Skorpiona nams

20 Esperansa

Mets pamodās, juzdamies slims. Viņš jutās tā, it kā uz krūtīm būtu uzvelts liels akmens. Vie­nīgais veids, kā viņš to varētu noripināt nost, būtu uzzināt, ka bailes nav pamatotas. Viņš varētu pa­jautāt Čēlijai, bet viņa baidītos atbildēt.

Mets juta neredzamu acu spiedienu uz sevi. Kāds, iespējams, viņu novēroja, varbūt izspiegošanas istaba bija tukša. Viņš nezināja. Tur var atrasties Felisija, sati­nusies kažokā, dedzīgi meklēdama paņēmienu, kā iznī­cināt Metu.

Varētu pajautāt Temam Linam, bet Mets īsti nezināja, kā par to sākt runāt. Starp citu, vai kāds ir iecerējis sagriezt mani steika gabalos? Vēl briesmīgāka bija miesassarga ie­spējamā atbilde: Te nu tu trāpi naglai uz galvas, puikiņ. Es vienmēr esmu teicis, ka tev gudrības netrūkst.

Cik daudz no patiesības viņš var izturēt?

Tomēr pēc piecelšanās Meta noskaņojums uzlabo­jās. Karsta duša un franču grauzdiņš brokastīs palīdzēja aizdzīt bailes. Būtu bezjēdzīgi, ja Patrons izšķērdīgi izglī­totu kādu, kuru vērtē tikai kā rezerves daļu. Transplantē­tiem nevajag apaļus piecniekus. Mets aizgāja uz staļļiem un pasūtīja Drošo zirgu.

Viņš jāja cauri magoņu laukiem, ko sedza bieza migla. Tā bija parasta parādība agros rītos, kad ūdens smidzi­nātāji ietina dūmakā vēso gaisu pie augsnes. Saules kar­stums vēlāk to izkliedēs, bet tagad migla veidoja pienam līdzīgu jūru, kas sniedzās Metam līdz puslielam, sēžot zirga mugurā. Tā bija brīnišķīga sajūta kustēties cauri šai miglai, no kuras rēgojās tikai zirga mugura un galva. Tas bija kā peldēt cauri apburtam ezeram.

Man ir četrpadsmit gadi, Mets domāja. Es esmu pieaudzis.

Tas lika viņam justies stipram un bezbailīgam. Vidus­laiku prinči devās karā četrpadsmit gadu vecumā vai pat jaunāki.

Oāze bija ēnaina un vēsa. Nesenie lieti bija piepil­dījuši dīķi, un tagad tas skalojās gar vīnogulāja lapeni. Mets pavilka dzelzs lādi augstāk. Viņš novilka drēbes un iebrida ūdenī. Tems Lins, kas ļāva Metam darīt daudz ko bīstamu, atrunāja zēnu no peldēšanās te, jo dibens bija tumšs, ar nezināmām dziļām vietām. Metu šīs briesmas tieši piesaistīja.

Viņš suniski pārpeldēja pāri dīķim. Mazu zivtiņu bari šāvās projām no viņa pirkstiem. Sasniedzis krastu, viņš uzrāpās uz akmens blakus kreozota krūmam. Zēns maz­liet drebēja. Diena drīz vien iesils, bet pagaidām tuks­neša gaiss vēl glabāja nakts dzestrumu.

Mets pavērās augšup debesīs. Tās bija tik koši zilas, ka gandrīz sāpēja acis. Lietus bija aizskalojis putekļus, atstājot gaisu tik tīru un dzidru, ka šķita - viņš ieelpo gaismu. Burvības iespaids pieņēmās spēkā.

Kas viņu kavē doties šajos kalnos un iet uz Actlanu? Tā bija nabadzīga zeme, kā Čēlija bija stāstījusi, bet, runājot par to, viņas seja atplauka. Tā bija pilna ar cilvēkiem, un tajā kūsāja dzīvība. Jauna pasaule, kur viņš varētu izbēgt no kamerām un Felisijas ļaunuma, kur nebūtu jātiekas ar Makgregoru, kurš salikts kopā kā lupatu deķis no ķer­meņa daļām.

Bet vai viņš varētu dzīvot bez Čēlijas un Tema Lina? Vai bez Marijas?

Meta noskaņojums uzlabojās vēl vairāk, domājot par ceļošanu pelēcīgi brūnajos kalnos. Viņam vēl nav jāiz­lemj. Patrons var dzīvot gadiem ilgi - dzīvos gadiem ilgi, zēns pats sev apgalvoja. Galu galā vecajam vīram bija pasaules labākie ārsti. Mets varēja plānot savu gājienu piesardzīgi, varbūt pat ņemt Mariju sev līdzi. Iepriekšē­jās nakts nelāgās bailes bija pazudušas, un viņš jutās kā karalis: Mets Iekarotājs.

