Sāļo klinšu zeme

II

— Pagaidi šeit, — sacīja Ovasess, kad mēs apstā­jāmies pie nelielas ar ādām segtas tipi.

Tā atgādināja teltis mūsu apmetnē pie ezera, tikai tai bija mazāk rotājumu un zīmējumu. Tā bija Jauno Vilku mītnes telts.

Es iegāju iekšā. Silti un mājīgi. Klēpjiem vilkādu sa­klāts gar sienma]iem gulēšanai. Es apsēdos uz tām. Ovasess aizgāja, bija kluss, tikai iztālēm atlidoja bie­zokņa liegā šalkoņa un suņu rejas.

Es gaidīju brāli. Es vēl nekad nebiju viņu redzējis, viņš taču bija atnācis uz Jauno Vilku nometni četrus gadus pirms manas dzimšanas. Tiesa, māte bieži pie­minēja Tanto, stāstīja par viņu, kad mēs bijām vieni. Tolaik es sapņoju, ka viņa kādreiz arī par mani stāstīs ar tādu pašu mirdzumu acīs, ar tādu pašu lepnumu un prieku. Un kaut gan es nekā nezināju par to, kā mans brālis medī, kā viņš dabūjis vārdu, taču biju pārlieci­nāts, ka viņš ir visdrosmīgākais, visveiklākais no Jau­najiem Vilkiem.

Es gaidīju ilgi. Zvaigznes, jādomā, jau rādīja pus­nakti.

Brālis bija pienācis tik klusiem soļiem, ka es nepa­manīju, kad viņš nostājās pie tipi ieejas.

Tikai kad viņš ienāca gaismas lokā, ko meta jau dziestošā ugunskura liesmas, es pirmoreiz ieraudzīju brāli tādu, kāds viņš vēl šodien glabājas manā atmiņā.

Viņš bija stalts un skaists. Viņš bija ģērbies vilkādu jakā, gar apakšmalu nošūtā raibām zīlītēm, zvērādu biksēs, kājās paīsi mokasīni. Ar taukiem ieziestie mati spīdēja uguns gaismā kā nule no ūdens izniruša roņa kažoks.

Tad lūk, kāds ir mans vecākais brālis! Sirds man dauzījās, es klusēdams gaidīju, kad viņš sāks runāt pirmais. Taču viņš nekustīgi stāvēja pie ugunskura un klusēdams lūkojās manī. Es bikli ar rokas mājienu no­rādīju viņam uz vietu pie uguns, viņš tāpat klusēdams apsēdās, acu no manis nenovērsdams.

Diezgan manī noskatījies, viņš pieskārās ar roku man pie krūtīm un sacīja:

— Tu esi uti, manas mātes dēls, mans brālis?

— Jā.

Viņš piesvieda ugunī dažus zariņus un jautāja maz­liet klusāk:

— Kā klājas mātei?

Es gribēju būt nobriedis un nesatricināms karavīrs, gribēju saglabāt mieru, vienaldzīgu skatienu, vienal­dzīgu seju. Bet es taču tikai vakar biju atvadījies no mātes, vēl vakar biju dzirdējis viņas balsi — un acis man pildījās asarām. Aizgriezies no uguns, es sāku runāt par māti, par to, ko viņa man bija stāstījusi par brāli, kā bija no manis atvadījusies, kā viņa izskatās, vai ir priecīga, kādas dziesmas dzied, cik viņai zilas acis un gaiši mati. Es baidījos: mana balss nodos, ka esmu vēl mazs puisēns, kuram ir grūti bez mātes, un es steidzos izteikt vārdus, ko viņa tik daudz reižu bija atkārtojusi:

— Tu dzīvo viņas sirdī. Viņa vienmēr domā par tevi.

Es neredzēju Tanto seju: ugunskurs atkal bija pa- dzisis. Brālis nekā neatbildēja. Pēc brītiņa viņš pa­stiepa roku virs uguns, un mazas, sarkanas liesmu mēlītes sāka vīties starp viņa pirkstiem, laizīdamas delnu. Viņš lēnām atvilka roku, atmeta matus no pie­res un ierunājās:

— Uti, mēs abi esam vienas asins. Tu esi mans brālis un patlaban sper pirmos sojus uz vīru takas. Arī es biju uti, kad Ovasess mani atveda šurp. Bet ir pa­gājis daudz Lielo Sauļu no tā laika, kad mani pēdējo reizi uzrunāja uti vārdā. Tagad man ir vārds.

