Skorpiona nams

25 Fermas patruļa

IEdams atpakaļ uz oāzi, Mets jutās apdullis. Tik daudz notikumu tik īsā laika sprīdī. Tik daudz kas mainī­jies. Mazais nometnes ugunskurs šķita neciešami vientulīgs. Viņš piemeta malku un tad sāka uztraukties, vai Fermas patruļa to nevar pamanīt. Viņš aizspēra pro­jām pāris zaru. Tad Mets iedomājās par dzīvniekiem, kas naktī varētu nākt pie ūdens. Protams, koijoti, varbūt lū­sis. Jaguārs bija maz ticama iespēja, bet Tems Lins tos bija manījis. Mets atkal piemeta malku.

Metāla lādē viņš atrada kaltētu liellopu gaļu un žā­vētus ābolus. Viņš bija izbadējies, kopš kāzu dienas rīta nebūdams ēdis neko citu kā cepumus. Ēdiens uzlaboja noskaņojumu, un drīz vien viņš šaudīgajā gaismā pētīja karti. Tas bija, kā lasot satraucošu romānu, kas pilns ar visādiem iespējamiem piedzīvojumiem. Tems Lins bija atzīmējis ceļu ar sarkanu zīmuli un pierakstījis komen­tārus, lietodams pats savu radošo pareizrakstību, pie­mēram, Klabručūskas te un Redzēts lācs zem koka. Mets

pabeidza maltīti ar sauju zemesriekstu un šokolādes tā- felīti.

Viņš ielika mugursomu dzelzs lādē un atritināja gu­ļammaisu uz atklātas klints plāksnes. Viņš jutās drošāk projām no vietām, kur varētu būt lācs zem koka. Tad viņš apgūlās un lūkojās zvaigznēs.

Bija dīvaini biedējoši gulēt zemē bez pajumtes. Debe­sis bija tik melnas, un zvaigžņu tik daudz, tik mirdzošas. Viņš varētu zaudēt saikni ar zemi. Viņš aizlidotu projām un, ja nesatvertu kāda koka zaru, mūžīgi turpinātu planēt pretī tām spožajām, cilvēka neradītajām gaismiņām.

Mets nostiepa virvi no guļammaisa līdz kokam. Jā, muļķīgi uztraukties, bet piesardzība nenāca par ļaunu. Čēlija reiz stāstīja, ka indiāņi viņas ciematā esot nēsā­juši amuletus, lai debesis tos neaizrautu projām. Indiāņi varētu zināt kaut ko tādu, ko cilvēki ar mājām nesaprot.

Pārguris no visa, Mets iegrima dziļā miegā bez sap­ņiem. Tieši pirms ausmas gaiss novibrēja no kaut kā, kas gandrīz bija - bet ne gluži - skaņa. Mets uztrūkās sēdus un satvēra virvi. Zeme uz īsu bridi nodrebēja un atkal bija mierā. Kraukļu pāris uzšāvās gaisā no koka zara un, mežonīgi ķērcot, aplidoja apkārt oāzei. Koijots sastinga, no purna pilot ūdenim, kuru tas laka no dīķa.

Mets ieklausījās. Skaņa - ja tā bija skaņa - bija nākusi no visām pusēm. Tā nelīdzinājās nekam, ko viņš bija pie­dzīvojis. Kraukļi nosēdās, savā starpā kurnot, bet koijots pazuda starp akmeņiem.

Mets iekūra uguni ar šķiltavām, kuras atrada mugur­somā. Viņš redzēja, ka ap metāla lādi riņķo koijota pēdu nospiedumi un kāds mēģinājis sagrauzt aizšaujamo bultu.

Pēc ātrām brokastīm viņš piepildīja tik ūdens pudeļu, cik varēja panest, katrā ielikdams joda tableti. Pēdējo reizi, kad Mets dzēra oāzes ūdeni, viņš jutās uz nāvi slims. Bet zēns aptvēra, ka vainīgs bija arsēns. Viņš iedomājās, kā klājas Čēlijai. Vai staļļos viņa dabūja pietiekami daudz ēdamā? Un vai izlikties par zombiju nebija tikpat ļauni, kā būt par zombiju, ja tas jādara gadiem ilgi?

Es lūgšu Esperansai, lai palīdz viņai izbēgt, Mets nodo­māja.

Tagad, kad bija pienācis projām došanās brīdis, Mets pieķēra sevi novelkam laiku. Viņš vēlreiz pārbaudīja krā­jumus. Paņēma vēl vienu grāmatu, pārbaudīja somas smagumu un atkal izņēma to laukā. Saule jau bija aug­stu, lai gan ieleja vēl bija ēnā. Es šeit varētu pavadīt vēl vienu nakti, zēns domāja. Tomēr pēc Patrona nāves oāze vairs nebija droša.

