Skorpiona nams

31 Tontons

Es jūtos briesmīgi, - novaidējās tontons, akli sniegdamies pēc ūdens glāzes blakus gultai. - Tu arī tā izskaties, - piezīmēja bakurētainais puisis.

- Tu, ē, ņem tos vārdus atpakaļ, Luna. Tu zini, ka es tomēr varu tevi pamatīgi ieštaukāt.

- Ne tagad, kad es esmu Uzraugs, - pašapmierināti teica Luna.

- Tu esi tikai māceklis. - Tontonam izdevās sasniegt ūdeni, bet pusi viņš izlēja uz krūtīm, kad mēģināja pa­dzerties.

- Pagaidi, - ierunājās Mets. Viņam negribējās snieg­ties pēc savas glāzes, kaut gan viņš bija ārkārtīgi izslāpis. Viņš nojauta, ka viņu sagaida stipras sāpes, ja pakustē­sies. - Vai tu mācies par Uzraugu?

- Nūjā, - apliecināja Luna. - Galu galā visi to dara. Mets vēroja gaismas rotaļu ūdens glāzē, kura atradās

mazliet ārpus sasniedzamības. - Bet te ir tikai divdesmit Uzraugu un… cik zēnu?

- Šobrīd divsimt desmit, - atbildēja Luna.

-Tie visi nevar kļūt par Uzraugiem. Nav tik daudz vietu, - Mets iebilda.

Tontons un Luna paskatījās viens uz otru. - Karloss apgalvo, ka ikviens zēns, kurš ievēro Piecus labas pilso­nības principus un, ē, Četras nostājas, kas ved pie prātī­guma, līdz viņš sasniedz astoņpadsmit gadus, kļūst par Uzraugu, - sacīja Tontons.

Lai cik rūpīgi Mets viņiem skaidroja atšķirību starp divsimt desmit darba meklētājiem un tikai divdesmit darba vietām, viņi to neizprata.

- Tev, ē, tev tikai skauž, - domāja Tontons.

Bet vienā jomā Tontons bija zinošs. Viņš zināja, kas notika Uzraugu teritorijā, kuru ieskāva augsts mūris. Uzraugiem bija holo spēles un televizors, un peldba­seins. Viņi rīkoja viesības visas nakts garumā ar gardiem ēdieniem. Un, kā Mets tagad atklāja, Tontons to visu zināja, jo tīrīja Uzraugu telpas un mazgāja viņu traukus. Mets iedomājās, ka tie ļāva Tontonam ienākt iekšpusē, jo domāja, ka viņš ir pārāk neattapīgs, lai saprastu, ko redz.

Bet, kā Čēlija nereti atkārtoja, varbūt daži cilvēki domā lēni, bet dara to pamatīgi. Klausoties Tontonā, Mets ap­tvēra, ka zēns nav stulbs. Viņa novērojumi par Uzraugu darbību un izpratne par rūpnīcas struktūru parādīja prā­tīgu domāšanu. Tontons tikai bija piesardzīgs ar saviem uzskatiem.

Mets manīja, ka zēns bija pamatīgi uztraucies par ie­priekšējā vakara sodu. Viņš atkal un atkal pie tā atgrie­zās, neliekot sodam mieru kā niezošai vietai.

- Es nesaprotu, - Tontons prātoja, purinādams galvu. - Es, ē, neizdarīju neko sliktu.

- Tu noteikti esi kaut ko izdarījis. Viņš taču pamatīgi tevi noslānīja, - teica Luna.

- Nē, ē, es neizdarīju.

Mets varēja redzēt, kā zobrati lēni griežas zēna sma­dzenēs: viss, ko Horhe teica, bija labs. Tontons darīja, ko Horhe lika. Tāpēc Tontons bija labs. Tad kāpēc Tontonu pamatīgi noslānīja?

- Horhe ir un loco de remate, pilnīgs savādnieks, - sacīja Luna.

