Skorpiona nams

35 El dia de los muertos

Iet lejup pa nogāzi bija viegli, bet Mets ievēroja, ka vi­ņam bieži nācās apstāties un atpūsties. Viņam sāpēja visas maliņas no smagā pārbaudījuma iepriekšējā naktī, un dažas skrambas bija iekaisušas. Viņš atskatījās un redzēja, kā Tontons drūmi vēro viņus no ēnainās pār­ejas augšā. Garneļu savācēja priekšgals bija tikai mazliet redzams.

Fidelito lēkāja augšā un lejā, vicinādams lukturīti. - Vai tev liekas, ka viņš mani var redzēt?

- Protams, var, - atbildēja Mets. Reizēm Fidelito ener­ģija lika viņam justies nogurušam.

Viņi gāja tālāk, un Fidelito uzdeva jautājumus par to, ko viņi redzēs. Mets pastāstīja viņam par Mariju un Svē­tās Klāras klosteri. Viņš nezināja, kāds izskatās klosteris, bet sadomāja aprakstu, lai izklaidētu mazo zēnu. - Tas ir kā pils kalna galā, - viņš klāstīja. - Tam katrā stūrī ir pa tornim ar sarkanu jumtu. Katru rītu meitenes dārzā paceļ karogu.

- Tāpat kā Uzraugi, - sacīja Fidelito.

-Jā, - piekrita Mets. Katru rītu Uzraugi nostādīja zē­nus ierindā un pacēla virs rūpnīcas karogu ar bišu stropa emblēmu. Zēni noskandēja Piecus labas pilsonības prin­cipus un Četras nostājas, kas ved pie prātīguma, un tad maršēja uz kafetēriju ēst planktona biezputru. - Uz šī karoga ir Gvadelupas Jaunavas attēls. Meitenes nodzied "Buenos Dias, Paloma Blanca", viņas iemīļoto dziesmu, un tad brokastīs viņas ēd grauzdiņus ar medu.

Fidelito nopūtās.

Mets lauzīja galvu, vai Uzraugiem izdevies pamosties no narkotiku miega. Vai arī tie visi gulēja miruši kā nabaga Pūkainis? Un vai Tontonu arestēs par slepkavību? - Vai Uzraugi var dabūt ūdeni savā teritorijā? - viņš jautāja.

- Flako teica, ka viņi varot dzert no tualetes poda, - attrauca Fidelito.

Tas ir grūti, bet godīgi, Mets nodomāja ar drūmu smaidu.

- Man no tās smakas ir slikta dūša, - sūdzējās Fide­lito.

Mets pacēla galvu. Smirdoņa bija pieņēmusies spēkā tik pakāpeniski, ka viņš to nebija ievērojis. - Mēs droši vien esam tuvu upei, - viņš teica, ieskrambāja citrona mizu un turēja to Fidelito pie deguna. - Tas neiznīdēs smaku, bet tam vajadzētu paglābt tevi no vemšanas.

Mets kaut kur kreisajā pusē saklausīja burbuļojošu, mutuļojošu skaņu un paspīdināja uz turieni lukturīti. Plata, melna ūdens lente pazuda milzīgā novadcaurulē. Tā eļļaini spīdēja, un šur tur kādi apveidi cīnījās tikt virs­pusē, bet atkal tika novilkti atpakaļ.

- Vai tās ir zivis? - nočukstēja Fidelito.

- Man tā neliekas, - atbildēja Mets, uzspīdinādams gaismu garam eļļaina paskata tausteklim, kas izšāvās no straumes un izmisīgi cīnījās, lai noturētos pie krasta.

- Es domāju, tas ir iemesls, kāpēc Tontons lika tev turē­ties pa gabalu no upes. - Tausteklis zaudēja cīņu un pa­zuda novadcaurulē, briesmīgas, sūcošas skaņas pavadīts.

- Skriesim, - lūdzās mazais zēns.

Zeme drebēja, kur lielā upe ienira zem ceļa. No sma­kas Mets gandrīz paģība. Smird. Smird, viņš paniski do­māja. Ja viņi te zaudēs samaņu, neviens viņus neglābs.

- Ātrāk! - noelsās Mets, bet īstenībā viņš bija lēnākais. Fidelito lēkšoja uz priekšu kā pērtiķēns.

