, — es atbildēju ne visai laipni, — mani sauc par Sat-Oku.

— Skaistu vārdu esi dabūjis, — viņš sacīja un pa­meta ar galvu.

Un tad pirmoreiz pie šas raksturīgās kustības es pa­manīju viņa līdzību ar Ovasesu.

Ēdām klusēdami. Tirgonis bija pagatavojis kādu dzē­rienu, tumšu un saldu kā vecs medus. Viņš to dēvēja par kafiju. Kad es negribēju dzert (es domāju, ka tas ir ugunsūdens), viņš mani nomierināja un ieteica iedzert, sacīdams, ka šis dzēriens aizdzenot nogurumu un vairo­jot asinis dzīslās. Es paklausīju. Tie bija vienīgie vārdi pie brokastīm.

Pirmoreiz mūžā es redzēju, kā dzīvo un ēd baltie cil­vēki. Māja atgādināja alu, kas prasmīgi darināta no resniem ozola stumbriem. Uguns nedega vis alas vidū kā mums, bet akmens paslēptuvē. Ēdot sēdēja nevis zemē, bet uz koka celmiem. Viss bija brīnumaini, nepa­rasti un saprātīgi. Jā gan, saprātīgi. Es nīdu baltos. Taču es sapratu, ka tāda māja ir daudz siltāka par mūsu teltīm un ka pavards akmens slēptuvē silda stiprāk, ka tumšais dzēriens tiešām aizdzen nogurumu.

Kad mēs beidzām ēst, Tanto izvilka no azotes vienu Tinglitas rokassprādzi, nolika to tirgonim priekšā un jautāja:

— Cik ēdamā tu dosi par šo?

Tirgonis aši noliecās pār galdu, paņēma rokassprādzi, paskrāpēja to ar nagu, ilgi svārstīja rokā. Pēdīgi pacēla acis:

— Divus pārus ragavu, pilnu ar vislabākajiem tau­kiem un gaļu.

Tanto nodūra acis. Arī es jutu, ka no prieka man asi­nis saplūst vaigos. Lai noslēptu spīdumu acīs, es centos neskatīties uz Tirgoni.

— Vai mans brālis runā patiesību? — Tanto vaicāja.

Tirgonis nolika uz galda abas rokas ar sažņaugtām

dūrēm.

— Vai Cēlā Ērgļa dēls Tanto, — viņš skarbi atjau­tāja, — ir dzirdējis, ka es kādreiz būtu apkrāpis kādu no sarkanajiem brāļiem?

— Nē.

— Tātad atkartoju: par šo rokassprādzi es došu divus pārus ragavu, pilnu ar taukiem un gaļu. Un pats ar sa­viem suņiem palīdzēšu tās aizvest turp, kur vēlēsies sar­kanie brāļi. Es zinu, ševanēzi cieš badu Sāļo Klinšu ielejā. Un es labprāt viņiem palīdzēšu, ja izdosies aiz- lavīties garām Karalisko Jātnieku sardzes vīriem.

— Protams, tas ir bīstami, — es nevērīgi iebildu.

— Klusē, Sat-Ok! — Tanto man skarbi pavēlēja.

Tad es pirmoreiz pamanīju Tirgoņa sejā paplaiksnā-

mies smaida atēnu.

— Kurā vietā jūs izkļuvāt no ielejas? — viņš jautāja.

— Zem Ērgļu Klints, — Tanto atbildēja.

— Ko?!

— Pa kalnu pāreju zem Ērgļu Klints.

Tirgonis raudzījās uz mums aiz izbrīna apaļām acīm. Beidzot viņš dziļi nopūtās.

— Es varu iet jums līdzi.

Tad Tanto izvilka otru rokassprādzi.

— Vai tu aizvedīsi vēl divus pārus ragavu?

Tirgonis piecēlās un pēc ilgas klusēšanas pateica:

— Jā.

Arī Tanto pieceļas.

— Mans brālis sagatavos ragavas ceļam.

Tirgonis nesteidzīgi, brīdi padomājis, pameta ar galvu, noglabāja rokassprādzes uz krūtīm un devās uz durvīm. Atvēra tās un izgāja. Mēs ar Tanto saskatījā­mies — izskats mums bija kā virsaišiem uzvarētājiem pēc lielas kaujas.

Tobrīd Tirgonis ieskrēja atpakaļ.

— Vap-nap-ao! — viņš iekliedzās, balsij aiztrūkstot.

Tanto tvēra pēc naža. Es izrāvu savējo un aizlēcu tir­gonim aiz muguras.

«Nodevis?! Ja nodevis, tad samaksās ar dzīvību!»

Taču Tirgonis, nelikdamies zinis par zibošajiem as­meņiem, uzkāpa uz galda un atvēra griestos nelielu lūku. Rokas viņam drebēja.

— Paslēpieties šeit. Slēpieties drīzāk! — viņš atkār­toja, ik pa brīdim palūkodamies uz durvīm, aiz kurām jau skanēja tālas suņu rejas.

Tanto saprata un noticēja Tirgonim.

Ar vienu lēcienu viņš jau bija slēptuvē un ierāva arī mani.

Mēs atradāmies zemā un tumšā telpā. Tirgonis pa­sniedza mums mūsu slēpes, ādas jakas un šķēpus, arī lāčādu, ar kuru bijām segušies. Tad viņš pastiepa roku ar aprocēm un sacīja:

— Paslēpiet tās. Un klusējiet. Klusējiet!

Lūka aizvērās. Tā bija taisīta no bieziem, bet nelīdze­niem dēļiem, un pa šķirbām varēja redzēt, kas notiek lejā.

