Sāļo klinšu zeme

IV

Kad beidzas vasara, vava — meža zoss aizlido uz dienvidiem. Virs biezokņa sāk dziedāt kej-vej-kejens — ziemeļrietumu vējš. Tad atkal sniegs liec pie zemes baltos bērzus, sals iekaļ ezeru ledū. Ziemu vilku bari, lasīdamies kopā medību gaitām, gaudo uz mēnesi, dzied Nāves dziesmu vientuļajiem aļņiem un briežiem.

Mēs mācāmies likt cilpas, ķert āliņģos zivis, staigāt pa vienam biezoknī, vadīt suņu pajūgus. Ātri aizrit die­nas, nedēļas, mēneši. Grūti visu izstāstīt — atmiņa visu nav saglabājusi.

Un tad pēkšņi virs biezokņa atskan atlidojušo zosu klaigas. Brālis mokve — lācis izlien no ziemas mi­dzeņa. Lācene izved mazuļus siltā saules gaismā. Brāļi bebri pie saviem aizsprostiem bāž ārā no ūdens apaļās galvas.

Jaunie Vilki mācās jāt un darināt laivas. Straujie pavasara ūdeņi nes tāšu kanoe kā vēja spārniem. Tad upe norimst, ir jau vasara. Mēs braucam laivās pa sek­lajiem ūdeņiem, kur karstajā vasaras saulē sildās trek­nas līdakas.

Mēs vairs neesam tik mazi un nevarīgi kā pirmajos mēnešos, dzīvojot nometnē. Ovasess ir skops vārdos, toties siksnu netaupa. Taču vēl dāsnāk viņš mums sniedz savas zināšanas. Viņš zina, ka vislabākais skolo­tājs mēdz būt vajadzība un nepieciešamība. Tāpēc tre­šajā un ceturtajā nometnes dzīves gadā viņš ievieš jaunu paražu: kas neprot nomedīt zvēru, tas… neēd. Tādi pārbaudījumi ilgst sākumā nedēļu, tad divas, trīs …

Un tad, piektajā Dabas skolas gadā no Ogu mēneša sākuma līdz pirmajam sniegam, mums jāpaļaujas vie­nīgi uz savu pašu šķēpu un stopu, uz pēdumeklētāja apķērību un mednieka vērīgumu. Taču šais pārbaudī­jumos mēs neesam vieni. Daži zēni ir labākie pēdumek- lētāji, citiem bulta par putnu žiglāka, bet vēl citi prot pievilināt zvērus vai uziet jaunas zvejas vietas. Tāpēc cits citam palīdz. Bet paša nomedīts trusis ir tūkstoš­kārt gardāks nekā vecāko dāvātais lāča šķiņķis.

Cik ātri aizrit laiks! Klau, atkal gaudo vilki un pār aizputinātajām teltīm pūš saltais ziemelis, un atkal dzirdama pirmo pavasara atkušņu dziedošā ūdens čala.

Es vairs neesmu mazs puisēns. Nu jau man nevajag kāpt uz akmens, lai tiktu zirgam mugurā. Uz mazajiem uti, kas ierodas nometnē, mēs skatāmies no augšas, kā savā laikā uz mums skatījās Tanto. Tanto ir jau bez­maz karavīrs … Cik ātri skrien manā atmiņā tie gadi!

Atkal pagāja Ziedošo Koku mēnesis. Virs ezeriem klaigāja pīles un zosis. Saule sildīja aizvien karstāk un ilgāk kavējās virs biezokņa, un aizvien garāks kļuva tās ceļš no austrumiem līdz rietumiem. Bija Ogu mēnesis.

Šai mēnesī, tāpat kā ik gadus, mēs vairāk laika pa­vadījām biezoknī nekā nometnē. Mežs mums kļuva par otrām mājām un aizvien uzticīgāk pavēra mums savas taciņas un atklāja savus noslēpumus.

Ogu mēneša beigās es Dārdošo Aizu tuvumā uzgāju pelēkā lāča midzeni. Smailo Klinšu pakājē mēs ar Lē­kājošo Pūci atradām vairākus vilku midzeņus. Mēs jau pratām nolasīt no pēdām, vai pa taku ir gājis cilvēks, va-i gājis ātri, slims vai vesels, draugs vai ienaidnieks.

Mežs mums bija kļuvis labs vecākais brālis, gādnieks un miteklis. Tajā mēs smēlāmies savu gudrību — zinā­šanas par dzīvi, prasmi dzīvot. Mugikoons — vilks bija mūsu draugs, kaut gan varēja kļūt arī ienaidnieks, tāpat kā lācis, zebiekste vai briedis. Koki mūs paglāba no lie­tus gāzēm un deva krijus kanoe laivām un zarus stopiem.

Nogalinājuši lāci, mēs neaizmetām tā galvaskausu, bet pakārām zarā, izrotājām ar zīlītēm un spalvām un iekšā iebērām tabaku — upuri Lāča garam. Nogalinā­tam bebrim novilkām ādu, bet pašu iemetām upītē, jo viņa stihija ir ūdens.

Nogalināto briedi mednieki nogulda ar galvu kej-vej- kejena — ziemeļrietumu vēja virzienā, pie purna tam noliek trauku ar ēdamo un uzsāk deju: mednieki attēlo brieža skrējienu, viņa lēcienus, tad mednieku soļus, va­jāšanas, uzbrukuma un nāves ainu. Tad viņi pieiet pie nogalinātā dzīvnieka, glauda to un pateicas, ka tas ļā­vis sevi nogalināt.

— Atdusies, vecāko brāl, — viņi dzied.

Bet burvis, tērpies lāča ādā, ar ragiem uz galvas runā tā:

— Tu mums atnesi savus ragus, un par to mēs tev pateicamies. Tu mums devi savu ādu, un par to mēs tev pateicamies. Tu piepildīji ar gaļu mūsu vēderus, esi par to laimīgs Mūžīgā Miera valstībā, kur mēs satiksimies pēc nāves. 0 lielais, gudrais vecākais brāli! Piedod mums, ka mums vajadzēja tevi nogalināt.

— Piedod, vecāko brāl, — karavīri atkārto.