Viņi gāja augšup pa pacēlumu. Viegls vējiņš aizpūta projām upes pretīgo smirdoņu, un Mets sabruka, krū­tīm cilājoties. Viņš sāka klepot. Viņš jutās tā, it kā viņu kāds žņaugtu. Ak nē, viņš domāja. Nevar būt, ka man tagad sākas astmas lēkme. Slimība nebija viņu traucējusi, kopš viņš pameta Opija zemi, bet upes smaka to nupat at­jaunoja. Viņš noliecās uz priekšu, mēģinādams piepildīt plaušas.

Fidelito izmisīgi ieskrāpēja savu citronu un turēja to Metam pie deguna. - Osti! Osti! - viņš sauca. Bet tas nepalīdzēja. No piepūles tikt pie gaisa Mets izmirka sviedros. - Es iešu pēc palīdzības, - Fidelito iekliedza viņam ausī, it kā Mets būtu arī kurls. Apstājies, tas ir bīs­tami, Mets gribēja teikt. Bet varbūt tikpat labi mazais zēns varēja iet tālāk. Mets neko nevarēja darīt, lai viņu pasargātu.

Cik daudz laika pagāja, Mets nespēja pateikt. Pasaule saruka līdz mazam ceļa posmam, kur viņš cīnījās palikt pie dzīvības. Bet pēkšņi viņš sajuta rokas, kas viņu pacēla un pie sejas pielika inhalatoru… inhalatoru! Mets satvēra to un ieelpoja, cik vien jaudāja. Lēkme rimās. Pasaule atguva apveidu.

Viņš redzēja brūnu, vēja appūstu seju, ko vagoja dzi­ļas grumbas. - Paskat, ko upe atklepojusi, Guapo, - ieru­nājās sieviete.

Guapo - ar vārdu, kas nozīmē "glītais", - notupās ceļa malā un veltīja Metam platu, gandrīz bezzobainu smaidu. Viņš bija vismaz astoņdesmit gadus vecs. - Puika izvēlē­jies draņķīgu vietu, kur peldēties, - viņš sacīja.

- Es jokoju, - atzinās sieviete. - Neviens nevar peldē­ties tajā upē un palikt dzīvs. Vai vari paiet?

Mets piecēlās kājās. Viņš paspēra dažus nedrošus so­ļus un pamāja ar galvu.

- Paliec ar mums, - sieviete aicināja. - Diez vai tava māte šovakar gaida tevi mājās.

- Viņš ir izbēdzis bārenis. Paskaties uz viņa uni­formu, - aizrādīja Guapo.

- Tu šīs lupatas sauc par uniformu? - Sieviete iesmē­jās. - Neuztraucies, nino. Mēs nevienam neteiksim. Mēs nīstam Uzraugus tāpat kā tu.

- Čačo, - Mets izdvesa.

- Mazais mums par viņu pastāstīja, - atklāja Guapo. - Paskat. Ātrā palīdzība jau ir ceļā. - Viņš norādīja augšup, un Mets ieraudzīja lidaparātu virs galvas. Pretgravitācijas spēks kustināja spalviņas viņam uz rokām.

Ar Guapo pie vieniem sāniem un sievieti, kas nosauca sevi par māsu Konsuelu, pie otriem Mets gāja pa ceļu. Viņš jutās apskurbis. Viss šķita nereāls: tumšais ceļš, zvaigžņotās debesis, vecais vīrs un sieviete, kas vadīja viņa soļus.

Drīz viņi nonāca pie augstas sienas. Konsuela nospieda pogu, un vaļā atslīdēja durvis, atklājot tik negaidītu ainu, ka Mets iedomājās, vai viņš galu galā nesapņo.

Iekšpusē, cik tālu vien Mets varēja saskatīt, stiepās kapu rindas ar gracioziem paloverdes kokiem gar malām.

Katrs kaps bija rotāts ar palmu zariem, ziediem, fotogrā­fijām, statujām un simtiem mirgojošu sveču. Sveces atra­dās sarkanās, zilās, zaļās, dzeltenās un violetās glāzēs un izskatījās pēc varavīksnes gabaliņiem, kas lēkā virs zemes.

Pie dažiem kapiem bija arī ēdienu ziedojumi: tortillas, bļodiņas ar chili, gāzēto dzērienu pudeles, augļi un vese­liem bariem sīki ēzelīši, iit/femi un cūciņas, kas gatavoti no sviesta mīklas un cukura. ttJ vienas kapu kopiņas bija uzlikts skaists mazs kaķītis ar rozā cukura purniņu un ap kājām apritinātu asti.

