Sāļo klinšu zeme

I

Ja ērglis tevi paceltu augstu pār Tolandi zemi, kas atrodas uz dienvidiem no Makenzi upes, Lielā Lāč- ezera un plašā Jukonas ieloka, — rietumus tev aiz­segtu augstās Klinšu kalnu grēdas, bet dienvidos ta­vam skatienam pavērtos plašo prēriju apvāršņi.

Šīs prērijas ir bizonu ceļš. Tās stiepjas no Kanādas Saskačevanas un Alberta provincēm cauri abām Dako- tām, Nebraskai, Oklahomai līdz akmeņainajai Tek- sasai.

Apvidū, ko ieskauj Makenzi upes un Lielā Lāčezera krasti, Klinšu kalnu pakāje un lielais Jukonas līkums, tu ieraudzīsi biezokni, lielu un tumšu kā Ziemeļu jūra, no kuras viļņiem rēgojas akmens salas — vientuļi gra­nīta klinšu bluķi.

No kurienes radušies šie bluķi? Par to pie uguns­kuriem stāsta veci karotāji.

Iekām biezoknī bija dzimis tā pirmais iemītnieks — indiānis, biezokņa deļ cīnījās divi gari: Kanaga — Tumsas gars un Nabaš-cisa — Gaismas gars …

Viņu cīņa bija nežēlīga — tāda pati kā visa dzīve biezoknī. Tumsas valdnieks pūlējās nožņaugt gaismu, Gaismas gars — iznīcināt tumsu.

Spēkavīrs Kanaga grāba akmens bluķus un svieda tos ezeros, kas tolaik klāja šo zemi no vienas vietas. Bluķiem gāžoties, ezera ūdeņi kāpa ārā no krastiem un varenām vērpetēm šļācās pret debesīm, klādami tās melniem mākoņiem, un biezoknis kļuva vēl tumšāks: Kanaga dejoja Uzvaras deju. Tad Nabaš-cisa sūtīja zibens šautras. Tās apžilbināja Kanagu. Kanaga tra­kās dusmās atkal un atkal svaidīja bluķus — un bie­zoknī radās jauna klints.

Bet tad Nabaš-cisa pārsviedās uz dienvidiem, uz zemi, ko aizaudis smalks upju un strautu tīmeklis. Tumsas karotājs sāka dzenāt projām mākoņus no zie­meļu debesīm. Garā ceļā paguruši, mākoņi zaudēja spēkus un padevās saulei — Nabaš-cisa sabiedrotajai, izlija asarās, un lāsēs, kas krita uz zemi, iemirdzējās saule. Ziemeļos — tur, no kurienes mākoņi bija atlido­juši, — iezaigojās varavīksne. Visu visapkārt apsta­roja gaisma. No šā spožuma tumšais spēkavīrs Ka­naga zaudēja acu gaismu: Nabaš-cisa dejoja Saules deju.

Aklais Kanaga paslēpās tumšās kalnu aizās, kur mīt vēl šobaltdien. Karot nekaro, bet, līdzko izdzird savā klusuma un tumsas valstī kādu balsi, grūž no kalniem akmeņu lavīnas …

Ja ērglis paceltu tevi augšup un leni nestu par bie­zokni, tu ieraudzītu tā ēnā lielu sudrabotu tīklu: ne­

skaitāmu daudzumu strautiņu, upju, ūdenskritumu un ezeru.

Bet, raugi, putns laižas lejup, un tavas kājas skar kādu klinti. Atvadies no ērgļa pēc šās zemes para­žas — pacel augšup labo roku. Putns aizlido uz kalnu pusi.

Bet tu kopā ar mani kāp lejā no klints pašā biezokņa sirdī. Ap mums ir krēslība un klusums.

Ja tev ir labi nolūki, esi mierīgs: biezoknis tevi sa­pratīs. Bet, ja tu aplamā prātā iegribēsi traucēt tā mieru, tas tevi iznīcinās.

Es atvedu tevi biezoknī un gribu, lai tu to iepazītu, gribu tev iemācīt visu, ko pats pret to jūtu — cieņu un mīlestību. Te ir manas mājas, mana tēva, manu draugu mājas, manas ševanēzu cilts mājas. Biezoknis baro mūs un ģērbj, priecina ar savu skaistumu, taču var iemācīt arī bailes.

