Sāļo klinšu zeme

PAR SĀĻO KLINŠU ZEMI UN RŪGTO ASARU CEĻU

Man šķiet, ka ikviens, kas izlasīs kaut vai pirmās rindas šai brīnišķīgajā grāmatā, par kuru es gribu iepriekš pateikt dažus vārdus, jutīs to pašu, ko izjutu es, kad kāds no maniem draugiem atnesa man Sat- Oka grāmatas tulkojuma manuskriptu un viņa ģīmetni.

Lūdzu jūs mazu brīdi pakavēties pie šīm rindiņām un iedomāties parastu 1964. gada galda kalendāra la­piņā atzīmētu Maskavas dienu: telefona zvan[ no re­dakcijām, dažādiem papīriem un uz mašīnas pārrakstī­tiem manuskriptiem apkrauts rakstāmgalds, radio, kas klusinātā balsī stāsta zinātnieku domas par cilvēces turpmākajiem soļiem kosmosā … Vārdu sakot, dārgais laikabiedri, iedomājieties vienu no parastām mūsu dzī­ves dienām. Un tad iedomājieties vēl, ka pie jūsu dur­vīm pēkšņi pieklauvē cilvēks ar galvasrotu, kas darināta no ērgļa spalvām, ar tomahauku rokā un sāk ar jums runāt savas nevaldāmās cilts valodā, kas jums pazīs­tama no jau sen lasītām Fenimora Kūpera un Maina Rīda grāmatām! Un tad izrādās, ka šis Ziemeļamerikas indiānis spalvu rotā nav vis jūsu iztēles auglis, nav vis kaut kādas burvestības atdzīvināta krāsaina statuete kā tā, kas stāv manā grāmatu skapī, nav vis viesis no viņpasaules vai literāra darba personāžs, bet reāls mūs­dienu cilvēks, mūsu laikabiedrs … Un jūs dzirdat, ka viņa sarežģītais, plašais un daudzējādā ziņā traģiskais liktenis saista mūsdienu Amerikas ārišķīgo civilizāciju un reklamēto demokrātiju ar visnecilvēcīgākajiem no­ziegumiem, ko pastrādājuši pirmie tā saucamās Jaunās pasaules kolonizatori. Bet negaidītā viesa biogrāfija dod jums iespēju caur žilbinošajam Brodvejas reklāmas ugunīm ielūkoties necaurredzamajā alu laikmeta tum­sībā, kādai civilizatori pakļāvuši tos, kuri ar pilnām tiesībām uzskatīja sevi par senseniem savas dzimtās zemes saimniekiem.

Reiz ceļojumā pa ASV man gadījās pakavēties sla­venajā Čikāgas Dabas vēstures muzejā, ko 1893. gadā dibinājis Māršals Fīlds. Atmiņai par šo apmeklējumu es arī glabāju krāsainu figūriņu ar spalvām un to­mahauku . .. Netālu no Mičigana ezera, milzu ēkas pla­šajās zālēs izvietoti ārkārtīgi interesanti eksponāti, kas stāsta par visas mūsu planētas botāniku, ģeoloģiju un zooloģisko pasauli. Šeit daļa no lielajām zālēm veltīta antropoloģijai un cilvēces materiālās kultūras vēstu­rei. Jūs redzat brīnumainus Ēģiptes, Babilonijas, Āfri­kas, Austrālijas, Madagaskaras meistaru darinājumus. Un dabiski, ka šeit plaši parādīti arī indiāņu mākslas un sadzīves priekšmeti, kara un medību ieroči, kurus lietojušas ciltis, kas agrāk apdzīvoja Amerikas konti­nentu. Mani ceļabiedri un es — mēs pavadījām šais zālēs ilgas stundas, jūsmodami par Ziemeļamerikas in­diāņu mākslinieku — kokgriezēju un kaula griezumu meistaru bagāto fantāziju, ar kādu darināti dažādie ieroči un sadzīves priekšmeti. Fantastiski zvēru un dievu attēli, noslēpumaini totēmi, kas savā laikā it kā esot apsargājuši, bet, kā redzams, nav pratuši paglābt izmirušās un iznīcinātās ciltis, rituālu maskas, vai­rogi, vieglas laivas, krāsām bagāti apģērbi — tas viss liecināja par ārkārtīgi apdāvinātas, ar lielisku skais­tuma izjūtu apveltītas tautas kultūru, tautas, kas, bū­dama vīrišķīga un skarba, jūtīgi uztvērusi visas brī­nišķīgās dabas veltes, ir bijusi darbarūķu, mednieku, karotāju, teicēju un mākslinieku tauta.