Tirgonis vēl brīdi vērīgi aplūkojās visapkārt, vai nav kaut kas palicis, kas liecinātu par mūsu klātbūtni, un tad izgāja.

— Nenodos? — es iečukstēju Tanto ausī.

— Klusē!

Tie bija visai nejauki brīži. Ļaunāki neka tie, kad par mums nogranda pirmie sniega lavīnas dārdi. Tirgonis, kā likās, bija mums labvēlīgs, vismaz ienaidnieks viņš nebija. Bet vai viņā neatdzīvosies nodevīgās balto asi­nis? Mēs dzirdējām iejūga suņu riešanu, pātagu plīk- šķus un balto cilvēku klaigas. Tirgoņa zema balss ieska­nējās reti, apslāpa kņadā.

Līdz sāpēm sažņaudzu pirkstus ap naža spalu. Dzīvu mani nesaņems. Sirds sita briesmīgi gausi, asinis zva­nīja ausīs …

Beidzot atbraucēji sāka nākt iekšā. Neviens no viņiem nepameta skatienu uz mūsu pusi. Viņi nāca cits pēc cita, kaut ko runādami savā švīkstošajā, asajā valodā, no ku­ras Tanto ne vārda nesaprata, kur nu vēl es.

Viņu jau bija seši, bet Vap-nap-ao aizvien vēl nejuta. Taču tad parādījās arī viņš. Tūliņ pēc viņa ienāca Tir­gonis.

Karaliskās Jātnieku nodaļas ļaudis, jādomā, bija ļoti noguruši un izsalkuši. Viņi uzreiz apsēdās ēst, taču bez cieņas un nevis klusēdami, kā pieaugušiem karavīriem klājas. Viņi nemitīgi sarunājās, tērgāja kā vecas sievas, smējās spiegdami kā jaunas meitenes. Tikai Vap-nap-ao un Tirgonis neizmeta ne vārda. Tirgonis apsēdās maz­liet nomaļus, un mēs viņu neredzējām.

Piepeši es sarāvos. Atskanēja Tirgoņa balss, viņš kri valodā jautāja:

— Un ko dara tavi sarkanie?

Vap-nap-ao pacēla galvu no šķīvja un kaut ko nikni izgrūda balto valodā. Arī kāds no viņa ļaudīm piebilda dažus piktus vārdus. Es jutu uz savas sejas Tanto ātro elpu. Jādomā, arī viņš, tāpat kā es, nesaprata, kāpēc Tirgonis sācis runāt kri valodā. Vai tas nenozīmēja no­devību? Bet varbūt Tirgonis tīri vienkārši gribēja, lai mēs saprotam viņa vārdus. Taču tas ir neprāts un ap­lamība un var izraisīt Vap-nap-ao aizdomas, jo viņš pa­tiešām ir viltīgs kā čūska.

Atbildi mums deva pats Tirgonis. Mēs atkal izdzirdē­jām viņa mierīgo balsi:

— Nedusmojies, Vap-nap-ao. Es slikti runāju tavā valodā, tu — manā. Bet mēs abi labi protam kri valodu.

Tātad Tirgonis un Vap-nap-ao piederēja pie dažādām balto ciltīm? Es jutu, ka Tanto sažņaudz manu plecu.

Vap-nap-ao kaut ko nomurmināja zem deguna. Jā­domā, Tirgonis bija viņu pārliecinājis. Vap-nap-ao sē­dēja tā, ka es skaidri redzēju viņa seju, grumbu izva­gotu, ar gaišiem rugājiem apaugušu, kalsnu, skarbu un, par spīti nogurumam, bargu.

Tirgonis atkārtoja savu jautājumu:

— Tad saki jel, ko dara «tavi» indiāņi?

Vap-nap-ao paraustīja plecus:

— Neko.

— Neko?

— Liekas, grib nosprāgt badā kā vilki krātiņā.

— Tie nav vilki, brāli Vap-nap-ao, tie ir cilvēki.

— Es zinu.

Kāds no baltajiem izgāja ārā, bet tūdaļ atkal ienāca atpakaļ un nolika uz galda nelielu gaiša metāla pudeli. Tās parādīšanos apsveica ar gavilēm. Krūzītēs ielēja caurspīdīgu šķidrumu.

— Nāc, Tirgon, iedzer, — Vap-nap-ao aicināja.

— Ugunsūdens?

— Jā, jā, — Vap-nap-ao iesmējās. — Ugunsūdens.

Tirgonis piegāja pie galda. Viņš nesmējās, taču iz­dzēra krūzīti un apsēdās līdzās Vap-nap-ao. Es atkal sažņaudzu naža spalu. Kas notiks, ja ugunsūdens gars uzveiks Tirgoņa saprātu un pamudinās viņu mūs nodot?

Taču Resnā Tirgoņa balss palika rāma un vienal­dzīga:

— Kas tev par labumu no tā, ka ševanēzi izmirs Sāļo Klinšu ielejā?

Vap-nap-ao pagriezās pret viņu un piemiedza acis:

— Un ko tu mani tā iztaujā par viņiem?

Tagad Tirgonis paraustīja plecus:

— Tu labi zini, ka ševanēzi un sivaši man nes zvēr­ādas. Kad tu viņus iedzīsi rezervācijā, es būšu spiests no šejienes aizvākties.

Bārdains vīrs, kurā es tikai tagad sazīmoju vienu no sūtņiem, kuri viņdien bija atjājuši uz mūsu nometni, atkal sāka liet krūzītēs ugunsūdeni un kaut ko teica savā valodā. Citi skaļi iesmējās.

