Sāļo klinšu zeme

VI

Divas dienas pēc tam, kad es biju dabūjis vārdu, tai stundā, kad saule stāvēja sava ceļa visaugstākajā punktā un mēs, Jaunie Vilki, nule bijām beiguši ikdie- nējās mācības pie Ovasesa, no paugura pie mums atli­doja trīskārtīgs suslika kliedziens. Tur nometnes sargs deva ziņu, ka tuvojas svešs jātnieks. Jau pēc maza brī­tiņa uz takas nodimdēja zirga soļi. Pēc zirga rotas un izkrāsojurna mēs sazīmojām, ka atjajējs pieder pie kā­dās no mūsu cilts dienvidu ģintīm. Zirgs apstājās ne­tālu no mūsu pulciņa, ar kājām uzvandīdams putekļu mākoņus, bet jātnieks smagi nošļūca tam no muguras. Sveicinādams viņš pacēla labo roku un tuvojās mums. Mēs gaidījām, kad viņš sāks runāt.

— Aizvediet mani pie virsaiša, Jaunie Vilki, — viņš aizsmakušā balsī sacīja. — Es vēlos redzēt Cēlo Ērgli.

Es pagājos uz priekšu.

— Cēlais Ērglis ir šeit. Es esmu viņa dēls. Nāc man līdzi. — Un es vedu svešo uz Ovasesa telti, kur allaž apmetās mans tēvs, uzturēdamies nometnē.

Jaunais karavīrs, kas nāca man aiz muguras, smagi elpoja, viņš bija gluži apkūpējis ar biezu putekļu kārtu, lūpas viņam bija sakaltušas un sasprēgājušas, viņš nāca tadā kā kokainā gaitā. Acīm redzot, viņš bija ilgi, ļoti ilgi jājis. Viņš pat grīļojās un tikai pirms ieiešanas teltī atlieca plecus.

Tas bija gadus trīsdesmit vecs, kalsns gara auguma vīrs. Matos, kas uz galvvidus bija sasieti mezglā, rē­gojās divas pūces spalvas. Pa kailajām krūtīm un pie­ciem ritēja šauras sviedru urdziņas, grauzdamas pu­tekļu kārtā grāvīšus ar tumšiem krastiem.

Cik dienu viņš bija pavadījis seglos? Kas viņu dzina?

Tēvs sēdēja Ovasesa teltī kopā ar tās saimnieku un Tanto. Kad atjājējs karavīrs ienāca, tēvs, redzēdams, ka tas ar mokām turas kājās, tūdaļ norādīja tam vietu sev līdzās un pasniedza aizdedzinātu pīpi. Viesis kāri ievilka dūmu, gribēja kaut ko sacīt, taču balss viņam aizlūza. Es stāvēju pie ieejas kā sastindzis, ne vārda nerunādams, un klusībā lūdzos garus, lai mani ne­dzītu projām.

Pieaugušo sejas palika nekustīgas, taču es skaidri redzēju, ka šis negaidītais apmeklējums viņus satrauc. Ovasess miedza acis un kratīja galvu, bet tas nozī­mēja, ka viņu māc bažas.

— Kādas vēstis tu atnesi? — tēvs jautāja kara­vīram.

Tas pacēla galvu.

— Tanu ģintij vajadzēja atgriezties uz cilts galveno nometni. Tanu zemē ielauzās Vap-nap-ao ar apbruņo­tiem baltajiem no Karaliskas Jātnieku nodaļas.

Tātad es atkal izdzirdēju Vap-nap-ao vardu, un arī šoreiz to izrunaja apmāktā un naida pilnā balsī. Ko gan šis vārds nozīmēja?

Viesis turpināja:

— Vap-nap-ao dodas uz galvenās nometnes pusi un nes līdzi papīru, kas pavēl mūsu ciltij iet rezervācijā. Mūsu izlūki redzējuši Vap-nap-ao jau pie Resnā Tir­goņa mājas, kur Karaliskie Jātnieki parasti ierīko sa­vas apmetnes.

Tēvs piecēlās.

