Sāļo klinšu zeme

XVII

Vai gribat zināt, kāda garša bija mūsu brīvībai?

Mēs vēl ilgi nevarējām pilnībā izjust tās laimi. Daudz grūtu dienu bija pagājis kopš mūsu iznākšanas no Sāļo Klinšu ielejas.

Pēdējais ziemas mēnesis mums uzbruka ar salu, sniegputeņiem, negantiem vējiem. Bet iet vajadzēja uz ziemeļiem, aizvien tikai uz ziemeļiem. Mums taču drau­dēja briesmas, ka atgriezīsies Vap-nap-ao un dzīsies mums pakaļ. Putenis aizvilka mūsu pēdas, bet tas arī apgrūtināja mums iešanu, kas vairāk līdzinājās bēgšanai.

Pēc sniegputeņiem uznāca saulainas dienas. Sals dzirkstīja tā, ka no sniega spožuma pūžņoja acis un saltajā vējā ik elpas vilciens griezās rīklē kā nazis. Augām dienām bija dzirdama viena vienīga skaņa — griezīga spelgoņas vēja dziesma.

Tikai pēc divdesmit dienu gājuma mēs apstājāmies uz dažām dienām atpūsties. Sīs grūtās divdesmit die­

nas nebija izturējis viens no vecajiem vīriem, nebija iz­turējusi arī Vikminču ģints Melnās Spalvas piecus mēnešus vecā meitiņa. Rūgta, aizvien vēl gaužām rūgta bija pirmo brīvības dienu garša.

Vai tiešām Vap-nap-ao bija sapulcinājis pret mums ļaunos spalga sala un sniegputeņu garus?

Taču, kamēr mēs pūtāmies, vēja virziens mainījās. Pēc tam biezoknī dzilkstošām lāsēm ieskanējās pirmais atkusnis. Gaiss biezēja no valgmes, ledus ezeros un upēs kļuva pelēcīgs. Ar katru dienu aizvien stiprāk brakšķēja ledus garoza, līdz beidzot…

Beidzot sāka zaļot bērzu pirmie dzinumi, samelnēja kalni, un, kaut gan biezo koku ēnā un briksnājos vēl gulēja sniegs, ezeru un upju ūdeņi jau sāka spīdēt un viļņot no agrā, straujā pavasara elpas.

Nekad vēl pavasaris nebija ienācis biezoknī tik spēji. Par to runāja tagadējais Jauno Vilku skolotājs Nepe- muss un visvecākais cilts karavīrs — Tinglitas vectēvs Lielais Lapsa.

No pirmās vēja maiņas līdz pirmajam meža zosu kliedzienam bija pagājušas tikko trīs nedējas.

Tātad jūs gribat zināt, kāda togad bija ševanēzu brīvības balss?

Tā bija vavas — meža zoss balss un tai nopakaļ traucošā dienvidvēja dziedāšana. Tā bija bērza dzi­numu, vāveres jaunā kažoka un pavasara puķu krāsa. Tā bija trūdošu lapu smarža, saules, pirmā lietus, upes viļņu un jauno priežu skuju smarža. Trušu cepeša, ceptu svaigo zivju un bērzsulu garša.

Ticiet man: tas bija visskaistākais pavasaris manā mūžā. Un, lai cik es jums stāstītu par savu jaunību, — labāku atmiņu par šīm man neatradīsies.

Un tāpēc es drīz no jums atvadīšos. Beigšu savu stāstu par manas zemes biezokni, par Sāļo Klinšu ieleju un par brīvo ševanēzu cilti.

Taču, iekām to daru, gribu jums vēl pastāstīt par kādām mana brāļa Tanto medībām, kas atgadījās da­žas dienas pirms pavasara Iesvētīšanas un Saderinā­šanās svētkiem, kas sākās ar Mežazoss deju.

Es domāju, ka man ir pienākums to darīt. Es gribu, lai jūs paturētu prātā manu brāli, jauno ševanēzu ka­ravīru, tādu, kāds viņš bija tais medībās, kad cīnījās ar melno lāci Nokautā Zirga klints pakājē. Es gribu, lai jūs labi saprastu, kāpēc viņš devās šai cīņā.

Pavasara Iesvētīšanas un Saderināšanās svētkiem vajadzēja kā allaž notikt dienu pirms pirmā pavasara pilnmēness.