Vap-nap-ao nesmējās, tikai veikli izmeta savu krū­zīti. Viņa acīs, gaišās kā ledus, pavīdēja šaudīga ēna.

— Vai tas tiesa? — Tirgonis vaicāja, noklausījies bārdaiņa vārdos.

Vap-nap-ao pameta ar galvu:

— Tiesa. Izskatās, ka viņi nolēmuši visi līdz pēdē­jam nomirt badā, bet no ielejas ārā nenākt.

— Ko tad tu darīsi?

— Kaut ko jau izdarīšu.

— Ko tad?

Vap-nap-ao salūkoja pīpi, piebaza to ar gaišu tabaku un aizkūpināja. Viņa seja atplauka.

— Vēl viņi ir par daudz stipri, lai mēģinātu tos uz­veikt ar varu. Bet, kad viņi būs pietiekami novārguši, tos varēs saņemt pat kailām rokām. Es patlaban braucu pie priekšnieka pēc palīgspēkiem. Ja dabūšu cilvēku trīsdesmit, tad pēc mēneša ar dinamītu atvēršu kan­jonu un saņemšu visu cilti bez viena vienīga šāviena.

Viņi man vēl pateiksies, ka esmu viņus glābis no bada nāves.

— Bet vai viņi neizbēgs?

— Kurš? Un uz kurieni? Kalni trīc no lavīnām. Caur aizbērto kanjonu neviens ārā netiks. Es tur atstāju četrus cilvēkus. Paši karavīri varbūt arī prastu izlauz­ties no ielejas, bet viņi taču nepametīs ģimenes.

— Jā, — Tirgonis lēni atkārtoja. — Ģimenes viņi nepametīs.

Vap-nap-ao kaut ko pikti nomurmināja savā valodā.

Viņa ļaudis jau bija paēduši un sāka rīkoties uz dusu. Taču viņš pats vēl joprojām sēdēja pie galda. Acis viņam spīvi dzalkstīja caur zilgajiem pīpes dūmu mākuļiem.

Arī Tirgonis aizkūpināja pīpi un pēc laiciņa ieru­nājās:

— Nav patīkami nomirt badā.

Vap-nap-ao vispirms strauji sakustējās, it kā grasī­damies viņam sist, bet tad savaldījās un atkal atzvila ar muguru pret sienu kā gaužām piekusis cilvēks.

Viņa balss tagad skanēja ļoti gurdi.

— Paklau, Fransuā, — viņš iesāka. — Paklau, tu muļķa Resnais Tirgoni. Es nepavisam negribu, lai viņi nobeidzas badā. Es lūdzu dievu, lai viņi no laba prāta atstāj šo nolādēto ieleju, lai pamet savu nolādēto brī­vību un iet beidzot savā nolādētajā rezervācijā. Es ne­vēlos viņu nāvi. Es pat negribu, lai viņi iet nebrīvē. Man tikai jāizpilda pavēle.

— Kādēļ?

— Tu nezini, kadeļ?

— Nē.

Vap-nap-ao pacēla pie mutes krūzīti, kaut gan tanī vairs nebija ne piliena.

— Es domāju, ka viss biezoknis to zina.

Tirgonis saviebās:

— Biezoknis varbūt arī zina. Es nezinu.

Tanto roka saspieda manu plecu.

Katrs viņu vārds trāpīja mūs kā bulta ievainotu alni.

Vap-nap-ao paraustīja plecus:

— Man apsolīja, ja atvedīšu ševanēzus rezervācijā, atbrīvošanu no dienesta, apbalvojumu un pilnu izdienu. Tu saproti? Izdienu nevis kā seržantam, bet kā leitnan­tam. Bet es jau divdesmit gadus esmu seržants — kopš tā laika, kad sarkanādaiņi man pirmoreiz ar šķēpu sa- dīrāja muguru. Vai saproti?

— Nē.

— Tirgon, — Vap-nap-ao balss bija nikna, — nekai­tini mani! Man ir četri bērni. Viņu māte nav tīrasinīga baltā. Un arī maniem bērniem ir jauktas asinis. Ja es neatstāšu viņiem pietiekami daudz naudas, viņi mirs badu kā…

— Kā tie Sāļo Klinšu ielejā?

Vap-nap-ao trieca dūri uz galda.

— Kāpēc sarkanādaiņi nepaklausa likumam?

— Tas nav viņu likums.

— Bet mans un tavs.

Tirgonis neatbildēja. Vap-nap-ao skaļi dvesa kā pēc ilga skrējiena. Vai tās bija dusmas? Un vai tikai dus­mas vien?

Viņš gausi piecēlās un, noliecies pie tirgoņa, sacīja:

— Ja mēs šim likumam nepaklausīsim, tas salauzīs mani un tevi. Vai saproti?

Tirgonis ar necerētu padevību palocīja galvu.

— Saprotu.

Kādu brīdi viņi mēroja viens otru skatieniem. Pēdīgi Vap-nap-ao laiski nožāvājās.

— Pamodini mūs ap pusdienlaiku.

— Vai pa nakti jūs nepaliksiet?

— Nē.

Tirgonis nogrozīja galvu, it ka vienaldzīgi par kaut ko pabrīnīdamies. Vap-nap-ao apgulās uz viņa zvēr­ādām un uzreiz aizmiga. Tirgonis izgāja.

