Sāļo klinšu zeme

VII

Mēs jau otru dienu steidzīgā solī gājām caur bie­zokni, tikai retumis apstādamies ieturēt azaidu. Bet nakts atdusa, kaut arī sākās vēlā naktī, beidzās jau ilgi pirms gaismas svīdas. Rītos mēs aizvien skaidrāk sadzirdējām no visām malām plūstam tālas tamburlnu skaņas, kas pulcināja kopā mūsu cilts ģintis Brāzmai­nās Straumes ielejā. Mēs nebijām vairs tālu no šās ielejas.

Izgājuši no meža, mēs ieraudzījām klinšainas kalnu atradzes. Lielas klintis nokarājās zemu, stiepdamas mums pretim pelēkas akmens dūres. Taciņa sāka vīties augšup platiem līčločiem, un pēdīgi ap dienasvidu, kad saule jau sāpīgi cepināja piepūlētos plecus un žilbināja acis, mūsu priekšā pavērās šaura klinšainas aizas rīkle. Šeit sākās kanjons, kas veda uz Brāzmaino Straumi.

Izskatījās, ka nez kāds milzis-karavīrs šai vietā ar tomahauku pārcirtis klinti pušu un radusies dziļa, tumša plaisa. Mēs iegājām tanī kā Ēnu valstī. Akmens sienas gar malām kļuva aizvien augstākas un augstā­kas. Sākumā tās bija mūsu augumā, tad — ka pieau­dzis karavīrs, bet pēc dažiem simtiem soļu pacēlās tik augstu, ka virs tām vairs bija redzama tikai šaura de­bess svītra. Šeit valdīja aukstums un tumsa, no sie­nām tecēja lejup ūdens un krājās mazā ezeriņā. Beidzot starp divām klinšu sienām pavīdēja ielejas gaisma. Ieleja bija kādu pusjūdzi plata. Pa vidu tai tecēja upīte, ar saviem ūdeņiem veldzēdama leknas pļavas. Ieleja stiepās no ziemeļiem uz dienvidiem, un klintīs, kas to ieskāva, šķiet, nebija ne plaisiņas. Tikai taisni mums pretim, viņā upes krastā, no platas spraugas lau­zās ārā liela gaismas straume. Tur bija ceļš uz ieleju, kurā vajadzēja sapulcēties visām mūsu cilts ģintīm.

Brasls bija mazliet pa upi uz augšu. Šai gadalaikā ūdens sniedzās zirgam līdz pavēderei. Mēs pārbridām pār upīti bez pūlēm un nonācām milzīgi lielā pļavā. Tad iegriezāmies citā kanjonā. Straume pa labi un siena pa kreisi joprojām traucās uz dienvidiem. Tikai pēc stundas gājiena mēs nonācām tādā vietā, kur kan­jons pagriezās uz austrumiem, bet klinšu siena krei­sajā pusē pēkšņi aptrūka, izveidodama asu leņķi ar otru, kura stiepās uz ziemeļiem.

Mēs apstājāmies klajuma malā. Aiz tā sākās mežs ar tik bieziem zaru vainagiem, ka koku pakājē valdīja mūžīga tumsa.

Šai klajumā, netālu no meža, atradās ševanēzu cilts galvenā nometne.

Nākamās dienas vakarā ieradās karavīri tēva va­dībā. Tā kā Karaliskie Jātnieki vēl nebija uzsākuši kara gaitu, tēvs ar karavīriem, atstājuši Jauno Vilku

nometni, bija metuši lielu līkumu galvenajai apmetnei pretējā virzienā. Viņi gribēja aizvest vajātājus, cik iespējams, tālu no galvenās nometnes. Un tikai vakar vakarā, neatstādami aiz sevis pēdu, bija pagriezušies uz mūsu pusi, lai sapulcinātu vairāk karavīru un vai nu ielaistos kaujā, vai arī mēnešiem ilgi vadātu ienaid­niekus pa aplamām pēdām.

Virsaiti un karavīrus šoreiz neapsveica ne ar līk­smām dziesmām, ne ar dejām. Visi turējās savrup — atsevišķā barā karavīri, jau izkrāsojušies kara krāsām, atsevišķi sievietes un bērni, sapulcējušies pie nastu ne­sējiem zirgiem, atsevišķi mēs, Jaunie Vilki. Ovasess vēl neļāva mums tikties ar mūsu mātēm. Visa nometne klusēja. Satītas bija košās sieviešu teltis, pat mazie bērni rotaļājās klusēdami.

Drīz pēc tēva un karavīru atgriešanās norā pie no­metnes iznāca Rūgtā Oga un no krāsainām smiltīm uzkaisīja zemē balto cilvēku atveidus, apklādams tos ar šamaņu zīmēm un savienodams savā starpā ar Vap-nap-ao — Baltās Čūskas zīmi.

Visi ševanēzi sastājās ap viņu blīvā lokā. Pirmajās rin­dās stāvēja kara dejām iz­krāsojušies karavīri. Viņiem aiz muguras drūzmējās jau­nieši, sievietes — daudzas saraudātām acīm, — mazi bērni un nevarīgi veci vīri.

Kad no karavīru loka iz­nāca mans tēvs, Rūgtā Oga pilnīgā klusumā, drīz ieklieg­damies kā ērglis, drīz iešņāk- damies kā čūska, sāka dejot ap krāsaino smilšu figūrām. Tādu deju es vēl nekad ne­biju redzējis. Burvis te pa­slēpās, te ar caunas lēcienu metās uz priekšu. Sākumā viņš trīsreiz apgāja figūrām apkārt, tad klupa tam virsū, drudžainam kustībām norausa smiltis un ar riek­šavām izsvaidīja tās uz visām pusēm. Tad viņš uz­runāja tēvu smalkā, svešā, gandrīz vai sievietes balsī:

— Ved karavīrus pret baltajiem. Lai sāk cīņu. Mūsu tēvu gari un mūsu sentēvu gari saka man, ka viņi pa­līdzēs jums uzvarēt.

Taču mans tēvs klusēja. Es labi redzēju viņa seju, un man šķita, kaut gan pēc Rūgtās Ogas vārdiem vi­ņam ne plaksti nenodrebēja, ka viņa acis iekvēlojās briesmīga niknumā.

Rūgtā Oga vēlreiz paspēra soli uz tēva pusi un atkal ņēmās atkārtot:

— Ved savus karavīrus pret baltajiem … Mūsu tēvu gari un mūsu sentēvu gari …

Un tad notika tas, ko neviens nebūtu varējis iedo­māties.

Tēvs pacēla roku un pārtrauca burvi. Tas vēl nekad nebija piedzīvots. Kāpēc tēvs tā darīja un darīja taisni tad, kad ar burvja muti gari aicināja sākt cīņu un so­līja uzvaru? Diez vai kāds to saprata. Karavīru rinda nemierīgi sakustējās.

Bet tēvs teica:

— Nē, Rūgtā Oga, tu nesūti mūs pretim uzvarai. Karavīru padome nolēma citādi. Mēs neiziesim atklātā kaujā. Nevis gari mums palīdzēs, bet mūsu pašu roku spēks un lapsas viltība. — Te man izklausījās, ka tēva balsī ietrīsojas jautrāka skaņa. — Bet, ja gribi nakt turp, kur mūs gaida cīņas briesmas, tu iepriecināsi mūsu sirdis: tavas rokas mums noderēs tāpat kā tavas burvības un sarunas ar gariem.

Man kļuva bail. Šķiet, apstulba arī citi, jo uznāku­šajā klusumā nebija dzirdama pat cilvēku elpa. Pirmo reizi galvenais cilts virsaitis nostājās pret to, ko ar burvja muti vēstīja gari. Bet Rūgtā Oga — pavēlnieks pār dzīvību un nāvi — taču varēja vienīgi ar savam domām, ar vienu rokas mājienu uzsūtīt viņam zibens spērienu. Acīm redzot, lielas bija tēva dusmas par to, ka gari ar burvja muti runājuši citādi, nekā bija nolē­musi karavī ru pa dome. Viņi nostājās viens pret otru — tēvs un šamanis, klusuciešot raudzīdamies viens otram acīs.