— Ej paēd un atpūties, — viņš sacīja viesim no Tanu ģints un tad pavēlēja brālim: — Pasauc Rūgto Ogu! Lai sapulcina visus pie Lielā Ugunskura vietas.

Pēc maza brīža lielo bungu rīboņa jau aicināja no­metnes iemītniekus uz padomi. Tik satrauktu ritmu mēs vēl nepazinām. Tas, jādomā, bija bargs aicinā­jums, jo šoreiz karavīri nāca uz padomi nevis lepniem un cienīgiem soļiem, bet skrēja skriešus, kā kaujas trauksmei skanot. Pat sapītie zirgi, kas ganījās pie tel­tīm, sāka nemierīgi dižāties, skurināt ausis un raustīt nāsis.

Līdz ar citiem puikām mēs apsēdāmies noteiktā at­statumā no Lielā Ugunskura — mums nebija brīv ne tikvien piedalīties padomē, bet pat klausīties, ko tur runā. Mēs sēdējām un klusēdami vērojām vecos.

Vi spirms ilgi runaja Tanu ģints sūtnis, varda Sa­rautā Siksna, tad tēvs un pēc viņa Lielais Spārns. Kāds no jaunākajiem kaut ko pakliedza spalgā balsī, taču viņa vārdus mēs nevarējām izšķirt. Mēs tikai re­dzējām, ka pēc šā sauciena vairāki citi jaunāki kara­vīri pacēla nažus. Tad atkal runāja tēvs. Jaunie kara­vīri nolieca galvas.

Uzlēca mēness, iedegās ugunskurs, bet padome aiz­vien vēl turpinājās. Es sēdēju, piespiedies pie Pūces. Vakars nebija auksts, taču mēs apsedzāmies ar lāč­ādu: mūs kratīja drebuļi kā no salta vēja. Beidzot atskanēja ērgļu taurītes svilpiens, kas sauca kopā jauniešus. Padome bija beigusies. Mēs tuvojāmies karavīriem, kas stāvēja nekustēdamies, un tēvs mūs uzrunāja:

— Klausieties uzmanīgi manus vārdus, Jaunie Vilki. Mūsu biezoknī, mūsu prērijās ir atnācis baltais cilvēks ar saviem karavīriem. Svešais cilvēks- grib atņemt mums mežu un līdzenumus un grib, lai mēs ejam uz tādu mežu, ko sauc par rezervāciju un no kurienes ne­var tikt ārā kā no lamatām. Bet mūsu cilts ir brīvā ševanēzu cilts un tāda arī paliks. Balto ir pārāk daudz, lai ar viņiem cīnītos. Viņiem ir tāds spēks, kāda mums nav. Viņiem ir tādi ieroči, kādus mēs nepazīstam. Taču mums viņi jāaiztur un jānojauc viņiem pēdas. Jūs at- griezīsieties galvenajā nometnē un kopā ar sievietēm un bērniem iesiet uz Sāļo Klinšu zemi. Jūs vedīs Ova­sess. Karavīri paliks pie manis. Jūs dosieties ceļā pirms rītausmas. Es beidzu.

Mēs, pusaudži, neko daudz nesapratām no tēva vār­diem. Mēs pirmo reizi dzirdējām, ka ir mežs, kurā nav iespējams dzīvot, mežs — lamatas, nevis brīvu cilšu mājas. Mēs to nesapratām, nezinājām, ko tas nozīmē,— ne Pūce, ne es, ne citi zēni. Par baltajiem cilvēkiem mēs bijām dzirdējuši tikai to, kas tika dziedāts dzies­mas par mūsu tēvu un vectēvu cīņām, to, ko stāstīja Ovasess par svešiem, nepazīstamiem un briesmīgiem ienaidniekiem. Man šovakar, lai tur vai kas, japarunā ar brāli Tanto. Viņš droši vien varēs man daudz ko pa­skaidrot. Viņš taču bija Ovasesa teltī, kad pirmoreiz atskanēja Vap-nap-ao vārds. Viņš droši vien saprot, ar ko draud svešais vārds «rezervācija», un varēs izskaid­rot, kāpēc mūsu lielā un stiprā cilts, kurā ir tik daudz drošsirdīgu karavīru, nevar uzsākt cīņu ar balto cil­vēku cilti. Mēs vēl zinājām, ka baltie cilvēki reti ienāk mūsu biezoknī un ka tie cēlušies no cilts, ko sauc par Karaliskajiem Jātniekiem.