Un tā nu nedēļu pirms pilnmēness Tanto bija uzgā­jis Nokautā Zirga klints tuvumā liela mokves — melnā vientuļnieka pēdas. Nākamajā dienā mēs gājām pa šīm pēdām. Tanto bija nolēmis pie svētku ugunskura dejot Jaunas Uzvaras deju, izgreznojies ar kaklarotu no lāča ilkņiem.

Tomēr notika tā, ka viņš cīnījās cita mērķa dēļ un ka cīņa iznāca citāda, nekā mēs to bijām gaidījuši.

Izgājām medībās kā parasti pirms rītausmas. Naktī vējš bija sadzenājis smagus lietus debešus. Līdzko bi­jām atstājuši nometni, uznāca silts pavasara lietus gā- ziens. Vējš svieda mums sejā lāses un dejoja ar lietu koku galotnēs.

Mēs gājām pa upītes malu uz Nokautā Zirga klints pusi. Nekādu piesardzību neievērojām, jo gājām pret vēju. Neviens zvērs nevarēja mūs saost, bet lietus ap­slāpēja mūsu soļus. Tanto bija atradis pēdas pašā klints pakājē. Mēs gandrīz skrējām skriešus.

Pavasara lietus nekad nemēdz būt ilgs. Tomēr šo­reiz tas pārstāja tikai ap dienasvidu, kad mēs jau bi­jām nonākuši līdz tai vietai, kur Tanto vakar bija uz­gājis lāča — vientuļnieka pēdas.

Tas bija neliels klajums. Un mums nebija ilgi jā­meklē melnā lāča pēdas. Mālainais strauta krasts bija no vienas vietas milzīgu ķepu nomīņāts. Alkšņi stāvēja ar noplēstu mizu un apkrimstiem lūkiem.

Aplūkojis pēdas, nopētījis, cik augstu lācis noplēsis mizu, es pametu skatienu uz Tanto. Tanto tikai smai­dot piemiedza acis. Un es? Es tobrīd jutos tā, it kā ne­gantās kodējas sarkanās skudras man būtu aplipušas ap kaklu, rokām, sirdi.

Lācim vajadzēja būt milzīgam. Jādomā, lielākam par to, kas pirms vairākiem gadiem bija mūs trenkājis ap meža bišu dori, un noteikti jau nu daudz lielākam par lāci zvejasvīru, ko bijām piebeiguši ziemas sākumā.

Tanto smaidam es atsaucos ar smaidu. Taču, līdzko viņš novērsās, es cik vien iespējams vērīgi aplūkojos apkārt. Pēdas bija vakarējās. Man turpretim šķita, ka jūtu sevī urbjamies mazas, asiņu pieplūdušas lāča acis.

Tanto neļāva man laiku pārdomām. Devās uz priekšu. Es uzreiz aizmirsu pirmos satraukuma mirkļus. Pēdas saistīja skatienu. Mūsu solis kļuva aizvien vieglāks, aizvien vairāk tas bija vilka un mednieka solis. Nu jau mēs virzījāmies lēni, piesardzīgi, ar skatieniem, ar dzirdi un ožu mēs taujājām mežam par zvēru. Mums atbildēja nobradātā zāle zem kājām, aizlauztie zari, sa­mīdītie stādi, noskrāpētā sūna pie kokiem.

Mēs kāpām augšup pa slīpu, mežainu nogāzi. Bija jau garām dienasvidus, bet miklā, pavasarīgā sutoņa pieņēmās. Aiz kokiem parādījās Nokautā Zirga klints apveidi. Pēdas kļuva aizvien skaidrākas: apvelti ak­meņi, zem kuriem lācis meklējis skudras, alkšņi ar no­plēstu mizu, no vietas izkustināts satrupējis celms.

Mēs izgājām meža malā. Mūsu priekšā zālaina no­gāze sniedzās augšup pret klinti. Par šo klinti Manitu pārvērtis savu zirgu, ko bija nogalinājis Kanaga. Viņš to paslēpis iekšpus pakalna, virs zemes palikusi tikai zirga galva ar izliektu kaklu, ko šķēla plata plaisa.

Tanto satvēra mani aiz rokas. Kaut kur tepat blakus, meža aizsegā, lācim vajadzēja būt gulējušam pa nakti. Garajā zālē bija redzamas svaigas, jau šodienējas pē­das. Tās veda taisni uz klints plaisu.