- Nē, - Tontons uzstāja. - Viņš ir kas cits.

Mets nevarēja iedomāties, uz kāda secinājuma pusi zēns virzās. - Kā tur ir, teritorijas iekšpusē?

Tontona acis iemirdzējās. - Jūs, ē, jūs nevarat tam no­ticēt. Viņiem ir rostbifs un cūkgaļas karbonādes, un pī­rāgs a la mode.

- Kas ir pīrāgs a la mode? - Luna jautāja.

- Tam virsū ir saldējums! Neizkusis vai tamlīdzīgi.

- Es vienreiz ēdu saldējumu, - Luna atcerējās sap­ņainā balsī. - Man mamma to iedeva.

- Uzraugi dzer arī īstu pienu, nevis samaltu plank­tonu un ēd šokolādes konfektes, kas ietītas zelta pa­pīrā. -Tontons reiz bija nozadzis vienu konfekti. Šī doma bija iespiedusies viņa atmiņā, kā Gvadelupas Jaunava bija slējusies virs Meta gultas, kad viņš bija mazs.

- Vai tevi neuztrauc tas, ka Uzraugiem ir viss, kā mums nav? - jautāja Mets.

Gan Tontons, gan Luna saritinājās kā aizskartas kla- burčūskas. - Viņi to ir pelnījuši! - Luna attrauca. - Viņi ieguldīja savu laiku; un, kad mēs ieguldīsim savu laiku, mums arī tas viss būs!

- Jā, - piebalsoja Tontons, bet šķita, ka viņa prāta dzi­ļumos kaut kas darbojas.

- Labi, labi. Es tikai biju ziņkārīgs, - Mets atrunājās. Viņš saņēmās un pasniedzās pēc ūdens glāzes. Sāpes bija stiprākas, nekā viņš bija gaidījis. Viņš noelsās un atkrita atpakaļ.

- Stipri sāp, ja? - Luna palīdzēja Metam satvert glāzi. - Vai negribi opija tinktūru?

- Nē! - Mets gadiem ilgi bija vērojis, kā Felisija pārvēr­šas par zombiju. Viņš negribēja sekot šim piemēram.

- Tava izvēle. Personiski man šī viela patīk.

- Kāpēc tev tā vajadzīga? Vai tev sāp? - vaicāja Mets.

Luna klusi nosmējās, it kā Mets būtu pateicis kaut ko

pavisam muļķīgu. - Tas ir ceļojums, saproti. Tā ir biļete projām no šīs vietas.

- Tu esi tikai māceklis, - Tontons nicīgi aizrādīja. - Tev nav paredzēts, ē, ceļot ārpusē, kamēr neesi pārcēlies uz teritoriju.

- Kas to saka? - Luna paņēma opija tinktūras pude­līti un pavicināja to. - Kā viņi izskaitīs visus pilienus te iekšā? Tas ir mans atalgojums par izolatora vadīšanu.

- Pagaidi brīdi, - viņu pārtrauca Mets. - Tu gribi teikt, ka Uzraugi lieto šo vielu?

- Protams, - Tontons apliecināja. - Viņi to ir peltiī- juši.

Meta prāts strādāja ļoti ātri. - Cik no viņiem? Cik bieži?

- Visi un, ē, katru vakaru.

Mets apstulba. Tas nozīmēja, ka katru vakaru Uzraugi pārvērtās par zombijiem. Tas nozīmēja, ka rūpnīca tika atstāta neapsargāta. Spēkstacija, kas apgādāja ar elek­trību žogu, tika atstāta neapsargāta. Meta domās iegais- mojās spoža izkārtne BRĪVĪBA. - Vai kāds no jums zina, kur atrodas Sanluisa? - viņš prasīja.