Mēs jau zinājām: nenodos. Mēs zinājām vēl daudz ko citu. Tanto delna uz mana pleca atslāba, atslāba mani ap naža spalu sažņaugtie pirksti. Acis aizvēris, es redzēju savā priekšā drīz Tirgoņa, drīz Ovasesa seju. Bija dzirdama aizmigušo vīru šņākšana, no āra vienā laidā skanēja suņu rejas un rūkšana. Droši vien Tirgonis savējos baroja. Jā gan, viņš baroja savus su­ņus pirms brauciena uz Sāļo Klinšu ieleju. Jo, kad baltie ap dienasvidu aizbrauks, mēs ar Tirgoni drīz pēc tam varēsim doties turp.

Saule virzījās gausi. Gaismas plankums aizvien vai­rāk tuvojās logam. Pēdīgi durvīs parādījās Tirgonis un kaut ko uzsauca balto valodā. No viņa ēnas uz sliekšņa varēja redzēt, ka ir jau dienasvidus.

Vap-nap-ao ļaudis slējās augšā stīvi un negribīgi. Tikpat tūļīgi viņi posās ceļā. Tikai Vap-nap-ao piktais uzbrēciens lika viņiem pasteigties.

Tirgonis atvadījās no viņiem, stāvēdams vaļējās durvīs.

Mēs dzirdējām visu: suņu riešanu, slieču čirkstoņu sniegā, pātagu plīkšķus. Tad viss pamazām attālinā­jās, norima. Pie mums atkal iestājās klusums. Tas ap­

ņēma mūs kā liega pavasara vēja elpa. Uz sliekšņa vīdēja Tirgoņa nekustīgais stāvs.

Pēdīgi mēs izdzirdējām viņa balsi:

— Vap-nap-ao ir projām. Mani brāļi var nākt ārā.

— Lai Resnais Tirgonis piedod Cēlā Ērgļa dēlam, ka tas savās domās viņam nodarījis pāri. Es domāju, ka mans baltais brālis ir Vap-nap-ao draugs un viņa likumu tur augstāk par ševanēzu cilts dzīvību un brī­vību. Tagad es zinu, ka mans baltais brālis ir liels karavīrs un drosmīgs cilvēks un viņa domas ir skaid­ras un tīras kā ūdens saulē. Sevanēzi nekad neaizmir­sīs Resnā Tirgoņa draudzību un vienmēr būs viņa draugi, un Cēlā Ērgļa dēls vienmēr būs viņa brālis.

Tā sacīja Tanto, kad mēs izlīdām no slēptuves. Res­nais Tirgonis klausījās viņā ar nekustīgu seju. Kad Tanto bija beidzis, es pacēlu roku un sacīju:

— Arī Sat-Oks, ševanēzu virsaiša Cēlā Ērgļa jau­nākais dēls, uz visiem laikiem paliks Resnā Tirgoņa brālis.

Tirgonis uzlika roku man uz pleca un sacīja vien­kārši:

— Mana māte bija no kri cilts.

Tad viņš apsēdās pie galda un sāka piebāzt pīpi.

Mēs ar brāli bažīgi saskatījāmies. Ko tas varēja no­zīmēt?

Tanto piegāja pie Tirgoņa.

— Vai mans brālis ir aizmirsis, ka mums jādodas uz Sāļo Klinšu ieleju?

Tirgonis noraidot pakratīja galvu, pamāja mums apsēsties viņam līdzās un ilgi klusuciešot darbojās, aiz­dedzinādams pīpi. Mēs nedroši apsēdāmies.

— Vai mans brālis atsakās? — Tanto izteica jaunu jautājumu.

— Nē.

— Kāpēc tad mēs netaisāmies ceļā?

— Tāpēc, ka es gribu aprunāties ar maniem jauna­jiem brāļiem, — Tirgonis paskaidroja.

Es atviegloti uzelpoju. Tātad viņš nelauzīs mūsu no­runu. Arī Tanto nomierinājās, izvilka Tinglitas rokas­sprādzes un nolika tās Tirgonim priekšā.

Vecais paņēma tās rokās, vēlreiz aplūkoja, pasvār­stīja un beidzot vaicāja:

— Vai ševanēziem ir daudz šādu aproču?

— Diezgan daudz, — Tanto atbildēja.

Tirgonis vēl brītiņu cilāja aproces, tad uzlika tās uz galda starp sevi un mums.

— Vai mans brālis domā, ka tas ir par maz? — Tanto atkal ievaicājās.

— Nē.

— Varbūt viņš grib vairak?

Tirgonis neatbildēja. Tad pēc Tanto mājiena es iz­vilku no azotes rokassprādzes, ko brālim bija iedevusi māte, virsaiša sievas rokassprādzes, vislielākās un vis­skaistākās visā ciltī, ar sarkanīgu atmirdzu un iegriez­tiem putnu un zvēru atveidiem.

Tirgonis klusu iesvilpās. Viņš paņēma aproces tik uzmanīgi, it kā baidītos, ka tās sabirzīs viņa rokās, rū­pīgi nopētīja, tad nolika man priekšā, kaut arī es ne­biju sniedzies pēc tām. Viņš arvien vēl klusēja un kaut ko pārdomāja, un mēs gaidījām, ko viņš teiks. Pēdīgi viņš nolika pie malas pīpi un pacēla galvu.

— Es gribu palīdzēt ševanēzu ciltij.

— Mans baltais brāli… — Tanto iesāka, taču Tir­gonis ar rokas mājienu viņu apturēja.

— Es gribu palīdzēt ševanēziem tā, lai visa cilts varētu tikt laukā no ielejas, — viņš klusu sacīja.

— Ko? … — Tanto iesaucās, un es pielēcu kājās.

Tirgonis skopi, tikko manāmi pavīpsnāja. Sakaunē­jusies par savu pēkšņo aizsvilšanos, mēs no jauna ap­sēdāmies pie galda, gaidīdami tālākus paskaidrojumus.