Mums laimējās: vējš atkal pūta pretim. Un, tā kā redzēt mokve redz vāji, mēs varējām droši, neslēpjo­ties iet pa svaigajām pēdām.

Tanto atrotīja jakas piedurknes, izvilka šķēpu, pār­baudīja, vai nazi var viegli izņemt no maksts. Es uz­liku bultu uz stopa stiegras.

Mēs apstājāmies pie plaisas un jautājām vējam: kur ir melnais mokve? Mums vēl nekā neteica ne oža, ne redze, ne dzirde. Taču starp klintīm ik brīdi varēja gai­dīt briesmas — kuru katru mirkli mēs no medniekiem varējām pārvērsties par medījumu. Tāpēc mēs nedzir­dami, elpu aizturējuši, iegājām klints ēnā, gluži kā maitu ērgļa spārnu ēnā.

Tādos brīžos, kaut arī ir zināms, ka tie ilgst tikai mirkli, ik solis liekas bezgala garš. Pasaule pamirst draudīgā klusumā. Sirds dzen asinis acīs, ausīs — re­dze un dzirde kļūst trula. Jā, jebkurai cīņai pa priekšu nak bailes. Un svarīgi ir tikai uzveikt tas pirms pirmā cirtiena, pirms sadursmes.

Mokve tomēr neslēpās starp klintīm …

Mums atlika noiet vairs tikai vienu plaisas pagrie­zienu. Aiz tā akmeņainā nogāze slīga lejup uz Niknā Ūdra strautu. Vai tikai tur mūs negaida mokve?

Un taisni tai acumirklī, kad mēs sasniedzām pēdējo klints izcilni, gaisā norībēja šāviens. Balto ieroča šā­viens — tāda ieroča, kādi bija Karaliskajiem Jātnie­kiem!

Mēs sastingām. Es redzēju, ka Tanto acīs iezibsnījās melna naida uguns. Tātad viņi atkal ir šeit? Un atkal grib nozagt mums mūsu biezokni? Saprāts pavēlēja griezties atpakaļ: balto varēja būt daudz. Taču naida balss bija stiprāka par saprāta balsi. Mēs gaidījām…

Un tad, iekām apklusa šāviena atbalss, pār klintīm aizvēlās ievainota mokves rēciens. Un pēc tam?

Pēc tam mēs izdzirdējām cilvēka kliedzienu, nāves baiļu pārņemtā cilvēka kliedzienu. Viņu nevajadzēja redzēt. Dzirde pateica mums visu. Cilvēkam, kas šāva, lācis bija uzklupis pēkšņi, un, aizsargādamies no zvēra, viņš to bija tikai ievainojis. Jādomā, viņš bija viens pats, jo vairāk šāvienu nedzirdējām.

Tanto svārstījās. Taču tas ilga ne vairāk par acu­mirkli. Ko pavēlēja saprāts? Ko prasīja naids? Bet cilvēks sauca palīgā, lūdza glābt no nāves …

Tanto metās uz priekšu kā lūsis. Mēs izskrējām no­gāzē. Viena bultas lidojuma atstatumā no mums mēs ieraudzījām balto cilvēku — cilvēku sarkanā Karalisko Jātnieku kreklā.

Viņš kā bezprātīgs bēga no milzīga melnā lāča.

Bailes bija atņēmušas baltajam pēdējās saprāta atlie­kas: viņš skrēja augšup, bet lāči taču lēnāk skrien uz leju.

Lejā bija arī koki, kuros paglābties; tiesa gan, līdz tiem viņš tik un tā nebūtu paguvis aizskriet. Bet augšā taču viņam vispār nebija ne­kāda glābiņa. It nekāda — kā vien … mēs.

Sim cilvēkam bija sarkans krekls. _ Karalisko Jātnieku krekls. īstenībā mums to jau bija pateicis viņa šāviena trok­snis. Un mēs neapstājāmies, neapturējām skrējienu, bet trau­cāmies cīņā, traucāmies glābt balto. Vējš svilpoja ausīs. Mūsu priekšā šobrīd bija tikai viens ienaidnieks — nāve, kas drau­dēja cilvēkam.