Izrādījās, ka abi zēni to zina. Tontons tur bija uzau­dzis. Savā stomīgajā veidā viņš to aprakstīja kā pilsētu ar balsinātām mājām un dakstiņu jumtiem, ar vīnogulā­jiem, kas nokarājas pāri sienām, ar rosīgiem tirgiem un skaistiem dārziem. Tas izklausījās tik patīkami, ka Mets nesaprata, kāpēc Tontons negrib atgriezties. Kāpēc viņš sagaidīja dzīvi ierobežotā teritorijā ar opija tinktūras pu­delīti kā sabiedroto? Tas bija pilnīgs murgs.

- Sanluisa tiešām izklausās lieliska, - Mets teica.

- Ē, jā, - atsaucās Tontons, it kā tas viņam nupat būtu ienācis prātā.

Mets vai plīsa, gribēdams pateikt viņam, lai met pie malas Piecus labas pilsonības principus un Četras no­stājas, kas ved pie prātīguma, un dodas pāri žogam uz Sanluisu. Bet tas būtu muļķīgi. Tontons virzījās pretī secinājumiem ar tādu pašu lēnu apdomību kā garneļu ražas savācējs, ar kuru viņš brauca gar cisternām. Nekas nevarēja viņu pasteidzināt. Un nekas, Mets cerēja, arī nevarēja novirzīt sāņus.

Kad Mets aizkliboja līdz tualetei un ieskatījās spogulī, viņš novaidējās. Visiem zēniem bija pūtes. Mets zināja, ka viņam arī tās ir, bet šī bija pirmā reize, kad viņš varēja apskatīt brūces. Guļamtelpā nebija neviena spoguļa. Viņš izskatījās pēc picas ar papildu devu! Viņš berza un berza ar pelēkajām jūras augu ziepēm, bet no tā viņa āda tikai kļuva stipri sarkana.

Tontons un Luna skaļi smējās, kad Mets atgriezās. - Zini, tās nevar nomazgāt, - atklāja Luna.

- Es izskatos kā planktona burgers, - žēlojās Mets.

- Hm! Tu, ē, izskaties pēc planktona burgera, ko, ē, izvēmusi kaija un kas, ē, izžuvis saulē, - aprakstīja Ton­tons neierasti poētiskā lidojumā.

-Man radās priekšstats! - Mets ar sāpēm ierāpās gultā. Viņš apgūlās uz sāniem, lai saudzētu švīkas uz muguras.

- Mums visiem ir pūtes, - paskaidroja Luna. - Tā ir visu cilvēku, kas strādā ar planktonu, iezīme.

Lieliski, domāja Mets. Tagad, kad par to domāja, viņš aptvēra, ka Uzraugus tikai maigi skāra rētas, bet tos ne­klāja tādi paši aktīvi mazi strutu vulkāni, kas izraibināja zēnu sejas. Varbūt tam bija kāds sakars ar viņu ēdienu. Diēta ar cūkgaļas karbonādēm, pīrāgu d la mode un šoko­lādi acīmredzot bija labāka ādai nekā veselīgais, barojo­šais planktons.

Horhe piespieda Metu un Tontonu atgriezties darbā nākamajā dienā. Tontonam tiešām vajadzēja vēl vienu dienu izolatorā, bet viņš paklausīja bez jebkādām ieru­nām. Mets dedzīgi vēlējās būt atpakaļ. Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad varēs uzsākt gatavot bēgšanas plānu. Agrāk tas šķita bezjēdzīgi. Tagad viņš zināja, ka Sanluisa atro­das dažas jūdzes uz ziemeļiem aiz zemas kalnu grēdas.

Kā Tems Lins reiz teica, cietumsargam prātā ir simt domu, bet cietumniekam tikai viena: bēgšana. Visa šī koncentrētā uzmanība bija kā lāzeru lielgabals, kas kausē ceļu cauri tērauda sienai. Atceroties Tema Lina pieredzi, Mets iedomājās, ka viņš daudz ko zina par bēgšanu no cietumiem.