Manas bailes pārgāja dusmās — kuru katru brīdi es biju gatavs mesties tēvam palīgā, pat pret gariem un zibeņiem. Man taču jau bija vārds!

Taču Rūgtā Oga piekāpās tēva gribai. Viņš pacēla roku un sacīja:

— Tev ir lapsas viltība, pūces gudrība un lāča spēks. Lai notiek tā, virsaiti, kā tu pavēlēsi.

Tēvs vīpsnādams nolieca galvu. Patlaban, kara laikā, karavīru padome un viņš lēma par visu. Vīru balss paš­laik bija spēcīgāka nekā garu balss, un gudrībā viņi garus pārspēja.

Rūgtā Oga lēnām atkāpās ārpus karavīru loka.

Tad pēc tēva mājiena tika aizdedzināts Lielais Ugunskurs. Spožas liesmas spēji uzvijās augšup un ap­gaismoja līdz vidum kailos karavīru stāvus, iemirgojās uz nažu un tomahauku asmeņiem, atspoguļojās acīs. Pie ugunskura nostājās tēvs. Viņa spalvu pušķis līgo­jās, gandrīz skardams zemi. Pie deniņiem spīdēja smalki noslīpēti bizona ragi. Krūtis, izkrāsotas dzeltenām

un sarkanām šķērssvītrām, liesmoja kā uguns. Viņš vēlreiz pacēla roku, un uz šo mājienu atsaucās tambu­rīni, taures, svilpes. To sākumā gausais ritms iesaistīja karavīrus plašā lokā. Sākās kara deja.

Lūk, vīri dodas karagājienā, iet ilgi un platu soli, lūk, tie zogas pie ienaidnieka nometnes, lūk, slēptuvē pieplakuši, uzvelk stopus, tur gatavībā šķēpus un to­mahaukus. Tad visi sastingst, gaidīdami virsaiša pa­vēli, un, kad pār ieleju aizveļas bargs kara sauciens, tamburīni, taures un svilpes skan trakā ritmā, karavīri metas uzbrukumā un sākas kauja. Kaujas sauksme sa­trauc zvaigžņu mieru un stiprāk par pērkona grāvie­niem aizdārd starp ielejas klinšu sienām.

iNo sieviešu bara iznāk visvecākā cilts sieviete un uz­ņem kara dziesmu, slavinādama tanī savu dēlu drosmi un varoņdarbus. Pēc katra dziesmas panta dejotāju karavīru loks, kurā jau esam iespraukušies pat mēs, zēni, gausina soli, un visi mēs ceļam augšup rokas un trīsreiz saucam:

— O Manitu! Tingav-susima! Tingav-susima! Tin- gav-susima! O Manitu! Palīdzi uzvarēt! Palīdzi uzva­rēt! Palīdzi uzvarēt!

Un atkal atsākas deja, ugunīga kā nāves kauja, un atkal vecā indiāniete uzņem dziesmu, dziesmu par bez­bailīgajiem karavīriem, kas drošsirdīgi cīnījušies un tagad atdusas Mūžīgā Miera valstībā.

Svīda jau gaisma, kad ugunskura liesmas apdzisa un dejas un dziesmas beidzās. Mēmā klusumā kara­vīri, sadalījušies divās daļās — kājniekos un jātnie­kos, aizgāja kanjona tumsā, izgaisa tanī bez skaņas kā nakts gari.

Agrā rītā gara nastu nesēju zirgu rinda virzījās uz ziemeļiem. Mūsu vidū vairs nebija neviena karavīra, ieroči bija tikai mums, Jaunajiem Vilkiem, un mēs tad nu bijām vienīgie sargi sirmgalvjiem, sievietēm un bērniem.

Pirms devāmies ceļā, Ovasess mums teica, ka no šā brīža mums atļauts satikties un runāt ar saviem tuvi­niekiem. Šī atļauja mūs apdedzināja kā dzirkstele uz kailas ādas. Visi uzreiz gribēja iejukt gājienā, sameklēt savas mātes, kas vakar bija mūs sveicinājušas iztālēm ar mājieniem, skatieniem tin smaidiem.

Mums gribējās pieskarties viņu rokām un tuvumā dzirdēt viņu balsi, just viņu delnas uz saviem matiem. Taču mūs atturēja vecā karavīra vieglais smīns un zob­galīgais skatiens. Tāpēc dienas pirmajā pusē mēs vis­pirms atļāvām pajāties gar gājienu tikai pašiem jau­nākajiem. Un, tikai kad tie atgriezās, mēs auļos šavā- mies uz priekšu.

Es zināju, ka māte atrodas kaut kur gājiena priekš­galā. Es tā dzinu zirgu, ka tas vairākkārt pilnos auļos paklupa. Atskanēja skaļi smiekli un meiteņu zobgalības. Māti es tomēr neatradu. Bet no rīta taču es skaidri biju redzējis viņas smuidro stāvu gājiena priekšējā grupā. Sakaunējies no meiteņu izsmiekla, es vēlreiz steidzos garām visai karavānai, ko vadīja kāds no ve­cajiem, garš un sakumpis sirmgalvis. Viņš jāja uz ne­liela zirģeļa, un kājas viņam gandrīz vilkās pa zemi. Tūliņ aiz vecā jāja divi citi — kurlais Lielā Acs no Tanu ģints un savā laikā slavenais karotājs Melnais Lācis. Cīņā ar lāci viņš jau sirmā vecumā bija zaudējis kreiso roku līdz elkonim.

Viņiem sekoja nastu nesēji zirgi ar satītām teltīm.

Un tālāk stiepās sieviešu, bērnu un jaunu meiteņu ka­ravāna. Apkrautie zirgi gāja lēnu gaitu, nesdami sai­ņus, uz kuriem, šūpodamies zirgu soļu taktī, tupēja bērnu pieradinātie kovārņi, kraukļi un žagatas.

Rau, jaj maza mūsu ģints meitenīte, turēdama rokās divus bebrus. Viņas vecākajai māsai, kas iet līdzās, uz pleca sēž ruda vāverīte, apsegusies ar kuplo asti. Maz­liet nopakaļ kāto gadus četrus vecs knēvelis, un pat man, Jaunajam Vilkam, kas ir jau dabūjis vārdu, viņš izraisa nelielu skaudību, jo knēvelis ved garā siksnā brūno lāci, kas ir vairākkārt lielāks par viņu pašu. Zvērs čāpo ar laisku cieņu, zvāļodamies kā baļķēns virs rāma upes plūduma.

Bet, rau, tuvojas prāvs bars sieviešu, un beidzot es redzu, redzu gaišu vaigu un zeltainas matu pīnes, manī raugās acis, tik gaiši zilas kā debesis ziemeļu pusē. Tā ir māte!

Es traucos pie viņas un apturēju zirgu tik spēji, ka vairākas sievietes iekliedzās aiz bailēm vai dusmām, bet mans zirgs, saslējies pakaļkājās, gandrīz apgāzās atmuguriski. Taču, iekām viņš nolaidās uz priekškājām, es jau nolēcu zemē un pieskrēju pie mātes, kas sniedza man pretim rokas.

Ļoti skaista bija mana māte, slavenā ševanēzu cilts virsaiša sieva. Gaišiem matiem un gaišu ādu — viņu taču sauca par Balto Mākonīti, — stalta un slaida savā smalkas briežādas tērpā, kas bija bagātīgi izšūts ar cilts zīmēm un krāsām, ar zelta rokassprādzēm uz bārkstīm greznotajām piedurknēm.

Viņa smējās un sauca mani vārdā. Es pirmo reizi dzirdēju savu liela cilvēka vārdu no mātes lūpām:

— Sat-Ok! Es zināju, ka tu nāksi, Sat-Ok!

Neklājas zēnam, kuram jau ir vārds, pārlieku izrādīt savu maigumu pret māti. Taču māte mani cieši apskava, kā to bija darījusi agrāk, un es jutu, ka acis man kļūst valgas, un, no visa spēka pulēdamies savaldīties, es nespēju, tīri vienkārši nespēju izdabūt ne vārda.

