Skorpiona nams

Izbadējies putns

Dienas ritēja nemainīgā vienmuļībā. Mets ne­spēja sagaidīt Marijas ciemošanos. Viņa kopā ar Emīliju tika nosūtīta uz klosteri, lai izaugtu par kārtīgām jaunām lēdijām. - Tā, kuru mēģina savaldīt, ir Marija, - Čēlija stāstīja. - Emīlija neesot mežonīgāka par bļodiņu ar auzu tumi. - Mets lūdza Čēliju nosūtīt Marijai vēstuli, bet viņa atteicās. - Mūķenes to nodos senatoram Mendozam, - sieviete paskaidroja.

Mets mēģināja iedomāties, ko Marija dara, bet neko nezināja par klosteriem. Vai viņa ilgojās pēc Meta? Vai viņa tam piedeva? Vai viņa apciemoja Tomu?

Marijai un Emīlijai esot projām, Benito un Stīvens devās citur atvaļinājumā. Alakrana kungs bieži bija darī­juma braucienos. Felisija un Vecais palika savās istabās. Gaiteņi un dārzi šķita pamesti. Kalpotāji vēl aizvien pil­dīja savus pienākumus, bet viņu balsis bija pieklusinātas. Māja bija kā skatuve, no kuras pazuduši visi aktieri.

Kādu dienu Mets pasūtīja Drošo zirgu no staļļiem un sasprindzis gaidīja, vai lūgums tiks noraidīts. Tas netika noraidīts. Kāds īdžits izveda laukā dzīvnieku. Mets, juz­damies neērti, nodūra acis. Mājā strādāja maz īdžitu, un viņš labprāt par tiem nedomāja. Viņš saņēma grožus un paskatījās uz augšu.

Tā bija Roza.

Mets sajuta veco šausmu drebuli, it kā viņš vēl aiz­vien būtu mazs zēns un viņa - cietuma uzraudze, bet šī sieviete vairs nebija draudīga. Viņas sejas asie, skarbie vaibsti, šķiet, nebija saistīti ar to, kas norisinājās iekš­pusē. Izstiepusi roku, Roza vērās taisni uz priekšu. Pat nebija skaidrs, vai viņa zēnu redz.

- Roza? - Mets ierunājās.

Sieviete paskatījās uz viņu. - Vai jūs vēlaties citu zirgu, kungs? - Balss bija tā pati, bet bez niknuma.

- Nē. Šis ir labs, - Mets atbildēja.

Roza pagriezās un aizšļūkāja atpakaļ stallī. Zēns re­dzēja, ka sievietes kustības bija kļuvušas saraustītas.

Mets jāja projām no mājas. Zirgs vienmērīgi soļoja. Tas kustēsies taisni, līdz Mets tam liks pagriezties pa labi vai pa kreisi, un tas nešķērsos robežu, kas ieprogrammēta dzīvniekam smadzenēs. Kā Roza, Mets iedomājās. Pirmo reizi viņš aptvēra, cik šausmīgi ir būt īdžitam. Viņš nepa­zina nevienu no citiem, pirms tos operēja. Tie vienkārši bija te, lai darītu garlaicīgus darbus. Bet Roza iepriekš bija reāla, kaut arī ļauna un vardarbīga persona. Tagad viņa bija tikai ēna, no kuras izsūkta dzīvība.

Impulsa dzīts, viņš pagrieza dzīvnieku uz rietumiem, nevis uz austrumiem un turējās tajā magoņu lauku malā, kur, pēc viņa domām, atradās Čēlijas mazais namiņš. Viņš aizēnoja acis, lai saskatītu ēkas siluetu. Šī Fermas daļa bija augšanas cikla agrīnā pakāpē.

Stādi bija tikai mazliet vairāk nekā pelēcīgi zaļa ēna, un maiga migliņa cēlās no laistītājiem zemē. Gaisā bija jūtama asa mitru putekļu smaka.

