Skorpiona nams

34 Garneļu savācējs

Debesis bija tumši zilas, un dubļus klāja smalka sarmas kārtiņa, kad Mets atrāvās no zemes. Viņš sarāvās čokurā, lai pasargātu to mazumiņu sil­tuma, ko viņa ķermenis izstaroja. Vējš savirmoja mazās ūdens peļķes, kas šur tur vīdēja tuksnesī. Austrumi blāz­moja sārti dzelteni.

Mets nekad mūžā tā nebija salis. Zobi viņam klabēja; bija tāda sajūta, ka visu ķermeni klāj zosāda. Austošajā gaismā viņš redzēja, ka ceļojuma laikā pa bedri drēbes bija saplēstas desmitiem vietās. Rokas un kājas bija skrambās no vienas vietas. Viņš nebija ievērojis ievainojumus izmi­sīgajā cīņā izdzīvot, bet tagad viņam viss sāpēja.

- Čačo? - viņš uzsauca kaulu jūrai, kas pirmsausmas gaismā šķita pelēki. - Čačo! - Meta balsi aiznesa projām vējš. - Es esmu ārā. Es esmu drošībā. Tu arī to vari. Tikai virzies uz manas balss pusi.

Nekādas atbildes.

- Tu mazliet paslīdēsi uz leju, bet pēc laika tu nonāksi pie bedres malas. Tad es tev palīdzēšu, - sauca Mets.

Nekādas atbildes.

Mets soļoja šurp un turp gar bedres malu. Viņš skaidri zināja, kur Čačo atrodas, bet nevarēja viņu redzēt. - Te ārā ir ūdens no negaisa. Es tev to nevaru nogādāt, bet tu vari uzkāpt pēc tā. Padzēries tu jutīsies daudz labāk. Lūdzu, Čačo! Nepadodies!

Bet zēns neatbildēja. Mets atrada lietusūdens piepil­dītu dobumu akmenī un dzēra, līdz viņam sāka sāpēt galva. Ūdens bija ledusauksts. Viņš atgriezās pie bedres malas, saucot, lūdzoties un pat apvainojot Čačo, lai da­būtu atbildi. Nekā.

Pēc tam kad saule pacēlās virs tuksneša apvāršņa un gaisma apspīdēja mazos paugurus un krūmus visapkārt, Mets saritinājās akmens aizsegā un raudāja. Viņš nekādi nevarēja izdomāt, ko lai dara. Čačo bija tur, bet viņš to nevarēja atrast. Pat tad, ja viņš to atrastu, Mets nevarēja pie tā nokļūt. Un tuksnesī nebija nevienas rūpnīcas, kas ražotu kārtīgas virves.

Mets raudāja līdz spēku izsīkumam, un tas neprasīja ilgu laiku, jo viņš jau bija noguris. Saule mazliet iesildīja gaisu, bet joprojām pūta vējš.

Ko viņš varēja darīt? Kurp viņš varēja iet? Viņš neva­rēja te palikt, līdz atgrieztos Horhe, lai visu pārbaudītu. Bet viņš arī nevarēja pamest Čačo. Zēns aizkliboja atpakaļ līdz bedrei un apsēdās uz malas. Viņš runāja un runāja, reizēm cenzdamies pārliecināt Čačo, lai virzās uz viņa balss pusi, reizēm tikai klāstīdams par savu bērnību.

Viņš stāstīja par Patronu un viņa fantastiskajām dzim­šanas dienas svinībām. Viņš stāstīja par Mariju un Pū­kaini. Viņš runāja, līdz rīkle bija jēla, bet viņš neapklusa, jo juta, ka šī ir vienīgā virve, ko viņš var pasviest Čačo. Ja Čačo viņu izdzirdēs, tad nejutīsies pilnīgi vientuļš un varbūt mēģinās palikt dzīvs.