— Tu jau drīz būsi īsts vīrs, — māte sacīja, — tu jau gandrīz esi vīrs. Tev ir vārds … tik skaists vārds — Sat-Ok.

Es neviļus biju aizturējis gājienu. Mus apstāja citas sievietes,, kas sāka aizgūdamas runāt un smieties — sie­vietes paliek sievietes! — izteikdamas daudz nevaja­dzīgu piezīmju un maz vajadzīgu vārdu. Beidzās ar to, ka viens no vecajiem, kas vadīja karavānu, pamanī­jis šo burzmu, uzkliedza man kaut ko nesaprotamu un pat padraudēja ar dūri. Es nekavējoties sēdos zirgam mugurā, sievietes apklusa, visi no jauna devās ceļā. Es jāju līdzās mātei, acu no viņas nenovērsdams, un klu­sēju, nezinādams, ko runāt, par ko stāstīt. Viņa taču pati bija sacījusi, ka esmu gandrīz vīrs, vai tad es varēju kā bērns runāt par to, ka sen neesmu viņu re­dzējis, ka esmu ļoti sailgojies pēc viņas un ka viņa, tāpat kā agrāk, ir manas dvēseles dvēsele. Kā vīrietim man vajadzēja turēties skarbam un cienīgam. Taču es nevarēju apvaldīt smaidu. Par ko tad lai stāsta? Par lielo lielo ērgli, ko biju nošāvis uz Lēkājošās Kazas klints atradzes? Par gājieniem uz Baltā Ūdra ezeru? Par Ovasesa mācību? Tik daudz visa kā būtu vajadzējis pastāstīt, ka galu galā nepastāstīju nekā.

Toties māte runāja daudz savā zemajā balsī, kurā reizēm ietrīsojās smalciņas skaņas, it kā smieklu vai raudu atbalsis. Viņa stāstīja, cik ļoti viņai manis trū­cis, kā viņa gaidījusi tikšanos ar mani, ka tēvs viņai par mani stāstījis, ka viņš bijis apmierināts ar savu dēlu, kad uzzinājis, ka es dabūjis vārdu, un kad dzir­dējis no Ovasesa par manām sekmēm mācībās Jauno Vilku nometnē.

— Un Tanto? — māte vaicāja. — Vai Tanto bija pret tevi labs? Vai viņš rūpējās par tevi?

— Tanto, — es atbildēju, — ir labs brālis, un viņš būs liels karotājs. Par viņu runā, ka viņš esot pats drošsirdīgākais no jaunajiem medniekiem, māt.

Māte apklusa. Acis viņai kļuva satrauktas. Kā mā­koņa ēna tanīs pavīdēja skumjas. Es sapratu. Tēvs un Tanto taču pašlaik bija ceļā, kur tos varēja sastapt ne vien Karaliskie Jātnieki, bet arī lodes.

Sai brīdī pie mums piejāja divas jaunas meitenes. Viņas bija ģērbušās tāpat kā māte, tikai ap galvu vi­ņām bija apsēji — zīme, ka viņām vēl nav vīra.

Pirmo no abām es pazinu uzreiz — tā bija mana māsa Tinageta — Smuidrais Bērzs. Arī otru es ne­skaidri atcerējos: viņas lielās, dziļi iegrimušās acis, iegareno seju un gaisīgo smaidu. Jā gan, tā bija māsas draudzene Tinglita — Bērza Lapiņa.

Viņas smaidīdamas mani sveicināja.

Es nekad vēl nebiju runājis ar jaunām sievietēm un lāgā nezināju, kā atbildēt uz viņu sveicienu un ko vi­ņām sacīt. Roku pacēlis, es teicu: «Esiet sveicinātas» … un tas bija viss.

Tinageta viegli uzsita man uz pleca, bet Tinglita, pieliekusies pie viņas, klusi smiedamās, nez ko čukstēja.

Viņas smaidīja un visas trīs lūkojās manī, un es jutu, ka te jau nu man nepalīdzēs ne Ovasesa mācība, ne prasme medīt biezoknī, jutu, ka asinis saplūst man vai­gos un nekā interesanta ne mātei, ne meitenēm ne­pratīšu pateikt.

Pēdīgi, lai kaut kā pārtrauktu klusumu, kas man kļuva jau gluži nepanesams, es paņēmu rokās laso, kas bija piestiprināts man pie labā ceļgala.

— Tā ir tava dāvana, Tinaget… — es nedroši iesāku.

Māsa pacēla galvu.

— Jā, brālīt. Es pati to noviju no zirga astriem. Es gribēju, lai manam brālim būtu visstiprākais laso, un trīs reizes izmērcēju to karstos bebra taukos.

Un atkal iestājās klusums, kas mani neizturami mo­cīja. Ļoti laimīga bija sastapšanās ar mati, māsu un pat ar Tinglitu, kura — tagad es to labi atcerējos — dažu labu reizi bija atnesusi mums teltī salda medus kāres. Taču es nepratu ar viņām sarunāties, un, kaut gan man vēl negribējās no viņām atvadīties, es tomēr sāku pamazām pieturēt zirgu, lai paliktu mazliet iepakaļ.

Taču Tinglita netaisījās atstāt mani mierā. Arī viņa pieturēja savu zirgu un atkal jāja man līdzās. Tad viņa uzlika roku manam zirgam uz kakla un, pēkšņi kļuvusi nopietna, jautāja:

— Kur ir Tanto?

— Tanto? — Es lepni pavīpsnāju. — Tanto ir dros­mīgs jauns karavīrs, un vecajo padome atļāva viņam iet vienu ceļu ar vecākajiem.

— Pastāsti man par viņu.

Es paraustīju plecus.

— Vai tad viņš ir tavs brālis? Kāpēc man par viņu tev jāstāsta?

— Tu .. . — viņa strauji un dusmīgi iesāka, bet tad uzreiz jautri iesmējās: — Vai tev grūti?

Es iespītējos:

— Pasaki: kādēļ?

Tinglita atkal kļuva nopietna. Viņa pieliecās pie ma­nis, un es ieraudzīju tuvumā viņas lielās acis, melnas kā upes ūdeņi, kuru dzelmē sprēgā spožas dzirkstelītes.

Viņa sacīja:

— Es gribu, lai tu man par viņu pastāsti, jo manas domas vienmēr riņķo ap viņu kā kaijas ap savām lig­zdām. Es lūdzu dievus, lai viņš atgriežas mūsu no­metnē un lai es varētu palūkoties viņa acīs kā ezerā, kura malā mēs ierīkojam apmešanās vietu. Bet nu, kad es biju pārliecināta, ka Manitu izdzirdējis manu lūg­šanu, tavs brālis ir aizgājis ar karotājiem.

Viņa izteica to ātri, klusu, taču stingri.

Es nesapratu, par ko viņa runā, taču atskārtu, ka viņai tas šķiet ļoti svarīgi.

— Ir māte, ir māsa, ir es, — es cienīgi atbildēju, — mēs esam lepni, ka Tanto atļauts iet nobriedušo karavīru taku. Viņš ir stiprāks par daudziem stipriem medniekiem un gudrs kā visvecajo padomes karavīrs. Kad viņš iet pa biezokni, brieži noliecas viņa priekšā. Koki griež viņam ceļu. Viņš nebaidās ne ērgļu, ne klinšu. Un pat lāči… — Taču te, atcerējies medības pēc meža bišu medus, es aprāvu slavas dziesmu. Skaiz­damies pats uz sevi, es strupi noprasīju: — Kādēļ tad galu galā man jāstāsta jaunai meitenei par drosmīgo karavīru?

Tinglitas acis uzzibsnīja, it kā es viņai būtu iesitis. Viņa tomēr atkal iesmējās un paraustīja plecus.

Tu esi muļķis, manu Sat-Ok, — viņa pačukstēja un aizjāja atpakaļ pie manas māsas.

Un atkal, kā jau tas meitenēm parasts, abas sāka čukstēties, pavadīdamas vārdus ar smiekliem, bet smiek­lus ar žestiem.

