Sāļo klinšu zeme

XIV

Visu laiku sniga. Ap teltīm saauga lielas kupenas. Cauri tām vajadzēja rakt celiņus un pat tuneļus. Pāris dienu atmetās silts, snigt pārstāja, bet tad atsāka no jauna — sniegs bira un bira augām garām naktīm un īsām dienām.

Šķita, ka esam atnākuši nevis Sāļo Klinšu ielejā, bet Mūžīgā Miera valstībā, tik salts, sniegots klusums te valdīja, tik dziļa klusēšana.

Dienu un nakti karavīri sargāja ieeju Sāļo Klinšu ielejā. Mūsu vistālākie posteņi bija Brāzmainās Strau­mes kanjonā. No turienes karavīri atgriezās pārsaluši un nerunīgi. Viņiem bija aizliegts kurināt uguni ilgajās, saltajās sardzes stundās.

Citas mednieku un karavīru grupas diendienā devās uz visām ielejas malām un uz kalnu piegāzēm, lai pa­vairotu mūsu pārtikas krājumus. Taču viņu pūles bija veltīgas, jo Sāļo Klinšu ielejā, it īpaši ziemā, jebkuras medības lemtas neveiksmei.

Mēs, Jaunie Vilki, meklējām trušu alas. Mēs nebijām tik smagi kā pieaugušie vīri un viegli varējām tikt pāri sadzītajām kupenām. Ovasess mūs brīdināja no sniega lavīnām kalnu piegāzēs, taču par tām mēs nebēdājām. Tomēr ne mūsu neatlaidība, ne mūsu drosme, ne mūsu meklējumi, kas turpinājās augām dienām, nepalīdzēja mums iegūt kāroto medījumu. Alas bija zem sniega. Pēdas nevarēja sadzīt pat Taugas smalkā oža. Tikai reiz mums izdevās nokļūt uz mazā zvēriņa pēdām, un tā nu pēc trīs nedēļu ilgām medībām mēs atnesām nometnē izkāmējušu trusīti ar baltu kažociņu un melniem ausu galiņiem. Triju nedēļu laikā viens vienīgs mazs trusītis.

Nevienam negribējās ne draiskoties, ne skraidīt, ne smieties. Pat mēs, Jaunie Vilki, bijām nopietni un ne­runīgi kvernējām sniega aizputinātajās teltīs, arī jau­nās meitenes nedziedāja. Un nebija nekāds brīnums. Ir grūti dziedāt un priecāties ielejā, kur mūsu ciltij lemts pavadīt garus ziemas mēnešus ar pārlieku trūcīgiem pār­tikas krājumiem, ielejā, kur astoņi Jaunie Vilki triju ne­dēļu laikā ar mokām bija nomedījuši vienu trusīti, tru­sīti, ko dēvēja par «gahoan go», proti, «to, kas baro bada laikā».

Bads jau bija klāt. Tas vēl nebija tas lielais bads, kas atņem spēku vīra rokām un aizkaltē pienu mātēm, kuras zīda bērniņus. Mēs pat nebijām vēl nokāvuši ne­vienu zirgu. Taču vecajo padome atļāva ēst tikai vienu reizi dienā un rūpīgi sadalīja ēdamo. No badošanās visu laiku kuņģī dedzināja, pa naktīm sapņos rādījās Baltā Ūdra ezera treknās līdakas, jauna brieža aknas, lāča šķiņķis . . .

Pirmā mēneša beigās kej-vej-kejens atkal atnesa ne­gantu sniegputeni. Tas plosījās četras dienas un četras naktis. Uz daudzām tipi nācās par jaunu rakt tuneļus. Vairākas teltis sabruka zem sniega smaguma, un viena ģimene gandrīz dabūja galu. Kad sniegputenis norima, daudzas teltis pārnesa uz citu vietu, jo tās atradās pā­rāk tuvu lielajai piegāzei, pār kuru pārkāries sniegs draudēja nogāzties.

Mēs vēl neredzējām ne sauli, ne mēnesi, jo debesis visu laiku bija aizvilktas mākoņiem. Vecajo padomes karavīri kļuva aizvien drūmāki un nerunīgāki. Visas zīmes liecināja, ka šī ziema būs gara un grūta, daudz garāka, nekā mēs ar saviem krājumiem spētu izturēt, pat ja apēstu visus mūsu zirgus.

Tomēr visļaunākais bija tas, ka mēs neredzējām ienaidnieka. Nebija ar ko cīnīties, nebija no kā aiz­sargāties.

