Skorpiona nams

6 Patrons

Augšā! Celies! - kliedza Roza. Mets gulēja ieplakā, ko bija izveidojis paša ķermenis. Gu­ļot zēns grima dziļāk, līdz zāģskaidas gandrīz pārklāja viņu. No pēkšņās pamošanās viņam aizrāvās elpa. Zāģskaidas iekļuva degunā, un viņš sakņupa kle­podams un rīstīdamies.

- Celies augšā! Tu esi nepārspējams! Man tevi jāno­mazgā, jāsaģērbj, un kas zina, ko vēl. Ar tevi ir tikai nepa­tikšanas! - Roza uzrāva viņu augšā aiz matiem un izvilka laukā no istabas.

Metu steigšus veda pa netīrajiem gaiteņiem un garām durvīm, aiz kurām pavērās šauras un drūmas istabas. Kāda kalpone ar lielu suku berza grīdu. Viņa bezcerīgi noskatījās, kā Roza aizrauj zēnu garām.

Roza iegrūda viņu tvaiku pilnā vannasistabā. Sieviete norāva Metam šortus, iekams viņš apjēdza, kas notiek, un iemeta zēnu ūdenī.

Tā bija pirmā vanna, kurā viņš gāja, kopš tika ieslēgts. Mets jutās kā izslāpis sūklis, kas uzsūc ūdeni, līdz bija tik pilns, ka tik tikko spēja pakustēties. Siltums remdēja ādu, kas bija kļuvusi niezoša un iekaisusi. - Piecelies sē­dus! Man nav laika visu dienu, - rūca Roza, ķerdamās pie darba ar gandrīz tikpat lielu suku kā gaitenī redzētā.

Viņa mazgāja zēnu, līdz āda kļuva sārta, nosusināja viņu lielā, mīkstā dvielī un mēģināja izdabūt ķemmi cauri viņa matu mudžeklim. Saniknota, ka tas neizdodas, viņa pagrāba šķēres un nogrieza matus. - Viņi grib tīru un kārtīgu, viņi dabūs tīru un kārtīgu, - sieviete nomurmi­nāja. Viņa iestūķēja Metu kreklā ar garām piedurknēm, uzvilka tam bikses un iedeva gumijas sandales, ko vilkt kājās.

Steigšus puiku veda pāri pagalmam uz citu mājas daļu. Ejot viņam sāpēja kājas no piepūles. Pagalma vidū kājas sapinās neierastajās sandalēs un viņš paklupis at­balstījās pret Rozu.

Sieviete izmantoja iespēju, lai viņu pamācītu. - Tur būs dakteris, - viņa paskaidroja. - Tapat visi ģimenes svarīgie cilvēki. Viņi gribēs pārliecināties, vai tu esi veselīgs. Ja viņi uzdod jautājumus, neatbildi. Pats svarīgākais, neko nesaki par mani. - Viņa piebāza seju pie zēna sejas. - Tu būsi viens pats kopā ar mani tajā mazajā istabā, - viņa čukstēja. - Es zvēru, ka nogalināšu tevi un aprakšu zem grīdas, ja sagādāsi man nepatikšanas.

Metam nebija nekādu grūtību noticēt. Viņš piespieda savas trīcošās kājas sekot sievietei uz to mājas dalu, kura bija tikpat atšķirīga no viņa vecā cietuma kā saule no sveces. Sienas bija krēmkrāsā, rozā un bālgani za­ļas. Te bija tik gaiši un priecīgi, ka noskaņojums viņam uzlabojās, par spīti Rozas briesmīgajiem draudiem.

Nospodrinātā grīda tā spīdēja, ka Mets jutās, kā ejot pa ūdens virsmu.

Pa logiem bija redzami dārzi ar strūklakām. Tas šļācās augšup un mirguļoja saulē. Brīnišķīgs putns ar garu, zaļu asti vieglītiņām šķērsoja celiņu. Mets gribēja apstāties, bet Roza grūda viņu tālāk, visu laiku pusbalsī lamādamās.