Mēs nekad nenogalinājām bez vajadzības. Indiānim ir tiesības medīt tikai tad, kad viņam draud bads. Nevar arī iziet medībās, ja iepriekšējā naktī redzēts ļauns sap­nis vai burvis aizliedz medīt. Biezoknī taču mīt arī ienaidnieki — ļauni gari vai kaitīgi mazi meža gariņi, kuri nomaldina no ceļa, ieved purvos un slīkšņās.

Tāpēc, kad mums gadījās pavadīt nakti biezoknī, mēs nebaidījāmies ne zvēru, ne negaisa, ne vēja, ne tumsas. Taču vajadzēja tikai izdzirdēt kādu nesaprotamu skaņu, lai nakts uzreiz pārvērstos par elli ne tikai maziem puikām vien. Mēs saspiedāmies bariņā ap ugunskuru, aiz bailēm drebēdami: mums šķita, ka tumsā redzam cilvēkiem, kokiem un dzīvniekiem naidīgus ļaunus ga­rus, Kanagi kalpus: ģindeņus bez galvām, skrejošus briežus ar izēstām iekšām, uz brieža muguras aklu lūsi ar raudošu bērnu zobos.

Bija tādi brīži, kad mums šķita, ka rēgi virpuļo ap mums trakā dejā, ka ikviens tos redz pats savām acīm un nekas vairs nevar mūs glābt. Nakts pagāja bez miega, un rītausmā mēs atstājām baigo vietu, lai ne­kad turp neatgrieztos.

Taču Ogu mēnesis bija brīnišķīgs mēnesis. Mēs drais- kojāmies un rotaļājāmies augām dienām. Bet galu galā grūti bija nodalīt prieku no mācībām un izklaidēšanos no darba.

Ovasess, Nolauztais Nazis vai Lielais Spārns stās­tīja par seniem laikiem, par kaujām un kariem starp ciltīm. Un pēc tam mēs karojām savā starpā, aizgūdami no pagātnes notikumiem visu to, par ko labprāt stāstīja vecie vīri. Mēs parasti sadalījāmies divās nometnēs, kurās bija tikai uti — zēni bez vārda. Ikviens no mums izkrāsoja sev seju un krūtis ar kara krāsām un kā daž­dien karavīrs, kas sper soli uz kara takas, ieberzēja savu ķermeni ar taukiem, lai atgaiņātu kukaiņus. Ve­cākie zēni vīpsnāja par mums, tāpēc mēs ar Ovasesa atļauju labprāt uz vairākām dienām atstājām nometni, lai mežā izcīnītu savas sadursmes un karus «starp ciltīm».

Mūsu vidū bija divi virsaiši — Lēkājošā Pūce un es. Arī patlaban, acis aizvēris, es skaidri redzu noru pie Klusējošā Karavīra klints, kur mēs sapulcējāmies pirms karagājiena, dzirdu savu karotāju balsis un redzu viņu sejas, izkrāsotas ar sarkanu, dzeltenu un melnu krāsu.

Mūsu priekšā ir upīte. Viņpus upītes mežs, kur vakar ar saviem karotājiem aizgāja Lēkājošā Pūce. Pēc Ova­sesa pavēles mums šodien vajadzēja viņus izsekot.

Mēs zinājām, ka Pūce iegāja biezoknī no ziemeļu pu­ses, taču es pārāk labi pazinu savu draugu, lai domātu, ka viņa pulku var atrast tai pašā virzienā. Vajadzēja arī uzmanīties no izlūkiem, ko mans piesardzīgais draugs noteikti ir atstājis meža malā, lai mūs novēro.

Pārpeldējuši pāri upītei, mēs gājām pa Lēkājošās Pū­ces pēdām. Mēs virzījāmies zosu gājienā. Līdzko bijām nokļuvuši mežā, es aizsūtīju piecus zēnus sameklēt Pū­ces izlūku pēdas, bet pats ar pārējiem, mezdams lielu likumu, devos dienvidu virzienā.

Mēs gājām klusēdami. Ģērbušies bijām kā daždien karotāji, ejot kara takas: tikai gurnu apsēji vai med­nieku bikses. No ēdamā bijām paņēmuši tikai peik- niku — pulveri sagrūstu gaļu. Mēs nesām koka toma­haukus, šķēpus ar truliem asmeņiem un bultas ar koka uzgaļiem. Taču medību vajadzībām Ovasess mums kat­ram bija izsniedzis trīs asas bultas.

Bijām jau nogājuši krietnu ceļa gabalu, kad rīta saule sāka celties virs koku galotnēm. Es apturēju savu nodaļu, lai pagaidītu izlūkus. Pagāja ilgas minūtes klusumā, ne vārda nerunājot. Mēs nekustējāmies. Mums garām aiztecēja zebiekste. Gar krūmu savas garās ausis pabāza trusis. Neviens pat nesarāvās, nesniedzās pēc bultas. Mēs gaidījām. Drīzāk, nekā biju cerējis, atska­nēja vāveres šmūkstināšana, aizvien tuvāk un klusāk. Mēs kļuvām priecīgi. Tur viens no mūsu izlūkiem zi­ņoja, ka uzietas pretinieka pēdas.

Vai tiešām Pūce bija tik nepiesardzīgs, ka nebija pat iznīcinājis savas pēdas?

īsi apspriedušies, mēs nolēmām sadalīties divās gru­pās. Man ar daļu no zēniem jāiet uz to pusi, kur bija atrastas pēdas. Otrai grupai, ko vadīs Kapotu ģints uti, — jāturpina ceļš uz dienvidiem. Mūsu signāls būs ērgļu mātes klidzināšana, saucot savu ērglēnu.

Izlūks ātri aizveda mūs turp, kur bija atrastas pēdas. Tas bija akmeņains apvidus, ko šķērsoja dziļa, klinšu radzēm piegruvusi ieplaka. Koki šeit auga zemi, un to zaru vainagi tik cieši savijusies kopā, ka grūti bija ieraudzīt debesu zilgmi. Strauti šeit urdzēja mūžīgā ēnā, to krastos varēja atrast sabuļu un lūšu pēdas. Iz­lūks parādīja dažus mokasīnu nospiedumus mīkstajā zemē starp akmeņiem. Bija gājuši trīs zēni. Tas šķita tik acīm redzams kā saule pie debesīm un skaidrs kā saules apspīdētais upes ūdens.