Daži īdžiti līkņāja gar augiem, raujot ārā nezāles un šķaidot kukaiņus. Tā bija viņu valstība, īdžitu valstība. Mets vēlējās zināt, kas notiktu, ja tie pēkšņi pamostos. Vai tie uzbruktu viņam kā ciemata iedzīvotāji tajā filmā par Frankenšteinu? Bet tie nepamodīsies. Jo nevar. Tie tur­pinās ravēšanu, līdz priekšstrādnieks liks tiem pārtraukt.

Mets nevarēja atrast mazo namiņu. Droši vien tas no­jaukts, kad viņš un Čēlija pārcēlās. Nopūties zēns pagrie­zās austrumu virzienā uz oāzi kalnos.

Sasniedzis ūdens sili, Mets nokāpa un piepildīja to no pumpja, kā bija darījis Tems Lins. - Dzer, - viņš pavēlēja zirgam. Paklausīgi tas sūca šķidrumu, līdz Mets nolēma, ka tam pietiek. - Stāt, - viņš teica. Zēns ieveda to ēnā un lika gaidīt.

Ejot kalnos, viņš juta baiļu dvesmu. Šoreiz viņš bija viens. Neviens nenāks palīgā, ja viņš nokristu no klints vai ja viņu sakostu klaburčūska. Zēns nonāca pie cau­ruma klintī un izlīda tam cauri. Dīķa līmenis bija zems, jo sausuma periods nāca uz beigām un augusta un septem­bra negaisi vēl bija tikai gaidāmi. Kreozota krūma zari otrā pusē nodrebēja, tur slēpās kāds dzīvnieks. Vējš svilpoja cauri kailajām klintīm ar vientuļu, griezīgu pieskaņu.

Mets apsēdās un izņēma sendviču. Viņš pats nesa­prata, ko te dara.

Mazās ielejas tālākajā galā auga vīnogulājs, izpleties pār cilvēka veidoto lapeni. Kāds te sen bija dzīvojis, vīno­gulājs bija izaudzis tik smags, ka daļa lapenes bija sabru­kusi. Mets piesardzīgi iegāja tās paēnā, uzmanīdamies, vai nemanīs kādu čūsku, kurām arī patika vēsā tumsa.

Uz zemes viņš ieraudzīja lielu metāla lādi. Vienā pusē atradās segu rullis un slēptuve ar ūdens pudelēm. Mets apstājās. Viņa sirds sāka stipri dauzīties. Viņš pameta acis apkārt, lai redzētu, kur slēpās miera traucētājs. Nekā nebija, izņemot griezīgo vēju un ķērcošo kaktusu žubītes saucienu kaut kur klintīs.

Mets atkāpās kreozota krūma aizsegā. Eļļainās lapas lūza pret viņa ādu un izplatīja sīvu smaku. Kas bija uz­drīkstējies ielauzties viņa slepenajā vietā? Vai tas bija kāds Nelegālais, kas centās sasniegt Savienotās Valstis? Vai ari kāds atjēdzies īdžits?

Apsverot iespējas, Mets aptvēra, ka neviens Nelegā­lais nebūtu varējis iznest metāla lādi cauri sausajiem kal­niem un kanjoniem, par kuriem bija stāstījusi Čēlija. Un neviens īdžits nekad nepamodās.

Sirdij sitoties, Mets uzdrīkstējās iznākt no slēptuves un izpētīt lādi. Tā bija nostiprināta ar divām metāla ska­vām. Uzmanīgi viņš atvēra skavas un pacēla vāku.

Glīti sasaiņotu paciņu virspusē atradās vēstule. Tā sā­kās ar vārdiem Mi[ais Met. Mets atkrita sēdus zemē un dziļi elpoja, lai apvaldītu šoku. Šīs mantas bija viņam. Nomierinājies zēns atkal paņēma vēstuli.