Paraugies, tur no veciem milzu kokiem līdz pašai ze­mei nokarājas tumšas sūnu seģenes, zaļas un brūnas.

Kad stumbram pārslīd saules stars, miza iemirgo- jas sudrabaini, kā simtgadēja karotāja galva.

Neaizmirsti, ka biezoknis ir pilns garu. Viņi var būt laipni un labvēlīgi, taču, ja tu iztraucēsi viņu mieru, viņi būs nežēlīgi.

Mežs ir dzīvs. Pat šis, kur starp stumbriem savu smalciņo tīmekli izvilcis zuzi — zirneklis, arī šim ir dvēsele. Ko nu vēl runāt par lieliem kokiem un dzīv­niekiem!

Tātad atkārtoju: esi piesardzīgs, turi godā biezokņa likumus. Iepazīt mēs tos iepazīsim kopīgi. Kļūsti mans biedrs un draugs. Mēs pavadīsim kopā daudz gadu, daudz Lielo un Mazo Sauļu, es tev iemācīšu mūsu

dziesmas un dejas, tu iepazīsi mūsu cilts — vēl šo­dien brīvās indiāņu ševanēzu cilts likteni. Es tevi aiz­vedīšu uz mūsu mītni. Pirmoreiz mēs nonāksim tur Uz­lecošā Mēness mēnesī. Tas ir sniega un sala mēnesis. Tu lūkojies apkārt? Meklē ērgli? Viņš jau ir atgriezies ligzdā.

Iesim tad nu uz kādu no daudzo ezeru krastiem …

Pirmie saules stari krīt uz sniega aizputināto ezera krastu. Tas ir klāts ar ledu, sniegs gurkst zem kājām. Ezera gars mierīgi dus, jo ir Uzlecošā Mēness mēnesis. Mūsu balsis viņu neuzmodinās, kaut arī mēs dzīvojam pašā krastmalā. Mūsu tipi — zvērādu teltis — stāv puslokā, veidojot platu pakavu ar vaļējo pusi pret ezeru.

Starp pakava spārniem, vidū, plašā klajā vietā slie­nas liepaskoka totēmu stabs. Uz tā izgrieztie attēli lie­cina, ka te ir apmetusies Pūces cilts, cilvēki, cēlušies no putna, kas redz naktī.

Pašā staba galā burvis Rūgtā Oga izgriezis lielu pūci ar apaļām acīm, sarkanu knābi un izplestiem spār­niem. Zemāk — tas pats putns, tikai spārnu vietā tam ir cilvēka rokas un kājas, kas beidzas ar pūces nagiem. Un vēl zemāk — cilvēks ar pūces galvu apkampj kailu cilvēku — visas Pūču cilts tēvu.

Pirmie saules stari krīt slīpi. To gaisma ir sarkana, bet garās tipi ēnas — tumši zilas. Saule nule kā uzlē­kusi, taču nometne neguļ. Reizē ar saules lēktu pie to­tēmu staba sākusies deja. To vada burvis Rūgtā Oga.

Spilgtajā sarkano staru gaismā es viņu labi redzu. Burvis atgādina spārnotu bizonu, kas pacēlies pakaļ­

kājās. Uz galvas viņam ir bizona skalps ar plati iz­plestiem ragiem. To gali, tāpat kā pūces knābis uz to­tēmu staba, nokrāsoti koši sarkani. Seju Rūgtā Oga izraibinājis ar zilām un dzeltenām svītrām. Pie plaši izplestajam rokām piestiprinājis brieža nagu klabekļus. To skaņa atgādina brieža karibu kāju dipoņu, tam trau­coties pa akmeņaino upes malu.

Kopā ar Rūgto Ogu dejo līdz jostasvietai kails kara­vīrs Nepemuss — Stiprā Kreisā Roka, dižens mūsu cilts mednieks un liels dejotājs. Abi griežas liela apļa vidū, un ap viņiem lokā apkārt sastājuši karavīri rit­miski sit tamburīnus un klabekļus, kas darināti no bruņurupuču čaulām.