Kas tad tie par izlūkiem,' kas gājuši tik mierīgi, ne­slēpjot pēdas, kā vecas sievas, kad tās iet uz ezermalu skalot zirgu segas? Kas tie par izlūkiem, ja tie atstājuši mitrajā sūnā skaidri saskatāmus mokasīnu nospiedu­mus, bet būtu varējuši iet pa akmeņiem un neatstāt ne­kādu pēdu?

Skatīdamies uz šīm pēdām, es sāku klusītēm smieties. Tie bija pārāk atklāti mēģinājumi notvert mani lamatās. Taču drīz vien es vairs nesmējos: pa uzietajām pēdām taču nupat aizgāja četri mani izlūki, un viņi var iekrist Lēkājošās Pūces izliktajas cilpās. Tāpēc es devos pa pēdām kopā ar vienu no saviem uti, pavēlējis pārējiem sekot mums bultas skrējiena attālumā.

Mēs apstājāmies pie paseklas, biezi ar kokiem un krūmiem aizaugušas aizas. Abējas — Pūces zēnu un manu izlūku — pēdas veda uz aizu. Es atgriezos pie sa­vas nodaļas vēl vairāk nobažījies par to četru likteni: aiza atgādināja lūšu lamatas. Varēja jaust briesmas. Es pavēlēju nedzirdami aplenkt visu aizu un izpētīt tanī katru koku, katru krūmu.

— Ja aizā neviena nav, — lai katrs dod signālu ar ērgļu mātes klidzināšanu.

Mēs palikām divatā ar vienu izlūku. Pārējie klusu izklīda. Laiks vilkās neizturami gausi, es uztraucos, kas noticis ar izlukiem, kuri aizgāja pa bīstamajām pēdām gluži kā bērni, sekojot mātes balsij. Es dusmojos uz viņiem. Kas zina, viņi pat sarunājās! Bet varbūt kā paši mazākie uti dungoja dziesmiņas par treknu pienu un gardām kūpinātām zivīm?

Pēdigi atskanēja ērgļu mātes kliedziens, viens, otrs, trešais… Tātad ieiet aizā nav bīstami. Tur valdīja dziļa tumsa kā ūdens naksnīgā dīķī.

Nonācis līdz aizas vidum, es jau zināju visu. Sirds man dauzījās aiz dusmām un niknuma. Taciņa bija no- pēdota no vienas vietas. Zem tuvākā krūma atradu to­mahaukam nolauztu kātu. Viens no zēniem to paķēra un skaļi nodvesās:

— Uff!

— Vai pazīsti? — es vaicaju.

— Jā. Tas ir mana brāļa.

Viņa brālis bija viens no četriem izlūkiem, kuri bija ļāvušies Lēkājošajai Pūcei sevi notvert kā mazus pelē­nus. Nobradātā sūna un aplauzītie krūmi mums pa­stāstīja visu, kas šeit noticis.

Lēkājošā Pūce tīri vienkārši bija aplencis aizu, kur mūsu zēnus tikpat kā pie rociņas, kā aiz valdziņa bija ievedušas skaidrās, taču nodevīgās pēdas. Cīņa ir bi­jusi īsa: kad viņi bija iekļuvuši ielenkumā, Pūce klupa viņiem virsū kā vārna cālēniem un bez lielām pūlēm saņēma tos gūstā.

Ko darīt tālāk?

Otrpus cīņas vietas pēdas uzreiz samežģījās un sāka izgaist. Tās vairs nebija tik skaidras: vajadzēja noliek­ties un vērīgi nopētīt zemi, lai saskatītu pēdu zīmes. Tās veda uz upītes pusi un tur izzuda. Es sūtīju divus zē­nus gar upīti uz augšu un uz leju, katram sekoja ne­liela apsardzes nodaļa. Meklēšana nebija viegla. Tikai kad saule jau stāvēja zenītā, atskrēja viens no zēniem, nesdams spalvu. Tā piederēja vienam no sagūstītajiem izlūkiem. Tātad mēs bijām uzgājuši tālākās pēdas.

Pirmoreiz pēc ilgāka laika mēs uzlūkojām cits citu bez dusmām un īgnuma. Es nebiju maldījies. Kaut gan Pūce bija aizgājis ziemeļu virziena, pašlaik viņa pēdas nepārprotami veda uz dienvidiem. Tomēr mēs bijām dabūjuši rūgtu mācību. Tagad jau nu jāvirzās uz priekšu labi uzmanīgi — kā ienaidnieka mežā, kā nāves briesmu draudos. Apkārt izlūkam, kas devās pa galve­najām pēdām, es plaši izvietoju visu nodaļu, tā bija ga­tava kuru katru brīdi sākt kauju. Mēs virzījāmies ļoti lēni, taču ne uz mirkli neapstādamies un pilnīgā klu­sumā. Nedrīkstēja kavēties pat ne tik daudz, lai dzesētu slāpes. Mums vajadzēja atmaksāt par mūsu izlūku vien­tiesību.

Pēdas veda uz Sarkanā kanjona pusi, kas robežoja ar meža dienvidaustrumu malu. Mēs ieslīdējām kanjonā nedzirdami kā ēnas. No šā brīža vajadzēja līst zem tā sienām dziļā krēslā. Tuvojās vakars. Beidzot sirds man priecīgi iepukstējās: acu priekšā pavērās skats uz ne­lielu ezeru. Tā dienvidu krastā liesmoja liels un spožs ugunskurs. Dienas sākumā bija izrādījies, ka es esmu par daudz pašpārliecināts barvedis, un tagad nu Pūce, redzams, bija pārāk paļāvies uz savu gudrību un, no­ticējis, ka briesmas nedraud, sakūris sārtu, it nemaz nevairīdamies.

Mēs paslēpāmies krastmalas brikšņos, gaidīdami nakti.

Taču Pūcei bija savi sabiedrotie: odi, kāds putns, kas nemierīgi riņķoja virs mums, un daži krupji, kas plak- šķēdami lēkāja mums apkārt.

