Sāļo klinšu zeme

IX

Šobrīd tamburīni vēstīja uz visām četrām debess pu­sēm, ka ševanēzu cilts atgriezusies savā biezoknī pie ezera, ka lielie cilts karavīri aizdzinuši Vap-nap-ao un Karalisko Jātnieku ļaudis, ka cilts atkal ir brīva. Tie ziņoja par Iesvētīšanas svinībām un par lielo virsaišu padomi.

Tuvojās medību laiks. Baltie bija pazuduši bez pē­dām. Drīz sāks pūst kej-vej-kejens — ziemeļrietumu vējš, atgādinādams, ka tuvojas ziema. Laiks iedalīt kat­rai ģintij medību vietas, sarūpēt zvērādu un gaļas krā­jumus. Iestājās darba un pārticības dienas. Virsaišu padome nosauks jaunekļus, kuri pēc medību beigām izies asins pārbaudi — iesvētīšanu.

Tamburīni rībēja no rīta līdz vakaram, aicinādami kopā visu cilti uz lielajiem svētkiem. Kej-vej-kejens, lo­cīdams priežu galotnes, tālu aiznesa tamburīnu balsis. Virs biezokņa izplestiem spārniem sastindzis pelēks va­nags. Pēdīgi viņš savīcināja spārnus un gausi, it kā peldēdams lejup pa mierīgu siraumi, pazuda aiz, meža sienas.

Viņam sekoja saule. Tā slīga aizvien zemāk, spīdē­dama cauri priežu un dižskābaržu, kļavu un egļu za- rotnēm. Tās rieta stari uzmodināja lāci, brīdināja briežu baru no lūša. Beidzot saule nolaidās virs ezera, pa­dzērās sudrabotā ūdens, aizsūtīja pēdējo sveiciena staru pelēkajiem vilkiem un, paklājusi Saules ceļu, pazuda rietumos, tur, kur plešas Mūžīgā Miera valstība.

Tad parādījās mēness — saules uzvarētājs. Taču viņa uzvara nebūs ilga: pirms ausmas viņš atkal pazudīs, saule to padzīs asiem, mūsu bultām līdzīgiem stariem, bet vakarā tas atkal atgriezīsies neuzvarēts.

Ovasess stāsta, ka šī cīņa ilgst kopš laika gala un vecākie no vecākajiem visveco karavīru tēviem neatce­ras tās sākumu. Stāsta tikai, ka Saule un Mēness, divi jauni brāļi, Zemes bērni, kādreiz jaunībā sastapušies uz vienas taciņas ar Gorkoganosu — Rīta blāzmu un iemīlējušies tanī. Un kopš tā laika viņi nemitīgi cīnās savā starpā par Sievieti — blāzmu, kas nozagusi viņu sirdi.

Laikiem saule lec sarkana. Tad karavīri saka: «Mi­rušo dvēseles iet karā ar virsaiti-sauli.» Bet, kad saule paceļas bāla, mūsu mītnes kļūst līksmas. Tas taču no­zīmē, ka saule kaujā tikusi ievainota, zaudējusi daudz asiņu un ka tagad tā vāks kopā mūsu senču garus, lai tie dodas mums līdzi lielajās medībās, — ir jāsastipri- nās, jāuzkrāj spēki. Un mūsu senču gari labāk nekā jebkurš cits palīdzēs mums medībās.

Ziemeļrietumu vējš iznēsā tālu pār mežu tamburīnu balsis — tās dzird mēness un mežs, lācis, briedis un lūsis, dzird ševanēzi.

—-

Pievakarē pie ezera krasta sāka piestāt mazas un lielas kanoe. Karavīri klusēdami izvilka uz smilšu sēres vieglās tāšu laivas, sievietes slēja zvērādu teltis. No otras puses skanēja zirgu kāju dipoņa. Tur tuvojās jāt­nieki no līdzenumiem. Arī viņi, ne vārda nerunādami, veikli slēja savas teltis. Nometne pletās plašumā, ļaužu saradās aizvien vairāk, taču nakts pirms lieliem svēt­kiem ir klusēšanas nakts. Jau apklusuši tamburīni, un tikai retumis šur tur iezviedzas zirgs vai stiprāk no­klaudz cirvis, cērtot zarus ugunskuram.

Rītā nometne izskatījās kā meža nora, raiba un koša no daudzkrāsainiem tipi. Nometnes vidū klajā vietā augstu izslējusies liela telts sarkanā krāsā, ar visu mūsu ģints totēmu zīmēm. Tā ir šasa-tipi, tanī notiek asins pārbaudījums.

