Sāļo klinšu zeme

XII

Balto sūtņi atstāja nometni to pašu nakti. Viņus pa­vadīja Ovasess un Tanto. Aizbrauca arī citu ģinšu vir­saiši. Nometnē atgriezās karavīri ar zirgiem, bet jau rītā izklīda pa biezokni. Maz šogad bija atlicis laika medībām. Bija zināms, ka drīz atgriezīsies Vap-nap-ao un mūsu vajātajai ciltij atkal nāksies slapstīties un klaidot pa mežiem un kalniem. Mēs bijām noslēguši asins brālību ar savu zemi, taču nometnē nedzirdēja dziesmas.

Es gaidīju pārnākam brāli, un mēs ar Pūci pat ne- skrējām uz biezokni, kur Kapotu ģints zēni bija uzgā­juši vesela briežu bara pēdas. Es gaidīju brāli pie viņa telts kopš paša rīta, kaut gan zināju, ka viņš var pār­nākt ne agrāk par dienasvidu. Par ko es domāju?

Neatceros. Manas domas bija ašas un juceklīgas kā pa­vasara vēju dzenāti lietus debeši. Acis aizvēris, es iz­tēlē skatīju visu savu dzīvi: dzirdēju mātes dziesmi­ņas, ko viņa dziedāja, kad es vēl biju mazs uti, redzēju ceļu uz Jauno Vilku nometni, redzēju, kā cīnījos ar alni pie Garā ezera, kā raidīju bultu ērglim, kā uz mani raudzījās karavīri, kas mita Klusējošo Klinšu alā, dzir­dēju Ovasesa stāstu par Daiļo un Idago …

Saule uzkāpa zenītā, tad pamazām slīga pret rietu. Bet es joprojām gaidīju. Vairākkārt starp trim bērzi­ņiem iepretim Tanto teltij parādījās Tinglita. Arī viņa gaidīja.

Ovasess un Tanto pārradās tikai vakarā. Uz īsu brīdi viņi iegriezās pie tēva un burvja, tad devās katrs uz savu telti.

Tanto sapina zirgu, palaida to pļaviņā pie trim bēr­ziem un … ne vārda nebildis, man garām iegāja teltī. Redzams, viņam negribējās ar mani runāt. Es tomēr iespītējos un sekoju viņam. Tanto kūra uguni un pat nepaskatījās uz manu pusi. Seja viņam bija ļoti nogu­rusi. Es palīdzēju uzpūst uguni. Mēs apsēdāmies viens otram iepretim. Beidzot Tanto jautāja:

— Ko grib mans brālis?

— Vai baltie drīz atgriezīsies?

— Nezinu.

— Jūs pavadījāt viņus līdz balto nometnei?

— Nē. Vap-nap-ao negribēja, ka mēs uzzinātu, cik tālu ir viņu nometne un cik tanī cilvēku. Taču mēs sa­tikām Resno Tirgoni. Tas teica, ka līdz Vap-nap-ao no­metnei vēl astoņu dienu jājiens un paies laiks, līdz viņš savāks jaunus karavīrus.

Es nevarēju uzsākt sarunu pirmais: man pietrūka drosmes, un, īstenībā, es arī lāgā nezināju, ko sacīt. Gribēju tikai dzirdēt, par ko domā brālis.

Peiz jau es gandrīz iesāku:

— Tanto… — Taču pateicu ko citu nekā domāju. — Tinglita augu dienu staigāja gar bērziem.

Brālis tikai vērīgi palūkojās manī un pateica:

— Nāc man līdzi.

Bija jau tumšs. Pūta kej-vej-kejens, viņa elpa kļuva aizvien saltāka. Mēs nonācām pie maura starp trim kokiem. Es zināju, ka pēc brītiņa te parādīsies Tinglita. Brālis, no telts iznākdams, bija atstājis zvērādu pie ieejas atmestu, tā bija zīme, ka viņš gaida Tinglitu. Sarunu nebija vērts sākt. Taču es biju nīcis un mocī­jies augu dienu un nevarēju vairs izturēt. Tumsa deva man drosmi.

Es iesāku:

— Tanto, tavās un manās dzīslās rit balto asinis.

Viņš neatbildēja.

— Tanto, — es atkārtoju, — tā ir?

— Klusē!

— Tanto, — es iekliedzos, — vai māte nav Vap-nap- ao māsa?