Es baidījos, ka naktsputna kliedzieni un krupju

kvarkstēšana atmodinās pretinieka vērīgumu, taču, par laimi, Piice jau paļāvās uz sevi bez mēra. Viņš bija nolicis sardzi tikai ziemeļu pusē, bet rnēs sākām lēni virzīties pa ezera malu, lai nokļūtu pie apmetnes no atklātās, dienvidu puses.

Es sapratu, ka mēs nedrīkstam uzreiz sākt kauju. Man trūka četru karotāju. Atbrīvot tos būs grūti. Taču, jo grūtāk gūstama uzvara, jo tā saldāka. Mums vis­pirms vajadzēja atbrīvot izlūkus un tikai tad uzbrukt pretinieka nometnei.

Pūce bija rīkojies neapdomīgi. Viņš bija iekārtojis no­metni pārāk tuvu pie augstu koku pudura, kas auga pašā meža malā. Zari nokarājās tik zemu, ka tos varēja aizsniegt ar rokām. Turklāt viņš gūstekņus nebija vis novietojis nometnes vidū, bet vieglprātīgi atstājis ārpus apgaismotā loka netālu no briksnāja.

Kad uguns uzliesmoja spožāk, es labi redzēju visus četrus. Viņi gulēja cits citam līdzās, un viņus apsargāja viens no visjaunākajiem uti.

Man radīja bažas tikai viens apstāklis: es neredzēju pie ugunskura Lēkājošo Pūci. Tas varēja būt bīstami.

Taču ilgāk nedrīkstēju gaidīt. Spožo mēnesi patlaban aizsedza plata mākoņu strēle. Plāns man bija vienkāršs, tik vienkāršs, ka tam vajadzēja izdoties.

Es nolēmu pats aizlavīties līdz gūstekņiem. Savā vietā par barvedi atstāju Kapotu ģints zēnu. Tas bija prātīgs un attapīgs puika. Varēju būt pārliecināts, ka nekādu neuzmanību viņš nepieļaus, un baidījos tikai no viena — ka viņš būs pārāk piesardzīgs. Dažos vārdos es viņam čukstus paskaidroju savu plānu.

— Es aizlavīšos pie gūstekņiem. Pamēģināšu tos at­brīvot. Tu uzkāp priedē, kas vistuvāk ugunskuram, un vēro. Ja pamanīsi, ka man kaut kas draud, padod ziņu, ievaidēdamies kā ūpis. Ja mani atklās, lai mūsējie tūliņ brūk virsū. Ja turpretim redzēsi mani jau pie gūstek­ņiem, lai visa nodaļa sagatavojas uzbrukumam no abām pusēm: no krasta un no koku pudura.

Es dzirdēju viņa satraukto elpu. Viņš gribēja kaut ko sacīt, bet, acīm redzot, svārstījās un tikai pamāja ar galvu.

— Maj-oo. Labi, — viņš klusu atbildēja un sāka rāpties kokā.

Nolādēti sabiedrotie Pūcei bija odi. Uguns pievili­nāti, taču dūmu atbaidīti, tie savas dusmas gribēja iz­gāzt uz mani. Es cerēju, ka odi moka arī gūstekņus — manus izlūkus, tāpēc viņiem diez vai izdosies gulēt mierīgi un sargs būs jau pieradis pie viņu nemierīga­jām kustībām. Tas varēja atvieglot manu uzdevumu.

Man laimējās. Mēness paslēpās aiz mākoņiem. Ugunskurs bija mazliet apdzisis. Mežmalā netālu no manis varēja dzirdēt rosāmies divus vai trīs Pūces nodaļas zēnus, tie lasīja žagarus. Odi koda nežēlīgi, tomēr es nevarēju novaldīt nedzirdamus smieklus: cik gan Pūces zēni bija pārliecināti, ka viņiem nekas ne­draud!

Tomēr daudz netrūka, un es būtu cietis vēl vienu neveiksmi. Taisni tobrīd, kad es pašlaik lavījos pa gluži klaju noru starp priežu puduri, kur vienā kokā tupēja manis norīkotais barvedis, un krūmiem, pie ku­riem gulēja gūstekņi, atskanēja ūpja kliedziens. Es pieplaku pie zemes. Biju tikai soli no uzvaras: no gūs­tekņiem mani šķīra vienīgi biezs paegļu krūms. Un taisni šai mirklī man garām paskrēja Pūce, nesdams lielu klēpi zaru ugunskuram. Par laimi, viņš to bija

salasījis tik daudz, ka tie viņam aizsedza seju, un viņš mani nepamanīja. Viss atkārtojās: es jutu, ka tiklab viņa, kā manas uzvaras drīzāk būs pretinieka kļūdu sekas nekā pašu nopelni.

Tie laikam gan bija visgrūtākie acumirkļi. Sārts iedegās spēcīgāk. Dūmi nenāca uz manu pusi un ne­varēja atgainīt ne vismazāko odu, toties no ugunskura plūda cepta truša smarža. Un es vairs nezināju, kas ir ļaunākais: augstu uzšāvusies liesma, kas varēja mani nodot, vai odi, vai gaļas smarža, kas atgādināja, ka visu dienu neesmu nekā ēdis.

Grūtāk par visu ir gaidīt. Es aizvēru acis, lai to spīdums mani nenodod. Minūtes vilkās kā veseli mē­neši. Es gulēju nekustēdamies kā brālis mugikoonss — vilks, kas ar bezgalīgu pacietību gaida izdevīgu mirkli.

Par laimi, Pūces nodaļa jau bija beigusi savas dzī­res, ugunskura liesma atkal noplaka, visapkārt sabie­zēja tumsa. Taču sarunas neapklusa. Puikas, atdari­nādami vecus karavīrus, nebeidza lielīties ar saviem varoņdarbiem, klāstīja, kurš no viņiem pirmais uzbru­cis maniem izlūkiem, kurš kuru nogāzis gar zemi, kurš vairāk par visiem var lepoties ar lapsas viltību, vilka niknumu, brieža straujumu. Es viņus labi redzēju, un man atkal gribējās smieties. Tikai Lēkājošā Pūce klu­sēja, taču klusēja ar tik lepnu izskatu, ka man uz mir­kli kļuva viņa žēl: vai viņš būs tikpat lepns pēc stun­das?