Mēs ar Pūci un Taugu kopš rīta slaistījāmies apkārt pa nometni. Bija ieradušies visi Tanu, Kapotu, Vik- minču un Sampiču karavīri un arī sivaši, kuri, tāpat kā mēs, negribēja kalpot baltajiem un pievienojās mūsu ciltij. Augumā viņi bija zemāki par mūsu vīriešiem, vaigu kauli viņiem stipri izspiedušies, uz virslūpas šķidras ūsiņas. Ar spalvām greznotu galvassegu vietā viņi valkāja lielas lapsādu cepures ar lapsu astēm, kas nokarājās abpus sejas. Mēs viņus uzņēmām kā brāļus, kaut gan savā laikā, pēc Ovasesa nostāstiem, mūsu kara sauciens dažu labu reizi bija iztraucējis sivašu mierīgo miegu.

Ar saules lēktu sākās pirmās dejas. Tie vēl nebija īstie svētki, taču uz noras jau pulcējās gandrīz visi no­metnes iemītnieki noskatīties karavīru sacensībās.

Rau, no pūļa iznāk stalts vīrs, apsedzies ar zirgādu; tas ir Utnačs — Drosmīgais Putns no Vikminču ģints.

Ar vienu lielu lēcienu viņš izklūp noras vidū un sāk lavīties_ viegliem_ pumas soļiem. Apstājās, rokā viņam iezibējās nazis kā mēnesstars ūdens spogulī.

No pretējās puses, smagi stampādams, iznāk ar lāča ādu sedzies karavīrs — Drosmīgā Putna draugs.

Un nu abi karavīri — lācis un mednieks — sāk mest līkumus viens ap otru, iemēģinādami spēkus. Drosmī­gais Putns, zemu pieliekdamies un gausinādams vai arī pielikdams soli, drīz paskrien nostāk, drīz tuvojas lielajam lācim, kas saslējies pakaļkājās. Un tad uzreiz Drosmīgais Putns, nolūkojis izdevīgu mirkli, zibenīgi kā sermulis metas uz priekšu. Pirmajā brīdī izskatījās, ka viņš būs pagalam no paceltās lāča ķetnas trieciena, taču pieliecies viņš no tā izvairījās un iegrūda nazi brūnajā vilnā. Lielais mokve ierēcās, sagrīļojās, grasījās sakampt mednieku ķetnās, taču tas jau atkal drošā at­statumā virpuļo viņam apkārt, nogaidīdams izdevīgu mirkli nākamajam triecienam.

Atzinīga čala pāršalc skatītāju pūli: Utnačs metas uz priekšu, un lācis sagrābj viņu ķetnās.

Cīņa turpinās klusumā. Var dzirdēt tikai cīkstoņu smago sēkšanu. Lācis grib noliekt purnu, taču Utnačs ar galvu pietur viņa apakšžokli, lai nenokļūtu lācim ilkņos. Tā nu viņi stāv saķērušies, krūti pret krūti. Zvērs pūlas iecirst priekšķetnu nagus medniekam mu­gurā, taču to sarga biezas divkārtīgas zirgādas ap­metnis.

Pēdīgi karavīrs iegrūž nazi lācim sirdī. Un zibenīgi atlec nost, gluži pārplūdis sviedriem, aizelsies un bāls. Lācis vēl brītiņu stāv uz pakaļkājām, tad smagi no­gāžas zemē.

Tā Utnačs savā deja attēloja cīņu ar Miči-mokve, lielo lāci . ..

Torīt Tanto un seši citi jaunekli sāka savu pēdējo, trīs dienas ilgo gatavošanos iesvētīšanai, tam brīdim, kad viņi nostāsies uz karavīru takas. Viņi uzturējās atsevišķās teltīs nometnes malā un gandrīz nerādījās. Nepieskardamies ne ēdienam, ne dzērienam, viņi visas trīs dienas lūdza lielo'Manitu, lai tas dod viņiem drosmi un vīrišķību, veiklību un spēku nicināt sāpes un cieša­nas, caur kurām viņiem būs jāiziet uz savu jauno dienu — pieaugušu karavīru dienu sliekšņa.

Beidzot trešajā dienā pienāca svētku reize.

Līdz ar gaismas svīdumu sāka skanēt tamburīni un klakstēt klabekļi, visi uzvilka svētku tērpus; pat mums, puikām, bija baltas, ar raibām zīlītēm izšūtas briež­ādu jakas ar bārkstīm uz krūtīm un piedurknēm.

