Sāļo klinšu zeme

XI

Nākamajā dienā nometne ieguva svētku izskatu. Vir­saiši piestiprināja pie matiem kuplus spalvu pušķus, uzģērba visgreznākos tērpus, karavīri ar sarkanu krāsu iezīmēja ievainojumu rētas — viņu drosmes un vīrišķī­bas pēdas. Ikviens no viņiem iesprauda matos tik daudz ērgļa spalvu, cik daudz varoņdarbu bija veicis savā mūžā.

Arī mēs, Jaunie Vilki, izkrāsojām savas sejas ar bal­tām un zilām svītrām — apsveikuma krāsām un matos iespraudām spalvas, tikai gan pūces spalvas. Mēs gro­zījāmies karavīriem apkārt, pūlēdamies sadzirdēt viņu skopos vārdus, mocīdamies neziņā un nemierā, ko ne­varēja noslēpt pat vecākie ļaudis.

Taču šoreiz, kaut gan vīri un zēni, Jaunie Vilki, bija izkrāsojušies apsveikuma krāsās un ģērbušies svētku tērpos, viesus mēs gaidījām bez dziesmām un smai­diem. Gaidījām ar naidu. Sievietes paslēpās teltīs, ne­viena meitene neiepina matos krāsainas siksniņas.

Mūsu nometnē taču vajadzēja ierasties balto sūt­ņiem. Vap-nap-ao gribēja aprunāties ar visu vecajo pa­domi, un vecajo padome bija tā ar mieru. Katru viesi — pat ienaidnieku — vajadzēja apsveicināt saskaņā ar brīvās cilts paražām. Tāpēc karavīri un Jaunie Vilki uzvilka svētku tērpus.

Rūgti tomēr bija šie svētki…

Nekad vēl visā manā mūžā nometnē nebija uzņemti baltie no Karaliskās Jātnieku nodaļas. Pirmo reizi mēs ar Pūci un citiem mūsu vecuma puikām redzēsim vīrus ar baltu ādu, un mēs uztraucāmies stiprāk nekā pirms satikšanās ar pelēko lāci. Mēs zinājām, ka balto ir vai­rāk nekā smilšu graudiņu upē un vairāk nekā kokiem lapu, un nespējām apslēpt savas bailes, jo sevišķi tā­pēc, ka tēva pavēles būt piesardzīgiem no balto viltī­bām, no viņu pārlieku ziņkārajām acīm uzreiz piešķīra visai šai sagaidīšanai draudīgu raksturu. Tās bija pa­vēles kā pirms kaujas. Puse no visām teltīm bija sa­tīta, puse no zirgu bara aizdzīta viņpus augstajām klinšu nogāzēm. Ļoti nedaudzajās palikušajās teltīs bija pavēlēts paslēpties visām sievietēm un meitenēm. Daļa karavīru bija aizgājusi kopā ar zirgiem. Tikai visi Jaunie Vilki palikuši. Viņiem pat pavēlēja visu laiku grozīties baltajiem acu priekšā. «Jo vairāk būs redzams mazu zēnu,» padomē sacīja Ovasess, «jo ne­varīgāki liksies cilts karavīri.»

Astoņu mūsu ģinšu virsaiši jau bija ieradušies un atpūtās viņiem ierādītajās teltīs. Sievietes beidza ga­tavošanos dzīrēm. No bērziņiem ar nogrieztām galot­nēm nokarājās aiz pakaļkājām piesieti nogalināti jauni brieži. Bērziņi bija noliekti pār ugunskuru un reizē ar to, ka gaļa cepās un kļuva aizvien vieglāka, pamazām izslējās, paceldami cepeti augstāk. Meitenes uz koka statnītēm kūpināja lielas stores. Cik brīnišķīgas būtu šīs dzīres, ja mēs uz tām gaidītu īstus draugus! Jo pat domas par Vap-nap-ao nespēja nomākt tīkamo sulīgā cepeša un kūpināto zivju smaržu.

Ap dienasvidu mēs izdzirdējām zirga kāju dipoņu. Uz putās saskrieta mustanga nometnē iedrāzās Dzelte­nais Mokasīns. Tēva telts priekšā viņš apturēja un, no zirga nenokāpis, pakliedza:

— Vap-nap-ao umakganauš! Baltā Čūska tuvojas!

Tad viņš uzrāva zirgu pakaļkājās un, apgriezis to uz vietas, lēkšoja atpakaļ.