Elegants un simpātisks profesors, kas labprāt va­dāja mūs pa šīm zālēm un ļoti laipni atbildēja uz vi­siem mūsu daudzajiem jautājumiem, ar lielu sajūsmu rādīja mums dažādus senās indiāņu kultūras eksponā­tus, uzreiz neveikli apklusa un tikai stumdīja, naba­dziņš, savas lielās brilles, tiklīdz mēs mēģinājām uz­zināt kaut ko par turpmāko likteni, kas piemeklējis šīs ciltis, kuru lieliskie materiālās kultūras pieminekļi gla­bājas Čikāgas muzejā. Mūsu saruna ar profesoru risi­nājās apmēram šādā veidā:

— Jūs redzat, cik daudz gaumes, kāda drosmīga fan­tāzija ir šais priekšmetos, ko darinājuši kādas Ziemeļ­amerikas indiāņu cilts meistari! — profesors aizrau­tīgi skaidroja. — Diemžēl šās cilts vairs nav …

— Kā, vai tā izmirusi vai iznīcināta? — mēs deli­kāti apvaicājāmies. — Kur būtu varējusi izgaist tik augsta kultūra?

—- Hm .. . Paiesimies, rau, uz to stūri, tur stendā es jums parādīšu vēl augstākā meistarības pakāpē izveido­tus priekšmetus, — profesors izvairīgi runāja un veda mūs pie citas, arī jau no zemes vaiga noslaucītas cilts pieminekļiem .. .

Un mēs sevišķi neuzplijāmies savam izglītotajam gidam.

Nu ko gan viņš īstenībā varēja mums teikt?

Nevarēja taču viņš galu galā sacīt mums, ne visai uzticamiem — kā viņam droši vien jau pirms mūsu ierašanās bija paskaidrots — viesiem no Maskavas, ka savā plēsonīgajā uzbrukumā jaunajam, nule atklāta­jam kontinentam alkatīgie iebrucēji, konkvistadori, ko­lonizatoru pūļi, kas vieglas iedzīvošanās kārē bija dzi­nušies šurp pāri okeānam, bez žēlastības sabradājuši seno kultūru, ko uz Amerikas zemes bija radījuši tās agrākie iedzīvotāji, un viņus pašus nolēmuši izmirša­nai vai verdzībai. Jāsaka gan, par to visu mēs jau sen bijām lasījuši. Lasījuši jau bērnībā daudzos jo daudzos romānos par indiāņu varonīgo pretošanos varmākām bālģīmjiem. Protams, mēs bijām dzirdējuši arī par ve­selu cilšu neģēlīgo iznīcināšanu un par indiāņu draus­mīgo apspiešanu, kas turpinās vēl joprojām, un par nežēlīgo katorgas un bada režīmu tā saucamajos re­zervātos, pēc būtības koncentrācijas nometnēs, kur Ka­nādas un ASV valdības ar varu sadzen uz pastāvīgu dzīvi indiāņus — gan mazus, gan lielus. Par to visu mēs, protams, zinājām jau diezgan daudz un tāpēc uz- skatījām, ka nebūs pieklājīgi ilgāk mocīt ar jautāju­miem profesoru, kas mūs vadāja pa Čikāgas muzeju. Mēs bijām pateicīgi mūsu lieliskajam gidam kaut vai par to, ka viņš ar tādu neslēptu sajūsmu, kas rakstu­rīga zinātniekam kolekcionāram, kurš iemīlējies savā darbā, pavēra mums senās — viņa tautiešu iznīcinātās kultūras daiļumu.