— Tūliņ pastāstīšu, kā es to domāju darīt, — viņš teica. — Taču iepriekš es gribu ar Cēlā Ērgļa dēliem noskaidrot vienu jautājumu. Vai viņi grib mani uz­klausīt?

— Jā, — Tanto nočukstēja.

Es turpretim nejaudāju izspiest ne vārda no savas pēkšņi aizžņaugtās rīkles.

— Tātad, lai mani jaunākie brāļi klausās uzma­nīgi, — Tirgonis iesāka. — Viņiem jāsaprot, ka, palī­dzēdams ševanēziem bēgt no Sāļo Klinšu ielejas, es pārkāpšu balto priekšnieku likumu mi par to mani pie­meklēs bargs sods. Man atliek tikai viens: pēc tam aiz­bēgt tik tālu, lai baltie priekšnieki nekad vairs nevarētu dabūt mani rokā. Bet tad man būs jāatstāj sava māja, jāpamet viss, kas man šeit pieder. Vai mans brālis Tanto mani saprot?

Es nesapratu, bet Tanto pamāja ar galvu.

— Es esmu vecs vīrs, — Tirgonis turpināja, — man nav ne brāļu, ne māsu, kas varētu sasildīt manas ve­cumdienas.

— Bet kā tu izdarīsi, lai ševanēzi tiek laukā no iele­jas? — Tanto jautāja.

Tirgonis pirmoreiz skaļi iesmējās, taču, pamanījis manu satraukto skatienu, uzreiz kļuva nopietns.

— Vai Sat-Oks man netic? — viņš vaicāja.

Es neatbildēju.

— Vai jūs labi dzirdējāt, ko runāja Vap-nap-ao?

— Jā.

— Jus dzirdējāt, ka pie aizbērtā kanjona Vap-nap-ao atstājis tikai četrus vīrus?

— Jā.

Es nesapratu, uz ko Tirgonis griež valodu, taču gai­dīju viņa vārdus, kā vilku ielenkts cilvēks gaida ska­ņas, kas vēstī, ka tuvojas palīdzība.

— Četrus vīrus var bez pūlēm pēkšņi sagrābt ciet,— Tirgonis teica.

Tanto paraustīja plecus:

— Pat ja mēs viņus nogalināsim, Vap-nap-ao ļaužu nāve kanjonu neatvērs.

— Mēs nevienu nenogalināsim, — vecais vīrs no­rūca. — Taču, ja neviens mani nekavēs, es varu atvērt kanjonu tāpat, kā Vap-nap-ao to aizbēra.

Iestājās klusums. Es biju gaidījis šo solījumu, tomēr, kad Tirgonis to pateica skaļi, nespēju ticēt, ka tas ir taisnība. Arī Tanto nebilda ne vārda.

Tirgonis saprata, ka mēs neticam.

— Es negribu no ševanēziem nekada atalgojuma, iekām nebūšu atvēris kanjonu, — viņš stingri pateica.

— Kā tu to gribi izdarīt, baltais brāli? — jautāja Tanto, un viņa balss drebēja, tāpat kā drebēja mana sirds.

Tirgonis pieliecās pie viņa un sāka runāt steigšus, it kā gribēdams ieskaidrot visu uzreiz.

— Kad es biju tikai mazliet vecāks nekā tagad ir virsaiša dēls, es strādāju dienvidos, pazemes alās. Ta— nīs rok dzelzi. Tur es iemācījos ar pērkoniem skaldīt

klintis, tāpat kā to darīja Vap-nap-ao Brāzmainās Straumes kanjonā. Pērkonus, kas skalda klintis, baltie sauc par dinamītu. Vap-nap-ao nometnē ir vēl daudz dinamīta. Tā ir pietiekami daudz, lai atvērtu kanjonu tik plaši, ka varēs iznākt ārā ne vien karavīri, bet arī sievietes, arī vecie ļaudis un bērni. Mums tikai vajag negaidot pārsteigt un atbruņot Karaliskās Jātnieku no­daļas ļaudis. Mums tie jāsaņem gūstā, un tad tie ne­traucēs man sagraut klintis. Taču nogalināt tos ne­drīkst. Ja kaut viens no tiem būs pagalam, es ševanē­ziem nepalīdzēšu. Vai saprotat?

— Neviens no viņiem nebūs pagalam, — es sacīju.

Arī Tanto pamāja ar galvu, un Tirgonis turpināja:

— Es vēl ko gribu sacīt maniem brāļiem. Esmu dzir­dējis, ka ševanēziem šogad bijis īss medību laiks. Es esmu sagādājis lielus pārtikas krājumus, jo domāju, ka ziemu tos mainīšu pret zvērādām. Es nevarēju pare­dzēt, ka Vap-nap-ao ieslēgs manus brāļus Sāļo Klinšu ielejā. Tagad, kad ševanēzi iznāks no ielejas, es viņiem varu atdot visus savus krājumus, un bads šogad aizies nost no viņu teltīm. Bet…

Seit viņš aprāva savu sakāmo, it kā negribētu pa­beigt iesākto domu. Tanto vērās viņā ar vislielāko uz­manību.

— Ko mans brālis gribēja sacīt?

Tirgonis noplātīja rokas:

— Ja es atvēršu kanjonu, man vajadzēs bēgt no' Vap-nap-ao atriebības un no balto priekšnieku soda. Tāpēc es nevaru mainīt ēdamo pret zvērādām.

— Mans brālis, — Tanto atkal ievaicājās, — grib mainīt ēdamo pret dzelteno dzelzi?

— Jā.