— Es zinu. Tevi sauc par Tanto — Dzelzs Aci.

— Jā! — Tanto svarīgi atmeta galvu. — Tā mani sauc, tāpēc ka nevienam vēl nav izdevies paglābties no manas bultas. Manas bultas ir nāves bultas. Bie­zoknis man ir tas, kas tev vēl vakar bija mūsu mātes tipi. Pirms es atnācu šurp, es, tāpat kā tu, nekā nezi­nāju. Nezināju pat, ka ir labi un ļauni vēji, kas var at­dzīt un aizdzīt medījumu, izdzēst tā pēdas un to laikus brīdināt no mednieka. Bet tagad vējš ir mans draugs, un es priecājos, ka pūš kej-vej-kejens — ziemeļrietumu medību vējš. Es protu ar bērza tāšu tauri pievilināt alni, kad alnis atsaucas savas asins balsij .,.

Es klausījos visā, ko runāja vecākais brālis, un cen­tos iegaumēt katru vārdu. Es spēru pirmo soli uz vīru takas. Mans vecākais brālis runāja ar mani kā līdzīgs ar līdzīgu, uzlicis roku man uz pleca. Uguns pamazām dzisa, brāļa balss kļuva klusāka, un es nezināju, vai tas viss ir patiesība vai arī es redzu sapni savas mātes teltī ezera malā.

Es sarāvos. Zvērāda pie tipi ieejas negaidot sakus­tējās, un es ieraudzīju Taugas galvu. Lielais suns, suns — draugs, ar vienu lēcienu metās man pie kājām. Brālis iesmējās.

— Sameklējis. Redzams, baiļojas tevis dēļ. Vai tu viņam teici, ka baidies no ceļojuma uz Vilku mitekli?

Arī es smējos. Brālis nezobojās par mani. Viņa smiekli bija tikpat labsirdīgi un jautri kā Taugas prieks. Es biju laimīgs, laimīgs par to, ka neesmu šeit viens, ka man līdzās ir brālis, ka Tauga, labais, vecais, gud­rais suns ir mani atradis.

Ātri, ļoti ātri rit dienas Jauno Vilku nometnē. Grūti notvert mirkli, kad no zariem krīt pūkainā sniega ce­pure, ko notrauc pirmais pavasara vējš, kad piebriest pirmais pavasara pumpurs un kad tas plīst, lai pavērtu ziedu.

Laiks pagāja vingrinājumos, gājienos uz biezokni, medībās. Un, kā gadu ritumā bizona ādu apklāj zīmē­jumi, kas attēlo cilts vēsturi, tāpat auga mūsu pieredze. Katrs pārgājiens, katra medību taka mācīja kaut ko jaunu, atsedza mūsu muļķību vai darīja mūs gudrākus.

Mūsu bija daudz, tādu kā es, kas tikko paņemti no mātes tipi. Taču ikviens sapņoja būt pieaudzis vīrietis

un slavens karotājs, ikviens gribēja citus rīkot, tāpēc centās parādīt, ka ir gudrāks, stiprāks un veiklāks par pārējiem. Vairāk par visiem es iemīlēju kādu Pūces ģints zēnu, kas bija mazliet vecāks par mani. Es viņu saucu par Kuku-kuru-too — Lēkājošo Pūci, tāpēc ka viņš lēca tālāk un augstāk par mums visiem.

Mēs kļuvām par īstiem draugiem, taču mūsu drau­dzība sākās diezgan dīvaini.

Kad es pirmoreiz ierados nometnē, Pūce jau bija pašu jaunāko Vilku barvedis. Slaids, ar garām, spēcīgām kā­jām, viņš bija stiprāks un izturīgāks par daudziem ci­tiem. Nekad neapcirptie mati apņēma viņa galvu kā kupls vainags, un reizēm bija grūti pamanīt skadro acu skatienu zem melnās šķiesnas.

