Sāļo klinšu zeme

V

Tovakar es ilgi nevarēju aizmigt. Par mūsu piedzī­vojumu es nestāstīju visu pat Lēkājošajai Pūcei, taču nez kādā neizprotamā kārtā daudzi par to zināja vai­rāk, nekā būtu gribējies Tanto un man.

Nogāja jau tik tālu, ka es sakāvos ar kādu Brieža ģints puiku, kas sāka dziedāt dziesmiņu par diviem lieliem medniekiem, kuri meža biezoknī noķēruši paši savas bailes. Tāpēc sākumā man neļāva iemigt nule pārdzīvotais kauns, bet vēlāk no katra sapņa, uguni un dūmus spļaudama, man līda virsū lāča atplestā rīkle un galvā dūca no viņa rēkoņas.

Tad piepeši es uzlēcu kājās, jo, kaut arī plaši atvēru acis, rēkoņa nemitējās. Sirds man pamira, un tikai pēc laba brītiņa es apjēdzu, ka tā ir tāla pērkona ducināšana.

Es mazliet pavilku vaļā zvērādu pie telts ieejas. Pēr­kons bija norimis, tikai zili zibeņi trīsoja un plandījās pie debesim kā mednieka bultas aizšauta putna spārni. Negaiss pagāja mums garām. Pār melno biezokni jo­ņoja mākoņu bari kā garu pulki, kā putojošs ūdens­kritums. Pār mītni pūta spēcīgs, spirgts vējš. Es no­mierinājos un sajutu lielu nogurumu … Virs biezokņa vēl laistījās zibeņi, taču šī aina man jau šķita tik klusa un rāma kā gulbja lidojums.

Iedams atpakaļ teltī, es pēkšņi izdzirdēju, ka pie pa­šas ieejas kāds smilkst. Tas bija Tauga. Es sākumā nopriecājos: viņš taču trīs dienas bija pazudis mežā. Tas, protams, nebija nekas neparasts, jo vasaru mēs nekad suņus nebarojam un viņi paši medī sev pārtiku, taču vienmēr ir patīkami atkal ieraudzīt draugu — suni. Tomēr, līdzko es pie viņa noliecos, viss mans prieks bija vējā. Purns sunim bija sauss un karsts. Viņš smagi elsa un viss trīcēja.

— Kas tev kaiš, Tauga? — es iesaucos.

Viņš pat nepacēla galvu. Kad es nometos pie viņa uz ceļiem un pacēlu viņa lielo galvu, viņš lūkoja pie­celties, taču priekškājas viņam uzreiz saļodzījās, un viņš atkal saļima zemē, nevarīgi smilkstēdams kā mazs izsalcis kucēns.

Tuvumā neviena nebija, un es tīri vienkārši aprau- dājos. Mans Tauga, lielais, varenais suns, no kura bēga sirmi vilki, smilkstēja kā akls kucēns. Mēs taču palaikam no slimībām esam baidījušies vairāk nekā no visbriesmīgākajiem zvēriem. Slimības sūtīja ļaunie gari, kas pārtiek no maitām un sasmakuša purva ūdens.

Asaras nenoslaucījis, es ieskrēju teltī, iznesu vilka ādu un paklāju to sunim līdzās. Viņa pavēdere bija visa vienās sausās lapās un skujās. Jādomā, zaudējis spēkus no slimības, Tauga bija ilgi līdis uz vēdera, pū­lēdamies atvilkties līdz sava saimnieka teltij. Es uzvēlu suni uz vilkādas, pievilku pie dziestošā ugunskura un piesviedu tajā svaigus paegļu zarus, kuru dūmi atnes veselību. Un tad? Tad es izšķīros par mazam uti vis­drosmīgāko soli: iet pie burvja, pie Rūgtās Ogas.

Neviens no mums vēl nebija pie viņa bijis. Neatka­rīgi no tā, vai viņš dzīvoja pie mums vai ezermalas nometnē, burvja teltij mēs vienmēr bailīgi gājām ap­kārt ar līkumu. Pat karavīri nelabprāt rādījās viņa telts tuvumā, zinādami, ka Rūgtā Oga kuru katru brīdi, kad vien tikai iegribēs, var pārvērsties par vilku, čūsku vai arī izgaist skatienam kā vēja izklīdināta migla virs ezera.

Es gāju uz viņa telti, un kājas man ļima aiz bailēm. Cik reižu jau gribēju griezties atpakaļ; bet man acu priekšā atainojās drauga tēls un pavēlēja iet uz priekšu, par spīti paša bailēm.

Visa nometne gulēja. Nakts atkal bija klusa, mēness norietējis. Es pirmo reizi stāvēju tik tuvu pie Rūgtās Ogas telts, ka varēju ar roku skart zvērādu pie ieejas. Nakts tumsā, nespodrajā zvaigžņu gaismā uz ādas uzzīmētie ne īsti zvēru, ne īsti cilvēku atveidi snaig- stīja man pretim nagus, pleta platas rīkles. No negaisa putna knābja virs ieejas uz mani šāvās zibeņi. Pār manu galvu liecās pie ieejas pakārtie šķēpi. Uz tiem uzmauktie lāču galvaskausi, pilni koka trūdiem, blenza tukšiem acu dobumiem.