Ritms kļūst aizvien skarbāks, straujāks. Ar lāča tau­kiem ieziestais Nepemusa ķermenis spīd kā bronza. Reizēm šķiet, ka dejotājam ir vairāki pāri kāju. Bet tad uzreiz it kā tikai viena, jo viņš kā gārnis griežas uz vienas kājas. Toties uz vilku pūšļu un ilkņu virte­nēm apvītā kakla šūpojas trīs galvas.

Nepemusa tomahauks dod triecienus neredzamiem ienaidniekiem. Karavīram ir trāpīga roka, muskuļi cieti kā lāča ilkņi. Katrs tomahauka cirtiens ir Nāves dziesma ienaidniekam. Aizvien augstāk uzlido kara­vīru dziesma:

Manitu, Manitu,

Dod jel tiem lāča spēku,

Lai drosmi tie aizgūst no negantā vilka

Un vīrišķību no brāļa lūša …

Šodien ir Aiziešanas diena — svētki, kad mazos zē­nus nodod Dabas skolā.

Tāpēc, kad dziesma pēkšņi apklust un dejas ritms

kļūst gausāks, Nepernuss dodas uz cilts virsaiša Leoo- karko-ono-ma — Cēlā Ērgļa tipi. Nepernuss zogas — drīz pasper dažus soļus, drīz apstājas. Rau, viņš paceļ tomahauku virs galvas un, dejodams uz vietas, ieklau­sās skaņās tipi iekšpusē-

Tūliņ viņam pakaļ virzās karavīru loks, starp tiem arī Rūgtā Oga. Nepernuss nostājies pie tipi ieejas. Taču divi karavīri ar spalvām rotātiem šķēpiem iznāk priekšā un aizšķērso viņam ceļu. Nepernuss atkal un atkal lūko izlauzties līdz tipi ieejai, taču ikreiz viņa priekšā krustojas karavīru šķēpi un Nepernuss at­kāpjas.

Piecas reizes krustojās šķēpi, un tikpat daudz reižu Nepernuss atkāpās. Tas nozīmēja, ka puisēnam, pēc kura viņš atnācis, ir apritējuši pieci gadi un tam pie­nācis laiks sākt dzīvi starp karavīriem, mācīties viņu gudrības, iepazīt cilts un biezokņa likumus.

Šis puisēns biju es.

Līdz tam laikam es dzīvoju vecāku teltī mātes gā­dībā. Manu māti sauca Ta-Vag — Baltais Mākonītis, tāpēc ka viņai ir gaiši mati, tik gaiši kādu nav bijis nevienai mūsu cilts sievietei.

Es esmu viņas jaunākais dēls. Brālis, kuru es vēl nepazinu, un māsa, kura līdz šim kopā ar māti mani pieskatīja, vairāk līdzinājās tēvam. Tāpat kā tam, mati viņiem melni ar tērauda spīdumu un acis tumšas kā brāļiem amukiem — bebriem.

Vienīgi man ir mātes acis un mati. Vai nu šās līdzī­bas dēļ, vai arī tāpēc, ka biju pats jaunākais, es biju viņas mīlulis. Viņa rūpējās par mani vairāk un glāstīja mani maigāk nekā citas sievietes savus dēlus.

Līdz šai dienai un vēl daudzus mēnešus pēc tam mani, tāpat kā visus mazus puikas, sauca vienkārši — uti, proti, mazuli. Vārdu mums vēl nebija. Vārdu va­jadzēja iekarot, un parasti to nopelnīja ne tikai ar sviedriem vien, bet arī ar asinīm.

Kā ikviens uti, es sapņoju par Aiziešanas svētkiem, pēc kuriem man vajadzēs doties uz Jauno Vilku no­metni vecu karavīru uzraudzībā. Tur es kopā ar citiem mūsu cilts zēniem mācīšos lasīt vilku pēdas, darināt no bērza tāss kanoe, izlikt cilpas uz ūdru takām, ar bultu no stopa trāpīt meža pīlei lidojumā. Tur es iepa- zīšu biezokņa likumus un karavīra pienākumus. Tur es kļūšu pieaudzis.