Man vajadzēja aprunāties ar brāli. Mēs ar Lēkājošo Pūci cik iespējams ātri sasaiņojām savas nastas un jozām uz Tanto telti.

Par laimi, viņš bija viens. Kad es piegāju pie viņa, viņš pasmaidīja. Tas piešķīra man drosmi.

— Tanto, manu brāli, — es lūdzu, — pastāsti man un Pūcei, kas tas Vap-nap-ao tāds ir, kāpēc mēs neva­ram cīnīties ar baltajiem, kāpēc viņi mūs dzen aiz­slēgtā mežā, kas tie baltie tadi ir? Tanto, pirms divām dienām es dabūju vārdu. Pastāsti mums visu to, lai mēs nebūtu kā mazi bērni, kuriem pasaule nav lielāka par mātes krūti.

Brālis pirmajā mirklī šķita iztrūcies, viņš kaut ko nomurmināja tādu kā: nav vaļas, jānovāc teltis. Taču galu galā bija ar mieru.

Nevēlēdamies, ka mūs teltī sastaptu citi jaunie kara­vīri, kas dzīvoja kopā ar viņu, Tanto aizveda mūs pie upes, kur tā met līkumu ap Klusējošā Karavīra klinti.

Bija jau dziļa nakts. Viļņi laistījās mēnesnīcā kā zivju zvīņas. Iztālēm atskanēja vientuļa vilka gaudo­šana.

Tanto sāka stāstīt:

— Jau daudz paaudžu pirms tam, kad piedzima mūsu tēva vectēvs Lielais Tekumse, mūsu ciltis apdzī­voja visu zemi, kura mēs dzīvojam un kuru baltie sauc par Ameriku, — no juras līdz jūrai, no ziemeļu snie­giem līdz lielajiem kalniem dienvidos.

Nevienai no mūsu ciltīm netrūka mežu medībām, taku klejošanai, plašu līdzenumu, kur ganījās bizonu bari. Kad viena cilts sadūrās ar citām, kad tās cīnījās par medību vietām, cīņa notika bez meliem un nodevī­bas. Un tāpēc, kad mūsu zemē atnāca pirmie baltie cil­vēki, mēs tos nesagaidījām ar bultām un tomahaukiem.

Taču viņiem patika mūsu zeme. Balto saradās ar katru reizi vairāk un vairāk. Viņi sāka celt savus mā­jokļus, atņemt mums mežus un līdzenumus. Kļuvuši stipri, viņi vairs nebija lēni un labvēlīgi, sāka mūs bez žēlastības nogalināt. Viņiem bija ieroči, kādus mēs ne­pazinām. Viņu varenība aizvien pieauga. Viņi izmantoja vecas ķildas starp ciltīm, kūdīja ciltis citu pret citu un pēc nogalināja uzvarētājus. Nogalināja ikkatru indiāni, ko sastapa. Viņiem labs bija tikai miris indiānis. Par katra mūsu zemes saimnieka nāvi viņi maksāja saviem karavīriem lielu atalgojumu. Kad mēs turējāmies pretī, nāca viņu karaspēks un iznīcināja ciltis tā, kā ziemā vilku bari iznīcina briežu barus. Jau toreiz, Lielā Te­kumse laikā, viņi bija tūkstoškārt stiprāki par mums. Tekumse vadībā mūsu ciltis devās pēdējā lielajā kaujā ar baltajiem — un zaudēja. Un Tekumse aizgāja bojā, kad ielaidās sarunās ar balto vadoņiem, lai glābtu sie­vietes un bērnus, kas vēl bija palikuši pie dzīvības. Kopš tā laika mēs kļuvām tik vāji, ka baltie mūs vairs pat nenogalināja. Taču viņiem aizvien vēl nepietika mūsu zemes, mūsu mežu. Viņi izraudzījās vissliktākos, ar zvēriem visnabadzīgākos mežus, ar zivīm visnaba- dzīgakās upes un iedalīja brīvajām ciltīm, nevaica- dami, vai tās grib tur dzīvot, vai tās varēs tur iztikt. Viņi nosauca tās vietas par rezervācijām un ir sadzi­nuši tajās visas ciltis, visas brīvās ģintis, kas vēl nav izmirušas. Šais rezervācijās valda bads, balto slimī­bas pļauj indiāņus, mazi puisēni mirst, vēl nepaguvuši dabūt vārdu. Bet Karaliskie Jātnieki dzen rezervācijā visus, kas vēl palikuši brīvībā, dzen kā zvērus lamatās, Ken-Manitu — Nāves gara varā.

