Sāļo klinšu zeme

XV

Pēc atgriešanās Tanto paņēma mani savā teltī. Pār ieleju skanēja Nāves dziesma. Es biju tik pārguris, ka uz vietas aizmigu smagā bezsapņu miegā.

Tomēr atpūsties neiznāca necik ilgi. Tanto mani uz­modināja, raustīdams aiz rokas. Jādomā, bija vēla nakts, jo neskanēja vairs pat sēru dziesma. Taču teltī dega neliels ugunskurs, un brālis un Tinglita bija sa­ģērbušies kā dienas laikā.

Es ar mokām atģidos. Dažkārt cilvēks atgriežas no miega kā no tāla ceļa, kā no citas dzīves. Arī patla­ban man šķita, ka esmu bijis kaut kur tālu tālu, svešā, bet mierīgā pasaulē. Mani atmodināja tikai brīnišķīga ceptas gaļas, trekna lāča šķiņķa smarža. Es pietrūkos kājās un vienlaikus nedroši pavēros uz Tanto. Ko no­zīmēja šīs nakts dzīres? Tēvs taču bija pavēlējis līdz pašam pēdējam, kamēr jelmaz var izturēt, taupīt ēdamo.

Tanto apsēdās pie uguns blakus Tinglitai, kura cepa gaļu tik mierīgi, it kā telts būtu pilna ar krājumiem un to pietiktu visgarākajai ziemai. Abi kaut kā neizprotami mani uzlūkoja. Uz mirkli mani pārņēma bailes kā pēkšņi uzplūduši salta vēja brāzma.

— Sat-Ok, — Tanto sacīja, — apsēdies pie mums.

— Klausos, Tanto.

Es apsēdos pretim Tinglitai, pie uguns sildīdams no­salušas rokas. Cik brīnišķīgi smaržoja gaļa! Taču… taču es nolēmu: neēdīšu. Niknums nomainīja bailes.

— Neēdīšu, — es norūcu.

Tanto nepacietīgi atmeta ar roku.

— Es tevi nemodināju ēša­nas dēļ.

— Tad jau labi.

Brālis pasmaidīja un palū­kojās uz Tinglitu. Tā viņam atbildēja ar smaidu, aiz kura slēpās sāpes. Tanto pastiepa pret mani roku:

— Vai tu nāksi man līdzi?

— Uz kurieni?

— Uz Ērgļu Klinti.

Es kustināju lūpas, taču nespēju izdabūt ne vārda, tikai pamāju ar galvu.

Tad Tanto sacīja:

— Uzklausi mani vērīgi. Baltie mūs ir ieslēguši Sāļo Klinšu ielejā. Ja mūsu dzīvē nekas nemainīsies, ieleja da­būs citu nosaukumu. To sauks par Sevanēzu Nāves ieleju. Visa ieleja kļūs par Klusējošo Karavīru alu. Kas par mums pastāstīs cilvē­kiem? Šakāļi un maitu ērgļi?

— Klusē, Tanto, — es čuk­stus lūdzu.

— To izdarīja baltie, — viņš turpināja, nedzirdēdams

manu lugumu. — Bet tu un eš — mēs esam baltās sie­vietes dēli.

— Tanto! — es iekliedzos.

Tanto pacēla balsi:

— Jā gan, mēs esam baltas sievietes dēli. Mūsu māte šodien bija šeit. Viņa šeit bija, kad tu gulēji, un atnesa lāča gaļu un sacīja tā: «Manu dēlu dzīslās rit balto un sarkano cilvēku asinis. Mani dēli līdz ar mani nes uz saviem pleciem visu lielo vainu par to, ko baltie no­darījuši ševanēzu ciltij, par visām viņu ļaundarībām un nodevībām. Tāpēc maniem dēliem ir jāpāriet kalnu pār­eja un jāizglābj brīvā cilts no nāves un bada, un, pirms viņi dodas ceļā, lai stiprinās ar lāča gaļu kā īsti kara­vīri, kas iet kaujā.»

— Māte bija šeit? — es vaicāju.

— Jā, — klusu atbildēja Tinglita.