Jūs, protams, mani sapratīsiet. Es ne vien sapņoju, bet taisni ar nepacietību gaidīju to brīdi, kad pie mūsu tipi ieejas atskanēs karavīru dziesma, tamburīnu ska­ņas un bruņurupuču čaulu klaksti.

Tomēr, kad es izdzirdēju Nepemusa soļus pie tipi ieejas, mani pārņēma bailes. Es zināju, ka šķiros no mātes, ka ilgus gadus neredzēšu viņas acis, nedzirdēšu viņas balsi. Es neskatījos uz viņas pusi, lai nesāktu raudāt kā mana māsa Tinageta — Smuidrais Bērzs.

Kad zvērāda pie ieejas pašķīrās un manā priekšā nostājās Nepemusa milzu augums, es aizmirsu visus savus sapņus par Jauno Vilku nometni un par kara­vīra gaitām. Es gribēju mesties pie mātes un viņas skavās paglābties no bargās, nepazīstamās pasaules sūtņa.

Taču Nepernuss neļāva man laika ne raudām, ne iz­misumam. Viņš satvēra mani aiz rokas, un es atrados starp viņu un burvi, atrauts no mātes.

Tā es spēru pirmos soļus uz jaunu dzīvi pa nomīdītu, salā šņirkstošu sniegu. Acu priekšā zibēja vilku un lāču skalpu saišķi, brieža nagu klabekļi, kas karājās pie Rūgtās Ogas rokām. Es stāvēju ar seju pret sauli, un mani līdz pašai sirdij pārņēma saltas trīsas.

Bet tad es piepeši aizmirsu savas bailes, ne prātā vairs nenāca domas par asarām, šķiroties no mātes. Es taču biju nostājies uz jauna ceļa un negriezīšos no tā atpakaļ.

Nepernuss parādīja telti, kurā man vajadzēja gaidīt brīdi, kad mēs dosimies tālajā gaitā. Jauno Vilku no­metne taču atradās tālu no mūsu mītnēm.

Es biju teltī viens. Es neraudāju. Taču es labi at­ceros tās vientulīgās stundas, kad manā sirdī bailes mijās ar drosmi, bažas ar cerību, skumjas ar prieku.

Tāpat es labi atceros Atvadu dziesmu, ko dziedāja Baltais Mākonītis, mana māte, pirms Nepernuss ienāca mūsu teltī.

Ai uti, manas dvēseles dvēsele!

Nu aizej tu tālā ceļā,

Lai mani aizmirstu.

Tak atceries, uti,

Ar spēku un gudrību

Tu iegūsi vārdu un mantosi cieņu.

Esi jel stiprs un drosmīgs,

Un tavus soļus lai vada

Pats Lielais gars.

Ai uti, tu dala no manas miesas!

Nu aizej tu tālā ceļā,

Lai mani aizmirstu …

— Ir laiks, uti.

Nepemusa balss uzmodināja mani no dziļa miega.

Tuvojās rītausma. Nometne klusēja. Mēs neposāmies ilgi. Dažos acumirkļos sakārtojām sniega slēpes, uz­sviedām uz pleciem ādas apmetņus. Un … tas ir viss.

Atstājot mītni, es vēlreiz pametu skatienu uz vecāku tipi. Gar zvērādu pie ieejas paraudzījās divas galvas. Es pacēlu roku par zīmi, ka atvados …

Mēs iegājām biezoknī. Nepernuss pa priekšu, es aiz viņa.

Piesnigušajā mežā valdīja dziļš klusums. No paegļa apakšas izšāvās vaposs — trusis, balts, pūkains kamol- tiņš, un nozuda biezos brikšņos. Es neskatījos atpakaļ. Ceļš nebija vieglais, kaut gan Nepernuss iesliedēja pē­das, paturēdams prātā, ka viņam nopakaļ nenāk kara­vīrs.

Pagāja stunda. Sniegs, kas sākumā tikai viegli si­jājās, nu jau nāca bieziem vāliem un ķepēja acīs. Kad beidzot uzausa gaisma, man sāka likties, ka mēs ejam pa staignu purvu, nevis pa sniegu. Kājas kļūst aizvien smagākas, aizvien stīvāk lokās ceļgalos. Ar katru soli es it kā kļūstu vecāks un drīz būšu īsts vecis, kura kā­jas ir smagas kā klinšu bluķi. Taču es klusēju. Man jāiztur. Es nelūgšu Nepemusam, lai ļauj atpūsties.