Saule pacēlās tik augstu, ka iespīdēja bedrē. Ne pārāk dziļi Mets ieraudzīja brūnu plankumu. Tā bija uniforma, ko rūpnīcā valkāja visi zēni. - Es tevi varu redzēt, Čačo, - teica Mets. - Tu neesi tālu no malas. Tev izdosies, ja tu mēģināsi.

Tālumā viņš dzirdēja žvadzošu, mehānisku troksni. Tie nebija Horhes rati, bet varbūt Uzraugi bija aizņēmu­šies kaut ko jaudīgāku. Mets piesedza acis. Viņš gribēja paslēpties, bet šausmās pamanīja, ka visapkārt dubļos atstājis pēdas. Viņš tās nepagūs izdzēst, iekams kāds ierastos.

Viņš bezcerīgi gaidīja, kad Uzraugs viņu atradīs, bet sev par pārsteigumu ieraudzīja Tontona garneļu savā­cēju, kas drebēdams un čīkstēdams tuvojās pa tuksnesi. Fidelito sēdēja uz motora vāka. Tiklīdz viņš ieraudzīja Metu, tā nolēca zemē un sāka skriet.

- Met! Met! - kliedza mazais zēns. - Tu tiki laukā! Kur ir Čačo? - Viņš metās Metam virsū un gandrīz to apgāza. - Es esmu tik laimīgs! Tu esi dzīvs! Es tā uztrau­cos! - Mets turēja mazo, lai neļautu viņam pārkrist pāri bedres malai.

Garneļu savācējs ar rāvienu apstājās. - Es, ē, es do­māju, ka tev varētu būt vajadzīga palīdzība, - teica Ton­tons.

Mets sāka smieties. Tikai tie nebija smiekli, drīzāk histērija. - Vajadzīga palīdzība? - viņš sēca. - Laikam tā varētu teikt.

- Ko es pateicu? - nesaprata Tontons, izskatīdamies apjucis.

Mets sāka trīcēt. Viņa smiekli pārvērtās brāzmainās raudās. - Nedari tā! - vaimanāja Fidelito.

- Tas ir Čačo dēļ, - šņukstēja Mets. - Viņš ir starp kauliem. Viņš nerunā. Es domāju, ka viņš ir miris.

- Kur? - jautāja Tontons. Mets norādīja uz brūno uni­formu, visu laiku stingri satvēris Fidelito aiz elkoņa. Viņš baidījās, ka mazais zēns varētu iekrist bedrē.

Tontons piebrauca savācēju pie malas. Viņš pasniedzās starp kauliem ar mehānisko roku, kuru izmantoja, lai ap­grieztu otrādi garneļu cisternas, iegāžot to saturu savā­cēja tvertnē. Sviras galā bija liela spīle. Lēnām, metodiski Tontons aizvāca virsējo kārtu, līdz viņi varēja redzēt Čačo seju. Zēna acis bija aizvērtas. Tontons pārcēla vēl kaulus, līdz parādījās Čačo krūtis. Audums bija saplēsts, un viņa uniforma - notraipīta ar asinīm, bet viņš elpoja.

- Tas izdotos labāk, ja viņš varētu, ē, palīdzēt, - prā­toja Tontons. Viņš manevrēja ar mašīnu tik maigi kā ķi­rurgs, veicot operāciju.

- Vai es nevarētu uzkāpt uz spīles un apsiet viņam apkārt virvi? - Mets bija pārtraucis raudāt, bet šķiet, ka nevarēja apturēt trīcēšanu.

- Hmm, - norūca Tontons. - No tevis būtu, ē, tāda pati palīdzība kā no piedzēruša klijāna, kas mēģina, ē, aiznest beigtu govi. - Viņš turpināja strādāt tik lēni un piesardzīgi, ka Mets gribēja kliegt. Tomēr tā bija pareizi. Jebkura kļūdaina kustība varētu likt kauliem noslīdēt at­pakaļ, apklājot Čačo.