Beidzot pienāca mans laiks. Elpu aizturējis, es lēni lēni ielīdu paegļu krūmos. Tas nebija visai patīkami, taču skujas nedurstīja tik stipri kā odi.

Pie ugunskura nekā nebija manījuši. Neviens pat nepakustējās, kad man zem elkoņa nobrakšķēja zariņš.

Bet manās ausis šis brīkšķis nogranda kā pērkona grāviens. Toties nodrebēja viens no gūstekņiem, kas gulēja man vistuvāk, un jāatzīst, ka šoreiz viņš parā­dīja daudz lielāku attapību nekā uzbrukuma laikā aizā. Viņš droši vien saprata, ka zariņš nobrakšķējis zem drauga kājas vai rokas, un, izlikdamies gaiņājam odus, mazliet pavirzījās uz manu pusi. Nu jau pietika pastiept roku, lai ar nazi aizsniegtu viņa aiz muguras sasietās rokas. Es tomēr gaidīju, līdz zēniem, kas sē­dēja ap ugunskuru, galvas noslīgs uz krūtīm un kar­stums sārtā pierims.

Pēdīgi es pastiepu roku ar nazi un viegli pārgriezu saites. Nazis palika mana uti atbrīvotajās rokās. Es līdu atpakaļ.

Kad atgriezos zem priedes, mani karotāji bija gatavi uzbrukumam. Es vadīju grupu, kurai vajadzēja uzbrukt no ezermalas puses.

Ticiet man: tas bija brīnišķīgs acumirklis, kad ar kaujas saucieniem, kas aizskanēja pāri mežam, eze­ram un aizai, ar augstu paceltiem šķēpiem un tomahau­kiem mēs metāmies virsū miegainajai, pārsteigtajai Pūces nodaļai!

Kauja bija grūta, un mēs ar Pūci vēl krietnu mēnesi dažu labu reizi to pieminējām. Tā beidzās pirms rīt­ausmas, un tikai pēc saules lēkta mana nodaļa bija iztvarstījusi pēdējos ienaidniekus — bēgļus, kas slap­stījās mežā. Salda bija uzvara, kaut gan no rīta pel­doties — jau kopā uzvarētājiem ar uzvarētiem — to­mahauku un šķēpu cirtienu pēdas smeldza stiprāk nekā simttūkstoš odu dzēlieni.

Vislabākais tomēr bija rīta azaids ar ceptiem tru­šiem, ko mums par godu bija samedījuši uzvarētie.

Par uzvaru mūs uzslavēja Ovasess un pat Tanto, kaut gan arī šoreiz viņš palika nepielūdzams un neiz­pauda mums ne vārda no naktī noklausītās karavīru apspriedes. Taču tas bija tikai mazs mākonītis pie skaidrajām slavas debesīm, kuru apstarots es staigāju veselas divas dienas pēc atgriešanās nometnē. Šo divu dienu nogalē mani gaidīja vēl lielāka laime.

Otrās dienas beigās, kad nometne jau aizdedzināja vakara ugunskurus, lai izceptu Nolauztā Naža nome­dīto briedi, pie Lielā Ugunskura vietas atauļoja kāds no mūsu ģints jaunajiem karavīriem. Es viņu uzreiz pazinu — tas bija Dzeltenais Mokasīns. Viņš bija gluži nokūpējis ar sarkanīgi pelēkajiem lielā līdzenuma pu­tekļiem. Viņš veda līdzi neapseglotu zirgu. Mēs, paši jaunākie, uzreiz apstājām karavīru, ziņkārīgi aplūko­dami zirgus. Jātnieks, nevaicādams pēc kāda no pie­augušajiem karavīriem, uzrunāja taisni mūs:

— Es_ esmu Dzeltenais Mokasīns. Mani šurp sūtīja Cēlais Ērglis, lai es sameklētu viņa jaunāko dēlu.

Sirds man sāka stipri dauzīties. Es izgāju no zēnu loka un, roku augstu pacēlis, iesaucos:

— Es esmu uti, Cēlā Ērgļa dēls. Ar kādu uzdevumu mans tēvs sūtīja dižo karavīru Dzelteno Mokasīnu?

Es biju mazs puika, taču mani vārdi atjājējam, jā­domā, patika. Viņš pasmaidīja un viegli paliecās uz manu pusi.

— Dzeltenais Mokasīns, nesaudzēdams savu zirgu, auļoja uz Jauno Vilku_ nometni visu dienu un visu nakti, lai nodotu Cēlā Ērgļa dēlam tēva dāvanu.

Un te, šai laimīgajā acumirklī, viņš iesvieda man ro­kās zirga pavadu! Tas bija mans zirgs! Mans pirmais zirgs!

Dzeltenais Mokasīns jau bija aizjājis pie Ovasesa telts, bet es vēl stāvēju kā sastindzis, turēdams rokā zirga pavadu un tikko ap­valdīdams vēlēšanos smie­ties vai raudāt un kliegt aiz prieka. Arī mani vien­audži stāvēja sastinguši jūsmas pilnā izbrīnā.

Mans zirgs! Tas bija pa­rastais indiāņu mustangs. Nekā skaista viņā nebija, nekā tāda, kas varētu sa­jūsmināt cilvēka aci ar līniju un apveida daiļumu. Taču man tas bija vis­skaistākais zirgs pasaulē. Tas man likās nevis zirgs, bet putns, vislabākais no visiem zirgiem, kādus es jebkad biju redzējis. Tiesa, viņš nebija pārmērīgi skaists. Zemu nokāris prā­vo, smagnējo galvu, viņš mierīgi stāvēja uz stru­pām, spēcīgām kājām ar mazliet iekšup paliektiem ceļiem. Taču ikviens indi­āņu zirgu pazinējs būtu pratis viņu novērtēt. Zem garās spalvas iezīmējās

spēcīgi izturīga rikšotāja muskuļi, platās krūtis lieci­nāja par vienmērīgu elpu, garais rumpis — par tīka­miem, līganiem auļiem.