Miļais Met, tajā bija rakstīts. Es nesmu nekāc lielais rak­stītājs, tāpēc šis būs īsi. Patrons saka, man jādodas viņam līdzi. Es tur nekā nevaru darīt. Es saliku šajā lādē krājumuss un vēl grāmatas. Tu nekat nevari zināt, kad tev kaut kas var būt va- jadzīks. Taus drauks Tems Lins.

Tas bija uzrakstīts lieliem, bērnišķīgiem ķeburiem. Mets bija pārsteigts, redzot, cik vāja ir šī vīra rakstība, kaut gan viņa runa liecināja par lielām gara spējām. Tems Lins apgalvoja, ka nekad neesot ticis izglītots, un te nu tam bija pierādījums.

Mets aizrautīgi izkravāja lādi. Viņš atrada vītinātu liellopu gaļu, rīsus, pupiņas, kaltētus sīpolus, kafiju un ledenes. Viņš atrada flakonu ar ūdeni attīrošām table­tēm, pirmās palīdzības komplektu, kabatas nazi, sērko­ciņus un šķiltavu degvielu. Katli segās, bija rakstīts citā zīmītē mazliet dziļāk. Mets tūdaļ attina segas un atrada virtuves piederumus un metāla krūzi.

Lādes apakšā bija grāmatas. Vienā bija atlokāmas kar­tes, un otras nosaukums bija Opija zemes vēsture. Divas citas bija nometnes dzīves un izdzīvošanas rokasgrāma­tas. Zīmītē pašā apakšā bija rakstīts: Turi lādi aizvērtu. Koijoti ēd ēdienu. Grāmatas ar.

Mets ērti iekārtojās sēdus un apbrīnoja dārgumus. Galu galā Tems Lins viņu nepameta. Viņš lasīja un pār­lasīja vēstules pēdējos vārdus, un tas bija tā, it kā dzertu daudzas krūzes svaiga, vēsa ūdens: Taus drauks Tems Lins. Tad Mets visu sapakoja, noglabāja lādi ēnā un devās at­pakaļ uz mājām.

Mājā valdīja kņada, kad viņš tur nonāca. Nolaidās lid­aparāti uz gaisa spilveniem, kalpotāji skraidīja šurp un turp. Mets atrada Čēliju noraizējušos gaidām dzīvoklī. - Kur tu biji, mi vida? - viņa sauca. - Es jau gandrīz sūtīju meklētājus. Es noliku tavu uzvalku uz gultas.

- Kas noticis? Kāpēc visi tā skraida apkārt? - viņš jau­tāja.

- Neviens tev nepateica? - Viņa izklaidīgi novilka zē­nam kreklu un pasvieda viņam dvieli. - Ātri ieej dušā un saģērbies. Vecais nomira. - Čēlija steigšus pārmeta krustu un aizgāja.

Mets skatījās uz dvieli un sakopoja domas. Vecā vīra nāve nebija pārsteigums - viņš mēnešiem ilgi nebija iznācis no savas istabas, un skaidrs, ka viņš bija ļoti slims. Mets centās just žēlumu, bet viņš to cilvēku gan­drīz nepazina.

Mets iegāja dušā un saģērbās, cik vien ātri iespējams. - Es tev neliku mazgāt matus, - vaimanāja Čēlija, zēnu ieraugot. Viņa tos ar niknumu sasukāja. Viņa bija uz­vilkusi smalku, melnu kleitu ar priekšpusē uzšūtām krellītēm, un Metam šķita, ka viņa izskatās savādi bez priekšauta.

- Patrons uzstāja, lai mēs būtu klāt, - Čēlija paskaid­roja, kamēr viņi steidzās cauri gaiteņiem.

Viņi iznāca salonā. Statujas bija aizstātas ar puķu po­diem. Melns kreps lielās krokās nokarājās gar sienām, un simtiem svētītu sveču mirguļoja statīvā vienā istabas galā. No dūmiem un vīraka dvingas Metam uznāca kle­pus lēkme. Visi - un salonā bija vismaz piecdesmit cil­vēku - pagriezās, lai nosodoši paskatītos uz viņu. Čēlija pasniedza zēnam inhalatoru, kuru vienmēr nēsāja līdzi.