Ap teltīm ložņāja tumsa, sals un bads, bet pret tā­diem ienaidniekiem nekā neiespēj ne visstiprākā roka, ne visašākā bulta.

Mēs, Jaunie Vilki, pat sapņojām: lai tad arī būtu nācis Vap-nap-ao ar saviem karavīriem, lai būtu ap- lencis mūsu teltis un sācis kauju, no kuras neviens ne­izietu dzīvs. Tā vismaz būtu kauja! Kauja, kas nebūtu par kaunu drosmīgiem vīriem, kuri nepazīst bailes no nāves! Un tas būtu labāk nekā nedzirdamie bada soļi.

Mēs sagaidījām ienaidnieku. Sniega Mokasīnu mē­neša pēdējā dienā mēs negaidot izdzirdējām ielejas dzi­ļumā … negaisa balsi.

Bija ēdienreize, taču, atskanot pērkona grāvienam, visi izskrēja no savām tipi, sievietes kliedza aiz bai­lēm, pat karavīri nobāla.

Pār ieleju aizvēlās skaļa atbalss, barga kā pavasara pērkons. Vai tiešām Lielais gars Manitu apžēlojies par savu cilti un ziemas vidū uzsūtījis pirmo pavasara pēr­konu? Vai tiešām viņš iegribējis izjaukt parasto dabas kārtību, atsūtīt mums siltumu un dienvidvēja elpu?

Pavasara pērkoni taču allaž sākas ar pirmajiem vēja brāzieniem, ar kuriem reizē pie mums atgriežas zosis, gulbji un visi pavasara putni.

Grāviens sekoja grāvienam, taču zibeņus nemanīja. Tikai kanjona pusē brīžam paplaiksnīja sarkani at­spulgi, it kā no tāla ugunsgrēka. Un tad arī no citām pusēm sāka velties dārdi. Tur grāvienu uzmodinātie Klinšu gari svieda lejā no kalnu piegāzēm sniega la­vīnas.

Beidzot pērkoni noklusa. Iestājās tumsa. Un tad tumsu pāršķēla divu sardzes vīru kliedzieni. Viņi skrēja un kliedza tā, kā nekad nekliedz karavīri. Balss viņiem drebēja no bailēm. Viņi pieskrēja taisni pie tēva. Tie bija Sarautā Siksna un Zibenīgā Acs. Vecākais no vi­ņiem, Sarautā Siksna, bija pazaudējis pat stopu. Viņi sāka runāt, viens otru pārtraukdami, līdz tēvs pavēlēja viņiem apmierināties.

Mēs klausījāmies Zibenīgās Acs stāstu, un sirds mums pamira.

— Ieradās Vap-nap-ao, — karavīrs stāstīja. — Iera­dās šorīt, un viņam līdzi daudz ļaužu. Viņš apstājās pirmajā kanjonā un tur ierīkoja apmetni. Mēs, kā pa­vēlēts, noslēpāmies. Mēs nesaucām tevi, virsaiti, tāpēc ka Vap-nap-ao ļaudis staigāja bez ieročiem un neiz­skatījās, ka tie gribētu nākt dziļāk kanjonā. Viņi atnāca tikai līdz pirmajam pagriezienam, līdz Pārkareno Dūru klintīm un ņēmās rakt sniegu, it kā meklētu zem tā trušu alas. Mēs tikai smējāmies. Vap-nap-ao ļaudis raka zem klintīm līdz dienasvidum un tad aizgāja, neatstā­juši nekādas sardzes. Mūsu karavīri devās uz to vietu, kur baltie bija rakuši. Taču viņi vēl nepaspēja tur no­nākt, kad zeme sadrebēja un uzšāvās augsts uguns stabs, un tajā pazuda Lielais Spārns un citi karavīri. Briesmīgs vējš notrieca mūs sniegā. Kad mēs piecēlā­mies, tad ieraudzījām, ka Pārkareno Dūru klintis bija iegāzušās kanjonā. Vap-nap-ao bija uzmodinājis Klinšu garu un izsaucis vētru, zibeņus un pērkonus, tūkstoš­kārt stiprākus nekā balto ieroču rīboņa, un aizbēris Brāzmainās Straumes kanjonu daudzu citcitam galā saliktu šķēpu augstumā, un tur vairs netiks cauri ne zirgs, ne sieviete, ne bērns.

Tēva teltī jau bija sapulcējušies gandrīz visi ģinšu virsaiši. Viņi bija sanākuši te kopā, kaut arī viņus ne­bija aicinājusi virsaiša pavēle, un, sadrūzmējušies gar telts sienām, satraukti klausījās, ko stāstīja Zibenīgā Acs.