— Klausies, Sat-Ok, — Tanto skarbi izgrūda. — Ļau­nie gari nogāza no Ērgļu Klints divas lielas sniega la­vīnas un nogalināja Ovasesu un drosmīgo Dzelteno Mokasīnu. Taču pašlaik viņiem nav vairs ne sniega, ne spēka, lai atkal nomaitātu cilvēkus. Vecajo padome no­lēma, ka zem Ērgļu Klints nevajag meklēt ceļu uz bie­zokni. Tomēr Ovasess rāda mums šo ceļu. Viņa gars pa­sargās mūs un izvadīs pa drošām takām.

— Bet tēvs?

— Nevienam nekas nav jāzina. Mēs iesim, nevērojot virsaiša un vecajo padomes pavēli. Iesim divatā, jo tikai mūsu dzīslās rit balto asinis un tikai mēs divi nesam uz saviem pleciem viņu vainu.

Manā iztēlē pavīdēja baltais mākonītis uz klinšu pār­ejas un mazās cilvēku figūriņas, kas tajā pazuda. Es izstiepu rokas virs ugunskura un ar delnām skāru liesmas.

— Mēs novelsim no sevis šo vainu, Tanto, — es sa­cīju, — novelsim, pat ja aiziesim bojā.

— Jūs neaiziesiet bojā, — izdvesa Tinglita.

Kopš šā brīža mēs vairs nerunājām, ēdām klusēdami. Tinglita negribēja apēst ne kumosiņa. Viņa vēlreiz pār­lūkoja mūsu sniega slēpes, ieberzēja siksnas ar atliku­šajiem taukiem, sašuva manas jakas pārplēsto pie­durkni.

Beidzot .pienāca laiks doties ceļā. Mēs apģērbāmies cik iespējams viegli. Paņēmām ceļam mazliet gaļas, un katrs no mums paķēra līdzi pa divi dzeltenās dzelzs rokassprādzes. Vienu pāri mums bija iedevusi māte, otru dāvināja Tinglita. Pat ja viens no mums aizies bojā, mēs nolēmām, otram jāiet tālāk līdz Resnajam Tirgonim, jāmeklē viņa palīdzība. Es vēl nekad pie viņa nebiju bijis, taču zināju ceļu uz Lāčezeru, kur viņš dzīvoja. Tirgoni daudzināja par labu cilvēku. Viņa dzīs­lās ritēja mūsu asinis. Viņa māte bija kri cilts indiā­niete. It īpaši viņš draudzējās ar sivašiem, kuri patla­ban atradās kopā ar mums Sāļo Klinšu ielejā. Turklāt viņš pārtika no tirgošanās ar zvērādām, un tās viņam nesa sivaši un ševanēzi.

Tanto, tāpat kā tēvs un Ovasess, bija pārliecināts, ka Resnais Tirgonis mums palīdzēs.

Taču vai mēs nokļūsim līdz viņam?

Kad izgājām no telts, nakts vēl bija melna kā iz­dedzis mežs. Bija tikko pāri pusnaktij. Par laimi, atkal piecirta sals un aizgainīja silto pavasara vēja pūsmu.

Nometne gulēja cietu miegu. Mēs apmetām tai likumu, lai suņi nejūt. Kad izgājām uz taciņas, kas veda uz'Ērgļu Klinti, es atskatījos. Dziļā tumsā kā sar­kana zvaigznīte mirgoja uguntiņa — tur Tinglita stā­vēja uz telts sliekšņa. Kaut arī viņa nevarēja mūs re­dzēt, es pamāju viņai ar roku un nedzirdami nočukstēju atvadu vārdus.

Turpretim Tanto neatskatīdamies devās uz priekšu ne ātru, bet platu tāla ceļa soli. Viņš nesteidzās. Mēs gā­jām pa Ovasesa, Dzeltenā Mokasīna un Mazā Ūpja pēdām, mums priekšā bija daudzu stundu gājiens.

Pie milzu nogāzes, kuras virsotnē rēgojās baltais Ērgļu Klints siluets, mēs nonācām, kad debess austrumu pusē metās blāvi pelēka. Šeit Tanto apstājās, pagriezās ar seju pret Ērgļu Klinti un pacēla rokas.