Beidzot viņi nonāca pie lielas istabas ar brīnišķīgu pa­klāju, kurā bija ieausti putni un vīnstīgas. Mets gribēja nomesties uz ceļiem un tos aptaustīt. - Piecelies, - no­šņāca Roza. Zēns ieraudzīja logus ar ziliem aizkariem no grīdas līdz griestiem. Mazs galdiņš ar tējkannu, tasī­tēm un cepumiem uz sudraba šķīvja bija nolikts blakus puķainam atzveltnes krēslam. Metam siekalas saskrēja mutē, atceroties cepumus.

- Panāc tuvāk, zēn, - ierunājās kāda veca, veca balss.

Rozai aizrāvās elpa. Viņas roka noslīdēja no Meta

pleca. - Patrons, - viņa nočukstēja.

Mets ievēroja, ka atzveltnes krēslā, ko viņš bija no­turējis par tukšu, īstenībā sēdēja kāds vīrietis. Viņš bija ārkārtīgi tievs, baltie mati, kas sniedzās līdz pleciem, bija glīti sasukāti ap tik grumbainu un krunkainu seju, ka tā gandrīz vai neizskatījās īsta. Viņam mugurā bija rīta- svārki, uz ceļiem uzklāta sega. Šīs segas dēļ Metam bija šķitis, ka vecais vīrs ir daļa no krēsla.

- Viss kārtībā, - zēnam aiz muguras ierunājās Čēlija. Mets apsviedās apkārt, lai ieraudzītu viņu durvīs. Sirds zēnam aiz atvieglojuma nodrebēja. Čēlija paspraucās garām Rozai un saņēma puikas roku. - Viņam ir slikti klājies, mi patron. Sešus mēnešus tie viņu turējuši kā sa­gūstītu dzīvnieku.

- Tu melo! - norūca Roza.

- Es to redzēju savām acīm. Marija Mendoza man pa­stāstīja.

- Viņa ir bērns! Kas var ticēt bērnam?

- Es varu, - mierīgi atbildēja Čēlija. - Viņa nebija šajā mājā sešus mēnešus. Kad meitene ieradās, viņa apjautā­jās, vai var satikt Metu, un Toms lielījās, ka esot nošāvis viņu. Viņa pa taisno atskrēja pie manis.

- Nošāvis viņu? Vai zēns ir ievainots? - jautāja vecais vīrs.

- Viņš jau bija savainots. - Čēlija aprakstīja brūces, kuras radīja saplēstie stikli.

- Kāpēc man neviens to nepaziņoja? - prasīja Patrons. Viņa balss nebija skaļa, bet tai piemita kāda īpašība, kas lika Metam nodrebēt, kaut gan viņš - tikai šoreiz - nebija tas, kam gadījušās nepatikšanas.

- Daktera ziņā bija to darīt, - iesaucās Roza.

- Tas bija visu ziņā, - iebilda vecais vīrs tajā pašā vē­sajā balsī. - Novelc kreklu, puis.

Metam ne sapņos nerādījās, ka varētu neklausīt. Viņš ātri atpogāja kreklu un nometa to zemē.

- iDios mio! Mans Dievs!

- Tie zilumi droši vien ir no Toma zirņiem, - paskaid­roja Čēlija, būdama gatava apraudāties. - Vai redzat, cik tievs viņš ir, mi patron? Un viņam ir kaut kādi izsitumi. Manās mājās viņam tādi nebija, kungs.

- Paaiciniet dakteri!

Pēc mirkļa - viņš droši vien bija gaidījis aiz durvīm - Vilems ienāca un sāka izmeklēt Metu. Viņš kratīja galvu, it kā patiesi būtu pārsteigts par zēna stāvokli. - Viņš cieš no mazliet nepietiekama uztura, - dakteris secināja. - Vi­ņam ir jēlumi mutē. Viņa ādas stāvoklis, jāsaka, radies no apvienotas reakcijas uz netīrumiem un vistu pakaišiem.

- Vistu pakaišiem? - pārjautāja vecais vīrs.

- Cik zinu, puika tika turēts ar zāģskaidām pildītā telpā, lai samazinātu uzkopšanas darbus.

- Tu to zināji, Vilem, - iesaucās Roza. - Tu man ne­teici, ka tas nav pareizi.