Plaša klajuma malā mans lielais draugs apstājas un uzlūko mani. Es nevaru noslēpt smago elpu. Nepe­rnuss tikko manāmi pasmaida un saka:

— Tālāk uti ceļos uz Nepemusa muguras.

— Maj-oo. Labi, — es uzelpoju.

Es droši vien biju aizmidzis uz Nepemusa platās mu­guras. Kad atvēru acis, bija jau pāri dienasvidum. Vairs nesniga. Mēs bijām nonākuši pie liela nuke- vapa — kriju būdas, kas saslieta karavīriem medību reizēm. Soļu iztraucēts, no būdas izskrēja sekusju — sermulis.

Nepernuss noliek mani zemē un ņemas kurt uguni. Kad viņš sāk lasīt zarus, es jau zinu, ka mēs šeit paliksim pa nakti. Nepernuss sakur būdas vidū lielu ugunskuru. Kaut gan es vēl esmu tikai uti, man ir zi­nāms, ka Sniega un Sala mēnesi biezokni vienmēr tā jārīkojas. Kas to aizmirst, tas beidz dzīvot.

Pa to laiku es būdā piekopju, izklāju to ar mīkstiem paegļu zariņiem. Nepernuss piesien pie tuvākās prie­des tauku kripatu. Tā ir barība zīlītēm, mūsu drau­giem, — tās visu laiku pavada mūs ceļā caur biezokni. Tad viņš aizkūpina kaļuti — pīpīti un apsēstas pie ugunskura. Es dzirdu, kā tālumā ar dobju atbalsi starp kokiem maldās vientuļa vilka medību kauciens.

Es jūtos ļoti noguris, kaut gan ceļa lielāko daļu esmu pavadījis Nepemusa mugurā. Ar pūlēm novelku mokasīnus, uzmetu uz pleciem vilka ādu un apsēstos blakus karavīram. Est man diez kā negribas, tomēr uz­duru uz bultas gaļas gabaliņu un sāku to cept virs ugunskura liesmas. Es sēžu Nepemusam līdzās un rau­gos ugunī. Tā ir tikpat sarkana un zeltaina kā tā, kas mani sildīja vecāku teltī, tikai to uguni parasti kūra māte.

Augstu šaujas liesma un spoži apgaismo Nepemusa seju ar divām dziļām rētām. Tās mantotas cīņā ar pe­lēko lāci, kura āda karājas karavīra teltī. Vai es kād­reiz varēšu uzveikt liela lāča spēku un niknumu? Vai varēšu kādreiz kļūt par karavīru ar tik slavenu vārdu kā Nepernuss? Nekā cita pasaulē man šobrīd tik ļoti negribas. Kā lai to sasniedz? Atvadu dziesma saka: «… ar spēku un gudrību …»

Reizē ar dziesmas vārdiem es atceros mātes balsi. Man atkal uznāk skumjas, kaut gan es pašlaik sapņoju par to, kā kļūt par karavīru un pakārt savā teltī ne vienu pelēkā lāča ādu vien.

Atvadu dziesma ir skaista, tomēr ne visi tās vārdi ir patiesi. Patiesība ir, ka es «aizeju tālā ceā», taču es neaizmirsīšu viņu, Balto Mākonīti. Es viņu atcerēšos vienmēr, kaut arī, sākot ar šodienu, man jau pašam jā­meklē sev vieta pie ugunskura, jāaizsargājas no nakts saltuma …

— Kas tas? — es pēkšņi atģidos. — Tauga!

Priekšķēpas man uz ceļiem salicis, manu seju laiza lielais, pelēkais suns Tauga, mans draugs. Atskrējis. Nav pametis mani vienu. Brālīga dvēsele sapratusi manu vientulību, bet varbūt arī pati to izjutusi. Droši vien māte viņam parādījusi mūsu pēdas, un viņš atcil- pojis uz mežā paslēpušos nukevapu.