— Mans tēvs Ovases, — viņš sauca, — mans tēvs Ovases!

Mani sagrāba bailes. Varena atbalss aizvēlās pa ieleju, likās pat, ka tā nav atbalss, bet tāla karavīra balss, kas, pirmsausmas tumsas slāpēta, atbild Tanto saucienam.

— Mans tēvs Ovases, — Tanto atkārtoja, — uzklausi savus dēlus! Tevi sauc Tanto un Sat-Oks, mēs esam no ševanēzu cilts Pūces ģints. Tu pats devi mums vārdus, pats saņēmi mūs no mātes rokām un vedi caur bie­zokni un pār kalniem. Tu uzmanīji mūsu soļus un mā­cīji mūs savā gudrībā. Tagad mēs nākam pie tevis, tēvs Ovases. Palīdzi mums pāriet pār Ērgļu Klinti, vadi mūsu soļus, atvairi ļaunos garus. Mēs ejam pa tavām pēdām, lai glābtu ševanēzu cilti. Palīdzi mums, tēvs Ovases!

«… Ovases!» atsaucās tāla balss.

Tanto nolaida rokas un sāka kāpt augšup pa Ērgļu Klints nogāzi. Es viņam sekoju.

Rītausma mūs sastapa jau krietnā augstumā. Ceļš pagaidām nebija grūts. To bija iesliedējušas ševanēzu slēpes, kad viņi vakardien kāpa kalnā glābt lavīnas apbērtos brāļus.

Tanto joprojām gāja pa priekšu, taču no tā brīža, kad mēs sākām kāpt pa nogāzi augšup, viņš bieži atskatījās, pārbaudīdams, vai tieku viņam līdzi. Beidzot viņš gau­sināja soli, kaut gan nogāze šeit vēl bija slīpa un pē­das, pa kurām mēs gājām, vijās starp akmens blāķiem kā pats ērtākais un drošākais ceļš, neskarot stāvās kaupres un sniega pieputinātās aizas.

Mēs gājām klusēdami. Pūkainais sniegs gurkstēja zem kājām. Diena bija skaidrāka nekā līdzšinējās. Mā­koņi bija zaudējuši savu drūmo pelēcīgumu un tagad vizēja sudrabaini kā zivs zvīņas saulē. Sals nepielaidās, bet, šķiet, pat pieņēmās.

Es gāju, galvu nodūris, apkārt neskatīdamies, neat­laidīgi vērodams pēdas zem kājām. Kuras no tām bija Ovasesa slēpju pēdas?

Es redzēju savā priekšā viņa seju, tumšo, dziļo acu spožumu, varbūt pat dzirdēju skolotāja balsi, balsi bez vārdiem, kā atbalsi — tā dažkārt dzirdam sarunu aiz telts sienas.

Viņš bija vadījis Tanto un mani pa meža takām, pār upēm un ezeriem, pa visienTmūsu dzīves ceļiem, sākot ar to dienu, kad mēs atstājām savas mātes telti. Nav pagājušas vēl ne divas dienas no tā brīža, kad viņš no­zuda baltajā sniega mākonī…

Un nu viņš atkal veda mūs. Mēs gājām pa viņa pē­dām, likām savu slēpju soli tais vietās, ko bija ieminusi viņa kāja. Viņš arī šobrīd palika mūsu aizstāvis un skolotājs. Viņš vadīja mūs šodien pa bīstamo, nāves elpas apdvesto Saules ceļu, lai atvairītu ļauno likteni no pēdējās brīvās cilts. Un ikreiz, kad manā iztēlē pa­vīdēja baltais mākonis, kas bija pacēlies no Ērgļu Klints, bailes sagrāba manas domas, žņaudza man sirdi un kaklu, es saucu palīgā skolotāja piemiņu, viņa skarbo balsi un visugudrākā drauga skatienu.