Nē, es nevarēju saņemties un pieskarties ādai, un jau gribēju atkāpties, kad tā piepeši pavērās un manā

priekšā, baltām acīm zibsnīdams, parādījās Rūgtā Oga. Es iekliedzos. Bet viņš noliecās, vērīgi paraudzī­jās manī un pēdīgi sacīja:

— Es tevi gaidīju, mans dēls.

Es nejaudāju izdabūt ne vārda, ne dziļāk atvilkt elpu, pat ne pakustēties. Man gribējās bēgt projām, bet biju kā pamiris.

Rūgtā Oga pamāja ar galvu.

Kā viņš zināja, ka es esmu šeit?

— Es zināju, ka tu nāksi, — viņš atkārtoja un ap­klusa, it kā gaidīdams, ko es teikšu.

Es saņēmos un nočukstēju:

— Mans Tauga, mans Tauga …

— Zinu! — Rūgtā Oga saslējās, baisms un milzīgs. — Zinu, tavs Tauga ir slims.

Es no jauna apraudājos.

— Tēvs, — es izdvesu, — tēvs… Nepieļauj, tēvs, ka viņu ietin mūžīga tumsa.

— Eļ uz savu telti un gaidi mani. Es aizdzīšu no viņa Nāves garu.

Kad viņš nozuda tipi dziļumā, es skrēju atpakaļ pie suņa, un ātrumu manām kājām piešķīra bailes no Rūg­tās Ogas un prieks par to, ka viņš bija uzklausījis manu lūgumu.

Tauga aizvien vēl gulēja uz sāniem. No viņa pavēr­tās mutes karājās ārā mēle. Es notupos pie viņa uz ce­ļiem un ātri un nesakarīgi sāku viņam stāstīt, ka viss būs labi, ka mēs vēl kopā skraidīsim uz mežu medī­bās, dzīsim pēdas briedim, vilkam un pelēkajam lācim.

Taču Tauga nekā nedzirdēja, elpa viņam kļuva aiz­vien ātrāka un vājāka … Kaut gan viņš bija viens no

visjutīgākajiem suņiem visā nometnē, viņš pat neno­drebēja, kad burvis noliecās pār viņu.

Rūgtā Oga ņēmās viņu iztaustīt, paskatījās acīs, pa­plēta viņam muti, vērīgi aplūkoja mēli, paspaidīja vē­deru. Tad Tauga iestenējās zem viņa smago roku spie­diena, burvis palocīja galvu un sāka kaut ko klusu murmināt. Nedrīkstēdams pakustēties, es svētā bijībā raudzījos, kā Rūgtā Oga uzbēra uz delnas pāris šņau- cienu līdzatnesto zāļu, saberza tās pulverī un tad ietina plānā gaļas šķēlītē, saritinādams to rullītī. Tad viņš šo gaļu cepa uz ugunskura, dungodams dziesmiņu man nepazīstamā valodā. Kad gaļa uz uguns sačoku­rojās, apkārt izplatījās dīvaina un sīva smarža, Rūgtā Oga pārtrauca savu dziesmiņu, iebāza gaļas pikucīti Taugam mutē un cieši aizturēja ar roku viņam purnu, līdz suns norija gaļu.

Beidzot viņš sarausa uguni citā vietā un noguldīja Taugu uz karstiem pelniem.

Vilkās gausas minūtes, mēs abi sēdējām nekustīgi. Un tad uzreiz Tauga pārstāja smilkstēt, sāka elpot mierīgāk un iemiga.

Burvis piecēlās un uzlika roku man uz pleca.

— Tev, mans dēls, rīt vajag viņu pabarot ar svai­gām truša aknām.

— Maj-oo. Labi, — es atbildēju.

Pēc nakts negaisa rīts bija skaidrs kā ūdens kalnu strautā. Labie gari man palīdzēja. Nebija vēja — būs viegli pieiet klāt trušu alām. Lēkājošā Pūce gribēja nākt man līdzi, taču es nebiju ar mieru, jo zināju, ka es, tikai es varu glābt savu draugu, ka tikai manis nomedīta truša aknas atnesīs viņam veselību. Tā bija teicis Rūgtā Oga.

Visvairāk trušu alu atradās Lēkājošās Kazas klints pakājē. Tāpēc es devos turp, paņēmis līdzi stopu un piecas asas bultas.

Ar pirmajiem saules stariem biju jau pie klints.

Es pārbridu pāri diviem strautiem ar tik aukstu ūdeni kā ledus un atrados pie nogāzes. Šeit es apstā­jos, noliku zemē stopu un bultas un, pagriezies ar seju pret lielo biezokni, sāku lūgt Nana-bošo — Mežu garu un dzīvnieku aizgādni:

— O Nana-bošo! Ļauj man nogalināt tavā zemē baltu trusīti, izlaid uz manas takas vienu mazu zvē­riņu! Tas man vajadzīgs, lai glābtu lielo un gudro suni — manu draugu Taugu. Esi labs pret mani, o lie­lais Nana-bošo! Pagriez manus so|us uz trusīša ceļu, sūti trusīti pretim manai bultai!