Todien Tanto un seši viņa vienaudži iznāca no sa­vām tipi. No dienasvidus līdz pat vakaram neviens cits nespēra kāju Lielā Ugunskura vietā. Tikai viņiem bija tiesības parādīt savu veiklību un spēku. Tie bija viņu svētki, Tanu-Tukau svētki — Iesvētīšanas svinības.

Plašajā norā zeme drebēja zem zirgu kājām, zibēja mērķī sviesto tomahauku un nažu asmeņi, svilpa ar spalvām greznotas bultas. Kad viens beidza, sāka otrs. Viņi pilnos auļos nošļūca zirgam zem vēdera, pārsvie­dās no viena zirga uz citu, zemu pārkārušies zirgam pār sāniem, šāva no stopiem mērķī vai arī, pieķērušies zirga pavēderē tā, ka galva gandrīz skāra zemi, svieda nažus pie koka piesietā gaļas gabalā.

Rau, Tanto, mūsu Tanto jau sesto reizi laiž au|os uz mērķi, un sesto reizi viņa nazis ieurbjas mērķī.

Tanto ir pats skaistākais un pats veiklākais no vi­siem. Biežāk nekā citus viņu apsveic jūsmas pilna dū­koņa. To pašu man saka Pūce, un viņam pievienojas Kapotu ģints dvīņi, tas redzams no tēva un Ovasesa skatieniem, bet visupirms no Tinglitas acīm.

Pēdīgi lielās bungas, kas grauj kā pērkons, pārtrauc jauniešu sacensības. Tās vēsta, ka visiem karavīriem, jauniešiem un Jaunajiem Vilkiem jāsapulcējas sarka­najā tipi, šasa-tipi, lai būtu par lieciniekiem septiņu ševanēzu iesvētīšanai.

Tās bija pirmās iesvētīšanas svinības, kuras man iznāca redzēt. Tās bija man jo svarīgākas tāpēc, ka šodien tanīs piedalījās mūsu Tanto.

Es tā uztraucos, it kā man pašam būtu jāiztur asins pārbaudījums. Protams, es stāvēju nekustīgi, ar vien­aldzīgu seju, taču sirds man vai no krūtīm lēca laukā, gluži kā toreiz, kad savas bultas ceļā ieraudzīju lielo ērgli un kad pirmo reizi spēru kāju uz Rūgtās Ogas telts sliekšņa.

Manī jaucās prieks ar bailēm, neskaidra cerība un bažas par brāli. Es nezināju, kur ir Tanto. Es cieši spiedu kopā žokļus, lai citi neredzētu, kā man dreb lūpas, un ar pūlēm apvaldīju pārāk ātro elpu. Pūce, kas arī pirmoreiz pārkāpa šasa-tipi slieksni, plaši ieplestām acīm lūkojās uz totēmu stabu un uz burvi, kas stāvēja pie tā. Un es skaidri redzēju, cik satraukti lāgiem nodrebēja mans draugs.

Rūgtā Oga nebija uzposies tik koši un krāšņi kā pa­rasti. Viņam bija tikai ērgļa spalvu apsējs, uz mugu­ras bizona āda, un galvu sedza bizona skalps ar ra- gicm. Bet viņa skarbo, vecišķo seju šodien šķērsoja it īpaši asas un bargas grumbas, un nekad vēl viņa acis nebija zvērojušas tik spīvi. Tāda seja droši vien bija Kanagam, tumsas pavēlniekam, ļaunajam garam.

Piepeši lielo bungu balss aprāvās un uz tipi sliekšņa parādījās tēvs un brālis.

Tanto, gluži kails, stāvēja tādā kā caurspīdīgā miglā. Mūsu tēvs pirms iesvētīšanas sākuma bija apsvēpējis viņu ar dūmiem, dziedādams tēva dziesmu, kā klājas, vedot dēlu uz iesvētīšanu:

Lai Gitči-Manitu

Dod tavām miesām

Drosmi un spēku.

Lai tu nemani sāpju,

Lai esi vīrišķīgs.

Tad ej jel,

Ej dejo un dziedi,

Tad iziesi uz karotāju takas.

Līdzko tēvs apklusa, tūdaļ atsaucās karavīru tambu­rīni, ērgļu taures un klabekļi. Tanto gausiem soļiem de­vās pie burvja, kas viņu jau gaidīja. Es neredzēju brāļa seju, kaut gan viņš nāca taisni uz mani, spožās ugunskura gaismas apmirdzēts. Es viņu neredzēju, kaut gan skatījos uz viņu platām acīm.