Nākamajā dienā pēc ierašanās, meklēdams brāli, es, gaismai austot, izgāju pie Lielā Ugunskura vietas, ku­rai visapkārt slējās nometnes teltis. Tur es sastapu vai­rākus zēnus. Ne vārda neteikusi, viņi aši ielenca mani un ņēmās aplūkot manu galvu. Es nesapratu, ko tas no­zīmē, un, juzdams, ka visi zēni neatlaidīgi skatās uz maniem matiem, stāvēju klusēdams, nikns un satraukts. No visām pusēm nāca klāt aizvien jauni uti ar stopiem rokās. Pēdīgi visgarākais no viņiem — tas arī bija Lē­kājošā Pūce — panācās uz priekšu un sacīja spalgā, smalkā balsī:

— Uti, nomazgā krāsu no saviem matiem. Tu izska­ties pēc veča. Ja gribi palikt pie mums, taviem matiem jābūt tādiem pašiem kā mūsējie. — Un viņš pārvilka ar roku pār saviem melnajiem matiem, kas spīdēja no lāča taukiem.

Līdz šim mani gaišie mati nevienam mūsu mītnē ne­bija radījuši izbrīnu. Visi zināja, ka mana māte ir sveš-

zemniece, ka viņa nav no indiāņu cilts. Lēkājošā Pūce un citi puikas domāja, ka es esmu nokrāsojis matus, lai izskatītos līdzigs veciem, pieredzējušiem karavīriem, ku­riem mati ar gadiem iegūst bērza tāss krāsu. Taču es nolēmu nekā nepaskaidrot. Zēnu nicīgās zobgalības iz­raisīja manī dusmas. Skatīdamies acīs Lēkājošajai Pū­cei, es teicu:

— Ja gribi, mazgā pats savus matus, es savējos ne­mazgāšu.

— Nemazgāsi?

— Nē.

Un tad pec Lēkājošās Pūces mājienā zeni klupa man virsū. Es rāvos ārā, gaiņājos, pat kodu, lūkodams at­brīvoties. Taču desmitiem roku mani sagrāba un vilka uz pusaizsalušo upīti. Es nekā nevarēju izdarīt. Viens redzējiens, kad mana galva jau bija ūdenī un Lēkājošā Pūce līdz ar citiem zēniem ņēmās to skrāpēt un berzt ar smiltīm. Es rīstījos ūdenī, no sāpēm un dusmām acis man bija asaru pilnas.

Beidzot mani palaida vaļā.

Saskrambāta ada dega ka ugunī, no pārsistās pieres tecēja asinis. Sajaukdamās ar ūdeni, tās uz vietas sa­sala. Tikai tagad es sajutu aukstumu. Mana jaka karā­jās lēveriem, atsegdama saskrāpētās krūtis un rokas, es biju caur un cauri slapjš. Paskatījos uz zēniem, kas stāvēja apkārt, un, kaut gan mani smacēja niknums, man piepeši gribējās smieties — tāda vilšanās bija la­sāma viņu sejās. Viņi saprata, ka es neesmu matus krāsojis.

Taču dusmas bija stiprākas par vēlēšanos smieties. Un sāpes vēl vairāk tās uzkurināja. Es nevarēju piedot varmācību pret sevi, ja gribēju saglabāt savu cieņu.

Viņi bija nodarījuši man pāri, un tagad vienam no vi­ņiem vajadzēja par to samaksāt — tam, kura dēļ tas viss bija noticis. Jo vairāk tāpēc, ka Lēkājošā Pūce stā­vēja taisni man priekšā un viņa samulsušais izskats un bezgala izbrīnījušās acis mani vēl vairāk kaitināja. Dūres sažņaudzis, taču mierīgā balsī es viņam teicu:

— Uti no Pūces ģints! Tu mani apvainoji, neticēdams maniem vārdiem. Lai tavas ausis labi klausās, ko tev teiks Cēlā Ērgļa dēls.

Viņš pacēla roku par zīmi, ka uzmanīgi klausās.

— Šo Jauno Vilku klātbūtnē, — es turpināju, — es cīkstēšos ar tevi. Ja es tevi uzveikšu, tu man atvai­nosies.

Viņš vēlreiz pacēla roku par zīmi, ka ir ar mieru.