Tātad pēc brīža mums būs jāsatiek balto sūtņi no Karaliskās Jātnieku nodaļas un vispirms pats niknākais mūsu cilts ienaidnieks — Vap-nap-ao. Ar šā cilvēka vārdu mātes baidīja bērnus, un karavīri to izrunāja ar negantu kvēli acīs.

Mēs labi atcerējāmies, kad bijām Vap-nap-ao vārdu dzirdējuši pirmo reizi. Tolaik mēs vēl sniedzāmies Ova­sesam tikko līdz jostasvietai. Taču kopš tā laika kej- vej-kejens bija vairākkārt mainījis savu virzienu un daudz reižu sniegs bija ietinis biezokni baltā klusumā, bet Ovasesam mēs tagad raugāmies taisni acīs, mūsu muskuļi ir kļuvuši cieti un kājas nejūt sāpju un nogu­ruma. Nav pārāk daudz laika atlicis arī līdz mūsu iesvētīšanai. Un, lūk, tikai tagad mēs beidzot redzēsim Vap-nap-ao.

Tēvs un burvis iznāca no virsaiša telts un apsēdās uz paklātas lāčādas ieejas priekšā. Mēs ar Pūci stāvē­jām līdzās un labi redzējām viņu apmākušās sejas.

Meža malā parādījās jātnieki. Pa priekšu jāja mans brālis Tanto. Pa kreisi — cilvēks sarkanā jakā un ar ērmotu galvassegu. Tūliņ aiz viņa — Ovasess, kā vien­mēr, noliecies zirgam pie kakla. Un viņiem līdzi vēl divi baltie sarkanās jakās.

Sievietes un meitenes paslēpās teltīs, tamburīni dobji rībēja. Jātnieki tuvojās straujos rikšos. Kad viņi jāja mums garām, es ieraudzīju Ovasesa seju un pirmo reizi pamanīju tanī vēl ko citu bez parastā neizdibināmā vaibsta. Šoreiz Ovasess nespēja noslēpt sāpju un bēdu izteiksmi acīs. Un lūpas bija sašķiebis tā, it kā nici­nātu viesus, mūs un pat sevi.

Un baltie? Pirmais no viņiem, tas, kas jāja tūliņ aiz brāļa, augumā nebija mazāks par mūsu karavīriem. Pat seja viņam bija līdzīga mūsējām: asa kā nazis, ar dziļi iegrimušām acīm. Tikai mati gaiši, gandrīz tādi paši zeltaini kā manai mātei. Seja viņam bija nekus­tīga. Tomēr viņš neprata raudzīties mierīgi un taisni. Viņa acis aši šaudījās ap teltīm, pārskaitīja zirgus, pārslīdēja pār zēniem. Viņa skatiens siroja kā vilks. Bet izskats viņam tomēr bija bargs.

Viņā jaudās spēks un drosme, un vēl vairāk — vil­tība.

Toties, paraudzījušies uz pārējiem diviem baltajiem, mēs izbrīnā paraustījām plecus. Viņiem bija balta, spī­dīga āda, bet zem tās vieni tauki, sejas apaļas kā rīmām, apaļīgi pleci, elkoņi, ceļgali, it kā viņi visu mūžu nekā cita nebūtu darījuši kā vien zvilnējuši savās tel­tīs. Kur tad viņu muskuļi, kur kauju rētas un apsvei­kuma krāsas sejā? Mēs viņu apmeklējumam par godu bijām izkrāsojuši sejas baltām un zilām svītrām, bet viņi? Atjājušo vīru sejas bija kailas un bezkaunīgi bal­tas. Kā gan viņi bija audzināti? Ko skolotājs viņiem bija mācījis? Es jutu, ka mani pārņem dusmas. Arī Pūce nicīgi iespurdzās.

— Kāpēc mūsējie baidās no šīm taukajām žurkām?

— Nezinu, — es nomurmināju. — Tagad nezinu. Varbūt tāpēc, ka viņu ir daudz … Stāsta, ka viņu esot ļoti daudz. Bet viens pats mūsu karavīrs t.aču tiks galā ar pieciem tādiem sivēniem.

Pūcei tas likās par maz.

— Ar desmit, — viņš izaicinoši teica.

Mēs noskatījāmies viņiem pakaļ, izsmējīgi miegdami acis. Pārāk daudz satraukuma bija bijis mūsu gaidās, lai tagad, ieraugot parastus, resnus vīrus, par tiem ne­smietos.