Lai kā, bet mums tomēr bija licies, ka daudzās šaus­mas, par kurām tikām lasījuši agrākajos romānos par kolonizāciju, sen jau aizgājušas pagātnē. Un te nu piepeši jums uz galda līdzās XX gadsimta otrās puses kalendāram noliek stāstu, kurā ik rindiņa kliedz par to, ka kolonizatoru rasistu drausmīgās nelikumības ne tikvien iespējamas, bet neapšaubāmi turpinās arī mūsu dienās … Ka zvēriskos viduslaiku paņēmienus, ar ku­riem dižojās pirmie Amerikā apmetušies eiropieši, viņu pēcteči, tagadējie Amerikas saimnieki, ir ne tikvien pār­ņēmuši, bet joprojām nekautrīgi tos attaisno savā ne­cilvēciskajā cīņā ar nepakļāvīgajiem, lepnajiem šās zemes pirmiedzīvotājiem indiāņiem.

Bet ko tur daudz runāt? … Tūliņ jūs paši izlasīsiet satraucošo, kaut arī neticamo, tomēr patieso, vēl vai­rāk — dokumentāro stāstu par drosmīgo ševanēzu cilti, stāstu, ko uzrakstījis šās cilts dēls Sat-Oks. Šo stāstu sauc «Sāļo Klinšu zeme». Un tas ir tikpat ap­brīnojams kā stāsta autora dzīves ceļš.

1905. gadā, kad cīņā pret carisko iekārtu kopā ar krievu strādniekiem, zemniekiem un studentiem kaujā par tautu brīvību devās arī Ukrainas, Gruzijas un Po­lijas revolucionāri, divdesmit astoņus gadus vecā po­liete Staņislava Suplatoviča, cēlu jūtu mudināta, kļuva par aktīvu atbrīvošanās kustības dalībnieci. Taču, kā zināms, pirmais Krievijas revolūcijas «ģenerālmēģinā­jums» tolaik beidzās ar carisma uzvaru. Kopā ar sa­viem cīņas un domubiedriem par revolucionāro darbību smagi cieta arī Suplatoviča. Viņu sagrāba cara poli­cija. Suplatoviču izsūtīja uz Čukču pussalu, visattālāko Krievijas impērijas nostūri. Viņai, jaunai, dzīvē neno­rūdītai, vientuļai, nepieredzējušai sievietei, šāda izsū­tīšana līdzinājās nāves spriedumam. Viņa faktiski bija nolemta bojā ejai nabadzībā un trūkumā, no sala un cingas.

Taču drosmīgā revolucionāre nepadevās. Viņa no­lēma bēgt. Vietējie iedzīvotāji — čukči, kuru simpāti­jas Suplatovičai bija izdevies iegūt, palīdzēja viņai tikt pāri Beringa jūras šaurumam uz Aļasku. No turienes viņa kaut kā aizkļuva līdz Kanādai. Aiz bada un noguruma nelaimīgā jau bija tuvu nāvei, kad viņu uzgaja ševanēzu (šauni) cilts indiāņi. Viņi uzņēma bēgli, atkopa, izdziedināja, un tā aiz pateicības palika pie viņiem. Ševanēzi iesauca viņu mīļi un cildinoši: «Baltais Mākonītis». Pēc trim gadiem Baltais Mākonī­tis kļuva par cilts galvena virsaiša Cēlā Ērgļa sievu.

Sevanēzi klejoja netālu no Polārā loka pašā tālā­kajā Kanādas ziemeļrietumu malā.