Tomēr Mežu gars manus vārdus tik drīz vis neuz­klausīja.

Saule kāpa aizvien augstāk, bet es joprojām vēl ne­varīgi klaiņoju starp akmens bluķiem. Es stāvēju kā sastindzis ilgiem laikiem, ar acīm iztaustīdams ik sī­kāko vietiņu Lēkājošās Kazas klints nogāzē, nemitīgi atkārtodams savā sirdī lūgšanas Nana-bošo. Tomēr laiks pagāja velti. Un, kas bija par visu ļaunāk, sacē­lās viegls vējiņš, un man vajadzēja iet nogāzei apkārt, lai nokļūtu aizvēja pusē. Es jau biju zaudējis cerību, nolēmis, ka Nana-bošo augstāk vērtē viena bailīga truša nekā mana drošsirdīgā Taugas dzīvību. Taču taisni tobrīd, ikad mani pārņēma šaubas, piepeši divu bultas lidojumu attālumā gar augstu akmens bluķi iz­lēca trusis, stulbi pavērās apkārt, it ka apskurbis no saules gaismas, un lēnām cilpoja uz tuvāko krumu, paglābdamies tā ēnā.

Man vajadzēja tuvoties tam ar lielu likumu, lai visu laiku turētos aizvēja pusē. Par laimi, arī saule spīdēja no manas puses, nākdama man palīgā un žilbinādama trusim acis.

Es pieplaku pie zemes un sāku zagties tam klāt, lēni virzīdamies uz priekšu. Es necēlos kājās, kaut gan asie akmeņi ievainoja man krūtis un elkoņus. Es zināju, ka varu panākt savu tikai ar izturību, un, kaut arī katrs solis vilkās bezgalīgi ilgi, kaut arī baidījos, ka trusis aizmuks no krūmu paēnas un paslēpsies savā alā, steigties nedrīkstēju, iekām nebūšu piekļuvis droša šā­viena atstatumā. Pēdīgi sasniedzu zemu paegļu krūmu starp mani un trusi, uzmanīgi paslējos uz viena ceļ­gala un uzvilku stopu.

Tai pašā acumirklī trusis ar traku lēcienu metās sā­ņus, taču izdarīja to kādu sekundes daļu par vēlu. Bet es pa to pašu sekundes daļu sastingu. Es taču nebiju paredzējis, ka bez manis trusīti medī vēl kāds cits.

Tumšs kamols uzkrita zvēriņam uz pelēkās muguras. Es sastulbis raudzījos, kā milzīgs kalnu ērglis, iecir­tis nagus sānos trusītim, kas spalgi spiedza, platiem spārnu vēzieniem ceļ gaisā savu laupījumu.

Mans stops bija uzvilkts, bulta uz stiegras. Vēl viens spārnu vēziens, otrs, trešais… un mana stopa stiegra nostrinkšķēja. Iekām ērglis paguva pacelties neapdrau­dētā augstumā, bulta dzinās tam pakaļ. Bez elpas aiz satraukuma un negaidīta prieka, es ieraudzīju, kā bulta panāca ērgli un ieurbās tam zem laba spārna. Liela­jam putnam notrīsēja spārni, ar pēdējo piepūli viņš

pacēlās vēl mazliet uz augšu, taču jau pēc brītiņa sāka lēnām izplestiem spārniem krist lejup.

Es pieskrēju ērglim klāt. Viņš vēl bija dzīvs un, spalvas sabozis, gata­vojās cīņai. Labais spārns viņam ne­varīgi nokarājās, taču viņš no visa spēka airējās ar otru, grasījās cirst man ar knābi un neganti šņāca. Putns bija gandrīz tikpat liels kā es. Sākumā es kāpos atpakaļ, viņš tur­pretim bezbailīgs, briesmīgs un sa­niknots nāca man virsū. Man vaja­dzēja vairīties: ar vienu milzīgā knābja sitienu ērglis varēja man pārlauzt rokas kaulu. Es tvēru tomahauku.

Cīņa nebija ilga. No nedzīvā putna nagiem es izrāvu trusīti — to vairs nevajadzēja pat piebeigt — un uz­sviedu uz muguras divkāršo medījumu. Ērglis bija ļoti smags. Spārni nokarājās gar abām pusēm, aste vilkās pa zemi. Izskatījāmies mēs droši vien tā, it kā lie­lais putns, sakampis mani nagos, virzītu manus soļus. Ieraudzījis mūsu kopējo ēnu, es biju pārsteigts: tā at­gādināja uz mūsu totēmu staba izgrieztās figūras — milzu cilvēka-putna ēnu.