Mēs bijām gaidījuši, ka ieradīsies bargi karavīri — milži ar varenām rokām un asiņu pieplūdušām acīm, tādām kā pelēkajam lācim. Bet mūsu priekšā bija vī­rieši, kas vairāk izskatījās pēc vecām, aptūkušām sie­vietēm nekā pēc īstiem karavīriem. Viens no viņiem ir bīstams, to uzreiz varēja redzēt. Bet pārējie divi? Vai tad pat vislabākais ierocis var aizstāt spēcīgu roku un skadru aci? Mēs tobrīd aizmirsām visas savas bailes. «Redzēsim,» es domāju, «redzēsim, ko teiks šie baltie, kad mēs izaugsim lieli un ņemsim rokā karavīru ieročus.»

Atjājēji nokāpa no zirgiem un piegāja pie telts, ku­ras priekšā sēdēja tēvs, un, pacēluši labo roku, sveici­nāja viņu. Ap tēvu un burvi bija sapulcējies daudz no­metnes iemītnieku, taču, pretēji cilts paražām, tie bija mūsu vienaudži — Jaunie Vilki. Varēja redzēt, ka, lai arī sūtņus sagaida paši izcilākie cilts vīri, taču sa­gaida bez cieņas.

Mēs ar Pūci piespraucāmies tuvāk, lai labāk saska­tītu balto sejas. Taisni tobrīd tas no sūtņiem, kurš bija jājis pa priekšu kopā ar Tanto, sāka runāt… mūsu valodā!

— Sveicinu tevi, virsaiti Cēlo Ērgli! Esmu ieradies pie tevis no Lielā Baltā tēva. Viņš sūta tev sveicienu un apjautājas par tavu veselību.

— Saki viņam, Vap-nap-ao, — tēvs atbildēja, — ka Cēlais Ērglis elpo brīvā biezokņa gaisu un tāpēc jūtas vesels.

Tātad tas bija Vap-nap-ao? Tas bija viņš! Tas vienī­gais baltais, kas līdzinājās mūsu karavīriem. Cilvēks ar kalsno seju un platiem, vareniem pleciem. Tas bija Baltā Čūska?!

Es raudzījos viņā, nejuzdams nekā cita kā vien naidu. Ko darīt? Vai nebūs labāk lauzt visus cilts liku­mus un raidīt bultu taisni sirdī ienaidniekam, kas tik daudz gadu mūs vajā? Mans tēvs tad pavēlētu mani nogalināt. Taču iepriekš būtu pagalam Vap-nap-ao, un varbūt cilts varētu dzīvot mierīgi?

Bet vai tad pasaulē ir tikai viena Baltā Čūska? «Viņu ir daudz kā zvaigžņu pie debesīm,» bija sacījis Tanto.

Un pēkšņi es sapratu, cik smieklīga bijusi mūsu ni­cināšana pret diviem resnajiem Karalisko Jātnieku sūt­ņiem. Mūsu cilts karavīri prata cīnīties — nu, un tad? Brīvajai ševanēzu ciltij atlika tikai viens ceļš: bēgt. Bēgt tā, kā izsalkuša vilku bara aplenkts vecs alnis bēg caur ziemas biezokni.

Es vairs negribēju zināt, par ko te apspriežas. Ne­gribēju dzirdēt, kā tēvs mierīgā balsī apsveic vilku bar­vedi, kurš ilgus gadus vajājis mūsu cilti, cilvēku, kurš nogalināja Ašo Bultu un Tanu ģints karavīru un kurš vainīgs daudzu citu nāvē.

Es piegāju pie balto zirgiem. Tie bija citādi nekā mūsējie — augsti, ar taisnām, slaidām kājām. Tātad straujāki, taču ne tik izturīgi kā mūsu mustangi. Arī galva tiem bija skaistāka. Taču arī zirgi man nepatika, pārāk vāji, tie lāgā nepanestu mūsu biezokni, salu un pavasara vētras.

Kas tad īsti aiz visa tā slēpās? Kā varēja gadīties, ka nespēcīgi ļaudis, kas jāja uz skaistiem, taču nestip­riem zirgiem, bija tāds spēks, kura priekšā drebēja še- vanēzu cilts? Es to nevarēju saprast. Man bija kauns. Vai varbūt viņiem palīdz ļaunie gari? Kas viņiem at­nes tos ieročus un kur slēpjas viņu spēks, kura trūkst viņu muskuļiem?