Beidzot Tontons ar garneļu savācēja žokļiem aptvēra Čačo ķermeni. Žokļi bija pietiekami spēcīgi, lai sasmal­cinātu akmeni, bet Tontons pacēla zēnu tik maigi, it kā tā būtu jēla ola. Viņš padeva mašīnu atpakaļ. Ceļammehā- nisms pagriezās apkārt, līdz vairs nebija virs bedres, un noguldīja Čačo zemē. Tontons pacēla celtni uz augšu, sa­lokot to pārvadāšanas stāvoklī, pāri garneļu savācēja jum­tam. Kā vienmēr, viņš negribēja atstāt šo darbu pusdarītu.

Mets nometās ceļos blakus Čačo un sataustīja viņa pulsu. Tas bija lēns, bet spēcīgs. Fidelito paplikšķināja viņam pa seju. - Kāpēc viņš nemostas?

- Viņš ir, ē, šokā, - atbildēja Tontons, nokāpjot no ma­šīnas. - Esmu to redzējis agrāk. Cilvēki neiztur tik daudz baiļu, un tad viņi iekrīt tādā kā, ē, miegā. Pacel viņu uz augšu. Jādabū viņam iekšā šķidrums.

Mets uzstutēja Čačo, un Tontons no plastmasas pu­deles pilināja zēnam mutē sarkanu šķidrumu. - Tas ir gāzēts zemeņu dzēriens, - skaidroja Tontons. - Uzraugi to dzer visu laiku. Tam iekšā ir elektrolīti. Labs dehidrē­šanas gadījumā.

Mets bija pārsteigts par Tontona zināšanām medicīnā. Bet, protams, viņš uzkrāja visu, ko dzirdēja. Droši vien Luna izolatorā runājis par dehidratāciju.

Čačo noklepojās, nolaizīja lūpas un norija šķidrumu. Viņa acis atsprāga vaļā. Viņš sagrāba pudeli un sāka dzert lieliem malkiem, cik vien jaudāja. - Lēnāk! - aizrādīja Tontons, paraudams pudeli nost. - Ja dzersi pārāk ātri, tu, ē, izvemsies.

- Vēl! Vēl! - ķērca Čačo, bet Tontons piespieda viņu dzert maziem malciņiem. Čačo izgrūda pāris sliktu vārdu, bet vecākais zēns tos laida gar ausīm. Viņš tur­pināja skopi dzirdīt Čačo ar zemeņu dzērienu, līdz bija apmierināts, ka tas izdzēris pietiekami daudz.

Viņš izņēma vēl vienu pudeli un iedeva to Metam. Paradīze nevar būt labāka par šo, domāja Mets, skalodams saldo, vēso šķidrumu pa muti. Gāzētajam zemeņu dzē­rienam vajadzēja būt tieši blakus Patrona moro krabjiem, kas ar lidmašīnu atvesti no Jukatanas.

- Mums vajadzētu sākt kustēties, - teica Tontons, iedarbinādams garneļu savācēju.

Meta eiforija ar blīkšķi sabruka. - Doties atpakaļ? Horhe grib mūs nogalināt. Es dzirdēju viņu tā sakām.

- Neārdies, - mierināja Tontons. - Mēs dosimies uz Sanluisu meklēt manu abuelita.

- Tā bija mana doma, - atgādināja Fidelito.

- Tā bija mana doma, - stingri pārlaboja Tontons. Mets ar roku aizspieda Fidelito muti, lai apklusinātu viņu. Ka­mēr vien Tontons nenovirzījās no ieceres, nebija nekādas nozīmes, kurš par to iedomājies.

- Es nezinu, cik tālu varēšu aiziet, - nomurmināja Čačo. Viņš izskatījās apdullis.

- Tāpēc es atvedu šo, ē, garneļu savācēju, - paskaid­roja Tontons. - Tu un Mets varat braukt tvertnē. Fidelito var, ē, sēdēt priekšā ar mani.