Es pat neredzēju baltā seju. Viņš pūlējās uzrāpties uz liela akmens bluķa. Taču tas nebūtu viņu glābis — lācis bija pārāk tuvu. Viņš tikai pavēzījās ar labo ķetnu, un baltais atrāvās no klints kā vēja notriekts ak­mens. Par laimi, viņš novēlās lejā mazliet atstatu no lāča ķe­pām. Viņa balsi mēs vairs ne­dzirdējām. Lācis pagriezās, lai aizsniegtu savu upuri, taču pēk­šņi sastinga, izdzirdis mūsu kaujas saucienu.

Tai paša mirklī Tanto svieda tomahauku. Tas pazi­bēja saulē un ietriecās taisni zvēram purnā, pāršķēla žokli labajā pusē.

Pirmo mērķi mēs bijām sasnieguši. Lācis aizmirsa par balto. Tagad viņš jau redzēja tikai mūs.

Es lūkoju trāpīt viņam acī, lai viņš kļūst akls, un raidīju bultu pēc bultas — vienu, otru, trešo…

Taču rokas man trīcēja pēc trakā skrējiena un neiz­devās trāpīt lācim niknumā degošajās acīs. Tanto man dusmīgi uzkliedza, taču arī ceturtā bulta netrāpīja mērķī, bet tikai noslīdēja pār izliekto pieri.

Lācis jau bija tepat blakām, milzīgs, asinīm noplū- dis, briesmīgs.

— Beigas tev ir, mokve! — es iesaucos, drudžaini uzvilkdams stopu. — Beigas!

Pēdīgi piektā bulta trāpīja kreisajā acī. Lācis ierūcās kā pērkons. Izrāva ar nagiem bultas kātu, taču uzgali neizvilka. Kājas iepletis, viņš kā lavīna gāzās uz Tanto, kas gāja viņam pretim.

Bet Tanto, mans drosmīgais brālis, neatkāpās ne par pussoli. Nostājies ar muguru pie akmens bluķa, viņš ar visu spēku iegrūda šķēpa asmeni lācim rīklē un kātu atspieda pret akmeni. Lācis iegārdzās. Viņa rēciens ta­gad skanēja kā vārnas ķērkšana.

Es tvēru pēc tomahauka.

Lācis dzinās Tanto virsū, taču šķēpa kāts nelūza. Tanto bija iespraudis tā galu akmens plaisā, un lāča ķepas bija par īsām, lai aizsniegtu Tanto. Iekām es pa­spēju padot brālim tomahauku, Tanto nazis nozibēja starp lāča ķetnām.

Iestājās stinga klusuma brīdis.

Vecais, vientuļais, uzvarētais mokve noraustījās. Ķe­pas viņam gausi, ļoti gausi slīga lejup, viņš gārdzoši nodvesās.

Tanto satvēra tomahauku, paskrējās lācim aiz mugu­ras un beidzot deva triecienu. Pēdējo triecienu.

Mokve nogāzās zemē.

Mēs klusēdami raudzījāmies viņā un smagi elpojām. Pēdīgi Tanto sacīja:

— Piedod, vecāko brāl… piedod, mokve.

— Piedod, — es atkārtoju.

Es savācu savas bultas. Tanto izrāva šķēpu un nazi no vēl drebošā lāča ķermeņa. Mēs stāvējām pie lāča, līdz tas sastinga. Viņa lielā, skarbā vientuļnieka dvē­sele droši vien patlaban gāja lejup uz Zelta Bebra strautu, lai rieta stundā dotos pa Saules ceļu uz Lie­lās Klusēšanas valstību.

— Paliec sveiks, lielais brāli, — es nočukstēju.

Mēs paraudzījāmies lejup uz nogāzi. Kur ir tas cil­vēks, kuru glābjot mūsu tomahauks un nazis nogāza veco vientuļnieku?

Viņš gulēja dažus soļus no mums, nekustīgi, ar seju pie zemes. Vai mēs nebijām pārāk vēlu atnākuši pa­līgā?

Pakausis viņam bija nopludis asinīm, taču cilvēks elpoja. Noliekušies pār viņu, mēs dzirdējām klusus vai­dus. Tātad, krizdams no klints, viņš bija tikai zaudē­jis samaņu. Tanto apgrieza viņu uz muguras.

Un tad mēs ieraudzījām baltā cilvēka seju: tas bija Vap-nap-ao!