Pašā lielākajā teltī vairākas sievietes gatavoja mie­lastu. Gar paklātām zvērādām viņas sarindoja māla bļodiņas, no raga darinātas karotes un nažus.

Pie katras bļodiņas bija ādas maisiņš ar tabaku.

Tēvs sūtņus neapsveica gari. Ierunājās tamburīns, aicinādams uz dzīrēm.

Pirmie pienāca baltie (viņus pavadīja Tanto), tad sāka lasīties kopā ģinšu virsaiši: Guļošais Lācis — par viņu stāstīja, ka viņš kailām rokām nožņaudzis lāci, Melnā Delna — viņa solis bija vieglāks par pumas soli, visslavenākais mednieks un visjaunākais virsai­tis visā ciltī — Nolauztā Bulta. Ieradās arī Cikornu, Vikminču un Kapotu virsaiši. Pēdējie nāca tēvs un Rūgtā Oga. Viņi tomēr mielastā nepiedalījās, tikai uz­manīja, lai viesiem nekā netrūkst.

Mums ar Pūci izdevās apsēsties netālu no baltajiem. Man bija pārgājusi patika viņus izsmiet, ko joprojām vēl darīja visi zēni, kaut gan par pārāk skaļiem smiek­liem Ovasess uz vietas sadeva ar siksnu. Arī ēst man negribējās. Es tikai skatījos uz baltajiem un uz Vap- nap-ao.

Arī Tanto, kas sēdēja līdzās Vap-nap-ao, nepieskārās, ēdienam, kaut gan tas varēja apvainot -viesus. Baltie tomēr ne par ko nelikās ne zinis. Varēja redzēt, ka vi­ņiem iet pie sirds ceptās briežu ribas.

Dzīres ar Karalisko Jātnieku sūtņiem beidzās līdz ar krēslas iestāšanos.

Tēvs pavēlēja aizdedzināt ugunskuru. Tad Zilais Putns, Rūgtās Ogas palīgs, nolika burvim priekšā ka- ļumetu — lielu «miera pīpi» ar tanī izgrieztiem putnu un dzīvnieku attēliem un ar baltas ērgļu mātes spal­vām — brālības zīmi. Es aizvēru acis. Es negribēju re­dzēt, kā brālības zīme no cilts burvja rokām pāries Vap-nap-ao rokās, kaut gan tam vajadzēja nozīmēt vienīgi to, ka baltajiem sūtņiem šodien mūsu nometnē nedraud nekādas briesmas.

Iestājās klusums. Visi gaidīja: vai Rūgtā Oga aiz­dedzinās «miera pīpi» vai arī pēdējā brīdī pēc garu pa­doma atteiksies? Vai padome notiks, vai arī baltie aiz­ies no dzīrēm klusēdami?

Burvis sastinga. Es līdz ar visiem vēroju Rūgtās Ogas nekustīgo seju. Pieaugošajā klusumā, šķiet, va­rēja dzirdēt cilvēku sirdis pukstam. Virsaiši it kā pa­mira. Arī Vap-nap-ao nekustējās. Taču divi baltie sāka skatīties apkārt, sačukstēties, grozīties kā skunksi — smirdīgie seski. Pēdīgi viens no viņiem kaut ko skaļi pateica un uzdrīkstējās pat nospļauties, taču pietika ar

vienu Vap-nap-ao mājienu, un baltais uz vielas ap­klusa.

Rūgtā Oga piecēlās. Atskanēja tamburīna balss. Bur­vis izstiepa uz priekšu rokas un noliecās pār uguns­kuru tā, ka liesmas skāra viņa delnas. Tad viņš pacēla uz augšu uguns šķīstītās rokas un sacīja:

— O Manitu, kas visu valdi un redzi mūs, vājos. Palīdzi mums, Lielais gars, saki jel, kā lai rīkojamies! Lūdzam tevi, palīdzi mums.

Tā viņš stāvēja labu laiku, čukstēdams nesaprotamus burvju vārdus. Pēdīgi viņš paņēma rokā pīpi un ar mazu oglīti aizdedzināja tabaku tanī.

Tātad padome notiks.

Kad «miera pīpe» bija apgājusi pilnu loku un pēdē­jais no virsaišiem to atdeva atpakaļ Rūgtajai Ogai, visu skatieni pievērsās tēvam: viņam vajadzēja runāt pirmajam. ^

Tēva balss bija mierīga:

— Ko baltais brālis atveda sarkanajiem karavī­riem? — tēvs jautāja Vap-nap-ao.