Es biju nikns. Kā. viņa uzdrīkstējās? Es biju ļoti nikns. Bet. .. reizē ar to es sapratu, ka ir kaut kas, ko es nezinu. Tinglita taču nebija ne tikvien kā no mūsu dzimtas, bet pat no mūsu ģints ne. Ko tad viņai vaja­dzēja no mana brāļa? Un kāpēc viņas domas riņķo tam apkārt kā kaijas ap ligzdu?

Es jutos tā, it kā biezoknī būtu uzdūries nepazīstama zvēra pēdām vai arī atradis nezināma putna spalvu.

Mūsu karavāna virzījās starp klintīm, kas kļuva aiz­vien augstākas un augstakas. Saule jau bija garām zenītam, un drīz mēs nonācām uz nelielas akmeņainas noras, ko klāja nodzeltējusi zāle. Vecie vīri, kas vadīja gājienu, apstājās, lai ierīkotu nometni. Es atgriezos pie savējiem — Jaunajiem Vilkiem.

Atpūta nebija ilga. Vislielākā noņemšanās iznāca ar bērniem, kas bija izklīduši starp klintīm. Vienā laidā varēja dzirdēt mātes klaigājam. Tas mūs ļoti smīdi- naja. Mēs pat ar lielu prieku vērojām, kā tika tvarstīts kāds mazs Tanu ģints resnītis, kurš, šķiet, par galveno savas dzīves uzdevumu uzskatīja visu laiku pazust no mātes acīm; māte, jauna sieviete, vēl apaļāka nekā viņš pats, bez mitas saukāja viņu spalgā balsī.

Bet knēvelis bija veikls. Kā manīgs murkšķis viņš pazuda starp klintīm, paslēpies kādā spraugā. Pēdīgi māte ķērās pie siksnas, un pār visu nometni atskanēja griezīga spiegšana. Tā beidzās mūsu vienīgās medības šai norā.

Biju nelāgā omā. Mani nomāca ķilda ar Tinglitu. Pat ne viņas aizvainojošie vārdi, bet iemesls, kāpēc viņa bija saskaitusies.

Mēs, Jaunie Vilki, bijām paraduši visos grūtos gadī­jumos aprunāties ar Ovasesu. Manas šaubas nevarēja izkliedēt ne Lēkājošā Pūce, ne Kapotu ģints dvīņi, ne divi citi uti, un mēs ar Pūci gājām meklēt skolotāju.

Karavāna gatavojās tālākam gājienam, un mēs Ova­sesu atradām pie zirgiem. Vecais karavīrs pārbaudīja ādas, ar ko bija apsieti zirgu nagi viņu grūtajā ceļā pa akmeņaino apvidu. Mēs pagaidījām.

Kad karavāna sakustējās, lai ietu tālāk, viņš jautāja, ko mēs no viņa gribot.

To bija ļoti grūti paskaidrot. Es īsi atstāstīju viņam sarunu ar Tinglitu, un uz mirkli mani atkal sagrāba niknums, tāpēc ka pat Ovasess, allaž skarbais Ovasess pavīpsnāja, kad es savu stāstījumu beidzu ar jautā­jumu:

— Kāpēc viņa mani nosauca par muļķi, tēv? Un no kurienes gan svešai meitenei radusies tāda labvēlība pret manu brāli?

Par laimi, Ovasess vairs nesmējās. Viņš nopietni sacīja:

— Jaunām meitenēm viegli noslīd no mēles muļķīgi vārdi. Taču arī tu neesi bijis prātīgs. Mēdz gadīties tā, ka meitenei ir tiesības apjautāties par jaunu vīrieti. Viņa to dara tad, ja jūt pret viņu lielu patikšanu un grib izraudzīties viņu par savu vīru. Tāda patikšana saista vīrieti un sievieti, un ikviens karavīrs prot to cienīt… Tinglita vēlas kļūt tavam brālim par tādu draugu kā tava māte tavam tēvam. Tāpēc arī viņa par to taujāja.

Man kļuva ļoti nepatīkami. Tiešām, meitenes dusmas bija saprotamas. Es nezināju, ko sacīt, bet tobrīd Pūce ievaicājās Ovasesam:

— Bet vai tev, tēvs, ir bijusi tāda sieviete-draugs?

— Jā.

— Vai tu mums par vinu pastastīsi?

— Nē.

Mēs klusējam. Augstu virs ielejas lidinājās divi va­nagi. Ar ādu aptītie zirgu nagi mīksti dipēja pa akme­ņaino ceļu.

— Es, jūsu skolotājs, — Ovasess atsāka, — nestās­tīšu jums par sievieti, par kuru jautā Pūces ģints uti. Taču skolotāja pienākums ir atbildēt uz jautājumiem. Tāpēc es atkārtošu jums dziesmu, ko bieži dzied sievie­tes. Jūs to vēl neesat dzirdējuši, bet es to esmu daudz­kārt dzirdējis no tās lūpām, par kuru jautā Pūce. Klausieties:

Platas upes malā stāv jauna meitene Šamaka — Daiļā. Viņas mati ir kā melna putna spārns, seja kā mēness ripa, acis kā vakara zvaigznes. Tā ir visdaiļākā brīvās cilts meitene.

Divi jauni virsaiši, divi lieli karotāji stāv viņas priekšā. Ikviens no tiem grib viņu ņemt savā teltī. Pir­mais — Sarkanais Lapsa, liels kā klints un spēcīgs kā bizons. Un otrs — Idago — Milzis. No viņa bultas ne­var paglābties pat bezdelīga, viņa nazis nes nāvi pelē­kajiem lāčiem.

Sarkanais Lapsa bija atnācis pie meitenes no Lielo Līdzenumu puses. Idago nokāpis no augstajiem, sniegā mirdzošajiem kalniem.

Sarkanais Lapsa ceļā pie viņas bija nodzinis desmit zirgus un viens pats uzveicis veselu vilku baru.

Idago, steigdamies uz upi, kuras malā dzīvoja mei­tene, bija joņojis cauri sniega vētrām un uzvarējis cīņā ar pelēko lāci.

Sastapušies pie Daiļas kājām, viņi vērsa viens pret otru savus stopus. Iezibējās garie naži. Taču Daiļā vi­ņus atturēja. Tas, pēc kura viņa ilgojās, par kuru dzie- daja dziesmas un kuru gaidīja, bija Idago. Tomēr brīvās cilts likumi neļāva viņai izšķirt divu virsaišu strīdu bez pārbaudījuma.

Viņa apturēja sāncenšu bultas un nažus.

«Es negribu,» viņa sacīja, «ieiet vīra teltī pār asins strautu. Jau tā pārāk daudz asiņu līst uz mūsu bēdu piemeklēto zemi, kopš atnākuši baltie. Rau, upe. Necī­nieties viens pret otru, cīnieties ar tās ūdeņiem. Raugie­ties, virsaiši, tu, Sarkanais Lapsa, un tu, Idago. Šo­rīt es redzēju viņā krasta krūmu ar sarkanām ogām. Ta zari līkst virs ūdens, un ogas tajos deg kā asins lāses. Kurš pirmais man atnesīs tā zariņu kāzu vaina­gam, tas vedīs mani savā telti.»

Un viņa pamāja. Abi virsaiši metās upes viļņos. Un tad Daiļa ieraudājās, paslēpusi seju melnajos matos, jo viņas sirdī ar jaunu spēku pamodās mīla uz Idago, sirds iepukstējās straujāk cerība un bailēs. Viņa vēlē­jās, kaut Idago šai mīlai par godu pirmais nolauztu zariņu ar sarkanajām ogām.

Viņa lūkojās, kā virs ūdens peld Sarkanā Lapsas rudā aste un šūpojas Idago baltais spalvu pušķis. Klausījās, kā traucas un sitas pret krastu straujie viļņi. Klausījās pati savas sirds pukstos.