Kāds no zēniem aizskrēja pēc lāča taukiem, bet mēs izģērbāmies līdz jostasvietai, gatavodamies cīņai. Sals bija tāds, ka pie katra soļa atskanēja krakšķis, it kā mēs staigātu pa sausiem žagariem. Es vēl nebiju atsilis pēc piespiedu peldes un biju pārliecināts, ka manas asi­nis sasalušas ledū. Mirkļi vilkās bezgalīgi kā ziemas nakts pārgājiena laikā.

Beidzot es sastingušām plaukstām ierīvēju ar taukiem krūtis un rokas. To pašu darīja arī mans pretinieks, tik­pat neveikli kā es. Redzams, sals arī viņu nesaudzēja.

Uznākušajā klusumā mēs sākām mest līkumus viens pret otru. Pirmais sita Lēkājošā Pūce, viņš nebija lāgā aprēķinājis lēcienu, paslīdēja un klupdams nogāza mani no kājām. Mēs abi ievēlāmies kupenā. Grūti pateikt,

kurš no mums ņēma virsroku. Lēkājošā Pūce, protams, bija lielāks un stiprāks, taču viņš cīkstējās, apzināda­mies savu vainu, bet man niknums deva spēku.

Un tomēr iestājās brīdis, kad es sāku padoties. Mana sakāve likās nenovēršama, bet tad es piepeši jutu, ka mani kāds atrauj no pretinieka un paceļ gaisā. Un tad mēs abi atradāmies Ovasesam padusēs.

Drīz vien es jau sēdēju teltī uz zvērādām un klusītēm berzēju plecus. To pašu darīja arī Lēkājošā Pūce, sēdē­dams man iepretim. Mēs raudzījāmies viens otrā caur pieri kā nesenie ienaidnieki, taču jau bez niknuma, bet drīzāk gan ar līdzjūtības atēnu, jo tiklab uz manas, kā arī uz viņa muguras skaidri iezīmējās Ovasesa siksnas pēdas.

Es pirmais pārtraucu klusumu:

— Varu tev pateikt, ka tur, pie upītes, es jau domāju, ka aiz aukstuma neizturēšu, un gribēju padoties.

Pūce vērīgi manī palūkojās. Es runāju mierīgi, bez dusmām.

Viņš piecēlās un pienāca man klāt.

— Un es arī, — viņš bikli atbildēja, sniegdams man roku.

No tā laika sākās mūsu draudzība.

Pa tipi spraugu var redzēt sārtojamies debesis virs egļu galotnēm. Ir jau pienācis Plaukstošo Pumpuru mē­nesis. Laiks celties: ap saules lēktu var nomedīt vairāk nekā pa visu pārējo dienu.

Tāpēc es veicīgi uzlēcu kājās un skrēju uz upīti.

Naktī mani mocīja Nanabuns — Sapņu gars: es gu­lēju saistīts alā, un man virsū, ilkņus atņirdzis, rēkdams nāca melnais lācis, un no viņa rīkles šāvās uguns lies­mas. Tas bija ļoli ļauns sapnis. Jau vakarā man dega visas miesas un sāpēja galva. Ovasess sacīja, ka man būšot iekodusi maza mušiņa keovakesa — tās dzēlums radot drudzi un ļaunus sapņus.

Pašlaik es skrēju uz upīti tāpat kā ik rītus, taču ju­tos vēl vārgs. Kājas ļima, it kā zeme būtu klāta mīk­stām meža zosu dūnām. Galva bija tukša un sapampusi, šķita, ka tanī skalojas smags ūdens. Bet mans ķermenis pa nakti bija novecojis par daudzām Lielajām Saulēm. Man vajadzēja tikt vaļā no nespēka, iekām devos bie­zoknī. Vislabākais līdzeklis pret nespēku ir — izpeldē­ties dzestrā upē.

Es ielēcu ūdenī. Miesu durstīja tūkstošiem asu ada­tiņu. Upīte Plaukstošo Pumpuru mēnesī vēl nes daudz ziemas ledus.

Ziedošu pļavu un zaļojoša biezokņa siltums pagaidām vēl nav atkļuvis līdz šejienei. Pat alnis peldēdams vēl nedodas platajā straumē, bet turas tuvāk pie krasta.