Zibenīgā Acs beidza savu stāstu. Iestājās klusums. Pēdīgi ilgo klusēšanu pārtrauca Ovasesa balss:

— Cik augstu Vap-nap-ao aizbēra eju?

Zibenīgā Acs noplātīja rokas un tad teica:

— Līdz pusei no kanjona augstuma. Vap-nap-ao no­gāza abas Pārkareno Dūru klintis, un tām pakaļ vēlās akmeņu lavīnas. Tur tagad nevar tikt cauri pat kara­vīrs.

Vairāk neviens neko nejautāja. Pat es, mazs puika, sapratu, kas slēpās aiz šās atbildes.

Uz Sāļo Klinšu zemi veda viens vienīgs ceļš, pa kuru varēja iziet visa cilts. Vasaru bez sevišķām grūtībām no šejienes varēja tikt ārā pa kalnu taciņām. Bet ziemu

un pavasari, karner saule nebūs izkausējusi sniegu, ceļš bija tikai viens — caur kanjonu.

Mums bija licies, ka Sāļo Klinšu ielejā mēs būsim drošībā, tāpēc ka no baltajiem nāksies nosargāt tikai vienu vienīgu ceļu, un tam nevajadzētu daudz karavīru. Taču baltie pat netaisījās ieņemt kanjonu, viņi tīri vien­kārši to aizslēdza.

Baltā čūska ar ļauno garu palīdzību bija aizbēris Brāzmainās Straumes kanjonu un tagad varēja nepa­kļaut savus karavīrus briesmām, varēja mierīgi iet at­pakaļ uz savu nometni. Par viņa sabiedrotajiem kļuva sals un bads. Ja mēs netiksim no šejienes projām divu tuvāko mēnešu laikā, biezoknis vairs neredzēs nevienu no ševanēzu cilts.

Bet projām tikt mēs nevarējām.

Nākamajā dienā tēvs, Tanto, Ovasess un Nepemuss devās uz Brāzmainās Straumes kanjonu. Man un Pūcei Ovasess lika nest rezerves slēpes, un tā mēs varējām pavadīt vecos uz aizbērto kanjona izeju.

Todien teltīs nepalika neviena no karavīriem un jau­nekļiem. Tēvs visus izsūtīja pa ieleju meklēt iespējamās kalnu pārejas, pa kurām kaut vai mednieki varētu iz­lauzties līdz biezoknim un sadabūt ēdamo.

Pie kanjona mēs nonācām ap dienasvidu. Nemiers darīja ātrus pieaugušo soļus. Mēs ar mokām tikām vi­ņiem līdzi, un, kaut gan sals nebija gājis mazumā, sviedri mums lija aumaļām.

Pēdīgi mēs apstājāmies tai vietā, kur Vap-nap-.io bija Pārkareno Dūru klintis sagāzis kanjona dibenā.

Viss kanjons bultas pusskrējiena platumā bija aiz- gruvis ar sadragātām klintīm. Milzīgas atlūzas drau­dīgi nokarājās no virsotnēm. Un likās, visvieglākā vēja pūsma nogrūdīs tās lejā.

Jā, izejas nebija. Pa abām pusēm slējās divu bultas lidojumu augstās kanjona sienas. Priekšā apmēram viena bultas lidojuma augstumā pacēlās nobrukums. Zem tā ļaunie gari bija aprakuši mūsu karavīrus. Ne­viens te nevarēs tikt cauri.

Mēs vērojām veco sejas, lūkodami saskatīt tanīs kaut cerības ēnu. Velti.

Neviens nebilda ne vārda. Tikai Ovasess piegāja pie tēva un ar roku norādīja uz augšu, kur nokarājās klinšu atlūzas.

Tēvs novērsās no aizgruvuma un pateica tikai divus vārdus:

— Ejam atpakaļ.

Mēs gājām no turienes it kā no Klusējošo Karavīru alas. Bija vēl diena, taču mums sākās dziļa nakts, pēc kuras saule vairs neuzlēks. Mēs neskatījāmies cits uz citu, gājām lēni un klusēdami.

Un tad klusumu pārtrauca tāls sauciens:

— Cēlo Ērgli! Cēlo Ērgli!

Pirmajā mirklī visi nodomaja, ka ļaunie gari smejas par brīvo ševanēzu virsaiti.

Taču tā nebija garu balss. Sauca cilvēks. Pirmais viņu ieraudzīja Tanto un parādīja ar roku: kanjona augšā stāvēja Vap-nap-ao, un atbalss atkārtoja viņa ļaunos vārdus.