- Es par to neko nezināju līdz šai dienai, - sacīja dak­teris.

- Tu melo! Pasaki viņiem, Vilem! Tas nav smieklīgi. Tu teici, ka tas dzīvnieks - tas zēns - esot labā stāvoklī!

- Viņa cieš no vīzijām, - dakteris vērsās pie Patrona. - Žēl, ka tik nestabilam indivīdam ļāva ieņemt tik atbil­dīgu amatu.

Roza metās dakterim virsū un ar nagiem ieķērās vi­ņam sejā, iekams viņš paguva satvert sievietes rokas. Viņa spārdījās un kliedza, ar sava niknuma spēku dzī- dama Vilemu atpakaļ. Kalpone pat atņirdza zobus kā dzīvnieks, un Mets aizrautīgi vēroja, vai viņai izdosies ar tiem iekosties vīrietim kaklā. Viss zēnam šķita nere­āls - pēkšņā Čēlijas parādīšanās, vecais vīrs, niknā cīņa starp viņa diviem ienaidniekiem. Tas bija kā televīzijā.

Bet, iekams Roza paspēja nodarīt nopietnus kaitēju­mus, pāris spēcīgu vīriešu iesteidzās pa durvīm un aiz­vilka viņu projām.

- Vilem! Vilem! - viņa vaimanāja. Sievietes balss pa­mazām pieklusa, kad viņu nesa projām. Mets dzirdēja aizcērtamies kādas durvis, un tad vairs nekas nebija dzir­dams.

Viņš apjauta, ka Čēlija viņu apskauj. Zēns juta, kā sie­vietes ķermenis trīs, turot viņu cieši sev klāt. Dakteris nosusināja seju ar mutautu. Viņam tecēja asinis no kāda duča skrāpējumu. Šķiet, ka vienīgi Patrons bija mierīgs. Viņš bija atlaidies atzveltnes krēslā, un viņa bālās lūpas bija savilktas smaidā. - Tā. Tas nu bija lielākais uztrau­kums, kāds man gadījies vairāku mēnešu laikā, - viņš sacīja.

- Es atvainojos, mi patron, - nedroši taisnojās Vilems.

- Tas jums droši vien bija briesmīgs trieciens. Es tūlīt pārbaudīšu jums asinsspiedienu.

- Ak, beidz raizēties, - Patrons atgaiņājās ar roku.

- Mana dzīve pēdējā laikā ir pārāk mierīga. Tas… bija ļoti uzjautrinoši. - Viņš pievērsa uzmanību Metam. - Tatad viņi tevi turēja uz pakaišiem kā vistu kūtī. Saki man, puis, vai tu neiemācījies kladzināt!

Mets pasmaidīja. Viņam instinktīvi patika Patrons. Vecā vīra izskatā bija kaut kas tik ļoti pareizs. Viņa acis bija labā krāsā. Mets nezināja, kāpēc tā bija laba, tikai to, ka tā bija laba. Patrona seja šķita savādi pazīstama, un viņa rokām - smalkām, ar zilām vēnām - bija forma, kas dziļi slēptā veidā Metam šķita pievilcīga.

- Panāc šurp, puis.

Bez mazākās kavēšanās Mets piegāja pie krēsla un ļāva vecajam vīram noglāstīt sev seju ar roku, sausu kā papīrs.

- Tik jauns… - Patrons nomurmināja.

- Tu tagad drīksti runāt, mi vida, - paskaidroja Čēlija, bet Mets nespēja uzdrošināties.

- Mi vida. Man tas patīk, - vecais vīrs iesmējās. - Īste­nībā man tas tik ļoti patīk, ka es viņu tā saukšu. Vai viņš prot runāt?

- Man šķiet, viņš ir šokā. Manā mājā viņš čaloja kā trīs putni reizē. Un viņš prot lasīt gan angliski, gan spāniski. Viņš ir ļoti gudrs, mi patron.

- Protams. Viņš ir mans klons. Saki man, Mi Vida, vai tev garšo cepumi?

Mets pamāja ar galvu.