Kas attiecās uz Tontonu, apspriešana ar to beidzās. Mets nestrīdējās pretī. Ar lēnu apdomu Tontons bija nolēmis bēgt. Un, ja viņš gribēja bēgt ar ātrumu piecas jūdzes stundā, Mets ne ar kādiem vārdiem viņu no tā neatrunātu. Zēns lauzīja galvu, kā viņš cerēja izvairīties no Uzraugiem.

Mets palīdzēja Čačo nokāpt pa metāla kāpnēm tvertnē. Kaut gan vecais ūdens bija izskalots, iekšā smirdēja pēc puvušām garnelēm. Metam šķita, ka izvemsies, vienīgi viņam nebija, ko vemt. Vismaz ceļā negribēsies ēst.

Čačo aizmiga uz mitrās grīdas, bet Mets uzkāpa pa kāpnēm un pagrieza seju pretī vējam.

Piecas jūdzes stundā! Mets saprata, ka bijis neapdo­mīgi optimistisks. Fidelito aizšmauktu ātrāk, nekā kus­tējās garneļu savācējs. Tontonam nācās manevrēt apkārt akmeņiem un izvairīties no bedrītēm. Vairākas reizes

mašīna draudēja apgāzties, tomēr nerimtīgi darbojās un izlīdzināja gaitu.

Viņi brauca uz ziemeļiem apkārt lielajai kaulu bedrei un tad uz rietumiem. Zemē visur rēgojās lieli akmeņi, starp tiem dziļas smiltis, kurās savācējs stiga iekšā un žēlojās, iekams atkal cīnījās uz priekšu. Beidzot viņi pie­brauca pie žoga un Tontons apturēja braucamo. - Visiem izkāpt, - viņš paziņoja.

Viņam vajadzēja palīdzēt Metam izvilkt Čačo no tver­tnes. Čačo bija par vārgu, lai nostāvētu kājās. Fidelito lēkājot apkārt, tie aiznesa viņu uz mīkstu smilšu lauku­miņu. - Paliec te, - Tontons pavēlēja Fidelito. - Nopietni. Ja es, ē, manīšu tevi savācēja tuvumā, es tevi, ē, pamatīgi ieštaukāšu.

- Īstenībā viņš to nedarītu, - Fidelito nočukstēja, kad vecākais zēns aizsoļoja projām.

- Kas ir ar Uzraugiem? - Mets jautāja. - Vai viņš ne­baidās, ka tie mūs noķers?

- Nekādu izredžu! - Fidelito aiz satraukuma drebēja.

- Tie ir ieslodzīti savā teritorijā. Durvis un logi ir aiz­krauti ar sāls maisiem - sāls veseliem kalniem! Visi zēni palīdzēja.

- Vai Uzraugi nemēģināja viņus apturēt?

- Tie gulēja, - klāstīja Fidelito. - Tontons teica, tie neuzmodīšoties, lai cik lielu troksni mēs saceltu.

Metam bija slikta nojauta, bet viņš bija pārāk nobijies no tā, ko Tontons darīja pašlaik, lai uzdotu vēl jautāju­mus. Zēns ar garneļu savācēja spīlēm satvēra vienu žoga stiepli. Lēni padeva atpakaļ, vilkdams stiepli ar šausmīgu, griezīgu, spalgu troksni, līdz krakš! stieple bija pušu. Ton­tons uzbruka vēl vienai stieplei un vēl vienai. Jo vairāk viņš pārknieba, jo vieglāk bija atpīt žogu, un drīz viņš

bija izveidojis pietiekamu spraugu, lai izbrauktu cauri.

Mets bažīgi vēroja žoga augšu. Vienīgā stieple, par kuru bija jāraizējas, vēl aizvien bija tur, sprakšķēja un dūca vējā. Kamēr vien Tontons nepāršķels tās izolāciju, viņi būs drošībā.

- Kā tu jūties? - Mets jautāja Čačo.

- Es nezinu, - zēns atbildēja vārgā balsī. - Es nesa­protu, kas par vainu. Es pagājušo nakti mēģināju tevi sasniegt, bet kauli spiedās virsū tik stipri, ka es tik tikko varēju paelpot. Tas bija tā, it kā es būtu iespiests zem klintsbluķa. - Viņš apklusa, it kā būtu par vārgu, lai tur­pinātu.

