Skorpiona nams

19 Brieduma pienākšana

Patrona enerģijas uzplūdi neturpinājās ilgi. Drīz vien viņš kļuva bāls un vārgs kā ierasts. Viņš tur­pināja stāstīt par savu bērnību, saviem septiņiem brāļiem un māsām, kas visi mira jauni. Viņš klausījās, kā Mets spēlē ģitāru, lai gan zēna pirksti vēl nebija pietie­kami gari, lai spēlētu sarežģītus gabalus.

Meta balss bija augsta un patīkama - eņģeļa balss, Čē­lija apgalvoja. Patrons ieslīga patīkamā reibulī, kad klau­sījās tajā. Metam patika redzēt veco vīru ar piemiegtām acīm un maigu smaidu lūpās. Tas bija labāk par jebkuru komplimentu.

Kādu dienu, kad Mets dziedāja spāņu balādi, viņa balss aizlūza. Ta nokrita vairāk nekā par oktāvu, radot skaņu, kas drīzāk atgādināja ēzeļa brēkšanu nekā dzie­dāšanu. Samulsis viņš noklepojās un mēģināja vēlreiz. Iesākumā dziesma skanēja gludi, bet pēc pāris brīžiem atkal notika tas pats. Mets apjucis piecēlās.

- Tas nu ir noticis, - nomurmināja Patrons savā gultā.

- Es atvainojos. Es palūgšu Čēlijai klepus pilienus, - sacīja Mets.

- Tu nezini, kas tev kait, vai ne? Tu esi tik ļoti atšķelts no pārējās pasaules, ka nezini.

- Rīt man viss būs kārtībā.

Vecais vīrs iesmējās: bija dzirdama sausa, neizteiks­mīga skaņa. - Palūdz, lai Čēlija vai Tems Lins tev pa­skaidro. Tikai paspēlē man bez dziedāšanas. Ar to pietiks.

Bet, kad Mets vēlāk jautāja Čēlijai, viņa uzmeta priekš­autu sev uz sejas un izplūda asarās. - Kas ir? Kas vai­nas? - pamatīgi satraukts, sauca Mets.

-Tu kļūsti pieaudzis! - Čēlija vaimanāja aiz sava priekšauta.

- Vai tad tas nav labi? - Meta balss pašam par šaus­mām nodunēja kā basa bungas.

- Protams, ir, mi vida, - apgalvoja Čēlija, slaucīdama acis drēbē un izspiezdama nepārliecinošu smaidu. - Tas vienmēr ir pārsteigums, kad mazam jēriņam parādās ra­dziņi un tas pārvēršas par lielu, skaistu aunu. Bet tas ir labi, mīļais, tiešām labi. Mums jāsarīko dzīres, lai to nosvinētu.

Mets sēdēja savā istabā ar ģitāru, klausīdamies, kā Čēlija virtuvē rībina katlus. Viņš neticēja, ka kļūt pie­augušam ir kaut kas labs. Viņš prata nolasīt Čēlijas no­skaņojumus, lai cik daudz viņa smaidīja. Viņš zināja, ka zem ārējās čaulas sieviete ir sarūgtināta, un gribēja zināt, kāpēc.

Viņš kļūst par vīrieti. Nē, tas nebija pareizi. Vispirms, tā kā viņš nebija zēns, viņš nevarēja pārtapt par vīrieti. Viņš bija pieaudzis klons. Uzpeldēja kādas vecas atmiņas par daktera stāstīto Rozai, ka, kļūstot vecākiem, kloni

tiek sadalīti gabalos. Mets vairs nebaidījās, ka viņš tie­šām varētu izjukt. Bet kas īsti notika?

Mets aptaustīja seju, vai nejutīs dīgstam ūsas. Tur nekā nebija, izņemot pāris pumpu, kas bija palikušas pēc pēdējās cīņas ar pūtītēm. Varbūt tā ir kļūme, viņš domāja. Zēns mēģināja balādi vēlreiz un tika galā tikai ar pirmo rindiņu, kad rīkle viņu pievīla. Viņa jaunā balss ne tuvu nebija tik laba kā vecā.