Vap-nap-ao atvēra medību somu, izvilka baltu pa­pīra lapu, pacēla to uz augšu un sacīja:

— Lielais Baltais tēvs sūta jums šo runājošo pa­pīru, kurā sacīts, ka jums tiek iedalītas dienvidos jau­nas medību vietas, tur jūs necietīsiet badu, jūs par velti saņemsiet apģērbu un ēdienu. Baltie un sarkanie karavīri'nesen satikās Klusējošo Klinšu kanjonā. Ne­viens nezina, kas tie bija par karavīriem. Kanjonā krita trīs baltie un biezoknī vēl divi. Putni, kas lido pār Sā­ļajām Klintīm, zināja vēstīt, ka arī ševanēzu ciltī mi­ruši karavīri, kaut gan neviens nezina, kāpēc. Lielais Baltais tēvs būtu varējis prasīt, kur ir viņa kalpi, kuriem atņemta dzīvība, būtu varējis atsūtīt lielus kara­vīru pulkus un nodedzināt visu biezokni. Taču Baltais tēvs ir labs un, ja ševanēzi un sivaši gribēs mierīgi pāriet uz jaunajām vietām, ja gribēs tur no baltajiem mācīties apstrādāt zemi un mitināt lopus, Baltais tēvs aizmirsīs savu karavīru nāvi.

Viņš uz brītiņu apklusa, it kā gaidīdams, vai kāds neierunāsies. Neviens tomēr netaisījās runāt.

Vap-nap-ao turpināja:

— Ja jūs uz Baltā tēva papīra uzliksiet savas to­tēmu zīmes un būsiet ar mieru pāriet uz jaunām ze­mēm, jūs saņemsiet daudz naudas un par to varēsiet nopirkt daudz labu mantu. Baltais tēvs negrib jums darīt pāri. Taču pretoties viņam nevar. Viņa vara pie­spiedīs katru padoties. Un, ja kāds arī mēģinās cīnī­ties pret Balto tēvu, tad nepaklausīgā sievai un bēr­niem nāksies dziedāt sēru dziesmu un pats viņš vai nu mirs, vai arī uz daudzām Lielajām Saulēm nokļūs ak­mens teltī, kur var ieiet, bet no kurienes nekad neiznāk laukā.

Vap-nap-ao nešņāca kā čūska. Viņa balss bija cieta. Es jutu, ka runā cilvēks, kura sirds nepazīst baiļu. Vap-nap-ao acīs atspīdēja ugunskura sarkanās liesmu mēles.

Es skaidri redzēju, kā divi virsaiši — Cikornu virsai­tis Gaudojošais Vilks un Vikminču virsaitis Plēsīgais Ūdrs nolieca galvu, it kā jau atrastos tās akmens telts ēnā. Likās, neviens neatbildēs uz Baltās Čūskas nekau­nīgajiem vārdiem. Kāpēc neviens to nedarīs, kāpēc ne­nosauks mūsu ienaidnieku par suni un šakāli? Vai tie­šām karavīru sirdis ir pamirušas krūtīs?

Bet tad atskanēja Lielā Spārna balss, dreboša balss

kā daždien sirmgalvim, kura roka ir tik vāja, ka ne­jaudā nogalināt ne putnu, toties domas glabā lielas pieredzes gudrību.

— Manas acis ir redzējušas daudz, manas ausis ir dzirdējušas gan sēru dziesmas, gan uzvaras dziesmas. Vap-nap-ao nenāk pie mums pirmo reizi. Viņš jau bija mūsu cilts padomē, kad es vēl staigāju medībās un no mana šķēpa muka pelēkie lāči. Viņš jau rādīja ševa- nēzu ciltij runājošo papīru. Un pirms viņa to darīja citi, Baltās Čūskas vecākie brāļi. Baltie ļaudis nāca, lai pavēlētu brīvajai ševanēzu ciltij. Vilki izvazāja viņu kaulus pa biezokni un pa stepi, bet ševanēzu cilts pa­lika brīva. Vap-nap-ao bija pie mums pirms daudzām Lielajām Saulēm. Tolaik viņš runāja to pašu ko šodien. Taču ševanēzu cilts joprojām vēl ir tikpat brīva, bet Vap-nap-ao mugurā palikusi liela rēta no manas bul­tas. Vap-nap-ao tolaik bija jauns karavīrs, bet mana roka jau sāka zaudēt spēku. Un tomēr Vap-nap-ao no manis bēga. Vai varbūt Vap-nap-ao to ir aizmirsis?