Tanto tikko manāmi pavīpsnāja:

— Kādu maksu tad mans brālis grib par to, ka at­vērs kanjonu, un cik dzeltenās dzelzs viņš ņems par ēdamo?

Tirgonis nodūra acis un kādu brītiņu nedzirdami kustināja lūpas. Es lūkojos uz viņu kā uz burvi. Jutu pret viņu dziju cieņu un īstu vēlīgumu — viņš ne tik­vien nebija mūs nodevis, ne tikvien izrādīja lielu cēl- sirdību, bet pašlaik solījās izglābt visu cilti, deva ce­rību tikt ārā no Sāļo Klinšu ielejas, dabūt ēdamo, uz­veikt badu. Un tomēr viņā, tāpat kā ikvienā baltajā, slēpās vājība un muļķība. Nu kas gan tas par vīrieti, kam vajadzīgas sieviešu rotas un aproces? Es biju dzirdējis, ka baltie cienot dzelteno dzelzi, tomēr nespēju izprast šo smieklīgo noslēpumu.

Tirgonis pacēla galvu un nedroši jautāja:

— Bet cik ševanēzi gribētu man dot?

Tanto paraustīja plecus un brītiņu padomāja.

— Tik, cik par trīsreiz pa desmit lielām ragavām, pilnām ar gaļu un taukiem, — viņš uzsvērti pateica.

Tirgonis samirkšķināja acis.

— Trīsreiz pa desmit?

— Jā.

— Trīsreiz pa desmit tādas aproces? — tirgonis iesaucās, rādīdams uz biezajām, mirdzošajām rokas­sprādzēm, kas gulēja uz galda.

Tanto pavērās uz mani. Viņa acīs staroja uzvaras prieks, taču lūpas savilkās nicīgā smīnā.

— Jā gan, — viņš atkārtoja, — to tev apsola ševa­nēzu virsaiša dēls, mans brāli.

Tirgonis uzlēca kājās.

— Eju jūgt suņus ceļam, — viņš sacīja un steigšus izgāja.

Saule bija augstu, kad no Lāčezera divi suņu pajūgi devās uz ziemeļiem, uz Sāļo Klinšu ieleju. Pirmo va­dīja Tanto, otru — Resnais Tirgonis.

Mani gaidīja pirmā cīņa manā mūžā, cīņa ar cil­vēku. Tirgonis no mums prasīja, lai mēs saudzētu ne vien Vap-nap-ao ļaužu dzīvību, bet pat veselību. Mēs viņam to apsolījām, zvērēdami pie Ovasesa piemiņas. Un tomēr tai vajadzēja būt cīņai. Karalisko Jātnieku nodaļas ļaudis taču nevienam nebija solījušies saudzēt ševanēzu virsaiša Cēlā Ērgļa dēlu dzīvību.

Tanto un Tirgonis nolēma, ka baltais brauks pa priekšu un atklāti apmeklēs Vap-nap-ao nometni. Tir­gonim bija līdzi ugunsūdens, un to viņam vajadzēja dot ļaudīm, kas apsargāja kanjonu, tāpēc ka uguns­ūdens gari apstulbo cilvēka saprātu, liek tam dziedāt, klaigāt un dejot un tad uzsūta miegu, tik dziļu kā melno lāču ziemas miegs.

… Smagās ragavas neļāva mums ātri virzīties uz priekšu, kaut gan suņi Tirgonim bija spēcīgi un naski. Sals aizvien pieņēmās. Pa naktīm mēs sakūrām lielus sārtus un lāgiem apstājāmies pat dienu, lai izvairītos no kaites, kas nogalina pārgurušus cilvēkus stipra sala laikā.

Gausums, ar kādu mēs virzījāmies, mani nomāca kā ļauns sapnis. Es nevarēju domāt par cīņu, kas mūs gai­dīja. Es zināju, ka Resnais Tirgonis rīkojas prātīgi, gribēdams sadzirdīt mūsu ienaidniekus ar ugunsūdeni,

lai viņi aizmigtu cietā bezsamaņas miegā. Tomēr es būtu vēlējies, simtreiz labāk būtu vēlējies iet cīņā ar Karaliskās Jātnieku nodaļas ļaudīm vaigu vaigā, at­klātā cīņā uz dzīvību un nāvi. Un domas par to, ka Tanto un es — zēns, kuram vēl tālu līdz asins pārbau­dei, — mēs glābsim visas cilts dzīvību un brīvību, ne­deva man miera.

Nakts atpūtas laikā es nevarēju iemigt, un, ja arī iemigu, mani mocīja rēgi: drīz es cīnījos ar pašu Vap- nap-ao, kas bija liels liels kā pelēkais lācis un

citreiz kā indīga čūska, drīz bēgu no milzu lavīnas, kas gāzās taisni no debesīm, drīz cīnījos ar veselu baru vilku Karalisko Jātnieku izskatā . ..

Pēc trim dienām un trim naktīm mēs sasniedzām kalnu pakāji netālu no ieejas Klusējošo Klinšu kan­jonā. Līdz Karalisko Jātnieku nometnei bija atlicis ne vairāk par pusi dienas mierīga brauciena. Seit mēs šķīrāmies. Tirgonis ar vienu piekrauto pajūgu brauca uz priekšu, cerēdams nokļūt līdz Vap-nap-ao nometnei vēl pirms krēslas. Mums turpretim vajadzēja doties pa

viņa pēdām, kad satuinsis, atstājot suņus un pārtikās krājumu šai atpūtas vietā.

