Sāļo klinšu zeme

XIII

Kopš tā laika, kad Nolauztais Nazis bija nokļuvis gūstā, viņa ģimene — māte, sieva un divi mazie dēli — dzīvoja Tanu ģints nometnē. Viņa sieva bija no šās ģints, un viņas brāļi uzņēmušies rūpes par māsu. Kad ievainoto atveda uz mūsu nometni, tēvs aizsūtīja ziņ­nesi pie Taniem ar priecīgo vēsti, bet Nolauzto Nazi Ovasess paņēma savā teltī.

Pirmajās dienās nevienam neļāva ar slimnieku tik­ties. Ovasess aizliedza ieiet savā teltī pat pieredzēju­šiem karavīriem, jo Nolauztais Nazis bija smagi slims un viņu ārstēja Rūgtā Oga.

Piektajā dienā ieradās slimnieka ģimene. Sievietes uzslēja telti ar viņa totēma zīmēm, bet, kaut arī dēls un vīrs bija pārnācis no bezgala tāla ceļa, viņas bija noskumušas. Nolauztais Nazis taču atgriezās no gūsta. Viņu apsveica un uzņēma tā, it kā viņš būtu atgriezies no kaujas, ar kādu karavīram ir tiesības lepoties. Taču viņš pats domāja savādāk un visu notikušo vērtēja citādi.

Es biju viens no zēniem, kurus Ovasess sūtīja palīgā pārnest slimnieku uz telti, ko bija uzcēlušas Nolauztā Naža sieva un māte. Tā man iznāca redzēt viņa satik­šanos ar ģimeni. Man likās, ka tas būs liela un klusa prieka brīdis. Nolauztais Nazis jau sāka atlabt, viņš jau varēja paiet.

Kad mana tēva, Ovasesa un Rūgtās Ogas klātbūtnē mēs ienesām slimnieku viņa teltī, Nolauztā Naža sievai acīs iemirdzējās prieka asaras un māte metās viņam klāt, čukstēdama kaut ko nesaprotamu. Taču Nolauz­tais Nazis novērsās no viņām.

— Manai sievai, — viņš sacīja, — vajag nogriezt matus par sēru zīmi, Nolauztais Nazis ir miris. Es dzī­vošu šai teltī kopā ar jums, taču māte lai nepiemin, ka savā laikā ir laidusi pasaulē dēlu, un sieva lai dzied Bēdu dziesmu.

Viņa vārdi pārsteidza pat manu tēvu, un arī Ova- sesu sagrāba šausmas. Nolauztā Naža sieva sāka rau­dāt, taču mans tēvs ar spēju rokas mājienu viņu apklu­sināja:

— Mūsu brālis spriež aplam. Mēs viņu apsveicām kā daždien karavīru. Viņš nokļuva gūstā, tačii tas neno­tika aiz gļēvuma vai vājuma, kas nav vīra cienīgs. Mēs viņu pazīstam ilgus gadus. Mēs tevi pazinām, kad tu vēl biji mazs uti, un tagad es tev apgalvoju, ka tu ne­esi zaudējis savu vārdu un ikviens to atkārto kā dros­mīga karavīra vārdu.

Nolauztais Nazis klusēja. Tad ierunājās Ovasess:

— Es tev mācīju pirmos soļus uz karavīra un med­nieka takas. Kad tu biji kļuvis tik spēcīgs, ka ar vienas rokas pirkstiem varēji lauzt pušu dzelzs nažus, es pats devu tev vārdu. Tagad es uzņēmu tevi savā teltī kā brāli, nevis kā gļēvulīgu gūstekni. Man Nolauztais Nazis nav miris.

Slimnieks klausījās šais vārdos aizvērtām acīm, viņa seja bija kā sastingusi. Tikai sieviešu acīs iekvēlojās prieks un jauna cerība. Visi tagad raudzījās uz Rūgto Ogu. Ko teiks viņš?

