Sāļo klinšu zeme

X

Iestājās rudens — indiāņu vasara, lielo medību laiks. Meži mainīja krāsu, nodzeltēja, kļuva sārti. Kej-vej- kejena spēcīgā elpa rāva lapas no zariem. Mazie zir­nekļi sāka pārstaigāt mežu pa saviem sudraba pave­dieniem. Aizvien biežāk starp koku stumbriem klīda vilku baru aicinošo saucienu atbalss. Uz meža taciņām zem kājām čaukstēja sausas lapas. Karavīri runāja: «Kej-vej-kejena māsa ziema — unatisa auž mātei ze­mei seģeni ar raibiem rakstiem. Māte nenosals zem sniega.»

Tas bija ziemeļrietumu vēja mēnesis. Ik vakarus reizē ar mēnesslēktu sākās dejas un dziesmas par godu Lielajam garam, lai tas palīdzētu karavīriem medībās un pasargātu viņus no plēsīgo brāļu zobiem. Tās ne­turpinājās ilgi, jau pirms rītausmas nometne bija tukša. Vīrieši to atstāja, izgaisdami meža tumsā. Mūsu telts atradās pie upes, un reizēm mani modināja kanoe švīkstēšana pa krastmalas smiltīm un airu šļaksti.

Mežā smaržoja pēc birušām lapām. Šī smarža nesa līdzi lielo medību nemieru: suņi skraidīja, nikni rūk­dami, ieplestām nāsīm. Tauga katru nakti pazuda, tāla vilcenes sauciena valdzināts. Dzidrajās debesīs uz dien­vidiem slīdēja gājputnu virtenes.

Šais dienās nometnē palika tikai sievietes, strādā­damas vairāk nekā jebkad. Viņas darināja rāmjus ādu žāvēšanai, nažus to nokasīšanai, ierīkoja krātus gaļas kūpināšanai, nesa no tuvējiem sāls avotiem sāls ga­balus un mala tos.

— Iegaumējiet: līdzko pirms gaismas svīdas jūs uz­modina meža zosu klaigas, tūdaļ izejiet medībās.

Tā allaž bija mācījis Ovasess. Tagad to atkārtoju es, pēc tam to atkārtos mans dēls un mans mazdēls. Meža zosu klaigas vēstī veiksmīgas medības.

Taisni tās arī uzmodināja mani un Pūci tai dienā, kad … Taču stāstīšu visu pēc kārtas.

Meža zosu klaigas saplosīja klusumu un uzmodināja mūs. Karavīri jau bija atstājuši nometni, bet sievietes vēl nebija sākušas darbu. Tālās, trīsošās putnu klaigas izrāva no miega vienlaikus Pūci un mani. Mēs aši uz- lēcām kājās.

— Dzirdi? — Pūce pačukstēja. — Zosis kliedz.

— Dzirdu.

— Ejam?

— Ejam.

Pūta salts ziemeļrietumu vējš, un mēs dzērām to kā ūdeni no kalnu strauta. Mēs gājām no aizvēja puses, lai mūs nevarētu saost neviens no tramīgajiem, šai mē­nesī it īpaši tramīgiem meža iemītniekiem. Mēs gājām piesardzīgu soli, apkārt skatīdamies. Un nc tikai tāpēc, ka baidījamies aiztramdīt medījumu, bet ari — lai paši nekļūtu par medījumu. Pēc kaujas ar Karaliskajiem Jātniekiem taču bija pagājis tikai viens mēnesis. Mēs zinājām, ka Vap-nap-ao nav par mums aizmirsis, ka viņš naks atpakaļ uz vecām pēdām.

Pie pirmās tamburīna skaņas ikkatram, kas vien at­radās mežā, vajadzēja cik iespējams ātri atgriezties nometnē: medību laikā taču tā palika gandrīz pavisam neaizsargāta. Ejot caur biezokni, vajadzēja uzmanīgi vērot mazo zvēriņu un meža putniņu, mūsu draugu, iz­turēšanos.

Neviens labāk par viņiem nepratīs mūs brīdināt, ka biezoknī ir svešinieki. Vai šodien mums veiksies? Mēs izraudzījāmies ceļu, pa kuru, spriežot pēc pēdām, šo­dien nebija gājuši pieaugušie mednieki. Ceļš veda caur smalci, kas bija izaugusi nesenu meždegu vietā.