Tie bija aizvainojoši vārdi. Taču baltais tikai pavīp­snāja.

— Tomēr es atkal esmu šeit, — viņš sacīja, — un, iekām jūs nebūsiet padevušies, nākšu arī turpmāk. Vai… vai arī atnāks kāds cits un nevis ar papīru, bet ar lieliem šaujamrīkiem, kas ar vienu pašu lodi var iz­postīt un nodedzināt visu nometni. Ševanēzu cilts ir brīva. Taču pret Baltā tēva spēku tā ir kā putna bērns pret pelēko lāci. Labāk dziedāt kāzu dziesmas tur, kur pavēl iet Baltais tēvs, nekā dziedāt sēru dziesmas pie veselas cilts kapa. Lielā Spārna balss ir vāja un dreb no vecuma. Ko teiks citi, stipri vīri?

Tomēr visi klusēja. Varēja manīt, ka Vap-nap-ao sāk zaudēt mieru. Viņa abi biedri jau sen vairs neizturējās kā īsti vīri. Viņi pastāvīgi sačukstējās kā vecas sievas, kad tās pavasaros upes malā mazgā segas.

Pēdīgi Vap-nap-ao uzrunāja tieši manu tēvu:

— Tava balss, virsaiti, ir pati spēcīgākā, un visi tev paklausa. Tu negribi atbildēt uz Baltā tēva papīru? Ne­atbildi. Bet te ir kāds cits papīrs. Klusējošo Klinšu kanjonā mēs sagūstījām vienu no taviem karavīriem. Tas bija toreiz, kad krita baltie cilvēki. Viņus nogali­nāja tavs karavīrs. Mēs būtu varējuši viņu sodīt ar nāvi. Taču mēs teicām: «Ja iesi uz tām zemēm, ko mēs tev iedalīsim, tu dzīvosi.» Tavs karavīrs pielika šim papīram savu totēma zīmi — par pierādījumu, ka viņš ir ar mieru iet rezervācijā. Paskatieties uz viņa zīmi.

Bet tad … tad Tanto pietrūkās kājās, izrāva Vap- nap-ao no rokām papīru un iesvieda to ugunī! Papīrs sačokurojās un vienā mirklī pārvērtās pelnos. Viens no baltajiem gribēja sagrābt brāli, viņa rokā pazibēja dzelzs priekšmets — tā bija īsa šautene, ko baltie cil­vēki sauca par revolveri. Taču Vap-nap-ao, no zemes nepieceldamies, kaut ko uzkliedza briesmīgā balsī, un baltais nekavējoties apsēdās savā vietā. Bet Vap-nap- ao no jauna iesmējās. Taču tie nebija priecīgi smiekli. Tā «smejas» suņi, kad tos ielenkuši vilki.

— Tāds papīrs nav viens vien pasaulē, — viņš no­teica. — Jūsu karavīra piekrišana pierakstīta uz dau­dziem papīriem. Un neviens to vairs nevar paņemt at­pakaļ. Es savu esmu pateicis. Jūs paši labi zināt, ka Baltajam tēvam jūsu cilts spēks nav itin nekas. Viņš jums dāvā mierīgu dzīvi. Izvēlieties. Bet jums, virsaiši, es apsolu, ka rezervācijā jūs saglabāsiet savu varu un Baltais tēvs katru mēnesi dos jums naudu.

Viņš pacēla acis uz Tanto, kas vēl aizvien stāvēja pie ugunskura:

— Arī tev, Cēlā Ērgļa dēls, mēs varam dot naudu, ja vien tu būsi prātīgs un sapratīsi, cik vājas ir tavas rokas.

Es jutu, ka visi aiztur elpu. Man likās, Tanto klups baltajam virsū. Taču viņš tikai uzkliedza:

— Diezgan!

Viņš gribēja vēl ko sacīt, taču tēvs ar spēju, dus­mīgu rokas kustību viņu atturēja. Tanto bija uzdroši­nājies kliegt padomē, kad virsaiši klusē! Tanto apsē­dās un nodūra acis, lai neredzētu zobgalīgo smīnu Vap- nap-ao sejā. Bet tēvs uzlūkoja virsaišus un vaicāja mierīgā, šķietami gurdā balsī:

— Vai virsaiši dzirdēja, ko teica Baltā Čūska? Es, Cēlais Ērglis, gaidu, ko sacīsiet jūs.