- Tad tu tos dabūsi. Čēlij, uzvelc viņam atkal kreklu un atrodi krēslu. Mums ir daudz, par ko parunāt.

Nākamā stunda pagāja kā sapnī. Dakteris un Čēlija tika aizsūtīti projām. Vecais vīrs un zēns sēdēja viens otram pretī un mielojās ne vien ar cepumiem, bet arī ar krējumā sautētu cāli, kartupeļu biezeni un ābolu mērci. Kāda kalpone atnesa to visu no virtuves. Patrons teica, ka šie esot viņa iemīļotie ēdieni, un Mets nolēma, ka tie ir arī viņa iemīļotie ēdieni.

Patrons teica, ka viņiem esot daudz, par ko runāt, bet īstenībā runāja tikai sirmgalvis. Viņš gremdējās atmiņās par savu jaunību Actlanā. To sauca par Meksiku, kad viņš bija puika, vecais vīrs paskaidroja. Viņš bija cēlies no kādas vietas, ko sauc Durango. "Cilvēkus no Durango dēvē par alacranes - par skorpioniem jo tik daudz to tekalē apkārt. Kad sapelnīju savu pirmo miljonu, es to pieņēmu par savu vārdu: Mateo Alakrans. Tas ir arī tavs vārds."

Mets pasmaidīja, ļoti iepriecināts, ka viņam ir kaut kas kopīgs ar Patronu.

Vecajam vīram runājot, Mets iztēlojās Durango pu­tekļainos kukurūzas laukus un violetos kalnus. Viņš redzēja upi, kurā divus mēnešus gadā krāca ūdens, bet kura pārējā laikā bija galīgi sausa. Patrons peldējās kopā ar brāļiem, bet diemžēl tie visi nomira dažādu iemeslu dēļ, iekams izauga lieli. Patrona māsas aiznesa līdzi tīfs, kad tās bija tik mazas, ka nevarēja paskatīties pāri palo­dzei - nē, pat ne pacēlušās pirkstgalos.

Mets iedomājās par Mariju un sāka uztraukties. Tas mazās meitenītes nebija tik vecas kā viņa, kad tās aiz­nesa tīfs. Viņš netika gudrs, vai tas briesmonis ir līdzīgs chupacabras. No visiem bērniem tikai viens palika dzīvs: Mateo Alakrans. Viņš bija izkāmējis kā koijots, bet viņu pildīja kvēla vēlēšanās izdzīvot.

Beidzot balss apklusa. Mets pacēla acis un ieraudzīja, ka Patrons krēslā ir aizmidzis. Arī Mets bija noguris. Viņš bija tā pieēdies, ka jau kādu laiku bija pusaizmidzis. Tie paši vīri, kas bija aizveduši Rozu, tagad ienāca, uzmanīgi iecēla Patronu braucamkrēslā un aizstūma projām.

Mets uztraucās par to, kas ar viņu tagad notiks. Vai Roza atgriezīsies un iemetīs viņu zāģskaidās? Vai turēs solījumu aprakt viņu dzīvu?

Bet tā bija Čēlija, kura uzvaroši aizgādāja puiku pro­jām. Sieviete ienesa viņu savā jaunajā dzīvoklī Lielajā mājā. Viņas iedzīve bija pārvākta no vecā mitekļa, tāpēc Mets nebija sarūgtināts, ka neatgriežas mājās. Jaunava kā vienmēr stāvēja uz galda blakus zēna gultai. Pateicībā par Meta nogādāšanu atkal drošībā Viņa bija ieguvusi jaunu plastmasas rožu vainagu ap tērpu un zem pamat­nes - baltu mežģīņu galdautiņu.

Visā visumā zēnu iepriecināja pārmaiņas, lai gan vi­ņam pietrūka baložu dūdošanas uz jumta un vēja, kas pūta cauri magonēm.

- Paklausies, īdžit, - komandēja Marija. - Man uzdots panākt, lai tu sāc runāt. - Mets paraustīja plecus. Viņu neinteresēja runāšana, turklāt Marija čaloja par abiem. - Es zinu, ka tu to vari. Čēlija apgalvo, tu esot šokā, bet, manuprāt, tu esi slinks.