Baltais spalvu pušķis pirmais sasniedza sarkano ogu krūmu, Daiļā līksmi iesaucās, un priecīgā balss noska­nēja pār upes viļņiem:

«O varenais Idago! O lielais Idago, atgriezies pie manis! Atgriezies kā ērglis ligzdā. Tevi izvēlos, par tevi es dziedāju dziesmas!»

Taču Idago aizvien gausāk, aizvien vārgāk šķēla ar rokām viļņus. Un viņam līdzās šūpojās Lapsas sarkanā aste un viļņus krāsoja asinis. Aizvien sārtāk iekvēlojās sarkano ogu čemuri. Un kalnu virsaiša plecā drebēja Sarkanā Lapsas nazis. Lapsa izrāva Idago no rokām zariņu ar ogām un pacēla to virs galvas. Daijā noliecās pie upes, iemērca ūdenī savas garās, melnās matpīnes, izstiepa rokas pret peldētājiem.

Pirmais krastam tuvojās Sarkanais Lapsa. Un tad meitene teica:

«Nāc šurp pa ūdeni, virsaiti! Nāc pie manis! Es no­liecos tavā priekšā. Sniedz man zaru ar ogām un savu nazi, lai es varētu zariņu nodarināt vainagam.»

Un, kad Sarkanais Lapsa pasniedza viņai zaru un nazi, kas bija sarkans no Idago asinīm, viņa divreiz iecirta to Sarkanā Lapsas krūtīs un iegrūda viņu dzelmē. Viņas rokās bija liels spēks, mīlestības spēks.

Un tad viņa pasvieda savas garās matu pīnes pretim Idago izstieptajām rokām un izglāba viņu. Kad Idago, spēkus zaudējis, saļima uz ceļiem viņai pie kājām, viņa uzlika tam galvā sarkano ogu vainagu.

Kopš tās dienas virs Idago un Šamakas telts riņķoja meža baloži un dziedāja mīlas dziesmas …

Ovasess apklusa. Klusējām arī mēs. Zirgi gāja rāmu soli. Tuvojās vakars. Noklusa gājiena troksnis, tam aiz- vijoties gareniski pa ieleju. Ovasess paskubināja savu zirgu, mēs palikām iepakaļ.

Mēs nezinājām, par ko runāt. Līdz šim mēs bijām pieraduši par meitenēm domāt ar nicināšanu, smieties par viņu pļāpību, smieties par viņu neprasmi darīt viru darbus. Bet te nu pats Ovasess bija pastāstījis mums par meiteni, un mēs pirmoreiz izdzirdējām, ka sieviete var būt dziesmas varone …

Mēs jau sākām ieiet Saļo Klinšu zemē. Tā bija skarba un baiga zeme. Tā gulēja starp lielām kalnu grēdām. Pa vidu tai tecēja viens vienīgs rāms strautiņš. Tā kras­tos šur tur auga zemas, līkas priedes, sačokurojušiem, sāļu putekļu klātiem zariem un skujām.

Sāļie, pelēkie putekļi šeit bija itin visur: tie klāja klintis un reto, rūsgano zāli. Viegls vējiņš virpināja tos gaisā, un tie aizsedza sauli. Retumis varēja ieraudzīt melnu trusīti vai suslika spožās ačeles — tie bija vienī­gie iemītnieki šai zemē, kurai ar līkumu gāja apkārt cil­vēki un zvēri. Šeit bija grūti dzīvot un grūti elpot. Cil­vēkam vajadzēja vairīties no šās zemes, it īpaši vasaras svelmē, citādi viņš sažuva, acīm redzot, klepoja, spļāva asinis un nomira: sāls saēda plaušas.

Visi lūkojās uz Sāļo Klinšu zemi bažīgām acīm. Bet es nekādi nespēju aizmirst Daiļās tēlu, kā viņa bija noliekusies pie lielās upes. Kāda viņa bija? Kā skanēja viņas balss?

Pūce droši vien domāja par to pašu. Viņš bija no­pietns, nopietnāks nekā jebkad. Pēdīgi viņš pagriezās pret mani.

— Tava māsa Tinageta, — viņš nedroši teica, — ir ļoti skaista.

Tinageta? Es viņu mīlēju. Mīlēju viņas jautro balsi un dziesmiņas, taču labāk man patika mātes skaidrās acis un saulainie mati.

Taču māte bija skaista kā māte, gluži citāda nekā Idago sieva. Un es atcerējos Tinglitas milzīgās, melnās acis, kuru dzelmē sprēgāja spalgas dzirkstclītes, viņas balsi, viņas smaidu. Es papurināja galvu.

— Pūce, — es teicu, — Tinglita ir skaistāka.

Sāļo Klinšu zemei bija trīs izejas, tomēr ar zirgiem un ar bērniem varēja tikt cauri tikai pa vienu. Mēs ierīkojām apmetni ielejā, tieši šās kalnu pārejas pakājē.

Ielejā valdīja klusums. Mūsu nometne nebija nekāda jautrā. Mēs nekūrām sārtus, meitenes nedziedāja.

Bet Jaunajiem Vilkiem dzīve bija tāda pati kā vien­mēr. Jau nākamajā dienā pēc mūsu ierašanās šeit Ova­sess sapulcināja mūs un lika mums mācīties mest to­mahauku. Arī sievietes atsāka savus ikdienas darbus. Taču viss risinājās klusējot, bez šcvanēziem pierastajām dziesmām.

Mēs, puikas, bieži gājām uz lielo kanjonu, uz mūsu agrāko apmetnes vietu, izlūkodami, vai nenāk atpakaļ karavīri. Mums arī bija jāsagādā visiem pārtika.

Sāļo Klinšu zeme bija drošs un slepens patvērums. Ovasess sacīja, ka vēl neviens baltais cilvēks neesot atradis uz turieni ceļu.

Taču tā bija nabadzīga zeme.

Augām dienām, bieži vien līdz vēlai naktij, mēs jo­ņojām pa visām aizām un kalnu atradzēm, medīdami visu, kas noderēja uzturam: trušus un suslikus, vāveres, ežucūkas ….

Mēs gādājām gaļu cik varēdami. Taču tās nepietika. Jo vairāk tāpēc, ka Ovasess aizliedza sievietēm aiztikt kaltētās un pulverī sagrūstās gaļas aizgādu. Un, kas vēl ļaunāk, šīs vietas bija ļoti nabadzīgas ar ogām, sē­nēm un ēdamām saknēm.

Kaut arī bads vēl nebija sācies, taču mēs vairs ne­varējām ēst, cik gribējās.

Diena gāja pēc dienas.

Aiztraucās Sarkano Lapu un Lielās Rasas mēnesis, bet karavīri aizvien vēl nepārnāca.

Dažu labu reizi mēs ar Pūci rāpāmies uz klinšu at­radzēm un lūdzām Lielo garu, lai viņš ļauj mums kaut reizi šai skarbajā ielejā nomedīt prāvu briedi vai alni.

Mēs zvērējām par to iet uz Svēto kalnu un Manitu par godu nosēdēt tur — ne ēduši, ne dzēruši — piecas dienas un piecas naktis. Taču nekas nepalīdzēja. Mēs nesastapām ne alni, ne briedi.

Beidzot, deviņpadsmitajā dienā kopš mūsu atnākša­nas Sāļo Klinšu zemes ielejā, Tanu ģints zēns, kas stāvēja sardzē, vēstīja, ka tuvojas viens no mūsu kara­vīriem.

Tas notika dienasvidū, kad sievietes gatavoja ēdienu.

Mēs izskrējām sūtnim pretim. Izrādījās, ka tas ir Dzeltenais Mokasīns. Tas bija viņš, kas savā laikā bija atvedis man zirgu uz Jauno Vilku nometni. Dzelteno Mokasīnu tēvs palaikam sūtīja par vēstnesi.

Dzeltenā Mokasīna zirgs bija nodzīts gandrīz līdz nāvei. Un arī pats karavīrs izskatījās tā, it kā daudz dienu nebūtu pieskāries ne ēdienam, ne dzērienam. Mēs viņu apsveicām priecīgiem saucieniem, taču viņš aiz­jāja garām, mūs nepamanījis un pat roku nepacēlis.