Diena bija karsta, un es ar mokām aizvilkos līdz no­metnei. Taču prieks un lepnums par negaidīto uzvaru deva man spēkus. Un tomēr tai pašā reizē sirds dziļu­mos man slēpās žēlums, ka tādu lielu un varenu karo­tāju kā šis ērglis ķērusi bulta, ko raidījis mazs puika, kuram nav nekādu nopelnu. Acu priekšā man aizvien vēl ainojās ievainotais putns, kas cīnījās līdz pēdējam

mirklim, spārnus nesakļāvis, neslēpdams zem tiem galvu.

Tomēr visu to es aizmirsu, kad, ieejot nometnē, mani priecīgi sagaidīja draugi. Klaigādami un smiedamies viņi izskrēja man pretim. Es redzēju viņu acis — apa­ļas aiz izbrīna un skaudības. Protams, pēc pieaugušo karavīru paražas, atgriežoties no medībām, es nelikos ne zinis par bērnišķīgo spiegšanu, ar kādu mani sa­ņēma mazie uti, kuri vēl ne reizi nebija nogalinājuši kalnu ērgli.

Es gāju taisni uz Ovasesa telti.

Zēnu klaigas izsauca veco karavīru no telts. Es no­liku putnu viņam pie kājām. Viņš noliecās pār ērgli, ņēmās vērīgi aplūkot tā spārnus un, tikai ieraudzījis bultu, pagriezās pret mani, un kādu brīdi uzmanīgi rau­dzījās manī. Visi apklusa. Bet viņš izvilka bultu no putna miesām un, sniegdams to man, sacīja:

— Uti, tu esi veicis pirmo vīra varoņdarbu. Ej pa­baro savu suni, kā pavēlēja Rūgtā Oga, un tad atnāc pie manis.

Tauga jutās jau labāk. Rūgtā Oga bija liels burvis. Es aizmirsu, ka esmu veicis savu pirmo vīra varoņ­darbu, un, ieraudzījis Taugu, kas, mani redzēdams, pie­cēlās kājās, gandrīz vai apkaucos kā meitene. Suns, apsveicinādams mani ar klusiem smilkstiem, nāca man pretim, grīļodamies uz nespēcīgajām kājām. Es liku viņam iet atpakaļ uz savu vietu. Smiedamies, stāstī­dams viņam par savām medībām, veicīgi izķidāju trusi un izņēmu tam aknas.

Tauga uzklupa tām kā vesels un izsalcis suns. Un izskatījās, ka viņa veselībai nekas vairs nedraud.

Diena bija jauka, pasaule bija jauka, mani gaidīja Ovasesa balva. Es gāju uz viņa telti, pūlēdamies ne­skatīties apkārt un apslēpt prieku, kas iedegās manī aizvien spožāk, gluži kā ugunskurs no sausiem paegļu zariem.

Ovasess gaidīja mani pie telts ieejas. Viņš laipni sa­ņēma mani aiz rokas un ieveda iekšā.

Es šeit biju pirmo reizi un svētbijīgi lūkojos apkārt. Telts bija pilna ar lāču, vilku un briežu galvaskau­siem, skaistiem veciem ieročiem, tomahaukiem ar grezni izgrieztiem kātiem, stopiem, kas samelnējuši no vecuma, ar spalvām rotātiem šķēpiem, spožām zvērādām, ar bur­vju zintēm, kas pasarga no ļauniem gariem.

Skolotājs norādīja man uz vienu no lāču ādām. Es apsēdos. Pats viņš ierīkojās man iepretim, paklājis sev aiz muguras zvērādas, lai būtu mīkstāk, un aizkūpi­nāja mazu pīpīti. Tad viņš pacēla roku par zīmi, ka varu sākt savu stāstu.

Karavīri zina savu vārdu vērtību. Tāpēc es nepa­klausīju pavēlei tūliņ un nesāku kulstīt mēli kā mei­tenes, nākdamas no upītes. Acis aizvēris, es atsaucu atmiņā, kā žagos pie trusīša, atcerējos negaidīto ērgļa uzbrukumu, manas bultas lidojumu.

Un tikai tad sāku runāt, taču sāku, kā daždien vie­sim Ovasesa teltī pieklājas, ar uzslavām viņa paš-a di­žajiem mednieka varoņdarbiem: runāju par viņa noga­lināto dzīvnieku galvaskausiem, par viņa slaveno cīņu ar pelēko lāci, par viņa — skolotāja gudrību. Vecais klausījās uzmanīgi, acis pievēris, nekustēdamies, klu­sēdams; varēja pat likties, ka viņš guļ. Taču no viņa pīpītes nemitīgi cēlās nelieli dūmu mutulīši. Viņš pa­vēra plakstus tikai tad, kad es sāku stāstīt, kā biju ieraudzījis trusīti Lēkājošās Kazas klints nogāzē, un no šā brīža ne uz mirkli nenolaida no manis acu, kaut arī vārdi brīžam iestrēdza man kaklā. Pat, ja es būtu gribējis šo vai to pielikt klāt vai pārspīlēt, vai arī likt saprast, ka esmu gājis medīt nevis trusīti, bet ērgli, es nevarētu to izdarīt. Es nespēju novērst skatienu no melnajām, spožajām Ovasesa acu zīlītēm un runāju aizvien klusāk, vārdi ritēja aizvien gausāk. Kad bei­dzu, jutos vājš un gurdens kā pēc tāla ceļa, kad nav ne ēsts, ne dzerts, viss mans lielais vīra varoņdarbs man patlaban šķita sīks nieks, kas nav uzmanības vērts. Taču Ovasess piecēlās, un viņa sejā es ieraudzīju retu viesi — smaidu. Viņš noliecās pie manis, uzlika roku man uz pleca un līksmā balsī sacīja.