Manas rokas rāmi šķeļ rīta svaiguma skarto upes līmeni, ūdens spirdzina man seju, vēsina pieri. Ar katru kustību es kļūstu veselāks un stiprāks. Atceļš uz tipi ir jau gluds un ciets. Tauga, kas tek man pakaļ, smilkst, smilkst mazliet žēli: es, sak, par daudz ātri skrienot. Viņš atkal bija noblandījies pa mežu, sāni viņam iekri­tuši, biezā nokūlājusī spalva pievēlusies ar pērnajām skujām. Viņa nakts medības laikam nebija visai pade­vušās, un pašlaik viņam nav nekādas patikas ar mani skrieties.

Kad pirmie uzlecošās saules stari laužas cauri egļu galotnēm, mēs, bruņojušies ar nažiem un stopiem, doda­mies biezoknī. Aiz CJvasesa garā, mazliet sakumpušā stāva iet četri zēni — Lēkājošā Pūce un, atskaitot mani, vēl divi uti bez vārda. Es starp viņiem esmu pats mazā­kais un eju pēdējais. Mums ir krietni ko pastaipīt kājas, lai spertu Ovasesa pēdās. Mums taču jāiet kā īstiem karavīriem un jāatstāj uz takām tikai vienas pēdas.

Mēs iznācām plašā klajumā, ko no trim pusēm ieskāva upes līkums. No biezokņa to norobežoja ar krū­miem apaugušas klintis. Šeit Ovasess apstājās.

— Paskatieties uz šo klinti, — viņš sacīja. — Kad to apspīdēs saule, jums jābūt klajumā. Bet tagad ejiet medībās biezoknī viņpus upes.

Protams, mēs skrējām divatā ar Lēkājošo Pūci. Mēs nolēmām pārpeldēt uz viņu krastu tai vietā, kur upe met spēju līkumu. Tā bija pati šaurākā vieta. Apģērbu mēs apņēmām ar siksnu un uzsējām virs galvas, stopus un bultu makus pakārām uz muguras. Pūce sataisījās pirmais un ielēca no krasta ūdenī. Straume viņu sa­tvēra, un viņš pazuda aiz līkuma. Es viņam sekoju.

Šoreiz es aukstuma nejutu. Visu savu uzmanību pie­vērsu tam, lai nesamērcētu apģērbu un neļautu straumei aiznest mani pārāk tālu uz leju. Straume bija spēcīga. Ūdens krākdams šķīda pret klintīm, kas rēgojās ārā no tā, un kūla biezas, baltas putas. Vajadzēja peldēt pie­sardzīgi, lai neuzdurtos akmeņiem. Neveikli uzsietais apģērbs aizvien vairāk traucēja, un straume nesa mani lejup. Turklāt es vēl biju diezgan vājš, un straume būtu mani aiznesusi tālu lejā, ja Lēkājošā Pūce nepasniedzis man no krasta garu zaru. Bet te arī mūsu ceļiem vaja­dzēja šķirties. Medīt mums bija pavēlēts katram uz savu roku.

Noteiktajā vietā es ierados pirmais, bet tukšām ro­kām. Jutos diezgan nedroši, taču, ieraudzījis divus pā­rējos uti, mazliet nomierinājos. Tiem nebija veicies labāk kā man. Bultu skaits viņu makos nebija gājis ma­zumā. Nav viegli nepieredzējušam uti tikt zvēram klāt. Nana-bošo — Dzīvnieku gars saziņā ar augšējo vēju bieži pagūst brīdināt briedi no mednieka, iekām iesvel­pjas stopa stiegra.

Ovasess nekustīgi sēdēja uz klints, vērodams tās pa­kāji. Mēs sasēdāmies apkārt, nepārtraukdami klusumu.

— Skatieties vērīgi! — Ovasess beidzot ierunājās.

Mēs paraudzījāmies turp, kur norādīja viņa roka, un

ieraudzījām uz pretējā krasta Lēkājošo Pūci. Viņš nāca salīcis un kaut ko nesa uz pleciem.

— Skatieties uzmanīgi, uti, — Ovasess atkārtoja, — jūsu brālis ir nošāvis kalnu kazu. Ir vajadzīgas skad- ras acis un garas kājas, lai pakārtu kazas galvaskausu savā tipi.