Viņš pavērās manī un ierunājās tā, it kā viņu kratītu drudzis.

— Nē, nē, viņa nav tam māsa. Taču mūsu dzīslās rit ļaunas asinis. Visi zina, ka mūsu māte ir baltā, taču sen to ir aizmirsuši. Bet tu atceries. Arī es nevaru aiz­mirst. Tas nozīmē, ka mūsu asinis ir saindētas, ka mēs esam citādi.

— Nav tiesa!

— Tiesa. Es to atceros labāk nekā tu un ilgāk neka tu. Vap-nap-ao drīz atkal nāks pa mūsu pēdām. Ko darīsim mēs, baltās sievietes bērni?

Mēs nedzirdējām Tinglitas soļus. Viņa piepeši no­stājās starp mums, un es ieraudzīju pavisam tuvu vi­ņas lielās acis.

Viņa sacīja:

— Tinglita dzirdēja jūsu vārdus. Un viņas sirds ir noskumusi, tāpēc ka jūsu domas ir nomaldījušās un jūsu balsis niknas. Es, Tinglita, saku jums to, ko runā visi. Mēs mīlam Balto Mākonīti. Viņa ir mūsējā tāpat kā es, kā mans tēvs, kā būs mans dēls. Ir viens cilvē­cisks labums un viens cilvēcisks ļaunums, un, kaut arī ādas krāsa cilvēkiem nav vienāda, dzīvība visiem ir vienāda. Ikviens uzaust kā saule un noriet kapā, iero­das pasaulē kā pavasaris un iet pie miera kā ziema.

Viņa apklusa. Virs mums trīsoja bērzu lapas. Tin­glita — Bērza Lapiņa, atsāka no jauna, nu jau vērs- damās tikai pie Tanto:

— Iesim, Tanto, rīt uz Vientuļās Priedes krauju. Tur tavas acis ieraudzīs mūsu zemes mežus. Tavas domas kļus skaidras un priecīgas. Es iešu tev līdzi. Es iešu kopā ar tevi vienmēr. Tu pazīsti lielo mežu un proti to lasīt tāpat, kā Rūgtā Oga lasa zvaigžņu rakstus. Es vienmēr būšu tev uzticīga, Tanto. Viens pavards mūs sildīs, un viena zvērāda segs mūs saltās naktīs, Tanto!

Ugunis teltīs bālē un dziest, toties pie debesīm iede­gas zvaigznes. Tās ir ļoti tuvu. Ar roku aizsniedza­mas. Arī mēness sirpis ir tepat gluži blakām, atspie­dies pret kalnu egles galotni. Atkal dzirdamas meža zosu klaigas. Zosis lido uz dienvidiem, jo kej-vej-kejena elpa kļūst aizvien saltāka.

Zvaigznes bālē. Mēness paslēpjas aiz klintīm. Kaut kur krūmājā iespiedzas trusītis. Uz ezera kaut kas brakšķ, murmina, toš. Tur bizamžurkas un bebri mudž kā skudras, nez ko tur knosās, grauž, skrapšķinās. Mēs reizē sākam savu dienu. Tie mežā, tāpat kā mēs, stei­dzas cik iespējams ātrāk sarūpēt aizgādu ziemai.

Es redzu, kā no savas telts iznāk Ovasess, vēro asinssarkano saullēktu un noraizējies rauc pieri.

Mēs ar Pūci ejam uz ezermalu. Šodien mēs dosimies miglā meklēt zvēru pēdas. Iekām iestumjam kanoe ūdenī, jāizlauž ledus. Pa nakti gar krastmalu radušies sarmas klāti nolasmeņi. Uz tiem var saskatīt lapsu pēdas.

Es zinu, kāpēc Ovasess rauc pieri. Mēs saņemsim sodu par to, ka mūsu medību laiks šogad iznāca tik īss. Mēs nevis medījām, bet bijām spiesti cīnīties ar baltajiem un bēgt no tiem. Ieilgušas medības un gara ziema — tas nozīmē badu.

Kuru katru brīdi ļaunais Ziemeļu gars var iekalt ezerus plānā ledū. Tad medniekiem būs jānogaida, līdz ledus kļūs tik stiprs, ka pa to var staigāt. Tā Ka- peboan-ka, kej-vej-kejena pavēlnieks, atriebjas nevīžī­giem medniekiem.