— Manas acis ir laimīgas, ka var uzlūkot Leoo- karko-ono-ma — Cēlā Ērgļa drosmīgo dēlu.

Mana sirds dziedāja uzvaras dziesmu.

— Mans tēvs, — es lepni atbildēju, — cēlies no Te- kumse ģints.

Tekumse, — Ovasess palocīja galvu, — bija liels virsaitis. Viņš bija lielākais starp mūsu cilts virsai­šiem. Tāpat ka Pontiaks, viņš vadīja karavīrus uzvaru vainagotās kaujās, medniekus — lielās medībās, sauca kopā vecajos gudrās padomēs. Viņa balsi uzklausīja visas ciltis, un, kamēr viņš bija dzīvs, sakāves ēna ne­krita uz karavīru takām un laime bija ikvienas ģints viesis. Kad viņš aizgāja bojā, ikkatrā tipi viņu piemi­nēja ar sēru dziesmām.

Un te nu Ovasess, kas nekad bez vajadzības nepie­lika soli, nešķobīja lūpas un nepacēla balsi, piepeši sa­slējās un sažņaudza dūres. Viņa balss iedārdējās kā tuva negaisa atbalss.

— Tekumse, tava tēva vectēvu, nogalināja baltie. Tie viņu uzaicināja uz lielo padomi, lai sasmēķētu ar viņu «miera pīpi», bet tur viņš sastapa nevis miera vārdus, bet gan nāvi. Viņa miesas tie neļāva apbedīt Nāves ielejā, lai lielā virsaiša gars neatrastu ceļu uz Mūžīgā Miera valstību.

Es nedrīkstēju atsaukties pat čukstus. Beidzot kara­vīrs apklusa, smagi dvesdams, apsēdās man pretim un sacīja gurdā balsī:

— Es allaž ar lepnumu esmu raudzījies uz tavu tēvu. Šodien es pirmoreiz tā raugos uz tevi. Mūsu cil­tīm ir uznākušas bezsaulcs dienas. Balto ir vairāk nekā lapu biezoknī. Tie ir stiprāki par mums. Stiprāki par visām ciltīm un ģintīm. Taču ikviens zēns, kas no­stājas uz vīru takas, ir jauna asins lāse mūsu dzīslās. Tu to esi darījis šodien. Lai tavas kājas nekad neno­griežas no karavīru takas.

Nekad vēl neviens man nebija teicis tādus vārdus. Man vajadzētu būt laimīgam. Tomēr laimīgs es ne­biju.

Todien man negribējās dzirdēt nevienu balsi, pat Lē­kājošās Pūces balsi ne, pat Taugas riešanu ne. Es aiz­bēgu no nometnes pie Klusējošā Karavīra klints. Uz­rāpos augšā, apsēdos uz stāvās kraujas virs ūdens dzelmeņa un lūkojos uz biezokni, uz ziemeļvēju noliek­tajām koku galotnēm. Tas bija mans biezoknis, mans draugs, manas mājas.

Savā laikā pa tā takām staigāja mana tēva vectēvs, Lielais Tekumse. No viņa balss skaņas pelēkie lāči sa­rāvās kā mazi kucēni un visbriesmīgākie ienaidnieki kļuva bāli. Kā aizgāja bojā Tekumse? Es redzēju acu priekšā ar bultu aizšauto lielo ērgli, kas, pacēlis aug­šup asiņaino knābi, nenolieca galvu, kad vajadzēja sa­ņemt cirtienu. Asaras dedzināja man acis. Ziemeļu vējš dzenāja zemus, melnus padebešus, saule rietēja aiz meža.

Aklā tumsā es izdzirdēju kaut kur netālu vaidam apogu. Tā kliedzienus mēs ar Pūci bieži vien lietojām kā norunātu sasaukšanos. Es nokāpu no klints, un no tumsas man pretim skrēja mans draugs.

— Kāpēc mans brālis glabā sirdī bēdas? — Pūce dedzīgi čukstēja. — Jeb vai Pūce vairs nav tavs draugs?