Viņš sāka runāt tikai tad, kad bija piejājis pie uguns­kura, kur sēdēja Ovasess un trīs cilts vecajie.

— Karavīri, — viņš iesāka bezgala gurda balsī, — ieradīsies pret vakaru. Pavēlēts, lai sievietes saga­tavo lūkus un sagrūstas ozolmizas un daudz karsta ūdens. Ir ievainotie.

Visi klausījās, ne vārda nerunādami. Viens no veca­jiem kaut ko nesaprotami murmināja. Kurlais Lielā Acs piecēlās un sasprindzinātā uzmanībā raudzījās uz Dzeltenā Mokasīna lūpām, pūlēdamies saprast, ko tas runā. Dzeltenais Mokasīns bija tik noguris, ka nespēja skaļi parunāt, viņš gandrīz čukstēja.

— Vai ir arī nogalinātie? — Ovasess vaicāja.

Viņa skarbā balss uzmudināja Dzelteno Mokasīnu. Viņš atkal saslējās un atbildēja skaļi un saprotami:

— Nogalināto nav.

Ovasess pavēlēja pasniegt vēstnesim ēdienu un ūdeni.

Pār cilti savilkās nelaimes drauds.

Kad saule jau bija nozudusi aiz kalnu virsotnēm un ielejā sāka biezēt tumsa, atkal atskanēja sarga sau­ciens. Ielejas galā parādījās karavīri, kurus vadīja tēvs. Šoreiz mēs neizskrējām pretī. Visa cilts, sapulcējusies norā pie nometnes, gaidīja savus tēvus un brāļus.

Jātnieki skubināja nodzītos zirgus. Kaut gan kara­vīru sejas bija izkrāsotas uzvaras krāsām, ne no viņu, ne no mūsu lūpām neizlauzās prieka saucieni. Uz se­gām, kas bija nostiprinātas starp zirgu mugurām, gu­lēja ievainotie. Kad vīri apstājās, mēs steidzām palīdzēt sievietēm aiznest ievainotos un nodot vecāko un burvju pieskatīšanā.

Brūces karavīriem bija brīnumainas — it kā ērglis būtu viņiem izrāvis gabalus no miesas. Balto šaujamie ieroči bija atstājuši šīs pēdas.

Tikai kad visi ievainotie bija ienesti teltīs, Ovasess atļāva Jaunajiem Vilkiem izklīst pie savām ģimenēm, apsveicināties ar tēviem un brāļiem. Es gāju uz mūsu telti lēnām, nedrošiem soļiem. Es lepojos ar tēvu, kas bija novedis savus karotājus līdz uzvarai, un ar brāli, kuram, lai arī vēl neizgājušam iesvētīšanu, tomēr bija ļauts piedalīties cīņā kopā ar vecākajiem. Bet es tikko biju palīdzējis pārnest uz telti Ašo Bultu. Tas bija tā paša knēveļa tēvs, kurš sagādāja tik daudz rūpju savai mātei, skaļai un jautrai sievietei ar apaļu mēness seju. Tagad viņa ne klaigāja, ne smējās, bet mazais klusu sēdēja tipi kaktiņā, piespiedies pie sava lācēna.

Ašajai Bultai mugurā bija brūce, tik liela kā divas kopā saliktas delnas. Lode bija trāpījusi viņam krū­tīs — Ašā Bulta negrieza ienaidniekam muguru, — bet, ārā skrejot caur muguru, izrāvusi gabalu miesas kā ar lāča ķetnas cirtienu.

Ašā Bulta novaidēja. Acis viņam bija pusviru. Viņš strauji elpoja, un pār seju viņam ritēja lielas sviedru lāses. Sieva klusu raudāja. Resnajam puišelim acis spī­dēja kā pārbiedētam zvērēnam …

Pie pašas mūsu telts es palaidu teciņus. Priecīgi iesaukdamies, metos tēvam pie krūtīm, tad apskāvu brāli. Viņi bija piekusuši un nerunīgi. Tinageta tāpat klusēdama gatavoja ēdienu. Runāja tikai māte. Viņa stāstīja, kā mēs gaidījuši viņus pārnākam, kā zēni me­dījuši, bet sievietes lasījušas ogas un sēnes. Viņas zemā balss skanēja kā dūjas dūdošana. Kaut arī viņa runāja par nenozīmīgām lietām, es labi zināju, kas aiz tā slēp­jas. Neklājās taču ne viņai, ne māsai, ne man uzdot kaut kādus jautājumus par kara gaitām, ja tēvs pats nekā nestāstīja. Es jutu, kā šie neizteiktie jautājumi laužas mātei uz mēies, kā viņa ik brīdi uzlūko te Tina- getu, te mani, te Tanto, meklēdama palīdzību, atbalstu.

Pēdīgi viņa sadūšojās.

— Vai Tanto izpelnījās, — viņa vaicāja, — vai iz­pelnījās tiesību arī turpmāk staigāt karavīru takas?

Tanto pat nenodrebēja, toties tēvs izbrīnījies īgni paskatījās uz māti. Mums ģimenē bija zināms, ka māte rīkojas citādi nekā citas mūsu cilts sievietes, īstas indi­ānietes. Mēs arī zinājām, ka dažas sievas, kas bija mē­ģinājušas sekot viņas paraugam, vīri bija bargi sodī­juši. Tēvs nekad uz māti ne balsi nepacēla. Bet viņš tomēr nespēja apmākt klusu dusmu uzvirdumu par šo seno cilts paražu pārkāpšanu.

Taču māte, kjuvusi drošāka, smaidīdama atkārtoja jautājumu:

— Vai Tanto izpelnījās? …

— Tanto, — tēvs viņu šķietami skarbi pārtrauca, — Tanto izpelnījās labāko karavīru atzinību.

Tanto izlikās, ka tas viss uz viņu neattiecas un ka viņu vairāk interesē truša aknas, ko cep Tinageta. To­mēr viņš nevarēja noturēties, nepametis žiglu skatienu uz māti un uz mani un lepni nepacēlis galvu. Un es? Es jau biju aizmirsis Ašo Bultu. Un patlaban tikai ap­skaudu brāli, apskaudu kā vēl nekad mūžā. Par to, ka tēvs viņu uzslavēja, sievietēm dzirdot, cienīgā un skarbā balsī, varēja uzņemties visu. Pat ciešanas. Varbūt pat vēl vairāk.

Es ilgojos, kaut brālis drīzāk beigtu ēst: tad es aiz­vilktu viņu nomaļus un iztaujātu par visu. Es biju pārliecināts, ka tēva uzslava atraisīs viņam mēli un es dabūšu zināt visu par karagājienu. Taču es nebiju pa­redzējis vienu. Es tīri vienkārši nebiju paredzējis, ka …

pašķirsies zvērāda pie telts ieejas un nesaukta un ne­lūgta ienāks Tinglita.

Bet Tinglita tiešām ienāca. Viņa, tāpat kā māte un Tinageta, bija tērpusies no smalkas briežādas darinātā svētku ģērbā, izšūtā ar spožām, krāsainām zīlītēm. Ma­tos viņa bija iepinusi košus meža ziedus, ap pieri ap­tinusi baltu zirga astru apsēju.

Un, kaut gan viņa bija izjaukusi visus manus plānus, kaut gan no viena paša Tanto skatiena es nopratu, ka brālis man jau zaudēts, es nevarēju uz Tinglitu dusmo­ties. Es uzreiz atcerējos Daiļo. Tinglita bija kā jauns, pavasaris.

Mans skatiens, jādomā, bija pārak daiļrunīgs, jo Ti­nageta nenovaldījās un iespurdzās:

— Sat-Ok, brāļuk, tu jau blenz uz Tinglitu kā lācis uz medus kāri.

Mani sagrāba kauns un dusmas, jo pat tēvs skaļi iesmējās.

— Sat-Ok, Sat-Ok, — viņš smējās, — piesargies! Pie tāda medus pielipt viegli, bet vaļā tikt grūti pat kara­vīram.

Aiz kauna es aizmirsu katru piesardzību.