— Cēlo Ērgli, es noslēdzu tev izeju no ielejas. Bet es to varu atvērt, kad vien iegribēšu. Man klausa pēr­koni. Varu to izdarīt kaut vai šodien pat, ja jūs esat ar mieru padoties Baltā tēva pavēlei un iet rezervācijā. Es aizdzīšu no jums badu un došu visiem gaļu. Bet, ja jūs nebūsiet ar mieru, klintis paliks, kur tās ir. Es aiziešu, bet pie jums atnāks nāve. Vai tu mani dzirdi, Cēlais Ērgli?

Mēs raudzījāmies uz tēvu. Tobrīd es pirmo un pēdējo reizi redzēju viņa seju izmisuma un dusmu izķēmotu. Nekustēdamies, kā sastindzis, viņš lūkojās uz Vap- nap-ao.

Tas atkārtoja saucienu:

— Klausi mani, ševanēzu virsaiti, klausi mani! Kādu atbildi tu man dosi?

Tēvs izrāva Tanto no rokām lielu mednieka stopu un ar kustību, kas bija tik zibenīga kā doma, uzsvieda bultu uz stiegras. Viņa seja piesarka no sasprindzinājuma. Stops nočīkstēja saltajā gaisā, stiegra dobji ievaidējās.

Taču bulta, kaut gan aizlidoja gandrīz līdz kanjona augšējai malai, nevarēja mūsu ienaidniekam nekā pa­darīt, jo viņš stāvēja pārāk augstu. Bulta pagura lido­jumā kā ievainota putna spārni un, nesasniegusi Vap- nap-ao, nokrita zemē, un ieurbās dziļi klinšu nogruvuma pakājē.

— Vai tā ir tava atbilde?! — Vap-nap-ao kliedza. — Cēlo Ērgli! Ļaudis! Atjēdzieties! Es šeit gaidīšu, Cē­lais Ērgli! Es gaidīšu šeit!

Taču tēvs soļoja projām. Viņam sekojām arī mēs. Mēs gājām caur kanjona krēslību, un mums pakaļ dzi­nās Vap-nap-ao kliedziens, kļūdams aizvien klusāks un tālāks.

Pēdīgi tas apklusa pavisam.

Manitu, Lielais gars, bija mūs aizmirsis. Ritēja īsas dienas un garas naktis, ritēja nedēļas, garas kā mē­neši. Apklusa sieviešu un meiteņu balsis. Apklusa mazo bērnu klaigas un smiekli. Vienīgā dziesma, ko šais die­nās dzirdēja Sāļo Klinšu ieleja, bija Nāves dziesma. Zem klinšu nogruvuma aprakto karavīru sievas atvadī­jās 110 viņu dvēselēm.

Ļoti drīz Nāves dziesma atgriezās pie mums vēlreiz.

Kaut gan bērni jau bija apklusuši un vecie augām dienām gulēja teltīs, zvērādās ierakušies, aizvērtām acīm, kaut gan ēdamā izsniedza aizvien mazāk un ma­zāk, pagaidām neviens vēl nebija nomiris badā.

Un tomēr Nāves dziesma vēlreiz atgriezās.

Kopš tās dienas, kad tika noslēgts kanjons, karavīri un jaunieši diendienā devās meklēt kalnu pārejas, pār­baudīdami vasaras taciņas. Mēs zinājām: neviens vēl līdz šim nebija pa tām gājis ziemā, taču patlaban jau­tājums bija par veselas cilts dzīvību.

Uz visām ielejas malām veda slēpju pēdas. Slēpotāji rāpās augšā piegāzēs, pazuda klinšu plaisās. Pašus drosmīgākos tēvs sūtīja Melno Klinšu ielejas dziļumā Klusējošo Karavīru alas virzienā. Citi lūkoja tikt pāri kalniem, kas noslēdza ieleju dienvidu pusē.

Pēdīgi desmitajā dienā vēlā nakts stundā aizmigušo nometni iztraucēja priecīgi saucieni. Visi pamodās. Kas sauca? Dzeltenais Mokasīns un Paipušiu — Mazais Ūpis, kas nesen reizē ar Tanto bija izturējis asins pār­baudi, iedrāzās tēva teltī.

Viņi atraduši pāreju!

Kaut arī bija vēla nakts, tēvs uzreiz sūtīja mani pēc Ovasesa un Nepemusa — šiem abiem vecajo padomes vīriem, kuri labāk par visiem pazina Sāļo Klinšu zemi.