Spraucāmies klusuciešot, meklēdami kāda liela dzīv­nieka pēdas, taču ik mirkli atrāvām skatienu no zemes: vai kaut kur aiz stumbra neglūn cilvēks ar baltu seju, vai neiešņāksies Baltā Čūska, vai spalgā balsī ne­iekliegsies mazs putniņš, brīdinādams mūs no bries­mām?

Pieliekušies mēs līdām pa lokano zaru apakšām, vai­rīdamies uzmīt čaukstošajām sausajām lapām.

Kad jaunaudze palika aiz muguras un mēs atkal at­radāmies starp resniem, apsūnojušiem stumbriem, Pūce pēkšņi apstājās.

Mēs saskatījāmies. Kej-vej-kejens atnesa aizsmakušu brieža īdēšanu. Ieklausījāmies: no kaut kurienes pa labi atskanēja jau skaļāki, skaidri sadzirdami auri. Tas, jādomā, bija liels, spēcīgs briedis.

Neviens viņa saucienam neatbildēja. Vai mums va­jadzēja sekot šai balsij? Izlemt bija grūti: auri skanēja diezgan tuvu un tai pusē, kur briedis pa vējam varēja mūs saost. Mēs izskaidrojāmies ar skatieniem — bez vārdiem: tālāk iesim uz Ok-van-asa — Garā ezera pusi.

Mežs kļuva aizvien mitrāks, kūpēja no izgarojumiem. Vējš dzenāja baltas miglas šķiesnas, kas lidoja pār mums kā putnu gari.

Pūce, kas gāja pa priekšu, piepeši apstājās: ceļu šķērsoja aļņa pēdas. Pēc pusotra desmita soļu mēs ieraudzījām dzīvnieka izmetumus. Tie bija vēl silti: al­nis tikko bija te gājis pāri. Vajadzēja tam sekot cik iespējams ātri un klusi.

Tagad pa priekšu gāju es. Mēs aizkavējāmies pie ne­liela klajumiņa — mazas gaismas svītras dziļajā bie­zoknī. Zeme te līgojās zem kājām. Mēs bažīgi lūkojā­mies apkārt, taču viss bija kluss. Vāvere sēdēja uz zara un skrubināja čiekuru, divas cielaviņas ar sarka­nām krūtiņām kaut ko čivināja savā valodā. Nekas ne­liecināja par aļņa tuvumu. Bet aļņi — mēs zinājām — bieži vien nogriežas sāņus, apmet līkumu un noliekas atpūsties savās vecajās pēdās — paši sevi sargādami.

Par laimi, slīksnājā pamanījām šauru smilšu strē- līti, kas veda uz pašu ezeru. Šeit vairs zeme neielīks zem kājām, nešķīdīs ūdens šļakatas. Smiltīs mēs atkal saskatījām aļņa pēdas.

Un nu, klau, mēs dzirdam viņa balsi. Viņš, jādomā, jau ilgi klīdis apkārt, meklēdams draudzeni. Viņa auri lāgu lāgiem aptrūkst, pāriedami vaidā, bet pēc brītiņa atsākas ar to pašu skaņu. Atkal sauc. Un atkal ap­klust. Ieklausās. Kad viņš klusē, mēs sastingstam. Bet, kad no jauna atskan viņa neatlaidīgais sauciens, mēs skrienam, nerūpēdamies par klusumu. Auri skan no vienas un tās pašas vietas. Mēs arvien vairāk tai tu­vojamies.

Tāda balss mēdz būt tikai jauniem aļņiem, kas pār­liecināti par savu spēku un nepazīst neveiksmju rūg­tuma.

Mēs paliekam uz vietas, jo atkal iestājas klusums. Neviens alnim neatsaucas. Saskatāmies: ko darīt? Mē­ģināt viņam piekļūt vai pievilināt viņu tuvāk? Esam jau uzvilkuši stopus. Ar siekalām saslapinājuši pie bul­tām piestiprinātās spalvas. Kā gan alnis nedzird mūsu sirds pukstus?