Mets nožāvājās un pakasīja padusi.

- Patrons šodien brauc projām.

Nu Marija ieinteresēja Metu. Zēns apmulsa, jo vecais vīrs dodas projām. Viņš to nebija saticis kopš tās dienas, kad tika izglābts. Čēlija paskaidroja, ka tomēr satrau­kums esot bijis pārāk liels cilvēkam, kuram ir 140 gadu. Patrons bija spiests palikt gultā, līdz jutās pietiekami ve­sels, lai ceļotu uz savu otru māju Čirikahua kalnos.

- Mums viņam jāpasaka uz redzēšanos. Visi nāk, un tev labāk vajadzētu runāt, citādi tev būs lielas nepatikša­nas. - Marija saspieda Meta muti, mēģinot izdabūt laukā vārdus. Zēns centās roku sakampt. Mazā meitene atlēca nost. - Tu teici, ka nekod! - viņa kliedza. Viņa paķēra spilvenu un vairākas reizes Metam iesita, pēc tam sa­bruka gultā.

- Sliktais klons! - pārmeta Marija, spiezdama spil­venu pie krūtīm.

Mets apsvēra šo domu. Būt par klonu bija slikti, lai tu darītu ko darīdams, tad kāpēc vispār censties būt labam? Viņš pasniedzās un paplikšķināja meitenei pa roku.

- Nu kāpēc tu negribi runāt? - nerimās Marija. - Ir jau pagājusi nedēļa. Pūkainim vajadzēja vienu dienu, lai piedotu man pēc atgriešanās no suņu ķērāja.

Mets negribēja viņu sarūgtināt. Viņš nespēja parunāt. Kad zēns mēģināja veidot vārdus, viņu pārņēma šaus­mas. Runāt nozīmēja atvērt durvis uz viņa rūpīgi celto cietoksni, kur jebkas varētu iebrāzties iekšā.

- Mets bija ieslodzīts ilgāk nekā tavs suns, - paskaid­roja Čēlija, ienākdama istabā. Nometusies ceļos, viņa noglāstīja Metam seju. - Pūkainis bija projām tikai divas dienas. Mets bija ieslodzīts sešus mēnešus. Ir vajadzīgs laiks, lai atlabtu.

- Vai tā tas notiek? - mazā meitene jautāja. - Jo ilgāk esi slims, jo ilgāks laiks vajadzīgs, lai izveseļotos?

Čēlija pamāja ar galvu. Viņa turpināja glāstīt Metam seju, matus, rokas. Sieviete it kā mēģināja atdabūt atpa­kaļ jūtas zēna ķermenī.

-Tad jau… es domāju, - Marija lēni sacīja, - lai Pat­rons izveseļotos, būs vajadzīgi vairāki gadi.

- Nerunā tā! - Čēlija uzkliedza tik skarbi, ka Marija apskāva spilvenu un, acis iepletusi, cieši skatījās uz sie­vieti. - Neko nesaki par Patronu! Tiš! Man nav laika ar tevi spēlēties. - Čēlija pamāja ar priekšautu uz meitenes pusi, kura aizbēga, nebilduši ne vārda.

Metam kļuva Marijas žēl. Viņš tīšām sasprindzināja ķermeni, lai Čēlijai būtu grūti viņu ģērbt, bet Čēlija ne­dusmojās. Sieviete apkampa viņu un dziedāja savu iemī­ļoto šūpļa dziesmu: "Buenos dtas paloma blanca. Hoy te vengo a saludar." Mets notrīsēja. Tā bija dziesma Jaunavai, kura mīl visu maigo un bija pieskatījusi viņu cietumā. Tad zēns saprata, ka nav labi būt nejaukam pret Čēliju, un atslābināja locekļus.

- Mans labais zēns, - murmināja sieviete. - Tu esi labs zēns, un es tevi mīlu.

Mets bija panikā, kad sieviete mēģināja izvest viņu laukā. Viņš jutās droši savā vecajā gultā kopā ar rotaļu dzīvniekiem un nodriskāto Pedro el Conejo grāmatiņu. Viņš turēja žalūzijas aizvērtas, kaut gan pa logu pavērās skats uz brīnišķīgu, mūra ieskautu dārzu. Zēns negribēja neko jaunu savā dzīvē, lai cik skaists tas būtu.