Abi jaunie karavīri bija priecīgi un lepni. Runāja tikai Dzeltenais Mokasīns, kā daždien vecākais, bet Ma­zais Ūpis, kaut arī nebilda ne vārda, visu laiku pie­balsoja, mādams ar galvu, un, ar rokām vēzīdamies, piepalīdzēja Dzeltenajam Mokasīnam. Tas bija viņš, kas ar saucieniem uzmodināja nometni, un tagad nu ap tēva telti sniegā gurkstēja soļi. Telti ielenca ne vien, kā parasti, puikas, bet bija saradies arī daudz karavīru. Vispirms saskrēja tie, kuru ģimenes bija visvairāk no­vārgušas un kuriem teltīs bija mazi bērni.

Visu laiku, kamēr Dzeltenais Mokasīns stāstīja, tēvs vērīgi pētīja Ovasesa un Nepemusa sejas. Dzeltenais Mokasīns allaž pameta skatienu uz Mazo Ūpi, it kā meklēdams saviem vārdiem apstiprinājumu.

Cik es tobrīd jutos laimīgs! Mūsu priekšā taču pa­vērās ceļš uz brīvību …

Dzeltenais Mokasīns un Mazais Upis viņnakt bija devušies uz dienvidiem, uz Ērgļu Klinti. Tur bija ne­liela kalnu pāreja, pa kuru nekad nemēdza staigāt. Līdz šim neviens arī nebija meklējis ceļu uz dienvidiem pa Putnu taciņām, jo lejāk, gareniski Brāzmainās Strau­mes tecējumam, veda plats un ērts kanjons.

Dzeltenais Mokasīns bija atcerējies pāreju zem Ērgļu Klints. Jau tad, kad viņš vēl bija Jaunais Vilks, viņš, meklēdams vientuļas ērgļu ligzdas, reizēm aizkūlās līdz pašai pārejai, aiz kuras kalnu nogāze nogriežas uz Klusējošo Klinšu kanjonu. Un no turienes? No turienes ceļš veda taisni uz biezokni! Bet kalnu nogāzes viņpus pārejas bija daudz vieglāk pieejamas nekā Sāļo Klinšu zemes ielejā.

Dzeltenais Mokasīns ar Mazo Ūpi devās uz pāreju. Viņiem gribējās izdibināt, vai pie tās var piekļūt un, izpētot piesnigušās nokalnes, sameklēt kaut mazāko zīmi par iespējamo izeju.

Jau sākumā izrādījās, ka ceļš ir visai grūts. Vairākas reizes viņi bija spiesti griezties atpakaļ un meklēt jau­

nas pieejas. Lidz dienasvidum viņi ar mokām veica trešo daļu no pakājes augstuma.

Bet tad viņi uzgāja to pašu akmeņaino, taču lēzno aizu, pa kuru Dzeltenais Mokasīns savā laikā bija aiz­kļuvis līdz pārejai. No šā brīža viņi jau gāja ātri. Vi­ņus kavēja tikai tumsa. Pāreja bija ļoti tuvu, ne tālāk par diviem bultas lidojumiem.

— Tur var tikt pāri, virsaiti, — Dzeltenais Mokasīns atkārtoja. — Sniegs ir dziļš, taču pāriet var.

Tēvs palūkojās uz Ovasesu. Tas bija vārdos neiz­teikts jautājums. Tomēr vecā skolotāja atbildi nācās gaidīt ilgi. Tik ilgi, ka Mazais Ūpis neizturēja.

— Tēvs Ovases, — viņš iesaucās, — pat mazi zēni var tur pāriet! Es …

Ovasesa seja pēkšņi noraustījās kā ielenktam vilkam. Paipušiu aprāvās pusvārdā. Jādomā, Ovasess bija bries­mīgi apskaities, ja nespēja valdīt pār savu parasti ne­kustīgo, it kā akmenī cirsto seju.

Paipušiu nodūra galvu kā mazs uti.

— Maz tev gadu, — rāma balsī bilda Ovasess, — maz prāta. Vai gan jaunākie drīkst runāt, kad vecā­kie klusē?

— Piedod, tēvs … — Mazais Upis nočukstēja.

Ovasess pat nepaskatījās uz viņa pusi. Viņš pagriezās

pret Nepemusu.

— Vai Nepemuss negrib runāt pirmais?

Nepemuss ar rokas mājienu atteicās. Tad Ovasess pie­miedza acis un, skaidri nodalīdams vārdu no vārda, teikumu no teikuma, klusā balsī lēni iesāka:

— Es zinu kalnu pāreju pie Ērgļu Klints. Esmu tur bijis jau daudz gadu pirms tā laika, kad Dzeltenais Mo­kasīns atbrīvojās no mātes uzraudzības. Taču ziemā es tur neesmu bijis nekad. Es zinu, ka ik ziemu ļaunie gari no Ērgļu Klints grūž lejup sniega lavīnas.