Pa ceļam mēs nebijām manījuši vilku pēdas, nedz arī dzirdējuši vilku gaudošanu, tā ka nebija ko baidī­ties par suņiem un ēdamo. Tomēr drošības labad mēs maisus ar ēdamo pakārām kokā un suņus piesējām tā, lai uzbrukuma gadījumā tie vismaz varētu aizsargāties.

Gaiss bija dzidrs un nekustīgs. Sals pieņēmās. Pie­vakarē tas jau bija tik stiprs, ka lāgu lāgiem atskanēja lauska spērieni kokos — gluži kā balto šāvieni. Suņi uzreiz ierakās dziļi sniegā, mēs turpretim nedrīkstējām pat uguni uzkurt.

Cik gausi šodien saule vilkās uz rietu! Ifgi tā apspī­dēja kalnu virsotnes. Aiz tuvākās kalnu grēdas rēgo­jās saulē mirdzošas klintis, kas ieskāva ieleju. Starp tām smaila kā putna knābis slējās sniega klātā Ērgļu Klints virsotne.

Beidzot kalni iekvēlojās sarkanās rieta ugunīs. Ta­gad tie jau ātri mainīja krāsu, dzisa. Pār tiem bezga­līgā augstumā iedegās pirmā zvaigzne.

Mēs devāmies ceļā.

Gājām pa Tirgoņa pēdām biezā tumsā, gājām klusu, nedzirdami, kā vilki. Pēdas veda mūs pa biezokņa malu. Sniegs čirkstēja zem kājām. Nakts satumsa un tad atkal sāka skaidroties zvaigžņu gaismā. No kalnu aizmugures uzpeldēja šaurs, gandrīz balts mēness sirpis.

Kalnu siena tuvojās, auga, kļuva tumšāka. Šķita, ka pa visu biezokni aizskan mūsu siržu puksti. Es jau sazīmoju pazīstamos klinšu nogāžu apveidus. Mēs tu­vojāmies Brāzmainās Straumes kanjonam. Zvaigznes rādīja pusnakti.

Sniega lauka, kas mirgoja menesnīca, mēs pamanī­jām vairākus tumšus plankumus. Vap-nap-ao nometne!

Karalisko Jātnieku teltis stāvēja nelielā klajā vietā (te bija manāma baltā priekšnieka tālredzība). Taču, par laimi, pie tām varēja piezagties, slēpjoties kanjona šķērsotās klints sienas ēnā.

Pusnakts bija garām. Pār mums nekustīgi karājās zvaigznes. Sals līda man kaulos, acis asaroja, grūti kļuva elpot. Es drebēju, taču tas nebija no sala.

Pie telts parādījās kāda ēna. Mēs izdzirdējām baltās pūces brēcienus. Viens, divi, trīs …

Un es biju domājis, ka būs cīņa!

Nekādas cīņas nebija, nebija vispār nekā tāda, ar ko es varētu kāda priekšā padižoties. Piecus gadus veci uti būtu varējuši izdarīt to, ko izdarījām mēs. Visu taču mūsu vietā jau bija paveicis ugunsūdens gars.

Kad mēs piegājām pie teltīm, Tirgonis mūs gaidīja un smējās. Jā gan, smējās gandrīz pilnā balsī!

Viņš mūs ieveda balto teltī — un mēs vairs nebrīnī­jāmies par viņa nepiesardzību.

Baltie gulēja kā bluķi. Kā nejūtīgi, stulbi bluķi. Tikai viens miegā nez ko iemurkšķējās, kad mēs sējām vi­ņam rokas. Pārējie pat nepakustējās. Un viņi dēvējās par karavīriem, šie ļaudis! Ļaudis, kas nolēmuši nāvei, badam un verdzībai brīvo ševanēzu cilti! Kā es viņus nicināju! Manā sirdī nepalika vietas pat naidam. Viņi bija spēcīgi, vareni un tai pašā reizē tik smieklīgi un vāji. Viņiem bija ieroči, kas sadragāja pat klintis, taču viņi nespēja turēties pretim ugunsūdens garam.

Ar savu viltību viņi bija sagrābuši visu mūsu zemi, bet ieviesuši tādus likumus, pie kuriem cilvēkam, lai paēdinātu savus bērnus, jāgrūž bada nāvē citu bērni. Viņi bija simtkārt bagātāki par sarkano tautām, bet neprata nodrošināt pārticību pašu cilts vecajiem cil­vēkiem. Prata būt drošsirdīgi kā Vap-nap-ao, bet savu drošsirdību lika lietā nevis karavīra cīņā pret karavīru, bet lai mērdētu badā sievietes, sirmgalvjus un bērnus. Prata būt cēli kā Tirgonis, taču savu cēlumu mainīja pret… dzeltenās dzelzs rokassprādzēm.

Kopš tā laika es nemitējos brīnīties par tiem, taču mitējos tos nīst. Es sāku tos nicināt. Pat Tirgoni!

Viņš turpretim bija pavisam zaudējis savaldību. Priecājās par vieglo uzvaru un tai pašā reizē uztrau­cās kā mazs uti, kas apmaldījies rnežā. Viņš zināja, ka Vap-nap-ao atgriezīsies ne agrāk kā pēc mēneša, taču brīžam izturējās tā, it kā liela Karalisko Jātnieku no­daļa jau būtu ielenkusi mūs pie kanjona ieejas. Viņš vienā gabalā iztaujāja Tanto — kādas izskatās un cik sver apsolītās aproces, pārvaicāja, vai mēs turēšot vārdu. Un, tikai kad pat es vairs neatbildēju uz viņa jautājumiem, likās mierā.