Protams, mēs aizmirsām savus ugunskurus. Es vedu zirgu uz upīti, un visi uti, vairāk sajūsmināti nekā skaudīgi, nāca man līdzi to peldināt. Viņi taču zi­nāja, — lai arī tēvs man to dāvinājis, es nevienam ne­atteikšu, ja kāds no viņiem gribēs izmēģināt manu zirgu. Mustangs bija rāms un labsirdīgs. Viņš stāvēja ūdenī un klusu zviedza, kad mēs viņu berzām ar mīk­stiem kārkla zariņiem. Viņam bija lielas, gudras acis un mīkstas nāsis. Es piekļāvos tām ar seju tik rnaigi, kā dažkārt biju piekļāvis vaigu mātes rokai. Tas ir mūsu zirgs!

Kad zirgs bija apžuvis, mēs ņēmāmies to greznot, pīdami tam krēpēs un astē visskaistākās spalvas, kā­das vien mums bija. Un drīz vien mūsu zirgs kļuva skaistāks par visiem Jauno Vilku nometnes karavīru zirgiem un vairāk atgādināja kāda liela virsaiša jā­jamo zirgu nekā daudzu mazu uti vienīgo zirgu.

Mēs žigli pārbaudījām, ko viņš prot. Tēvs bija pa­pūlējies dot mums gudru draugu. Zirgs bija labi iejāts, mums neprasīja nekādu pūļu uzkāpt tam mugurā. Pēc svilpiena viņš gūlās zemē, pēc tam atkal pēc svilpiena cēlās augšā, pēc tikko manāma rokas pieskāriena mai­nīja soli un virzienu. Auļi viņam bija līgani un gari, un uz viņa muguras varēja viegli sasēsties pat trīs slaveni Jauno Vilku mītnes jātnieki.

Saule patlaban rietēja, kad es uz izrotātā zirga, vienaudžu ielenkts, sarkanu un dzeltenu staru apmir­dzēts, piejāju pie Tanto telts, lai dalītos ar brāli savā lepnumā un priekā.

Tanto uzmanīgi aplūkoja zirgu, atzinīgi ar galvu mādams, kāpa tam mugurā un, pamazām pāriedams no soļiem aulekšos, apjāja apkārt Lielā Ugunskura vietai un tad apturēja pilnos auļos tik spēji, ka zirga nagi nozibēja taisni virs mūsu galvām.

Tanto smaidīja.

— Labs zirgs, — viņš sacīja. — Saudzē to, un tev būs draugs, kas pratīs tevi nosargāt.

Viņš uz brīdi nozuda teltī, iznesa vilka ādu un seglu kāpšļus un uzmeta tos manam zirgam uz muguras.

Ai, cik gan es biju bagāts!

— Pieņem šo dāvanu, — sacīja Tanto, — no sava brāļa, un lai Lielais gars tev palīdz tavā jaunajā dzīvē. Rīt, pirms saule pacelsies virs koku galotnēm, — viņš pamāja uz dižskābaržiem austrumu pusē, — atnāc pie manis, un tavs zirgs lai ganās kopā ar karavīru zir­giem.

Ilgi pirms nosacītā laika es biju pie brāļa. No dažām teltīm tievām un taisnām strūkliņām pret debesīm stī­dzēja dūmi, bagātīgā rasa un migla, kas lēni slīdēja uz upi, solīja jauku laiku. No meža puses skanēja putnu klaigas. Rēns vējiņš smaržoja pēc sveķiem un meža zāles.

Es biju laimīgs. Labs pret mani bija Ogu mēnesis. Es uzvarēju ezermalā pie Sarkanā kanjona. Ovasess un Tanto mani . uzslavēja. Tēvs atsūtīja brīnišķīgu zirgu, un šodien vecākais brālis pirmo reizi ņem mani līdzi uz biezokni.

Gaidīdams brāli, es kā jauns suns skraidīju ap tipi, aiz prieka vēcinādams rokas, un klaigāju par medībām, kurās dodos. Nekā apkārt neredzēdams, uzskrēju virsū karavīram Melnajai Rokai, kas atgriezās no nakts me­dībām, nesdams uz pleciem meža kazu. Es uzgrūdos viņam ar tādu sparu, ka gandrīz pasitu viņu gar zemi, un uzreiz pārliecinājos, ka Melnajai Rokai ir gaužām smaga roka. Sāpēja, taču ne karavīram, ne man tas nesamaitāja labo omu.

Melnā Roka pat iesmējās:

— Liels mednieks tu esi, uti. Tomēr es tev ieteiktu ņemt līdzi ieroci. Zvēri patlaban atgriežas no nakts medībām uz saviem midzeņiem, un ko tu darīsi, ja sa­stapsies ar vientuļu vilku?

— Es nenobīšos, Melnā Roka. Turklāt kopā ar mani uz mežu nāk mans brālis Tanto. Un viņš ir pārāk liels mednieks, lai bītos no mugikoonsa.

— Tanto ir drosmīgs jauneklis, — piekrita Melnā Roka. — Taču arī vislielākais mednieks nezina visu, un vislielākais mednieks nemācās no savām kļūdām. Jo katra liela kļūda var būt viņa pēdējā. Kas kļūdīsies, tas dejos Nāves deju pie ziemeļu debesīm, — viņš no­rādīja uz pelēko apvāršņa svītru. — Kaut mēs tur sa­staptos cik iespējams vēlāk, Jauno Vilk.

Melnā Roka aizgāja, vēl kaut ko klusu murminā­dams, bet es, protams, nenoticēju viņa vārdiem. Par daudz jauka bija šī diena, lai es uzklausītu prātīgus padomus. Es joprojām skraidīju ap brāļa tipi, dungo­dams dziesmiņu par visu, kas bija noticis pēdējās die­nās, par gājienu caur biezokni, par uzvaras vainagoto kauju un par gaidāmajām medībām.