Es apķēros sunim ap kaklu un ilgi skūpstīju viņa smailo purnu. Es pat aizmirsu, ka Nepernuss skatās uz mums. Un, kaut gan man kauns atzīties, ne viena asara vien noritēja Taugas biezajā spalvā, it kā es sēdētu vecāku teltī un man būtu tiesības brēkt kā ma­zulim, kam māte atņēmusi koka ķirzaciņu.

Nepemusa balss bija skarba:

— Uti vajag gulēt, vajag atpūsties. Rīt būs grūts ceļš jaunām kājām.

Un atkal ceļš. Biezoknī mūs sagaida saules lēkts un mugikoonsu — vilku gaudošana. Izdzirdis šo saucienu,. Tauga iemiedz asti, paceļ galvu un atbild ar "gari stieptu žēlu kaucienu. Šķiet, ka tas izlaužas no divu dažādu dzīvnieku rīkles. Sākumā tā ir Taugas gaudo­šana, spalga, tā skan aizvien augstāk un tad, pēc mir­kļa klusuma, suņa rīklē ieskanas apslāpēts rēciens. Vai sunī neierunājās vilka asinis? Vai arī vilkā — suņa? Vilku riesta laikā mans tēvs piesēja Taugas māti mežā. Tā dara visi. Kādas asins tad Taugā ir vairāk? Uz šo jautājumu var atbildēt tikai Nana-bošo — Dzīvnieku gars.

Tauga ir krustojums, tapat kā visi musu suņi. Riet viņš neprot, tikai kauc, tāpat kā viņa tēvs — vilks. Ar tumšu, biezu, uz muguras allaž saboztu spalvu, šis suns platām krūtīm un spēcīgām kājām — īsts savas cilts barvedis — viens pats viegli tika galā ar četriem meža vilkiem. Es ar viņu ļoti lepojos. Ar ko viņš atšķī­rās no saviem meža brāļiem? Varbūt tikai ar laipno, gandrīz cilvēcisko acu skatienu. Ak jā, viņš nesūca ūdeni, kā to dara vilki un zirgi, bet laka ar mēli kā suns.

Saule jau bija nostaigājusi pusi no sava ceļa, kad man acu priekšā pavērās brīnumaina un reizē skaista aina. Kādu mirkli man likās, ka sapnī esmu nokļuvis burvīgā teiksmu zemē — tik pārdabiska izskatījās kāda klints: nekustīgi sēdēja akmens milzis, galvu nokāris un granīta rokas uz ceļiem salicis, un kaut ko domāja.

Par ko viņš domāja? Neviens nezinot. Neviens ne­zina, kālab Manitu radījis klinti, kas tik ļoti atgādina karavīru. Bet varbūt viņš tīri vienkārši pārvērtis par klinti kādu no saviem dēliem? Ja tas tā, klints nekad neizpaudīs savu noslēpumu. Papok-kuna — Klusējošā Karavīra klints runāt neprot.

Šeit mūs gaidīja kamanas, suņu pajūgs un mans nākamais skolotājs Ovasess — Meža Zvērs. Kad mēs piegājām viņam klāt, viņš sēdēja pie klints Klusējošā Karavīra pozā un atšķīrās tikai ar to, ka piecēlās kājās un apsveica Nepemusu. Nekustīgs, viņš šķita it kā no akmens izcirsts. Kalsnā seja ar lieliem va'igu kauliem un dziji iegrimušām acīm atgādināja klinti. Pār seju kā balta sūna spurojās sirmi mati. Stāvēja viņš, maz­liet kūkumu uzmetis, it kā gatavodamies lēcienam. Jā­domā, tāpēc arī viņam bija dots vārds — Meža Zvērs.

Mēs nezaudējām laiku: vajadzēja virzīties tālāk. Ne­pernuss iesliedēja ce|u. Ovasess skrēja kamanām no­pakaļ.

Biezoknis aizvien vairāk mainīja izskatu. Mežs kļuva skrajāks. Pazuda paegļi, ten-kve — rnežarožu krūmi. Aizvien retāk paspīdēja priedes miza, aizvien biežāk parādījās egles. No lapu kokiem redzēju tikai bērzus, kas bija salīkuši zem sniega nastas, gluži kā saguris cilvēks. Bērzi gandrīz skāra ar galotnēm zemi, izvei­dodami brīnišķīgas baltas arkas, zem kurām mēs brau­cām. Tikai egles stāvēja lepni paceltām galvām, no­laidušas savas smagās ķepas, it kā grasīdamās kaut ko pacelt no zemes.