Alnis ieaurojas atkal, un aizvien vēl no tās pašas vietas. Mēs pavirzījāmies vēl dažus soļus tuvāk un at- dūrāmies pret vecu bērzu ar biezu tāsi. Droši vien meža gars to bija nolicis mums ceļā un jau mūsu vietā izlēmis: vai iet dzīvniekam tuvāk vai pievilināt viņu?

Mēs apskāvām koku un čukstējām taisni tāsī: «O, brāli bērz, dod mums savu tāsi. Mēs no tās iztaisīsim tauri, ar ko pievilināt lielo alni. Dod mums savu tāsi, un par to mēs tevi padzirdināsim ar asinīm un allaž tevi pieminēsim.»

Pūce prata pievilināt labāk nekā es. Viņš divreiz iegrieza bērzā šķērsām un gareniski, nedzirdami no­plēsa tāss sloksnīti no stumbra, zibenīgi saritināja no tās tauri un pielika pie lūpām.

No jauna atskanēja aļņa auri. Taču šoreiz viņam at­bildēja ne tikai atbalss un klusums vien — viņam at­bildēja zema taures skaņa, līdzīga aļņu mātītes atbildes saucienam. Pūces seja sasarka no piepūles, bet es pa­metu ar galvu, kā to parasti mēdza darīt Ovasess, kad

gribēja kādu uzslavēt. Un tiešām bija par ko slavēt: Pūce prata atdarināt saucienu kā pieaudzis mednieks.

Izdevās! Tikko bija apklususi Pūces taure, no ezera līdz mums atskanēja aļņa uzvaras auri — lepni un priecīgi. «Nāku,» tie nozīmēja, «nāku!»

Mēs metāmies aiz kokiem. Es paslēpos aiz resnas priedes stumbra, Pūce — otrpus smilšu strēles biezos brikšņos. Vējš vēlreiz atnesa dobju vaidu. Tad iedu- nējās zeme, nobrīkšķēja zari, iežļākstējās purvs zem varenajām kājām.

Un pēdīgi pašā smilšu strēles malā, nepilna bultas lidojuma attālumā no manis parādījās milzīga, plat- zarainiem ragiem vainagota galva.

Alnis nostājās savās pēdās. Lēni nolieca galvu: oš­ņāja vēja pūsmu pie pašas zemes. Tad, kaklu izliecis, pacēla galvu, un no viņa rīkles atkal izlauzās auri un nāsīs ilgi trīsēja baltas putas.

Tomēr šoreiz mātīte neatsaucās. Aļņa skatiens krita uz tuvākās priedes zaru vijumu —- tas atgādināja cī­ņai gatava aļņa ragu vainagu. Alnis nodrebēja, nolieca galvu, izlieca muguru kā stopu un lēca.

Viņa ragi ar dobju krakšķi iecirtās zemē. Gaisā pa­šķīda koka drumslas un zemes pikas. Alnis salīgojās, nosvērās uz sāniem. Stāvēja gāzelēdamies uz plaši iz­liktām kājām, ragu starpā jocīgi kuļājās saknei stu- burs.

Alnis pamazām atguvās. Viņš laiski nopurināja smil­tis un pacēla galvu jauniem auriem.

Ilgāk es vairs nespēju gaidīt.

— Lielais gars, palīdzi man! — es nočukstēju un iz­lēcu uz taciņas.

Alnis stāvēja starp mani un koku mudžekli. Ceļš uz ezeru viņam bija vajā, taču tur jau gaidīja Pūce ar šķēpu rokās. Lai atkāptos, alnim būtu vajadzējis gan­drīz pilnīgi apgriezties apkārt.

Lēkdams ārā no slēptuves aiz stumbra aizsega, es brīdināju alni ar uzsaucienu — tā liek darīt mednieku paraža. Alnis nodrebēja, saspringa lēcienam, taču pa­spēja izdarīt tikai puspagriezienu — šai acumirklī vi­ņam sānos dziļi ieurbās bulta no mana stopa. Pēdējo reizi mēs izdzirdējām viņa aurus, tajos trīsoja sāpes un pēdējo mirkļu mokas.