Burvis tomēr vilcinājās. Slimais, acīm redzot, sa­prata, ka no viņa gaida citus, vēl neteiktus vārdus. Nolauztā Naža balss skanēja dobji aiz sāpēm, ko viņš nespēja noslēpt:

— Var jau būt, ka Nolauztais Nazis nav miris. To­mēr es gribētu, mans tēvs Ovases, labāk lai tava bulta būtu ieurbusies manā sirdī, nekā baltie sasējuši manas rokas un pielikuši runājošajam papīram manu totēma zīmi.

— Nolauztais Nazis nav miris. Viņš ir dzīvs, un viņš ir karavīrs! — Ovasess skarbi atkārtoja.

— Tātad tie bija baltie, kas pielika runājošajam pa­pīram Nolauztā Naža zīmi? — Rūgtā Oga jautāja.

— Jā.

Rūgtā Oga uzlika roku slimajam uz pleca.

— Sai teltī sievietes nedziedās dziesmas pie mirušā. Apsveiciet savu vīru un dēlu, — viņš pievērsās sievie­tēm, — pēc divām dienām viņu apsveiks cilts vecajo padome, kur karavīrs Nolauztais Nazis pastāstīs, kā­dus ceļus viņš izstaigājis, iekām atgriezās pie mums.

Es izgāju no telts pēdējais. Nolauztā Naža sieva stā­vēja pie viņa uz ceļiem, un viņš spieda pie krūtīm abus mazos dēlus un smaidīja, smaidīja varbūt pirmo reizi kopš kaujas Klusējošo Klinšu kanjonā.

Un te nu ir Nolauztā Naža stāsts vecajo padomē. Ovasess atjāva to klausīties arī zēniem, kas jau bija dabūjuši vārdu.

— Es gāju nopakaļ Vap-nap-ao zirgam no Klusējošo Klinšu kanjona uz dienvidiem pusi no mēness griežu laika. Vap-nap-ao klusēja, bet citi baltie sodījās par mūsu cilts pārdrošību. Savus mirušos viņi iekasīja zemē, kā šakālis iekasa alā maitu, un turpināja ceļu uz dienvidiem. Viņi mani aizveda savā nometnē, kur vi­sas tipi bija no akmens, un to tur ir desmitkārt des­mit — tik, cik telšu visām mūsu ģintīm kopā. Mani veda nopakaļ zirgam kā plēsīgu zvēru, bet baltie klai­gāja un smējās.

Es redzēju viņu sievietes un bērnus, redzēju visu, ko nekad nebija redzējušas mūsu acis un ko es nekad vairs negribu redzēt. Baltajiem kalpo ļaunie gari. Tie velk ratus bez zirgiem, runā cilvēka balsī bez cilvēka. Briesmīgs ir balto spēks, ciets kā akmens tipi sienas, liels kā visa mūsu zeme.

Mani ieveda lielā akmens tipi ar aizvērtiem logiem, ar augstu sienu visapkārt. Visas durvis bija aizslēgtas, un neviens nevarēja tur iet iekšā, nedz nākt ārā bez balto atļaujas. Mani tur turēja bez pārtraukuma dau­dzas dienas un naktis, un es neviena neredzēju, izņe­mot vienu balto cilvēku, kas slēdza durvis ciet un vaļā un nesa ēdienu. Biezas, tumšas pikas, līdzīgas māliem, viņš sauca par maizi.

Es vēlējos mirt. Taču nebija pat nekā, ar ko sev pa­darīt galu. Par laimi, labie biezokņa gari mani neaiz­mirsa. Viņi nāca katru nakti un nesa līdzi biezokņa balsis, jūsu balsis. Es dzirdēju vilku gaudošanu un ragu krakstēšanu, briežiem cīnoties. Es redzēju daudz daudz dūmu no mūsu tipi un dzirdēju bungu rīboņu pie Lielā Ugunskura. Es gāju pa aļņu pēdām, un zem kājām man čaukstēja lapas un zari. Un vakarā es de­joju pie ugunskuriem kopā ar jums. Tad es pamodos…