Mets redzēja cilvēkus sēžam ēnās un klusi sarunāja­mies savā starpā. - Kur mēs esam? - viņš nomurmināja.

- Kapsētā, chico, - atbildēja Konsuela. - Nestāsti man, ka nevienu kapsētu neesi redzējis.

Ne šādu, Mets nodomāja. Alakranus apglabāja mar­mora mauzolejā netālu no slimnīcas. Tas bija tik liels kā māja un rotāts ar tik daudz eņģeļiem, ka šķita, tiem tur ir sanāksme. Pa ieejas durvīm abās pusēs varēja re­dzēt kaut ko līdzīgu kumodēm ar atvilktnēm. Mirušā Alakrana vārds bija rakstīts uz katras garās atvilktnes. Mets domāja, ka tās var izvilkt kā atvilktnes viņa istabā, kur Čēlija lika viņa kreklus un zeķes.

īdžiti, protams, tika apglabāti masu kapos tuksnesī. Tems Lins teica, ka to atdusas vietas nebija iespējams atšķirt no izgāztuves.

- Tas izskatās pēc… viesībām, - Mets stomījās.

- Tā arī ir, - iesaucās Fidelito, pēkšņi parādīdamies no sieviešu grupiņas, kuras izkravāja piknika grozus. - Mums ir paveicies! No visām dienām, kad būtu varējuši atnākt, mēs izvēlējāmies El Dia de los Muertos, Mirušo dienu. Tie ir mani mīļākie svētki visa gada laikā! - Viņš čāpstinot ēda sviestmaizi.

Mets to nesaprata. Čēlija svinēja visus svētkus kalen­dārā, bet nekad nebija pieminējusi šos. Ziemassvētkos viņa nolika kurpes, kur Gudrie no Austrumiem varēja atstāt dāvanas. Viņa krāsoja olas uz Lieldienām. Viņa pa­sniedza ceptu tītaru Pateicības dienā un sirdsveida kūci­ņas Svētā Valentīna dienā. Viņai bija īpašas ceremonijas Svētajam Matejam, Meta aizbildnim, un pašas Svētajai Cecīlijai. Un tad, protams, bija Patrona dzimšanas die­nas svinības. Bet nekad, nekad, nekad neviens nebija pat sapņojis rīkot viesības Nāvei!

Tomēr šeit uz visiem kapiem Mets redzēja skeletu sta­tujas spēlējam ģitāras vai dejojam, vai braukājam mazās mašīnās uz gaisa spilveniem. Skeletu mātes veda ske­letu bērnus pastaigāties. Skeletu līgavas precēja skeletu līgavaiņus. Skeletu suņi ostīja laternu stabus, un skeletu zirgi auļoja ar Nāvi mugurā.

Un tagad Mets sajuta kādu smaržu. Upes briesmīgo smirdoņu aizturēja siena, bet gaiss bija pilns ar kādu citu smaržu, kas no trauksmes lika katram nervam Meta ķer­menī saspringt. Tā smaržoja Felisija! Bija tāda sajūta, it kā viņas gars rēgotos priekšā, elpojot Metam sejā smagos viskija tvaikus. Pēkšņi apreibis, viņš apsēdās zemē.

- Vai tev ir slikti? - jautāja Fidelito.

- Guapo, sameklē vēl vienu inhalatoru manā somā, - teica Konsuela.

- Nē… nē… man nekas nekait, - atgaiņājās Mets. - Šī smarža man kaut ko atgādināja.

- Tas ir tikai kopāla vīraks, ko mēs dedzinām par godu mirušajiem, - Konsuela paskaidroja. - Varbūt tas atgā­dina tev tavu mamd vai papa, bet tu nedrīksti būt nelai­mīgs. Šī ir nakts, kad mēs tos uzņemam atpakaļ, ļaujot tiem paskatīties, kā mums klājas, un piedāvājot to iemī­ļotos ēdienus.

- Vai viņi… ēd? - Mets paskatījās uz tamales, bļodiņām ar chili un maizes kukuļiem, ko rotāja sārts cukurs.

- Ne kā mēs, mīļais. Tiem patīk paostīt ēdamo, - pa­smaidīja Konsuela. - Tāpēc mēs pasniedzam tik daudzus ēdienus, kas labi smaržo.