Mets uzlika plecos mugursomu, piesēja papildu ūdens pudeles pie jostas un devās ceļā cauri vīnogulāja lapenei. Viņš aizies kā Tems Lins - neskatoties atpakaļ.

Takas pirmā daļa bija viegla. Mets daudzkārt bija pa to gājis. Tomēr drīz vien viņš nonāca pie kanjona, kas aiz­audzis ar krūmiem. Viņam nācās lauzties cauri. Putekļi no lapām noklāja zēnu no galvas līdz kājām un iekļuva plaušās. Viņam vajadzēja atpūsties sausā grāvī, lai atgūtu elpu. Bija pagājusi tikai stunda. Ja atlikušais ceļš turpinā­sies tāpat, viņš nesasniegs Actlanu mēneša laikā.

Mets izpētīja mugursomas saturu. Kādā iekškabatā viņš atrada inhalatoru. Atvieglojums, ko tas deva viņa izmocītajām plaušām, bija īsta paradīze. Tāpat viņš at­rada bīstama paskata mačeti ādas makstī. Es sev aiztaupītu daudz grūtību, ja apskatītos agrāk, viņš prātoja.

Pēc atpūtas Mets cirta ceļu cauri krūmiem. Viņam sa­gādāja mežonīgu prieku nokārtot rēķinus ar augiem, kas visu rītu skrāpēja rokas un seju.

Kad viņš sasniedza ielejas galu, priekšā atradās aug­sta granīta klints. Mets ieskatījās kartē. Tur tā bija, un sarkana līnija veda tieši uz tās virsotni. Tā bija augstāka par visām, kādās vien viņš bija mēģinājis kāpt. Mets meklēja citu ceļu, lai tiktu uz priekšu, bet karte šajā jautājumā bija nelokāma: Vienīgā izeja. Tu var to izdarīt, Tems Lins bija pierakstījis klāt. Mets skatījās augšup uz neiespējami augstajiem krūmiem, kas liecās pāri klints virsotnei, līdz sareiba galva. Vienīgais labums bija tas, ka viņam nevajadzēja palīdzēt Čēlijai kāpt sev pa priekšu.

Mets pamazām virzījās no plaisas uz plaisu, līdz kājas aiz noguruma sāka drebēt. Pusceļā uz augšu viņam šķita, ka nevar vairs pakustēties ne collu. Viņš pieplaka pie gra­nīta sejas, minēdams, cik ilgi var tā palikt, līdz nogurums piespiedīs atlaisties vaļā. Viņš nokristu uz asajiem ak­meņiem. Viņš tur nomirtu. Tikpat labi viņš varēja ļaut ārstiem savākt savu sirdi. Metam aši pārslīdēja pāri ēna, pēc mirkļa tā atgriezās.

Tikai viens radījums mestu ēnu uz klints šādā vien­tuļā vietā. Metu pēkšņi pārņēma dusmas. Tās it kā cēlās no dziļumiem kā lava vulkānā. Viņš vairs nejutās ne no­guris, ne mazdūšīgs, ne arī kā citādi, viņu bija pārņēmis nevaldāms niknums izdzīvot. Viņš vilkās uz augšu no viena kājas atbalsta uz nākamo, no viena izciļņa uz nā­kamo, līdz pārlīda pāri malai un elsdams apgūlās, pār­steigts par savu varoņdarbu.

Mets paskatījās uz augšu žilbinošajās, zilajās debe­sīs un dzirdēja stingri noplandam spārnus, kad putns pagriezās gaisā. Es uzvarēju, tu riebīgais, nekam nederīgais klijān, nodomāja Mets. Viņš pasmaidīja. Tas izklausījās gluži vai pēc Patrona.

Mets nosvinēja uzvaru ar ūdens pudeli un cepumu paciņu. Viņš svieda klijānam ar akmeni. Karte rādīja, ka viņš nogājis piecas jūdzes un vēl piecas bija jānoiet. Saule sliecās uz rietumiem, tātad viņš varētu nesasniegt robežu līdz tumsai. Mets par to neuztraucās. Viņam bija daudz ēdamā, un viņš jutās bezgala labi pēc cīņas ar klinti.

Viņš virzījās tālāk līdz kores augšai. Iešana bija daudz vieglāka, un skats bija iespaidīgs. Tems Lins starp krā­jumiem bija iekļāvis mazu binokli, tāpēc Mets bieži ap­stājās, lai atskatītos uz Opija zemi. Apvārsni Actlanas virzienā vēl aizvien aizsedza kalni.