Caurumi akmens tipi sienās bija aiztaisīti ar dzelzs režģiem, taču es zināju, ka pagājis laiks, kas līdzinās vieniem mēness griežiem, kad baltie atsūtīja pie manis divus kri cilts vīrus, kuri jau sensenis dzīvoja balto rezervācijā. No tā laika viņi nāca pie manis diendienā. Viņi raudzīja mani pierunāt, lai eju dzīvot pie viņiem. To uzzinājis, es ar viņiem vairs nerunāju. Viņi rādīja man savus ieročus, kas bija tādi paši kā baltajiem, un kūdīja mani nākt pie cilts un pierunāt virsaišus, lai ved cilti rezervācijā. Es reiz iejautājos, kālab viņi nāk, es taču ar viņiem nerunāju, — viņi atbildēja, ka nāk­šot arī turpmāk, jo par to saņemot naudu, bet es tik un tā darīšot visu, ko baltie iegribēšot, tāpēc ka baltie cil­vēki esot stiprāki nekā Lielais gars Gitči-Manitu, un neviens nespējot tiem pretoties. Es atteicu, ka neklau­sīšu ne viņus, nedz baltos cilvēkus. Viņi sāka smieties par mani un sacīja, ka es runājot kā mazs uti, kas pats nezina, ko saka.

Viņi atnesa līdzi ugunsūdeni, kas dedzina rīkli. Jūs visi zināt, ko ugunsūdens dara ar cilvēkiem, kad tā gars paņem cilvēku savā varā. Viņa domas kļūst ne­prātīgas kā traki vilki un rokas vārgas kā vecam vī­ram. Tāpēc es to ūdeni neņēmu, bet, kad viņi ar varu gribēja mani piespiest to izdzert, es abus piekāvu tā, ka viņi kliedza un brēca kā mazi uti.

Tad atnāca baltie sargi un mani sita, un viņu priekš­nieks atņēma man manu totēma zīmi un apkaunoja to, pats savām rokām pielikdams pie runājošā papīra.

Viņš sacīja, ka es esot bezkaunīgs, bet gan viņš mani salauzīšot kā sausu stiebriņu, un piebilda: «Liela ir balto labsirdība.» Par to, ka es cīnījies pret viņiem, viņi būtu varējuši mani nogalināt, bet nedarīšot to, tikai ar dzelzu pinekļiem ap rokām aizsūtīšot uz re- zervāciju, un tur es dzīvošot. Viņš vēl stāstīja, ka Vap- nap-ao esot apsolīta liela balva un drīz tas visu ševa- nēzu cilti atvedīšot uz rezervāciju, un es atkal būšot starp savējiem.

Es sapratu, ka te nepalīdzēs ne karavīra spēks, ne drošsirdība, ne atklāta cīņa. Es biju viens pret lielu spēku un tikai ar viltu varēju tikt ārā no akmens tipi sienām un atbrīvot savas rokas no dzelzs pinekļiem. Es zvērēju atriebties tiem, kas mani sita, es visu labi apdomāju. Divas dienas nerunāju ne vārda, neņēmu pretim ne ūdeni, ne ēdamo, bet trešajā dienā lūdzu pa­saukt balto priekšnieku. Es viņam teicu, ka esmu ar mieru iet rezervācijā, aplūkot .visu savām acīm un tad atgriezties pie cilts un atvest līdzi visus.