Meta sēkšana tūlīt norimās, un viņš varēja paskatīties apkārt. Istabas pašā vidū atradās elegants kokā griezts zārks ar misiņa rokturiem. Tajā gulēja Vecais, visdrīzāk izskatīdamies pēc izsalkuša putna nekā pēc kā cita. Viņš bija ietērpts melnā uzvalkā, un viņa asais deguns rēgojās kā knābis uz ziloņkaula krāsas zīda oderes fona.

Čēlija klusiņām raudāja, susinādama acis ar kabatla­katiņu, tādēļ Mets jutās ne visai. Viņam nepatika redzēt Čēliju raudošu. Sērotāji turējās pa gabalu no zārka. Tie pulcējās grupās pie sienām un pusbalsī sarunājās. Mets redzēja Benito, Stīvenu un Emīliju. Stīvens un Emīlija bija sadevušies rokās.

Sapulcējušos skaits kļuva lielāks. Ienāca Makgregors, izskatīdamies trīsdesmit gadus jaunāks nekā pēdējo reizi, kad Mets viņu redzēja. Tagad viņš tiešām izskatījās līdzīgs Tomam, un Mets sajuta nepamatotus nepatikas uzplūdus. No degošo sveču karstās, smacīgās dvakas vi­ņam reiba galva. Viņš vēlējās, kaut varētu iziet laukā. Mājas tālākajā galā atradās milzīgs peldbaseins, kuru reti kāds vispār lietoja, izņemot Felisiju, kad viņa bija skaidrā. Mets šobrīd domāja par šo peldbaseinu ar tā vē­sajiem, zilajiem dziļumiem. Viņš iedomājās sevi slīdam gar tā dibenu.

- Nesaki neko, - viņam ausī iečukstēja Čēlija. Ja viņa iepriekš nepaziņotu, Mets nepamanītu Mariju ienākam salona tālākajā galā. Viņa bija garāka un tievāka un iz­skatījās ļoti pieaugusi savā slaidajā, melnajā kleitā. Viņas mati krita pār pleciem kā mirdzošs plīvurs. Viņai ausīs bija briljanta auskari un galvā maza, melna cepurīte, ko arī rotāja briljanti. Mets nodomāja, ka viņa ir visskaistā­kais, ko viņš jebkad dzīvē redzējis.

Viņa bija sadevusies rokās ar Tomu.

Mets juta, kā Čēlija saspiež viņa elkoni. Viņš cieši ska­tījās uz Mariju, gribēdams, lai meitene paskatās uz viņu, gribēdams, lai viņa palaiž vaļā Toma roku vai (vēl labāk) atgrūž to. Marija iejuka pūlī, ne reizi nepaskatījusies uz Meta pusi.

Patronu salonā iestūma Tems Lins. Alakrana kungs bija kopā ar viņiem, un pirmo reizi Mets kādam sejā pa­manīja patiesu sāpju zīmes. Alakrana kungs piegāja pie Vecā šķirsta un noskūpstīja veco vīru uz pieres. Patrons izskatījās sapīcis un deva zīmi Temam Linam vest viņu apkārt gar pūli, lai cilvēki varētu ar viņu sasveicināties.

Mets saspringti gaidīja. Viņš izmisīgi gribēja pateik­ties Temam Linam, bet acīmredzot šī nebija piemērota reize. Kaut kādā veidā Mets nojauta, ka metāla lādes saturs ir aizliegts. Viņš negribēja Temam Linam sagādāt nepatikšanas. Mets nomierinājās, kad atvērās durvis un ienāca priesteris, kurš vadīs dievkalpojumu. Viņam se­koja zēni, kas kvēpināja vīraku, un bērnu koris.