Pēc Ovasesa mājiena mēs pielēcām kājās un jozām uz upi, pa ceļam nomēzdami apģērbu. Pēc maza brīža mēs jau palīdzējām Pūcei tikt pāri upei ar visu viņa medījumu — skaistu, lielu kazu. Tai bija ne mazāk par diviem gadiem. Tās kreisajos sānos pret sirdi bija re­dzamas divu bultu brūces, tik tuvu viena pie otras, ka varēja domāt — no stopa šāvis veikls un pieredzējis mednieks. Lēkājošā Pūce izskatījās nopietns un vienal­dzīgs. Tikpat nopietns un vienaldzīgs kā Ovasess, kas viņu pat nepaslavēja ne ar vienu vienīgu vārdu. Taču acis manam draugam spīdēja. Viņš jutās lepns. Pat mēs trīs, kaut gan mums nebija veicies, arī bijām lepni.

Saule jau bija nolaidusies sava gājuma otrajā pusē, kad mēs tuvojāmies nometnei. Šoreiz pa priekšu gāja Pūce, nesdams uz pleciem savu medījumu.

Tā bija viņa pirmā nomedītā kaza, un sena paraža prasa, lai zēns, kas pirmoreiz nošāvis kazu, pats to at­nes uz nometni, pats to izķidā un uzaicina draugus uz vakara dzīrēm.

Atgriezušies no medībām, mēs sapulcējāmies klaju- miņā netālu no nometnes. Kad visi bija sanākuši, atjāja Ovasess, un viņam nopakaļ skrēja neapseglots mus­tangs. Ikvienam Jaunajam Vilkam ir jāprot jāt un lie­tot ieroci tikpat brīvi, kā viņš elpo, runā, staigā un ēd. Tā nav viegla māka, taču tai jākļūst mums tikpat dabis­kai un pierastai kā elpa un runa. Man tā padodas grūti, jo nav vēl sadzijis gurns pēc pirmā kritiena no zirga un tirpst rokas, sapūlētas vakar, vingrinoties tomahauka sviešanā.

Pēc Ovasesa mājiena es lecu mustangam mugurā. Ta­gad man jāauļo tā, lai Ovasess mani nepanāk. Es zinu: ja viņš mani panāks, es dabūšu pa muguru ne vienu vien bliezienu ar siksnu. Un roka Ovasesam ir smaga. Taču, ja man laimēsies apjāt visapkārt laukumam, ne­saņemot neviena sitiena, es pārbaudījumu būšu izturējis.

Pieskrējis zirgam klāt, es ķēros pie siksnas, ar ko tas apjozts, un piekļaujos pie izstieptā kakla.

Es drāžos taisni uz priekšu, zirgs pats apmet līkumu ap retajiem laukuma kokiem. Aiz muguras skan Ova­sesa zirga kāju dipoņa. Atskatos. Atstatums starp mums ir pavisam tikai divu zirgu garuma. Ovasess jau atvē­zējas ar siksnu. Es jūtu — vēl mirklis, un man neizdo­sies izbēgt no svelošas atmaksas par slikto jāšanu. Es vēl ciešāk pieploku savam mustangam pie kakla un ar papēžiem dauzu viņam pa ribām. Puse no ceļa ir jau aiz muguras. Ovasess palicis mazliet iepakaļ, bet drīz „vien sāk bīstami, visai bīstami tuvoties. Jūtu viņa zirga spēcīgo elpu jau taisni pie auss, bet līdz zēnu baram, kas stāv laukuma malā, vēl atlicis vesels bultas lido­jums.

Es jau dzirdu virs sevis spalgo siksnas svilpienu, bet tad man izdodas tā paraut zirgu aiz krēpēm, ka tas palec sāņus, un es, turēdamies pie ādas apjožas, no- šļūcu mustangam zem vēdera. Ovasesa zirgs ieskrējienā aizauļo man garām.

Iekām Ovasess zirgu apgrieza, es jau biju pie zēniem. Pirmo reizi biju uzvarējis.