Te viņš uzrunāja Nepemusu:

— Un ko par Ērgļu Klinti teiks mans brālis Nepe­muss?

— Nepemuss ir divas reizes pārziemojis Sāļo Klinšu ielejā un zina, ka ziemā cilvēkam vajag griezt savus soļus projām no Ērgļu Klints piegāzes.

Vairāk nekā viņš neteica. Es pirmoreiz uzlūkoju viņu un Ovasesu gandrīz ar dusmām. Kā tad tā? Ar savu gudrību un drosmi izdaudzinātajiem karavīriem ir gļē­vāka sirds nekā jaunajam Dzeltenajam Mokasīnam un nule iesvētītajam Mazajam Upim? Šie divi taču gandrīz sasnieguši slieksni, aiz kura mūs gaida brīvība, bet Ovasess un Nepemuss nedod vis padomu, kad un kā pārkāpt šo slieksni, izturas kā veci vīri, kuriem gadi atņēmuši spēkus un vecums liek bailīgi iztaustīt katru soli.

Droši vien tāpat domāja arī Dzeltenais Mokasīns.

Acis viņam sadrūma, un, kad viņš atkal sāka runāt, viņa balsī skaidri jautās nepatika:

— Mans tēvs Ovasess un Nepemuss zina par Sāļo Klinšu ieleju vairāk nekā visi mūsu cilts jaunie kara­vīri. Un tomēr mēs ar Mazo Ūpi šodien piegājām pie Ērgļu Klints divu bultas lidojumu atstatumā. Lai Cēlais Ērglis dod atļauju, un Dzeltenais Mokasīns ar Mazo Upi rīt izies pa kalna pāreju.

Nepemuss mazliet paliecās uz priekšu.

— Vai Dzeltenais Mokasīns nedomā, — viņš bargi vaicāja, — ka Nepemuss novērš acis no Ērgļu Klints kā pārbijies trusis? Lai uzmodinātu ļaunos garus, ne­vajag pat bultas lidojuma. Reizēm pieliek ar vienu soli.

Vai Dzeltenais Mokasīns un Mazais Ūpis ir aizmirsuši, ka viņi vēl par maz dzīvojuši, lai mācītu citus?

Cēlais Ērglis pacēla roku, un Nepemuss apklusa. Tēva balss bija laipna un labvēlīga:

— Jaunie karavīri ir labi darījuši, iedami uz Ērgļu Klints pusi. Taču Ovasess un Nepemuss zina daudz labāk, kas jādara un kuram vajadzētu mēģināt iet pa šo pāreju. Vajag izlemt ne vien — kuram tas jādara, bet arī kālab. Ja karavīriem arī izdotos pie Ērgļu Klints pārkļūt pāri kalniem, to nevarēs veikt ne sievietes, ne bērni. Kādēļ tad jālaužas uz pāreju? Medību dēļ? Visur ir dziļš sniegs, nāk virsū stiprs sals. Pat vislabākajiem karavīriem vajadzēs dienām ilgi dzīt pēdas, lai nome­dītu alni vai briedi. Bet bads pa to laiku siros pa Sāļo Klinšu ieleju. — Te viņš pievērsās Ovasesam: — Ko mans brālis domā par Resno Tirgoni?

Ovasess strauji pacēla galvu, acis viņam iemirdzējās.

— Resnais Tirgonis nav nodevējs, — viņš sacīja.

Tēvs apstiprinot pamāja:

— Resnais Tirgonis nav nelietis. Toties viņš labprāt redz, ka ševanēzi viņam nes zvērādas. Bet vairāk par visu viņš mīl dzelteno dzelzi. Par to viņš dos gaļu, žā­vētas zivis, taukus.

— Pie Resnā Tirgoņa nāk cilvēki no Karaliskajiem Jātniekiem, — iebilda Nepemuss.

Ovasess pakratīja galvu:

— Bet Resnais Tirgonis nevēlas, ka ševanēzi iet re- zervācijā. Kas tad nesīs viņam lāču, ūdru un aļņu ādas?

— Tātad ko mēs darīsim? — tēvs jautāja.