Ieraudzījis Tanto, jutos mazliet vīlies: bez toma­hauka un mednieku naža brālim nekāda cita ieroča ne­bija, un man viņš iedeva tikai kazādas maisu. Viņš nebija paņēmis nekā no pārtikas, un es secināju, ka nekādas lielās medības nebūs un ka mēs nedosimies necik tālu. Man neklājās neko taujāt, kaut gan ziņkāre mani neizsakāmi mocīja, taču, kad mītne nozuda aiz kokiem, Tanto ierunājās pats:

— Es uzgāju bites. Mēs ejam pēc medus manam brālim un viņa draugiem.

Tagad vilšanos nomainīja prieks.

Tiesa gan, es biju sapņojis par lielām medībām, ce­rējis, ka lenksim briedi, balto kazu vai pat lāci, taču, no otras puses, nekā labāka par tumšām medus kārēm nevarēju pat vēlēties. Tāpēc es ātri samierinājos ar to, ka šodien vēl nemedīšu kopā ar Tanto kā liels med­nieks, un tikai riju siekalas, iedomādamies, kā garšo medus, kas šodien mūs gaida meža dorē.

Un tikai reizi man pārskrēja šermuļi, kad atcerējos, kā «garšo» meža tautiņas dzeloņi, kad tā sargā savu medu.

Par to domādams, es kājoju brālim nopakaļ, vērīgi lūkodamies apkārt. Pēdīgi atradu to, ko meklēju: kva- noni krūmu, no vienas vietas nobērtu tumšām, iegare­nām ogām.

Tanto apsēdās zemē, bet es sāku plūkt ogas. Kad biju tās savācis pietiekamā daudzumā, mēs abi ierīvē- jāmies ar sarkano ogu sulu, kas aizsargā no bitēm la­bāk nekā paegļu dūmi.

Mēs soļojām pa taciņu uz ziemeļiem un pie vecās, zibens saspertās un izdedzinātās priedes nogriezāmies uz austrumiem biezā, ne visai šmaugā jaunaudzē.

Scit jau vajadzēja iet piesardzīgāk nekā pa taciņu. Mēs taču bijām iegājuši brāļu plēsoņu zemē, un, kaut arī saule jau bija uzlēkusi, tie varēja nākt no medībām uz saviem midzeņiem. Vajadzēja vairīties uzmīt uz sau­siem zariņiem un lapām, raudzīties, lai neaizķertu jauna kociņa tievo stumbru, iet pret vēju, lai uzreiz pa­manītu zvēru, iekām tas saodis mūs.

No tā, kā brālis skatījās apkārt, es sapratu, ka tu­vojamies mērķim. Mēs atstājām aiz muguras strautu, kas nedzirdami līkumoja starp apsūnojušiem akme­ņiem, tad krūmus ar ogām un skābaržu birzi ar cieši kopā savijušos zaru vainagiem. Kad mēs tanī iegājām, pēkšņi izdzirdējām lūstoša zara krakšķi. Tanto sa­tvēra manu roku un saspieda tā, ka es gandrīz ieklie­dzos. Un tūliņ arī izdzirdēju satracināta bišu spieta dūkšanu, kaut kādu klusu rūkņāšanu un skaļu šmak- stināšanu.

Brālis uzreiz saprata, kas aizsteidzies mums priekšā. Turēdams mani aiz rokas, viņš sāka kāpties atpakaļ. Bet taisni tai pašā brīdī arī es ieraudzīju pie pazema ozola brūno lāci ar medus kāri ķetnās.

Līdz pat šai dienai es ar kaunu atceros, ka tobrīd zaudēju sajēgu, aizmirsu piesardzību un, izrāvis roku no Tanto rokas, šķinu projām, neskatīdamies, kurp. Baiļu pilnas acis vāji redz. Es paklupu pret sausu sakni un, briesmīgi brēkdams, izstiepos zemē visā ga­rumā. Aiz muguras izdzirdēju īsu, niknu lāča rūcienu. Tas bija cilvēku ienaidnieks — lācis vientuļnieks, jau tā bišu saērcināts.

Brālis piecēla mani no zemes, un mēs drāzāmies uz augstajiem kokiem. Mums aiz muguras zari brakšķēja zem lāča ķetnām. Mēs labi zinājām, ka pat vistrakā­kais skrējiens mūs neglābs un, ja mēs nepaspēsim uz­rāpties augstā kokā, tad šodien dejosim Nāves deju ziemeļu debesīs. Tas bija īss, bet nāvīgs skrējiens. Par laimi, Tanto izdevās pieķerties pie liela skābarža apak­šējā zara. Viņš zibenīgi uzrāpās uz tā un pasniedza man roku. Dzirdēju aiz muguras lāča sēkšanu. Es kaut ko kliedzu. Brālis satvēra mani un vilka augšā kā zvej­nieks mazu raudinu. Tikko paguvu pieķerties pie zara, kad jutu, ka man kāds sit pa kāju, norauj mokasīnu: lācis līda mums pakaļ. Viņš apstājās tikai tad, kad tievie zari sāka liekties zem viņa svara. Viņš rēca, ņir­dza ilkņus un mēģināja purināt zarus, uz kuriem mēs sēdējām.

Tas bija vecs vientuļnieks ar daudzām rētām uz ādas, pārplēstu ausi un niknām, asiņu pieplūdušām ačelēm.

Es uzrāpos, cik vien augstu varēdams, un drebēju, krampjaini ieķēries zarā. Taču Tanto jau bija atguvis mieru. Viņš nolauza lielu zaru un sāka zvetēt ar to lā­cim pa purnu.

Tanto pārgalvība deva man drosmi. Arī es ņētnos sviest lācim virsū sīkus zarus un kliegt:

— O mokve, lāci, pinkaino brāl! Ej projām, citādi mēs tevi nogalināsim un tavai dvēselei būs jālodā pa kokiem kā rudajai vāverei. Bet tas taču ir kauns tā­dam karotājam kā tu!

Kliedza arī Tanto:

— O mokve, lāci, ļauno brāl! Manā teltī ir viena āda, lielāka un melnāka par tavējo. Bet nāk virsū zie­mas sals, un es meklēju otru ādu. Un, ja tu gribi sa­glabāt savu kažoku, tad ej un atstāj mūs mierā!