Viss, ko Metam vajadzēja izdarīt, bija atslēgt elek­trības piegādi žogam un pārrāpties pāri. Tas izklausījās vienkārši, bet tā vis nebija. Elektrības sadales staciju pēc tumsas iestāšanās aizslēdza. Uzraugi pārskaitīja zēnus katru vakaru desmitos un katru rītu piecos. Atlika septi­ņas stundas, lai aizietu piecas jūdzes līdz žogam (cerot, ka pa to laiku enerģija nav atkal ieslēgta) un tad vēl div­desmit jūdzes tumsā līdz Sanluisai. Ja zemi klāja kaktusi, ceļš varētu prasīt daudz ilgāku laiku.

Ko Uzraugi darītu, atklājuši, ka triju zēnu trūkst, jo Mets bija paredzējis Čačo un Fidelito ņemt sev līdzi? Vai Horhe varēja izmantot lidaparātu, lai vajātu viņus? Fidelito laikam vajadzētu atstāt. Viņš nevarēja noiet div­desmit piecas jūdzes. Un tomēr - kā gan Mets varēja viņu pamest?

Draudzība ir sāpes, Mets domāja. Visus šos gadus viņš bija vēlējies draugus un tagad atklāja, ka tiem līdzi nāca dažādi ierobežojumi. Labi, viņš ņems Fidelito līdzi, bet viņam vajadzēs vairāk laika. Ja viņš pārslogotu katlu bla­kus Uzraugu teritorijai, tas uzsprāgtu un…

Vai tas bija slikti - saspridzināt divdesmit vīrus gabalu gabalos? Patrons par to neraizētos ne sekundi. Tems Lins mēģināja uzspridzināt Anglijas premjerministru, bet no­galināja divdesmit bērnus.

Slepkavot ir slikti, Brāli Vilk, teica kāda balss Meta galvā. Viņš nopūtās. Tas varbūt bija tas, ko Marija sauca par sirdsapziņu. Tā sagādāja vēl vairāk sāpju nekā draudzība.

- Kāpēc mums viņš jāgaida? - jautāja Čačo, kamēr zēni vēroja, kā garneļu savācējs pukšķinot un gārdzot lēni tu­vojas viņu cisternai.

- Tāpēc ka viņš zina daudz ko tādu, kas mums nepie­ciešams, - Mets pacietīgi paskaidroja. Zēni sēdēja pie tā­lākās cisternas. Aiz viņiem slējās žogs, tā augšējā stieple dūca un sprakšķēja sausajā gaisā.

- Viņš ir pielīdējs. Viņš izgāž pār mums dusmas katru vakaru.

- Kopš pēršanas ne, - Mets aizrādīja.

- Tikai tāpēc, ka viņš ir paņēmis brīvdienas. - Čačo ne­gribēja ticēt, ka Tontonam piemīt jebkādas labas īpašības.

- Esi pret viņu jauks, labi?

- Mi abuelita saka, cilvēku dvēseles esot kā dārzi, - jautri ierunājās Fidelito. - Viņa apgalvo, ka nevarot pa­griezt kādam muguru, tāpēc ka viņa dārzs ir pilns ar ne­zālēm. Tam jādod ūdens un daudz saules gaismas.

- Ak, brāli, - nopūtās Čačo, bet nestrīdējās ar mazo zēnu.

Putekļu mākonis pacēlās aiz Tontona savācēja. Tie lēni nosēdās uz neauglīgās zemes. Gaiss bija tik rāms, ka mākonis tik tikko kustējās projām no ceļa. - Jums, ē, jums vajadzētu strādāt, - Tontons uzsauca, kad viņa mašīna ar rāvienu apstājās.

- Un tev vajadzētu būt ar galvu uz leju garneļu cis­ternā, - nomurmināja Čačo. Mets viņam iespēra.

-Ja jūs, ē, gaidāt mani, lai piekautu, varat nepūlēties, - paziņoja Tontons. - Es varu, ē, jūs pamatīgi ieštaukāt.