Pēc jāšanas sākas veiklības pārbaude ieroču lieto­šanā. Rau, Lēkājošā Pūce lēkšiem traucas uz koku, uz kura uzzīmēts aplis cilvēka galvas lielumā. Vējš apvēdī mana drauga seju, atsviež no augstās pieres sīkās bi- zītēs sapītos matus. Viņa acis ieurbušās aplī. Paceltā rokā viņš tur nazi. Kokam garām joņodams, Pūce sa­slienas un ar strauju kustību sviež nazi mērķī. Spalvas, kas rotā naža spalu, klusi nošvīkst, naža asmens bez skaņas iecērtas mizā. Pūce atskatās, un viņa seja sa­tumst: nazis iecirties ārpus apļa. Ovasess izrauj nazi un sniedz to citam zēnam. Es nezinu, vai man skumt par drauga neveiksmi vai lepoties ar to, ka vienīgi es šodien esmu pratis trīs reizes trāpīt taisni mērķī.

Kad atgriežamies nometnē, mūsu ēnas ir garas kā augstie dižskābarži, bet biezoknis norimis vakara klu­sumā. Mēs esam piekusuši, taču līksmi. Roka sāp no vingrinājumiem ar nazi un tomahauku, kājas trīc no zirga skubināšanas. Un, kaut arī dažiem no mums pēc jājiena pleci ir siksnas sasvītroti un kaut arī tikai man izdevies trīsreiz trāpīt ar nazi mērķī, mēs zinām, ka Ovasess ar saviem skolēniem ir mierā. Viņam tagad vajadzīga daudz lielāka piepūle, lai panāktu kādu no mums jāšanas laikā, nekā pirms trim mēnešiem. Un ne­viens pat no viņa visjaunākajiem audzēkņiem neaiz­svieda nazi kokam garām, ar nazi un tomahauku «ne- cirta caurumu» izbiedētā, tukšā gaisā.

Šodien Ovasess pirmo reizi pēc ilgāka laika nebāra nevienu no mums, bet viņam tas ir tas pats, kas liela uzslava.

Kad debesis rietumos satumst un mēness spīd ar pilnu gaismu, mēs sēžamies ap ugunskuru. Virs uguns­kura saltos dūmos kūpinās aļņa un stores gaļa. Lēkā­jošā Pūce sniedz Ovasesam nomedītās kazas sirdi, un skolotājs dala to četrās daļās un saka mums:

— Ēdiet, zēni, baltās kazas sirdi un lūdziet tās garu, lai nedusmojas uz jums. Vēlu, lai jūs, kad kļūsiet kara­vīri, jo bieži ēstu lāču sirdis un lai viņu galvaskausi greznotu jūsu teltis.

Debesis ir augstas, dūmu smarža sīva, un kazas sirds ir lielākais gardums. Mūsu dzīres ir vislīksmākās dzī­res daudzu mēnešu laikā, kaut arī mēs sēžam ap uguns­kuru nerunīgi un cienīgi. Ikviens ,no mums ielūkojas nākamībā un redz sevi kā lielu mednieku, par kura va­roņdarbiem dziedās dziesmas pie ugunskuriem. Ovasess klusē, klusējam arī mēs.

Bet es savā dvēselē dziedu dziesmu par to, ka būšu kādreiz tāds kā Nepernuss un seja man būs tikpat skarba un lāča nagu iezīmēta. Tāpat kā Nepernuss, es metīšos cīņā ar pelēko lāci un iziešu no tās kā uzvarē­tājs. Tā būs lieliska cīņa. Man pretī nostāsies liels pelē­kais lācis, nikns, ar vareniem ilkņiem un nagiem, bet man būs mans drosmīgums un mans nazis. Naža as­mens ir vājāks par kuru katru lāča nagu. Naža asmeni var nolauzt pat pret koka zariņu, bet lācis ar saviem nagiem var saārdīt pat klinti. Taču es viņu uzveikšu un likšu savu kāju viņam uz skausta. Es ņemšu sev viņa vārdu un nebūšu vairs uti — zēns bez vārda, bet Pelēkais Lācis, Garais Ilknis vai Asais Nags.

Kā es ilgojos noguldīt teltī gurdenās miesas

Un kaut vienu vienīgu nakti mierā mist!

Vediet, ai kājas, aizvediet mani uz telti,

Kur Nanabuns atnāks pie manis — saldais Sapņu gars.

Aizsegu ieejai paver un atdusēt teltī

Aicini mani, mans mīļotais brāli.