Viņš atpeldēja atpakaļ. Saule sāka apspīdēt mazo ie­leju, un viņš izkravāja Tema Lina grāmatas un kartes. Ta­gad viņš saskatīja to derīgumu, tādēļ apņēmās tās rūpīgi izpētīt pirms savas plānotās bēgšanas.

Opija zemes vēsture, viņš lasīja Esperansas grāmatā, ir slīgusi šausmās un mirkusi asinīs. Mets atspiedās pret segu rulli ar aukstu franču grauzdiņu rokā. Autores morali­zējošo toni viņš vēl aizvien uztvēra kā kaitinošu, bet ne­spēja apstrīdēt faktus.

Mateo Alakrans jeb Patrons, kā viņš drīz kļuva pazīstams, sastādīja opiju no Pekosas upes līdz Seltonas jūrai, Mets lasīja. Viņam bija nepieciešams milzīgs darbaspēks, lai stādījumus ap­koptu. Tā nebija nekāda problēma, jo tūkstošiem meksikāņu katru dienu plūda pāri robežai. Viņam vienīgi vajadzēja tos ievilināt lamatās.

Šim nolūkam viņš nodibināja pirmo Fermas patruļu. Viņš sa­vervēja savu armiju no visnekrietnākajiem noziedzniekiem, kā­dus jebkad izvirdušas korumpētās cietumu sistēmas šajā pasaulē.

Mets aizcirta grāmatu. Te viņa atkal uzsāka tirādi pret Patronu. Esperansa laikam ir īsta ragana. Viņš izdzēra sulas pudeli, ko bija paņēmis no mājām, un mēģināja lasīt tālāk.

Pat tādā veidā Patrons nespēja kontrolēt Nelegālos. Tie izslī­dēja viņam starp pirkstiem. Tie palīdzēja cits citam glābties. Tie plūda pāri Opija zemei uz Savienotajām Valstīm, līdz valdība piedraudēja Patronam, ka beigs viņa biznesu.

Tieši tad Narkotiku despots, baidīdamies zaudēt savu vergu impēriju, piedāvāja ideju par īdžitiem.

Ārēji, Mets lasīja, nekas nevarēja likties vēl cilvēciskāk. Beigu beigās - kas ir ciešanas, ja ne ciešanu apjausma? īdžiti nejūt ne aukstumu, ne karstumu, ne slāpes, ne vientulību. Da­tora čips to smadzenēs likvidēja šīs sajūtas. Tie strādāja ar noturīgu atdevi kā darba bites. Cik varēja spriest, tie nebija nelaimīgi. Tad vai kāds varētu teikt, ka pret tiem slikti izturas?

Es varētu! dārdināja Esperansa. Patrons pārdeva šo cilvēku dvēseles velnam! Kad tie nomira, viņš ieara to ķermeņus zemē kā mēslojumu. Opija stādu saknes ir asinīm slacītas, un jebkurš, kas pērk šīs zemes riebīgo nezāli, nav labāks par gaļēdāju kanibālu.

Ar šo lasāmvielu noteikti pietika vienai dienai. Mets atbalstīja grāmatu uz krūtīm un mēģināja iztēloties Es- peransas seju. Viņas ādu droši vien klāja kārpas kā vecai raganai. Viņai varētu būt dzelteni ilkņi un iekrituši vaigi kā iepuvušam ķirbim. Zēns pāršķirstīja grāmatu, meklē­dams autores fotogrāfiju.

247. lappusē viņš to atrada. Sieviete bija ģērbusies melnā kostīmā ar pērļu kaklarotu. Melnie mati nokarājās kā mirdzošs plīvurs abās pusēs bālajai un skaistajai sejai.

Viņa ļoti līdzinājās Marijai.

Mets izlasīja īso anotāciju zem attēla: Esperansa Men­doza, senatora Mendozas bijusī sieva, ir Kalifornijas Pretver- dzības biedrības dibinātājbiedre. Sarakstījusi daudzus bestsel­lerus. Saņēmusi Nobela Miera prēmiju…

Mets nometa grāmatu. Nebija iespējams, ka Marija to zinātu. Meitene domā, ka viņas māte ir mirusi. Espe­ransa bija izgājusi no mājām, kad Marijai bija pieci gadi, un neatgriezās. Mazā meitene iedomājās, ka viņas māte nomaldījusies tuksnesī, un modās augšā katru nakti, raudādama, ka varot dzirdēt mātes balsi. Tādēļ Marija tik izmisīgi pieķērās lietām. Viņa baidījās pazaudēt to, kas viņai patika.