Viņu jaukās balsis apklusināja sarunas salonā. Bērni bija ģērbti baltos tērpos kā eņģeļu pulks. Mati tiem bija glīti sasukāti, mutes tīri nomazgātas un sejas mirdzošas. Tie visi bija aptuveni septiņus gadus veci, un tie visi bija īdžiti.

Mets to noteica pēc tukšā acu skatiena. Tie dziedāja skaisti - neviens nespēja vairāk par Metu novērtēt labu mūziku -, bet tie nesaprata, ko dzied.

Bērni ieņēma savu vietu šķirsta galvgalī. "Stāt," pries­teris klusi pavēlēja. Mets nekad nebija redzējis priesteri, vienīgi televīzijā. Čēlija gāja cauri magoņu laukiem uz mazu baznīciņu jūdzes attālumā. Viņa devās turp agri svētdienu rītos kopā ar vēl dažiem citiem kalpotājiem. Tā kā nebija ļauts ēst vai pat iedzert kafiju pirms došanās ceļā, tad tas Čēlijai sagādāja lielas grūtības. Bet viņa ne­kad neizlaida nevienu dievkalpojumu. Bet nekad neņēma līdzi Metu.

- Esiet klusi, - priesteris teica bērnu korim, kurš uz­reiz apklusa. Priesteris noskandēja lūgšanu un beigās ap­slacīja Veco ar svēto ūdeni. Tas neatstāja caurumus Vecā uzvalkā, kā Lidojošā Priestera svētais ūdens izgrauzās cauri dēmoniem televīzijā. Mets neskaidri nojauta, ka tas ir kaut kas līdzīgs skābei.

- Atminēsimies mūsu aizgājēja dzīvi, - priesteris ai­cināja zemā, iespaidīgā balsī. Viņš pamāja apkārt stāvo­šiem, bet neviens neatsaucās. Beidzot Alakrana kungs norunāja dažus vārdus, un tad priesteris aicināja visus paiet garām zārkam, lai teiktu pēdējās atvadas. Mets paskatījās augšup uz Čēliju, cerot, ka viņi tagad drīkst iet. Sieviete izskatījās drūmas apņēmības pilna. Viņa pa­grūda zēnu uz priekšu, pievienojoties garajai bērinieku rindai, kas lēnām virzījās gar šķirstu.

Kas man tagad jādara? Mets prātoja. Viņš mēģināja no­skatīties, ko dara pārējie cilvēki, sasnieguši šķirstu. Vai­rums tikai palocīja galvu un steigšus atstāja salonu. Kad Mets un Čēlija pienāca klāt, sieviete pārmeta krustu un nomurmināja: - Lai Dievs jums ir žēlīgs. - Mets juta, ka kāda roka satver viņu aiz pleca un izvelk laukā no rindas.

- Kas… tas tāds? - noņurdēja priesteris. Tuvumā viņš bija daudz lielāks, nekā izskatījās tālumā.

- Patrons gribēja, lai viņš atnāk, - Čēlija paskaidroja.

- Tas šeit neiederas! - priesteris nodārdināja. - Šim sā­tana palaidnim nav tiesību ņirgāties par šo ceremoniju! Vai tu vestu suni uz baznīcu? - Cilvēki rindā apstājās. Viņu acīs mirdzēja ļaunums.

- Lūdzu. Pajautājiet Patronam, - lūdzās Čēlija. Mets nesaprata, kāpēc viņa grib strīdēties. Viņi neuzvarēs, un viņš nevarēja izturēt visas tās acis, kas vēroja viņa paze­mojumu. Zēns izmisīgi skatījās apkārt, bet Patrons jau bija projām.

- Svētais Francisks būtu ievedis suni baznīcā, - ieru­nājās Marija skaidrā, skaļā balsī. No kurienes viņa uzra­dās? Mets pagriezās un ieraudzīja meiteni tieši sev aiz muguras. Tuvumā viņa izskatījās vēl skaistāka.