Mēs jau bijām nostaigājuši krietnu ceļa gabalu, kad Tanto apstājās atpūsties. Un tad es pirmo reizi palūko­jos apkārt, paraudzījos lejup uz lielo Sāļo Klinšu ieleju un pametu skatienu uz augšu. Mēs bijām jau pusceļā uz kalna pāreju, kaut gan dienasvidus vēl bija tālu. Ju­ceklīga klinšu gūzma aizsedza mums skatu tiklab uz ieleju, kā arī uz kalna pāreju. Taču uz sudrabainā mā­koņu auta skaidri iezīmējās milzīgā, blāvi pelēkā Ērgļu Klints. Tā stāvēja, nolīkusi pār mums, it kā draudēdama ar kaut ko vai kaut ko solīdama. Es uzlūkoju to ar naidu. Tā bija ienaidniece, Ovasesa un Dzeltenā Mo­kasīna slepkava. Līdz šim es baidījos uz to skatīties — baidījos, ka mani uzveiks paša bailes, ka es izbīšos no ļauno kalnu garu draudiem. Taču patlaban bažām manā sirdī vairs nebija vietas. Es zināju, ka tagad es to nīstu Ovasesa un Mokasīna nāves dēļ. Un cīnīšos ar to kā līdzīgs ar līdzīgu.

Mēs nekā nerunājām. Tanto nodalīja sev un man ne­daudz ēdamā. Ērti ierīkojušies uz plakana klints bluķa, mēs košļājām sulīgo, vēl nesasalušo lāča gaļu. Piepeši Tanto ar roku norādīja uz kaut ko, un es pietrūkos kā­jās: virs mums no Ērgļu Klints pacēlās liels putns un laidās uz ielejas pusi, bet, sastapies ar vēja brāzmām, strauji pagriezās uz kalniem un, lēni cilādams spārnus, nozuda aizN sniega klātās virsotnes taisni tai vietā, kur vajadzēja būt pārejai. Mēs saskatījāmies. Vai tā nebija

zīme? Laba vai slikta? Uz šo jautājumu varētu atbildēt tikai Rūgtā Oga. Viņš mums paskaidrotu, vai putns bija Jauno garu sūtnis vai nesa mums vēsti no Ova­sesa, kas rādīja mums ceļu. Tanto acīs, tāpat kā manās domās, cerība cīnījās ar nemieru, drosme ar bažām. Taču mēs abi sapratām: kam jānotiek, tas lai notiek drīzāk. Nevilksim garumā. Iesim uz priekšu.

Mēs atkal piesējām slēpes un devāmies tālāk. Es ne­jutu noguruma. Daži kumosi gaļas man bija devuši jau­nus spēkus, un es mazliet pieliku soli. Turēdamies Tanto uz papēžiem, es spiedu viņu iet ātrāk. Tikai kad viņš dusmīgi atskatījās, es atkal piemērojos viņa lēno, bet izteikti vienmērīgo, piesardzīgo soļu ritmam.

Iešana kļuva aizvien grūtāka.

Atkal un atkal ceļu aizsprostoja stāvas kraujas. Kaut arī mēs gājām pa iesliedētām pēdām, kājas aizvien bie­žāk slīdēja stāvās nogāzēs, aizvien biežāk no sniega apakšas rēgojas ārā asi, šķautnaini akmeņi, kas klāja nogāzes augšējo daļu. Vajadzēja uzmanīties, lai nesa­laužam slēpes.

Nejauši paskatījies atpakaļ, es tikko neiekliedzos. No vietas, kur es stāvēju, pavērās skats gandrīz uz visu ielejas rietumu daļu, un tur, starp divām klinšu sienām, kas tālumā sagāja kopā, es ieraudzīju kā mazus punkti­ņus mūsu teltis, dūmu grīstītes, kaut kādas kustības un dzīvības zīmes.

Tas bija tā, it kā es būtu izdzirdējis vistuvāko cil­vēku sveicienu.

— Sat-Ok!

Tanto nikna, kaut arī klusa balss atrava mani no mūsu nometnes ainavas. Taču brālis bija palicis stāvam ne tikai tālab, lai pasauktu mani. Viņš, jādomā, bija nolēmis, ka ar slēpēm tālāk vairs nav ejams. Zem sniega paslēpušies akmeņi bija pārāk bīstami, un sa­bojātas slēpes padarītu mūs pavisam nevarīgus gājienā caur biezokni.