- Vai tev sāp krūtis? - jautāja Mets. Tagad viņš sa­prata, kāpēc Čačo viņam neatbildēja.

- Mazliet. Bet es nedomāju, ka būtu kaut ko salau­zis. Tikai… šķiet, ka es nevaru ieelpot pietiekami daudz gaisa.

- Nerunā, - Mets ieteica. - Mēs aizvedīsim tevi pie ārsta, tiklīdz nonāksim Sanluisā. - Viņš uztraucās, bet arī nezināja, kas par vainu.

Tontons izbrauca cauri izveidotajai atverei un palī­dzēja Metam aiznest Čačo uz tvertni. Nākamā ceļojuma daļa bija daudz labāka. Līdztekus žogam stiepās ceļš, un garneļu savācējs varēja braukt daudz ātrāk. Šad un tad Tontons apstājās, lai izlocītu kājas un ļautu Fidelito skrienot izlādēt daļu enerģijas. - Ja tu, ē, vēl kaut reizi sāksi dīdīties uz augšu un uz leju manā sēdeklī, es tevi, ē, pamatīgi ieštaukāšu, - viņš norūca. Mazais zēns uz pāris minūtēm nomierinājās.

Viņi visi dzēra gāzēto zemeņu dzērienu. Tontonam kabīnē bija vesela kaste. Viņš sarīkoja pusdienu pārtrau­kumu, piedāvājot brīnišķīgu ēdienu, kādu Čačo un Fide- lito nekad nebija redzējuši. Viņi ēda pepperoni desiņas un sieru, olīvas no burciņas un krējuma cepumus. Un, ja ēdiens uzdzina slāpes, nebija ko uztraukties, jo viņiem bija vairāk zemeņu dzēriena, nekā viņi spēja izdzert. Viņi beidza maltīti ar zelta papīriņos ietītām šokolādes kon­fektēm.

- Es esmu tik laimīgs, ka varētu lidot, - apmierināti nopūtās Fidelito.

Mets raizējās par viņu brauciena lēno, laisko gaitu. - Vai tu nebaidies, ka Uzraugi izraksies laukā? - viņš jautāja Tontonam.

- Es viņam izstāstīju par sāls maisiem, - atzinās Fi­delito.

- Tie, ē, tie guļ, - sacīja vecākais zēns.

-Taču ne jau pēc visa šī laika, - Mets šaubījās. - Ja vien… Ak, Tonton! Tu iedevi opija tinktūru?

- Viņi to ir pelnījuši, - Tontons izteicās tajā pašā ietie­pīgajā balsī, kā aizstāvot viņus guļamtelpā.

- Cik daudz?

- Pietiekami, - atbildēja Tontons. Mets saprata, ka vairāk informācijas viņš nesniegs.

- Tas bija brīnišķīgi! - iepīkstējās Fidelito. - Tontons pateica, ka mēs jūs glābsim, vienīgi mums bija jāsagaida saullēkts.

- Savācējs darbojas ar, ē, saules enerģiju, - Tontons paskaidroja.

- Tā nu Flako pārliecinājās, ka Uzraugi tiešām guļ. Viņš un pārējie iznesa laukā ēdienu, un tad viņi sakrāva ap celtni tik daudz sāls maisus, cik varēja atrast. Flako teica, ka viņš gaidīšot apgādes lidaparātu, lai tas aizvestu viņu uz Uzraugu š… š…

- Štābu, - Tontons palīdzēja.

-Jā! Un izstāstītu tiem, ko Horhe izdarīja.

- Flako tic Štābam. Es neticu, - atzinās Tontons.

- Es arī ne, - nomurmināja Čačo. Viņš bija atstutēts pret savācēju ar gāzētā dzēriena pudeli rokā. Šķita, ka viņš tik tikko ir nomodā.