- Mi abuelita teica, ka tie atgriežoties kā dūjas vai pe­les. Viņa teica, ka es nedrīkstot nevienu dzīt projām, ja tās grib ēst, - stāstīja Fidelito.

- Ari tā ir taisnība, - piekrita Konsuela, ar vienu roku apskaudama mazo zēnu.

Mets domāja par Alakraniem viņu marmora mauzo­lejā. Varbūt Patrons tur bija - augšējā atvilktnē, pro­tams. Tad Mets atminējās, Čēlija bija teikusi, ka Patrons vēlējās tikt apglabāts pazemes noliktavā kopā ar visām savām dzimšanas dienu dāvanām. Vai kāds viņam šova­kar izlika ēdamo? Vai Čēlija pagatavoja tamales un bļo­diņas ar menudo? Bet Čēlija slēpās staļļos. Un Alakrana kungs neizlika laukā nevienu pašu chili pupiņu, jo ienīda Patronu.

Mets, mirkšķinot acis, tika vaļā no asarām. - Kā gan var godināt nāvi?

- Tāpēc ka tā ir daļa no mums, - klusi paskaidroja Konsuela.

- Mi abuelita teica, ka es nedrīkstot baidīties no ske­letiem, jo iekšpusē es nēsājot pats savējo, - tērgāja Fi­delito. - Viņa lika man aptaustīt savas ribas un sadrau­dzēties ar tām.

- Tava vecmāmiņa bija ļoti gudra, - atzina Konsuela.

- Es tagad dodos uz pilsētu uz svētkiem, - paziņoja Guapo, kas bija uzlicis galvā glītu, melnu sombrero un pār plecu uzmetis ģitāru. - Vai jūs, bērni, gribat, lai es jūs kaut kur aizvedu?

Konsuela iesmējās. - Tu, vecais blēdi! Tu tikai gribi dzīties pakaļ sievietēm.

- Man nevienai nav jādzenas pakaļ, - vecais vīrs augst­prātīgi atbildēja.

- Atgriezies mājās vienā gabalā, Guapito. Es uztrau­cos par tevi. - Viņa noskūpstīja to un iztaisnoja sombrero viņam galvā.

- Kā ir, bērni? Vai man aizvest jūs apraudzīt Čačo? Viņš ir slimnīcā pie Svētās Klāras klostera.

- Tieši turp mēs gājām! - Fidelito iesaucās.

- Kā ir ar Uzraugiem? - Mets apjautājās.

- Viņi neiziet ielās, kad notiek svinības. Par daudz jautrības, - Konsuela atbildēja. - Bet katram gadīju­mam… - Viņa pameklēja savā lielajā somā un izvilka divas maskas. - Es tās taupīju saviem mazbērniem, bet viņiem dabūšu kaut ko citu. - Viņa uzlika masku Fidelito uz sejas.

Mets juta savādu saspringumu krūtīs, kad ieraudzīja galvaskausu skatāmies uz viņu no Fidelito kārnā au­guma. - Uzliec savējo, - mudināja mazais zēns. Mets nevarēja pakustēties. Viņš nespēja atraut acis no Fidelito sejas.

- Man ir pašam sava, - iestarpināja Guapo, uzlikdams masku.

- Tā ir pārvērtība uz labo pusi, tici man, - ķircināja Konsuela. Guapo ar lēcienu pagriezās, melnais sombrero sašūpojās pār viņa galvaskausa seju. Mets saprata, ka viņu mēģina uzjautrināt, bet zēns juta vienīgi šausmas.

- Klausies, mi vida, - ierunājās Konsuela. Mets sarā­vās, izdzirdējis savu veco uzrunu. - Es nezinu, kas slikts tev notika, bet tas ir drošības jautājums tagad valkāt masku. Uzraugi liks tevi mierā, ja būsi kostīmā.

Mets saprata viņas padoma gudrību. Ļoti negribīgi viņš uzvilka masku pāri galvai. Tā derēja viņam kā otra āda ar caurumiem acīm, degunam un mutei. Bija sajūta, ka viņš būtu aprakts dzīvs, zēns cīnījās ar paniku. Viņš dziļi ievilka elpu un piespieda šausmām pazust.

- Muchas gracias, - viņš pateicās.

- De nada, - atbildēja Konsuela.