Uzsējuši slēpes uz muguras, mēs virzījāmies tālāk. Tikai tagad es sapratu, kāpēc aizvakar, kad vēroju vī­rus, kas kāpa uz pāreju, man brīžam likās, ka tie ne­kustas no vietas.

Sākās pats grūtākais ceļa posms. Nogāze kļuva aiz­vien kraujāka. Mūsu ceļa vienā pusē slējās aizvien stā­vākas krantis.

Tanto nepielika un negausināja soli, taču nogurums jau lika sevi manīt. Mēs abi smagi dvesām. Garaiņi, kas plūda no mutes, sasaldami aukstajā gaisā, lipa pie skropstām un uzacīm, bet tai pašā laikā no deniņiem un pieres ritēja sviedri.

Visļaunākais bija tas, ka tādā augstumā mūs sāka mocīt kalnu vējš. Sākumā tas bija straujš, taču viegls, bet tad aizvien pieņēmās spēkā. Drīz tas triecās mums mugurā, drīz paskrējās no sāniem, drīz riekšavām svieda sausu sniegu taisni acīs.

Tanto atkal apstājās. Sākumā es nesapratu, bet tad ieskatījies apjēdzu, kāpēc man kājas jau sen grimst dziļi sniegā.

Es pašlaik gāju tikai pa … Tanto pēdām. Pa labi, stāvajā kalna nogāzes kraujā, bija palikušas beidza­mās pēdas, ko ieminuši tie, kas visu garo nokrēsli, visu cauru nakti un nākamo dienu bija pūlējušies atrast sniega apbērtos karavīrus. Mēs gājām lavīnas gultnei apkārt ar līkumu. Virs mūsu galvām pamazām izauga Ērgļu Klints siluets. Kaut kur šeit bija palicis Ovasess,

kaut kur šeit gulēja Dzeltenais Mokasīns, jautrais un drošsirdīgais mednieks, straujš kā jauns briedis.

Man negribējās skatīties uz augšu. Lāgiem likās, ka esam jau gluži tuvu, ka nupat, nupat mūsu skatienam pavērsies brīvās zemes ainava. Taču es pazinu šo kalnu mānīgumu, kad virsotne visu laiku šķiet tuvojamies, bet joprojām paliek tāla.

Tagad mēs jau gājām ļoti lēni. Tanto ar lielu pie­sardzību izraudzījās ceļu. Iekām spēra soli, viņš iztaus­tīja sniegu ar šķēpa kātu, tomēr ne vienu reizi vien iekrita sniega aizputinātās plaisās. Vējš pieņēmās. Tas ķērās uz muguras uzsietajās slēpēs, raudzīja atraut mūs no kalna slīpnes. Pēc katriem piecpadsmit, divdesmit soļiem mēs apstājāmies atvilkt elpu. Pāri mums nokarā­jās Ērgļu Klints akmens sienas, sudrabainu sniega dzī­paru aizaustas. Kur ir pāreja? Pa labi, viņā malā aizai, pa kuru vakar bija vēlusies lavīna, un tās kreisajā pusē, pa kuru rāpāmies mēs, sniegs gulēja kā smaga nojume. To nebija varējusi izkustināt pat lavīna. Varbūt tas gaida mūs?

Aiza kļuva aizvien šaurāka. Tās sienas jau bija tik stāvas, ka mēs īstenībā vairs negājām, bet rāpāmies pa apsnigušo un noledojušo klints kraujumu. Man sāka trūkt elpas. Taču ne Tanto, ne es — mēs neapstājāmies ne uz mirkli. Mēs nezinājām, cik vēl atlicis līdz pārejai: viens vai divi, vai tikai puse bultas lidojuma. Vienīgi to mēs zinājām skaidri: ka atrodamies mūsu ceļa vis­bīstamākajā vietā. Un tāpēc nedrīkstam apstāties. Ik solis ir dārgs kā dzīvība un ik mirklis — arī.

Pēdīgi mūsu priekšā izauga milzu akmens bluķis, kas aizsedza Ērgļu Klinti. So bluķi vajadzēja apiet zem nokarenā sniega juma vai arī rāpties taja no tās puses, kur tas pieslējās stāvai klinšu kraujai.