Nez, vai Marijai arī mainīsies balss, viņš prātoja.

Tovakar notika nelielas svinības. Čēlija un Tems Lins sēdēja pagalmā ar šampanieša glāzēm, lai nosvinētu • Meta jauno statusu. Par godu īpašajam gadījumam arī Metam ļāva izdzert vienu glāzi, lai gan Čēlija uzstāja, lai uzdzer tai limonādi. Spīdmušiņas, ko Mets pasūtīja no kāda kataloga, vibrēja virs siltā, mitrā dārza. Iežogoto teritoriju pildīja spēcīga smarža no Čēlijas jaunajiem un zināmā mērā biedējošajiem augiem. Viņa teica, ka esot tos pasūtījusi no curandera Actlanā.

Pēkšņi Metam galvā iešāvās doma. - Cik vecs es esmu? - viņš vaicāja, turēdams glāzi, lai to no jauna pie­pilda. Čēlija, neņemdama vērā Tema Lina saraukto pieri, ielēja viņam limonādi, nevis šampanieti. - Es zinu, ka man nav dzimšanas dienas kā cilvēkiem, - Mets teica, - bet es piedzimu. Vai kaut kā tamlīdzīgi.

- Tu tiki ievākts, - paskaidroja Tems Lins. Viņa runa bija neskaidra. Viņš viens pats bija pieveicis veselu pu­deli; Mets aptvēra, ka nekad agrāk nebija redzējis mie­sassargu dzeram alkoholu.

- Es izaugu govs vēderā. Vai viņa dzemdēja mani kā teļu? - Mets nedomāja, ka ir kas slikts piedzimt kūtī. Jēzum tas bija pilnībā pieņemams.

- Tu tiki ievākts, - atkārtoja Tems Lins.

- Viņam nav jāzina detaļas, - Čēlija protestēja.

- Un es saku, ka ir gan! - ierēcās vīrietis, uzsizdams ar dūri pa piknika galdu. Gan Čēlija, gan Mets sarāvās. - Šajā mājā ir bijis pietiekami daudz noslēpumainības! Ir bijis pietiekami daudz melu!

- Lūdzu, - uzstājīgi teica Čēlija, uzlikdama plaukstu uz Tema Lina rokas. - Kameras…

- Kameras lai iet pie velna, kas man daļas! Paskatie­ties, jūs melīgie, spiegojošie nelieši! Re, ko es domāju pārjums! - Vīrietis parādīja ļoti rupju žestu pret rudbe- kijām pie sienas. Mets šo žestu vienreiz bija parādījis, tādēļ saņemot bārienu no Čēlijas.

- Lūdzu. Ja tu nedomā par sevi, padomā par mums. - Čēlija nometās ceļos pie miesassarga sola. Viņa bija sa­likusi rokas kā lūgšanā.

Tems Lins noskurinājās kā suns. - Ak! Tā runā dzera­mais! - Viņš pagrāba atlikušo šampanieša pudeli un meta to pret sienu. Mets dzirdēja, kā šķembas sabirst pār rud- bekijām. - To es tev pateikšu, puikiņ. - Viņš pavilka Metu aiz krekla krūtežas. Čēlija noskatījās ar bālu, izbiedētu seju. - Tu tiki audzināts tajā nabaga govī deviņus mēne­šus, un tad tevi izgrieza no viņas. Tu tiki savākts. Viņa tika upurēta. Pēc tam tie nogalina nabaga laboratorijas dzīv­nieku. Tava pamāte tika pārvērsta par garšīgiem steikiem.

Viņš palaida Metu vaļā, un zēns atkāpās ārpus aizsnie- dzamības robežas.

- Viss kārtībā, Tem Lin, - maigi mierināja Čēlija. Viņa apsēdās tam blakus.

- Nekas nav kārtībā. - Vīrietis atspieda galvu uz galda saliktās rokās. - Mēs esam sasodītas laboratorijas žurkas viņiem visiem. Pret mums izturas labi vienīgi tik ilgi, kamēr esam derīgi.

- Mūžīgi nebūs pēc viņu prāta, - Čēlija nočukstēja, apskaudama viņu.