Viņš varēja saskatīt garos, līdzenos magoņu laukus un pat brūnu plankumu, kas varēja būt īdžitu grupa. Viņš redzēja ūdens attīrīšanas staciju, noliktavas pārtikai un mēslojumam. Savrupmājas sarkanie dakstiņu jumti ple­tās pa vidu koši zaļam laukumam. Metam vēderā savādi iekņudējās. Viņš aptvēra, ka tās ir skumjas.

Tur, uz Aho kalnu augstās kores, Mets ļāva bēdām ņemt virsroku. Viņš raudāja par Čēliju, kura bija iespros­tota staļļos, un par Temu Linu, kurš bija iesprostots citā veidā. Viņš netērēja asaras par Alakraniem un to verdze­nēm Felisiju, Fani un Emīliju. Toties viņš raudāja par Patronu, kas pelnīja žēlumu mazāk par visiem, bet kas bija tuvāks Metam par jebkuru šajā pasaulē.

Savādā veidā viņš jutās tā, it kā Patrons vēl būtu dzīvs, un vienā ziņā arī bija. Jo Mets vēl joprojām eksistēja. Cik ilgi vien viņš dzīvos, Patrons nebūs pazudis no pa­saules.

Mets iekārtoja nometni uz kores. Nesenie lieti bija piepildījuši ieplakas akmeņos, un kalna mazajās krokās zaļoja lāču zāle. Tuksneša malvas, iesakņojušās augsnes ligzdās, izpleta dzeltensārtus ziedus, un vēlu ziedošajās klinšu rozēs visur mudžēja bites. Mets nebaidījās, lai gan redzēja vairāk dzīvnieku, nekā jebkad bija novērojis ceļo­jumos kopā ar Temu Linu.

Brieži ar baltām ļipām barojās pie krūmiem vēlās pēc­pusdienas saulē. Viņš redzēja briežu tēviņu berzējam ragus pret koku, varbūt lai tos uzasinātu vai vienkārši tāpēc, ka tie niezēja. Mets nezināja. Viņš redzēja skrie­nam grupu koijotu ar gaisā izslietām astēm un gariem purniem, pastieptiem līdz zemei.

Viss šķita dzīvs. Visi steidzās, lidoja, raka, skrubināja vai čaloja. Vardes kurkstēja no neredzama ūdens cau­ruma, klinšu vāvere nosvilpās, kad garām aizplanēja sar- kanastes vanags, atdarinātājputns sēdēja meskita koka augšējā zarā un izpildīja visas dziesmas, kādas vien Mets bija dzirdējis, piedevām vēl dažas papildus, kuras putns droši vien sakomponējis pats.

Vislielāko iespaidu uz Metu atstāja šī dabas mūzika. Tā ietekmēja viņu tāpat, kā klavierspēle bija ietekmējusi, kad viņš bija nobijies un vientuļš. Tā aizveda viņu citā pasaulē, kurā pastāvēja tikai skaistums un kurā viņš bija drošs no naida un vilšanās, un nāves.

Viņš palika nomodā ilgu laiku, vērodams Opija ze­mes tālās gaismas. To nebija daudz. Savrupmāja atradās nomaļus tumsas jūrā. Rūpnīcas, noliktavas un īdžitu mitekļi bija paslēpti. Gaiss bija tik rāms, ka īdžiti, iespē­jams, bija izdzīti gulēt laukos. No tālā līdzenuma Mets nedzirdēja ne skaņu. Tā varētu būt glezna, nevis reāla ainava. Tuvumā viņš dzirdēja lielās ausainās pūces sau­cienu un nemitīgu circeņu čirkstēšanu. Kalns bija tum­šāks par līdzenumu, bet tas bija dzīvs un turklāt īsts.

Mets gulēja labi un no rīta jutās spēcīgs un pašapzi­nīgs. Opija zemi sedza klājeniskā migla, kā bieži vien rudeņos. Viņš nevarēja redzēt neko citu kā vien baltu dūmaku stiepjamies no vienas apvāršņa malas līdz otrai.

Pēdējo reizi ieskatījies kartē, Mets sāka iet pa taku. Tā veda augšup un lejup, pamazām uzvīdamās augšā uz pāreju starp diviem pauguriem. Viņš dzirdēja troksni no kādas kalnu pļavas, kas atgādināja beisbola spēles sitie­nus. Tas atskanēja vēl un vēl. Viņš zināja, nav iespējams, ka cilvēki tiešām spēlētu beisbolu te augšā, kur vienīgie skatītāji bija vanagi un klijāni.