«Apvidū, ko ieskauj Makenzi upes un Lielā Lāčezera krasti, Klinšu kalnu pakāje un lielais Jukonas līkums», plešas biezoknis, liels un tumšs «kā Ziemeļu jura …». Tur, šai aklajā biezoknī, indiāņu teltī — tipi, Makenzi upes malā, 1920. gadā Baltajam Mākonītim un Cēla­jam Ērglim piedzima dēls, ko nosauca par «Garo Spalvu» — ševanēzu valodā — Sat-Oku.

Kanādas varas iestādes pret indiāņiem neizturas ne­maz labāk kā ASV policija. Izrādījās, ka ševanēzu cilts ir pēdēja brīvā indiāņu cilts, kas palikusi dzīva, saglabājusies un izvairījusies no iznīcināšanas, nav padevusies. Ševanēzi joprojām dzīvo dziļā mūžameža biezoknī, tāpat kā bija dzīvojuši viņu vectēvi un tēvi. Ilgus gadus tā saucamās Karaliskās Jātnieku policijas vienības nemitīgi uzbrūk ševanēziem, pūlēdamās iedzīt tos rezervātos.

Taču līdz pat šim laikam lepnā un nepakļāvīgā cilts nepadodas, bēg no saviem vajātājiem, noraida par liku­mīgu atzīto kaunpilno katorgu un dod priekšroku brī­vai pirmatnējai, drausmīgu grūtību un likstu pilnai, skarbai, taču neatkarīgai dzīvei.

Garajā stāstā «Sāļo Klinšu zeme» ševanēzu cilts auklējums — brīvību mīlošās polietes Baltā Mākonīša un nelokāmā virsaiša Cēlā Ērgļa dēls pratis ar satri­cinošu patiesīgumu un skarbu poēziju pastāstīt par savu nepakļāvīgo ciltsbrāļu nevienādo cīņu pret bru­ņotajiem apspiedējiem.

Es negribu lasītājiem bojāt baudījumu, iepriekš at­stāstīdams visu, kas neatvairāmi saistīs viņu sirdi un uzmanību, līdzko viņi sāks lasīt Sat-Oka stāstu. Šī ir neparasta grāmata. Viss, ko esam lasījuši agrākajos romānos par lepnajiem un bezbailīgajiem indiāņiem, viss, kas laikam gan ir saviļņojis katru normālu puiku, kad tas pirmoreiz tika saskāries ar Fenimora Kūpera, Maina Rīda vai Gustava Emara grāmatām, tas viss no Sat-Oka stāsta lappusēm paceļas ar jaunu, nepa­rastu un nesaudzīgu uzskatāmību. Viss negaidīti un prasīgi pienāk mums cieši klāt, reāls savā nežēlīgajā šodienējā skaidrībā, par spīti šķietamam fantastisku- mam… Vai gan iespējams no jauna neizjust svētas trīsas, lasot, piemēram, par to, kā ševanēzu virsaitis, Sat-Oka tēvs, un līdz ar viņu visi pārējie ģinšu vir­saiši cits pēc cita iegriež sev kreisajā rokā, lai ar asi­nīm, kas norit smiltīs, apstiprinātu uzticības zvērestu tēvu zemei un neaizietu no šās zemes, lai cik lieli būtu apspiedēju spēki! . .. Un visas šīs saviļņojošās, nepa­rasti gleznainās ainas, kas satrauc prātu un rosina iz­tēli, ir it kā iespīlētas rupjā, kropļojošā dzelzs ietvarā, kuru veido kaunpilnā iekārta, kas pūlas atgriezt mūsu gadsimtu atpakaļ pagātnē, iekārta, kas tur, viņpus oke­āna, vēl klaji vēršas pret cilvēkmīlas, tautu vienlīdzības un elementāras taisnības likumiem.