Tems Lins pagrieza galvu, līdz varēja palūkoties uz sievieti no savu roku aizsega. - Es zinu, kas tev prātā, bet tas ir pārāk bīstami, - viņš murmināja.

Čēlija atspiedās pret vīrieti un berzēja viņam muguru ar savām lielajām, maigajām rokām. - Šī Ferma te atra­dusies simt gadus. Kā tev šķiet, cik īdžitu ir apglabāti zem magonēm?

- Tūkstoši. Simtiem tūkstošu. - Tema Lina balss ska­nēja gandrīz kā vaids.

- Vai tev nešķiet, ka nu jau pietiks? - Čēlija uzsmai­dīja Metam, berzējot miesassargam muguru. Šoreiz tas bija īsts smaids, un ēnainajā dārza gaismā tas padarīja sievieti skaistu. - Ej gulēt, mi vida, - Čēlija teica. - Es ieiešu pie tevis vēlāk.

Mets bija sapīcis, ka tie divi, šķiet, aizmirsuši, ka tās bija viņa svinības, jo viņš kļuva pieaudzis. Saīdzis viņš iegāja guļamistabā. Viņš trinkšķināja ģitāru, cerēdams, ka troksnis iztraucēs pārīti, kas dārzā spiedās kopā. Bet pēc brīža viņa dusmas pagaisa.

Tas aizstāja sajūta, ka viņš palaidis garām kaut ko sva­rīgu. Mājieni bija tikpat daudz kā spīdmušiņas dārzā. Tie apgaismoja ar solījumu. Bet palika gaiši tikai tik ilgi, lai parādītu Metam, kas tie bija. Bet tad tāpat kā spīdmu­šiņas tie pazuda. Tems Lins un Čēlija bija pārāk piesar­dzīgi.

Ta tas bija turpinājies gadiem ilgi. Mets nojauta, ka ir kāda vitāli svarīga informācija, kuru viņš nezināja. Tai bija sakars ar kloniem. Viņam nebija jāzina, kā tie tika ra­dīti. Viņam nebija jāzina, ka tie visi - izņemot viņu - bija ar mirušām smadzenēm.

Tagad jau simto reizi Mets lauzīja galvu, kāpēc lai kāds radītu briesmoni. Tas nevarēja būt tādēļ, lai aizstātu īstu bērnu. Bērnus mīlēja, bet klonus nīda. Tas nevarēja būt pieradināta dzīvnieka vietā. Neviens mīlulis neatgādināja to briesmīgo, šausmu pārņemto būtni, ko Mets redzēja slimnīcā.

Mets atcerējās, kā Makgregora kungs un Patrons sē­dēja blakus braucamkrēslos pēc savām operācijām. Da­būju sev jaunas aknas, Makgregors bija teicis, paplikšķinot sev pa vēderu, un nespēju atteikties no nieru pāra, ja nu tik tālu biju ticis. Viņš bija paskatījies uz Metu ar tām spilgti zilajām acīm, kas tik ļoti atgādināja Toma acis, ka Mets novērsās.

Nē! Tas nevarēja būt!

Mets atminējās dzimšanas dienu, kad Patrons tik pēk­šņi bija atguvis prāta spējas. Embrionāli smadzeņu implan- tāti - man tas kaut kad jāpamēģina, sacīja Makgregors. Ar tevi tie ir izdarījuši brīnumus.

Neatliec to pārāk ilgi, atbildēja Patrons. Tev jādod ārstiem vismaz piecu mēnešu rezerve. Labāk astoņu mēnešu.

Tas nevarēja būt! Mets spieda rokas pie deniņiem, lai paturētu šo domu iekšpusē. Ja viņš to nedomātu, tā ne­būtu īsta.

Bet tā tik un tā izspraucās cauri pirkstiem. Makgre­gors bija radījis klonu, lai viņam būtu transplantēti, kad tos ievajadzēsies. Tai būtnei slimnīcā bija pamatots ie­mesls gaudot! Un no kurienes nāca Patrona embrionālie implantāti? Vai donora sirds, kas lika viņa paša vecajai, slimajai sirdij sisties?