Viņam vēl padomā ir sniegputeņi, dziļas kupenas un viesuļvēji. Taču viņš nesteidzas baidīt ar visu uzreiz. Vispirms apbirdinās kalnu nogāzes ar jaunu sniegu un piesaldēs, lai cilvēks, iedams ar nešļavu plecos, pa­slīd un pakrīt, un lauž roku vai kāju. Tad Ka-peboan- ka aizvilks ezeru ar plānu ledus kārtu. Varbūt kāds nepieredzejis mednieks uzies uz tas un noslīks? Vai arī iekals kanoe ledū ezera vidū.

Aizvien īsāka saraujas saules taciņa pie debesīm. Pelēkais lācis jau aizgājis gulēt augstu kalnos, pa biezokni klaiņo tikai melnie un brūnie lāči-vientuļnieki.

No tāliem ziemeļiem atlido pirmās sniega pārsliņas un krīt uz biezās lapu kārtas, kas sedz biezokni. Kej- vej-kejena pavēlnieks uzmetis uz pleciem baltu mēteli un griežas līksmā dejā, bet biezoknis pildās baltiem sniega virpuļiem. Rītā atkal spīd saule, bet tā ir gurda — nesilda.

Kopš tā laika, kad Tinglitas tēvs Vieglā Kāja uz­ņēma Tanto savā teltī un apsolīja viņam dot savu meitu par četrām lāču ādām, mēs ik rītus izgājām me­dībās. Biezoknī šur tur gulēja sniegs — pirmo puteņu pēdas. Tanto teltī jau bija trīs melnas lāčādas.

Tēvs gribēja dot viņam ceturto, taču Tanto nolēma, ka viņam tā jāsadabū pašam, kaut arī viņš, tāpat kā Tinglita, sapņoja par to laiku, kad viņa kurs uguni abu kopējā teltī.

Mēs meklējām pēdas ziemeļos un rietumos, aizklī- dām līdz pat kalnu pakājei, taču biezokņa gari bija nevēlīgi. Divreiz mums izdevās uziet lāča pēdas, taču pirmās pēdas mēs pazaudējām Lēkājošās Kazas klin­tīs, bet otras noveda mūs tādā vietā, kur iepriekšējā dienā lāci bija ielenkuši sivašu mednieki. Un mēs ierau­dzījām tikai asiņu peļķes un priedes zarā pakārtu galvaskausu ar ziedojumam iebērtu tabakas šņaucienu acu dobumos.

Vienu dienu mēs vispār neizgājām no mītnes, tāpēc ka kej-vej-kejens biezoknī grieza virpuli ar ziemeļu sniegputeni. Bet, kad nākamajā dienā reizē ar gaismas svīdu mēs atkal posāmies ceļā, dziļš sniegs bija pār­klājis visas taciņas biezoknī.

Šoreiz mēs devāmies uz austrumiem, kaut gan kara­vīri apgalvoja, ka tai pusē nekas neesot atrodams. Mēs viegli kāpām stāvās piegāzēs, jo bijām apvilkuši slē­pes ar briežādu, kā to parasti mēdz darīt pirmajā sniegā.

Biezoknis klusēja, līdz ar sniegu tajā bija nolaidies miegains klusums. Ilgas stundas mēs skrējām tikai uz austrumiem vien. No kreisās mūs grūda kej-vej-ke- jens un pavēlēja skriet ātrāk. Tanto joņoja, it kā gribē­dams no tā izbēgt, taču es skrēju nelabprāt. Es neti­cēju, ka mums izdosies nomedīt melno brāli šai laikā, kad biezoknis slīgst pirmajā ziemas nomidzī. Taču Tanto traucās aizvien uz priekšu, uz priekšu — pretim austošai saulei. Mums pakaļ dzinās mūsu ēnas.

Droši vien Tinglita bija pielūgusi labo Koku garu mums palīdzēt, jo, kad saule pacēlās līdz visaugstāko priežu galotnēm un mēs, atstādami aiz muguras kupe­nas — bebru mitekļus, lauzāmies uz upi, Tanto piepeši apstājās.

Upītes malā mēs pamanījām nelielu sniega paugu- riņu. Piesardzīgi piegājām tam klāt un ieraudzījām, ka tas rūpīgi sakrauta no zariem un akmeņiem.