Pieejot tuvāk, šķita, ka skaņa vairāk atgādina, it kā kāds sistu divus arbūzus vienu pret otru. Mets piesar­dzīgi pavērās gar krūmu un ieraudzīja divus lielragu au­nus dārdinām kā divas kravas mašīnas. Tie saskrējās ar pierēm, grīļodamies atkāpās un aizrikšoja projām. Pēc brīža tie priekšnesumu atkārtoja. Starp akmeņiem ganī­jās bariņš aitu, it kā tās nevarētu piespiest, lai noskatītos. Mets aiz sajūsmas skaļi iesmējās. Protams, aitas un auni strauji izzuda drošībā, milzu lēcieniem traucoties no ak­mens uz akmeni.

Tuvojoties spraugai kalnu virsotnē, Mets saklausīja kādu citu mulsinošu troksni. Tas skanēja kā uguns rūk­šana Čēlijas plītī. Tas kļuva skaļāks un skaļāks, un tagad Mets varēja izšķirt atsevišķas skaņas: mehānismu grieša­nos, ragu pūtienus, pat - neticami - mūziku.

Viņš pa pāreju iegāja citā pasaulē. Jau zināmie rāmie kalni pletās apakšā, kur vanagi patrulēja mežu klātajās ielejās starp klinšu izciļņiem. Bet aiz tiem atradās mutu­ļojoša rūpnīcu un debesskrāpju masa. Viņš redzēja ceļus ne vien uz zemes, bet arī paceļamies platās spirālēs starp celtnēm. Lidaparātu jūra nerimtīgi riņķoja gaisā. Celtnes stiepās, cik tālu vien Mets varēja redzēt, bet tas nebija tālu, jo visu klāja netīra, brūna dūmaka. Tieši no turienes nāca dunošie, žvadzošie, dārdošie trokšņi, un tas Metu tik ļoti pārsteidza, ka viņš piesēda uz takas padomāt.

Saule bija tieši virs galvas. Mets izvilka cepuri, ko Tems Lins bija pagādājis. Tad tā bija Actlana. Lai ko Mets bija iztēlojies, tas nebija ne tuvu tam. Viņš bija ņēmis Čēlijas stāstus par maquiladoras un Patrona stāstus par Durango un sajaucis tos ar El Latigo Negro epizodēm. Gala iznā­kums bija rūpnīcu jūklis, primitīvi namiņi un pasakaini rančo, kas piederēja ļaunajiem magnātiem, kuriem bija glītas meitas.

Kā gan cilvēki var dzīvot visā tajā troksnī? viņš domāja. Kā viņi var elpot to gaisu? Cik tālu vien viņš varēja redzēt, nekur nebija šķēršļu, tikai stabu rinda, kas varētu balstīt žogu. No robežas Opija zemes pusē viss bija pamests. Šķita, ka kāds būtu uzlicis lielu izkārtni ar uzrakstu BĪS­TAMI! RADIOAKTĪVS STAROJUMS!

Mets aizgāja atpakaļ pa kalnu pāreju uz pļavu, kur lielragu auni viens otram mēģina iedragāt galvu. Viņš ieturēja mazu maltīti, ēzdams kaltētu liellopu gaļu un sausu sieru. Te viņš nevarēja palikt. Lietus sezona Aho kalnos bija īsa, un Mets skaidri zināja, cik drīz mazie varžu dīķīši un apslēptās grotas izžūs.

Tāpat nevarēja atgriezties savrupmājā. Vienīgā izeja bija Actlanas robeža. Tu to vari izdarīt, viņš iedomājās Temu Linu sakām. Laikam man tas jādara, domāja Mets, pagriezies, lai atskatītos pēdējo reizi uz kluso pļavu, uz lāču zāles baltajiem pušķiem un uz zvirbuļiem, kas lai­delējās starp kokiem.

Mets noslidinājās uz leju tajās kalna daļās, kur pamatne bija stāva un smilšaina. Viņš sasniedza pakāji sakarsis un noputējis, jūtot niezi no dučiem adatu, kas sadūrās no cholla kaktusiem pa ceļam uz leju. Viņš pietupās kāda akmens ēnā, lai izdzertu pēdējo atlikušo ūdeni.

Mets atklāja, ka adatas nav iespējams izvilkt. Šķita, ka tās iespiežas dziļāk ādā, kad viņš mēģināja tās izkustināt. Un kaut kur pa ceļam viņš bija saplēsis bikses un vienu no mugursomas siksnām.