Ovasess pacēla roku:

— Pa pāreju izies trīs karavīri. Viņi aiznesīs Resna­jam Tirgonim dzeltenās dzelzs rokassprādzes. Viņiem

jāiet piesardzīgi, vislabāk pa naktīm. Atpakaļ viņi atve­dīs ragavas, pilnas ar ēdamo, un pārvilks tās pa kalna pāreju. Kad viņi atgriezīsies, pa to pašu ceļu ies citi. Ja mums ik pēc dažām dienām izdosies atvest ragavas ar ēdamo, mēs aizdzīsim pašu briesmīgāko badu un pa­vasarī mūsu cilts izies no Sāļo Klinšu ielejas brīvajā biezoknī.

— Jā, — sacīja tēvs.

Un Ovasess piebilda:

— Lai mans brālis Cēlais Ērglis atļauj, ka Ovasess rīt ved Dzelteno Mokasīnu un Mazo Ūpi uz Ērgļu Klinti.

— Mans tēvs Ovases! — Mazais Ūpis iesaucās un priecīgi un plati pasmaidīja. Viņa smaids atspoguļojās pat Nepemusa sejā un Ovasesa acīs, tas bija brīnum jauks, kā cerība uz dzīvi un brīvību.

Tēvs bija ar mieru.

Turpat uz vietas tika nolemts, ka pēc tam, kad šie trīs būs laimīgi atgriezušies, to pašu ceļu ies Nepemuss, Tanto un Vikminču ģints Melnais Briedis.

Karavīri izklīda. Pirmajai trijotnei vajadzēja tūliņ posties ceļā. Mēs dzirdējām, kā vīri, salasījušies ārpusē, metas iztaujāt katru, kas iznāk no telts. No paklusām sarunām izlauzās atsevišķi vārdi, ieskanējās priecīgi smiekli.

Es nevarēju iemigt. Nekad savā mūžā nevienu un ne par ko neesmu tā apskaudis, kā apskaudu Dzelteno Mo­kasīnu un Mazo Upi par viņu rītdienas gājienu. Viņiem vajadzēja pārkāpt nolādētās Sāļo Klinšu ielejas robe­žas, iziet brīvībā, viņiem vajadzēja izglābt dzīvību visai ciltij.

Mūsu cilts ir maza. Tā kūst kā sniegs pavasarī, pa­dodamās savam liktenim, kā īsā ziemas diena padodas naktij.

Taču, ja mums arī šoreiz laimēsies aizdzīt badu no mūsu tipi, iespējams, ka turpmāk mūs gaida daudz miera un brīves gadu.

Ir pagājuši Lielā Tekumse laiki. Un arī toreiz jau ševanēzi bija pārāk vāji, lai cīnītos ar baltajiem. Tagad mums ir vairs palikusi tikai izsalkušu vilku bara vajāta brieža veiklība. Bet, ja Ovasess, Dzeltenais Mokasīns un Mazais Ūpis veiks kalnu pāreju zem Ērgļu Klints, viņu vārdi uz ilgiem gadiem paliks ševanēzu atmiņā. Sievietes dziedās par viņiem dziesmas, skolotāji stāstīs Jaunajiem Vilkiem par viņu varoņdarbiem.

Nākamajā dienā mazā gaismiņā tēvs sūtīja uz aiz­bērto kanjonu krietnu pūlīti karavīru un pavēlēja tiem novērst Vap-nap-ao ļaužu uzmanību. Bet Nepemuss, Tanto un Melnais Briedis sekoja Ovasesam^ lai iepazītu pirmās trijotnes ceļu uz kalnu pāreju zem Ērgļu Klints. Pēc piecu vecāko Jauno Vilku (starp tiem bijām arī mēs ar Pūci) dedzīgiem lūgumiem, ko beidzot atbalstīja Ne­pemuss, tēvs atļāva arī mums doties uz lielo Ērgļu Klints nogāzi.

Diena bija salta, tāpat kā viss pēdējais mēnesis, saule slēpās aiz smagiem, pelēkiem, virs kalniem noslīgušiem padebešiem. Tie visu darīja pelēku, pat sniegu, pat kalnu virsotnes.

Ovasess ar saviem pavadoņiem bija devies ceļā jau naktī. Tā ka tad, kad mūsu pulciņš nonāca līdz tai vie­tai, no kurienes varēja vērot viņu gaitu, viņi jau bija augstu, gandrīz ap nokalnes vidu.

Mēs, Jaunie Vilki, bijām paņēmuši līdzi no nometnes pa klēpītim žagaru un uzkūrām nelielu uguni. Mēs bi­jām līksmi šai dienā, pat laimīgi. Mums šķita, ka vis­lielākās briesmas ir jau garām un mēs izejam uz jaunas labu medību un brīvas dzīves takas.

Taču Nepemuss uzreiz atņēma mums vēlēšanos smie­ties un jokot. Pašam skaļākajam no zēniem, Melnā Brieža brālim, viņš bez kada brīdinājuma uzšāva ar laso. Mēs visi tūdaļ apklusām.