Lācis, pārliecinājies, ka mūs neaizsniegs, lēnām norāpās no koka. Es aizgrābtībā izkliedzu pārmaiņus uzslavas, draudus un lamas, taču drīz apklusu. Viltīgais ienaidnieks ņēmās vispirms raut ārā saknes un tad lūkoja nogāzt koku, dzīdamies tam virsū ar visu svaru. Tanto nemitēdamies lamāja lāci un apmētāja to ar zariem. Koks līgojās, kaut gan stumbrs tam bija resns.

Pēdīgi lācim apnika veltās pūles. Viņš vēl dažas reizes norēcās aizvien laiskāk un klusāk, nolaidās uz visām četrām, nožāvājās un gausi aizslāja uz jauno skābaržu biezokni. Mēs klausījāmies saspringtā klu­sumā. Lūstošu zaru brikšķēšana noklusa tālumā. Tanto iesmējās un, kad mežā atkal iestājās mierīgs tveicīga dienasvidus klusums, nedzirdami nošļūca zemē un es viņam sekoju.

Taču mēs nepaguvām paspert ne piecus soļus, kad no pretējās puses, no kuras mēs pirms tam bijām at­nākuši, izlēca tas pats lācis. Par laimi, Tanto viņu uz­reiz ieraudzīja. Es iekliedzos, ceļi man saļodzījās, biju pārliecināts, ka nekas mani vairs neglābs. Taču brā­lis izmanījās pasviest mani uz zara un pats uzlidoja kā putns taisni zvēram no zobiem. Es biju galīgi zau­dējis drosmi. Atcerēdamies Melnās Rokas brīdinājumu, ka mednieka pirmā kļūda var kļūt par viņa pēdējo kļūdu, es zaudēju ticību glābiņam, pat ticību sava brāļa tālredzībai un gudrībai.

Bet viņam pat acis metās baltas aiz niknuma; viņš svieda vispirms tomahauku, tad nazi. Taču kāts aiz­ķērās aiz zara, un tomahauks netrāpīja mērķi. Un na­zis neietriecās vis taisni pret mums atplestajā rīklē, bet noslīdēja gar ilkņiem, ievainodams lācim lūpas, un pārdūra tam priekšķepu.

Sacēlās īsta vētra — vientuļnieks trakoja, viņa rēk- šana dārdēja pār mežu kā augusta pērkona grāvieni. Jaunie kociņi, izrauti ar saknēm, šķīda uz visām pu­sēm, zemes pikas, vareno ķetnu sviestas, lidoja uz mums, piebēra acis un muti. Mazs akmentiņš trāpīja man taisni pa virslūpu, un es sajutu mutē asiņu garšu.

Mežs visapkārt šķita sastindzis. Nedzirdēja neko citu kā vien brūnā lāča lauzto koku brakšķēšanu un viņa rēcienus. Maza cielaviņa, nometusies uz zara manā tuvumā, bija aiz bailēm tā sastingusi, ka es būtu varējis to saņemt rokā.

Mūsu koka pakāje izskatījās tā, it kā te būtu cīnīju­šies simt karavīru. Zaļajā sūnā melnoja izplēstu ve­lēnu vietas, gaisā aizvien vēl lidoja zari, zemes pikas un lāča vilnas kumšķi, ko viņš pats sev trakā niknumā bija izraustījis. Pat Tanto apklusa un raudzījās vien­tuļniekā tādām acīm, kas vairāk līdzinājās manē­jām, — tās bija izbiedēta uti, nevis pieauguša med­nieka acis.

Koku ēnas sāka gulties slīpi. Nezinu, neatceros, cik ilgs laiks varēja būt pagājis, kopš mēs atkal bijām uzrāpušies kokā. Ap zariem sažņaugtie pirksti notirpa, gar acīm zibēja melni plankumi.

Pēkšņi es atdzīvojos: Tanto, izslējies un pielicis ro­kas pie mutes, izgrūda spalgu un skaļu kliedzienu. Lā­cis apklusa un, paslējis purnu, sāka neuzticīgi ošņāt gaisu, vēl uz brītiņu nogulās mūsu koka pakājē, laizī­dams ievainoto ķepu un ošņādams.

Tagad arī es izdzirdēju it kā tālu zirgu sprauslo- šanu un kāju dipoņu pa mīkstu zemi. Tanto no jauna ņēmās kliegt.

Bet lācis, acīm redzot, sajuta, ka viņam draud bries­mas, pietrūkās un veiklā riksī nozuda meža biezoknī.

Mūs izglāba Ovasess un Lielais Spārns. Neviens no viņiem neteica ne vārda, bet Tanto, stāstīdams par to, kas bija noticis, nodūra galvu un lūkojās uz zemi tāpat, kā to darīju es, kad man nācās atzīties kādā zē­niskā muļķībā.

Mēs devāmies atpakaļ, iedami Ovasesam aiz mugu­ras. Kad mēs jau soļojām pa taciņu, kas veda uz no­metni, un kad biju atguvis visu savu drošsirdību, es teicu gluži nepiespiestā tonī:

— Es uzskatu, brāl, ka pat vislielākais mednieks nezina visu un vislielākais mednieks nemācās no sa­vām' paša kļūdām, citādi var izdarīt tādu kļūdu, kuru vairs nevar izlabot, un tad nāksies dejot Nāves deju ziemeļu debesīs. Kāpēc tu nenēmi līdzi stopu, gudro brāl?

Taču šoreiz Melnās Rokas gudrība pavērsas pret mani. Biju viņa vārdus atkārtojis nereizē. Tanto roka bija vēl smagāka nekā Ovasesam un Melnajai Rokai: sadeva viņš man patiešām brālīgi.

Tātad es uzzināju vēl otru patiesību: par citu kļūdām nevajag smieties.

Bet, protams, kopš tā laika ne es, ne Tanto negājām uz mežu bez stopa un asām bultām makstī.

Dzirda dziļi mežā zvēra soli,

Augstu gaisos redzu zosu kāsi,

Ūdens ceļos tālos —

Žiglu zivju barus:

It kā bultas ašas

Pazib dzijā dzelmē.

O, par dižu mednieku es kļūšu,

Manas bultas nāvi atnesīs un postu.

(No medību dziesmām)