- Varbūt mums vajadzētu pasteigties, - Mets ierosi­nāja, skatīdamies uz Čačo.

-Jā, - Tontons piekrita.

Un tā garneļu savācējs ripoja tālāk, līdz sasniedza stūri, kur žogs pagriezās uz labo pusi. Ceļš turpinājās ziemeļu virzienā pretī zemai pauguru grēdai. Pa kreisi atradās Kalifornijas līča paliekas, bet drīz tas pazuda un tā vietā nāca plūstošās smiltis. Pāri novācējam vējš at­nesa riebīgi smirdošu gaisu. Tā bija tā pati smaka, ar kuru Mets bija sastapies tukšainē pie īdžitu mājokļiem, vienīgi te tā bija asāka un nemiera pilna.

Saule bija zemu rietumos. Ēnas stiepās pāri tuksnesim. Garneļu savācējs lēni rāpās pa ceļu starp pauguriem, bet, kad tas nonāca pie pārejas, kur ceļš bija pilnīgi ēnā, tas apstājās. - Viss, - sacīja Tontons, izlēkdams no kabīnes.

- Tik tālu tas varēja aizbraukt līdz nākamai rītausmai.

Mets palīdzēja viņam izcelt Čačo no tvertnes. Viņi to noguldīja blakus ceļam, ietinuši segās, kuras Tontons bija paņēmis līdzi. Viņš un Mets aizgāja līdz pārejas ga­lam un pietupās, vērojot, kā saule ieslīd violetā dūmakā.

- Cik tālu vēl līdz Sanluisai? - Mets jautāja.

- Trīs jūdzes. Varbūt četras, - atbildēja Tontons. - Mums jāšķērso Kolorādo upe.

- Manuprāt, Čačo nevar gaidīt līdz rītam.

Tontons turpināja skatīties uz zūdošo sauli. Bija grūti

pateikt, kas risinās viņam galvā. - Es, ē, sekoju saviem vecākiem tur uz Sapņu zemi. - Viņš norādīja uz dūmaku.

- Horhe izglāba mani no suņiem. Man likās, ka viņš ir… viņš ir… brīnišķīgs. Bet viņš tikai domāja, ka es esmu stulbs. - Tontons nolieca galvu.

Mets nojauta, ka viņš raud, tādēļ negribēja viņu sa­mulsināt, to ievērojot. - Kaut kas līdzīgs notika ari ar mani, - Mets beidzot ierunājās.

- Vai tiešām? - Tontons pacēla galvu.

- Cilvēks, kuru es mīlēju vairāk par visu pasaulē, mē­ģināja mani nogalināt.

- Oho! - iesaucās Tontons. - Tas tiešām ir briesmīgi.

Kādu brīdi viņi neko neteica. Mets dzirdēja Fidelito

stāstām Čačo, cik aizraujoši ir nakšņot laukā zem zvaig­znēm un kā viņš mēdzis to darīt kopā ar savu abuelita pēc tam, kad viesuļvētra aizpūta projām viņu māju.

- Manuprāt, tev un, ē, Fidelito vajadzētu iet uz San­luisu, - ierunājās Tontons. - Ja jūs varēsiet atrast ārstu, atvediet viņu šurp. Ja nebūsiet, ē, atgriezušies līdz rīt­ausmai, es braukšu tālāk.

Tontons iedeva Metam un Fidelito lukturīšus. Viņš apgādāja tos ar segām, lai atvairītu aukstumu, un ar citro­niem, lai izturētu smaku. - Kolorādo upe ir n-nejauka, - viņš brīdināja. - Ta ieplūst, ē, caurulē, pirms nonāk pie ceļa, un ir bīstama. Turies no tās pa gabalu, Fidelito, - viņš piekodināja. - Pievērs tam uzmanību, citādi es, ē…

- Pamatīgi mani ieštaukāsi, - mazais zēns līksmi pa­beidza.

- Šoreiz es to domāju nopietni, - bilda Tontons.