Pēc Tanto pavēles es apsargāju gūstekņus. Tirgonis jau naktī bija atradis dinamīta krājumus vienā no tel­tīm un, pārbaudījis kopā ar Tanto saites ap gūstekņu rokām un kājām, devās uz kanjonu.

Man vajadzēja klausīt brāļa pavēlei. Tirgonis bija paņēmis balto ieročus, taču ar visu to viņu priekšlai­cīga atbrīvošanās apdraudētu mūsu iecerēto pasākumu.

Ja man Sāļo Klinšu ielejā kāds būtu teicis, ka es ap­sargāšu četrus sagūstītus Karaliskās Jātnieku nodaļas karavīrus, man tas liktos pilnīgi neticami. Jau cerība uz tādu iespēju darītu mani bezgala lepnu. Taču pat­laban es nejutu prieku, nerunājot nemaz par lep­numu …

Pret rītu sals sāka pielaisties.

Pirms rītausmas netālajos kokos izdzirdēju pirmo vēja pūsmu. Bet, kad uzausa gaisma, ieraudzīju virs kalniem miglas dūmaku un pirmās mākoņu vērpetes, kas vēstīja tuvu sniegputeni.

Baltie nemodās, kaut gan es teltī sakūru uguni. Dūmi, izgājuši pa telts augšējo spraugu, necēlās gaisā. Vējš pieplacināja tos pie zemes, plāja palsām šķiesnām pa klinšu pakāji.

Es atkal izgāju no telts. Saules gaisma kļuva aizvien blāvāka. Kudlaini mākoņi drūzmējās virs biezokņa un ar skubu traucās uz austrumiem.

Es kļuvu aizvien nemierīgāks.

Kanjons joprojām klusēja. Vai Resnais Tirgonis va­rēs izdarīt, ko solījis? Es atcerējos milzīgo akmeņu aizgruvumu, klinšu apraktos karavīrus, Vap-nap-ao at­modināto pērkonu grāvienus, zibeņu asinssārto plaik- snīšanos… Kanjona klusums vēsmoja nedzirdamus draudus.

Teltī atskanēja gārdzošs kliedziens. Pamodušies! Mani ieraudzījuši, viņi uz mirkli apklusa, lai pēc tam saceltu brēku — gluži kā vecas sievas ķīvēdamās. Viņi klaigāja savā valodā, un es nesapratu nekā cita kā vien to, ka viņi neprot saglabāt pašcieņu un, nevērojot manus smieklus, velti rausta savus pinekļus, valstās un kauc aiz bailēm un dusmām kā piesieti, izbadēju­šies suņi.

Bet tad viens no viņiem pārkliedza citus, visi ap­klusa. Viņš turpretim uzrunāja mani ševanēzu valodā, nežēlīgi kropļodams un jaukdams vārdus. Viņš man piesolīja lielu maksu, solījās padarīt mani par virsaiti, dot man savu ieroci un zirgu, apbērt ar dāvanām, ja es viņus atbrīvošu.

Bet es? Es tikai smējos.

Tad viņš sāka draudēt un atkal solīt, un atkal draudēt.

Kad es piegāju tuvāk, viņš aiz bailēm apklusa. Es pārbaudīju siksnas ap viņa rokām, palūkojos aiz nik­numa un satraukuma ieplestajās acīs un nespēju no­valdīties.

— Baltie cilvēki ir kā vecas sievas, — es pateicu un izgāju no telts.

Viņi no jauna ņēmās nez ko kliegt, tad uzreiz ap­klusa. Tāpēc ka piepeši sāka drebēt zeme.

No kanjona izlauzās briesmīgs pērkona grāviens, tad otrs, trešais … Tas aizvēlās pār biezokni, atsitās pret kalnu sienām, atkal atgriezās un pēdīgi, vēja saplosīts, noklusa.

Es metos uz kanjona pusi. Taču nē. Griezos atpakaļ. Gūstekņus nedrīkst atstāt.

Es bezmaz raudāju aiz dusmām. Kas tur iet vaļā? Kas notiek kanjonā? Es biju kā aklais kaujas laikā — nevarīgs un apjucis lielu notikumu vidū. Kas bija at­gadījies kanjonā?

Un tad beidzot es ieraudzīju Tanto. Viņš traucās kā vēja spārniem. Viņa seja staroja laimē kā visskaid­rākā rīta blāzma.

— Sat-Ok! Sat-Ok! — viņš sauca. — Tirgonis atvēra kanjonu! Atvēra kanjonu!

Tā mūsu cilts vēlreiz izglāba savu brīvību un dzī­vību.

To pašu dienu ševanēzi un sivaši atstāja Sāļo Klinšu ieleju. Resnais Tirgonis, saņēmis savu atalgojumu, de­vās uz dienvidiem. Viņu pavadīja karavīri, kuriem va­jadzēja saņemt no viņa atlikušos pārtikas krājumus.

Nākamajā dienā, nevērojot sākušos sniega vētru, visa cilts uzņēma ceļu uz ziemeļiem, uz Melnajiem eze­riem. Tur mums vajadzēja satikties ar nodaļu, kas bija devusies Tirgonim līdzi uz Lāčezeru.

Gūstekņiem atņēmām ieročus un slēpes, lai viņi ne­varētu nākt mums pa pēdām. Ēdamo mēs viņiem at­stājām. Mēs negribējām, ka viņi nomirst badā. Bada nāve ir pārāk briesmīga, lai tai nolemtu pat ļaunus un nelietīgus cilvēkus.

Pari upei aizskan dziesma,

Meži saplaukst baltos ziedos,

Upes meldros gāgā zosis,

Ērglis cejas pretī saulei.

Maini kažoku, brāl mokve:

Dienvidvēji silti vējo.