- Svētais Francisks ieveda baznīcā vilku, - viņa turpi­nāja. - Viņš mīlēja visus dzīvniekus.

- Marij, - novaidējās Emīlija, kura atradās netālu. - Dada sāksies lēkme, kad viņš uzzinās, ko tu dari.

- Svētais Francisks pielūdza vilku un ieteica tam neēst jērus, - ignorējot Emīliju, Marija turpināja.

- Mendozas jaunkundz, - sacīja priesteris, runādams ar daudz lielāku cieņu, nekā vērsdamies pie Čēlijas, - ne­šaubīgi ir patīkami, ka jūs izsakāt savu viedokli, bet ticiet man, es šajos jautājumos esmu eksperts. Svētais Fran­cisks runāja ar vilku ārpus baznīcas.

- Tad es darīšu tāpat, - augstprātīgi noteica Marija. Viņa saņēma Meta roku un aizveda zēnu gar bērinieku rindu.

- Tev būs lielas nepatikšanas, kad Dada to uzzinās, - uzsauca Emīlija.

- Neaizmirsti izstāstīt viņam! - atsaucās Marija.

Mets jutās apstulbis. Čēlija nenāca viņiem līdzi. Viņš

palika vienatnē ar Mariju, kas vilka Metu cauri gaiteņiem uz kādu vietu, kura, kā viņa bija nolēmusi, ir droša. Zēns apjauta tikai viņas plaukstas maigo siltumu un viņas spē­cīgo parfīmu. Vienīgi tad, kad viņi bija iekšpusē un dur­vis bija aizvērtas, Mets saprata, ka viņi atrodas mūzikas istabā.

Marija noņēma cepuri, izlaida pirkstus cauri matiem un pēkšņi atkal izskatījās pēc mazas meitenes. - Cik kar­sti! -viņa žēlojās. - Es nesaprotu, kāpēc Patrons neatļauj gaisa kondicionēšanu.

- Viņš grib, lai viss būtu kā viņa vecajā ciematā, - Mets paskaidroja. Viņš tik tikko spēja noticēt savai laimīgajai veiksmei. Marija bija te! Un kopā ar viņu!

- Tad kāpēc viņš neieved arī žurkas un tarakānus? Kā esmu dzirdējusi, viņa ciemats mudžēja no tiem.

- Viņš gribēja tikai visu labo, - teica Mets, mēģinā­dams pārvarēt apmulsumu.

- Ak, netērēsim ar to mūsu laiku! - Marija iesaucās, apskaudama viņu un uzspiezdama viņam ilgu skūpstu. - Re, tā! Tas pierāda, ka esmu tev piedevusi. Ak Kungs, kā es pēc tevis ilgojos!

- Tu ilgojies? - Mets mēģināja dot atbildes skūpstu, bet meitene izslīdēja no viņa rokām. - Tad kāpēc tu vairī­jies no manis pēc… pēc… slimnīcas? - Tagad viņš to bija izdarījis. Viņš atgādināja tai par Makgregora klonu.

- Tas bija šoks, - Marija atbildēja, kļūdama nopietna. - Es zināju… es negribēju tev teikt…

- Ko tu zināji?

- Ei, vai tur gaitenī ir cilvēki?

Mets ari izdzirdēja troksni ārpusē. Viņš aizrāva Mariju pie sienas skapja un nospieda slepeno slēdzi. Zēns dzir­dēja, kā viņai aizraujas elpa, kad atvērās slepenā eja.

- Tas ir kā spiegu romānos, - viņa nočukstēja, kamēr Mets ievilka meiteni iekšā. Mets aizvēra durvis un sa­meklēja lukturīti, kuru turēja pie ieejas. Metam rādot ceļu, viņi uz pirkstgaliem gāja pa eju. Beidzot viņš apstā­jās un ļāva tai atvilkt elpu.