Un visu šo laiku Marijas māte mitinājusies Kalifornijā. Mets juta dziļu, kvēlu naidu pret šo sievieti un arī pret senatoru Mendozu. Viņš noteikti zināja, kas bija noticis, bet atzina par labāku ļaut Marijai ciest. Mets nepieļaus šīs situācijas turpināšanos. Nākamo reizi, kad Marija ciemosies - meitenei jāierodas uz Stīvena un Emīlijas kāzām pēc diviem mēnešiem -, Mets viņu satrieks ar šo pierādījumu.

Mets atklāja iemeslu, kāpēc Tems Lins bija aizliedzis viņam peldēties oāzē. Tonakt zēns sasirga ar smagāko vēdera gripu, kādu vien varēja atminēties. Viņš stundām rīstīdamies vēma spainī, līdz rīkle svila kā jēla. Čēlija uzstāja, ka pati viņu ārstēs. Viņa piespieda zēnu dzert pienu glāzi pēc glāzes un neatstāja viņu vienu ne uz mir­kli. Lēkmju starplaikos viņš ievēroja, ka sievietes rokas bija tikpat aukstas un mitras kā viņam pašam.

Beidzot viņš atlaba tiktāl, ka varēja atgulties. Čēlija piestūma pie viņa gultas krēslu un nosēdēja tajā visu nakti, kamēr Mets te iemiga, te uztrūkās. Vienu brīdi pamodies, viņš tikai collas attālumā no savas sejas ierau­dzīja Tema Lina seju. Miesassargs atliecās taisni un teica: - Viņa elpa ož pēc ķiplokiem.

Kāpēc lai tā neostu pēc ķiplokiem? Mets miegaini prātoja. Gandrīz visam, ko Čēlija gatavoja, klāt bija pamatīga ķip­loku deva.

- Es tevi brīdināju, lai tu to nemēģini darīt. Mums jāaprunājas, - Tems Lins uzrunāja Čēliju.

- Nākamreiz es uztrāpīšu pareizo devu, - viņa solīja.

- Vai tu visu gribi pazudināt?

- Varbūt tavs plāns neizdosies. Mums vajadzīgs rezer­ves variants, - Čēlija sacīja.

- Tu viņu nogalināsi.

Viņa paskatījās uz slepeno kameru. - Drīzāk es no­miršu, nekā ļaušu tam notikt.

Balsis apklusa. Mets centās palikt nomodā, lai dzir­dētu, vai tie abi neatklās vēl ko, bet bija pārāk vārgs.

Slimības dēļ Mets vairākas dienas bija nervozs, viņam sāpēja galva. Tiklīdz zēns domāja, ka viņam ir labāk, uz­nāca jauns nelabuma vilnis. Otrā lēkme nebija tik spēcīga kā pirmā, tāpēc šķita, ka viņš uzveic slimību. Puika tikai brīnījās, kāpēc Čēlija nepaaicina dakteri, bet tajā pašā laikā bija pateicīgs par to. Mets par katru cenu gribēja izvairīties no došanās uz slimnīcu.

Kad zēns pietiekami atlaba, viņš atsāka pavadīt die­nas blakus Patronam, klausoties vecā vīra prāta klejo­jumos. Šķita, ka Patrona atmiņas pakāpeniski apņem migla. Reizēm viņš nosauca Metu nepareizā vārdā, zēns samulsa par vēl kaut ko. - Es to būdu uzcēlu pats savām rokām, - viņš skaidroja Metam. Mets paskatījās apkārt. Savrupmāja ar tās dārziem un strūklakām jau nu visma­zāk atgādināja būdu.

- Es iestādīju arī vīnogulāju, - Patrons teica. - Tas aug ļoti labi. Tas pārklāja lapeni tikai divos gados. Es domāju, ūdens dēļ. Nav nekā jaukāka par šiem tuksneša dīķiem.

Viņš runā par oāzi, Mets trīsēdams nodomāja. Patrons droši vien bija tas cilvēks, kas kaut kad sen tur bija dzīvo­jis. Būda bija sabrukusi, bet vīnogulājs vēl joprojām auga ļoti labi. - Vai tā ir tā vieta aiz cauruma klintī? - Mets jautāja, lai pārliecinātos, ka nekļūdās.

- Protams, Felipe! - Patrons atcirta. - Tu lien pa to caurumu katru mīļu dienu. - Viņš ieslīga vēl vienā sap- ņainības mirklī, ar acīm skatot to, ko neviens cits ne­varēja redzēt. - Tā ir visskaistākā vieta pasaulē, - viņš nopūtās. - Ja pastāv paradīze un mani tur ielaidīs, esmu pārliecināts, ka tas dīķis un vīnogulājs būs tur.