Mēs atsviedām nost dažus virsējos zariņus — tā bija lāča slepenā noliktava, pilna ar sasalušām zivīm.

Sniegs šeit gulēja divām kārtām, sniega vētra, acīm redzot, līdz šejienei nebija sniegusies, jo veco sniegu klāja tikko samanāma svaiga, pūkaina kārtiņa. Tā ļāva uz veca, sasaluša sniega bez grūtībām saskatīt lača ķepu pēdas, laikam jau vakarējās.

— Es viņu neatstāšu, — Tanto pačukstēja, — kaut arī mums tādēļ nāktos apmesties biezoknī.

Es pamāju ar galvu, ka esmu ar viņu vienis prātis. Šoreiz mums vajadzēja atgriezties ar lāča ādu.

Sekodami pēdām, mēs devāmies gar upi uz augšu lieliem puslokiem, raudzīdami turēties aizvēja pusē. Tas bija grūti, jo dažās vietās zem nule uzsnigušā sniega nekā nevarēja saskatīt. Par laimi, citās vietās kej-vej-kejens bija nopūtis pēdējo pūku no lāča pēdām.

Ap dienasvidu atradām otru slepeno noliktavu, acīm redzami vēlāka gājuma. Tā bija ļoti laba zīme. Tātad mēs ejam pareizā virzienā. Tas arī nozīmēja, ka lācis siro upes tuvumā un meklējams tur, kur ir visvairāk zivju.

Beidzot mēs uzgājām kaut ko ļoti svarīgu, un Tanto pat nosarka aiz prieka, gluži kā jauna meitene, — mēs uzgājām zem vecas priedes stumbra lāča nakts mi­dzeni un svaigas, jau šodienējas pēdas, kuras joprojām veda augšup gar upi.

No šā brīža mēs virzījāmies aizvien lēnāk. Mūsu acis, oža un dzirde bija tālu mums priekšā. Tanto jau gatavojās cīņai. Viņš novilka jaku, pakāra plecā mai­siņu ar sāli, paņēma rokā tomahauku. Es sekoju vi­ņam ar bultu uz stopa stiegras.

Dzirde mūs brīdināja, iekām varēja padot ziņu ska­tiens. Mēs izdzirdējām plunkšķēšanu, skaļu sēkšanu un tad no augstā, kraujā upes krasta ieraudzījām, kā lā­cis — mokve ķer zivis.

Liels, melns mokve stāvēja seklē, kur viņš bija iedzi­

nis zivju bariņu. Ik pa brīdim noplunkšķēja ūdens zem lāča ķepas cirtiena un jauns loms izlidoja uz krasta, kur jau gulēja krietna kaudze zivju.

Mokve stāvēja ar muguru pret mums un smagi tus­nīja. Viņš nejuta mūsu tuvošanos. Sirds man dauzījās ne tikvien cerībā, bet arī aiz bailēm. Es sapratu, ka Tanto negrib vilkt medības garumā vai gaidīt lāci, jo diena jau dzisa. Viņš bija nolēmis cīnīties šeit. Bet vieta bija diezgan bīstama. Ja mums nāktos bēgt, tad abiem ceļš būtu tikai viens — šaura krastmalas sēre, turklāt pa piekalni lejup. Tādā gadījumā bēgšana va­rēja beigties tikai ar nāvi.

Tanto lika man paiet cik iespējams tālu atpakaļ. Taču es viņu neklausīju. Es zināju, ka mana bulta pat­laban var viņam noderēt vairāk nekā jebkad.

Lācis aizvien vēl mūs nedzirdēja.

Pēdīgi Tanto, uzvilcis stopu, uzsauca:

— Mokve, mans brāli, atskaties!

Lācis gausi, it kā neticēdams savām ausīm, pagrie­zās pret mums. Tad nosvelpa Tanto bulta un ieurbās lielajam zvēram acī. Pa biezokni aizskanēja apdulli­nošs rēciens. Mana bulta trāpīja pavērtajā rīklē. Lācis drāzās taisni mums virsū. Mēs atlēcām sāņus katrs uz savu pusi, un viņš vienu mirkli saminstinājās, izrau­dzīdamies pretinieku. Viņš izvēlējās lielāko, Tanto, kas vēcināja jaku. Lācis saslējās pakaļkājās, un šai brīdī brālis iesvieda viņam acīs riekšavu sāls un uzmeta uz galvas ādas jaku.