Baltais priekšnieks bija laipnīgs. Viņš noticēja. Viņš smiedamies sacīja, ka pēdīgi es esot nācis pie prāta un apjēdzis, ka ševanēzi nekā nevarēs izdarīt pret balto cilvēku spēku. Tad viņš raudzīja no manis izdi­bināt visu par mūsu cilts dzīvi. Viņš gribēja zināt, kur mēs ņemot dzelteno metālu, no kura darināti gredzeni un rokassprādzes, ko valkā mūsu sievietes. Viņš klau­šināja par ceļu uz Klusējošo Karavīru alu un par ta­ciņām uz Sāļo Klinšu zemi, prašņāja par mūsu kape­nēm un totēmiem, par dziedinošām zālēm un burves­tībām, par mūsu cilti, par visām ģintīm: cik mums ir zaļokšņu vīriešu, cik sieviešu, sirmgalvju un bērnu, kādi mums ir zirgi un ieroči, kādas teltis. Es stāstīju par visu. Viņš gaužām priecājās un pierakstīja manus vārdus runājošā papīrā. Taču manos vārdos nebija patiesības. Ja viņš būtu gribējis iziet pa tiem ceļiem, par kuriem es viņam stāstīju, viņš maldītos līdz mūža galam, viņš atrastu nevis dzelteno metālu, bet sāli, ne­vis ceļu uz Klusējošo Karavīru alu, bet nāvi Melnajās Klintīs. Karavīram nevajag runāt nepatiesību un va­jag, lai viņam ir tikai viena valoda. Taču es zināju, ka pret balto cilvēku spēku varu cīnīties tikai ar viltu un ne ar ko vairāk.

Piektajā dienā pie manis atnāca abi kri cilts vīri un divi baltie, lai aizvestu mani uz rezervāciju. Redzams, viņi ne visai bija noticējuši tam, ka es iešu turp no laba prāta. Kri ļaudis pateica man taisni acīs, ka ne­tic maniem vārdiem un par to, ka es viņus piekāvis, nenolaidīs no manis acu ne dienu, ne nakti. Viņi bija nikni un pat grasījās klupt man virsū, taču baltie kara­vīri neļāva. Tikai kad kri ļaudis bija sadzērušies uguns- ūdeni, viens no viņiem atnāca pie manis ne vairs kā ienaidnieks, bet kā draugs. Droši vien ugunsūdens gars viņam bija atgādinājis, ka viņš pats cēlies no brīvas cilts. Viņš sacīja, ka ševanēzi esot drosmīgi ļaudis un ka viņš gribētu turpmāk būt brīvas cilts karavīrs, tāds kā ševanēzi un sivaši, kuri dzīvo paši savā biezoknī, kur neviens nenovēro ne viņu soļus, ne viņu domas.

Kri raudāja kā veca sieva, taču viņa vārdi nebija bez savas jēgas. Viņš stāstīja, ka balto spēks patiešām esot lielāks par Lielā gara spēku, tāpēc ka Gitči-Ma- nitu nav varējis ne savus dēlus, ne viņu zemi, ne viņu brīvību nosargāt pret balto ieročiem. Taču ševanēzi, viņš sacīja, ja vien gribēšot, varēšot nosargāt savu brīvību.

Un nu, brāļi, klausieties uzmanīgi. Viņš sacīja, ka baltie nesūtīšot tūkstošiem savu karavīru pret vienu mazu cilti, tāpēc ka tas būtu pārāk dārgs karš. Baltie apsolījuši Vap-nap-ao balvu, ja viņš šoziem iedzīs še- vanēzus rezervācijā pie Ontario ezera vai arī izdabūs cilts piekrišanu pārvietoties. Taču Vap-nap-ao Karalis­kajā Jātnieku nodaļā būs maz cilvēku, un, ja mēs pie­krišanu nedosim un aizbēgsim no viņa, tad mūs atkal dažus gadus liks mierā. Tā stāstīja kri cilts indiānis, un, kaut arī ugunsūdens apdullināts, viņš runāja pa­tiesību. Es to zinu, tāpēc ka jau nākamajā dienā, kad viņu sagrāba bailes, viņš mani lūdzās, lai es nevienam no baltajiem neatkārtojot viņa vārdus.

Nākamajā dienā divu Karalisko Jātnieku un abu kri pavadībā devos uz rezervāciju. Balto priekšnieks bija tik labs, ka iedeva man pat zirgu, jo vajadzēja jāt sep­tiņas dienas un viņš mani jau uzskatīja par savu draugu.