Es nepratu turēties kā vīrs: sirsnīgi apskāvu viņu. Viņš izbrīnījies apklusa. Bet es skaidroju strauji un juceklīgi:

— Nē, Pūce. Tu man esi tas pats, kas ērglim brīvais plašums. Manas ausis vienmēr ir atvērtas, kad tu runā ar mani, Pūce. Taču šodien saule man nespīd. Kaut arī esmu nogalinājis lielu ērgli, es nejūtu prieku. Man ir skumji, Pūce.

Draugs, brītiņu klusējis, maigi noņēma manas rokas no saviem pleciem. Es redzēju, ka viņš pasmaidīja.

— Ovasess par balvu atļāva mums šonakt braukt zvejot. Met pie malas savas skumjas.

Vai stāstīt viņam par Tekumse? Nē. Lai kaut viņa domas neapēno rūgtums un naids, kas ir tik nevarīgs kā mazu bērnu rokas. Tāpēc es tikai pametu ar galvu un skrēju viņam līdzi.

Bet pavasara lietus, meitenes asaras un zēna skum­jas taču gaist ātrāk par bezdelīgas lidojumu. Kad aiz­skrējām līdz upmalai, kur gulēja mūsu kanoe, es jau smējos un lielījos ar savu šārīta uzvaru. Pūce atnesa mūsu stopus, bultas un nelielu pārtikas aizgādu. Va­rējām tūliņ doties ceļā. Ovasess bija atļāvis ņemt viņa paša kanoe, un mēs to iegrūdām rāmajā krastmalas straumē.

Mēs braucām pa straumi lejup, veikli cilādami airus un turēdamies upes līkuma iekšmalā. Šeit vajadzēja būt it īpaši piesardzīgiem, jo straujais tecējums varēja mūs aiznest uz pretējo krastu, uz šķautnainām klintīm. Tāpēc mēs airējām sīksti un klusēdami, līdz tikām ga­rām līkumam un laiva ar priekšgalu sāka šķelt atkal plaši izplūdušās upes rāmo spoguli.

Slaidi noaudzis mežs šeit pienāca līdz pašai upei. Mēs braucām garām biezajā zālē un briksnājā iemīdī­tām stidziņām, kas ved uz zvēru dzeršanas vietām. Nakts klusumā mēs reizēm dzirdējām krastmalas brik­šņos aizskrejam garam dzīvniekus.

Mūsu airi grima ūdenī bez trokšņa, tāpēc nebija grūti pavisam tuvu saklausīt lapsas soļus, mazliet dzir­damāku un ātrāku vilka skrējienu un aļņa smago stam- pāšanos. Tūliņ aiz kāda pagrieziena mēs uzdūrāmies veselai «mazgātāju» ģimenei — ir tādi mazi, smieklīgi zvēriņi, kas katru barības kumosu rūpīgi noskalo ūdenī, iekām to apēd. Viņus satraucēja mūsu skaļie smiekli.

Mēs braucām ilgi, centīgi vairīdamies no vērpetēm un no akmeņiem, kas rēgojās virs ūdens kā milzīgas apsūnojušas sēnes. JUpīte kļuva gaišāka, mākoņu sprau­gās parādījās zvaigznes, ziemeļu vējš jau sen bija aiz­griezies uz dienvidiem. Līdz mērķim — Baltā Ūdra ezeram — mēs nokļuvām, kad debess austrumu malā skaidrojās, iemirdzējās kā manas mātes gaiši zilās acis.

Kad uzlēca saule, ūdenī iemirgojās dzirkstis, un to bija vairāk nekā zvaigžņu pie augusta debesīm. Mēs bijām gaidījuši šo brīdi, jo saules lēkts ir pats labākais zvejas laiks. Mēs īrāmies uz smilšu sēkļiem, kur agrā rīta saulē sildās lielas, treknas līdakas.

Piepeši Pūce nometa airi un satvēra stopu. Es se­koju viņa skatienam: pa krastmalu uz upi dzert nāca briežu saime. Pašā priekšā soļoja ragains briedis, liels kā piekrastes klints, saule bija sakūrusi baltas uguntiņas viņa ragos. Viņš soļoja, kajas piecirzdams, nebēdā­dams par troksni, ko sacēla, lepns kā dižens virsai­tis. Viņam nopakaļ nāca briežumāte, un tai līdzās dre­bošām, tievām, nespēcīgām kājiņām šķeterēja mazs briedēns.

Es satvēru Pūci aiz rokas un nočukstēju:

— Liec nost stopu.

— Kas ir?

— Liec nost stopu, tev saka!

Briedis apstājās un palūkojās uz mūsu pusi. Viņš nostājās tā, lai ar savu ķermeni aizsegtu mātīti un briedēnu.

— Liec nost stopu, — es atkārtoju.

Pūce vērīgi noskatījās uz mani, tad paraustīja ple­cus un nosvieda stopu laivas dibenā.

Mēs īrāmies aizvien tālāk. Briedis nolieca galvu pie ūdens, briedēns iemekšķinājās — it kā būtu iesmēju- sies maza meitenīte.

— Šāvienam bija par tālu, — es vienaldzīgi noteicu, taču Pūce pat galvu nepagrieza, dusmodamies, ka ne­biju ļāvis viņam izmēģināt stopa stiprumu.