Ar šo brīdi mokve bija cīņu zaudējis. Viņš nekā ne­redzēja, un arī oža viņam nekā nevarēja palīdzēt, jo uz galvas bija Tanto jaka, piesātināta ar sīvu cilvēka

smaku, bet dzirde lācim nav diez cik smalka. Lai viņu piemānītu, es iesaucos:

— Esmu šeit, mokve!

Zvērs pagriezās uz manu saucienu, un tad Tanto pieskrēja no otras puses un iegrūda viņam šķēpu sā­nos, otros sānos ieurbās mana nākamā bulta. Mokve uzreiz izbijies žēli ierēcās, sabruka uz priekškājām un sāka klanīt galvu. Tās bija cīņas beigas. Tanto pēdējo reizi pacēla tomahauku un deva lācim negantu trie­cienu pa noliekto galvu. Lācis lūkoja pacelties pakaļ­kājās un nogāzās gar zemi.

— Piedod, brāl mokve, — sacīja Tanto, — bet man vajadzēja dabūt tavu ādu, lai es varētu ievest savā teltī pašu daiļāko no ševanēzu meitenēm.

Mokve klusēja. Kej-vej-kejens nesa jauna sniega smaržu. Vajadzēja bez kavēšanās atgriezties nometnē.

Gaļu mēs līdzi neņēmām, jo, kad beidzām dīrāt lāci, no austrumiem jau nāca virsū vakara krēsla. Āda bija liela un smaga, taču mūs spārnoja prieks, un mēs at­steidzāmies nometnē, iekām vēl visas teltis bija iemigu­šas, atsteidzāmies reizē ar jauno sniegu.

Vējš bija mazliet pierimis. No nakts dzīlēm sijājās baltu zvaigznīšu virpuļi un mīksti klājās pār zemi, apslāpēdami mūsu soļus. Tinglitas tēva teltī vēl lies­moja ugunskurs un bija dzirdama augsta meitenes balss. Mēs apstājāmies. Dziedāja Tinglita:

Tu pats esi tālu, karotāj mans, Bet atstāji man savu sirdi. Man vakarvējš atnesīs ziņu, Kā klājas tev dziļajā mežā. Es gribētu žiglajiem putniem Uzticēt savu mīlu, Uz spārniem lai tevim to aiznes.

Tak baidos, ka Jaunais Ka-peboan-ka Nosaldēs putnu un sirdi, Manu sirdi un manu mīlu. Nāc atpakaļ drīzāk, karotāj mans!

Tanto saslējās un pacēla augstu izstieptajās rokās ceturto lāča ādu.

— Tinglit! — viņš iesaucās. — Tinglit!…

Vakar vakarā bija dzīres mana brāļa teltī un pirmo reizi viesus aprūpēja viņa sieva, viņa nākamo dēlu māte Tinglita — Bērza Lapiņa.

Un šorīt mums negribējās iet uz mežu. Rīts bija laisks, jo dzīres vakar bija lielas un bagātīgas.

Līdz pašam dienasvidum mēs ar Pūci pinām rež­ģus sniega slēpēm. Mums pie kājām gulēja Tauga. Savā jaunajā ziemas kažokā viņš izskatījās pēc rudā vilka. Tikai no acīm varēja redzēt, ka tas ir suns — draugs.

Pēcpusdienā mēs devāmies uz mežu iemēģināt jau­nās slēpes. Tās bija izdevušās varenas: pat pār vislie­lākajām kupenām nesa mūs aši un viegli. Tauga negri­bīgi vilkās mums nopakaļ. Viņš ātri atskārta, ka mēs tīšuprāt izraugāmies visaugstākās kupenas, pār ku­rām viņš ar mokām jaudāja pārkūņoties, un tāpēc drīz vien sameklēja pats sev stidziņu un pazuda biezoknī.

Mēs gājām gausi un klusēdami. Runāt negribējās, arī domāt ne. Mēs klīdām bez mērķa un bez ceļa. Vis­pirms uz austrumiem, tad gar neliela strauta gultni nogriezāmies uz dienvidiem. Visjaunākie puikas te bieži mēdza izlikt cilpas. Kaut kur meža dziļumā iespiedzās trusītis, un pēc brītiņa suņa rūkšana mums paskaid­roja, ka trusītis kritis par upuri Taugam. Es uzsaucu

sunim, taču viņš ncatskrēja tūliņ. Laikam jau viņam ne ar vienu negribējās dalīties laupījumā, jo viņš iera­dās, rīdams pēdējo kumosu. Kaut arī viņam viss purns bija ar truša asinīm, viņš skatījās tik nevainīgi, it kā vismaz divas dienas nebūtu it nekā turējis zobos un, protams, jau nu kādu gadu nebūtu saticis biezoknī ne­vienu trusīti.