- Kāpēc tev vajadzētu pieņemt, ka trīs cilvēki, kas ne­vainīgi sēž ceļa malā, plāno tev uzbrukt? - jautāja Čačo. - Kaut gan tā varētu būt taisnība.

- Mēs tikai gribam būt draudzīgi, - atklāja Mets, uz­metis drūmu skatienu Čačo.

- Kāpēc? - Tontons ar aizdomām samiedza acis.

- Tāpēc ka mi abuelita saka, cilvēki esot jākopj kā dārzi, - Fidelito iečiepstējās. - Tiem vajadzīga saules gaisma un ūdens, un to dvēselēm vajadzīga… vajadzīga…

- Ravēšana, - pabeidza Čačo.

Tontonam iepletās acis, kamēr viņš apstrādāja šo dī­vaino apgalvojumu.

- Mēs tikai gribam draudzēties, skaidrs? - sacīja Mets.

Tontonam vajadzēja vēl vienu minūti, lai apsvērtu to,

un tad viņš nokāpa no vācēja.

- Kad tu pēdējo reizi bija Sanluisā? - vaicāja Mets.

Ja arī Tontons bija pārsteigts par šo jautājumu, viņš

to neizrādīja. - Apmēram, ē, apmēram pirms gada. Es braucu kopā ar Horhi.

- Vai tev tur ir ģimene?

- Mana m-māte pārgāja pāri, ē, robežai pirms dau­dziem gadiem. Mans t-tēvs mēģināja, ē, mēģināja, ē, viņu atrast. Viņš neatgriezās.

Mets ievēroja, ka, runājot par vecākiem, Tontona ru­nas traucējumi izpaudās stiprāk.

- Vai abuelita tev nav? - jautāja Fidelito.

- Man, ē, man bija. V-varbūt viņa vēl aizvien ir tur. - Tontona mutes kaktiņi noslīga uz leju.

- Tad kāpēc tu neej un nemeklē viņu? - jautāja Čačo. - iHombre! Ja man būtu vecmāmiņa tikai divdesmit jū­dzes uz ziemeļiem, es pārplēstu šo žogu, lai viņu atrastu! Kas tev lēcies, puis?

- Čačo, nevajag, - mierināja Mets, uzlicis roku zēnam uz pleca.

-Jūs, ē, nesaprotat, - Tontons teica. - Horhe ierau­dzīja mani robežas otrā pusē. Tur bija Fermas patruļas un, ē, suņi, lieli dubļu krāsas suņi ar lieliem zobiem. Tie darīja visu, ko Fermas patruļa lika, un, ē, Fermas patruļa lika tiem apēst mani. - Tontons nodrebinājās, to atcero­ties. - Horhe pārgāja pāri robežai un nošāva tos. Tādēļ viņš arī iekūlās lielās nepatikšanās. Viņš, ē, izglāba man dzīvību, un es esmu viņam parādā par visu.

- Vai Horhe tev teica, lai tu nemeklē savu vecmā­miņu? - pajautāja Mets.

- Viņš teica, ka es esot dzimis, lai būtu Uzraugs. Viņš teica, ka Uzraugiem nav ģimeņu, tikai citam cits, bet tas esot, ē, labāk, jo ģimenes tikai bēg projām un pamet tevi.

- Bet tava abuelita droši vien raudāja, kad tu nepārnāci mājās, - pārmeta Fidelito.

- Es nepārnāktu mājās, tu muļķi! - uzkliedza Ton­tons. - Es būtu kāda suņa vēderā!

- Ir jau labi, Fidelito, - Mets mierināja mazo zēnu. - Vienai dienai pietiek ravēšanas. - Viņš pavaicāja Ton­tonam par Sanluisu, un Tontons aizrautīgi stāstīja par to. Jo ilgāk viņš runāja, jo mazāk viņam ķērās valoda. Drūmais skatiens pazuda no sejas. Viņš izskatījās daudz jaunāks un laimīgāks.