Saule jau bija pakāpusies virs koku galotnēm, kad mēs piebraucām pie pirmā sēkļa. Taču, līdzko mūsu laivas ēna nogula pār zivju baru, tas šāvās projām tik strauji, kā ūdens visapkārt novirmoja. Mēs bijām pie­braukuši neuzmanīgi kā bērni. Vajadzēja pagriezties atpakaļ.

Ūdens pamazām norima. Pagāja ilgas, gaidu pilnas minūtes, līdz siltā saules gaisma atkal izvilināja zivis seklumā. Viņu sudrabotās muguras spīguļoja zem ūdens kā nažu asmeņi.

Tiklīdz nomierinājušās līdakas atkal nekustīgi sa­

stinga, mēs ar viegliem airu vēzieniem sākām dzīt laivu pie sēkļa tā, lai ēna šoreiz neskartu zivis. Beidzot tās bija mums pa šāvienam.

Es nejutu sevišķu vēlēšanos ķert zivis. Toties Pūce bija neganti iededzies. Katra viņa bulta uzpeldēja virs ūdens kopā ar tai uzdūrušos zivi. Kad pienāca laiks doties atpakaļ, laivas dibens bija no vienas vietas pie- slānīts ar lielām un treknām līdakām. Šoreiz Pūcei bija laimīga roka.

Telts, kurā mēs ar Pūci dzīvojām, bija pārāk maza, lai tanī varētu sarīkot dzīres. Tāpēc jau pirms krēslas mēs sakūrām aiz telts lielu uguni, ap kuru sapulcējās paši jaunākie nometnes Vilki. Cepto zivju smarža at­vilināja pie ugunskura ne vien Jaunos Vilkus, bet arī visus nometnes suņus.

Mēs cepām zivis uz lēnas uguns, savēruši tās uz laz­das vicām vai arī uz bultām, un Lēkājošā Pūce stāstīja par braucienu uz ezeru, par briežiem, kas dzēra pie upes, lielījās ar savu lomu. Galu galā viņam uz to bija tiesības, jo reti kādam no zēniem bija izdevies Baltā Ūdra ezerā noķert tik daudz lielu zivju.

Man taujāja par ērgli. Taču arī tagad vēl man ne­gribējās par to sacerēt dziesmu, nedz arī tāpat vien stāstīt. Es izraudzījos lielu, treknu līdaku un klusē­dams baudīju gardo ēdamo.

Gar priežu galotnēm izpeldēja šaurs mēness sirpis, kad visu mūsu mītni piepeši pārskanēja tamburīna rī­boņa. Mēs pietrūkāmies kājās. Skaņas bija svinīgas: zemā dūkoņa, ko mēs izdzirdējām, parasti vēstīja kādu svētku vai medību un kara deju sākumu. Protams, par zivīm neviens vairs nedomāja. Pusi no manas līdakas dabūja Tauga, un mēs jozām uz Lielā Ugunskura vietu.

Ugunskurs jau liesmoja. Tā tuvumā uz apaļa akmens gulēja milzīgi lielas medību bungas. Tās parasti- nesa šurp tikai tad, kad Rūgtajai Ogai vajadzēja dejot par godu Lielajiem gariem.

Ap ugunskuru stāvēja visi nometnes karavīri vis­greznākajos tērpos, ar pušķiem no ērgļu un pūču spal­vām, ar jakām un biksēm, kas bija izšūtas ar ģints to­tēmu zīmēm. Mēs, mazie puikas, stāvējām viņiem aiz muguras un, nepacietībā drebēdami, gaidījām brīdi, kad ieradīsies Rūgtā Oga, bargs un noslēpumains. Ka­ravīri dziedāja Spalvu dziesmu:

O diženie karotāji, Klausieties ērgļa spalvu balsi, Kas dzied par drošsirdību. Klausieties ērgļa spalvu balsi, Kas dzied par lielā putna lidojumu. Klausieties, kā dzied pūces spalva, Un lai jūsu gaita ir viegla Un nedzirdama kā tās lidojums. O karotāji,

Klausieties Spalvu dziesmu.

Dziesma, uzsākta zemās un klusās balsīs, cēlās aiz­vien augstāk, skanēja aizvien spēcīgāk. Mēs klausījā­mies dziesmu par ērgļa un pūces, bezdelīgas un meža zosu, gulbju un vanagu spalvām.

Kad dziesma apklusa, uznākušajā klusumā atskanēja ērgļa medību kliedziens un karavīru lokā iedrāzās bur­vis Rūgtā Oga. Šoreiz viņš bija no galvas līdz kājām apklats putnu spalvām. Reizē ar viņa pirmo soli īsi ierībējās tamburīni un taures un tūliņ apklusa.