Tad viņš aizmaldījās vēl senākās atmiņās. Patrona balss pildījās ar apbrīnu, kad viņš stāstīja par to hacienda, kur viņš tik sen bija gājis uz fiestas. - Viņiem bija strūklaka, - Patrons runāja ar apbrīnu. - Ūdens skanēja kā mūzika, un pašā vidū atradās maza eņģelīša statuja. Viņš izska­tījās tik vēss un tīrs. Un tu nevari iedomāties ēdienus, Felipe. Tamales - cik vien tu gribēji - un uz restēm ceptas ribiņas! Varēja dabūt chiles rellenos un moro krabjus, kas ar lidmašīnu bija atvesti no Jukatanas, un vesels galds ar karameļu pudiņiem, katrs savā mazā trauciņā.

Mets bija pārliecināts, ja kaut kur ir debesis, tad ta­jās ir moro krabji, kas ar lidmašīnu atvesti no Jukatanas, un galds, ko klāj karameļu pudiņi. Bet tad Patrona balss kļuva skumja. - Mamā atveda manas mazās māsiņas uz fiesta. Vienu viņa nesa rokās, un otra, turoties viņai pie svārkiem, sekoja nopakaļ. Manas mazās māsiņas saslima ar tīfu un nomira vienā un tajā pašā stundā. Viņas bija tik mazas, ka nevarēja paskatīties pāri palodzei - nē, pat tad ne, ja piecēlās uz pirkstgaliem.

Mets ievēroja, ka Patrons bija daudz jaukāks, kad atminējās pagātni. Viņš šķita laipnāks, bet arī vieglāk ievainojams. Mets vēl aizvien mīlēja veco vīru, kaut gan nebija nekādu šaubu, ka viņš ir ļauns.

- Kas ir Felipe? - Mets jautāja Čēlijai lielajā, ar malku kurināmajā savrupmājas virtuvē.

- Vai tu domā mērču pavāru vai dārznieku? - viņa cen­tās noskaidrot.

-Tam vajadzētu būt kādam citam. Patrons vienmēr mani tā sauc.

- Ak nē, - nomurmināja Čēlija, uz brīdi pārtraukusi rullēt pīrāga mīklu. - Felipe bija viņa dēls, kurš nomira gandrīz pirms astoņdesmit gadiem.

- Tad kāpēc…

- Daži cilvēki ir tādi, mi vida. Vispirms tie kļūst vecāki un vecāki, un tad tie apstājas un kļūst jaunāki un jaunāki. Patronam šķiet, ka viņš patlaban ir aptuveni trīsdesmit piecus gadus vecs, tāpēc viņš domā, ka tu esi viņa dēls Felipe. Iespējams, viņš nesaprot, kas tu esi.

- Jo es vēl neparādīšos simt gadus.

- Tieši tā, - atbildēja Čēlija.

- Tad ko man vajadzētu darīt?

- Esi viņam Felipe, - Čēlija vienkārši atbildēja.

Mets aizgāja uz mūzikas istabu un spēlēja klavieres, lai

nomierinātu nervus. Ja Patrona prāta spējas mazinājās, tas nozīmēja, ka viņš bija gatavs vēl vienai embrionālo smadzeņu implantātu devai. Tas nozīmēja, ka embrijs - Meta brālis - auga govij iekšienē. Vai embriji spēja saprast nāvi? Vai tie sajuta bailes? Mets uzsāka Mocarta "Turku maršu", spēlējot tik skaļi, ka kāds kalpotājs ārpusē gai­tenī nometa paplāti. Tad viņš to nospēlēja vēlreiz. Un vēlreiz. Mocarta kārtības izjūta lika viņam justies tā, it kā viņš pats būtu noteicējs pār savu dzīvi. Mūzika aiznesa zēnu ārpus savrupmājas smacīgās pasaules robežām.

Aizvien vairāk un vairāk viņš gribēja aizbēgt. Kad oāzē šī iespēja viņam reiz bija ienākusi prātā, šī ilgoša­nās atgriezās, līdz kļuva par pastāvīgu sāpi. Puika jutās kā rieksta čaumalā iesprostots tārps. Esperansas grāmata viņam atvēra acis uz Patrona celtās impērijas šausmām, viņš pats bija redzējis zemās, tumšās īdžitu mītnes, kas nebija labākas par zārkiem.

Zēns varētu aizbēgt caur pelēcīgajiem kalniem, kas ietvēra oāzi. Un doties uz Actlanu. Tems Lins tieši šim nolūkam viņam bija devis lādi, pilnu ar kartēm un ēdienu. Mets par to nešaubījās.

Bet viņš nevarēja doties projām pirms Stīvena un Emī­lijas kāzām. Tad Marija būs tur, un viņš nevarēja pazust, meiteni nesaticis.