Tanto uz brīdi apklusa, taču mēs neatsaucāmies ne ar vārdu. Upītē ieplunkšķējās zivs. Nošvīkstēja lielas pūces spārni.

Tanto turpināja:

— Mēs esam pēdējā no brīvajām ciltīm. Karaliska­jiem Jātniekiem nav izdevies iedzīt mūs rezervācijā. Kopš tā laika, kad mūsu tēvs ir kļuvis par virsaiti — bet tas ilgst jau vairāk gadu nekā ir rnums abiem, — baltie virsaiši aicina viņu zvērēt tiem padevību un ar savu cilti iet rezervācijā. Taču tēvs pateicis, ka viņš ir dzimis kā brīvs cilvēks un brīvi cilvēki ir visa viņa ģints un cilts. Un kopš tā laika Karaliskie Jātnieki mūs vajā. Mēs esam pārāk maza cilts, lai pret mums sūtītu lielu karaspēku. Taču viņi mūs nemitīgi izseko. Reizēm mums izdodas uz dažiem gadiem izvairīties no vajātā­jiem, pazust biezoknī, noslēpties no balto virsaišu acīm. Daži baltie mednieki un daži tirgoņi, tādi kā Resnais Tirgonis, — ir mūsu draugi un neziņo Karaliskajiem Jātniekiem par mūsu nometnēm un mītnēm. Taču mums visu laiku jāmaina savas apmešanās vietas, lai jauktu pēdas.

Un tagad nu viņi atkal ir mums uz pēdām. Viņus vada Vap-nap-ao. To sūtījis balto cilvēku karalis, kas dzīvo aiz lielā sāļā ūdens. Bet pats Vap-nap-ao — Baltā Čūska — ir mazs Karalisko Jātnieku vadonis. Viņš jau reiz mūs medīja, kad es vēl biju divus gadus vecs uti. Bet tolaik viņu panāca Lielā Spārna bulta, un mēs do­mājām, ka viņš ir pagalam. Mums izdevās nojaukt pē­das. Un kopš tā laika, kad piedzimi tu, cilts dzīvoja netraucēta. Bet tagad Vap-nap-ao ir atkal atgriezies. Un mums no jauna ir jādodas ceļā …

Kad debesis austrumos kļuva gaišākas un pēdējās zvaigznes nodzisa virs meža, mēs devāmies ceļā. Visa mūsu iedzīve bija sakrauta no kārtīm darinātās šļūcēs, kurām vienu galu nostiprināja zirgam uz muguras, bet otrs vilkās pa zemi. Pat suņi vilka nelielas šļūces — gājienam bija jārit steigā.

Apbēruši ugunskurus, mēs cits pēc cita sekojām Ovasesam uz galveno nometni.

Nāciet šurp, gari, no ielejām tālām,

Nāciet un rādiet man jaunu ceļu.

Nāciet šurp, gari, jo vējš čukst par nāvi

Un katra lapa čukst man par to.

Nāciet šurp, gari, un parādiet man

Saules ceļu uz Lielā Miera zemi.

(Nāves dziesma)