- Viss kārtībā. Es nevienam neļaušu tev darīt pāri, - mierināja Čēlija, paceldama puiku rokās.

Mets vēl nebija redzējis Lielās mājas fasādi. Viņu ap­būra ar marmoru klātā ieeja un spārnoto tuklo bērniņu figūras. Tur arī atradās tumšs dīķis, kuru klāja ūdens lili­jas. Mets apskāva Čēliju, kad no dziļumiem nejauši iznira liela zivs, lai paskatītos uz viņu ar apaļu, dzeltenu aci.

Viņi soļoja zem augšpusē paplatinātiem baltiem pīlā­riem, līdz atradās uz lieveņa, no kura platas kāpnes veda lejup uz piebraucamo ceļu. Visi bija sastājušies rindās uz lieveņa, kalpotāji vienā pusē un ģimene - otrā. Mets redzēja Stīvenu, Emīliju un Mariju stāvam miera stājā. Kad Marija mēģināja apsēsties, Emīlija viņu atkal uzrāva kājās. Zēns redzēja, kā Toms tur Marijas roku, un juta grūti valdāmu dusmu uzplūdu. Kā tāds uzdrīkstas būt viņas draugs! Kā viņa uzdrīkstas būt ar Tomu draugos. Ja Metam būtu vēl viens kāpuru pilns apelsīns, viņš to atkal mestu, lai tur vai kas.

Patrons sēdēja braucamkrēslā ar segu už kājām. Druk­nie vīri, kurus Mets manīja jau agrāk, apsargāja viņu. Netālu stāvēja Vilems, ģērbies pelēkā uzvalkā, kas šai dienai bija par siltu. Viņa seja no sviedriem spīdēja. No Rozas nebija ne miņas.

- Nāc šurp, Mi Vida, - aicināja Patrons. Veco vīru skaidri varēja saklausīt caur putnu balsīm un strūklaku šļakstiem. Tā piesaistīja uzmanību, par spīti balss vārgu­mam. Čēlija nolika Metu zemē.

Mets labprāt piegāja pie braucamkrēsla. Viņam Pat­ronā patika viss - balss, sejas forma un acis, kas bija tumšas kā dīķis, kura dziļumos slēpās zivs.

- Parādi viņu ģimenei, Vilem, - vecais vīrs izrīkoja.

Daktera roka bija mitra. Mets juta riebumu pret viņu,

bet ļāva sevi izvadāt ap lieveni. Zēnu iepazīstināja ar Alakrana kungu, nikno vīru, kurš Metu izmeta ārā tajā pirmajā vakarā un kurš bija Benito, Stīvena un Toma tēvs. Tika paskaidrots, ka Benito esot projām koledžā un Mets viņu satikšot kādu citu dienu. Alakrana kungs skatījās uz Metu ar neslēptu pretīgumu.

Felisija, Alakrana kunga sieva, bija trausla sieviete ar gariem, nervoziem pirkstiem. Viņa bijusi izcila koncert- pianiste, dakteris klāstīja, līdz slimība spieda viņu pār­traukt karjeru. Felisija uzzibsnīja Vilemam ašu smaidu, kas pazuda, kad viņa paskatījās uz Metu. Kopā ar Felisiju bija Alakrana kunga tēvs, vecs vīrs ar baltiem matiem, kuram, kā šķita, nebija skaidrs, kāpēc atrodas uz lieveņa.

Tad Mets iepazinās - vēlreiz - ar Stīvenu, Emīliju, Mariju un Tomu. Toms sarauca pieri pret Metu, kurš at­bildēja ar to pašu. Neviens no trijotnes, izņemot Mariju, neizrādīja prieku satikt zēnu, bet visi izlikās draudzīgi.

Tas tāpēc, ka visi baidās no Patrona, Mets apjēdza. Viņš nezināja, kāpēc, bet tas bija labi, ka viņi bija te.