Mēs visu laiku jājām uz dienvidaustrumiem. Zeme tur līdzena, un mēs sastapām daudz balto cilvēku, kuri dzīvo akmens un koka tipi. Viņu takas ir izliktas ar ak­meņiem un meži skraji, bez zvēriem, pusmiruši. No­cirstu koku tur ir vairāk nekā pie mums klinšu. Baltie ir izvajājuši visus meža zvērus, un tādos mežos brīvā cilts nomirtu badā. Un, ja pie mums atnāks baltie, uz­cels savas teltis un ierīkos savus ceļus caur biezokni, tad arī šeit mežs izmirs un iznīks pēdējās brīvās ciltis.

Es domāju par to, un sirds man plūda pāri no bē­dām un naida. Taču es izlikos jautrs, izlikos priecāja­mies par to dzīvi, kurai esmu nolemts. Pat tad, kad baltie karavīri gribēja, lai dzeru ugunsūdeni, es darīju tā, it kā dzertu, un kopā ar kri vīriem vakarā dziedāju un dejoju ap ugunskuru …

Piektajā dienā mēs nogriezāmies no balto ceļa bie­zākā mežā un pārgājām pār platu upi. Kad apstājāmies uz naktsguļu, es pats palūdzu ugunsūdeni, dejoju un dziedāju, rādīdams, ka tā gars mani pilnīgi apdullinā­jis un ka manas domas kļuvušas bezprātīgas un kājas gurdenas. Baltie un kri smējās par mani, kā ļaudis mēdz smieties, redzot dejojam lāci, kam uzbrukušas meža bites. Arī viņi dziedāja, dejoja, daudz dzēra un smējās vēl vairāk, kad es izlikos, it kā ugunsūdens būtu mani pagalam uzveicis, nogāzis zemē un izgriezis man iekšas.

Es nogāzos garšļaukus jau laikus, pirms viņi bija likušies pie miera, un gulēju kā nosists. Viņi nolēma, ka šonakt var mani arī nesargāt. Galvas viņiem bija ugunsūdens apmiglotas, un neviens nepalika pie uguns­kura sardzē.

Un tad es aizbēgu. Es paķēru līdzi visus zirgus un cauru nakti auļoju uz ziemeļiem, un, tikai gaismai austot, pametu trīs zirgus, atstājis sev divus.

Es neļāvu zirgiem atpūsties un visu laiku joņoju uz ziemeļiem. Pajāju garām Vergezeram. Un, mainīdams zirgus divreiz dienā, auļoju un auļoju._

Trešajā dienā es sasniedzu Plašo Odeņu upi un pa­teicos Lielajam garam Gitči-Manitu, ka atkal biju uz mūsu zemes sliekšņa. Un, kaut arī gūsts mani bija ap­kaunojis, es tomēr atgriezīšos pie saviem brāļiem un pastāstīšu viņiem, ko esmu dzirdējis no kri cilts vīra. Atkārtošu visu, kas var noderēt manai ciltij, neatkarīgi no tā, vai cilts karavīri pieņems mani kā brāli vai arī padzīs kā gļēvuli.

Jājot pār upi, noslīka viens zirgs. Otrā dienā uznāca sniegputenis, un naktī, kad es nevarēju sakurt uguni, vilki nokoda otru zirgu.

Es biju briesmīgi piekusis, trūka ēdamā, un iešana pa sniegu bija grūta. Pa naktīm vilki salasījās zem ko­kiem, kuros es slēpos. Ieroča man nebija, un es aizvien vairāk zaudēju spēkus.

Drīz izbeidzās vilku nokostā zirga gaja. Ļaunie gari nogrieza mani no pareizā ceļa, ieveda muklājos, uzsū­tīja bailes un mocības.

Taču labie gari bija par mani nomodā, pasargāja no Karaliskajiem Jātniekiem un vadīja manus soļus uz nometnes pusi.