Tanto atsprāga atpakaļ, viņš taču bija pieskāries čūs­kai, Baltajai Čūskai. Es, šķiet, iekliedzos.

Nezinu, cik laika pagāja, iekām baltais atvēra acis.

Beidzot viņš pacēla plakstus, nopūtās vienu reizi, otru. Vispirms paskatījās uz mani, tad uz brāli.

Es redzēju: viņš uzreiz pazina, kas stāv, noliekušies pār viņu, jo drudžaini pūlējās piecelties, balstīdamies ar rokām pret zemi. Galva viņam gļēvi kuļājās. Viņš lūkoja pielēkt kājās, taču spēja tikai paslieties sēdus.

Viņš saprata, cik vājš viņš ir. Seja viņam kļuva vien­aldzīga. Viņš aizvēra acis. Taču Vap-nap-ao nebija bailīgs skunkss — sesks. Viņš atkal bija karavīrs.

— Jūs mani nogalināsiet? — viņš vaicāja.

Es neskatījos uz Tanto. Sirdī man bija tukšums, es ne par ko nedomāju. Gaidīju.

Pēc mirkļa, kas droši vien bija garāks par cilvēka mūžu, es izdzirdēju brāļa balsi:

— Tu atkal dzen pēdas ševanēziem, Vap-nap-ao.

Tas nebija jautājums. Tanto pateica skaļi savas

domas.

«Viņš to nogalinās,» es domāju, «nogalinās to …»

Es paraudzījos brālim sejā. Tanī nekustējās ne vaibsts. Kad viņš sāka runāt, balss skanēja vienaldzīgi un mierīgi kā virsaišu balsis vecajo padomē.

— Ne tālab es tevi paglābu no lāča, lai tagad noga­linātu. Saku tikai: kad jaudāsi piecelties, ej projām no šejienes. Rīt šurpu atnāks karavīri pēc lāča. Lai viņi tevi te neredzētu. Atkārtoju: ej projām.

Vap-nap-ao plaši iepleta acis. Lūpas viņam drebēja kā vecai sievai. Tanto pamāja man un devās uz No­kautā Zirga klinti.

Vējš tagad pūta mums no muguras. Es gāju pēdu pēdā nopakaļ brālim, kas nerunāja ne vārda. Un pie­peši mēs izdzirdējām baltā saucienu:

— Virsaiša dēls! … Sarkanais brāli! … Tanto pat galvu nepagrieza. Mēs jau kāpām augšup, tuvodamies aizai. Sauciens atkārtojās vēlreiz un vēl… pēdīgi apklusa.

Pār Nokautā Zirga klinti taisni pretim saulei lidoja ērglis. Mēs iegājām ēnā, nokāpām aizā.

Vēl trīs gadus es pavadīju kopā ar savu cilti, iekām liktenis aizsvieda mani neizmērojamā tālumā no ze­mes, kur biju dzimis. Šo triju gadu laikā Vap-nap-ao ne reizi netika atgriezies Sāļo Klinšu zemes apkārtnē. Taču es vēl šodien atceros balsi, kas velti sauca «sar­kano brāli» — ševanēzu jauno karavīru.

Ar šīm atmiņām es beidzu savu stāstu.

Paceļu augšup roku — atvados no jums un vēlreiz sveicinu jūs ar pavasara dziesmu, mana mūža vis­skaistākā pavasara dziesmu.

Pāri upei aizskan dziesma,

Meži saplaukst baltos ziedos,

Upes meldros gāgā zosis,

Ērglis ceļas pretī saulei.

Maini kažoku, brāl mokve:

Dienvidvēji silti vējo.

Sat-Oks SĀĻO KLINŠU ZEME

Redaktore G. LIvensone. Māksi, redaktors V. Selkovs. Tehn. redaktore F. Joffe. Korektore I. Kopiņa. Nodota salikšanai 1967. g. 2. augustā. Parakstīta iespieēanai 1967. g. 26. oktobrī. Papīra formāts 70X108/32. 9.0 fiz. iespiedi. 12,33 uzsk. iespiedi. 11,76 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 44 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 21312/J2080. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt. Nr. 417.

A(Polu)

Сат—Ок ЗЕМЛЯ СОЛЕНЫХ СКАЛ

Издательство «Детская литература» Москва 1964

Издательство «Лиесма» На латышском языке