- Vai el gato - kaķim - vēl aizvien ir tava mēle? - ap­jautājās vecais vīrs, kad Metu beidzot atveda atpakaļ pie braucamkrēsla. Mets pamāja ar galvu. - Čēlijai nāksies ar to nodarboties. Klausieties visi, - Patrons ierunājās mazliet skaļākā balsī. - Šis ir mans klons. Viņš ir vis­svarīgākā persona manā dzīvē. Ja kāds bija iedomājies, ka tas ir kāds no jums, piedodiet, nelaimīgie cūku bērni, padomājiet vēlreiz. - Vecais vīrs klusi iesmējās.

- Pret Metu jāizturas ar cieņu, gluži kā pret mani. Viņu vajag izglītot, labi dot ēst un izklaidēt. Pret viņu nav pieļaujama slikta izturēšanās. - Patrons cieši paska­tījās uz Tomu, kurš pietvīka sarkans. - Pret ikvienu - ik­vienu -, kas nodarīs pāri Metam, tiks vērsta barga rīcība. Vai skaidrs?

-Jā, mi patron, - nomurmināja vairākas balsis.

- Un, lai būtu pilnīgi drošs, es atstāšu vienu no sa­viem miesassargiem. Kurš no jums, lempji, brīvprātīgi piesakās šim uzdevumam?

Miesassargi pašļūkāja kājas un nodūra acis.

- Skaidrs, kautrīgi esat, - secināja Patrons. - Šos te es atlasīju Skotijā, kur viņi pie futbola laukuma šķaidīja sejas. Vienmēr izvēlies miesassargus no citas valsts, Met. Izrādās, ka viņiem ir grūtāk veidot apvienības un nodot tevi. Tā, Met, izvēlies! Kuru no šiem vārajiem ziediņiem tu gribi sev par rotaļu biedru?

Šausmu pārņemts, Mets skatījās uz vīriem. Kaut ko mazāk rotaļīgu bija grūti iedomāties. Vīri bija resniem kakliem un rupji, ar saplacinātiem deguniem, rētas klāja to rokas un sejas. Abiem bija sprogaini, brūni mati, kas sedza tiem pieres, apsārtušas sejas un spilgti zilas acis.

- Tas tur ir Dāfts Donalds, - viņam patīk žonglēt ar boulinga bumbām. Tems Lins ir tas ar interesantajām ausīm.

Mets skatījās no viena uz otru. Dāfts Donalds bija jaunāks un mazāk cietis. Šķita, ka tāda persona blakus ir drošāka. Tema Lina ausis izskatījās kā sakostas, tās bija ļoti sakropļotas. Bet, kad Mets ieskatījās Temam Linam acīs, viņš bija pārsteigts, ieraugot draudzīgu mirdzumu.

Draudzība Meta dzīvē gadījās tik reti, ka viņš uzreiz norādīja uz to vīrieti.

- Labs lēmums, - nočukstēja Patrons. Tā kā iepazīša­nās bija pabeigta, šķita, ka enerģija viņu pamet. Vecais vīrs atslīga braucamkrēslā un aizvēra acis. - Paliec sveiks, Mi Vida… līdz nākamai reizei, - viņš nomurmināja.

Alakranu ģimene sapulcējās apkārt un apliecināja Pat­ronam laba vēlējumus. Viņš nevienu neņēma vērā. Tad Dāfts Donalds pacēla viņu kopā ar krēslu un nonesa lejā pie limuzīna. Visi sekoja, saucot laba vēlējumus. Mašīnai aizbraucot, ģimenes locekļi aizsteidzās projām. Kalpotāji sadalījās abpus Metam, it kā viņš būtu klints upē, un pazuda mājā.

Viņu neviens neņēma vērā. Slikti neizturējās, tikai ne­ņēma vērā. Vienīgi Mariju, kura skaļi žēlojās, vajadzēja aizvilkt projām.

Čēlija pacietīgi gaidīja, kad pūlis izklīdīs. Un Tems Lins.

- Nu, puis, paskatīsimies, kas tu par putnu, - uzsauca Tems Lins, uzraudams Metu augšā ar muskuļaino roku un pārmezdams viņu pār plecu.