Divu dienu gājiena attālumā no nometnes es redzēju Karaliskās Jātnieku nodaļas ļaudis jājam caur biezokni, taču kej-vej-kejens aizvilka manas pēdas ar sniegu, tā ka pat viņu suņi mani neatrada. Bet tad ļaunie gari vēlreiz aizšķērsoja man ceļu pie jums: uzsūtīja man iz­salkušu lūsi. Par laimi, lūsis bija jauns un tikai sa­skrāpēja man krūtis un rokas.

Man vajadzēja nokļūt pie jums, un labais Manitu vēlreiz deva manām rokām spēku, un es nožņaudzu lūsi. Un, kad vairs nejaudāju paiet un domāju, ka ne­kad jūs neredzēšu, viņš atsūtīja man divus zēnus. Tie atveda mani pie manas cilts.

Divas nākamās dienas tamburīni no jauna sauca kopā ģintis uz galveno nometni. Uz dienvidiem tika iz­sūtīta jaunu karavīru patruļa, un vecajo padome ap­spriedās dienām un naktīm, pa kādiem ceļiem ciltij jā­aiziet, lai Vap-nap-ao neatrastu tās pēdas. Karavīri

dienas un naktis pavadīja biezoknī, kaut gan sniegs jau bija dziļš un viņi parasti pārnāca tukšām rokām. Tomēr tēvs pavēlēja medības turpināt, jo pārtikas_aizgāds zie­mai bija visai niecīgs. Šogad taču mēs bijām zaudējuši gandrīz mēnesi no lielā medību laika, bēgdami no Vap- nap-ao. Tāpēc arī turpinājās garās apspriedes tēva teltī: vajadzēja izlemt tā, lai nekas nedraudētu ne cilts brī­vībai, ne dzīvībai.

Ja mēs ietu uz ziemeļiem pa briežu un aļņu pēdām, Karaliskie Jātnieki varētu mūs ielenkt līdzenumos un vai nu iznīcināt visus karavīrus, vai arī piespiest cilti padoties.

Briesmas nedraudēja vienīgi Sāļo Klinšu zemē. Ieeju šai ielejā mūsu karavīri varētu nosargāt pret vislielāko spēku. Taču mums bija pārāk maz ēdamā. Un Sāļo Klinšu zemē ziemas laikā pat vislabākajam medniekam neizdotos nomedīt kaut vai mazu trusīti.

Ēdamā mums pietiks — tā domāja tēvs — labi ja trim mēnešiem un arī tikai tad, ja mēs dzīvosim gandrīz pusbadā.

Bet kas notiks, ja ziema ievilksies garumā? Šogad meža zosis agri aizlidoja uz dienvidiem …

Cēl ais Ērglis, ševanezu virsaitis, bilda tā:

— Brīvo ševanēzu cilts ies uz Sāļo Klinšu ieleju. Tā būs pati grūtākā ziema no visām ziemām, ko esam pār­dzīvojuši. Ja Manitu gribēs, neviens no mums neredzēs nākamo pavasari un neviens neatgriezīsies pie ševanēzu ezera. Taču mēs apstāsimies pie Klusējošo Karavīru alas, tur, kur dus mūsu tēvi un kurp atnāk viņu gari no Mūžīgā Miera valstības. Varbūt viņi ar lūgšanām pie- dabūs Gitči-Manitu, lai viņš mums palīdz un pavasarī atved mūs atpakaļ uz medību takām. Tā nolēma vecajo padome, un es pasludinu tās lēmumu visiem maniem brāļiem.

Kad pēc divām dienām mēs iegājām Saļo Klinšu ielejā, no stingajām debesīm sijājās sniegs un zem kājām sprakstēja pirmais stiprais sals.

Trauciet šurpu, melnie kraukļi,

Pušu plēsiet manas miesas.

Nakts man acis cieti slēdza.

Trauciet šurpu, melnie kraukji!

Aizvien gausāk sirds man sitas,

Asinis jau stingst man dzīslās,

Un ar kājām es jau skaru

Aizmigušo senču taku.