Alnis izmisīgi lēca, jau zinādams, ka sacenšas ar pašu nāvi, taču tagad viņam ceļā stājās Pūce un ietrieca šķēpu dzīvniekam otros sānos. Un tomēr viņš aizvien vēl skrēja, smiltis šķīda viņam zem kājām…

Skrējienā izrāvis nazi, es panācu alni uz smilšu strē­les un meža robežas. Man izdevās ar kreiso roku ieķer­ties un palikt karājamies viņam ragos. Nazis viegli iedūrās dzīvniekam rīklē. No pārgrieztā kakla izšļācās asiņu šalts. Es paguvu atlēkt pie malas, iekām mūsu pirmais alnis smagi saguma uz priekškājām.

Viņš bija uzreiz pagalam. Nāve to bija panākusi ar Jauno Vilku lēcieniem.

Mēs dejojām Uzvaras deju un tad pateicāmies al­nim par to, ka viņš bija ļāvis sevi nogalināt, ka bija mums dāvājis savu gaļu. Ilgi un sirsnīgi mēs lūdzām viņam piedošanu, lai viņa gars neglabātu nekāda ļau­numa pret ševanēzu cilts Jaunajiem Vilkiem, lai viņš ņemtu vērā, ka patlaban ir lielo medību laiks un cil­tij jāsagādā pārtikas krājumi ziemai. Mēs vēlējām vi­ņam laimi Mūžīgā Miera valstībā, zinādami, ka jau šodien pie vakara viņš aizies pa Saules ceļu uz rietu­miem, pāri Garā ezera viļņiem.

Nekad vēl Ovasess nebija mūs tā slavējis kā todien, bet citi zēni, lai kā pūlējās, nespēja noslēpt skaudību. Ovasess aizsūtīja desmit Jaunos Vilkus pēc mūsu me­dījuma. Man tikai bija žēl, ka nevarēju atrast Tanto un palielīties ar uzvaru.

Tai pašā dienā Ovasess atļāva mums ņemt viņa ka­noe un doties uz Zaļo ezeru, kur lizdoja meža pīles.

Ovasesa kanoe tika uzskatīta par pašu ātrāko. To vi­ņam, jādomā, bija darinājis pats Ūdens gars. Airējot bez sevišķas piepūles, mēs gandrīz lidojām pār Zaļā ezera lēznajiem viļņiem, slīdējām pa krastmalai pār- līkušo koku zaru apakšu. Tumšajā ūdens spogulī at­vizēja debesis un mākoņi. Kanoe šķita peldam pa de­besīm. Un pēkšņi tālāk virs ezera parādījās meža zosu virtene. Skumīgi klaigādamas, tās atvadījās no mūsu zemes, lidodamas augstumos kopā ar kej-vej-kejenu.

Mēs pagriezāmies uz grīšļiem aizaugušo krastu. Šeit jau vajadzēja irties nedzirdami, tuvojās meldrājs, no kurienes atskanēja brēkulīgo meža pīļu pēkšķēšana. Mēs izvilkām airus no ūdens — tikko manāma straume pati nesa mūs uz meldrāja pusi. Pīļu bars pacēlās gaisā. Mēs izšāvām pirmās bultas.

Taču mums nebija lemts šo dienu beigt ar jautrām dzīrēm pie pīļu gaļas. Rāmajā ūdens šalkā un putnu tērgāšanā piepeši ielauzās satraucošas, skaļas, drebo­šas tamburīna skaņas. Tās uzmācīgi dūca zemā balsī, un, kad uz brīdi apklusa, tām atsaucās atbalss, tambu- rīnu skaņas no citām, tālām nometnēm.

Uz karstām pēdām pametām jebkuru domu par me­dībām. Mēs acumirklī nolaidām airus rāmajos viļņos, un nekad vēl brauciens mums nebija licies tik garš un Ovasesa brīnišķīgā kanoe tik smaga. Mums šķita, ka stāvam uz vietas, pielipuši ūdens līmenim, un no krastmalas kokiem pēc mums jau sniedzas svešas rokas, raugās svešas, bal­tas sejas. Ezers pēkšņi no­klusa, sabijies no mūsu airu šļakstiem.

Pie krasta mēs piestā­jām ar tādu ātrumu, ka laivas priekšgals iedūrās krastmalas smiltīs, un jo­zām uz noru pie burvja telts.

Rūgtā Oga sēdēja savas telts priekšā un turēja tamburīnu starp ceļiem. Visa nometne bija sapul­cējusies viņam apkārt. Ik brīdi pie krasta piestāja jaunas kanoe, no meža uz nometni skriešus steidzās mednieki.