Pierādījumi bija skaidri. Vienīgi Meta aklums nebija ļāvis viņam saskatīt patiesību - un viņa nevēlēšanās par to domāt. Viņš nebija stulbs. Visu laiku bija bijuši uzve­dinoši pavedieni. Patiesība bija šķitusi pārāk nomācoša, lai to izturētu.

Arī Patrons radīja klonus, lai nodrošinātu sevi ar transplantātiem. Viņš bija tāds pats kā Makgregors.

Nē, tāds pats ne. ]o es esmu citāds, Mets izmisis domāja, blenzdams guļamistabas griestos, kur tumsā luminiscēja Čēlijas līmētās zvaigznes. Kopš Mets bija ievācies viņas dzīvoklī, zēns bija iemidzis zem maigi mirdzošu zvaig­žņu kupola. To klātbūtne pašlaik remdēja un mierināja viņu.

Es esmu citāds. Es netiku radīts rezerves dalām.

Patrons neatļāva dakteriem iznīcināt Meta smadze­nes. Viņš zēnu aizsargāja un deva tam Čēliju un Temu Linu sabiedrībai. Viņš nolīga Ortegas kungu, lai mācītu Metam mūziku. Vecais vīrs ļoti lepojās ar zēna sasniegto. Tā nebija izturēšanās, kas ieplānojusi noslepkavošanu.

Mets apzināti palēnināja elpošanu. Viņš elsoja kā is­tabā iesprostots putns. Mets bija redzējis putnus mirs­tam, kad tie nevarēja izlauzties cauri aizvērtam logam. Viņam vajadzēja apdomāt šo situāciju, apsvērt to. Bija skaidrs: lai kas notiktu ar pārējiem nabaga kloniem, Me­tam nebija lemts būt vienam no tiem.

Patronu virzīja motīvi, kas bija ļoti atšķirīgi no Mak­gregora motīviem. Zēns saprata, ka tā bija vienkārši god­kāre. Kad vecais vīrs skatījās uz Metu, viņš redzēja sevi: jaunu, spēcīgu un ar asu prātu. Tas bija tāpat, kā skatīties spogulī. Gala iespaids nebūtu tāds pats, ja Mets būtu siekalaina, pinkšķoša būtne slimnīcas gultā.

Mets satvēra spilvenu, kā viņš agrāk piekļāva rotaļu zvēriņus, iekams tiem kļuva par vecu. Viņš jutās kā no­grūsts no augstas klints. Vēl atlika citu klonu briesmīgais liktenis, ko apdomāt.

Mani brāļi, Mets domāja.

Viņš drebēja, mēģinādams atsaukt atmiņā pieķerša­nos cilvēkam, kas viņu bija radījis. Patrons mīlēja viņu, bet vecais vīrs bija ļauns. Vēl ļaunāku, netiklāku un savtī­gāku cilvēku būtu grūti iedomāties, Esperansa rakstīja grā­matā par Opija zemi. Kad Mets šo teikumu izlasīja, viņš aizsvieda grāmatu tālu projām. Bet toreiz Mets bija zēns. Tagad - vīrietis - vai kaut kas tamlīdzīgs. Tems Lins vi­ņam bieži atkārtoja, ka vīriešiem piemīt drosme skatīties patiesībai acīs.

- Tev ir drudzis! - iesaucās Čēlija, kad kopā ar Temu Linu atnāca novēlēt labu nakti. Viņa aizsteidzās pagata­vot zāļu tēju. Tems Lins stāvēja durvīs un vēroja viņu. Miesassarga siluets izskatījās draudīgs, tādēļ Mets atce­rējās, ka viņš nogalinājis divdesmit bērnus ar bumbu, kas bija domāta Anglijas premjerministram. Šķita, ka vīrietis uzsūc vāro zvaigžņu gaismu no griestiem.

Kad Čēlija atgriezās ar tēju, Tems Lins paraustīja ple­cus un sacīja: - Atbildot uz tavu jautājumu, puikiņ, tev ir četrpadsmit gadu. - Tad viņš devās uz savu istabu Pat­rona pamatīgi apsargātajā mājas spārnā.