Nav vērts šeit stāstīt par visu, kas dziļi saviļņos la­sītāju, kad viņš iepazīsies ar Sat-Oka stāstu. Taču la­sītājiem droši vien būs interesanti zināt, ka trīs gadus pēc stāsta beigās aprakstītajiem notikumiem Sat-Oka māte Baltais Mākonītis 1936. gadā no kāda klejotāja mednieka — trapera — nejauši uzzināja, ka viņas dzimtene Polija pastāv kā neatkarīga valsts. Un viņa nolēma uzņemties tālo ceļojumu un apmeklēt dzimto zemi, pēc kuras visu laiku bija ilgojusies. Kopā ar viņu brauca arī Sat-Oks, viņas jaunākais dēls.

1939. gadā, kad Sat-Oks ar māti jau taisījās griez­ties atpakaļ pie savas cilts, Eiropā uzliesmoja otrais pasaules karš. Baltais Mākonītis un Garā Spalva drīz vien nokļuva gestapo nagos. Sat-Oku aizturēja kā «jauktas rases cilvēku». Var iedomāties, kas Sat-Okam bija jāizcieš… Pietiek tikai ieklausīties skopajā, īsajā frāzē, ko viņš uzrakstījis, stāstot par pārdzīvoto: «Esmu izgājis caur elli…»

Taču ceļā uz Osvencimas nāves nometni nepakļāvī­gajam bālģīmim ševanēzu pēcnācējam izdevās izbēgt. Viņš nokļuva pie poļu partizāniem Borkovicas mežos. Padomju Armija šo novadu drīz atbrīvoja. Tad Sat- Oks kā brīvprātīgais iestājās poļu tautas armijā. Viņu nosūtīja uz jūras kara floti. Pēc demobilizācijas viņu pārskaitīja tirdzniecības flotē. Tur viņš kalpo arī ta­gad, visu savu brīvo laiku veltīdams literāram dar­bam. Garā Spalva ir ķēries pie rakstnieka spalvas.

Sat-Oks nav aizmirsis savus tālos ciltsbrāļus. Viņam ir izdevies nodibināt un uzturēt sakarus ar rezervātos ieslēgtajām ciltīm un ar to starpniecību — ar dzimto ševanēzu cilti, kas aizvien vēl klejo ziemeļos Lāčezera rajonā, joprojām nepakļāvīga, lepna, brīva, neatkarīga. Pavisam nesen Sat-Oka māsa un brālis krituši sadur­smē ar Karalisko Jātnieku policiju, kas uzbrukusi cil­tij …

Sat-Oka mātei, par kuru ševanēzu ciltī jau sacerē­tas leģendas, Stanislavai Suplatovičai Tautas Polijas valdība par 1905. gada politisko darbību piešķīra mūža pensiju. Viņa mirusi 1964. gadā.

1957. gadā Polijā iznāca Baltā Mākonīša dēla pirmā grāmata «Sāļo Klinšu zeme», pēc gada to izdeva vēl­reiz. Vēl pēc diviem gadiem lasītāji saņēma otru Sat- Oka grāmatu «Baltais Mustangs». Pēc tam Sat-Oks pabeidza savas grāmatas «Sāļo Klinšu zeme» otro daļu — «Noslēpumainās pēdas». Tālāk rakstnieks sāka strādāt pie grāmatas par tā saucamo «Asaru ceļu», kur gājuši bojā tūkstošiem indiāņu, kurus ar varu pār­vietoja aiz Misisipi upes.

Tas ir tas, ko man gribējās pateikt lasītājiem, iekām viņi sāks iepazīties ar brīnišķīgo Sat-Oka stāstu.

Ļevs Kasilis

Dzirdu dziļos mežos klaigas, gari stieptas gaudas,

Dzirdu dziļos mežos tamburlnus, kaujas sauksmi.

Paslēp mani, mežs,

Izdzēs manas pēdas,

Dod man lača spēku,

Pumas veiklo soli…