Tontons aprakstīja pilsētu tik pamatīgi, ka, šķiet, do­mās viņam priekšā izklāta karte. Viņš atminējās katru sīkumu: oleandra krūmu ar dzeltensārtiem ziediem, kleķa sienu, pār kuru līka paloverdes koki, strūklaku, kas šķindēja vara baseinā. Tas bija tā, it kā sekotu ka­merai pa ielu. Un pakāpeniski viņš samazināja modrību tiktāl, lai stāstītu par savu mamd un papā. Viņš dzīvojis pārpildītā mājā kopā ar tantēm un tēvočiem, un brāļiem, un brālēniem, un sīka auguma abuelita, kas pārvaldīja visu šo iestādi. Bet viņi nejutās nelaimīgi, kaut arī bija nabadzīgi.

Beidzot Tontons izstaipījās un pasmaidīja, it kā būtu paēdis lielisku maltīti. - Es, ē, es nevienam neteikšu, kāpēc mēs nokavējām, - viņš apsolīja. - Es teikšu, ka savācējs sabojājās. - Viņš ļāva Fidelito braukt kopā ar viņu atpakaļ lielāko daļu ceļa un nocēla mazo zēnu zemē vienīgi tad, kad viņi tuvojās Uzraugu teritorijai.

- Es to nesaprotu, - čukstēja Čačo, kamēr novācējs drebēdams brauca atpakaļ. Viņš un Mets gāja nomaļus, projām no putekļu mākoņa. - Tas bija tā, it kā tu būtu ieslēdzis gaismu viņam galvas iekšpusē. Es nezināju, ka Tontons ir tik saprātīgs.

Mets pasmaidīja, iepriecināts, ka viņam izrādījusies taisnība par lielo zēnu. - Čēlija mēdza teikt, ka gausie cilvēki tikai vērīgāk pievērš visam uzmanību.

- Kas ir Čēlija?

Mets gandrīz pakrita. Viņš piesardzīgi slēpa jebkādas atsauces uz savu dzīvi pirms ierašanās Actlanā. Klauso­ties Tontona atmiņās, viņš bija kļuvis neuzmanīgs. - Čē­lija… viņa ir mana… mana māte. - Un viņš zināja, ka tā ir taisnība. Pazuda visi tie gadi, kad viņa Metam bija likusi nedomāt par viņu kā par savu māti. Neviens cits negā­dāja par zēnu kā viņa. Neviens to tik ļoti neaizstāvēja un tik stipri nemīlēja, izņemot varbūt Temu Linu. Un Tems Lins viņam bija kā tēvs.

Pēkšņi visas atmiņas, tik rūpīgi apslāpētas viņa jau­najā dzīvē, ar joni atgriezās. Mets bija vingrinājies vairs nedomāt par Čēliju un Temu Linu. Tas bija pārāk sāpīgi. Bet viņš jutās bezspēcīgs. Viņš pieplaka pie zemes, asa­ras plūda pār seju. Viņš stingri turējās, lai neieraudātos skaļi un pilnīgi nesagrautu savu tēlu Čačo priekšā.

Bet Čačo saprata. - Man vajadzēja turēt savu lielo muti, - viņš teica, nometies uz ceļiem putekļos blakus Metam. - Tas ir kas tāds, ko nevienam nevajadzētu pie­minēt, līdz pats tam nav gatavs. Nolādēts, pirmajās pāris nedēļās es izraudāju acis.

- Vai tev ir slikti? - Fidelito balss atskanēja no tālie­nes, kur viņš brauca uz novācēja.

- Skaidrs, - atsaucās Čačo. - Tev arī būtu slikti, ja tu būtu apēdis sauju jēlu garneļu. - Un viņš aizsedza Metu skatam, līdz tas spēja atgūt savaldīšanos un iet tālāk.