— Man tas nav bīstami! — es iesaucos, rādīdams uz Tanto. — Es neesmu tas, pie kā pielips Bērza La­piņa! Es neesmu tas, par ko jaunas meitenes citus iz­taujā!

Tanto un abu meiteņu skatieni bija asi kā bultas. Pat māte pavērās manī ar pārmetumu. Neviļus es biju pie­skāries daudz nopietnākām lietām, nekā varēju iedomā­ties. Tagad arī Tinglita un Tanto tumši piesarka. Tēvs sarauca pieri un sāka viņus uzmanīgi vērot. Pēdīgi viņš jautāja, un viņa balss skanēja bargi un nepatīkami:

— Tanto!

— Jā, tēvs.

— Vai tu esi ticies ar šo meiteni pēdējā laikā?

— Jā, tēvs.

Es izbijos.

Senie cilts likumi neļāva jaunam karavīram pirms iesvētīšanas karavīra kārtā trīs jauna mēness griežus tikties ne ar vienu sievieti.

Uz iesvētīšanu jaunajam karavīram jāierodas skaid­ram kā strauta ūdens. Tanto atzīšanās draudēja viņam ar atstumšanu no iesvētīšanas uz ilgu laiku un ar ap­kaunojumu visas cilts priekšā. Es aizturēju elpu, pat māte nobāla.

Tēvs šķita nesapratis Tanto vārdus.

— Es jautāju, vai tu esi ar viņu saticies? — viņš atkārtoja.

— Tikai … Tikai iztālēm, tēvs.

Teltī iestājās klusums. Un pie visa vainīgs biju es! Vienīgi es! Manis dēļ Tanto varbūt tiks sodīts un Tin­glita apkaunota.

Viņi ir tikušies. Nu, un kas tad par to? Tas taču ir kā dziesmā par Daiļo, par ko stāstīja Ovasess.

Ko nolems tēvs?

Par mani jau visi bija aizmirsuši. Raudzījās tikai uz tēvu. Tēvs piecēlās, piegāja pie pavarda, aizkūpināja pīpi, tad apstājās pie Tinglitas un ilgi viņā nolūkojās. Meitene pat nenodrebēja, viņa nodūra lielās, melnās acis ar skaidrajām dzirkstelītēm dzīlē, un tikai viņas tumšie vaigi iekvēlojās aizvien sārtāk. Arī māte piecēlās, sakustējās, it kā gribēdama kaut ko teikt. Taču tēvs ar rokas mājienu viņu atturēja un pievērsās Tanto:

— Es šeit teicu tavai mātei, tavai māsai un brālim, ka tu esi izpelnījies karavīru uzslavu. Tu atzinies, ka esi saticies ar šo meiteni. Tu redzējies ar viņu iztālēm?

— Jā, tēvs.

— Jūs nerunājāt viens ar otru?

— Nē, tēvs.

— Nepieskārāties viens otram?

— Nē, tēvs.

Es dziļi uzelpoju, it kā būtu pagājušas garām lielas briesmas. Tēva seja mazliet atmaiga.

— Ja tā, es tev piedodu. Pēc divdesmit dienām notiks Iesvētīšanas svinības, tāpēc es tev piedodu. Iziesi iesvē­tīšanu karavīru kārtā un kļūsi par vīrieti. Šodien tu nāksi man līdzi kalnos un lūgsi Lielo garu, lai viņš tev palīdz izturēt asins pārbaudi. Bet tu, meitēn, — viņš pievērsās Tinglitai, — ej projām no šejienes.

Tēvs pagriezās uz telts izeju, taču kādu mirkli palika stāvam pie sliekšņa un … uzsmaidīja Tinglitai.

— Ja gribēsi … ja jūs abi gribēsiet, varēsi atgriez­ties teltī. Bet jau šā karavīra teltī, — viņš piebilda, pamādams uz Tanto, un smiedamies izgāja.

Tā es vispirms kļuvu par nelaimes cēloni, bet tad, pateicoties man, daudz agrāk, nekā Tanto un Tinglita varēja par to sapņot, tēvs bija atļāvis Tinglitai pārnākt uz dēla telti. Un es biju kļuvis par prieka cēloni. Kad meitene aizgāja, Tanto uzblieza man ar siksnu pa mu­guru, bet tās jau vairs nebija īstas dusmas. Un māte mani sirsnīgi noskūpstīja. Tikai Tinageta negribēja ar mani runāt. Es pasolīju, ka salaidīšu viņai apģērbā sarkanās skudras. Tad Tanto klupa man virsū un mēs sākām lauzties. Viņš viens divi mani pieveica, taču viņa balsī jautās prieks un belzienos — tikai rotaļa.

Tēvs tomēr pavēlēja viņam tūdaļ doties ceļā. Māte un māsa izgāja sapost zirgu. Bet es palīdzēju viņam pārbaudīt bultas, notīrīt nazi, sagatavot svētku tērpu, un galu galā viņš bija ar mieru, ka es viņu mazliet pavadu. Viņš bija laimīgs. Pēc divdesmit dienām viņš kļūs par karavīru. Tēvs viņu bija uzslavējis, atļāvis precēties. Vajadzēja izmantot brāļa prieku. Tāpēc, kad mēs devāmies ceļā, es nedroši ievaicājos:

— Tu man pastāstīsi, Tanto?

— Par ko? — viņš izlikās nesaprotam.

— Par … gājienu un kauju.

— Tēvs aizliedza.

— Tanto!

Es pavadīju viņu dziļāk ielejā uz Melno klinšu pusi. Tanto jāja uz sava nelielā, tramīgā mustanga, vērodams spožo mēness ripu. Es ne vienu reizi vien dzīros par- traukt viņa dziļās domas, taču man pietrūka drosmes. Tomēr viņš pats apturēja zirgu.

Mēs apsēdāmies uz lielas, melnas akmens plāksnes dziļā nakts klusumā.

Es ilgi gaidīju brāļa pirmos vārdus. Un tad viņš ierunājās:

— Iegaumē: baltie Karaliskie Jātnieki nav akli un nav kurli. Es tev to saku tāpēc, ka, pirms biju izgājis uz kara takas, es tā domāju. Es domāju, ka, sastapu­šies ar mūsu karavīru drošsirdību, Vap-nap-ao un viņa ļaudis bēgs, raudādami kā mazi bērni. Es nezināju, Sat-Ok, ka lode ir ašāka par bultu, ka viņu zirgi ir tikpat spēcīgi kā mūsējie, ka viņu acis ir pietiekami vē­rīgas, lai saskatītu mērķi un pamanītu pēdas biezokņa ceļos. Tēvs gribēja ievilināt viņus tālu mežā, purva slīkšņā, kur taka izbeidzas muklāja dziļumā un kur pat aļņi biežāk atrod nāvi nekā ceļu. Taču Vap-nap-ao ne velti valkā Baltās Čūskas vārdu. Viņš ir indīgs kā čūska un viltīgs kā čūska. Kad mēs sākām virzīties uz purva pusi, viņš nenāca pa mūsu pēdām, bet izlika sargu pulciņus uz tiem ceļiem, pa kuriem mēs varējām atgriezties. Un, kad mēs jājām atpakaļ no purviem, rnani sūtīja uz priekšu par izlūku. Es uzdūros vienam tādam izlūkam. Tad es nogalinaju cilvēku.

— Nogalināji cilvēku?

— Jā. Tu dzirdēji, ka tēvs mani šodien uzslavēja. Arī Lielais Spārns un Nolauztais Nazis mani slavēja par to, ka tas baltais nepaguva pat iekliegties. Es pa­ņēmu viņa ieroci. Es zināju, ka daru to, sargādams cilts brīvību, lai mūs nedzen rezervācijā, kur sievietes un bērni mirs un bads izraus stopus no karavīru ro­kām. Es nīdu to cilvēku no Karaliskās Jātnieku nodaļas. Taču sirds man ir nemierīga. Nav labi nogalināt cil­vēku, pat ja tas ir ienaidnieks.

— Bet tu taču esi karavīrs, Tanto! — es sašutis iesaucos.