Mēs raudzījāmies uz Nepemusu padevīgi, tomēr jutā­mies aizvainoti. Viņš taču allaž bija tikpat taisnīgs kā Ovasess. Kāpēc tad šoreiz tik bargi sodīja par sīku pārkāpumu?

Tomēr, uztvēris Nepemusa skatienu, kas bija pievērsts mazajām cilvēku figūrām, kuras rāpās pa nokalni aug­šup, es sapratu viņa dusmu cēloni. Pieaugušie nebija tik pārliecināti un tik mierīgi kā mēs. Izšķīrās cilts lik­tenis, bet mēs smējāmies un plosījāmies kā mazi pui­kas, ķerdami līdakas seklā ūdenī.

Teltīs izžāvētie žagari dega gandrīz bez dūmiem. Mēs sēdējām pie ugunskura, un tikai rāmā liesmojošo žagaru sprēgāšana traucēja piesnigušo kalnu dziļo klusumu.

Mēs saspringti vērojām Ovasesa un divu jauno kara­vīru stāvus, kas izskatījās sīki kā skudriņas. Lāgiem tie pazuda skatienam aiz apsnigušiem klinšu blāķiem, lā­giem kustējās tik lēni, ka šķita stāvam uz vietas.

Tanto un Nepemuss reizēm pārmija pa vārdam, pūlē­damies iegaumēt karavīru ceļu uz pāreju.

Pagāja dienasvidus. Mūsu izplūdušās ēnas uz pelēk- snīgā sniega atkal sāka stiepties garumā. Acu priekšā mums plaiksnījās sarkani un melni loki, vīdēja tumši plankumi, bet mēs neatlaidīgi sasprindzinājām redzi. Un sīkie stāvi tuvojās kalna pārejai …

Mēs visi piecēlāmies kājās. Bija saspringts klusums. Jutu sāpes deniņos. Acis asaroja, tās aizsedza migla, un karavīru stāvi pazuda skatienam.

Un tad … tad kāds iekliedzās. Nezinu, neviens ne­zina, kuram bija izlauzies kliedziens — Pūcei vai Tanto, vai Nepemusam. Vai galu galā kādam no zēniem — ne­gaidīts un briesmīgs tas noskanēja kā ievainota putna brēciens. Un notika, redziet, kas. Piepeši pie pašas pār­ejas uzvirmoja balts mākonītis. Sākumā tas bija niecīgs mākulītis, ne lielāks par delnu, taču arī tāds tas uzreiz aizsedza trīs sīkās figūriņas un tad sāka augt, slīdē­dams lejup. Gaisā ietrīcējās dobja skaņa, kā tāla vētras atbalss.

Cik ilgi tas turpinājās? Acumirkli vai mūžību? Baltā lavīnas tūcīte slīdēja ielejā, izplūzdama pa nogāzi kā nāves upe.

Pirmais uz kalnu metās Tanto. Bet Nepemuss satvēra mani aiz rokas un iekliedza man taisni sejā:

— Lai vīri skrien šurp ar šķēpiem! Visi nometnes karavīri lai skrien šurp! …

Meklēšana ilga cauru nakti un visu nākamo dienu. Trešās dienas rītausmā atrada Mazo Ūpi. Viņam bija lauzta roka un mazliet saspiestas krūtis. Ne Ovasesu, ne Dzelteno Mokasīnu mums neizdevās sameklēt ar ak­meņiem sajauktā sniega gūzmā. Ļaunie kalnu gari ne­vēlējās atdot savus upurus.

Ap diertasvidu, kad meklētāji, par laimi, bija nokāpuši lejā atpūsties, ļaunie gari nogāza jaunu lavīnu.

Vakarā tēvs lika meklēšanu pārtraukt. Gaisā iešalko- jās silta vēja elpa — uz piesnigušajām kalnu nogāzēm tā varēja kļūt draudoša kā pati nāve. Ērgļu Klints no- karajās pār mums kā Tumsas gara dūre.

Klusēdami atgriezāmies nometnē. Mums blakus so­ļoja Nāves dziesma.

Mani bērni, mani nabaga bērni,

Klausieties gudrības vārdus,

Klausieties brīdinājuma vārdus,

Ko saka Pavēlnieks, kas radījis jūs,

Ko saka Manitu — Lielais gars.

Apvienojiet totēmus un ģinšu zīmes,

Apvienojiet ciltis un ģintis,

Celieties cīņā pret baltajiem

Kā Tavansentas upe.