Tanto šaubījās tikai acumirkli. Aizbāzis cimdus aiz jostas, viņš izvilka nazi un sāka dobt apledojušajā ak­menī robus rokām un kājām.

Klints bluķis slējās gandrīz vertikāli. Es vēros tajā, acis piemiedzis. Pavirši paskatoties, kāpiens šai vietā nešķita bīstams, ja neņem vērā to, ka, krītot no aple­dojušā klints bluķa, neviens vairs nevarētu noturēties. Viņš noveltos dziļi lejā, uzmodinātu lavīnu un pats savu nāvi …

Es stāvēju turpat, līdzās Tanto. Klints bluķa pakājē, starp to un akmens krauju, bija paplata plaisa, kurā es varēju ērti paslēpties.

Tanto jau bija izcirtis trīs pakāpienus un parāpies augšup par cilvēka auguma tiesu. Viņš kala ceturto pa­kāpienu, turēdamies pie klints kā dzenis pie koka, kad es, piepeši pametis skatienu augšup virs viņa galvas, iekliedzos:

— Rāpies zemē, Tanto! Rāpies zemē!

Par laimi, viņš noticēja saucienam bez domāšanas, nošļūca pie manis un uzreiz iespraucās plaisā starp Ērgļu Klinti un akmens bluķa sāniem. Mēs saspiedāmies tur, bet mums virs galvas sāka dārdēt uzmodinātās la­vīnas balss.

Tai brīdī, kad palūkojos augšup, es ieraudzīju, kā lēni, taču neatvairāmi aizlūst sniega pārkare, kā tā no­slīd pār klints bluķi, kā vēja brāzmas pagrābj balto putekļu mākulīšus, kā virs mums sāk tecēt sniega ur- dziņas … Mūs apņēma tumsa. Cik ilgi tas turpinājās — nemāku sacīt. Es ne par ko nedomāju, nekā neredzēju. Es pat uzreiz neapjautu, ka klints bluķis, kas mums bija licies nepārvarams šķērslis, mūs aizsargā. Izrādī­jās, ka negaidot esam nokļuvuši pašā dārdošās un naktsmelnās vētras vidū. Pār mūsu galvām vēlās dārdi, kas atgādināja liela ūdenskrituma rūkoņu. Un tomēr sniega lavīna mūs neaizķēra, nenospieda. Dārdi vēlās lejup un iegāzās ielejā …

— Tanto, — es pačukstēju.

— Pateicos tev, mūsu tēvs Ovases! — Viņa balss skanēja svinīgi, un tanī jautās dziļš uzvaras prieks.

Lavīnas atbalss izdzisa ielejā. Mēs paraudzījāmies ārup no savas slēptuves. Sniega pārkare virs aizas bija pazudusi. Aiza izskatījās gluži kā izslaucīta, un caur atlikušo vieglo sniega kārtiņu spīdēja cauri akmeņai­nais dibens.

Nu mēs varējām iet klints bluķim apkārt. Tanto gāja pirmais.

Es vēl brītiņu pakavējos, lai sakārtotu uz muguras at­slābušās slēpju saites. Tanto nozuda aiz klints bluķa.

Un tad es izdzirdēju vina saucienu:

— Sat-Ok! Sat-Ok!

Es sastingu, bet ne aiz bailēm vai vajuma. Pec brāļa balss, pēc neizsakāmā prieka, kas tanī skanēja, es uz­minēju, ka Tanto jau stāv kalna pārejā, ka viņa skatie­nam pavērusies brīvā pasaule ar biezokņu plašumu, ar aizsalušo ezeru un upju sudrabu, ar baltā sniega skaidro mirgošanu, kas bija kā meitenes smaids.

Es nekad neesmu dzirdējis dziesmu, kas skanētu skaistāk par Tanto balsi todien uz kalnu pārejas zem Ērgļu Klints.

Pēc acumirkļa es jau stāvēju viņam līdzās.