Tamburīniem rībot, taurēm gaudojot un klabekļiem klikstot, burvis kā plēsīgs putns trakā dejā riņķoja ap Tanto. Rokā viņš turēja garu un smailu nazi ar spožu spalu.

Beidzot brālis apstājās pie totēmu staba.

Tad Rūgtā Oga ar ašu kustību pavilka brālim uz krūtīm ādu un ar spēju cirtienu izgrūda nazi ādai cauri. Pār asmeni sāka ritēt asins lāses. Es gandrīz līdz sāpēm izvalbīju acis, lai redzētu, vai brālim ne- noraustīsies seja, vai viņš nesamiegs acis pirms cir­tiena, taču redzēju tikai viņa izplūdušo tēlu. Tambu­rīni, taures un klabekļi neapklusa. Tas nozīmēja, ka Tanto pienācīgi iztur pārbaudījumu.

Pēdīgi, kad burvis uz mirkli atlēca nost no viņa kā plēsīgs putns no sava laupījuma, mans skatiens ap­skaidrojās. Es jau gaiši redzēju, kā Rūgtā Oga izver plānas siksniņas caur pārdurto ādu uz krūtīm un pie­sien tās pie totēmu staba. Es redzēju, skaidri redzēju, ka brālim pat plaksti nenotrīsēja, ka viņš stāv tik mie­rīgi, tik stingri kā kalnu ērglis savā ligzdā. Rūgtā Oga noliecās pie viņa kājām un, ar kaula āķiem pār- sitis ādu pie potītēm, piekarināja pie tām svētos lāču galvaskausus.

Tad troksnis atkal norima un uz sliekšņa parādījās divi stāvi. Tanu virsaitis veda uz iesvētīšanu savu dēlu Paipušiu — Mazo Upi. Pēc brītiņa Paipušiu jau stā­vēja blakus Tanto un, tāpat kā tas, neizrādīja ne baiļu, ne sāpju ēnas un nesarāvās no naža un kaula āķu cir­tieniem.

Siem diviem bija jāievada svētku svinības kā pašiem jaunākajiem no visiem ševanēziem.

Es lāgā neatceros viņu deju; tā vakara nemiers un satraukumi man padzēsuši atmiņas par tēva seju, par Rūgtā Ogas bargo stāvu, par Tanto un Paipušiu. It kā caur biezu miglu redzu tikai, kā viņi drīz tuvojas totēmu stabam, drīz atiet no tā nost, jūtu zemē pakai­sīto skuju smaržu, drauga roku, kas saspiež manu plecu, redzu nekustīgas ēnas uz telts sienām. Skaidri atceros tikai vienu — dziesmas vārdus un melodiju, ko dziedāja jaunekļi:

Manitu, dari,

Lai ceļš cauri mežiem un stepei

Būtu mums allaž pavērts,

Lai stiprākas kļūst mūsu rokas

Un acis redz skadrāk.

Dod mums spēku kā brālim lācim,

Kā vilkus mūs drosmīgus dari

Un veiklus kā plēsīgā puma.

Bet tad atkal atmiņas kļūst skaidrākas. Es redzu, kā Tanto žigliem, sīkiem soļiem pieskrien pie staba. Re­dzu, kā abi jaunekļi uz kādu brīdi nekustīgi sastingst, lai tad ar spēju lēcienu atpakaļ sarautu saites, kas vi­ņus saista pie totēmu staba. Plānās siksniņas pārplēš viņiem ādu uz krūtīm. Asinis šļācas platām šaltīm. Gra­bēdami notrūkst no kājām lāču galvaskausi, bet kla­bekļu kliksti kļūst tik stipri, ka es vairs nedzirdu pats savas domas. Pēdīgi Rūgtā Oga paceļ roku un teltī iestājas klusums. Tanto un Paipušiu izskrien no telts, es dzirdu viņu trīskāršo saucienu — uzvarētāja ērgļa kliedzienu. Nu viņi ir pieauguši vīri. Viņu priekšā ta­gad paveras tikai karotāju un mednieku ceļš, vīru un sirmgalvju ceļš un visbeidzot… Saules ceļš.

Nana-bošo — Lielais Meža gars,

Palīdzi mums un pabaro mūs!

Gādā, lai nekad mums netrūktu gaļas

Un mūsu sievas un bērni

Nekad lai neciestu badu.

Ved mūs uz zvēru pēdām,

O Nana-bošo — Lielais Meža gars.