Šeit beidzās līdzenums. Ceļš ik brīdi te pacēlās, te nolaidās lēznā ieplakā. Kamanas viegli šūpojās, un es droši vien atkal būtu iemidzis, klausīdamies suņu aiz­jūgam piesieto klabekļu vienmuļajā klakstēšanā, ja manu uzmanību nesaistījusi Ovasesa satrauktā seja. Dusmīgi saraucis pieri, viņš aizvien biežāk pameta ska­tienu uz debesīm. Es nesapratu viņa nemieru. Es vēl nezināju, ko nozīmē, ia pie debesīm tā kā tovakar sāk blīvēties aizvien vairāk mākoņu, kuri kā neredzamu strēlnieku no stopa izšautas milzu bultas izveido virs biezokņa aizvien platāku un tumšāku pārklāju. Es ne­zināju, ko tas nozīmē, jo nekad vēl nebiju nokļuvis sniega vētrā, kas brāžas ar ziemeļrietumu vējiem un bieži vien ir bīstamāka nekā izsalkušu vilku bars. To­mēr es sapratu, ka Ovasess nerauc pieri bez iemesla. Pat Nepemusa balsī, kas ar saucienu «hirr-hirr» mudi­nāja suņus, varēja saklausīt bažīgu pieskaņu.

Atceros to kā šodien. Sniegs nāk aizvien biezākiem vāliem. Vējš notrauc no zariem baltās, ziemeļrietumu vējā samitrušās sniega cepures. Ceļš kamanām kļūst aizvien smagāks. Pajūgā vairs nedzird līksmo riešanu, kas apsveica Nepemusu un mani pie Klusējošā Kara­vīra klints. Kamanu slieces, ar sniegu apķepušas, pre­tojas kustībai gandrīz ar naidīgu stūrgalvību, iestrēgst bedrēs, bet paceļoties aizvien vairāk pielīp pie slapjā sniega. Suņi piekusuši klusē, sniegs negurkst zem Ova- sesa slēpēm. Nāk virsū nakts, taču mēs neierīkojam apmešanās vietu.

Pamazām man acīs izgaist Nepemusa un Ovasesa stāvi. Sniegs sitas man sejā, aizķepina acis. Es dzirdu Taugas rūkšanu, tas, jādomā, mudina pajūga suņus, kozdams tiem ausīs.

Ir jau pavisam tumšs, kad mēs piepeši nogriežamies sāņus no galvenā ceļa. Tagad kamanas ik pa brīdim te ceļas augšup, te krīt lejup, un pēkšņi asā pagrie­zienā es izdzirdu zem sliecēm akmeņus čirkstam un, it kā mani kāds būtu sagrābis aiz kakla, izlidoju no kamanām lielā sniega kupenā. Piecelties grūti, rokas līdz pat pleciem iestigušas kupenā, es kūņojos sniegā kā ļaunā sapnī. Dzirdu ņemšanos ap samudžināto aizjūgu, Taugas nikno rūkšanu un pātagas plīkšķus.

Kad es piecēlos, Nepernuss jau bija sakārtojis aiz­jūgu. Pār mani noliecas Ovasess. Taisni acu priekšā redzu spīdam viņa acu baltumus un zobus — viņš smejas par mani.

— Ej atpakaļ kamanās, uti, — viņš saka. — Līdz nometnei mums atlikuši tikai divi bultas lidojumi.

Es neuzdrīkstējos atbildēt, neatbildēju pat ar smaidu, taču, dzirdēdams šos vārdus, tiešām biju ļoti laimīgs.

No šā brīža es vairs nebiju bērns. Es kļuvu par Mu-gikoons-situ — Jauno Vilku.

Melna debess jau koku galotnes skāra.

Kin-ona-taoo! Vīri, nu pulcēties laiks!

Lai lielais tamburīns skan,

Ar dziesmām un dejām

Lai sveicinām Tumsas garu …

(No vakara dziesmām)