Kad es ieraudzīju Rūgto Ogu, sirds man strauji iepukstējās un aizrāvās elpa: Rūgtajai Ogai pie ple­ciem bija piestiprināti manis nogalinātā lielā ērgļa spārni. Man galvā pavīdēja doma, vēl nedroša, bet jau cerību pilna. Un tā nebija iešāvusies prātā man vien, jo Lēkājošā Pūce, ieraudzījis spārnus burvim pie ple­ciem, satvēra manu roku un cieši saspieda. Taču mēs nepārmijām neviena vienīga vārda. Nevienam vīrietim neklājas skaļi runāt par savām cerībām, iekām tās nav piepildījušās.

Mēs izspraucāmies līdz pirmajai karavīru rindai. Cieši mums garām aizšāvās Rūgtā Oga, riņķodams ap ugunskuru kā milzu putns. Atkal iestājās klusums, va­rēja dzirdēt tikai spalvu švīkstoņu uz Rūgtas Ogas ple­ciem, viņa straujo elpu un degošo zaru sprēgašanu ugunskurā.

Pēdīgi, it kā celdamies spārnos, burvis uzlēca uz milzu bungām, pie kurām piesteidzās astoņi karavīri. Viņi sāka ar kreisajām rokam griezt apkārt bungas un ar labajām sist takti burvim, kas uz tām dejoja. Es sa­žņaudzu rokas uz krūtīm: Rūgtā Oga dejoja Medījoša Ērgļa deju. Viņš te lēnām lidinājās ar izplestiem spār­niem, te griezās straujā virpulī. Tad atkal, sakļāvis spārnus, aši krita uz ceļiem, lai pēc mirkļa no jauna ar veiklu lēcienu trūktos kājās un atkal mestu platus lokus, kā to mēdz darīt lielie kalnu ērgļi.

Bungu sitieni kļuva aizvien spēcīgāki un tad pēkšņi uz mirkli apklusa, lai pēc tam skanētu ar jaunu sparu. Ritms vērtās aizvien straujāks un straujāks, un tad tam pievienojās spalga taures skaņa.

No karavīru loka izlēca Rūgtās Ogas palīgs Zilais Putns. Es saķēru Pūci aiz rokas, un mēs saskatījāmies. Zilajam Putnam lejpus ceļiem bija piesietas truša ķe­pas un gar ausīm visgarām sejai no spalvu pušķa no­karājās divi saišķīši truša ausu.

Tātad tā bija Ērgļa deja un rādīja, kā viņš medī tru­sīti.

Rūgtā Oga turpināja virpuļošanu uz lielajām bun­gām, viņa kājas cilājās aizvien ātrāk. Tauru skaņas ār­dīja nakts klusumu. Ugunskura liesmas cēlās aizvien augstāk…

Un lūk, vienā mirklī «ērglis» — Rūgtā. Oga — klupa virsū «trusim» — Zilajam Putnam. Un … es sapratu, ka manas cerības piepildīsies, jo tieši šai brīdī no kara­vīru vidus izlidoja gara, trula bulta un ieurbās ērgļa spārnā. Ērglis-burvis nogāzās zemē.

Iestājās dziļš klusums. Tikai tāla atbalss atnesa līdz mums bungu dunoņu. Neviens neuzdrīkstējās pakustē­ties, neviens neuzdrīkstējās pat nopūsties. Pat sarka­nās liesmu mēles šķita sastingušas. Un, kad griezīgais taures pūtiens atkal pāršķēla klusumu un no jauna at­dzīvojās tamburīni, burvis piecēlās, pagriezās ar seju pret mēnesi un paslēja augšup rokas, saukdams:

— Sat-Ok!

— Sa-a-at-O-o-ok! Sa-at-O-ok!

Visi atkārtoja burvja saucienu.

Šis vārds pirmo reizi aizskanēja pār nometni, pār noru, upi un mežu.

Burvis pariņķoja pēdējo reizi. Tad pieskrēja man klāt, satvēra mani aiz rokas un ievilka apļa vidū.

— Sat-Ok! Sat-Ok! Sat-Ok! — aizvien ašāk sauca karavīri, aizvien spalgak svelpa taures, aizvien skaļāk sita tamburīni.

Mani pārņēma prieks un lepnums — lielais burvis Rūgtā Oga ar savu deju bija pastāstījis visai nomet­nei, kā es uzvarēju ērgli, un devis man vārdu. No šās dienas mani sauca par Sat-Oku — Garo Spalvu. Nu neviens vairs mani nesauks par mazuli — uti.

Man ir vārds!

Un es sāku dejot uzvaras un prieka deju.

Un, tikai kad man aizrāvās elpa, kad pēc kāda lē­ciena es nokritu uz ceļiem un man grūti bija piecelties, un kāds noliecās pie manis un palīdzēja man tikt augšā, — tikai tad es ieraudzīju, ka starp karavīriem, kas pirmie bija izsaukuši manu vārdu, ir Cēlais Ērglis, mans tēvs, lielā Tekumse mazdēls.

Manitu, Manitu, Manitu,

Es nestiprs, tu spēcīgs.

Esmu padevīgs tev.

Manitu, Manitu, Manitu,

Nāc un palīdzi man.

(No kara dziesmām)