Un tad notika briesmīgais …

Divi karavīri ar slaveniem vārdiem, virsaiši, kuru varoņdarbi bija zināmi visiem, izvilka no jostām na­žus un iedūra tos zemē. Tie bija Gaudojošais Vilks un Plēsīgais Odrs.

Gaudojošais Vilks sacīja:

— Mani brāļi zina, ka es nepazīstu bailes. Un es nekad nepagriežu muguru nāvei. Vap-nap-ao vārdi ir nikna ienaidnieka vārdi. Taču Vap-nap-ao runā patie­sību. Mūsu cilts ir vāja pret balto cilvēku spēku. Viņiem ir ierocis, kas met zibeņus un no kā visi iznīkst kā skudras degošā mežā. Es esmu Čikornu ģints vir­saitis un gribu, lai mana ģints dzīvo, nevis mirst… Es gribu, lai manas ģints sievietes dzied kāzu dziesmas, nevis nāves dziesmas. Tāpēc es likšu savu zīmi uz Baltā tēva runājošā papīra.

Plēsīgais Ūdrs pacēla roku par zīmi, ka arī viņš grib runāt, un pateica tikai:

— Es darīšu tāpat.

Nekad vēl es nebiju zinājis, cik baigs var būt klu­sums. Es aizvēru acis. Pūce iekampās ar pirkstiem manā plecā, un es jutu, ka viņš dveš kā nāvīgi ievai­nots. Viņa vecāki piederēja pie ģints, kuras virsaitis bija Plēsīgais Ūdrs. Ko darīt? Nekā mums nebija pa­saulē atlicis kā vien izmisums un kauns. Biezoknis ne­bija biezoknis, ezers nebija ezers. Ap brīvo ševanēzu ugunskuru sēdēja vecas sievas, pārbijušās no Vap- nap-ao balss. Es nejaudāju atvērt acis, jo baidījos, tik­līdz to darīšu, no tām līs asaras kā vājai sievietei.

Bet tad ierunājās mans tēvs. Kaut arī bija noticis kas briesmīgs, viņa balss skanēja mierīgi kā vienmēr.

— Vai jūs, Cikornu un Vikminču virsaiši, esat jeb­kad redzējuši zemes, kuras jums dāvā Baltais tēvs? Vai to cilvēku acis, kuri tur dzīvo, bija tās redzējušas? Atbildi, Gaudojošo Vilk!

Tas noliedzot papurināja galvu.

— Nē, Cēlais Ērgli! Esmu dzirdējis, ka tās ir tādas zemes, kur grūti sastapt briedi un lāci. Ļaudis tur pār­tiek no mazu dzīvnieku gajas, un viņu rokas kļūst gļē­vas. Taču es negribu, lai visa mana ģints pārvācas uz Klusējošo Karavīru alu — uz Nāves alu. Es gribu, lai mūsu vīri, sievas un bērni paliek dzīvi.

Tēvs uzmeta skatienu Rūgtajai Ogai. Tas piecēlās, pagriezās pret savu telti un padeva kādu zīmi. Bet tēvs sacīja:

— Tu gribi, lai tavas ģints vīri, sievas un bērni pa­liek pie dzīvības. Es turpretim gribu to ne tikai vienai

ģintij, bet visai ciltij. Taču dzīve tais zemes, kuras mums dod baltie, ir sliktāka nekā koijotiem Sāļo Klinšu zemes ielejā, kur purni viņiem apmetas ar kraupi un vēderi piekalst pie kauliem.

Tobrīd pie ugunskura sākās kaut kāda rosība un at­skanēja skaļi čuksti. No Rūgtās Ogas telts divi kara­vīri veda drausmīgi izkāmējušu cilvēku, kuru līdz šim mūsu nometnē neviens nebija redzējis. Jādomā, tēvs bija burvim pavēlējis paslēpt to savā teltī.

Cik svešajam gadu — nebija iespējams uzminēt. Mati viņam vēl bija gluži melni, taču seja un stāvs kā vecam vīram. Acis spīdēja kā stāvoša ūdens virsa, taču skatiens bija tāds kā neredzīgs. Kājas viņam ļodzījās, un viņš trīcēja pie visām miesām kā simt gadus veca sieva. Ģērbies skrandās, viņš izskatījās kā vēja lauzta apse ar noplēstu mizu.