Tamburīna sitieni kļuva retāki: Rūgtā Oga pēc pir­majiem signāliem vērīgi ieklausījās ziņās, ko vēstīja tamburīni no dienvidiem. Viņš bija zemu noliecis galvu, un mēs neredzējām viņa acis. Taču viņa rokas, kas gu­lēja uz tamburīna, viegli drebēja.

Beidzot caur pūli izspraucās mans tēvs, un tikai tad Rūgtā Oga pacēla galvu. Uz tēva drūmo, jautājošo skatienu viņš atbildēja tikai ar galvas mājienu. Visi

saspringtā uzmanībā vē­roja viņus, jo nebija daudz tādu, kas saprastu tambu- rīnu valodu. Neviens vēl nezināja, ko mums nes to signāli, kaut gan visi no­skārta, ka tie nevarēja no­zīmēt neko citu kā vien vēstis par jaunu nelaimi. Tomēr neviens neuzdroši­nājās izteikt jautājumu skaļi. Tikai māte piegāja pie tēva un ar roku pieskā­rās viņa rokai.

Tēvs pagriezās ar seju pret dienvidiem un pateica vienu vienīgu vārdu:

— Baltie!

Tad viņš palūkojās uz māti. Spilgtajā rudens die- nasvidus saulē vizēja vi­ņas gaišie mati, baltā āda, acis kā zilas debesis. Visi raudzījās uz viņu. Tēva acīs bija izmisums un dus­mas. Viņš atkārtoja:

— Baltie!

Mate nodūra galvu, pa­griezās un klusēdama aiz­gāja pie savas tipi.

Es pavēros apkārt, un mani sagrāba stindzinošas

bailes, kādas uzbrūk cilvēkam tikai ļaunā sapnī. Ari mana āda un mati bija gaišāki nekā visiem citiem. Kā es šai brīdī nīdu šos baltos un cik ļoti mīlēju savu māti! Es nezināju, vai man bēgt projām no šejienes vai uzreiz aiziet bojā, vai mesties pāri ezeram, upei, mežā, uzglūnēt Vap-nap-ao un ietriekt tam nazi rīklē kā lie­lajam alnim. Taču es biju starp savējiem. To man pa­teica Lēkājošās Pūces karstās, sausās rokas spiediens.

Šai brīdī apklusa tamburīnu balsis no dienvidiem. Tad tēvs sacīja:

— Lai Rūgtās Ogas tamburīns sapulcina visus cilts virsaišus uz padomi, lai nekavējas ne brīdi.

Padome notika vēl pirms saules rieta. Tika nolemts, ka kaujas nebūs, ka Vap-nap-ao pretim izies trīs kara­vīri — Ovasess, Tanone un Tanto, kas būs viņu ziņne­sis. Varbūt baltie gribēs vēstnešiem atdarīt par kauju pie Klusējošo Klinšu kanjona? Par to runāja Zilais Putns, un no tā brīdināja Lielais Spārns. Tomēr vai­rums karavīru vecajo padomē domāja, ka to Vap-nap- ao nedarīs. Ne tikvien mēs bijām pārkāpuši likumu, cīnīdamies ar Karaliskajiem Jātniekiem, bet arī viņš bija pārkāpis likumu, raidīdams lodes uz ševanēziem.

Tamburīni no dienvidiem vēstīja, ka Vap-nap-ao vē­las sarunas. Aiz piesardzības vecajo padome nolēma sūtīt nevis pašus galvenos virsaišus, bet tikai pietie­kami gudrus un pieredzējušus karavīrus, lai Vap-nap- ao — Baltā Čūska nevarētu viņus apmānīt.

Tonakt neviena nometnes meitene nedziedāja ezera malā.

Manitu! Gars ar cildenu sirdi,

Tu, kas pār visu pasauli valdi, —

Vadi jel manu roku

Un liec, lai tā nedreb,

Vadi manu roku,

Lai naidnieks mans

Pamet kaujas laukā savus kaulus.

Izdzen no manas sirds žēlumu un bailes.

Manitu!

Liec šakāļiem aprīt manu naidnieku miesas.

(No indiāņu kara dziesmām)