Tagad nu viņš tecēja mums nopakaļ. Mēs pagriezā- mies uz nometnes pusi, rāmā garā pārspriezdami, ka nebūtu par kaiti, ja katru dienu notiktu kādas kāzu dzīres un katru dienu va­rētu pamieloties ar lāča šķiņķi, ar ceptām brieža ribām, kūpinātu lasi, uz iesma ceptām līdakām un ar zeltainu medu.

Mēs pārrunājām, ka arī paši kādreiz vedīsim sa­vās teltīs jaunas meitenes. Es sacīju, ka manai skvau — sievai būs tikpat lielas un melnas acis ar skaidrām dzirkstelītēm dzīlēs kā Tinglitai. Bet Pūce teica, ka viņa sieva būšot tikpat jautra kā mana māsa Tinageta. Viņš pat ieminējās, ja Tinageta būtu jaunāka un viņš ve­cāks, tad tūliņ uz vietas ietu pie mana tēva un aiz-

nestu desmit lāčādas, lai varētu ņemt Tinagetu savā telti. Es iebildu, ka viņam tad būtu jāprasa atļauja arī man un jālūdz, lai es palīdzu tās lāčādas sagādāt, jo citādi pats pirmais lācis neatdotu vis Pūcei savu ādu, bet aiznestu uz savu midzeni viņējo.

Pūce nekā neatbildēja. Tad uzreiz, ne vārda neteicis, iegrūda mani uz galvas kupenā. To nu es viņam tā ne­atstāju. Vēl mirklis, un mēs abi jau kumurojām pa sniegu. Drīz viens, drīz otrs guvām virsroku, padoties neviens negribējām. Draudzība paliek draudzība, bet es jutu, ka man uzpampst acs un Pūcei no deguna tek asinis un krāso sniegu sarkanu.

Un tad piepeši mēs abi trūkāmies kājās. Mēs izdzir­dējām, ka Tauga, kas tikko bija ieskrējis biezoknī, iegaudojās kā vilks. Kas noticis? Tā suņi parasti gaudo pie miruša cilvēka. Mēs skrējām uz to pusi.

Strauta malā kņūpus gulēja ļoti izģindis indiānis ar īsi apgrieztiem matiem, nodriskātā apģērbā.- Mēs viņu apgriezām augšpēdu. Šā cilvēka asiņainā seja šķita mums pazīstama.

— Nolauztais Nazis! — Pūce iekliedzās.

Jā gan, tas bija Nolauztais Nazis, karavīrs, kuru baltie bija sagūstījuši Klusējošo Klinšu kanjonā. Tas bija viņš, par kuru Vap-nap-ao tika apgalvojis, ka tas it kā bijis ar mieru iet rezervācijā.

Viņa kājas un rokas bija vienās brūcēs. Visa miesa no ienas vietas klāta zilumiem, skrambām un pušu­miem.

Mēs salauzām zarus un noguldījām uz tiem ievai­noto. Tad Pūce joza uz nometni pēc palīdzības, un es paliku pie karavīra.

Diena dzisa, no austrumiem atkal nāca virsū tumsa.

Taču, jādomā, daudz briesmīgāka tumsa mums māk­sies virsū no dienvidiem, no balto apmetnes puses. Es raudzījos izmocītajā Nolauztā Naža sejā. Kādas vēstis gan viņš atnesis savai ciltij?

Un tad es iegriezu sev kreisajā rokā, lai daži asins pilieni nokrīt sniegā, kas klāj brīvo ševanēzu zemi, — lai es slēdzu derību ar to ikkuram gadalaikam: sala laikam un tveices laikam, ziemeļvēju laikam un dien­vidvēju laikam — uz visu mūžu, līdz galam.

Nav zeme tik pārlieku plaša,

Nedz ceļi tik smagi un grūti,

Ka atriebe mana

Nespētu panākt

Naidnieku manu Vap-nap-ao!