— Jā, esmu karavīrs un palikšu karavīrs, — viņš spīvi atbildēja. — Un nekad neviens neteiks, ka esmu ienaidniekam pagriezis muguru. Bet nāve pievelk nāvi. Es nogalināju vienu. Taču mēs nenojaucām pēdas, ne- izkūpējām gaisā. Vap-nap-ao nāca mums pa pēdām. Un nāca daudz dienu. Viņš nenozaudēja pēdas ne lielās upes viļņos, ne ezeru zemē, ne līdzenumā. Un tad mēs sapratām, ka nāve pievelk nāvi un ka jāgatavojas kau­jai. Taču mēs to nevarējām izdarīt ne biezoknī, ne līdzenumā. Viņu ieroči ir tikkārt spēcīgāki par mūsu stopiem, cikkārt lāča ķetnas trieciens ir spēcīgāks par jauna brieža ragu belzienu. Un mums gribot negribot vajadzēja griezties uz kalnu pusi, kaut arī ar to uz­vedām baltos uz pēdām visai mūsu ciltij. Taču tikai kalni varēja būt mūsu sabiedrotie.

Mēs pajājām garām ieejai Sāļo Klinšu zemē un de­vāmies uz Pūču kalniem, uz Klusējošo Klinšu kanjonu. Mēs nejaucām savas pēdas, tāpēc ka ļoti steidzāmies, jo bija izbeigušies mūsu krājumi un mums vajadzēja atgriezties pie jums. Vecajo padomē Zilais Putns sacīja: «Baltos var aizturēt tikai viņu pašu asinis. Vap-nap-ao vairs nenozaudēs mūsu pēdas, taču viņš nekāps pāri savām paša asinīm. Viņš gaidīs, saukdams kopā jau­nus karavīrus, un tā paies mēnesis, varbūt pat divi. Bet mums varbūt izdosies aizvest visu cilti uz citu pusi, tālu no briesmām. Kad uzsnigs sniegs, Vap-nap-ao suņi zaudēs ožu un nesadzīs pēdas. Iespējams, ka viņi at­griezīsies tikai uz pavasari. Bet mēs tad būsim jau tālu.» Vecajo padome bija vienis prātis, ka tikai asinis atturēs Karaliskos Jātniekus.

Mēs viņus gaidījām Klusējošo Klinšu kanjonā. Zir­gus aizvedām dziļāk ielejā, bet paši paslēpāmies uz aug­stām klintīm virs asā upes līkuma, kur garām vijas ceļš. Mēs gaidījām cauru nakti līdz saltai gaismas svīdai. Pār upi klājās migla. Mēs gaidījām tik ilgi, līdz Dzeltenais Mokasīns, kas stāvēja sardzē, sāka riet kā izsalcis šakālis, kuram naktī nav veicies medībās. Tā bija zīme, ka nāk baltie. Kad es tos ieraudzīju, es kādu mirkli nebiju vairs karavīrs. Man bija maza uti sirds. Es nebaidījos par sevi. Taču, kad ieraudzīju šos ļaudis spēcīgu, brangu zirgu mugurā, ar šaujamrīkiem, kas spīguļo pirmajos saules staros, es nodomāju, ka, pat ja mēs viņus nogalināsim, tad atnāks citi. Un nāks ciltij pa pēdām, kā ziemu vilki dzenas briežiem pa pēdām, un pārkāps pāri asinīm. Tad tēvs iznāca no klints aiz­sega un pacēla roku. Sāka lidot mūsu pirmās bultas. Mana bulta ieurbās kaklā baltajam, kas jāja pats pē­dējais. Tā es nogalināju otru cilvēku. Sešas reizes tēvs pacēla roku, un sešas reizes lidoja lejup bultas no mūsu stopiem. Baltajiem nebija kur paslēpties, taču arī viņu lodes atrada mērķi. Balto ieroči rībēja stiprāk nekā pērkona grāvieni. Šī rīboņa pamodināja Kalnu garu, pamodināja snaudošos akmeņus, un tie sāka ripot pa nogāzi lejup un krist uz Vap-nap-ao ļaudīm. Tad Vap- nap-ao, gara auguma vīrs ar sarkaniem matiem, pa­vēlēja viņiem atkāpties. Es raidīju viņam pakaļ bultas, bet netrāpīju. Bija atslabusi stiegra. Baltie aizbēga. Aizbēga netālu. Tomēr mūsu bultas tos nevarēja aiz­sniegt, bet viņi augu dienu bārstīja savas lodes pār abām kanjona nogāzēm. Mēs visu dienu gaidījām, klausīdamies, kā tās svelpj ap mums, sitas pret akme­ņiem, un nekā nevarējām izdarīt. Mēs visi bijām kara­vīri, kas nepazīst baiļu, tomēr nekā nevarējām darīt. Mūsu ieroči bija nevarīgi un vāji kā sirmgalvja rokas. Snaudošās klintis ripoja lejup, tikai nu tās jau drau­dēja ne vairs baltajiem, bet mums. Akmeņi nogrūda lejā Nolauzto Nazi. Viņš nokļuva balto gūstā, bet mēs ne­varējām tikt ne no vietas, kamēr nebija beigusies diena — visgarākā diena manā mūžā.

Baltie atkāpās. Nepārkāpa pāri savām asinīm. Varbūt paies divi mēness grieži, iekām Vap-nap-ao nāks atpa­kaļ meklēt kalnos mūsu pēdas. Mēs izkrāsojām savas sejas uzvaras krāsās. Mēs uzvarējām. Tā bija liela uzvara, Sat-Ok. Tā teica tēvs. Tā teica visi vecie kara­vīri. Tavs brālis lepojas, ka viņa nazis negulēja, ka viņa bultas dziedāja Nāves dziesmu. Taču nāve pievelk nāvi. Mūsu cilts ir pēdējā brīvo cilvēku cilts, kas nav zvērējusi baltajam karalim. Klusējošo Klinšu kanjonā mēs krāsojām sejas uzvaras krāsās un dziedājām uz­varas dziesmas, taču balto ir vairāk nekā zvaigžņu pie augusta debesīm. Vai tu saproti, Sat-Ok?

— Saprotu.

Es atvadījos no brāļa, kad debesis austrumos jau metās gaišas. Tuvodamies nometnei, es izdzirdēju dziesmu, ko sievietes reti dzied miera laikā.

Tā bija Nāves dziesma.

Naktī bija nomiris Ašā Bulta, mazā resnīša tēvs, tā paša, kas tik veikli prata slēpties klintīs, skaļās un jaut­rās sievietes vīrs.

Uzlecošā saule ar garu, gaišu strēli nogula pār strauta viļņiem. Tas bija Saules ceļš. Es vērīgi un ilgi lūkojos uz to, jo arī pats kādreiz pa to iešu. Pa šo ceļu uz Mūžīgā Miera valstību dodas milzīgo klinšu, kara­vīru, lielu lāču, briežu un aļņu, ļoti vecu varenu koku dvēseles.

Bet, kad pār ūdeni slīd liega mēness gaisma un at­spulgo upes vai ezera viļņos, tad pa Mēness ceļu aiz­iet sieviešu, bērnu, krūmu, ziedu un mazu dzīvnieku dvēseles. Mēness stari ir pārāk nestipri un var ielīkt zem karavīru soļiem. Mēs aizejam pa Saules ceļu — pa to, kas patlaban zaigo rnan acu priekšā un pa kuru šodien rītausmā no mums aizgāja Ašā Bulta.

Bet, kad saule bija nostaigājusi savu taku cauri vi­sam debess jumam un atkal meta gaišu ceļu pār ielejā tekošā strauta viļņiem, pirmajai Nāves dziesmai, ko dzie­dāja Brieža ģints sievietes, pievienojās vēl otra. Saules ceļu šodien aizgāja vēl otrs brīvo ševanēzu cilts kara­vīrs.

Lai nolaižas tumsa un apņem mūs,

Lai saules spožumā nežilbst mums acis,

Lai noklust dzīvās pasaules balsis,

Jo mūsu dvēseles alkst pēc miera.