Mets binoklī vēroja robežu. Tas, ko viņš redzēja, bija tikpat riebīgi, kā šķita iepriekš. Rūpnīcu rinda izmeta gaisā dūmus. Aiz tām uz pašas robežas atradās vesels mudžeklis izsviestu mehānismu un cisternu, no kurām zemē sūcās melns šķidrums. Šīs vielas peļķes bija manā­mas šaurajā joslā starp celtnēm un stabu rindu. Tad kaut kas daudz tuvāk aizbrāzās pāri Meta redzeslokam.

Viņš pieregulēja lēcas. Tas bija vīrietis zirga mugurā. Tas bija Fermas patruļas cilvēks! Pagrozot binokli apkārt, viņš ieraudzīja vēl citus.

Mets ierāvās atpakaļ starp akmeņiem. Droši vien Fer­mas patruļa atgriezusies darbā pēc vāķēšanas. Vai tie viņu redzēja slīdam un šļūcam lejup pa kalnu? Zēns baidījās pa­kustēties. Baidījās arī nekustēties. Laimīgā kārtā ieplaka, kurā Mets slēpās, bija dziļa. Pēc saspringtas pusstundas viņš pieņēma, ka Fermas patruļa neko nav redzējusi. Vai varbūt tie tikai gaidīja, lai viņam sāk slāpt un viņš iznāk laukā. Stundām ejot, Metam sāka slāpt, pat briesmīgi.

Viņš saskaitīja sešus vīrus. Tie lēnām jādelēja šurp un turp. Nevienu brīdi robeža nebija pamesta, un ne­vienu brīdi Metam nebija iespējams noskriet atlikušos dažus simtus jardu līdz brīvībai. Saule slīdēja zemāk uz rietumiem. Ēnas kļuva garākas. Mets sūkāja akmeni, lai nejustu slāpes.

Saule norietēja. Cēlās nakts ēna, sadalot debesis aus­trumos bāli zilā joslā augšā un pelēkā apakšā ar sārtu robežu, kur saules gaisma vēl apspīdēja putekļu dūmaku gaisā. Pēkšņi sākās kņada. Vīru grupa izbrāzās no gra­bažu ieloka un skrēja pāri robežai. Tiklīdz tie šķērsoja stabu līniju, sāka kaukt sirēnas. Fermas patruļa auļoja pārtvert tos.

Mets uzreiz sāka skriet pretējā virzienā. Viņam nebija vajadzīga ne sekunde, lai reaģētu. Tā bija viņa iespēja. Viņš drāzās pāri klajumam. Kreisajā pusē viņš dzirdēja kliedzienus un skaļu blīkšķi, ko pavadīja gaismas zibsnis. Mets bija redzējis šo ieroci Patrona dzimšanas dienas svi­nībās. Apdullināšanas superrevolveris, kas Nelegālajam nosvilināja matus uz galvas un apturēja viņa sirdsdar­bību. Vairumā gadījumu Nelegālā sirds atsāka sisties un viņu varēja pārvērst par īdžitu.

Mets dzirdēja dunam zirgu pakavus. Viņš nemēģināja paskatīties, cik vīru bija pagriezušies, lai sekotu. Zēna vienīgā iespēja bija sasniegt robežu, un viņš lēkšoja ar tādu žiglumu, kas atstātu iespaidu uz lielragu aitu. Viņš redzēja tuvojamies zirga ķermeni. Mets svieda ar binokli dzīvniekam pa galvu, un tas mainīja virzienu uz sāniem. Jātnieks to noturēja stāvus un piespieda pagriezties.

Stabi bija tuvu. Viņš redzēja, ka zemi priekšā nomaina cementa segums. Viņš vēl centās palielināt ātrumu, bet Fermas patruļnieks sagrāba Meta mugursomu un pie­vilka zirgam grožus. Mets atsprādzēja aizdari, kas satu­rēja jostu, un izlīda laukā no siksnām. No ātruma maiņas viņš paklupa pie robežas vienā no eļļaini melnajām peļ­ķēm, kur nogāzās uz vēdera un izslīdēja laukā otrā pusē, lipīgu šļakatu pavadīts.

Mets piecēlās sēdus, izmisīgi slaucīdams acis. Viņš redzēja, ka Fermas patruļnieks aizjāj projām, un paska­tījās lejup, saprazdams, ka viņam nebūs nekādu grūtību pārliecināt actlaniešus, ka viņš ir bēglis. Viņam nebija mugursomas, nebija naudas, un viņu no galvas līdz kā­jām klāja melnas gļotas.