Pēc burvja mājiena viņš sāka runāt:

— Esmu no kri cilts, mani sauc par Garo Nazi. Pirms septiņām Lielajām Saulēm mūsu virsaitis parak­stīja Baltā tēva papīru un mēs pārgājām dzīvot tur, kur pavēlēja baltie Karaliskie Jātnieki. Es tolaik biju jauns karavīrs un tikko biju ievedis sievu savā teltī. Mēs gājām bez cīņas, ticēdami balto cilvēku labsirdī­bai. Taču viņi nožogoja mums iedalīto zemi ar stiepli, aizliedza mums nest ieročus un medīt. Un tai zemē jau arī vieglāk būtu sastapt žurku, kas runā cilvēku va­lodā, nekā zvēru, kas būtu mednieka bultas vērts. Bal­tie deva mums ēdienu, taču no tā ēdiena bērniem iz­krita zobi un viņi kļuva veci, pirms bija pieauguši. Pie mums nāca dažādi baltie cilvēki. Tie mums pavēlēja ieģērbties svētku tērpos un sēdināja mūs melnu kārbu priekšā un pēc tam rādīja mūs uz papīra. Par to deva naudu, un mūsu ļaudis to ņēma, bet ēdiena tik un tā nekad nepietika, kaut gan agrāk tā bija solīts daudz. Mēs sākām slimot ar balto kaitēm: vīrieši spļāva asi­nis, bet sievietes dzemdēja vārgus, slimus bērnus.

Šķita, ka visa zeme ir pieklususi un pat mēness pie debesīm apstājies savā tecējumā, lai paklausītos, ko stāsta kri cilts vīrs. Tikai divi baltie, rokām vēzīda- mies, sačukstējās savā starpā.

Vap-nap-ao pacēla roku:

— No kurienes tu esi ieradies?

Kri paliecās pret viņu, izstiepis roku un tēmēdams ar pirkstu kā ar nazi.

— Es izbēgu. Izbēgu no Ontario zemes un nekad turp neatgriezīšos.

— Izbēgi? — Vap-nap-ao klusu atkārtoja.

Bet kri sāka kliegt:

— Jūs, nolādētie! Jūs nozagāt mūsu zemi, jūs sa­lauzāt mūs ar varu, pievīlāt ar solījumiem! Jūs liekat brīvām ciltīm nobeigties! Vai jums zemes nepietiek? Vai jums vēl nepietiek ar savām upēm un jūrām, iele­jām un kalniem, ka jūs sagrābjat svešas? Kas jūs esat, Baltā tēva sūtņi vai Nāves gara sūtņi?

Kri aizelsās, viņam uznāca klepus un salieca viņu vidū pušu. Viņš būtu iekritis ar seju ugunskurā, ja karavīri viņu nepieturējuši.

Vap-nap-ao nicīgi atmeta ar roku.

— Paklau, kri. Tu … — viņš iesāka.

Bet tad atskanēja tēva balss, skaļa un barga:

— Klusē, Vap-nap-ao! Tu savu vārdu jau pateici. Tagad runāšu es, brīvo ševanēzu virsaitis.

Visi pievērsās tēvam. Viņš izvilka aiz jostas aiz­bāzto nazi, pastiepa uz priekšu kreiso roku un iegrieza tanī pie delnas.

Asinis tecēja sīkā straumītē un pamazām sūcās zemē. Tēvs sacīja:

— Es, Cēlais Ērglis, brīvās ševanēzu cilts virsaitis, vēlreiz slēdzu asins derību ar savu zemi un saku: tikai nāve spēj mani no tās šķirt.

Pilnīgā klusumā pastiepa roku uz priekšu Gaudojo­šais Vilks un darīja tāpat. Pēc viņa Plēsīgais Ūdrs un tad visi ģinšu virsaiši. Asins lāses sūcās zemē, brīvo indiāņu zemē, ģinšu virsaiši, karavīri un jaunekli ar asinīm apstiprināja derību ar savu zemi.

Vap-nap-ao sēdēja nepakustēdamies un tikai blenza apkārt — raudzījās, kā brīvā ševanēzu cilts atbild uz balto cilvēku pavēli.

Viņš traucās pār klintīm un upēm,

Lauzās caur biezokņa brikšņiem,

Garām gar viltīgo Pan-puk-kejevisu.

Meža strautiem pāri un purviem

Līdz aizsprostam — bebru mītnei

Pie Rāmo Ūdeņu ezera,

Kur sniegbaltas lilijas auga,

Kur vējiņš līgoja meldrus,

Kur viņa meitene mita,

Kuras matpīnes melnas kā nakts

Un acis ka ezeri mežā.