Ap mums trakoja vējš. Bet priekšā lēzna, piesnigusi nogāze nolaidās uz Klusējošo Klinšu kanjonu. Un tālāk

aiz pazemas, kokiem apaugušu kalnu grēdas mēs ierau­dzījām meža biezokni, mūsu biezokni, brīvo cilvēku dzimteni. Mūsu dzimteni! Pateicamies tev, tēvs Ovases!

Vai lai stāstu jums par divām nākamajām dienām ce]ā uz Lāčezeru?

Kad es tagad pūlos tās atcerēties, es īstenībā nekā daudz neatrodu atmiņā, atskaitot milzīgu prieka izjūtu. Tiesa, mums vēl vajadzēja uzmanīties, lai nenokļūtu balto rokās, noslēpt savas pēdas vai vismaz nojaukt tās.

Un turklāt — kā mūs uzņems Resnais Tirgonis? Vai viņš nenobīsies no Vap-nap-ao ļaudīm un balto pavēl­nieku atriebības?

Un mēs? Vai mēs varēsim tikt atpakaļ Sāļo Klinšu ielejā un aiznest turp glābšanu? Vai pārejas ļaunie gari mums atceļā neatriebsies par savu pirmo sakāvi?

Tas viss ir taisnība. Visas šīs domas mums ienāca prātā. Un šodien es labi saprotu, ka gājiens pa kalnu pāreju bija tikai sākums, pirmā uzvara ilgā un bīstamā cīņā. Bet tolaik? Tolaik mums likās, ka esam veikuši gandrīz visu. Mēs ticējām Ovasesa aizgādībai, ticējām, ka viņa gars mūs pavadīs visos visgrūtākajos pasāku­mos. Mēs bijām pārliecināti, ka, reiz mums ir izdevies pārkāpt pār akmens slieksni zem Ērgļu Klints, tad viss pārējais jau būs veicams tikpat viegli kā nomedīt jaunu lācēnu. Un varbūt tāpēc man tik maz saglabājies at­miņā par ceļu uz Lāčezeru, atskaitot laimīgo uzvaras sajūtu.

Gājiens ilga divas dienas. Gulējām un atpūtāmies tikai vienu reizi un arī to ne visai ilgi. Pēdējo dienu un nakti mēs gājām sniega vētrā. Todien Tanto ar nazi no­galināja plēsīgu vilku — vientuļnieku, un man pieva­karē palaimējās nošaut divus treknus trušus.

Pirmajā naktī koku, kurā mēs gulējām, ielenca vilki, taču, par laimi, tie izdzirdēja citu vilku raidīto medību saucienu, kas atskanēja no ziemeļiem, un drāzās turp. Nākamajā naktī, sniega vētrai trakojot, mēs nozaudējām ceļu un līdz rītausmai maldījāmies pa biezokni, veltīgi meklēdami nelielo upīti, kas ietek Lāčezerā. Mēs to at­radām tikai rītā.

Un pēdīgi, trešās dienas pievakarē, mēs izkļuvām pie ezera ziemeļu malas. Ātri uznākušajā tumsā uz pre­tējā krasta iespīdējās maza sarkanīga uguntiņa.

Tanto lika man pagaidīt. Viņš gribēja pārbaudīt, vai Resnais Tirgonis ir viens pats, vai pie viņa nav Vap- nap-ao ļaudis.

Kad Tanto atgriezās, bija jau nakts. Es, viņu gaidī­dams, tīri vienkārši biju iemidzis. Un droši vien gulēju vēl, iedams uz Tirgoņa māju, gulēju, ar viņu sasveicinā­damies, gulēju, pirmo reizi pēc četrām dienām ēzdams karstu ēdienu, tāpēc ka nekā lāgā neatceros. Nekā cita kā vien vieglu, smalku sniedziņu un nakts tumsu, kurā man mirkšķina maza sarkanīga uguntiņa, gluži kā mir­dzoša zvaigzne, ko kej-vej-kejens nometis uz zemes.

Sniegi pavēra medību takas

Un paši ienira šalcošās upēs.

Kuni-ērglis izpleta spārnus,

Lidoja augšup mākoņos tālos.

Nazi es trinu, un bultas jau gaida.

Svaiga gaļa mums smaržos jau šodien.

(No medību dziesmām)